Abramāne - Fiļipenko
JIRMV/MVp – ĻF 6 Abramāne, Agnese Intervija ar Ludmilu Fiļipenko 2013.gada 18.maijā Ilgums: 27 minūtes Vieta: brīvā dabā
Agnese Abramāne: Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi! Kur esat dzimusi, kur mācījusies?
Ludmila Fiļipenko: Esmu dzimusi Krievijā 1944. gadā lielā pilsētā, kuru toreiz sauca Куибишев, tagad- Samara. Liela pilsēta-tagad tur pusotrs miljons iedzīvotāju. Vis kaut kas tur ir- teātri, filharmonija, simfoniskais orķestris, operteātris, drāmas teātris. 20. gadsimta sākumā tur darbojās arī mūzikas vidusskola. Interesanti, ka viens no organizatoriem bija latvietis Jāzeps Kārkliņš. O, cik interesanti! (pasmejas) Es to uzzināju pavisam nesen, kad strādāju Rēzeknē, jo par vēsturi Padomju laikos mēs ne sevišķi interesējāmies. Es to nezināju. Mūzikas vidusskolā bija arī mūzikas teorijas nodaļa. Tā nu es pabeidzu mūzikas skolā klavieres un man rekomendēja iet uz teorētiķiem. Tā nu arī izdarīju! Pēc tam- jau no 3.kursa strādāju vakara mūzikas skolā par solfedžo un mūzikas literatūras skolotāju. Pēc vidusskolas beigšanas vēl 3 gadus strādāju mūzikas skolā. Tagad ar šausmām atceros, ka man 1 dienā bija 12 stundas! Bet jaunībā es to varēju izturēt. Kad sāku strādāt Rēzeknē, man arī bija līdzīga situācija- 12 stundas pēc kārtas- no pus deviņiem līdz sešiem bez pārtraukuma. Atceros, ka es biju Rīgā, kad man bija tikai 10 gadi (mani atveda mamma ar vecāko brāli), jo Rīgā dzīvoja mans onkulis. Mēs braucām uz Jūrmalu. Toreiz es var teikt iemīlējos jūrā un vispār dabā. Pēc tam es daudzas reizes vasarā, kad bija brīvlaiks, braucu uz Rīgu. Tā nu es izdomāju, ka braukšu mācīties konservatorijā. 1966.gadā tas tika izdarīts. Toreiz tur bija jāmācās 5 gadi. Pabeidzu ar darbu, kuru rakstīju pie profesores Lijas Krasinskas. Viņa ir izdevusi grāmatas gan mūzikas literatūrā, gan teorijā. Konservatorijas 4. un 5.kursā strādāju Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Pusslodze bija, ne liela slodze. Nu un toreiz bija likums- pēc augstskolas beigšanas visus sūtīja uz darbu. 3 gadus vajadzēja obligāti nostrādāt. Tā nu mani atsūtīja uz Rēzekni. Mēs atbraucām kopā ar pianisti Mariannu Zvejsalnieci. Bija arī viena vijolniece un viens čellists.
A.A.: Cik ilgi strādājāt Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā?
L.F.: No 1971. līdz 2009. gadam. Un vēl pagājušogad es aizvietoju skolotāju Diānu Kačenovsku.
A.A.: Kādi ir jums visspilgtāk atmiņā palikušie kolēģi?
L.F.: Kad es atbraucu, mūzikas teorijas nodaļa eksistēja tikai 1 gadu. Bet es biju vajadzīga šeit. Toreiz šīs nodaļas vadītāja bija Vaida Salmiņa, kura pabeidza Maskavas Gņesina institūtu, aspirantūru. Viņa bija ļoti labs cilvēks, ļoti interesants. Viņa ļoti aktīvi strādāja. Un vīrs bija mācību daļas vadītājs toreiz. Bet tad, viņi abi aizbrauca uz savu dzimto pilsētu Ventspili.
Tas bija labs laiks. Kolektīvs bija ļoti draudzīgs. Mums bija daudz kopīgu pasākumu. Vecākie kolēģi aicināja mūs, jaunos, kuriem šeit nekā nebija (mēs pat dzīvojām kopmītnēs), ciemos, kā teikt- rūpējās par mums. Es gandrīz katru sestdienu un svētdienu braucu uz Rīgu. Brīvdienās šeit nepaliku. Nekad nebiju dzīvojusi mazā pilsētā. Kad pirmo reizi atbraucu uz šejieni, es vispār nevarēju saprast , kas tā Rēzekne tāda ir- patiešām (smejas). Bet tā, kā šeit bija mūzikas teorijas priekšmeti un es kā skolotāja, tas mans darbs, es ļoti mīlēju savu darbu, es „pieaugu” pie mūzikas vidusskolas. Pieradu pie savas klases. Vasarā, kad ienācu savā klasē, man bija tādas interesantas sajūtas, ka tā ir mana vieta. Mans darbs. Patiešām. Es darīju to, ko es varēju. Un ar mīlestību.
1976.gadā, kad Salmiņa aizbrauca uz Ventspili, es kļuvu par mūzikas teorijas nodaļas vadītāju. Toreizējais direktors Belasovs man neprasīja- es gribu vai negribu. Nolika fakta priekšā un viss. Tā nu līdz savam pēdējam darba gadam pildīju šo amatu.
A.A.: Un kā ar audzēkņiem? Vai ir kādi, kurus īpaši labi atceraties?
L.F.: Manu pirmo teorētiķu izlaidums bija 1976.gadā. Pabeidza 4 meitenes, Viņu vidū bija arī Inese Martini- tagadējā Pāvule. Principā viņa bija mana pirmā skolniece. Pēc tam jau grūti saskaitīt, cik viņu bija (met ar roku), bet vispār mūzikas teorētiķi mācījās pie daudziem skolotājiem, jo bija daudz priekšmetu jāapgūst. Man bija solfedžo, mūzikas teorija, harmonija, mūzikas literatūra, mūzikas forma. Pēc tam, kad teorijas nodaļa samazinājās, man piedāvāja strādāt ar citu specialitāšu audzēkņiem, vairāk gan ar pianistiem. Pirmo reizi tas bija toreiz, kad mācījās tas kurss, kurā bija arī Iveta Viļuma, Kaspars Milaševičs. Viņus es atceros sakarā ar to, ka tas bija pirmais ne-teorētiķu kurss man. Bet ja runā vēl par teorētiķiem- Ilona Rupaine arī pie manis mācījās. Ne tikai vidusskolā, arī sagatavošanās klasē (t.i.8.klasē). Kad viņa iestājās 1.kursā, viņi bija 3 cilvēki, bet ar tiem 2 slikti gāja, viņi izstājās. Tā nu Ilona 3 gadus mocījās ar mani (smejas).
Vienu priekšmetu, piemēram, harmoniju pie manis mācījās Inta Brence. Tagad viņa ir Viļānu mūzikas skolas direktore. Arī jūsu Ludzas mūzikas skolas kādreizējā direktore Tatjana Razguļajeva mācījās pie manis. Man liekas, ka Sandra Mežore arī kaut kur figurēja, bet ļoti minimāli. Marina Belova, bērnu skolas skolotāja, visus gadus mācījās pie manis. Viena meitene, kura atbrauca no Kaļiņingradas apgabala, Liene Kuratkina, pēc tam mācījās Minskas konservatorijā, pabeidza aspirantūru. Tagad viņa strādā par mūzikas teorijas fakultātes docentu. Pie manis harmoniju mācījās arī Ilze Salmiņa, tagadējā Medne, kura strādā Latvijas Radio Klasikā. Bija arī tāda Inga Vasiļjeva, kura ļoti ilgi strādāja par preses sekretāru operteātrī. Es biju ļoti priecīga, kad viņa brauca uz Maskavu, uz lielo operteātri un uzstājās kā preses sekretāre. Redzēju viņu pa televizoru. Ļoti patīkami bija (smaida). Daudz man labu audzēkņu, daudz.
A.A.: Vai jums ir bijis arī audzināmais kurss?
L.F.: Vienu reizīti bija (pasmaida). Toreiz strādāja skolotāja Emīlija Slišāne, kura gadu atpakaļ aizgāja mūžībā. Viņa bija kordiriģente, dibināja sieviešu kori „Medicus”. Tas pastāv arī tagad, to vada Anda Lipska. Nu un mani pielika kā otro audzinātāju pie Slišānes kursa. Agrāk jau kursi bija ļoti lieli- ap 40 audzēkņu. Un patiešām varbūt vajadzēja 2 audzinātājus. Es atceros, kad bija izlaidums un man deva vārdu, es teicu, ka jutos kā tēvs ģimenē, kurā galvenā ir māte (Emīlija Slišāne) un es- tikai tēvs, kurš visu laiku ir mierā ar mātes lēmumiem, tikai māj ar galvu. Bet kurss bija ļoti interesants. Tajā mācījās altists Valērijs Avramenko, kurš tagad Somijā strādā par simfoniskā orķestra diriģentu. Tas nav Helsinkos, bet kaut kādā mazākā pilsētā. Viņš vienu vasaru bija te, Rēzeknē, mēs tā neilgi parunājām. Viņš sākumā pie manis mācījās arī klavieres. Bija arī tāda Aija Marnauza. Viņa tagad Ludzā strādā. Kultūras jomā.
A.A.: Jūs arī klavieres mācījāt?
L.F.: Jā, sākumā mācīju. Un arī koncertmeistare biju bērnu skolas audzēkņiem.
A.A.: Vai ir kādi smieklīgi atgadījumi no skolas dzīves, ar kuriem gribētu padalīties?
L.F.: Pirmo reizi, kad es vasarā, pēc konservatorijas beigšanas atbraucu uz Rēzekni, nakšņoju viesnīcā. Pilsētā bija 1 liela ēka. Es tā paskatījos un domāju- nu, gan jau tur ir centrs. Aizgāju ar kājām uz turieni. Nonācu pie stacijas „Rēzekne 1”. Tad skatos, tur ezers. Apgāju apkārt, kamēr atradu ceļu. Ilgi, ilgi stāvēju un gaidīju autobusu, lai varētu aizbraukt uz mūzikas vidusskolu. Un tā sanāca, ka bija jābrauc tikai 1 pietura (smejas). Tas man ļoti palika atmiņā. Nebija pilnīgi nekāda priekšstata kur, kas un kā. Un tad man pateica- mēs tagad braucam garām mūzikas vidusskolai. Vēl pie tam toreiz bija tikai viens autobuss (ar numuru 4, man šķiet). Tā nu es pabraucu vienu pieturu (smejas).
A.A.: Kādi pasākumi jūsu darba gados notika JIRMV?
L.F.: Agrāk bija tā saucamie mūzikas lektori. Audzēkņi-teorētiķi gatavoja informāciju par kādu komponistu, kuram bija jubilejas gads. Mēs meklējām ierakstus platēs vai sarunājām kādu, kas varētu paspēlēt dzīvo mūziku. Šis pasākums notika regulāri, gandrīz katru nedēļu. Tagad jums arī ir 1 stunda nedēļā kursa sapulcei, ja? 13.10 trešdienā, jā?
A.A.: Jā.
L.F.: (pasmejas) Toreiz arī tādas bija, es gan neatceros, kurā dienā, bet bija. Uz to bija jānāk visiem obligāti. Un pie reizes tā bija lieliska iespēja iegūt informāciju, papildināt savas zināšanas mūzikas literatūrā. Es domāju, tas bija ļoti pozitīvi. Teorētiķi rakstīja arī sienas avīzi. Tiesa gan, ne ļoti bieži. Bet rakstīja. Par notikumiem mūsu mūzikas skolas dzīvē vai par tiem pašiem komponistiem. Mēs aicinājām visus audzēkņus piedalīties. Piemēram, kad Baham bija jubileja, mēs jautājām- ko jūs varat parādīt? Pianisti vai stīdzinieki spēlēja to, kas bija viņu programmā. Nebija obligāti to ļoti labi iemācīties, bieži vien šie skaņdarbi pat tika gatavoti patstāvīgi. Mūzikas teorijas nodaļā bija arī konkurss, kurā bija jāpiedalās visiem audzēkņiem. Bija jāatskaņo kāda komponista dziesma (atceros īpaši Alfrēda Kalniņa dziesmas) ar savu izdomātu pavadījumu. Nu un pavasarī obligāti bija arī skolotāju koncerts. Liela programma, koncerts sastāvēja no 2 daļām. Tas parasti notika kultūras namā. Vispār- mūzikas dzīve bija ļoti aktīva šajā pilsētā. Es esmu strādājusi arī šinī gadsimtā un varu salīdzināt- tagad gandrīz vispār nekā nav. Nu- citi laiki (nopūšas).
A.A.: Ko jūs gribētu novēlēt mūsdienu pedagogiem?
L.F.: Es jau ļoti gribētu, lai mūzikas vidusskola vispār eksistē, pirmkārt. Bail par to, ka tās nebūs, ņemot vērā to, cik maz cilvēku nāk uz šejieni mācīties. Cerība jau, protams, ir- tiks atklāta jauna nodaļa, varbūt būs vairāk. Gribētu, lai ir talantīgi cilvēki un skolotāji strādā ar visu atdevi. Man tas bija ļoti svarīgi- darīt visu, ko es varu. Vienmēr gribēju kārtīgi visu iemācīt saviem audzēkņiem. Ne tikai dot zināšanas. Arī likt domāt par mūziku, par tās attīstību. Centos radīt viņos muzikālo domāšanu. Tas ir ļoti svarīgi, man šķiet. Visu saturēt galvā ir grūti, bet uz vietas atšķirot, kas šobrīd ir svarīgi un kas nav- tā ir muzikālā domāšana. Man arī ļoti svarīgi bija disciplīna. Pati nekad nemīlēju (un arī tagad nemīlu) kavēt, jo es cienu cilvēkus. Skolnieki arī cilvēki! Nu gadās, protams. Piemēram, pie direktora sapulce, es nevarēju tur neierasties. Bet, kad ierados klasē, es paskaidroju, kāpēc nokavēju. Vienmēr teicu: atvainojiet, lūdzu! Nu, tā es viņus audzināju! Jā, disciplīna ir ļoti svarīga.
A.A.: Vai jums arī tagad patīk sava profesija?
L.F.: Protams, ka patīk! Es arī tagad labprāt mazliet pastrādātu, bet veselībai vairs neļauj. Es kādreiz taču arī rakstīju avīzēs, uzstājos kā lektore, vienmēr teicu visus ievadvārdus pirms koncertiem. Tas viss bija mans darbs. Un man ļoti patika.
A.A.: Paldies jums par laiku, ko veltījāt šai intervijai!
