Gailiša - Makarenko
JIRMV/MV-NM16 Gailiša, Sigita Intervija ar Nikolaju Makarenko 2014.gada 20. jūnijā Ludzas mūzikas pamatskolā, Stacijas iela 45, Ludza.
S.G. Labdien. Mani sauc Sigita Gailiša. Gatavojoties kulturoloģijas eksāmenam ir jāapkopo Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolventu atmiņas par skolas laiku, skolotājiem, skolas biedriem un skolas tradīcijām. Kad jūs uzsākāt savas mācības Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā un kādā specialitātē?
N.M. Es iestājos 1964.gadā pabeidzu 1. kursu, 2. kursā, novembrī mani izsauca armijā. Tad bija pārtraukums 3 gadi, pēc tam tikai 1968. gadā atnācu pēc armijas, turpināju mācības 2. kursā un pabeidzu skolu tikai 1971. gadā. Pabeidzu trompetes specialitāti pie skolotāja Valda Āboliņa, viņš pats bija trombonists, savā laikā spēlēja vēl REO tas bija Rīgas estrādes orķestris. Tajā laikā, kad pabeidzu man bija pabeigta metodika, un es jau varēju strādāt par skolotāju.
S.G. Jūs varētu pastāstīt par sava studiju laika iespaidiem? Kādi pedagogi pasniedza?
N.M. [domā] Kādā ziņā? Visos priekšmetos?
S.G. Jā.
N.M. Labi, mēģināšu atcerēties. Mūzikas literatūru mācīja Daina Tukiša, solfedžo mācīja Vaida Salmiņa, kura bija pabeigusi Maskavas konservatoriju. Diemžēl mācību priekšmetu skolotāju vārdus es neatceros. Visspožāk no visa manu studiju laika palicis atmiņā 1. kurss, tajā laikā es centos pierast pie jaunās vides, jauniem skolotājiem un arī kursa biedriem, kuri nāca no visdažādākajām pilsētām. Tā kā 1. kursā es dzīvoju kopmītnēs, tad studiju dienas bija interesantas, bet atnākot pēc armijas kursa biedri mainījās arī braukāju katru dienu uz Ludzu tāpēc biju diezgan attālināts no kursa biedriem.
S.G. Kādas varbūt atmiņas no attiecībām ar skolotājiem jums ir saglabājušās? N.M. Ar skolotājiem attiecības bija labas, draudzīgs kolektīvs. Tieši man nebija nekādu problēmu ar skolotājiem. Visi skolotāji bija atsaucīgi, centās palīdzēt. Labas attiecības bija ne tikai ar skolotājiem, bet arī ar tehniskajiem darbiniekiem un direktoriem. Tomēr ar mūzikas priekšmetu pasniedzējiem mums bija tuvākas attiecības, jo tas bija interesanti, mēs arī gribējām uzzināt, iemācīties gan just mūziku, gan izpildīt to, gan visu svarīgo no tehnikas viedokļa. Skolotāji pilnvērtīgi bija ieguvuši zināšanas, paši arī uzstājās un rīkoja koncertus, kur skolotāji iejutās skolnieku lomā.
S.G. Kādi bija jūsu studiju biedri?
N.M. Studiju biedri? [pauze] Nu zēnu mums bija mazāk tikai 8 laikam. Ar mani vienā gadā, 1971. gadā, pabeidza Boriss Ivanovs, tikai es trompeti, bet viņš akordeonu. Un viņš arī sāka strādāt pēc skolas beigšanas, tieši Ludzas mūzikas pamatskolā, kurā es jau vienu gadu biju nostrādājis, tā nu mēs esam kolēģi vēl šobrīd. Bet tā kursā mēs bijām draudzīgi. Vienmēr izpalīdzējām viens otram it īpaši mācībās, palīdzējām viens otram izkļūt no nelaimēm, ja, piemēram, kādam grūtāk gāja mācībās.
S.G. Vai jūsu studiju laikā bieži mainījās skolotāju sastāvs?
N.M. Skolotāju sastāvs nemainījās, tikai ar katru kursu klāt nāca kāds mācību priekšmets. Bet manā laikā mainījās skolas direktori. [smejas] Es iestājos 1. kursā bija [pauze] Uldis Balodis direktors, tad Belasovs, laikam pirms tam kā mani iesauca armijā. Un tad, kad turpināju mācības direktors bija Salmiņš. Bet kad pabeidzu skolu, un braukāju uz semināriem skolas direktors bija Sergejs Sergejevs.
S.G. Vai jūsu kursā bija kādas īpašas tradīcijas?
N.M. Nē īpašu nebija, es īsti arī nezinu, jo es nedzīvoju kopmītnēs, 1. kursā vēl dzīvoju bet vēlāk vairs nē. Nu cik es atceros tā kā mēs mācījāmies mūzikas vidusskolā, visur pirmajā vietā bija mūzika, uzstājāmies dažādos koncertos. Nu mēs neiztikām bez skolas pēdējā zvana un pirmā septembra.
S.G. Vai jūs uzturat attiecības ar saviem kursa biedriem arī pēc studiju beigšanas?
N.M. Nu tagad vairāku jau nav, cik es zinu, tad divi jau ir tur, augšā. Pēc skolas beigšanas katrs izklīda uz savu pusi, sāka mācīt dažādās skolās. Kad nesen pabeidzām mācības biežāk satikāmies tieši nedēļas nogalēs, lai atpūstos pēc darbiem, uzzinātu kur kurš pasniedz, vai arī ir tādi kuri mācās. Kuri ir ārzemēs, kuri Latvijā. Bet tagad jau retāk, bet kad sanāk tad satiekamies.
S.G. Vai jūsu studentu dzīve bija interesanta, spilgtākie notikumi?
N.M. [domā] Kādā ziņā? Mūzikas ziņā?
S.G. Jā mūzikas, mācību.
N.M. Nu es spēlēju orķestrī, ar to piedalījāmies, spēlējām dažādos pasākumos. Vienreiz atceros bija komponists atbraucis, diemžēl vārdu neatceros, spēlējām viņa rakstītus skaņdarbus, Rēzeknes kultūras namā. Vēl tāds nozīmīgāks notikums esmu spēlējis skaņdarbu trompetei solo ar pūtēju orķestri koncertā. Tie bija vieni no spilgtākajiem notikumiem mūzikā.
S.G. Kādas bija jūsu kursa attiecības pret mācībām?
N.M. Nu kad mācījāmies 1. kursā varbūt attieksme bija nenopietna, jo mēs tikko atnākuši no pamatskolas vēl palaidnīgi, bet vēlākajos kursos kļuvām nopietnāki. Izrādījām cieņu pret skolotājiem. Ja kādam kursa biedram bija sliktākas attiecības, centāmies viņam palīdzēt . Arī bijām atsaucīgi pret skolotājiem. Bet kopumā mēs bijām draudzīgi, izpalīdzīgi, kā saka skolotāji nelamājās. [smejas]
S.G. Kā bija organizēts studiju process?
N.M. Nu visus 4 kursus atmācījos vienā ēkā. Skolu iedalījām tādās kā divās celtnēs, vecā ēka, kura bija uzcelta pirmā un jaunā ēka. Atceros bieži stundas notika vecajā ēkā tur arī atradās pūtēju nodaļas klases. Tajā laikā skolai nebija signalizācijas un studentiem bija skolas atslēgas, un mēs varējām atnākt uz skolu naktī un mācīties. Bet tā jau kā minēju dzīvoju Ludzā.
S.G. Kā veidojās jūsu dzīve pēc studiju beigšanas?
N.M. Pēc studiju beigšanas? Nu es tad , kad mācījos 4.kursā jau strādāju Ludzas mūzikas skolā. Tā kā tajā laikā pabeidzot profesionālo vidusskolu, metodikas klasi, ieguvu mūzikas specialitāti un varēju uzreiz turpināt strādāt neiegūstot augstāko izglītību. Tā un arī sākot ar 1970.gadu līdz šodienai strādāju Ludzā par skolotāju. Ar laiku bija vairāk audzēkņu, kas tieši nāca mācīties pūšaminstrumentu spēli, tomēr akordeonu nodaļa Ludzā bija vispārstāvētākā. Šeit, Ludzā mācīju ne tikai savu iemācīto instrumentu, bet arī flautu, mežragu vēlāk saksofonu, jo nebija skolotāju, kas varēja Ludzā mācīt. Tā arī strādāju tikai Ludzā, tagad jau ir vajadzīga augstākā izglītība, tāpēc nākas bieži braukāt uz kursiem Rēzeknē vai Daugavpilī, kur stāsta par instrumenta mācīšanu un par pašu instrumentu. Bieži braukāju uz meistarklasēm, kur dažādi instrumenta pārstāvji stāsta par instrumentu un māca citus.
S.G. Kā jūs gatavojāties pirms sesijas eksāmeniem?
N.M. Pirms eksāmeniem? [domā] Visvairāk pūles, spēkus veltījām tieši pirms specialitātes eksāmeniem, jo kā nekā tas bija vissvarīgākais eksāmens. Piemēram, solfedžo eksāmenā rakstot diktātus tiem kam grūtāk iet ar diktātiem palīdzējām viens otram, jo tomēr bijām vienoti, jo bijām kurss. Bet tieši specialitātes eksāmenam viens otram nu nekādi nevarējām palīdzēt. Īpašu rituālu pirms specialitātes eksāmeniem nebija [smejas], tikai centāmies parādīt visu pie kā bijām strādājuši neliekot uztraukumu pirmajā vietā.
S.G. Paldies Jums par interviju!
N.M. Lūdzu!
