Bule - Mazure

From
Jump to: navigation, search

JIRMV/MV- IMa-14 Bule, Elīna Intervija ar Ingu Mazuri 2014. gada. 14. jūnijā. Vieta: Kafejnīca „Post Cafe,” Atbrīvošanas aleja 81, Rēzekne.


E.B. Labdien. Mani sauc Elīna Bule. Mans mērķis ir caur jūsu acīm, atmiņām ielūkoties J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas dzīvē, kad jūs tur mācījāties un piedzīvojāt daudzus labus brīžus. Kad jūs uzsākāt savas gaitas J.Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā un kādā nodaļā stājāties?

I.M. Tas bija 1980. gads, klavieru nodaļā, kur arī pabeidzu 4.kursu 1984. gadā.

E.B. Pie kādas skolotājas jūs mācījāties un kādas atmiņas ir par viņu?

I.M. Hmm, klavieru skolotāja man bija vislabākā no visām, skolotāja Romualda Dāvida. Jā, bet viņa, ja mani atmiņa neviļ, tad 4. kursā viņa bija stāvoklī ar otro bērnu un aizgāja dekrētā. Tad man 4.kursā bija skolotāja Irina Kulakova. Kas arī bija ļoti jauka. Jā. [Smaida] Bet skolotāja Dāvida, viņa man vairāk mācīja, viņa bija vienmēr sirsnīga, mīļa. Vispār ja nebūtu skolotājas Dāvidas, es nezinu, vai es vispār būtu beigusi mūzikas vidusskolu. [Smejas] Tāpec, ka bija tā, ka man mājas nebija klavieres, es dzīvoju laukos, Adamovā. Man bija jābraukā mācīties klavieres uz mūzikas skolu, vai nu es paliku pēc stundām vai braucu agrāk. Kaut kā visu dienu vajadzēja pavadīt skolā, lai apgūtu visu repertuāru. Tas bija ļoti grūti.[Pauze] Un vispār man labāk patika dziedāt. [Smejas] Es koros dziedāju - „Ezerzemē,” „ Medicus.” Bet skolotāja Dāvida mani kaut kā savāca. Tad, kad es atnācu uz stundu es teicu: „ Skolotāj, es negribu spēlēt klavieres!” Skolotāja atbildēja: „Inga, nomierinies, ej mājās, atpūties, atnāksi rīt!” [Smejas] Tiešām tā bija.

E.B. Un kā gāja ar skolotāju Irinu Kulakovu?

I.M. 4.kursā es tomēr saņēmos. Nu ar skolotāju Kulakovu nebija tādu lietu, ka es teiktu, ka man nepatīk kaut kas. Tomēr jau 4. kursā biju gudrāka, saņēmos, strādāju, lai pabeigtu mūzikas vidusskolu. Tie lūzuma gadi bija 3.kurss droši vien.

E.B. Kādas jums ir atmiņas par pārējiem skolotājiem?

I.M. Vispār mani visi skolotāji bija ļoti labi, mēs viss kurss ar ļoti lielu patiku atceramies skolotaju Fiskoviču. Es nezinu kāds viņam bija vārds. Mēs tā arī uzvārdos saucām. Skolotājs Fiskovičš. Viņš mums mācīja harmoniju. Viņš bija ļoti stingrs, ļoti gudrs, ļoti interesants cilvēks. Tieši mūzikā. Viņš arī saprata, ka mēs ne vienmēr to harmoniju ne tik ļoti saprotam, bet viņš stingrs bija, bet arī viņš mūs pārāk nemocīja. Nu es tā jutu. Kad viņš juta, kad mēs rēķinam kaut kādu uzdevumu (tos harmonijas), ka mēs kaut ko nepareizu darām, tad viņš: „ Aj, labi, nu citu uzdevumu!” Foršs bija viņš. Es atceros, kad viņš man teica (es viņam pretī runāju dažreiz, es vēl pirmajā solā sēdēju, man patika kādu repliku pateikt) un viņš te man tā teica: „ Nu, Inga, nu tev raksturiņš, nu tu vīru nedabūsi!” [Smejas] To es atceros un mēs tik visi- ha, ha, ha smejamies. Vēl mums bija skolotāja Groma, kas mācīja mums krievu valodu. Mums toreiz bija krievu valoda un angļu valoda jāmācās. Krievu valoda mums ļoti pati, viņa arī bija tāda skolotāja - ļoti gudra un daudz ko stāstīja mums. Vispār krievu literatūra, klasika ir ļoti ineteresanta. Viņa bija ļoti aizraujoša. Tad mums bija skolotāja Mortukāne, kas mācīja mūzikas literatūru, mūzikas vēsturi. Arī ļoti patika tā skolotāja. Tad skolotāja Spale, bija skolotāja, kas mācīja fiziku. Ooo, tur gan gāja jautri. Mums bija jāliek eksāmens un šim eksāmenam mēs rakstījām špikerus. Un kā tu domā kur? Uz kājām. Uz kājām. [Smejas] Pavelk tik kleitiņu, visas formulas uz kājām bija sarakstītas, viss bija aizrakstīts. Nu fiziku līdz 8. klasei es mācījos, man bija 4 balles, 5 baļļu sistēmā. It kā laba atzīme, bet es neko nesapratu. Es tikai iemācījos, bet kad vajadzēja risināt uzdevumus... Ne, ne,ne! Matemātika nebija mana stiprā puse, ķīmija, un skolotāja Spale to ļoti labi saprata. Viņa mūs tā mīļi saukāja, par „bērniņiem.” Bet viņa saprata, ka mums tā fizika galīgi nav vajadzīga, ka mums tas neinteresē. Un arī tagad satiekot skolotāju viņa mūs visus atceras, kā sauc un visu, skolotāja jau ir gados, protams. Un mīļi aprunājās, ļoti sirsnīga, mīļa. Viņa kaut kā pievēra acis uz mūsu fizikas nemīlēšanu. [Smejas] Kas mums vēl tāds? Un protams, Vitolds Milaševičs un skolotāja Rota Salmiņa vadīja kori „Ezerzeme” Es biju otrajā kursā, kad „ Ezerzeme” tika organizēta, kad piedzima tas koris. Pirmajā kursā es vēl dziedāju sieviešu korī „ Medicus,” kuru vadīja skolotāja Slišāne, vieglas smiltis viņai, skolotājas jau vairs nav. Bet toreiz, otrajā kursā, es mazliet viņu pievīlu, jo es aizgāju uz „Ezerzemi.” Bet tur visi mēs, kas mācījāmies, visi, kas gribēja dziedāt, visi bijām tajā „Ezerzemē.” Un tur es nodziedāju veselus 16 gadus. Jā. Visus vidusskolas gadus. Un arī, kā paliku Rēzeknē, tur dziedāju.

E.B. Bija kāds mīļākais priekšmets skolā?

I.M. Mīļākais priekšmets? Sports.[Smejas] Es jau vairs neatceros, kas mums mācīja, es pat neatceros, kur mums notika. Es zinu, ka es peldēju, mēs braukājām uz sacensībām- Jelgavā, Daugavpilī. Es biju laba kursa sportiste. Priekšmets. Hmmm... Man patika mūzikas vēsture. Man patika [Domā] dziedāt.

E.B.Vai jūs kaut kur speciāli mācijāties dziedāt?

I.M. Nē, tikai korī. Bet korī mums bija Vitolds Milaševičs un Rota Salmiņa, ļoti labi diriģenti. Es bērnu skolā tieši mācījos pie Vitolda. Tieši pie viņa iemācījos dziedāt, visus pamatus devis tieši viņš. Pamatus licis ne tikai man, arī Andai Lipskai, Ērikam Čudaram, Ilonai Rupainei. Ilona ir gadu jaunāka par mani, bet bērnu skolā gājām kopā, vienā klasē. Mēs toreiz bijām lielas draudzenes. Bērnu skolā arī bija solfedžo skolotāja Zujeva. Tā arī bija kolosāla skolotāja. Man visu mūžu palicis atmiņā gadījums. Mums klasē 7. – 6. bija viena meitene, kura nemācījās, nāca uz stundām nesagatavojusies. Mēs no skolotājas Zujevas drusku baidījāmies, bet viņa bija ļoti jauka. Mēs ar Ilonu vienmēr mācījāmies, bijām muzikālas, centāmies. Skolotāja izsauc to meiteni. Tā meitene pieceļas, skolotāja kaut ko prasa, bet viņa tikai smaida, nokaunējusies. Skolotāja tāda saka: „ Ko tu smaidi kā saspiesta bliņa?” [Smejas]

E.B. Kā jūs gatavojāties eksāmeniem, ieskaitēm?

I.M. Es mācījos, es personīgi mācījos. Es biju apzinīga. Man patika, ka es esmu labā meitene. Es zināju, ka eksāmenos ir jāzina, kaut kā toreiz likās, ka tas nav priekš manis. Bet man patika labas atzīmes. Špikeri varbūt bija mūzikas literatūrā un, kā jau minēju, fizikā. Vispār, špikeri ļoti palīdz. Kas laikam jau ir visos laikos. Arī manos.

E.B. Ar ko jūs kopā mācījāties un cik kursā bijāt skolēnu?

I.M. Kad es mācījos, kursos bija ļoti daudz skolēnu, līdz 30. Mēs bijām apmēram 7 pianisti, pacmit diriģenti, kaut kur 5 pūtēji, 4 teorētiķi. Mūsu kursā vokālistu nebija. Neatceros īsti. Manā kursā mācījās ļoti daudz tagad zināmu cilvēku, teiksim, Salmanis Egons, kas tagad ir Balvu mūzikas skolas direktors. Ļoti labi diriģenti beidza, tepat, Rēzeknē, 1.vidusskolā strādā Svetlana Bilinska. Viņas kori vienmēr pirmo pakāpi iegūst. Arī Aija Marnauza, kas Balvu pusē strādā. Inese Orinska, Preiļos mūzikas skolā strādā. Nu vispār visi, ka beiguši strādā savā profesijā. Anda Lipska bija vecākā kursā, Ilona Rupaine zemākā kursā, Rēzeknē zināmi cilvēki. Tāpat arī Ēriks Čudars, Milaševiča skola. Tā to var dēvēt.

E.B. Pēc smagām mācību dienām bija noteikti arī atpūta. Vai skolā notika arī balles?

I.M. Jā, notika. Kolosālas balles. Dzīvā mūzika. Vēl manā kursā mācījās Einārs Lipskis, ļoti labs aranžētājs, par pedagogu strādā visu mūžu. Un viņš arī bija pianists, tikai viņam labāk patika spēlēt ne no notīm, labāk patika improvizēt. Bet pabeidza ļoti labi skolu. Un Gunārs Rupainis arī bija manā kursā, mežragu spēlēja. Arī tagad spēlē orķestros.

E.B. Kuri skolas biedri visspilgtāk palikuši atmiņā?

I.M. Tie paši kurus es nosaucu - Anda, Ilona, tie, kas rēzeknieši.

E.B. Vai skolā/ kursā bija kādas tradīcijas?

I.M. Jā, [Smejas] bet to laikam tā nevar stastīt.[Smejas] Bet es gan tā mazāk tajā visā piedalījos. Tie, kas kojās dzīvoja, tiem bija vairāk piedzīvojumu. Es tomēr braukāju uz mājām katru vakaru. Tie, kas dzīvoja kopmītnēs vai īrēja dzīvokļus, tiem bija vairāk to tradīciju, es tā mazāk to pārzināju. Vakari, protams, bija skolā ar visiem kopā. Braucām arī ciemos viens pie otra. Tad bijām Balvos pie Egona Salmaņa. Bija arī tematiskie vakari. Bet spilgti neatceros, bet bildes atmiņā redzu kā pārģērbušies esam, kaut kas teatrāls. Ļoti daudz laika aizņēma pašdarbība, tieši, „Ezerzeme.” Mēs visi dziedājām tur. Mums bija arī obligātais koris. Bija arī braucieni. Uz Krieviju, Baltkrieviju. Visādi koncerti pa Latviju. Tās bija arī tās izpriecas, izklaides, tur arī mēs bijām visi kopā. Tas bija tāds pirmais jauniešu koris. Tagad jau visu paaudžu. Atceros kā Rīgā guvām labas vietas.

E.B. Varbūt skolā bija arī kādas simpātijas?

I.M. Hmm... Protams, ka bija. Kam nav? [Smejas]

E.B. Varbūt varat kaut ko vairāk par skolotāju Dāvidu pastāstīt?

I.M. Skolotāja bija, arī tagad ir, ļoti sirsnīga, kā pedagogs ļoti profesionāla, kā pianiste. Arī atceros skolotāju Zvejsalnieci, viņas māsu. Viņas bija pilnīgi atšķirīgas. Likās ļoti stingra, es pat no viņas nedaudz baidījos. Bet es biju tāda ar raksturiņu. Vispār pēc pamatskolas bija tā grūti iejusties citā skolā. Negribējās. Klavieres mājās nebija. Citi laiki bija, tagad tu esi pats par sevi, toreiz likās gan jau kaut kā pabeigsim. Toreiz vēl bija valsts sadale, kad beidzi, tu zināji, ka tev būs kāds darbs. Bet par Dāvidu runājot viņa palīdzēja man savākties: „Inga, tev ir jābeidz mūzikas vidusskola. ” Es saku: „ Bet dziedāt man patīk.” [Smejas] I.M.Spilgti atceros V.Milaševiču, cilvēks ar lielu talantu. Iemācija mums dziedāt, visus pamatus. Un pie tam, man kā pianistei. Vēl atceros kā skolotājai Zujevai 7. klasē teicu: „ Man patīk dziedat, es gribu dziedāt.” Bet viņa tomēr turējās pie sava: „Tev jāmācās par pianisti” Tā nu tas viss ievirzijās tā.

E.B. Paldies par interviju!