Deikins - G.Rupainis
JIRMV/MV- GRa 15 Deikins, Simeons Intervija ar Gunāru Rupaini 2014..g. 25. jūnijā JIRMV
Godīgi sakot Gunārs Rupainis nebija iedvesmots, kad vienā dienā es piegāju pie viņa un uzprasīju, vai viņš ir ar mieru sniegt man interviju. Viņš bija aizņemts ar zāles pļāvēju un vispār tajā dienā nebija gatavs ciešam kontaktam. Bet, uzgaidot nedaudz, viņš tomēr veltīja man savu laiku. Pirms intervijas G.R. uzreiz uzsvēra, ka visu viņš man neizstāstīs un dažas lietas paturēs noslēpumā. Apsēdamies skolas darbnīcā un sākām.
S.D. Sakiet, lūdzu, kurā skolas laika periodā Jūs mācījāties?
G.R. 1980.- 1984. Pūtēju nodaļa, mežrags. Pedagogs- Sergejevs.
S.D. Kāpēc nolēmāt aiziet mācīties mūziku tālāk, uz vidusskolu? Kādas bija Jūsu motivācijas? Varbūt kāds Jums to ieteica?
G.R. (paņem cigareti un uzpīpē). Nu, ka tev pateikt. Pateicoties manam skolotājam Laizānam. Viņš bija labs skolotājs. Es pie viņa mācījos bērnu skolā. Mans tēvs arī pielika klāt savu roku un sarunāja ar Sergejevu. Man labi gāja. Nu iestājos un iestājos.
S.D. Vai Jūs labi atceraties savu pirmo skolas dienu?
G.|R. A ko tur atcerēties? Diena kā diena. Tas pats kā jums. (Pēc nelielas klusēšanas) Vai jums ir balles 1. Septembrī?
S.D. Nav.
G.R. Mums bija gan, jā.
S.D. Jo Jūs varētu pastāstīt par savu kursu? Cik Jūs bijāt? Kādas jums bija attiecības?
G.R. Es, godīgi sakot, neatceros, cik cilvēku bija mana kursā. Vari apskatīties gaitenī, kur bildes. Vari saskaitīt. (kaut ko uzklikšķina datorā)
S.D. Bet kā ar nodaļām?
G.R. Tādas pašas nodaļas kā jums. Akordeons, nu tas pats kā jums?
S.D. Teorētiķi arī bija?
G.R. A jā, bija.
S.D. Mums skolā tādu nav.
G.R. Septiņi pūtēji mācījās, bet skolu pabeidza tikai divi.
S.D. Bet kas notika ar pārējiem?
G.R. Nu kā kas notika? (sasmejas) Разбежались. Tā jau notiek vienmēr. Septiņi pūtēji bija, vai varbūt deviņi. Елки- палки neatceros. Nu nav svarīgi. Pie mums brauca arī no Kaļiņingradas un Armēnijas. Manā kursā.
S.D. Nopietni? Kāpēc?
G.R. Nezinu. No Armēnijas pie Viļumas mācījās pianiste, no Kaļiņingradas- akordeonisti. Diezgan spēcīgi.
S.D. Vai Jūs atceraties savu kursa audzinātāju?
G.R. Jā, Ļubova Filipova, bet toreiz viņai bija cits uzvārds. Bet kursa audzinātāji mums mainījās bieži, neuzkāvējās.
S.D. Kādas jums bija kopīgas kursa aktivitātes?
G.R. (pasmejas) To gan nevajag. Nevajag to atcerēties. (uzpīpē vēl vienu cigareti) Normāls kurss, draudzīgs. Kolhozos strādājām. Sestdienās arī mācījāmies. Tur kur agrāk bija maza skola, tā baltā ēka pārī ceļam, tur mums bija kojas. Skola strādāja no sešiem.
S.D. Bet kā jums skolā pietika vietas visiem? Jums taču bija milzīgi kursi! Varbūt dalījāties plūsmās?
G.R. Plūsmās?
S.D. Nu, piemēram Jūsu kursu dalīja dažās grupās un stundas notika atsevišķi.
G.R. (klusē) Nebija mums nekādu plūsmu. Bet ar tam klasēm bija tā- skola strādāja no sešiem, un ja tu nokāvēji kaut uz pusstundu, tad pat pie tualetes tev nebija vietas paspēlēt. Spēlējām visur. Nu ja, mēs jau nebijām tādi халявщики kā jūs. Mēs zini cik mācījāmies? Nu vismaz 4 stundas dienā. Vismaz. Mēs pratām labi strādāt un labi atpūsties. Vispār ar speci mums visiem bija labas attiecības.
S.D. Es dzirdēju, ka Jūsu laikos skolā pasniedza militāro mācību.
G.R. Militāra, mācība, jā.
S.D. Un ko jums tur mācīja? Kā mest granātas?
G.R. Nu, visvisādu stulbumu. Короче, ko darīt ja sāksies karš, kaut kas tam līdzīgs. Aizmirsu vojenruka uzvārdu.
S.D. Kādas jums bija attiecības ar skolotājiem?
G.R. Normālas. Lamāja skolniekus un skolotājus, arī respektēja. Zini, mēs nekad nepirkām mūziku. Visas balles spēlējām dzīvajā.
S.D. Jūs arī?
G.R. Nu protams. Mums skolā bija divi dzīvas mūzikas ansambļi. No pirmā kursa otrā pusgadā jau spēlējām kāzās un krogos. Mūs pārbaudīja.
S.D. Skolotāji?
G.R. Nu jā.
S.D. Neļāva spēlēt?
G.R. Nu kā neļāva… nu, nē nu nekāda genocīda jau nebija, vienkārši, ne visiem tas patika, tipa atrauj no mācībām, turklāt mēs nebijām vēl pilngadīgi. Kā nepilngadīgie var spēlēt krogos, tur taču ! A! Ateisms, arī. Seiksts mums to pasniedza. Vēlāk, neatkarības laikā, kļuva par deputātu (pasmaida). Keišš, Pēteris- sabiedrības mācība. Manu tēvu vienreiz man izsauca uz augšu manis dēļ.
S.D. Ko Jūs bijāt sastrādājis?
G.R. Par maniem nepieņemamiem izteicieniem. Nu disidents, saproti? (ļoti sasmejas) Nu tas tā, tikai ziediņi. Tur bija arī riktīgāk ar vienu.
S.D. no skolas?
G.R. Aizmirsti. Nekādas politikas.
S.D. Pastāstiet par tā laika pūtēju katedras skolotājiem?
G.R. Valdis Aboliņš, Arnis Salmiņš, Ivars Dāvids, Vladimirs Fiļipovs, spēcīgs klarnetists, Sergejevs- mans skolotājs. Direktors bija Belasovs. Kā viņam vārds? Nu vari stendā apskatīties? Nu zini, ka bija, ja skolnieks cītīgi strādā un labi spēlē savu instrumentu, tad skolotāji uz pārējiem priekšmetiem aizvēra acis. Vācu valoda, jums tagad angļu, a mums vācu bija, nu krievu, ka visiem. 3. Kursā es apmeklēju tikai divās stundās gadā un dabūju četrinieku, piecinieks toreiz skaitījās augstākā atzīme. Vācu mums pasniedza Kleščinska.
S.D. Pastāstiet lūdzu nedaudz par skolas tradīcijām. Kādas tas bija?
G.R. 1. Septembrī skolā notika balle. Bet principā tas pats kā jums. 1. Un 9. Maijā obligāti piedalījāmies gājienos. Šajās dienās mēs, pūtēji, labi pelnījām. Katrā organizācijā bija savi putēju orķestri, mini orķestri, bet mūziķu nepietika, tāpēc mēs vienā dienā spēlējām kaut kur piecos orķestros.
S.D. Cik jums maksāja?
G.R. Пятачок. Pieci rubļi. Žmurkas spēlējām.
S.D. Žmurkas? Kas tas ir?
G.R. Žmurkas? Bēres. (smaida). Maksāja labi.
S.D. bet vispār kādos orķestros Jūs spēlējāt?
G.R. Simfoniskais bija. Mēs pat konkursos piedalījāmies. Daugavpilī, Rīgā, arī ārpus Latvijas uzstājāmies.
S.D. Ar kādiem panākumiem.
G.R. Vienreiz trešo vietu paņēmām. Pilsētās pūtēju orķestrī spēlējām. Studentiem nemaksāja. Vot, es neatceros neko par skolas orķestri. (uz mirkli aizdomājās) A nē, spēlēju, spēlēju gan! Dziedājām Ezerzemē.
S.D. Jūs paši gājāt uz kori vai pēc pavēles?
G.R. Ne, nu kā, toreiz viss bija drusku savādāk. Palūdza padziedāt un mēs dziedājām. Visi dziedāja. Attieksme pret to bija cita.
S.D. Arī stīdzinieki dziedāju vai tikai pūtējiem tas bija obligāti?
G.R. Dziedāja arī stīgas, pārsvarā visi. Mēs nebēgām no kora, ka tagad daži dara. Laikam atbildība. Tur jau daudzi mūsu draugi diriģēja.
S.D. Sanāk, ka ar koncertdzīvi jums bija viss kārtībā?
G.R. Normāla mums bija koncertdzīve. Visu laiku kaut kur spēlējām gan Rēzeknē, gan ārpus tās. Jums arī ir labi, tagad Gors taču. Mēs pratām labi strādāt un labi atpūsties.
S.D. Runājot par atpūtu, ar ko jūs nodarbojāties?
G.R. (iesmejas) Ai, beidz, nafigam man tev to stāstīt? Bet vienu vari pierakstīt. Mums visi varenie tusiņi notika židu kapos. Tur kur Zemessardze, zini? Izlabo labāk uz ebreju kapiem, mani vēl apvainos antisemītismā (pasmejas). Bet vispār mūsu skolā nekā tāda nebija. Etniska naida nebija. По барабану kas tu esi un no kurienes esi atbraucis. Mūsu kursā gan no Armēnijas meitene mācījās, gan no Krievijas. Mēs bijām ļoti draudzīgi. Ar visiem komunicējām.
S.D. kā tas var būt? Jūsu laikos taču milzīgs skaits mācījās.
G.R. Nu tā, visus zinājām. Un mēs tur ebreju kapos, nu kā kapos, blakus kapiem, riktīgi tusējāmies, gan dzimšanas dienas, gan citus svētkus. Vienkārši tusējām. Sports arī notika, ļoti labā līmenī. Piedalījāmies spartakiādēs. Spēlējām basketbolu pret mākslas skolām un citam mēzunēm. Vienreiz pat piedalījāmies pilsētas turnīrā. Volodja Pikļenkovs bija mūsu treneris. Man liekas, ka viņš bija pat мастер спорта по десятиборью.
S.D. Labi, paldies par interviju!
R.g. Nav par ko!
