Bažanova - Opincāne
JIRMV/MVa- MO 30
Bažanova, Tatjana Intervija ar Mārīti Opincāni
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā 2016. gada 26. maijā
T.B.: Pastāstiet, lūdzu, par laiku, kad mācījāties JIRMV!
M.O.: Tātad tas bija no 1977. līdz 1981. gadam. Nu laikam viens no... Īstenībā tiešam visjaukākais laiks, bezrūpīgs, laba skola, labi skolotāji, kursabiedri, draugi.
T.B.: Kādā nodaļā apguvāt izraudzīto specialitāti?
M.O.: Klavieru, klavierspēle.
T.B.: Kurš bija specialitātes pedagogs?
M.O.: Vidusskolā vai bērnu skolā? Es tur arī bērnu skolā mācījos.
T.B.: Vidusskolā
M.O.: Vidusskola tieši interesē, jā? Sākumā man bija skolotāja Viļuma, pēc tam skolotāja Dāvida,
divas skolotājas man bija.
T.B.: Kā veidojās savstarpēja sadarbība ar skolotājiem?
M.O.: Dažādi, dažādi, bet katrā ziņā bija, mums bija skolotāji, kas bija nu... tādā lielā mērā viņi bija personības, ka, nu es joprojām atceros, katrā ziņa es nebūtu šeit un nebūtu tālāk studējusi svešvalodu, ja man nebūtu bijusi angļu valodā skolotāja Filša, kas bija, nu gan tur teiksim, ļoti (izceļ) prasīga, mēs viņu ļoti respektējām, tajā pašā laikā viņa bija tāda, nu teiksim, īstā dāma ar tādām angļu manierēm labām, kas mums ļoti daudz iemācīja.
Mums bija kolosālas solfedžo un harmonijas skolotājas. Fiskovičs, kuru sākumā, mēs varbūt pat drebējam, viņš bārās, viņam bija izteicieni, kurus es joprojām atceros, bet, vēlāk, kad skolotājs bārās, mēs sapratām, ka tā nu tāda ārējā čaula, ka viņš īstenībā mūs ļoti mīl, bet, nu tā ir tāda ārējā čaula, ja mums bija slikts mājasdarbs, viņš meta viņu pāri visai klasei un teica: ”Заберите свою порнографию”. Ja mēs kaut ko nezinājām, tad viņš teica: ”японский бог, глумые дети”, un vēl bija dabas bērni, nu dabas bērni (akcentē). Bet, bet tajā pašā laikā viņš bija kolosāls skolotājs, kas ļoti daudz ko iemācīja. Oi (nopūtās), bija loti daudz labu skolotāju: skolotājs Mednis, kurš mums mācīja vēsturi, kuru, kurš, teiksim, es nezinu viņa pacietību, ka mēs tur kādreiz ar draudzeni, mums tur aktuāla vēstures stundā jāpapļāpā par diseni, kurā mēs bijām un par puišiem, a viņš ta mums priekšā tur dzirdot no klases izdzina, viņš: “Nu meitenes, nu...” Nu vispār ļoti daudz bija tādu skolotāju personību. Īstenībā ļoti foršs laiks bija.
T.B.: Kādos kolektīvos darbojāties mūzikas vidusskolā un ārpus tās?
M.O.: Tā, nu pianisti laikam nav tie aktīvākie, bet mums, mūsu grupai, mums kursā bija divas grupas, un abām grupām audzinātājas bija, tagad laikam tur viena jums audzinātāja visiem kursiem, mums bija katram sava, un pat katrai grupai, mēs bijām pianisti un teorētiķi, nu stīdzinieki. Mums bija skolotāja Rota Salmiņa audzinātāja, līdz ar to mēs dziedājām...(aizdomājās). Tā toreiz piena kombinātā bija koris “Saskaņa”, manuprāt viņš saucās, un nu mums, tātad jaunām meitenēm, tā bija iespēja tur. Patika kora balles, kaut kādos izbraucienos, Dziesmu svētkos piedalīties. Skolā laikam nebija pianistiem, tikai bērnu skolā bija pie skolotāja Milaševiča koris, kur mēs arī dziedājām, bet vidusskolā citu kolektīvu, manuprāt, pianistiem nebija, mēs tikai tā kā pie skolotājas dziedājām korī.
T.B: Kopā ar jums bija kaut kādi skolas audzēkņi vai pedagogi šajos kolektīvos?
M.O.: Jā, jā, tur bija ļoti daudz kursabiedru, skolas biedru, arī, teiksim, citi skolotāji laikam, acīmredzot bija, kaut gan es kaut kā atceros tikai skolotāju Rotu.
T.B.: Atsauciet, lūdzu, atmiņā savus kursabiedrus, draugus un raksturojiet viņus kā audzēkņus mācību procesā un arī ārpus tā.
M.O.: Jā, nu teiksim es atnācu no 1. vidusskolas, kur mēs bijām personību klase, mēs bijām tikai, tagad jūs nākat pēc devītās, ja, klases? Mēs bijām pēc astotās, kas bija pamatskola, mums bija tikai 15 gadi, nu skolā man bija klase, kur bija visi baigās personības un nebija kolektīva, un šeit mēs sanācām nu tik raiba publika, kopā 42 cilvēki. Es sākumā domāju, Jēziņ, kā mēs te tagad sadzīvosim, bet mums izveidojās ļoti, ļoti brīnišķīgs kurss, ļoti labs kolektīvs. Var teikt, ka, nu, laba, joprojām labākā draudzene, man ir kursabiedrene, kas dzīvo Alūksnes rajonā, Inese, toreiz Matīsa, tagad Incenberga. Nu mūsu kursā 3 pāri ir saprecējušies (teica tā, it kā citādāk arī nevarēja būt): Eversu pāris, Cepīšu pāris Madonā un es ar Opincānu, un vēl neviens nav izšķīries. Kaut kur visi ir precēti 30 gadi pat vairāk, jā. Tā kā, nu vispār kursabiedri, kursabiedri bija kolosāli, es pat neatceros, ka būtu.... Varbūt mēs tur tā labdabīgi apcēlām viens otru kādreiz, jā. Tur k mums bija, ka tur meitenes runā, tur un... es atceros kordiriģentu meitenes tur strīdas, ka meitenes no Balviem saka “Ķei”, mūsu meitenes no Rēzeknes “Ķeiģeiļiviešie”, tur nu kaut ko mēs varbūt tādu, nu tā, nu labdabīgi apcēlām viens otru, paķircinājām. Nu kolosāli tie visi, kad mēs kolhozos, tur kolhozā kartupeļus lasījām, vēl rudenī tie bij tādi, vai sīpolus.. Tur vēl skolotāja dabūja mūsu dēļ, nu, nu, tas nu, nu baigi foršās atmiņas īstenībā. Pēdējo reiz mēs satikāmies, mums... tad, kad mēs pabeidzām skolu, mums bija tāda tradīcija – mēs, laikam 10 gadus, kad mūs jau palika ļoti maz, mēs katru gadu uz Jaungada balli nācām skolā, jo tad vēl bija lielāki.... 10 gadus un tad kaut kā mazāk, un tad mēs, vot, kad mums palika 30 gadi, tātad 2011. gadā, tad mēs tā piestrādājām pamatīgi, apzinot savus kursabiedrus un mēs lieli, diezgan lielā bariņā satikāmies mūzikas skolā mazajā zālē, un tā mēs tur visu... Un tad tur bija tādas interesantas lietas, mēs visu vakaru tur pļāpājām, atcerējāmies lietas un, dažādas, un tad bija tā interesanti, ka tas, ko atceries tu, izrādās citi nemaz neatceras (brīnās), savukārt tu atceries to, ko citi neatceras, un nu tādas, vispār, vispār nu labas, ļoti labas atmiņas, tiešam.
T.B.: Kādi mūzikas mācību priekšmetu pedagogi, kursa audzinātāji visspilgtāk palikuši atmiņā?
M.O.: principā it kā, it kā jau visu atceros, nu kā es teicu jau, jā, manā biogrāfijā tā bija skolotāja Filša un ne tikai manā, jā, kad teiksim vienreiz... Viņa jau bija tāda dāma gados, bet viņa vienmēr ļoti kolosāli izskatījās, ka mēs vienreiz viņai sakām, nu tā sākām sarunu: “Skolotāja, jūs tik labi izskatāties, mēs zinām, ka jums vairs nav 30, kā jūs to panākat, jā?” viņa saka: “ Nu meitenes, piemēram, nu kā jūs smejaties – hahahahaha, kas tā smejas!” Es saku: ”Skolotāja, a kā jāsmejas?” Viņa tā: “Ha-ha-haa” (rada izsmalcinātus smieklus), es tā: hahahahaha! ”Nu meitenes, vai tad jums kaut ko var iemācīt. Skolotājs Fiskovičs, skolotāja Medne, skolotājs Mednis, kas jau tagad ļoti vecs. Fizkultūrā mums bija kolosāls skolotājs Pipčenkovs, kas jau arī viņsaulē. Man kauns atcerēties, kā mēs pret viņu izturējāmies, viņš bija ukrainis pēc tautības, un cik viņš bija, viņš tur saka: ”Мэя девочки, легонечко 3 кружочка”. Mēs – nē, viņš: “Hу хорошо девочки, сегодня будем борьбой заниматься”, mēs – nē. Beigās, nu mēs panākam, mēs gribam spēlēt volejbolu, viņš: “nu nesiet tīklu”; mēs: nē, skolotāj, jūs nesiet tīklu. Tā es atceros, ārprāts, kāds kauns, kā mēs uzvedāmies (ir kauns). Nu, skolotāja Āboliņa, kas mums mūzikas literatūru mācīja, kur ar smaidu, viņa vienmēr smaidīja, viņa vienmēr bija tik... Tagad laikam Rīgā viņa dzīvo. ”Sēdies, 2” (ar ironiju). Un tā īstenībā bija laikam vienīgā skolotāja, kas mani savulaikā izdzina no klases, situācija bija sekojoša: es nebiju iemācījusies tēmas, nu es biju tāds apzinīgs bērns, parasti iemācījos, bet man toreiz, es tiešam nezināju tēmas, bet man pirms muzlita stundas bija brīva stunda, un es aizgāju tur, vecajā korpusā, kur tas pats vecākais un tur bija zem kāpnēm klavieres un es sākumā spēlēju tās tēmas, lai kaut ko iemācītos. Mūsu diriģentiem bija solfedžo stunda, un skolotāja dzird un izsūta vienu kursabiedru:”paskaties, kas tur tēmas tik labi spēlē, zina.” Tas ienāk, saka: “Mārīte”. Nu tagad tie puiši nolēmuši, kas tās tēmas zina, viņi skatās uz mani, es viņiem pa tiešo saku: ”Nu saprotiet taču, nebija man vakar laika, es neiemācījos”, a viņi netic. Nu skolotāja tur atskaņo tās tēmas, es jau neatceros, vai viņa spēlēja vai viņas atskaņoja, toreiz vēl plates bija, un tie puiši skatās uz manis, un vienu es tiešam atceros, kas tas bija, un es pūlos pateikt, a skolotāja jau gaida: ”Mārīte, ārā, 2!”. Protams, divnieku viņa man neielika, tikai izsūtīja ārā, es domāju, nu paldies Dievam izsūtīja, tapāt divnieks būtu bijis, jā. Nu viss, es nezinu. Nu ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudz skolotāju. Tur bija tādi skolotāji, man liekas, tajā laikā skolotāja, es nemācījos pie viņas diemžēl, skolotāja Zelča, kas bija tāda pianistos personība. Skolotājs Zeļenovs – viņš mums arī nemācīja, vokālists, bet nu arī tāda, nu... Kaut kā man skolotāji, es atceros, man liekas, ka, vot, tāds kolektīvs bija, es atceros vienu, es neatceros, kurā kursā mēs bijām, varbūt trešajā, varbūt otrajā, varbūt ceturtajā, kad bija Jangada balle, un pilna, jūs zināt zāli, jā? Pilna zāle, visi tur soli, tikai, tikai soli, varbūt vai pat nebija tie soli gar sienām, un visi dejo. Kad diskotēkas mūzika bija, laikam vecākais kurss kāds organizēja, un tepat dejoja skolotāji, un tepat dejojam mēs, un tāda, nu, tā atmosfēra, tā bija kolosāla, jo tik smuki skolā vairs nebija, tur jau nav vairs tādu kolektīvu.
T.B.: Vai jūsu laikā pedagogiem vai audzēkņiem bija dotas iesaukas? Kādas, kāpēc?
MO.: Jā, laikam bija. Kādas un kāpēc... A, nu jā, bija, jā. Es nez kāpēc atceros tikai vienu – savas kursabiedrienes. Mums bija viena kursabiedriene, kurai bija iesauka ”Romašiška”, tur saistīts ar uzvārdu bija. Skolotājiem, skolotājiem... noteikti kaut kādam bija, nez kāpēc pēkšņi nevaru atcerēties. Varbūt, ka īsti... es atceros, ka man 1. vidusskolā mums bija daudziem skolotājiem, bet šeit kaut kā... Laikam, pat nu varbūt, ka bija tāds respekts pret skolotājiem, ka īpaši laikam arī nebija[iesauku]. Šobrīd nevaru atcerēties nevienu, kam būtu iesauka. Kursabiedriem jā, skolasbiedriem bija, kam bija iesauka, bet skolotājiem tiešam neatceros nevienam šobrīd. Varbūt pagājis laiks, aizmirsts. Ļoti daudz gadu pagājis.
T.B.: Kādas skolas dzīves tradīcijas palikušas atmiņā?
M.O.: Tātad, nu noteikti tā ir... Tas bija kolhozi, kas toreiz bija. Mēs tur braucām kartupeļus, skolotāji tur... Es atceros, ka mēs tur, nu kā jaunieši, tos kartupeļus kā lasām, mums jau galvenais tur patusēt, pakomunicēt, a skolotāja Salmiņa pēc mums cītīgi visus izlasa. Tur skolotājs Āboliņš, skolotājas Āboliņas vīrs, ar mums bija sīpolos, tur, viņš: “Aizejiet!” Liek mūs mierā, mēs anekdotes stāstam. Atnāk: “Cik sīpolu?” Kastes sīpolu bija jātīra, viena, viņš atnāk pēc tam – viena, a mums ta tā pati viena, mēs neko nedarām. Vakarā viņam prasa brigadiere: “ Kur 5 sīpolu kastes?” (smejas) A mums tikai viena. Kolhozs, noteikti tās bija skolas balles, tur bija tas: bija 1. kursa iesvētīšanās balles, kas bija kolosālas, es zinu, ka mūs tur iesvētīja, tad tur bija visādi mironīši, tur bija tā, kur kāpnes uz augšu, pie tā jauna korpusa, un kursabiedrienei pat pirkstu salauza, jo tajā vecajā korpusā tur skrējām, tās durvis virinājām. 1. kursa iesvētīšanās, Jaungada balles, kas bija kolosālas. Kas vēl bija... Nu koncerti dažādi, jā, nu vispār balles, tādi, nu jau nu tie akadēmiskie koncerti – tie jau vairāk kaut kādu stresu uzdzina, tas jau nebija tāds, par tradīcijām.
T.B.: Jūsu kurss bija aktīvs skolas tradīciju veidošanā, uzturēšanā?
M.O.: Es domāju, ka jā. Jā, mēs bijām, mēs, cik atceros, dažādos pasākumos, ko mēs tur tikai... mēs, teiksim, bijām 10 pianistes meitenes, man šķiet, ka 10 mēs bijām, un viens bija puisis – Arnis Everss, tā kā mums bija tā... iesvētīšana, tad priekšnesums. Es joprojām atceros, ka mēs viņu pierunājām uzvilkt baltas zeķubikses, mēs bijām ģērbušies kā puiši, viņš bija kā meitene. Mēs kaut kur dabūjām lielā izmēra baltas zeķubikses, viņš beigās, ieraudzījis, teica: Nē! Mēs viņu, es atceros kā teicām: “Arni, nu uzģērb, nu lūdzu, lūdzu”. Viņas bija caurumainās, un tad viņš dziedāja “Es, meitiņa, kā rozīte, kā sarkana magonīte”. Kaut kādā vēl es atceros, es pavadījumu spēlēju, tur diezgan slavens saksofonists mūsu kursā bija Vilnis Kondrāts. Viņš tēloja Karmenu, un, viņš bija tāds garš, slaids. Mēs dabūjām kleitu, un viņš iznāk, un neviens vēl, nu parūka kaut kāda tur, neviens nesaprot, ka tas ir puisis, un visi domā, kura tajā kursā ir tāda gara meitene? Un tikai tad, kad ierauga to kāju, tur kaut kādu 40 izmēra... Koros piedalījāmies, tur instrumentālisti, pūtēji noteikti orķestros. Nu es domāju, ka diezgan aktīvi mēs bijām skolas dzīvē.
T.B.: Kādas audzēkņu nerātnības bija raksturīgas jūsu laikā (kopmītnēs)?
M.O.: Jā, nu kā es teicu, nejauki izturējāmies, laikam, par ko tagad dziļš kauns, pret skolotājiem. Paldies, ka viņi to neņēma ļaunā. Kas tur vēl bija... Bija jau vis kaut kādas izjokošanās. Kopmītnēs diemžēl nedzīvoju. Zinu, ka tur bija jautra dzīve, bet man arī... Tur kaut kā maz mūsu kursa bija, pārsvarā īrēja dzīvokļus, un kaut kādas aktivitātes, arī ballītes, kaut kas notika tur. Kaut kas dzīvoja no mūsu kursabiedriem, bet tā kopmītnēs... Nu nerātnību kādu tik nebija, ak Dievs, kaut kas tur, puišu, meiteņu attiecības tur kaut kādas, simpātiju izrādīšana... Tur kaut kam bija no somas izceltas grāmatas un iekšā sabērti konfekšu papīriņi, nu vis kaut ko jau mēs tur gāzām laikam. Kādreiz bija kaut kādas domas, es neatceros, vai tās tika īstenotās, zvanīt pa telefonu, izjokot skolotājus naktī pirms kaut kādiem eksāmeniem. Jā, mums tur laikam bija tāda forša bufetniece, tā, Dusja, Duņečka bija, dežurante. Un tad tur arī visādi visādi joki bija, viņa tā, nu viņa tāda bija, sieviete ar humoru. Vis kaut ko jau noteikti sagāzām. A, bija viena tāda, mūsu laikā bija tie padomju gadi un tās politinformācijas visādas, tur tā padomju propaganda, ko, protams, neviens neņēma tur nopietni, paldies Dievam skolotāji arī ne. Es zinu, mums bija politinformācija, nu kaut kas tur no partijas komitejas atnāks pārbaudīt, tur baigi nopietniem jābūt, jāizrok klasē tur kaut kādi laikraksti un jāanalizē būtiska situācija pasaulē. Viens kursabiedrs, viņš grib stāstīt tur par kaut kādu kodolizmēģinājuma sprādzienu iespējams, un tad viņš saka, nu tas cilvēks tur tā nopietns sēž klases beigās, un tad viņš saka: “Un tad, vienas sprāgoņas rezultātā”, mēs visi guļam uz galda, sprādziena vietā sprāgoņa (smejas), un visi, skolotāja Rota tur tā... Jā, nu skolotājai Rotai mēs tur ar nekāda dāvana nebijām, viņa tā vienmēr mūs centās saliedēt, bet nu mēs joprojām satiekamies, mums ir labas attiecības, tā kā... Kaut ko jau sastrādājām noteikti, bet neko ļaunu. Ā, vienu momentu es atceros, kad direktors bija skolotājs Belasovs, bij kaut kāda balle un visiem bija tik jautri un neviens negribēja iet prom. Vai tur bija, varbūt tur bija kāds slikti uzvedies, bet it kā nē, varbūt vienkārši mēs par ilgu tusējām, ka direktors ienāca un pateica, ka balle beidzās tikos un tikos un mēs visi bļāvām “Nē”. Un tad direktors teica: “Un tagad beigsies demokrātija un sāksies diktatūra, ” un skolā tika izslēgti korķi, lai dabūtu mūs projām. Tā kā, nu, bet nekā ļaundabīga, es neatceros nekādu ne huligānismu, ne kautiņu. Man liekas, tas nebija mūzikas skolai pilnīgi raksturīgs.
T.B.: Kādas tradīcijas bija raksturīgas radošajos kolektīvos, kuros darbojaties?
M.O.: Nu koru balles, tā kā es biju pārsvarā laikam tikai korī, tad tās bija koru balles, kur, teiksim, nu cik mums tur, es nezinu, varbūt 3. vai 4. kursā ar draudzeni bijām, bet nu katrā ziņā vēl nebijām pilngadīgas, un tad bija arī drusciņ citi laiki, un es zinu, ka vienreiz mammai apsolījos, ka mājās būšu līdz 11 laikam, bet ballē ir tik forši, tad mēs tur piezvanījām, saku: mamm, mēs būsim vēlāk, un beigās es atceros, ka mājās es laikam biju vienos, un šoks bija tas, ka es ienāku laikam, mēs vēl nākošā dienā tur ar mammu braucām uz Rīgu, es ienāku mājās un mamma sēž un lasa žurnālu, es saku: ”Tu traka, vai, kāpēc tu neguli?”- Es tevi gaidu. Tā bija pirmā reize laikam, kad no kora balles, kad es tiešām atnācu... (Ierakstā nav dzirdams, bet tur stāsta par to, ka tā bija pirmā reizi, kad uz mājām atnāca tik vēlu. Tad tiek uzdots jautājums: “Kā izveidojās jūsu dzīve pēc JIRMV beigšanas? Kur mācījāties, strādājāt? Neliela atbildes daļa arī nav ierakstīta. Ierakstīšana tiek pārtraukta no19. min.06.sek. un tiek atjaunots uz 19.min.35.sek.)
M.O.: Sāku strādāt par klavierskolotāju. Tieši tai gadā, tur tika nodibināts mūzikas novirziens, un viņiem bija vajadzīga klavierskolotāja, toreiz nāca tieši, tad skolā nebija kādu brīdi, mazāk bija jaunu skolotāju, un mēs tāds pieplūdums nācām, un tad es sāku studēt svešvalodas neklātienē. Mācījos, strādāju, mācīju klavieres. Sāka dot arvien vairāk un vairāk angļu valodu, vairāk ņemt nost klavierstundu, jo tas bija tāds periods, kad ļoti trūka angļu valodas skolotāju, un tad jau man palika tikai tādi mani skolēni, ar kuriem man ļoti patika strādāt. Un tad, kad man jau atņēma viņus, bija ļoti liela slodze angļu valodā, tas bija tā. Nu un tad bija tāds periods, kad, es teicu, bija ļoti liels angļu valodas skolotāju trūkums, viņu nebija, un bija jāstrādā uz milzīgu pārslodzi. Un tad es sajūtu, ka es gribu kaut ko mainīt, un tad es, tas bija 1995.gadā, kad es sāku strādāt šeit, augstskolā. Un tagad es nodarbojos ar svešvalodām.
T.B.: Tagad mūzikai ir kāda loma?
M.O.: (nedaudz iesmējās) Jā, protams. Mēs vienmēr cenšamies, es arī cenšos iet uz mūzikas, klasiskā mūzika īpaši patīk, nu protams arī kaut ko tur, cita veida laba mūzika, koncertiem. Un attiecībā uz klavierskolotāju, klavierspēli – es atceros skolotāju, kas vienmēr teica, ka pati pārstāja spēlēt klavieres, arī tā dzīvē sanāca, ka viss prasa laiku, ģimene, darbs utt. Un tad, kad es rakstīju doktora disertāciju, tad es domāju, ka nu uzrakstīšu disertāciju un sākšu spēlēt klavieres, es tiešām atradu notis, tā kā... Man nepatīk spēlēt, kad kāds cits ir mājās, bet patīk kādreiz paspēlēt priekš sevis, kad neviena nav mājās, nu tā, tīri priekš sevis.
T.B.: Cieši uzturat tagad sakarus ar skolu?
M.O.: Jā, nu parasti, ja ir skolā kādi interesanti koncerti, tad aizejam laikam. Vakar es gan nebiju, bet, pagājušogad arī uz Lindas, Lindai palīdzēju kādreiz nedaudz arī ar angļu valodu pirms studijām, jo viņa kādu brīdi varbūt domāja par studijām ārzemēs. Vot, pagājušogad es zinu bija arī viņām abām bija koncerts. Kādreiz, kad mums nebija Gora, tad krietni vairāk apmeklēju koncertus mūzikas vidusskolā. Nu jā, ja kādi... Protams, absolventu salidojums. Kad viņi ir, laikam trijos gados reizi, vai, tur teiksim, kursa audzinātājai bija jubileja, tad mēs arī tur ātri saskrējāmies. Nu, katrā ziņā skola ir tepat, vīrs tur strādā, lietas kursā esam apmēram par visu.
T.B.: Ko gribētu novēlēt skolas pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?
M.O.: Nu, pirmkārt, skolas renovācija jau ir sākta, gribētos, daļēji, tad, kas es redzu, ka daudzas lietas nav mainījušās, daļēji tas tā nostalģiski, nu jā, šeit bija tas un tur bija tas. Bet nu protams, visam jāiet līdzi laikam, un noteikti gribētu, lai skola arī izskatītos, es gan neesmu bijusi laikam iekšā, tā es nezinu, vai kaut kas iekšēji, tā kā gribētos, lai arī tāda skola būtu mūsdienīga, skaista, renovēta. Nu protams gribētos, lai būtu arī, lai skola būtu populāra, jā, jo tā kā mūsu laikā tur bija konkursi uz daudzām nodaļām, tagad laikam nav vairs tā. Gribētos, lai tā kā toreiz, kad mēs mācījāmies. Man radiniece mācījās mākslas skolā, tur jau bija jābūt lielam talantam toreiz, lai iestātos. Nu gribētos, lai būtu vairāk talantu. Talanti jau ir un nāk, un viņi nekur nepazūd protams. Lai būtu arī lielāki tie kursi. Noteikti jums jau arī ir savas tradīcijas, savas lietas. Tā tomēr ir tāda radoša skola. Man viena kaimiņiene, viņa aizgāja pagājušogad no tās skolas, viņa pamainīja. Nejauši viņa pagalmā, es eju un viņa runā ar vienu. Aizgājusi atpakaļ uz 5. skolu, un tad es dzirdu viņa saka... Kā es sapratu, viņa pārdzīvo, ka viņa aizgājusi no tās skolas, jo viņai pietrūkst tā. Saka: “Tur mums bija visādi mēģinājumi, viss kaut kas bija, un tajā skolā vairs nav ”. Lai skolai būtu šīs te radošuma gars! Mūzikas skolai citādi nevar būt.
T.B.: Paldies par jūsu atmiņu stāstu!
