Čakša - Tulinska

From
Jump to: navigation, search

JIRMV/MVa- TT56

Čakša, Valda Intervija ar Tatjanu Tulinsku 2017.gada 21. aprīlī JIRMV 28. klasē


Ziņas par Intervējampo: Tatjana Tulinska (1959) ar mūzikas skolu saistīta kopš 7 gadu vecuma (mācījusies bērnu skolā, mūzikas vidusskolā, par klavieru pedagogu strādā kopš  gada. Dzīvo Rēzeknē)

Valda Čakša (turpmāk V.Č.): Labdien, tā kā jau iepriekš esam vienojušās, ka pastāstīsiet par savu saikni ar šo skolu, lūdzu, pastāstiet, kad un kā tā iesākās.

Tatjana Tulinska (turpmāk TT): Kad man bija seši gadi, mamma mani aizveda uz sagatavošanas klasi. Mamma teica, ka mācījos pie klavieru pedagoga Timmes. Prātā palicis, ka viņš bija jauns vīrietis,... tāda, tāda apaļa seja. Tas bija apmēram 1965./1966.mācību gadā. Timme bija ļoti mierīgs, mamma sēdēja līdzās, kad viņi sarunājās, es reizēm pat aizsnaudos. Māsa arī mācījās mūzikas skolā, viņa man bija ļoti muzikāla, bet es – ļoti kustīga, bērnībā pa kokiem lēkāju, laikam šajās stundās jutu garlaicību. Es gan tā īsti neatceros, vai man pie viņa patika, vai arī nepatika mācīties. Neatceros, vai vēl jau pēc uzņemšanas 1. klasē, es nonācu pie cita pedagoga – Zigrīdas Ūsītes.

Zigrīda Ūsīte – no sākuma neatceros, bet zinu, ka viņa vienmēr runāja ļoti mierīgi. Salīdzinot ar skolotāju Timmi – pilnīgi pretēji raksturi – visu saprotoša, piedodoša. Pat gadījās, ka es kaut ko fantazēju, bet viņa ticēja, vai varbūt izlikās, ka notic. Laikam tāpēc audzēkņiem viņa ļoti patika. 5 – 6. klasē, labi atceros, ka viņa mammai teica, ka Taņai vajag vairāk spēlēt. Atceros, 7.klasē spēlēju Gļinkas variācijas. Man vēl tagad mājās ir notis ar viņas norādījumiem, piemēram, ko un kurā vietā vajag akcentēt, kam pievērst uzmanību. 8.klasē jau mācījos pie Ellas Samarinas, viņa šeit apprecējās, tad izšķīrās un aizbrauca no Rēzeknes.

Skolotāja Ūsīte jau bija gados: reizēm it kā „iegāja sevī”; nogrima domās... Izskatījās, ka viņa nemaz nedzird. Man tā laika – bērna vecumā – likās, ka viņa jau ir veca, bet gadu viņai nebija pārāk daudz. Stundas pie Z. Ūsītes notika vienā no tagadējām pianistu klasēm. Neatceros, kurā tieši, bet tur stāvēja liela palma, kurā es ieraku skolotājas dotās zāles.

V.Č. Kāpēc skolotāja jums deva zāles?

T.T.: Viņa vienmēr teica, ka jālieto kaut kādas zāles, lai es stundās būtu mierīgāka un neuztrauktos arī pārbaudījumos. Kopā ar mani mācījās Biruta Ķipļuka, tagad viņa ir Ozoliņa. Ļoti talantīga, apdāvināta meitene, strādāja kā zvērs, skolotāja viņai ieteica lietot nervu zāles, kuras viņa centās piedāvāt arī man, sakot, ka tad labāk spēlēsim. Tā skolotāja rūpējās pa mums – lai uzstājoties nesatrauktos pārāk. Viņa ļoti rūpējās par mums – savām audzēknēm. Biruta pēc vidusskolas beigšanas strādāja Rīgā, tagad mūsu sakari ir pārtrūkuši.

Reizēm viņa ņēma stundas mājās, tad tur klāt bija arī Jānis Ūsītis. Viņš bija ļoti mājīgs un labvēlīgs, vienmēr ļoti enerģiski cienāja mani ar saldumiem. Kamēr skolotāja Ūsīte ar mani strādāja pie klavierēm, J. Ūsītis nogrima savos darbos. Atceros, ka Zigrīdai Ūsītei bija ļoti izteiksmīgas acis, kad viņa skatījās tieši, tad kļuva ļoti pievilcīga. Viņas skaistais, sievišķīgais skatiens man spilgti palicis atmiņā. Mati viņai parasti bija kupli, pusgari. Kad viņai bija 70 – 80, varbūt bija arī cits gadu skaits, īsti neatceros, mēs ar skolas kolēģiem apciemojām viņu mājās. Kopā ar mums bija Marianna Zveijsalniece, Jeļena Asure u.c. skolas pedagogi.

Vidusskolā mēs visi bijām pie citiem pedagogiem. Tautas daiļradi es mācījos pie Annas Āboliņas, pie Ludmilas Fiļipenko teorētiskos priekšmetus, bet pie Salomona Dreicera 2.kursā sākām mācīties mūzikas literatūru.. Viņš bija ļoti savdabīgs cilvēks. Mēs krievu grupā bijām ļoti skaļi, bet labi savā starpā satikām. Kursā bija vairāk vietējie, kaļiņingradieši bija tādi inteliģentāki un klusāki. S. Dreicers pasniedza mūzikas literatūru, mēs mēģinājām „kačats prava”. Viņš bija ļoti gudrs cilvēks, plašas intereses, Tveras ebrejs. Būtībā labs cilvēks, kā skolotāju viņu taisni tracināja mūsu neinteliģentums, jo maz lasījām, nepratām skaisti izteikties. Viņa paša zināšanas bija ļoti plašas, stāstīja viņš ļoti aizrautīgi, bet nepievērsa uzmanību mums. Viņš konservatoriju bija beidzis Petrozavodskā, kur darbojās Ļeņingradas konservatorijas filiāle. Viņš gribēja mūs „apgaismot”, organizēja ekskursijas uz Kļinu, kur atrodas Čaikovska muiža. Braucām ar vilcienu. Vakarā viņš visiem bija sagatavojis vakariņām līdzpaņemtos produktus. Tā mēs vilcienā tikām paēdināti. Rūpējās par mums, meitenēm, dalījās pieredzē par to, kā dzīvē var sasniegt iecerēto. Viņš vienmēr uzsvēra, ka visu sasniedzis pats saviem spēkiem. Sieva viņam bija no Ļeņingradas, piedzima dēls, bet pēc dekrēta sieva aizbrauca. Viņš līdz savai nāvei bija vientuļš.

V.Č.: Kādi ebreju tautības pedagogi strādāja skolā, kad jūs mācījāties?

T.T.: Skolā tad strādāja Sofa Dimante, Mira Rezņika, Lija Isakovna Kisina, Sofa Frīdlande. Mēs ar Miru savā laikā kopā mācījāmies bērnu skolā, pēc tam arī vidusskolā. Mūsu vecmammas un mammas kopš kopš bērnu skolas laikiem tad sēdēja gaiteņos, un bija savā starpā iepazinušās. Mēs – bērni – arī savā starpā draudzējāmies. Īpaši es un Mira draudzējāmies kopš bērnu skolas. Mira bija ļoti zinātkāra, viņa visu politiku zināja. Es pie viņām bieži gāju, vecāki cienāja ar nacionālajiem ebreju ēdieniem Pesaha un citos svētkos. Ar Miru mēs uzturam sakarus kā ar bērnības draudzenes līdz šim. Pašlaik viņa dzīvo Izraēlā, strādā citā profesijā. Pirmā no Latvijas uz Izraēlu aizbrauca Sofa un Mira ar savām ģimenēm, bet Lija Kisina nedaudz vēlāk pārcēlās dzīvot uz ASV.

V.Č.: Kādus vispārizglītojošos mācību priekšmetus jūs mācījāties? Vai atmiņā palikuši ar šo priekšmetu skolotāji?

T.T.: Vidusskolas klasēs krievu valodu mācīja Anastasija Groma. Viņa bija tāda pedantiski pareiza. A. Groma tiešām centās burtiski ievērot un pedantiski izpildīt visas prasības, kas nāca „no augšas”, .

Vēsturi un sabiedrības mācību mums pasniedza Antons Mednis. Man visu dzīvi ir kauns par to, ka mēs viņa stundās nekaunīgi špikojām. Viņš bija tik mierīgs, mēģināja mūs pierunāt mācīties. Viņam bija kauns, ka mēs nezinām elementāras lietas viņa mācītajos priekšmetos.

Matemātikas skolotāj Lilija Spale bija kā mūsu vecmāmiņa, viņai galvenais bija, lai mums viss būtu labi kā mājās. Daudz stundās stāstīja par savu dzīvi. Reizēm viņai bija savdabīgs, es pat teiktu, ka citiem skolotājiem neraksturīgs humors.

Latviešu valodas skolotāja man bija Anna Belasova. Viņa pret mums izturējās ar simpātijām, to mēs centāmies dažādi izmantot. Piemēram, tajā laikā skolā modē bija adīšana. Es adīju arī Belasovas stundās, un kad viņa sāka aizrādīt, es viņu pārliecināju, ka adīšana ļauj labāk uztvert apgūstamo vielu. Viņa tad man atļāva adīt stundās.

Vera Ančupāne mācīja angļu valodu, viņa bija ļoti inteliģenta, valoda bija ļoti bagāta, interesanti stāstīja par literatūru. Prata atrast audzēkņu sagatavotības līmenim atbilstošus uzdevumus. ieturēja distanci ar audzēkņiem. Tad pēc gada atnāca Bernadeta Holste,? Adriana Filša. Man ar angļu valodu problēmu nebija, sākumā nemācījos nemaz. Draudzenes izstāstīja, es atbildēju. Filša gan „piegrieza skrūves”, pie viņas jau nācās tomēr vairāk mācīties. Filša bija vislabākā angļu valodas skolotāja pilsētā. Viņa bija savdabīga, ar A. Maksimenko viņām ļoti labi sakrita, abas labprāt komunicēja.

Vēl atmiņā palicis fizkultūras skolotāja Vladimirs Pipčenkovs. Es necentos sportot, nebija vēlēšanās ne skriet, ne lekt, tāpēc fizkultūrā man bija vienīgais trijnieks Skolotājs bija stingrs, bet beigās lika labas atzīmes.

V.Č.: Vai atmiņā palikuši arī kādi citi skolas darbinieki, kas tieši ar mācību procesu nebija saistīti.

T.T.: Protams, noteikti jāpiemin garderobiste Duņečka – Božij oduvančik – viņa par visiem audzēkņiem zināja visu, vienmēr visus žēloja un nekad nesūdzēja par nedarbiem. Vēl bija bufetniece Dusja. Viņa izmantoja kastroļu vākus, lai signalizētu, ka audzēkņi bufetē kļūst pārāk skaļi. Bieži bļaustījās, skaļa sieviete bija.

V.Č.: Paldies par stāstiem, ceru, ka mēs vēl kādreiz sarunu turpināsim.

T.T.: Tā jau ir, tikko sāc domāt, tā atmiņā uzpeld jaunas epizodes. Kādreiz tiešām varētu savu stāstīto papildināt.

Ar humoru viņu savulaik raksturoja Alla Maksimenko, sakot, ka viņa ir kā 1956.gada direktīva.