Dzindzuks - Igaunis
JIRMV/MVa- GI 32
Dzindzuks, Mārtiņš Intervija ar Gunāru Igauni 2016. gada 7. jūnijā viņa mūzikas instrumentu darbnīcā
M. Dz.: J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas audzēkņi apkopo skolas absolventu un pedagogu atmiņas par mācību gadiem mūsu skolā.
Ļoti ceram, ka skolā pavadītais laiks gan mācību procesa ietvaros, gan arī ārpusskolas aktivitātēs bijušo audzēkņu atmiņā joprojām dzīvo, un arī pedagogu atmiņā ir saglabājušās kādas spilgtas vai ikdienišķas epizodes, kas kopā ar absolventu un citu pedagogu stāstiem palīdzēs rekonstruēt JIRMV vēsturi.
Kad jūs mācījāties JIRMV? Kādā nodaļā apguvāt izraudzīto specialitāti?
G.I.: As mociejūs kora diriģiešonys nūdaļā, muna diriģiešonys skūlotoja beja Rota Salmiņa un tys vyss beja ... as nāatcerūs ... ostoņdesmit kurš tur, sastijs laikam beja, nāatcerūs, ostoņdesmitajūs godūs as tū darieju. A kurš tys gods Čudaram Ērikam jopoprosa, jys muns kursabīdrs, jys zina vysu( sāka smieties). As tīšam nāatcerūs, kurā laikā tys beja (grūti nopūšas).
M.Dz.: Kas bija jūsu specialitātes pedagogs, kā veidojās savstarpējā sadarbība?
G.I.: Nu jā. Muna specialitātes pedagoģe beja Rota Salmiņa, nu i muysim beja ļūti draudzeigys attīceibys. Eistiņeibā pēc vydysskūlys nu as nūzamociejūs arī divi godi Dricanu vydysskūlā, i patom as aizgoju iz muzykys vidusskūlu, tōpēc maņ beja īspieja saļeidzynot, kod muzykys vidusskūlā cilvāks beja uzskateits i tagod uzskota par persoņeibu. Jo tur ir ļūti daudz induviduālu dorbu i tys maņi tai ļūti uzrunoja. Nu i as nazynu, maņ ir tikai syltys atmiņis par Rotu i par koncertmeistari. Koncertmeistare man beja Svetlana Sergejeva. Nu un tai jauķi, kod nabeja Rotys, as strodoju tikai ar ar Svetlanu. Muisim jau lyka dūmot, ka mēs vysi esam leli moksliņīķi, i tai mās arī jutamies. Tikai pēc tam dzeivī saprotom, kas ir moksla i kurš ir moksliņīks, i kurš nav (iesmejas).
M.Dz.: Kādos kolektīvos darbojāties mūzikas vidusskolā un ārpus tās? Kādi skolas audzēkņi, pedagoģi bija kopā ar jums šajos kolektīvos?
G.I.: Nu skūlys kolektīvā tys beja kūris, kas munā laikā beja jauktais kūris un tī kūri, kas muisim jū piskatāja, Uldis Balodis munā laikā beja atbiļdeigs par vysu. Tod muisim beja arī kursa kūreits. Kotram kursam beja. Tymā laikā beja daudz audziekņu, i kotram kursam beja sovs kūreits. Tai saucamō kūra klase, un tos kūra klasis pīskatāja un vadāja taida skūlotoja Dreiblete, ļūti augstys klasis skūlotoja, kas zinoja gon perfekti latvīšu muzyku, gon pasauļis muzyku. Nu tai. Un otrpus skūlys as dorbojūs, dzīdoju pī Rotas Salmiņas jaundibinotajā korī „Ezerzeme”. Nu tei muna vysa leloko darbeiba. Un veļ otrpus skūlys mās spāļājam kōzys i baļļis (atceras par bijušo ar nelielie smiekliem). A kas ar maņi kūpā dorbojās? Ar maņi kūpā dorbojās tagat radio ēterā irā taida Dace Stalidzēna, kas radio ēterā, Radio 1. maņ līkās, nu vyspōr rādio salosa raidejumim mūzyku. Tod kūpā ar maņi dorbojās Ēriks Čudars, tagad zinomais arī muzykys koledžys pasnīdziejs. Kas vāļ nu tīm, vāļ beja Arturs Uškāns, kas voda kapellu „Laimes muzykanti”, slavens tagod, zinoms. Tod vāļ beja taids Ivars Šminiņš. Tys sovlaik uzastojās ar „Dziedošām ģimeņom” no Varakļōnim, jys tagat ir klavieru remonteitojs un veļ kaut kū jis dora, muzykys školā strodoj. Tod Agnese, tūreiz jei beja Ragale, tagadiejo Varakļānu muzykys skūlys laikam moceibu spāks, nu tai tys beja.
M.Dz.: Atsauciet atmiņā savus kursa biedrus, draugus un raksturojiet viņus kā audzēkņus mācību procesā un ārpus tā.
G.I.: Nu tū vysu varāja redzāt. Nu tī, kas beja poši apdovinotoķī, na vīnmār beja poši centeigokī. Nu ar tīm, kurim vysvairok draudzejūs, varu i vairok pastostāt. Pīmāram, tys ir Arturs Uškāns, tys ir muns kursa bīdrs, jam dīva dūta golva, breinišķeiga atmiņa. Jjis praktiski nivīnu, nivīnu (pasmejas) nikod nasādāja nivīnu muzykys literatūru. Vyss, kas beja runojoms i rokstoms, jam vīnkorši goja nu rūkys, jis vīnkorši napipivļāja sevi, nu tai tod, nu tikai pa mūzikai vairok. Tys pats Ēriks Čudars beja ļūti, ļūti strōdeigs. Caurim starpbreižim, cik as atcarūs, turāja kļiepī partitūru un diriģāja, un diriģāja, un diriģāja, un diriģāja. Nu tagat jis arī diriģej (pasmejas). Kas veļ taids? Vairok vai mozok mās visi centamās un darājām visu, lai tai biutu, jo muisim beja kauns nu to, ka kočkū nazynojam. Nu navarāja nazinot. Ja tu nōc uz stuņdi, tu esi ar pedogogu uz vīns. Tu vari vīnu reizi kaut kū nazinot, a ūtreiz ka atīsi, tys ir kauns. Pīaudzs cylvāks pret pīaugušu cilvāku. Nu tai. Nu as tai vairok niko nāatcerūs. As atcerūs, ka as kūpā ar taidu Andri Kravali, kas tagat zinoms prīsters Magdaļenys bazneicā Reigā, mas ar jū gojam klavīris spāļāt reitūs, vīni nu pirmajim. Tūreiz beja atslāgu saimņīca taida Duņečka, mās vīnmār centamīs tikt poši pirmī pi klasis. I beja arī tai, ka kādreiz arī muzykys školā nakšņojam. Mēs atstōjam tagadiejā skūlotoju ustobā, tod tei beja diriģiešonys klasa, lūgu vaļā, i kod vysi aizgoja, tod mās tī spāļājam klavīris un pēc tam nakšņojam. Un tod reitā spāļājam. Un tod izgojom orā nu muzykys školys i sagaidājam Duņečku, kas reitā atslādz durovys i otkol gojom spāļāt tajā pat klasā, kurā bejom pa nakti nāmušīs. Taids muisim beja... I par tū pošu Andri Kravaļi varu pascāt, jis beja kursu jaunoks par maņi. As tik atcerūs, ka jis beja vīns nu tīm, kas spāļāja kaut ķeidu, spāļāja tubu, i tei tuba beja.... Jys pizadaļāja tubistu konkursā, i spāļāja trompetis koncertu kaut kaidu uz tubys. Un īņāma Latvejā trešū vītu. A pats as pīzadaļiejūs visaidūs konkursūs. Utkina konkurss tūlaik beja, muisus vodoja. Kompozīcijas nūdaļu, kompozīciju vadēja tīm, kas vēliejās, taida Līga Liepiņa, tagat strodoj Valmierā. Nu un jei īlika pirmūs pamotus muziceišonā un kompozīcijas pamatus īlyka. Un tai, man jau ar tūreiz sanōca sarakstēt visaidus skaņdorbus, pīzadaļeitīs konkursūs un veiksmeiģi tū darāt. Zeļenovs, Zelenovs taids mōceja vokālū mokslu, nu, nu kas vaļ, ai, aizmiersu....
M.Dz.: Kādi vispārizglītojošo mācību priekšmetu skolotāji skolā strādāja laikā, kad mācījāties jūs? Raksturojiet arī viņus!
G.I.: Nu jā, toļok taida skūlotoja Rasnača beja, jei muisim mocēja latvīšu volūdu. Skūlotoja Rasnača maņ paleidzēja tik uz prīkšu, lai as varātu tikt muzikys akademejā. Īzastojūtīs nadreikstāja biut nivīns treiņīks uz diploma. Maņ sanoca trejņīks latvīšu volūdā. As atcerūs veļ tagat, ķei Rasnača veļ sacāja: ”Nu,Igauni, stāsies kaut kur?” „Dūmoju stotīs, tik nazinu, kai ar tū trejiņīku” Jei sacāja: ”Ja tu stāsies, tod īļikšu tev četriņīku.” Nu tai jei maņ īlika četriņīku, i as variēju stostīs akademejā. Tys maņ taids jauks i paļdis jai, ka jei tai paļeidzāja. Tod... Patika sports, sportā beja taids Pipčeņkovs, rasņinks onkuļeits, kas sacāja: ”Pēc sešim nadreikst āst, nadreikst dzart.” Darejom mas timā sportā, kū gribājam, tod, aa... Edvīns Dreiblants beja tys, kas mocāja arandžeišonu, jis beja ļūti gudrs i apdovinots cilvāks. I jis īlyka pyrmūs pamatus, kai vāga pareizi arandžēt kūri. Tū, kū jis īmocāja, patīseibā uz vysys dzeivis nūdarēja. Kas vaļ, nu laikam viss.
M.Dz.: Vai jūsu laikā pedagogiem vai audzēkņiem bija dotas iesaukas? Kādas un kāpēc?
G.I.: Nu, maņ tai ļīkās ka nabeja ņikas īpašs, tai it kai nabeja miusim īsauku. Nabej teišom nabej.( Izskatījās it kā vīlies, ka nebija).
M.Dz.: Kādas skolas dzīves tradīcijas glabā atmiņa? Vai jūsu kurss bija aktīvs skolas tradīciju veidošanā, uzturēšanā?
G.I.: Nu mes bejom lels kurss, skaļš, miusu laikā īsokās kapellys un beja tautys tradīceju puļceņš, skūlotoja Ōbuļeņa taida beja, kas mocāja gon muzykys literatūru gon tautys daiļradi vai tautiskū prīkšmetus un mās tī īpazinomās ar tīm latviskotom dzīvesziņu tradīcejom, keidys dzīsmys Mārteņūs, keidys Ļeigū un tai tolōk. Miusim beja arī kapela, mēs bejam pirmī, kas īsoka spēļōt kapelā, izveidojam kapelu pareizok sokūt. Nu taids miusu ieguldejums muzykys školā, pēc tam tei kapela ar tai pat beja. Nu nazinu, nu varbiut citys fakultatis ir vairok kaut kū ir īlikušis. Piutieji tī brauca pa bēreitem, varbiut jim tī kaut keida tradīceja beja, miusim tai īpaši daudz niko. Diriģājam... Dzīdojam...
M.Dz.: Kādas audzēkņu nerātnības bija raksturīgas jūsu laikā skolā (kopmītnēs, sabiedriskajos pasākumos (piemēram, rudens talkās, valsts svētkos, politinformācijā, audzēkņu sapulcēs, Jaunajā gadā, jauno audzēkņu iesvētīšanā u.c.)
G.I.: Oi, miusim beja, a vysai muzikys skūlai beja nu taida tizla, stulba tradīcija, kod mēs visi gōjom nu lelokojūs svātkūs,v ai tys beja pavasarī izlaidums vai rudiņī keidi sanōcīņi, mēs gōjom visūs lelokojūs svātkūs uz jevreju, židu kopi taidi beja, un mēs uz tīm židu kopim gojom, kurinojom ugunskuru i dzērem tī i lauzam žūgu. Nu tis tai, nav ar kū lepoties, bet beja.
M.Dz.: Kādas tradīcija bija raksturīgas radošajos kolektīvos, kuros darbojāties?
G.I.: Nu, muns kolektīvs, kurā as dorbojūs, pa lelam beja „Ezerzeme”. Tūreiz vadāja muna skūlotoja Rota Salmiņa un Vitolds Milašeivičš. Nu...Ļūti patika, ķei jī tī dorbojās, ļūti enerģiski un tur beja sova kūra tradiceja, gon jaunūs dzīdotojus pīņēme, gon disciplīna beja un mēs bejom taids jauns radūšs kolektīvs, kas vītējai tūreizejai padūmju varai, kas pilsātā dorbojās, ļūti traucājem dzeivot eistiņeibā ar sovu breivdūmošonu, skaļumu. Nu mēs bejom kei dadzs acī, bet mēs tur bejom un ļūti patyka tei vide, kur mās braucem. Vysur mās bejom lobokī. Vīns nu spilgtokajīm atmiņā braucīņim beja uz Pskovu, laikam tai beja. Uz Pskovu, kur mes braucem ar kūri, uzastōjamies. A voi tei beja Ļeņingrada? Ak Dīvs, zinu ka mēs braucem ilģi, un mes uzastojamies arī Muzykys akademejā. Jā, laikam tei beja Ļeņingrada, un miusim ļūti lobi rezultāti beja, ļ ūti daudz atsauksmis. Nu miusu kūra dzīdošonys manīre atčķeirōs nu slāviskos, nu taida eiropeiska. Tys beja taids spilgts atmiņā, porejīs, poši spāļājam kozys. Sovā laikā miusim beja direktors Belasovs, naļova tūs buržāziskūs instrumentus spēļēt, kas beja bungu komplekts, ģitāra, ērģeļis. Mēs atrodom īspiejis, kurā klubā spāļāt. Dricanūs spēļējam pa pīci rubļi, spēļējam pa mieņesi, navys pa nakti. Nu i tod, kod mas par tū, ka tmā klubeņā spēlējam, miusim Kušņers, kas beja kluba direktors, ļōva miusim uz kōzom ņimt kluba aparuturu. I tod mēs tai varājam spēļēt, i par kōzom varāja dabot pīcdesmit rubļi. Zynu, ka muna mōte šausminojās: „Kei var tai biut?” Jei kai gromatveds saņam kūdris timā fabrikā septeņdesmit, a as par nakti, students biudams, saņiemu pīcdesmit. I kafejneicā arī mas spēlējam, kas tagat ir itei makaronu kafejneica, kolnā pi tos teņ, pi Mārys, tūreiz tei saucās kafejneica „Rāzna”. Nu i tur, vot, Arturs Vuškāns spēļēja basu, Ivars Šmininš spēļēja bungys i as – akardeonu. I mās timā kafeiņeicā spāļājam vīnu vosoru, nu tys tai patika, garšeigys šņiceļis tī gatavoja, ļōva miusim paāst, i kaut kū varājam nūpeļņāt. Nazinu, kū vairs pascāt.
M.Dz.: Kā izveidojās dzīve pēc JIRMV beigšanas? Kur mācījāties, strādājat specialitātē vai esat pievērsies kādai citai nodarbei? Ja esata izvēlējies citu profesiju, vai tajā kāda loma ir arī mūzikai?
G.I.: Nu jā, as pēc tam īzastojūs Muzykys akademejā un īzastojūs klotīņā un vīnu godu nūzamocejūs, un beja jōīt armejā. Pēc tam vajadzāja tū visu pabeigt naklotīņā. Nu, kai naklotīņā, tai as i mōciejūs, i strodoju Gaigolovā kultūrys nomā. I vaļ blokus paralēli vacojūs Strūžanūs mōcieju desmit godi nu vītys muziku pēc tam Dricanūs mōcieju četri godi. Un pēc tam, kod pagōja apmāram četrpadsmit godi, nūstrodotā dorbā muzikys, saprotu, ka gribu kočkū i citu dzeivē padarēt. Jo as beju gan muzikys skūlotoju metodiskīs apvīneibys vadeitojs seši godi nu vītys, maņ beja visi īspejomi pulceņi, piutieju orķestri i veļ folklorys kūpys i ansambļi, i kūreiši beja. Vysu beju izmeiģinojs – i arandžejis rakstieju, i „Dzigā” tymā laikā vadēju kapelu. I tod as grybieju vīnkorši sōkt taisēt muzikys instrumentus, jo atejūt, pīmāram, uz tīm pošim Dricānim, tī muzykys instrumentu nabeja tik i daudzi. Miusim nabej metalafonu, a nu tai i soku tūs instrumentus pats garažā taisēt. I pēc tam beja joizavālās – vai jōpaļīk valsts dorbā, vai jōsōk pošam kaut kū darēt i peļņāt pošam. Tai tagat man ir sova instrumentu ražūtne. As ražoju visus īspiejamūs tautiskūs instrumentus, izņamūt akardeanus i garmoškys. Bet visys Latvejā zinamōs tautiskōs bungys praktiski ir maņa ražotys, ceitari, cimbalys: vysaidi svilpaunīki, i daudz visaidu metalafonu, i ksilafonu. I tai ts ir aizgojs. Bet bez muzykys, prūtams, ņikō. Muzyka, as skaitu, ir vīns nu tīm prīkšmetim, kas cylvākam paļeidz atteistēt iztēļi, radūšū dūmošonu. Pat nāapdovinots cilvāks, dorbojotīs ar muziku, jis kļiust apķiereigōks un izgleitōtōks i inteļigentōks. Nu tai i itei mūzika, iztēļe man paļeidzēja arī daudzys ļītys apgivt, tū kū as nabeju lasiejs, dariejs. Maņ beja jōizatāloj, jōīzadūmoj, jōparedz desmit gōjīņi uz prīkšu, kai spieļejūt, pīņimsim, jebkuru instrumentu, tev jōredz desmit gōjīņi uz prīkšu, lai tu saprostu, kai skaņies. Viss kļuva īspiejoms, viss kū arī gribieju, tū doru. Vot, arī tagat čupa akardeonu, garmoškys – ir jōpabeidz da Ļeigū, lai var gūdeigi sagaidēt svātkus, i tod otkol varēs rudiņi gaidēt. Nu tai maņ i daudz kas ira: mūzika, mūzikas instrumentu remonteišona ari taipat atteistās, arī mūzikas instrumentu muzejs man irā. Tod as arī asmu attīstiejs arī visaidu muziceišonu, kur kotrys duraks ( āk smieties) kļiust par gudriņīku mūzikā ar visaidom sagateveitom. A muzykys kursus arī uzreiz daudz jovoda. Mōcu spālēt kūkļis, garmoškys, spāļēt cimbalys. Nu, tai vyss, kas maņ ar muzyku saistāts, pateicūtīs tam, tū as arī doru. Pateicūtīs mūzikai, man vyss nūteik ap mūzikai, tys zinamā mārā dīzgon vīnpusieji, bet stōstus par muzyku as vairs nalosu, jū as sovā laikā izlasieju praktiski vysu. Vysus dzeivis stōstus par Mocartu, par Bethovenu, par Bahu (iesmejas), i tai toļok. I vyss, kas beja vajadzeigs školā. As varieju stōstēt par vinū komponistu vasalu stuņdi i izavēļētīs bārnam tū, kas jam visvairōk jōzina, vairōk intarasātu. Vai tas biutu Paganini, vai tas biutu Mocarts. Nu tai (nopūšas).
M.Dz.: Kur jūs dzīvojat vai jums ir ģimene?
G.I.: Maņ ir ģimine. I as dzeivoju Gaigalovā. Un sovu sīvu as arī nūskatieju Muzikys akademejā. A... muna sīva ir Rasma, kas arī mōca muzyku. Vysu miužu mōca Gaigalovas skūlā. I tai arī kūpā asam spieļiejuši kapelā „Dziga”, gon vysos muzikālōs aktivitātēs, i tagat veļ arvīn speļejom balleitīs, asam izdavuši kūpeigi daudzus tautasdzīsmu krōjumus ar latgalīšu meļdeņim. Nu.. nu tai, spieļejom baļlis veļ ar vīn, muzicejom kūpā i ar ģimeni uzastōjamīs daudzi. Sovulaik mas pīzadaļējamīs „Dzīdošū ģimeņu ” šovā, i pateicūtīs šovam, jau daudzus godus braucam, ja ir īspieja, spieļejom. Nu tai.
M.Dz.: Vai uzturat sakarus ar skolu, kādu no pedagogiem vai kursa biedriem?
G.I.: Nu vot, patīseibā ar vysim, ar kurim lielokā vai mozokā mārā man ir bejusa dareišona, ar vysim sadzeivojam, kas ir muņiejiem ar diriģēšonu kas saistieti. Tik, cik sateiku, tū pošu Ēriku Čudaru. Uškāns Artūrs, daudzi ir pakļeiduši i nav sastūpami. Daudzi ir Reigā, daži muni kursa bīdri ir aizbraukuši uz sovu pusi. Tī vysi ap Gulbeņi dzeivoj, tur gon spieļiej i uztur muzykālū darbeibu. Nu tai... ir pateikami, tu aizbrauc uz radio interviju, i tu sateic tī pīmāram sovu klasisbīdreņi, ar kuru tu kūpā mocejīs muyikys školā, jauķi... Nu, tu pabrauc uz citu pusi, Bolvu golu, i satīc, ar kū esi kūpā mociejīs. Nu nazinu, kū pascāt vairs. Kod tī godi nok klotin, tod tū sovu kursa biušonu mas eistiņeibā natik daudz vairs uzverom. Eistiņeibā viss tys laiks, kad tu esi mociejīs, tu jūs redzi, tūs cilvākus ap sevi, kas ir pirmijs, ūtrīij vai trešijs kurss, vinōlga keids kurss, tod jūs kai vīnu kūpumu arī atcerīs. Nu, pīņimsim, taids Ilmārs Dzenis. Jis mocejōs divi godi... jis beja caturtā kursā, a as pirmā. I tān atcerūs, jis mocejōs mežragu un arī beidze dreižok. Vot i poša Anda Cīruļe, kas tagad ir Ļipska, nu jei arī mōcejōs, jei beja divi treis godi vacōka, beja. Nu pēc godim mas asom vīna goda, bet jei mocejōs, tai sanōce. Nu i as jūs uztveru kei sovus laika bīdrus. Nu, pīņimsim, man beja taids laiks, kod as beju Saeimā, un tajos parādēs pi Breiveibys pīmenekla, vai sagaideišonys ļidūstā vai vel kočkur, kur brauca kočkeidys prominantis, i as redzieju, ka tī spieļej muns muzykys skūlis kolēģis Ilmārs Dzenis, i beja prīks sazasveicinōt ar jū. Nu i tai lela praktiski daļa ar kolēģim, ar kurim asom nāmušīs, kas ir pēc maņa beiguši.
M.Dz.: Ko gribētu novēlēt JIMV pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?
G.I. Nu optimismu, dzeivisprīku, un tis ir eistiņeibā, kai mes tū dzeivi uztverom ir arī vissvareigokijs, lai mās tū uztverom, dzeivi. Ka glāze ir gandrīz pilna, nevis glāze ir pustukša. Tai lai mās tū dzeivi uztverom, ka tei dzeive ir tagat i tiuļeit, tod ir vyss pareizi. Navys ar tū, kas beja, vai ar tū, kas bius. Panōkumu lai vairok dzeivē, i pozitīvisma.
M.Dz.: Paldies!
