Šminiņa - Šminiņš
JIRMV/MVa-25 Šminiņa, Enita Intervija ar Ivaru Šminiņu
Laiks: 2014. gada 12. maijs. Vieta: Varakļānu novads, Varakļāni, Brīvības iela 1-15.
E.Š. Labdien. Mani sauc Enita Šminiņa. Šodien esam tikušies, lai atcerētos jūsu mācību gadus Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā.
Kad jūs uzsākāt mācīties Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā un kādā izglītības programmā?
I.Š. Es uzsāku mācīties [nopūšas] sešdesmit septiņi plus piecpadsmit… Cik tas ir? Astoņdesmit otrajā gadā. Jā… 1982. gadā. Pūšamo instrumentu nodaļā, trompetes spēlē pie skolotāja Jablačkina. Viņam uzvārds Āboliņš, bet mēs viņu saucām par Jablačkinu [nopūšas] Āboliņš Valdis.
E.Š. Kā jūs izdomājāt mācīties šajā skolā - kāds varbūt pamudināja vai pats izdomājāt?
I.Š. Man pamudināja mācīties mans bērnu mūzikas skolas skolotājs, trompetes skolotājs Haralds Grīntāls. Es gribēju iet mācīties uz Priekuļu tehnikumu… Aaaa… Skolotājs man teica: ”Ko tu tur darīsi?”. Nu ka būs, ka jāiet ir uz mūziku un viss, aizveda mani, iesēdināja savā zapiņā un atveda uz Rēzekni. [pasmaida] Nu tā es arī iestājos.
E.Š. Kādi bija pirmie iespaidi par skolu, vai atcerieties pirmo skolas dienu?
I.Š. Pirmo skolas dienu, ja godīgi, tad neatceros. Nu skola kā skola. Smukas meitenes, daudz meiteņu bija. Tas baigi labi bija. [klusums] Visi tādi mākslinieki bija, nu drusciņ bija iedomīgi, jā. Man, piemēram, man nepatika savs kursabiedrs viens. Baigi nepatika sākumā, bet beigās palika par labāko draugu Uškāns Artūrs. Baigi sākumā nepatika, baigi lecīgs izskatījās tipiņš. [smejas] Nu jā, nu beigās bijām čomi… draugi…
E.Š. Kādi bija jūsu kursabiedri?
I.Š. Bijām kopā 30. Bija daudz, bija vairākas meitenes bija no Kaļiņingradas pat… mācījās mūsu kursā – kādas četras. Vairāk bija meiteņu, protams, mēs zēni bijām kādi septiņi, a pārējie 20 bija meitenes. Divdesmit cik tur… Bija ļoti labi piekrišana. [domīgi skatās] Pēc pirmā gada daudzi atkrita, jā. Nūuu daudzi, kādi astoņi atkrita, jā.
E.Š. Kādās izglītības programmās mācījās kursabiedri?
I.Š. Mums visādas bija, vijoles bija, diriģenti bija, diriģenti vairākumā bija… Pūšaminstrumenti, pianisti, teorētiķi arī bija. Pūtējiem bija kopā grupa ar teorētiķiem. Mūzikas literatūras bija kopā ar teorētiķiem, jā, un solfedžo. [domā] Bijām, jā, bijām draudzīgs kurss, nebija nevienam nekādu iesauku, nebija nevienam pilnīgi. Bet nu lecīgi tipiņi visi bija, iedomīgi, zubrilas visi bija, izņemot mani, protams. [skaļi smejas]
E.Š. Kādi bija skolotāji?
I.Š. Skolotāji bija ļoti jauki… bija jauki. Vislabākais skolotājs, kas man patika, bija Salamanaroničs. Mēs pat viņa vārdā iesaucām bufetēs ābolu-aroniju sulu. [nopūšas] Nu jā, tā arī saucās, jā, ābolu-aroniju sula Salamanaroničs. [smejas] Nu jā, un visi skolā zināja, ka tā ir tā sula. Skolotāji stingri bija. Kas vēl tāds atmiņā palicis? Diriģēšanas skolotājs ļoti īpatnis bija tāds, tāds ļoti labs skolotājs Dreiblads. [klusums] tas jau sen bija… 20 gadi atpakaļ… vairāk. Latviešu valodas stundas bija pie direktora sievas, tad mēs dīcām tajās stundās, iznesām to skolotāju vienkārši cauri. Dīcām septakordā. [smejas] Nu jā… Kā mincīši sēdējām ouuu… krivu valodas labas stundas bija, ļoti labas, ļoti tādas patika. [klusums] No vācu valodas viss kurss kopistiski bēgām. Nepatika nevienam vācu valoda, jā.
E.Š. Kāda bija skolas sabiedriskā dzīve, kādi pasākumi?
I.Š. Ooo, ļoti labi mums bija. [nopūšas] Parasti… Parasti katrs kurss gatavoja priekšnesumu. Vai teatralizēts bija vai.. un arī ansamblītis mums bija… dejās spēlēja katrs kurss pa vienai stundiņai. Vot jauki bija. Mums visādi šādi tādi pasākumi bija. Bija bieži.. Uz 8.martu bija, uz 18. Novembri, ā, nē, tad vēl krievu laiki bija, tad mēs vēl nesvinējām, tad mēs nesvinējām novembri, jā. Ziemassvētki bija obligāti. Dejās visi dejoja dienas laikā, neviens nekautrējās… Jā… nevajadzēja tumsu gaidīt. Dejoja ar ceļgaliem, diskojām pa dienu. Nuu, ko vēl gribi zināt?
E.Š. Varbūt atmiņā ir palikuši kādi amizanti notikumi ar kursabiedriem?
I.Š. Amizants notikums bija tā, ka mums vajadzēja uz kāzām braukt, nebija aparatūras, mēs zinājām, ka skolā ir aparatūra. Mēs zolīdi paņēmām sestdienas vakarā no skolas aparatūriņu un pēc tam tik labi svētdienas vakarā nolikām atpakaļ un neviens nezināja. Mēs baigi pareizi bijām, kārtīgi bijām! [skaļi smejas] Blēņas nedarījām… [klusums] Uz kolhozu braucām runkuļus raut, meitenes kaitinājām. [domīgi skatās pa logu] Mums bija uzvedumi, kādi mēs bijām ķēmi… [smejas] Atceros kā man nozaga ģitāru, tādu melnu, bet nu jā, neatradām tāpat… Nu jā… Kas vēl tāds? [klusums] Āaa, uz Maskavu bijām aizbraukuši ar Dzintariņu – kursabiedru. Tāpat… no stundām aizbēgām un uz Maskavu vienkārši aizbraucām. Paskatījāmies kurš tuvākais vilciens bija un oooo, vai uz Ļeņingradu vai uz Maskavu. Uz Maskavu tuvāk bija.. nu ātrāk vilciens bija. Baigie jefiņi, ne? [skaļi smejas] Āaaa, tad es ceturtajā kursā biju uz Sočiem aizsūtīts, pie Melnās jūras atpūtos. Bija tā, ka arodbiedrība.. nu bija viena biļete un jautāja kurš gribot braukt uz melno jūru uz mēnesi un es pacēlu roku, ka es gribu braukt… vai nevienam nekas pretī neesot, pārējam kursam… Nu tā es aizbraucu. Draudzenes bija, krievuškas kaut kādas. Es jau biju no Baltijas valstīm, baigas džeks biju. [smejas] [domīgi skatās] Nu jā, darījām riktīgas blēņas ar kursu.. Pie žīdu kapiem žogu dedzinājām, lai būtu ugunskurs, un sēdējām, dziedājām, dzērām vīnu, svinējām dzimšanas dienu manu. Dedzinājām žogu tiktāl, ka no žoga palika tikai nedaudz. Nu jā… Tā. [pauze] Bija forši, ka mēs naktīs dzīvojām pa skolu. Eksāmeniem, praktiski visiem, atzīmējām biļetes jau laicīgi, visu zinājām, nu jā, tad mums nevajadzēja mācīties visas biļetes, mums vajadzēja tikai atzīmēto biļeti iemācīties, pat tai bija slinkums iemācīties. Špikerus sarakstījām tajai vienai biļetei atzīmētajai. Praktiski visās mācībās, jā… nu tikām klāt tām, jā.
E.Š. Paldies Jums par interviju!
I.Š. Nu lūdzu! [smaida]
