Backāne - Jefremovi
JIRMV/MV-a M.,V.J. – 94 Backāne, Diāna (2020). Intervija ar Mariju un Valēriju Jefremoviem 16.februārī
Intervijas vieta: Rēzekne, Ozolmuižas pagasts „Ezīši”
Diāna Backāne (turpmāk DB) – Kas stimulēja pievērsties mūzikai un mācībām mūzikas skolā?
Valērijs Jefremovs (turpmāk VJ): Es sāku mācīties mūziku, kad vēl maziņš biju, 8 gados. Vecāki mani uz akordeona, kā saka, „palaida” mācīties, jo tad laikam tas bija modē padomju laikos – inteleģences ģimene, skolotāja un milicijas darbinieks. Arī māsa iestājās mūzikas skolā. Kā jau meitene gribēja uz klavierēm vai vijoles, bet konkurss bija liels. Laikam tā bija mode, jo, ko es tur maziņš varēju saprast, patika mūzika vai nē. Bet es mācījos uz akordeona mūzikas skolā.
Marija Jefremova (turpmāk MJ):
Nu man sanāca tā, ka bērnībā biju ļoti saistīta ar muzikālu ģimeni. Mūsu ģimenē visi ļoti labi dziedāja, tētis spēlēja zaļumballēs. Protams, ka es to neatceros (smejas), tāpēc, ka es daudz vēlāk dzimu, jo es biju ģimenē devītā. Un brāļi spēlēja. Sākumskolā man ļoti patika dziedāšana. Bērzgales skolā, kad mācījos, tur jau pulciņā spēlēju mandolīnu. Patika ļoti (smaida). Mūzika bija mīļākais priekšmets, ļoti patika dziedāt korī. Tā bija sirdslieta. Es, kad mācījos skolā, laikam nekad nebiju aizbēgusi nevienu stundu no kora. Tā bija mana mīļāka nodarbošanās.
DB – Kad mācījāties Rēzeknes mūzikas skolā/vidusskolā? Kādā nodaļā apguvāt izraudzīto specialitāti?
VJ – Kad es pabeidzu akordeona nodaļu pēc 5 gadiem, tad man ļoti iepatikās pūšamie instrumenti, jo tajā laikā visos pasākumos, pilsētā, arī bērēs spēlēja orķestris. Instrumenti bija spīdoši, un mani tas ļoti iespaidoja. Tad es palūdzu mātei, lai viņa man varbūt otru reizi atļauj mācīties mūzikas skolā uz pūšamiem. Nu es gribēju uz trompetes, jo tā ļoti „spīdēja”, kad muzikanti spēlēja pilsētā. Māte bija ar mieru, mani tur atbrīvoja no dažiem priekšmetiem, arī no maksas par mūzikas skolu, jo es jau otro reizi sāku mācīties – vēl 5 gadi. Es aizgāju pie skolotāja, tāds interesants stāsts par to (smaida). Gribējās man uz tās trompetes spēlēt. Viņš man iedod to trompeti, bet es nevarēju ļoti augstas skaņas uzpūst. Viņš man saka: „Nu tev neies tā trompete”, tad VJ „Bet es gribu. Viņa tā spīd!”. Bet tad viņš saka: „Varbūt uz klarnetes pamēģini?” Bet es saku: „Kas tā tāda klarnete?”. Viņš man parādīja melnu, tādu „koka gabaliņu”. Un tad es saku: „Kāda nespīdīga, melna… Man gribas, kas spīd!” (smejas), bet skolotājs teica, „Nu tev nesanāks. Pamēģini uz tās klarnetes. ” Un tā es uz klarnetes sāku spēlēt, pēc tam klausījos, kā spēlēja lielie mākslinieki, un man iepatikās tā skaņa. Tā es arī beidzu uz klarnetes un iestājos mūzikas vidusskolā. Un mana specialitāte bija klarnete.
MJ – Es pēc 8. klases Bērzgales vidusskolā iestājos Rēzeknē – mūzikas vidusskolā, Kordiriģentu nodaļā. Tad direktors bija Edvards Belasovs. Sākumā man specialitāti pasniedza Daina Tuķiša. Un tad tā, 4 gadus mācījos.
DB – Kas bija Jūsu specialitātes pedagogs, kā veidojās savstarpējā sadarbība?
VJ – Specialitātes pedagogs bija Arnis Salmiņš, nu jau aizgājis mūžībā… Bet man viņš bija ļoti liela autoritāte. Viņš bija liepājnieks, mācījies un beidzis konservatoriju. Un tad laikam bija nosūtīts strādāt uz Latgali, Rēzekni. Viņam bija ļoti skaists tonis. Jautrs skolotājs, jo es jau biju pēc vidusskolas, viņš ar mani jau runāja kā ar pieaugušu studentu. (pasmaida) Jā…, attiecības bija ļoti brīnišķīgas. Var teikt, tādas ļoti draudzīgas, vienmēr humors, bet bija ļoti prasīgs, ja vajadzēja iemācīties, kā saka, „No šīs vietas līdz tās!”. Nekādu atlaižu, bija jāiemācās.
MJ – Man specialitātes skolotāja pirmajā kursā bija Daina Tukiša, bet tad pārlika un otrajā jau bija – Anta Milaševiča. Uzreiz pajutām uzplaukumu diriģēšanā, jo Anta Milaševiča bija Imanta Kokara audzēkne. Kaut kā es viņu daudz labāk sapratu. Viņa tiešām bija pedagogs ar lielo burtu. Viņa nekad nekliedza, un bija arī gadījumi, kad pēc visādām ballītēm varēji būt neizgulējies un neiemācījies, bet viņa tā mierīgi: „Nu šodien, Mārīt, tu neesi iemācījusies…”. Un tas viss bija. (Smejas). Nu viņa tāda, ar pedagoģisko taktu. Pameklēt vēl vajadzēja tādus skolotājus.
DB – Pie kādiem pedagogiem mācījāties mūzikas teorētiskos priekšmetus, obligātās klavieres? Vai bija arī papildspecialitāte?
VJ – Es mācījos solfedžo pie skolotājas, komponistes Līgas Liepiņas. Par cik, es jau biju students, vecāks par citiem, tad viņa man arī piedāvāja pamācīties kompozīciju. Man pašam bija interesanti, un viņa mani pamācīja to plašāk – teorētiskās, harmoniskās zināšanas. Tas bija tāds kā papildus priekšmets. Es pat uzstājos Jauno komponistu pasākumā. Vēl teorētiskos priekšmetus mācīja skolotājs Solomons Dreicers. Viņš mācīja harmoniju. Studējām, kā šodien atceros, Bēthovena „Mēness sonāti”, to lēno, skaisto daļu. (Smaida). Jā, un tad tās visas lietas – harmonizēt melodijas utt. Savukārt mūzikas literatūru mācīja skolotāja Anastasija Mortukāne, arī aizgājusi jau mūžībā. Obligātās klavieres mācījos skolotājas – Rutas Ūsītes. Kā jau pūtējiem, nevajadzēja grūtus skaņdarbus spēlēt, bet sava programmiņa bija, un es pateicos viņai par to, ka viņa man tomēr parādīja tās, kā saka, pianisma pamatus.
MJ – (papildina) – Tagad viņa dzīvo Vācijā.
VJ – Un tad arī diriģēšana man bija obligāta, kā jau pūtējiem, vajadzēja diriģēt orķestri. Mani mācīja direktors – Eduards Belasovs. Jā, arī brīnišķīgs cilvēks. Viņš ar mani runāja kā sev līdzīgu un pieaugušu, ne tā kā studentu, jo es jau biju pēc armijas.
MJ – Mums solfedžo pasniedza Rota Salmiņa, mūzikas literatūru un harmoniju – Anna Āboliņa. Man piedāvāja paņemt vēl speciālo instrumentu, kaut kādu spēlēt, pūšamo, bet es tomēr izvēlējos akordeonu un nenožēloju. Ikreiz dzirdot akordeona skaņas, man tas ļoti iepatikās jau bērnībā. Akordeona spēli man pasniedza Vladislavs Martini. Pēc tautības viņš bija itālis. Ļoti veiksmīgi es paņēmu spēlēt akordeonu, jo tad mēs sākām spēlēt kāzas, visādas ballītes, un man šis instruments ļoti noderēja. Ja tanī laikā būtu bijušas ērģeles, es noteikti būtu paņēmusi, jo man garīgā mūzika ir ļoti tuva sirdij.
DB – Kādos kolektīvos darbojāties mūzikas vidusskolā un ārpus tās? Kādi skolas audzēkņi/pedagogi bija kopā ar jums šajos kolektīvos?
VJ – Es spēlēju klarneti Rēzeknes mūzikas vidusskolas pūtēju orķestrī, pēc tam arī Rēzeknes mūzikas vidusskolas simfoniskajā orķestrī. Pedagogi, kas mani mācīja, arī tur spēlēja, jo skolotājs paliek skolotājs (Smaida). Tāpēc mēs vienmēr piemēru ņēmām no skolotājiem un centāmies paši spēlēt tā, lai nebūtu kauns. Tāpat arī Ludzas pilsētas orķestrī spēlēju, jo pats es esmu tur dzimis. Mani tie visi diriģenti vienmēr lūdza, lai palīdzu skatēs, koncertos, dažādos pilsētas pasākumos. Visiem pūtējiem bija jāpiedalās šajos ansambļos, kas jau prata lasīt no lapas. Visi sēdēja orķestros, jo mums jau bija prakse. Jo vairāk, jo labāk.
MJ – Kad mācījos mūzikas vidusskolā, pirmkārt mums jau bija mācību koris, ko vadīja Antoņina Mežinska un Uldis Balodis. Papildus es vēl dziedāju korī „Medicus”, ko vadīja mūsu kursa audzinātāja Emīlija Slišāne. Kad man pamainījās specialitātes pedagogi, es pārgāju dziedāt uz „Ieviņu”, ko vadīja Antoņina Mežinska un mana specialitātes skolotāja Anta Milaševiča. Tad mums vēl bija ansamblis Kultūras namā, ko vadīja mūsu kursa audzinātāja Emīlija Slišāne. Tur mēs piedalījāmies ļoti daudzos koncertos, dziedājām daudzbalsīgi. Man ļoti patika visādas, skaistas dziesmas ukraiņu, krievu un daudzās citās valodās. No mūsu kursa ļoti daudzi dziedāja šajā ansamblī un var teikt, ka no mūsu kursa tas faktiski sastāvēja.
DB – Kādi kopējie skolas pasākumi notika tajā laikā? Kādas radošas iespējas bija mācību laikā (koncerti, konkursi u.c.)?
VJ – Jā, bija koncerti, konkursi, visu mācību laikā. Kā jūs jau zināt, tajā padomju laikā bija visādi koncerti, kuru tagad nav. Kā jau tie svētki nāk, tad koncerts ar attiecīgu tēmu. Bija arī pasākumi Rēzeknē, atklājām pieminekļus, pavadījām demonstrācijas. Mūsu orķestra pavadībā soļoja demonstranti. Tāda ir tā vēsture.
DB – Varbūt jūs arī piedalījāties Dziesmu svētkos?
VJ – Jā, noteikti, pat vairākas reizes – kopā ar Ludzas orķestri un tad arī ar Rēzeknes. Vēl mēs bijām pat ar Simfonisko orķestri aizbraukuši uz Ventspili, mums bija tāds interesants koncerts.
MJ – Mums, protams, tie paši iespaidīgākie bija Dziesmu svētki, kad mēs braucām uz Rīgu ar kori „Ieviņa”, (Rīgā korim bija pat ieraksts). Arī mūzikas skolas mācību koris piedalījās Dziesmu svētkos. Skaistas atmiņas tās, kad noslēgums, tieši koncerts Mežaparkā. Ilgi nevar aizmirst. Kad atbraucām uz Rēzekni, gājām pa tumšajām ielām, un smaržoja liepas. Tas tā paliek uz visu mūžu atmiņā, ka vienkārši to nevar izstāstīt. To vajag izjust. Kad dziedājām ansamblī, tad bija visi pasākumi, koncerti, kas pilsētā. Vajadzēja uzstāties.
Nu un tad jau paši arī sākām vadīt. Es arī vienu sieviešu ansambli vadīju Linu fabrikā. (Patīkami atceroties smaida).
DB – Varbūt no Dziesmu svētkiem ir palikuši atmiņā kādi diriģenti vai sirdij tuva dziesma?
MJ – Protams, Raimonda Paula „Manai dzimtenei”. Tolaik Dziesmu svētkos diriģēja Jānis Dūmiņš, Terēzija Broka, Daumants Gailis u.c. Daudz diriģentu bija, grūti jau atcerēties.
VJ – (papildina) Mums bija ļoti ievērojama personība Latvijā, es domāju, ka arī aiz robežām – profesors Gunārs Ordelovskis. Viņš bija komponists, diriģents, kurš vadīja pūtēju orķestri Rīgā. Ļoti talantīgs. Viņš rakstīja ne tikai skaņdarbus pūtēju orķestrim, bet arī citos žanros. Daudzpusīgs komponists un ļoti interesanta personība, ar humoru. Tiem pūtējiem vienmēr daudz humora. (Smejas). Ļoti brīnišķīgs cilvēks. Arī citi diriģenti bija, bet Gunārs ir pati spilgtākā personība, no kura mēs joprojām mācamies un spēlējam viņa skaņdarbus.
kā audzēkņus mācību procesā un ārpus tā.
VJ – Bija ļoti jauki kursabiedri, jautri… kopā pāri 30. Visi mēs mācījāmies mūziku, visiem bija vienas un tās pašas intereses. Draugi bija ļoti izpalīdzīgi (Smaida).
MJ – Par cik, es dzīvoju kopmītnēs, man bija īpaši draugi no kursa. Tās bija 3 meitenes – Irēna Plešavniece (jaunības uzvārds), Marija Ivone, Silvija Špure (jaunībā, tagad – Slavika). Mēs dzīvojām vienā istabiņā un vienmēr dalījāmies savos piedzīvojumos (smaida), kopā uz ballītēm staigājām un bijām kopā vienmēr. Mūs sauca par „Mūzikas skolas trijotni”. Silvija dzīvoja ar mums vienā istabiņā. Tā kā viņa bija pūtēja, skolā nodarbības bija savādāk nekā mums. Bet pārsvarā bijām diriģentes – es, Marija un Irēna. Pilnīgi visi brīnījās, kā var draudzēties 3 meitenes, sakrist intereses, jo parasti draugi ir 2, staigā kopā, dalās, bet te bija 3. Mēs visas mācījāmies par diriģentēm un bijām no laukiem. Mums izveidojās kopējas intereses un arī dzīve. Pat tagad mēs uzturam kontaktus un zinām visu par ģimeni, par bērniem, par visu. (Smejas). Kontakti mums nav pazaudēti. Tie ir mani īpašie draugi.
DB – Kādi skolas pedagogi, kursu audzinātāji visspilgtāk palikuši atmiņā? Kāpēc?
VJ – Man simpatizēja visi skolotāji. Bet specialitātes skolotājs bija tas pats galvenais, ar kuru visbiežāk tikāmies. Mūsu kursa audzinātājs bija skolotājs Jāzeps Ragovskis. Viņš mācīja dziedāšanu. Atmiņā ir palikuši kopīgi braucieni, kad braukājām, orķestrī spēlēdami uz Dziesmu svētkiem, tad jau jautri gāja mums. Jebkurā gadījumā – Skolotāji ir manas autoritātes.
MJ – Mums pati pirmā kursa audzinātāja bija Līga Liepiņa. Kādi brīnišķīgi vakari bija mūzikas skolā, kāda izdoma, kad mēs tos rīkoja. Viņai bija vienreizēja izdoma. Diemžēl viņa tikai gadu bija par kursa audzinātāju mums, jo tajā stingrajā laikā nedrīkstēja pedagogs būt ar savu audzēkni tādās draudzīgās attiecībās. Viņu noņēma, un mums pateica: „Jums būs cita kursa audzinātāja!”. Mēs to ļoti pārdzīvojām, un tad mums iedeva Emīliju Slišāni. Viņa bija tāda stingra un vairs nebija tādu draudzīgu attiecību. Vairāk bija tā – Es esmu pedagogs, jūs – audzēkņi. Viņu varēja saprast, jo viņa bija skolotāja, kurai nekad nebija ģimenes, savu bērnu.
Tāpat skolotāja Milaševiča ir man skolotājs ar Lielo Burtu, kura daudz man dzīvē deva pamācības, kādam ir jābūt skolotājam, ka nedrīkst uz bērniem kliegt. Protams, ka mēs kādreiz paslinkojam, neiemācamies, bet par to arī bērni nav tieši jālamā, kāpēc tā? Bērns pats nezina, kāpēc tā sanāk, jo ir tāds periods jaunībā. Tās visas ballītes. Protams, ka tas visu iespaido un neiemācies, bet es pārsvarā centos iemācīties. Man bija rets gadījums, ka es būtu neiemācījusies vai nesagatavojusies savai specialitātei. (Smaida)
DB – Kādi vispārizglītojošo mācību priekšmetu skolotāji skolā strādāja laikā, kad mācījāties Jūs? Raksturojiet arī viņus!
MJ – Valērijam nebija. Tev taču nebija vidusskolas priekšmetu?
VJ – Vidusskolas priekšmetu nebija, bet bija tādi kā mākslas vēsture.
MJ – (atceras) jā,… mākslas vēsture. Bet vienalga tas ir saistīts ar mūziku.
VJ – Nu ļoti minimāli. Tur mācīja baudīt un radīt mākslu, apgūt mākslu un mākslas pamatus. Jā, tādā nozīmē. Šie priekšmeti man nebija tie paši galvenie, bet..
MJ – Protams, ka mūzikas priekšmeti bija paši galvenie, bet..
VJ – Arī fizkultūras skolotājs mums visiem bija, ļoti interesants.
MJ – Pipčenkovs, jā,
VJ – Tas jau ar sportu saistīts. Arī labas atmiņas man no tādiem skolotājiem.
MJ – Savukārt man bija vispārizglītojošie priekšmeti tāpēc, ka es biju pēc astotās klases atnākusi uz mūzikas vidusskolu. Tad man bija visi priekšmeti – ķīmija, fizika, matemātika, sabiedrības mācība utt... Atceros, Emīlija Ķilupe mācīja mums fiziku.
Mums bija arī tāds priekšmets „Civilā aizsardzība”, kuru mācīja Orlovskis. Man ļoti patika, kā viņš stāstīja visādus piemērus. Un tad saka, ka, tagad būs izsludināts „Visur atoms” un visiem ir jātinas palagos. Tur prasa no kursa: „Kāpēc baltos palagos jātinas?” Tad skolotājs atbildēja, ka „Balts atstaro to radiāciju”. Tad viņš vēl pajoko, ka 5 minūtes ilgāk padzīvosi (Smejas). Tas interesanti ir. Sakarā ar aizsardzību un civilo, mūs visus mācīja. Es arī mūzikas skolā darbojos sanitāro pulciņā. Mēs braucām uz Vipingas mežiem, pa sestdienām, un mums bija jāārstē ievainotie, jāsniedz pirmā palīdzība. Man ļoti patika tā medicīna, kas noderēja arī dzīvē.
DB – Jums varbūt bija arī kādi citi mācību priekšmeti, kas tagad varētu nebūt? Saistībā ar politiku vai valsts režīmu?
MJ – (Atceras) Jā, mums vēl vajadzēja šaut…
VJ – Militārā apmācība.
MJ – Mums vajadzēja šaut ar Kalašņikova automātu. To vajadzēja salikt laikam1minūtē.Bet nu man patika (smaida), jo vajadzēja trāpīt mērķī, tajā desmitniekā. Tas ir ļoti labi precizitātei, jo vajag gan rokas, gan redzi, lai tu trāpītu. Tas tomēr ir interesanti un laikam palīdz arī diriģentam to roku konkrēti nostiept (smejas). Nē, tas man patika, bet sports nē. Vispār ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Es, piemēram, Daugavas stadionā sportoju un man ar bumbu trāpīja pa pirkstu kreisajai rokai. To izsita no vietas, un tad man viņu ielika ģipsā. Un viss, es akadēmisko klavierēs nevarēju nospēlēt. Spēles ar sporta bumbām, es domāju, ka muzikantiem varbūt nevajadzētu, bet varētu kādu skriešanu, vingrojumus…
VJ – (turpina) peldēšanu.
DB – Vai jūsu laikā pedagogiem /audzēkņiem bija dotas iesaukas? Kādas un kāpēc?
VJ – Mums bija daudzas iesaukas pēc uzvārda. Bija skolotājs Āboliņš, visi sauca „Jabločķins”. Ziniet kā krievu laikā. Ābols, Я́блоко un „Jabločķins” (Smaida). Tad vēl, daudzus neatceros…
MJ – A tevi, tev bija iesauka?
VJ – Nē, man nebija iesaukas. Vairāk es tā neatceros, bet tikai par skolotāju Āboliņu. Vēl arī klasesbiedriem bija saīsinātie uzvārdi. (pēkšņi atceras) Viens bija mums tāds „Začs” – uzvārds studentam, starp citu, ļoti interesants students. Viņam no dabas bija, ja kas spēlē džezu zina, kas ir dikselence (stils). Un viņš uz trompetes pats bija samācījies, tāds talantīgs, labi spēlēja dikselendu. Un viņu vienkārši saucām „Začš”. Tur jau daudz domāt nevajadzēja (smaida). MJ – Nu man pat bija iesauka no pašiem skolotājiem. Mani sauca „Спящая красавица” *Dusošā skaistule (smejas), jo bija tā, ka es, piemēram, citreiz diriģēju vai arī dziedu, un man kaut kā automātiski aizveras acis. Tas man no tēva noteikti iedzimts, jo arī tētis dziedāja un aizvēra acis. Un it kā tu to mūziku labāk jūti. Tad man teica skolotāja (smejas), „Never acis! Kāpēc tu ver acis ciet? Jāskatās uz priekšu”, bet es laikam to mūziku izjūtu labāk, kad man acis ir ciet, tāpēc skolotāja bija iesaukusi „Спящая красавица”. Tad man bija ļoti labs skolotājs Zigfrīds Siļinovs [Zeļenovs –V.Č.], kas manu balsi nostādīja. Viņš mani sauca „mazais”. Kā man nepatika, ka mani sauc par mazo. Man tā gribējās būt lielai, nu bet es tāda sīciņa, maziņa biju. Protams, un tāpēc mani sauca par „mazo”. Bet, kad mēs dzīvojām kopmītnēs, man ļoti patika stāstīt visādas anekdotes, spociņu stāstus un visādas anekdotes par ebrejiem. Un tad mani iesauca par „Icku” (Smejas) Tāpat bija arī iesaukas citiem. Piemēram, Marija Ivone bija pati sev izdomājusi iesauku Sofija Lorena*Slavena itāļu aktrise., jo viņa ļoti vēlējās līdzināties aktrisei. Tā bija skaistule un izsludināta par skaistāko sievieti tanī laikā. Un tad visi sauca: Sofka, Sofka! (Smejas). Bet pārējiem it kā nebija. (Pēkšņi atceras) Mūs visas 3 meitenes vēl, par cik spēlējām kāzas un visādas ballītes (sāka spēlēt jau 2.kursā) iesauca par „Džeza bandu” (Smejas).
VJ – Tu pastāsti, ka vēl Bondarenko ar Kempišu…
MJ – (Atceras) Jā, pareizi – Bondarenko Valdis un Kempišs Juris, mūžīgs miers Kempišam, jo vairs nav starp mums. Un bija tā, ka Kempišs bija liela auguma, bet Bondarenko – maza. Un tad, kad viņi ienāca pirms mūzikas literatūras klasē, abi dejoja „Gulbīšu deju”*Komponists Pēteris Čaikovskis un paši dziedāja. Tad teicām, ka augumi tik atšķirīgi, kā „Štepselim ar Tarapuņku” *padomju laikos slavens komiķu duets (Smejas). Vienmēr mūs uzjautrināja, ļoti patika.
DB – Kādas skolas dzīves tradīcijas glabā atmiņa? Vai jūsu kurss bija aktīvs skolas tradīciju veidošanā/uzturēšanā?
VJ – No skolas tradīcijām ir palikuši atmiņā dažādi skolas vakari, kas notika katru gadu, piemēram, Pirmā kursa iesvētīšana. Tāpat daudzi dažādi vakari, kā skolas jubilejas. Tā kā bija Padomju laiks, īpaši daudz svētku neatzīmēja plašā lokā, kā mūsdienās, piemēram, Ziemassvētkus utt...
MJ – (turpina) Tajā laikā viņa māte bija skolotāja un tēvs policists. Protams, tur bija ļoti stingri. Viņš līdz 30 gadiem pat uz baznīcu negāja, jo nevarēja iet.
VJ – Tādas tradīcijas es skolā atceros.
MJ – Nu mūsu kurss… tas bija vienkārši brīnišķīgs (smaida). Kādi 20 čigāni mēs sataisījāmies Ziemassvētku vakarā un tad ko? Aiziet vajag ciemos pie skolotājas Āboliņas! Tad mēs pieklauvējām pie durvīm, viņa mūs ielaida iekšā. Tanī momentā bija iegājuši tikai kādi 5. Viņa mūs nepazina, un otrā dienā, kad bija mūzikas literatūras stunda viņa teica: „Es neizgulējos… Vakar pie manis bija atnākuši čigāni no mākslas skolas.” Mēs knapi valdījām smieklus, ka mēs bijām tie čigāni no mūzikas, nevis mākslas skolas. Protams, ka mēs vienmēr tās maskas forši izdomājām. Es biju tas turku sultāns. Tad bija tās dienas segas uz gultas, un turbāns sagriezts ap galvu, broša priekšā. Šausmas, kādi mēs tur bijām (smejas). Un sabiedriskajā transportā braucām pa Rēzekni. Ieejam 20 čigāni, vēl Ināra Jaunzema, mums tāda bija, tagad strādā vēl kultūras namā. Un viņai bija draugs – Romualds. Viņš vienmēr bija saģērbies par velnu. Tāds viss melns, ar asti, ragiem un sejas maska priekšā, ieraugot, tu nekad nepateiksi, kas tas par cilvēku. Kad mēs braucām ar autobusu, tur vispār tas velns piegāja pie kādas sievietes, apsēdās un svaidīja asti. Mums neprasīja ne biļetes, ne kā. Saprata, ka viss ir ļoti normāli, čigāni. Nu patika mums ākstīties. Nu ļoti patika. (smaida).
DB – Kādas audzēkņu nerātnības bija raksturīgas jūsu laikā skolā (kopmītnēs, sabiedriskajos pasākumos (piemēram, rudens talkās, valsts svētkos, politinformācijā, audzēkņu sapulcēs, Jaunajā gadā, jauno audzēkņu iesvētīšanā u.c.)
VJ – Es tur daudz nepiedalījos, jo dzīvoju blakus pilsētā, bet es īpaši atceros iesvētības, kas bija 1.kursā
MJ – Tā, nu mums kursā bija tādi kā Bondarenko ar Kempišu, kas vienmēr visus smīdināja un uzjautrināja. Tas bija ļoti labi. Nu un tad mums vienreiz kursa audzinātāja atnesa anketas, kur bija jāatbild uz visādiem jautājumiem. Nu “Par ko tu dzīvē gribi kļūt?”, “Kāds ir tavs hobijs?” utt… Nu un tad mēs tur sarakstījām visu to, ko sirds vēlas. Tagad viņa atnāk ļoti dusmīga un saka: “Ko jūs sarakstījāt anketās? Ko Jūs šeit šinī skolā meklējat?” (MJ turpina) nu cik mums tad gadu bija, mēs taču bijām kādus 16 gadus, 17 gadus veci un faktiski nezinājām, par ko mēs gribam kļūt.
Tad, piemēram: „Šarkovski, kāds ir tavs mīļākais varonis? ” Viņš tā lēni pieceļas “Ontons”, latgaliešu dzejnieks Ontons. Nu mūs viņa salamāja “Ej ārā, Ontons!”. Mums tā smiekli nāca, mēs nevarējām tos novaldīt. Smieties taču nevar, zini, kā tajā laikā, tā ir necieņa. Bet nu nevarējām apvaldīt tos smieklus. Mēs tur aizklājām sejas ar rokām un sēdējām visi sarkani no smiekliem.
Un tad bija vēl Vilis Bērziņš, no cita kursa, bet, kurš dzīvoja kopā ar mums kopmītnēs. Bija tāds atgadījums vācu valodā, un viņš saka: “Skolotāj, es jums pastāstīšu vācu valodā gadījumu, man vajag 4!”, Skolotāja – „Zini, lai stipendiju nopelnīt, 3 tomēr nevar likt”. Tad viņš sāka stāstīt, un viss kurss iznāca ārā, smiedamies. Es pat varu citēt dažus teikumus… ”Ich gen na les. Smotrju vornen fliegen. Ich neme schauten un pih pah. Vornen blauksh na gerde” Kā man šo stāstīja, tā palika atmiņā. Bet skolotāja Belasova (tad direktora sieva, pasniedza vācu valodu) teica: “Par asprātību es tev ielikšu 4”(smejas) Nu viņš patiešām bija ar humoru, arī pēc dabas – holēriķis. Viņš visu ātri darīja, vienmēr skrēja, viss tādā ātrumā notika. Tāds nu viņš bija un kursu labi pasmīdināja.
DB – Ko nozīmē tas teiciens tulkojumā no vācu valodas?
MJ – turpina……”Ich gen na les. Smotrju vornen fliegen. Ich neme schauten un pih pah. Vornen blauksh na gerde” – „Es gāju uz mežu. Redzu lido vārna. Es ņemu šauteni un izšauju uz vārnu. Vārna nokrīt. ” Kā viņi smējās, es nekad neaizmirsīšu to.
DB – Varbūt kādas atmiņas par rudens talkām, Jaunā gada sagaidīšanas pasākumiem vai iesvētībām?
VJ – Es rudens talkās nepiedalījos…
MJ – Mums faktiski tādu rudens talku arī nebija. Mums tanī laikā bija ļoti populāras un arī obligātas demonstrācijas – 7. novembrī, 1. maijā. Mēs nedrīkstējām aizbraukt no mūzikas skolas projām uz mājām. Mums bija jānoiet demonstrācijā ar baloniem. Kad mums klāt pievienojās mākslas skola un kad mēs gājām caur tribīni, tur stāvēja pie Rēzeknes domes tanī laikā galvenais cilvēks un mums sauca: “Sveiciens Jaunajiem mūziķiem un māksliniekiem”, tad mēs kliedzām URRĀ. Man patika šīs demonstrācijas, kāpēc? – Tāpēc, ka visa pilsēta izgāja ielās. Tur bija tik daudz ļaužu, ka visas ielas bija pilnas, burtiski un tā kopības sajūta… Tu ej, tevi visi ievēro, un tu satiec cilvēkus. Visa pilsēta draudzīgi iziet, visi smaida. Tas bija vienreizēji. Un tad, kad mēs aizbraucām uz Norvēģiju, arī viņiem bija tādas demonstrācijas. Tā kā tautas svētki, kur viņi visi iet tautas tērpos, sākot no tāda maza bērna līdz veciem cilvēkiem. Visi iet tautu tērpos un arī šādi iet, sauc (uzgavilē). Piemēram, tur skolā strādā skolotāji un viņiem sveiciens. Pie mums Rēzeknē arī varētu tādu ieviest, kā bija agrāk. Tas ir ļoti skaisti. Varētu vienkārši uztaisīt tādu pilsētas svētku gājiens, kur piedalās visa pilsēta, papildus Rēzeknes skolas. Pašlaik tiek rīkots pilsētas svētku gājiens, kur sevi prezentē dažādas organizācijas, taču skolas neiet, piemēram, Mūzikas un Mākslas skola, pārējās vidusskolas. Šādi pasākumi bērnus apvieno, jo, piemēram, kad bija lāpu gājiens, daudzi iet uz to, jo bērniem patīk ar lāpām iet tumsā un stāvēt pie pieminekļa. Tas ir patriotisms, kas jāaudzina, ka tu esi piederīgs šai pilsētai. Tas apvieno visus iedzīvotājus. Es uzskatu, ka mūsdienās trūkst patriotisma.
1. Kādas tradīcijas bija raksturīgas radošajos kolektīvos, kuros darbojāties? 2. VJ – Pūtēju orķestris un daudz tradīciju
MJ – (papildina) koncertus, bēres spēlējāt
VJ – bēres tā ir cilvēka ikdienas vajadzība. Tradīcija bija pūtēju salidojumi katru gadu.
MJ – (papildina) kādreiz baznīcā nevarēja vest cilvēku, tāpēc ar mūziku pārsvarā apbedīja cilvēkus, kas ir kā tradīcija
VJ – Nu, jā varētu nosaukt tad kā tradīciju. Pūtējiem arī ir tādas tradīcijas. Tāpat bija arī Dziesmu svētki, piedalīšanās dažādu pilsētu dziesmu svētkos un pasākumos, kas notiek katru gadu kā tradīcija.
MJ – Mums koris Ieviņa arī piedalījās pasākumos, koncertos. Mēs esam braukuši uz Narvu, Igaunijā dziedāt. Tas ir ļoti skaisti aizbraukt un paskatīties, kā citur dzīvo cita tauta – kāda kultūra, kādas mājas. Viss tas bija ļoti, ļoti interesanti.
DB – Vai ir bijuši kādi jubilejas koncerti kolektīviem?
MJ – Jubilejas koncerti…
DB – Vai sadraudzība ar kādiem koriem?
MJ – Jā, mums bija sadraudzība ar kori. Tātad, kad es dziedāju „Ieviņā” (sieviešu tirdzniecības koris), mums bija sadraudzības vakars ar Valmieras vīru kori “Dziedoni”. Tad mēs braucām uz Valmieru. Nu tiešām, tas bija brīnišķīgs vakars. Kādi bija interesanti cilvēki, dzejoļus savus lasīja, un bija dejas, dziedājām kopā. Ir tik jauki sadziedāties kopā ar vīriešu balsīm. Tas bija vienreizējs pasākums, kas ļoti palicis atmiņā.
VJ Rēzeknes mūzikas vidusskolas izlaidumā – 1980. gadā.
DB – Kā izveidojās jūsu dzīve pēc JIRMV beigšanas? Kur mācījāties, strādājat specialitātē vai esat pievērsies kādai citai nodarbei? Ja esat izvēlējušies citu profesiju, vai tajā kāda loma ir arī mūzikai?
VJ – Jā, mūzikas pamati ir ielikti. Sākās dzīve – kultūras un mākslas.
MJ – (piebilst) tanī laikā bija ļoti interesanti, kad es beidzu diriģentus, jo man jau bija pedagoģiskais. Tātad es varēju jau strādāt skolā. Piemēram, viņam (VJ) ir tikai kultūras darbinieka izglītība. Valērijam pašā sākumā pateica, ka viņam nav pedagoģiskās izglītības (lai strādātu skolā) un tāpēc ir jāiet mācīties pedagoģiju. Tā lūk. Tas ir tāpēc, ka ir pabeigta tikai pūtēju nodaļa.
VJ – Vēlāk es pastrādāju Kultūras namā, un viss bija saistīts ar mūziku. Kultūras namā biju mākslinieciskās daļas vadītājs, un man bija pūtēju orķestris, estrādes ansamblis.
MJ – (piebilst) sauca “Rauši”
VJ – (turpina) nosaukums “Rauši”. Pēc tam man bija meiteņu ansamblis. 4.-5. klases meitenītes man spēlēja uz bungām un mācījās uz ģitāras. Bija tāds pulciņš.
MJ – Kā sauca to ansamblīti tavu?
VJ – sauca “Spārīte”. Es arī rakstīju dziesmas bērniem. Tagad mēs arī rakstam. Marija ir uzrakstījusi daudz dziesmu, un arī vārdus.
Vēlāk es biju saistīts ar baznīcas dzīvi. Un tad es braucu mācīties par baznīcas ērģelnieku uz Rīgu pie profesora Mamerta Celmiska. Nomācījos es pie viņa, bet tanī laikā sākās barikādes, jo bija 90’ gadi. Es braukāju, tad izlaidu kādas nodarbības, un tā es nedabūju to diplomu, bet pamatus viņš man ielika. Mamerts Celminskis man iemācīja to drošības sajūtu pie lielajām ērģelēm, jo es pats sākumā baidījos no tām. Es domāju, ka tur daudz manuāļu, pedāļu un kā es tur. Bet viņš man, var teikt, iemācīja, un tagad es pats darbojos nelielā baznīciņā. Ērģeles nesen iegādājamies no Holandes – labas digitālās ērģeles, skaņa laba. Var teikt, ērģeļu īstais skanējums. Tagad vēl strādāju pēc profesijas pūtēju orķestrī Rēzeknē.
Jā, un vēl es uz akordeona kādreiz mācījos spēlēt. Tēvs man bija krievu tautības, jau no bērnu dienām skanēja dziesmas. Viņš man tās iemācīja, es pat pavadījumus dažreiz viņam paspēlēju. Un par cik man tas kaut cik ir iekšā, tā krievu mentalitāte, tāpēc es krievu senioru korim spēlēju pavadījumus.
MJ – (papildina) nu un vēl pēc tam pastāsti pirms tam, ka tu Daugavpilī strādāji
VJ – (turpina) nu jā, dzīvē ir dažādi momenti, un sanāca tā, ka dienēju Daugavpils cietoksnī un spēlēju militārajā orķestrī.
Vēl bija interesants moments. 15 gadus no dzīves, tas arī nav mazs laika posms, man bija izdevība paspēlēt ielu mūziku Vācijā un arī citās valstīs. Spēlējām mēs kvalitatīvi, ne tikai polkas un valšus. Mums ir arī ieraksti un diski. Ļaudīm patika, un par to bija arī atlīdzība. 15 gadi nospēlēju…
DB – Kādās valstīs ir pabūts?
VJ – Nu Vācijā, Dānijā, Holandē, Francijā, Austrijā, Polijā braucot garām, Beļģijā, Luksemburgā. Tur es ne tikai ceļoju, bet arī spēlēju. Tā reizē bija arī ekskursija. Tā man tā dzīve izvērtās. Joprojām muzicēju un, cik vēl man būs spēka, muzicēšu tālāk.
MJ – Man pēc mūzikas skolas beigšanas… Pirmkārt, mums bija speciāls norīkojums, kad bija jābrauc strādāt tieši uz to skolu, kuru norīko valsts pavēle. Un man bija nozīmēta Balvu rajona Baltinavas vidusskola. Ļoti liela skola, kur bija vairākas paralēlklases – gan krievu, gan latviešu. Stundu bija ļoti daudz, kaut kur 42 stundas nedēļā. Slodze bija ļoti liela. Un es tad vēl klubā (kultūras namā) arī vēl vadīju sieviešu vokālo ansambli un deju kolektīvam spēlēju pavadījumus. Tur arī var teikt, ka man kā mūzikas skolā bija – rītā aizgāju, vakarā atnācu. Tad, kad nav ģimene, jau likās, ka nekas tāds liels nav. Bet vienīgi tāda skolas direktora kļūda, ka man iedeva audzināšanas klasi, pašu nesekmīgāko skolā.. Vai tad tas ir normāli? Es taču nevaru pie tiem bērniem aizbraukt (nebija transporta) un pārrunāt, kas par lietu. Un tur taču purvi, meži. Tāpēc man nācās aiziet no turienes.
Aizgāju es no turienes uz Priekuļu astoņgadīgo skolu. Tur bija ļoti jauki, bet nu cik visi radi un mamma saka, „Kur tu tik tālu aizgāji, nāc kaut kur tuvāk! ” Un tad es atnācu strādāt uz Viļāniem. Vēlāk notika tā, ka strādāju gan Balvu rajonā, gan Preiļu vidusskolā, gan Ludzā (bērnu dārzā 9 gadus). Pēc tam atnācu uz Rēzeknes Katoļu skolu, Viļānu skolu, Kalnezera Katoļu skolu un Verēmu pamatskolu. Pieredzes ziņā tas ir ļoti labi. Vienīgi darba grāmatiņā ierakstu ir ļoti daudz. Nu tā man tā dzīve sanāca. Pirmais darba gads tā neveiksmīgi. Un bija tāds norīkojums, ka vispār mūzikas skolotājam, ja viņam ārpusklases darba ir ļoti daudz, nedrīkst būt audzināšanas klases.
VJ – (piebilst) pastāsti, ka tu vēl mācījies pēc tam augstskolā.
MJ – Jā, un pēc tam augstskolā. Es nolēmu stāties Latvijas Konservatorijā, tagadējā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tātad es gadu nostrādāju un sadomāju mācīties neklātienē, lai nevajadzētu mani nevienam uzturēt. Aizbraucu es uz turieni un 1. gadu es nobraukāju uz Konservatoriju. Diriģents Jānis Dūmiņš man pasniedza diriģēšanu. Pie Brigitas Miezes es spēlēju klavieres, viņa bija slavena ērģelniece. Es biju laimīga tikusi pie viņas, kad viņa man pastāstīja, kā ir jāspēlē uz ērģelēm un kā ir jāsasaista akordi. Arī pie Jāņa Ivanova es klavieres spēlēju. Veselu gadu es braukāju uz konsultācijām, un teica, ka man uz konservatoriju visas durvis ir atvērtas. Es iemācījos solfedžo, harmoniju. Diriģēšanu noliku ļoti labi, uz 5 un pēc tam samainīju katedras. Kā es samainīju katedras, tad diriģents Kvelde pateica. Ja ne pie manis, tad nekur. Tā es arī neiestājos, jo mani speciāli iegāza iestājeksāmenā.
DB – Kur dzīvojat, vai jums ir ģimene?
VJ – Nu.. stāsti!
MJ – Varam abi stāstīt (smaida) Dzīvojam mēs …
VJ – (turpina) pie Rēzeknes, Ozolmuižas pagastā. “Ezīši” mums ir mājas nosaukums…
MJ – (paturpina) uzcēlām māju…
VJ – (turpina) pirtiņu…
MJ – sev, radās saimniecība sava, protams, lopus mēs nedomājam turēt (smaida)
VJ – jā, un vēl pastāstīšu sakarā ar mūziku. Mēs taču arī dzīvojām pilsētā, kopējā mājā. Un, kā jau gribas muzicēt, apkārt cilvēki, daudziem nepatika, tika ierobežots laiks, līdz kādiem pus 11. Daudziem arī dienā nepatika, un bija problēmas… Pēc tam bijām ļoti priecīgi, kad mums te attīstījās dzīve laukos. Nevienam mēs te netraucējam. Mums mājās ir daudz dažādu instrumentu – klavieres, akordeons, saksofons, klarnete, sintezators. Mums ir daudz visa kā, varam spēlēt, visu saslēgt, nevienam netraucējot. (smaida)
MJ – (turpina) jā, tādā ziņā, ļoti labi šeit. Varam brīvi muzicēt.
DB – Kā ar bērniem? Varbūt arī viņu profesija ir saistīta ar mūziku?
MJ – Jā, meita Ina mums ir beigusi gan Rēzeknes Mūzikas vidusskolu, gan Latvijas Konservatoriju – diriģentu nodaļu. Tur viņas specialitātes skolotājs bija diriģents Jānis Zirnis. Tā viņa pabeidza un aizgāja dziedāt uz kori “Latvija”. Aizgāja viņa burtiski pa mūzikai. Kur viņi (kopā ar vīru) tik nav dziedājuši savā korī “Latvija”. Tas ir ļoti interesanti, un, protams, nav viegli.
Māris mums arī mācījās Bērnu mūzikas skolā – klarneti un pabeidza. Pēc tam viņš arī domāja varbūt iet mūzikas vidusskolā pēc 9. klases, bet tomēr aizgāja uz Robežsardzi. Bet, redz, kāda viņam balss izveidojās. Viņš dziedāja, un mēs ar viņu strādājam. Tāpat viņš braukāja uz konkursiem. 2000. gadā viņš bija Latgales Zvaigznīte. Viņš dzied 6 valodās, ir laba dzirde un brīnišķīga izruna. To viņš ir iemācījies patstāvīgi no datora. Malacis.
DB – Vai uzturat sakarus ar skolu, kādu no pedagogiem vai kursa biedriem?
MJ – Ar visiem kursa biedriem mēs uzturam daudz sakarus. Mums pat ir izveidojies kursa biedru saiets, kas notiek vasarā. Šogad tas būs varbūt pie mums. Mēs gribējām ielūgt skolotāju Āboliņu un citus. Protams, daudzu skolotāju jau nav. Tāpat arī specialitātes skolotāju jau nevari ielūgt, jo man ir, bet citam nav. Bet, kad ir absolventu salidojumi, arī mēs esam bijuši daudzreiz mūzikas skolā. Mēs atbalstam, vienmēr interesējamies un lepojamies ar Rēzeknes Mūzikas vidusskolu.
VJ – Es kā orķestrī spēlēju, tur ir arī mani kursa biedri un pedagogi. Saskarsme ar viņiem ir ļoti bieža. Dažu diemžēl nav, jo jau aizgājuši mūžībā. Tāpat arī satiekamies absolventu salidojumos.
DB – Ko gribētu novēlēt JIRMV pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?
VJ – Es domāju radošumu, vienmēr meklēt kaut ko jaunu un lai viņiem veicas!
MJ – Es novēlu, piemēram, lai tiem bērniem, kas atnāk pēc 9. klases, nebūtu tie visi vidusskolas priekšmeti. Tomēr, lai vairāk ar mūziku saistīts tas viss būtu. Lai bērns varētu vairāk trenēties, spēlēt. Es saprotu, cik grūti ir, kad ne katram mājās ir instruments, it sevišķi tiem, kas dzīvo kopmītnēs. Piemēram, mēs izrakstījām tās klases tikai uz stundu, kad tu vari tikai pamēģināt. Bet kā ar trenēšanos? Pa dienu tik daudz nevajadzīgu stundu. Cilvēkam nav nekāda sakara dzīvē ar šīm stundām. Vajadzētu padomāt par šo un lai veicas! Tāpat arī par fizkultūru vajadzētu padomāt, jo ar to bumbu cik daudz dažādu traumu var notikt, kad pēc tam bērns nevar ar apbintētu roku spēlēt klavieres un diriģēt.
