Geikins-Tolstovs - Laizāns

JIRMV/MV-a JL – 92 Geikins-Tolstovs, Eduards (2020). Intervija ar Jāni Laizānu. Rēzeknē, 21.maijā.

Intervētājs: Eduards Geikins - Tolstovs (Intervijas transkripcijā – E.G.T.)

Intervējamais: Jānis Laizāns (Intervijas transkripcijā – J.L.)

---

E.G.T.: Labdien!

J.L.: Labdien!

E.G.T.: Tā... šodien es gribu jūs nointervēt par jūsu dzīvi Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, pat to, kā jums gāja vidusskolā, par to, kādas jums ir atmiņas, kādas atmiņas par skolasbiedriem, par skolotājiem, jā, un, cik dzirdēju, cik zinu, ka jūs esat arī vācis informāciju par saviem skolotājiem, gan no avīzēm, gan pats, un, jā, es domāju, ka sāksim... sāksim ar vienkāršākajiem jautājumiem... jā... amm... tātad pirmais jautājums – Kas stimulēja pievērsties mūzikai un mācībām mūzikas skolā?

J.L.: (dziļa ieelpa) nu... tas bija ļoti sen... tāds pirmais impulss, kas, kas mani vispār uz mūziku varbūt pavirzīja, tas bija 1972.gadā., kad es mācījos 3.klasē tikai, manam onkulim bija kāzas, un es tā kā jaunākais ciemiņš tur tiku (noklepojas) paņemts vecākiem līdzi, un man ļoti iepatikās tā mūzika, tur bija viss tā vienkārši toreiz – akordeons tur spēlēja, bungas un trompete, un man tas tā palika, teiksim tā, tuvu sirdij, ka es pēc tā visa sāku pats mācīties akordeonu pašmācības ceļā. Nākamais, protams, bija tāds moments, kad simtgades Dziesmusvētku koncerts tika translēts pa televīziju, un es to koncertu tā ļoti aizrautīgi skatījos, es atceros man tas viss tā iepatikās, ka es tā pie sevis toreiz domāju – ja es būtu kaut kur tuvu mūzikai vai tajā iekšā, tad tas būtu kaut kas unikāls. Nu, tas tāds bija sākums.

E.G.T.: Jā, tāds stiprs sākums...

J.L.: Jā...

E.G.T.: Jā... labi, ē, kad mācījāties Rēzeknes mūzikas vidusskolā, ē, (klusuma pauze), tas bija... kuri gadi tie bija?

J.L.: Tas bija 1977.- 1981.gads...

E.G.T.: Līdz 1981.gadam., mhm..., un, ē, kādā nodaļā jūs mācījāties?

J.L.: Es mācījos kordiriģentu nodaļā (klusuma pauze), un mēs toreiz bijām (noklepojas) viena grupa bija, kas nāca pēc bērnu mūzikas skolām ar sagatavotību, un otra bija, protams, kas bez sagatavotības nāca, un, atceroties to laiku, arī bija tā, ka, nu, kaut kur vairām kā gadu iepriekš, es jau biju izlēmis, ka gribu iestāties mūzikas vidusskolā, un es (mēģina atrast īstos vārdus) meklēju, teiksim, nu, kā tur iestāties, kādi eksāmeni, kas tur jāmācās, un tur toreiz bija vienu gadu iepriekš, ē, sagatavošanas kursi pa svētdienām, un mēs braucām no lauku skolām tie, un no pilsētas, protams, tie, kas te dzīvoja tuvāk, braucām uz skolu, svētdienās tur bija specialitāšu skolotāji, kas ar mums strādāja... un... un, teiksim tā, gatavoja iestājeksāmeniem...

E.G.T.: Mhm, skaidrs... jūs sākāt tā kā mācīties bez sa... bez mūzikas skolas sagatavotības

J.L.: (pārtraucot) Jā, es sāku bez sagatavotības...

E.G.T.: Skaidrs, ēm... Labs jautājums nākamais – kas bija jūsu specialitātes pedagogs un kā veidojās jūsu savstarpējā sadarbība? Kādas jūsu attiecības bija un tādā garā...

J.L.: Nu... (noklepojas) mans specialitātes pedagogs bija Uldis Balodis, kordiriģentu nodaļas vadītājs arī. Nu, jāsaka tā – pirmā tikšanās man ar skolotāju Uldi Balodi bija arī sagatavošanas tajos kursos, sākumā, es atceros, mēs, kad atbraucām pirmo reizi, tur bija (pārdomā) skolotāja Emīlija Slišāne, nu un viņi mainījās tur diriģentu nodaļas pedagogi – vienu svētdienu viens, otru otrs ( dziļa ieelpa), nu un nākamā svētdienā, kad es atbraucu, bija priekšā mūsu skolotājs Uldis Balodis, nu un viņš jau rūpējās par jaunajiem skolēniem, un puišus, parasti jau centās ņemt pie sevis, un, un tad viņš tā uzmundrināja mūs, un tā saka: ”Nu, strādāsim, Jānīti, mēs ar tevi!”. Es domāju – nu ko tad mēs tur strādāsim! (smejas) Vēl neesmu iestājies nemaz! Bet viņš daudz deva mums tieši tajā sagatavošanas posmā, un vēlākajos četros gados, es varu pateikt, ka (lepojoties) tik izcila skolotāja kā Ulda Baloža, un tieši specialitātes ziņā, arī viņš pats kā diriģents, viņš bija mākslinieks ar lielo burtu, un viss tas, ko viņš ir devis, man tas atmiņā tā palicis uz visiem laikiem.

E.G.T.: Jā, tas ir... tas ir ļoti labi, ka tāda saikne veidojas ar savu specialitātes skolotāju, jo, var teikt, kā otrā ģimene, savā ziņā...

J.L.: Nu, jā, bija ļoti draudzīgas attiecības mums, un bija, teiksim tā, atšķirība no astoņgadīgās skolas, ka tur bija tādas skolēnu un skolotāju attiecības, ka tur kādu sabar, tur pat nolamā, tur kaut ko neizdara (noklepojas), mūzikas vidusskolā bija ļoti demokrātiskas attiecības. Tur ir pilnīgi cita aura un tur ir savstarpējā cieņa.

E.G.T.: Jā, es varu piekrist tam, jo arī mūsdienās, ē, mūsu skolā ir 40 cilvēki, man liekas, mūzikas vidusskolā, toreiz gan jau bija vairāk...

J.L.: Toreiz bija kursā 45...

E.G.T.: Lūk, jā...

J.L.: (smejot) toreiz bija, jā, tik daudz mēs bijām...

E.G.T.: Bet mēs arī, mēs tagad arī jūtam to mājas garu, ka viens par otru uztraucas...

J.L.: (piekrīt, kratot galvu)

E.G.T.: ka visi ir kā viena liela ģimene un tas arī ļoti, ļoti atšķiras. Mūzikas skola atšķiras ar to no pārējām skolām, es domāju.

J.L.: Jā, tieši tā. Nu, runājot par specialitāti un par specialitātes skolotāju, es vēl gribētu piezīmēt to, ka tie, kas kordiriģentu nodaļā mācījās, nu, tie arī dziedāja koros, kurus vadīja mūsu pedagogi, un Uldis Balodis bija gan dibinātājs un izveidotājs tautas korim “Ezerzeme”. Protams, ka mūsu tā visa otrā dzīve, var teikt dzīvesveids mums tas bija – koris. Divi mēģinājumi nedēļā, koncerti, šodien grūti ir iedomāties, ka koris var braukt uz kaut kādu lauku klubu vai kultūras namu un tur sniegt koncertu, bet toreiz tas tā bija. Tur bija ballīte kāda pēc tā koncerta, it sevišķi, kad pavasaros, vasaras sākumā, kad bija tie rajonu Dziesmusvētki, viens pie otra brauca. Nu, tā aura bija brīnišķīga un tā aura arī bija, teiksim, ap tiem kolektīviem, ne tikai ap “Ezerzemi”, visiem, kas tur bija, toreiz bija vienīgā tāda latviešu kultūras uzturēšanas saliņa.

E.G.T.: Jā, jā...

J.L.: Tas bija... tas tāds, teiksim, nu vistuvākais katram...

E.G.T.: (piekrītot) Labi, skaidrs... ēm... jums arī bija papildspecialitāte vai tikai viena specialitāte?

J.L.: Man bija viena specialitāte – kordiriģentu nodaļa. Es kā kordiriģents pabeidzu, bet, ē, es mācījos vēl papildus pūšamo instrumentu – trompeti. To es pats izvēlējos. Aizgāju pie skolotāja Ivara Dāvida un pateicu, ka es gribu iemācīties spēlēt trompeti. Nu... viņš arī tam piekrita, un tur bija stunda mums iedota, viņam pēc tarifikācijas, un es tad staigāju, mācījos trompeti.

E.G.T.: Mhm... skaidrs. Pie kādiem pedagogiem jūs mācījāties teorētiskos priekšmetus?

J.L.: Teorētiskos priekšmetus mums mācīja, mūzikas teoriju pirmajā kursā, un vēlāk harmoniju arī mācīja Anna Āboliņa, mūzikas literatūru arī viņa mācīja. Ļoti jauka skolotāja! Es varu teikt tā, ka tā laika pedagogi bija ļoti sirsnīgi cilvēki, pretimnākoši un ļoti augstas kultūras cilvēki.

E.G.T.: Jā, jā... un obligātās klavieres... tādas taču acī bija, vai ne?

J.L.: Jā! Ooo! Ar obligātajām klavierēm bija ļoti interesanti( smejas)

E.G.T.: (smejoties) Interesants stāsts!

J.L.: Jā, tas ir interesants stāsts. Tad, kad mēs stājāmies mūzikas vidusskolā, parasti bija, nu, pirmkārt, tas bija liels satraukumus – vai mēs iestāsimies. Tā bija savā ziņā, teiksim, tas nebija viegli, bet tāda prestiža lieta. Nu, ja tu esi izdomājis, ka tu tur iesi, tad izgāzties it kā nedrīkstētu...

E.G.T.: Nevarētu, jā...

J.L.: nu un tagad mēs jau nokārtojām eksāmenus, jau mums nolasīja direktora pavēli, kas ir ieskaitīti pirmajā kursā, nu un tad ir, bija tā toreiz pārrunas, toreizējais mūzikas vidusskolas direktors Eduards Belasovs, nu, gribējās viņam iepazīties un parunāties ar katru to pirmā kursa studentu jau nākamo, nu un tagad es tā ieeju kabinetā, viņš tā paskatās manu to atzīmju atestātu, viņš saka: ”Nu jā, šis puisis nav slinkojis...”, nu man tas jau tā prieks, ka (smejoties) vismaz novērtējums kaut kāds ir, nu un tad viņš man saka tā: “A kā ir ar klavierspēli?”, nu ko... ko es tur pratu uz tām klavierēm toreiz nospēlēt – tās dziesmiņas, ko tur Uldis Balodis mums iemācīja sagatavošanas tajā programmā iestājeksāmeniem. Es pat atceros tā pirmā dziesma bija, ko es diriģēju, es diriģēju un spēlēju iestājeksāmenā, tā bija “Caur sid...” latviešu tautasdziesma “Caur sidraba birzi gāju”, nu un es tagad domāju, te direktors prasa, kādas problēmas var būt ar to klavierspēli? Nekādu taču nav! Bet tas, ka, teiksim, nekad es nebiju spēlējis klavieru skaņdarbus, es toreiz (smejot) toreiz es tā nepadomāju, ka tas ir no kā būtu jāsāk, nu, viņš saka: “Ja jau problēmu nav, tad mācīsimies tālāk!” Nu un, protams, klavierspēli es mācījos pie mūsu izcilās skolotājas Astrīdas Dreibletes, kura var teikt, ka mūs kā savus bērnus “nēsāja” uz rokām katru, lai iemācītos gammas, lai iemācītos tur pareizi rokas, teiksim, roku pozīcijas un, un, un visu to praktiski no nulles mūs mācīja, jo mums nebija nekādas saprašanas un sagatavošanas. Protams, mēs kādreiz arī paslinkojām, kad jau apnika, jo toreiz bija ļoti liela slodze – mums bija tas stundu saraksts apmēram tā, ka no rīta 8.00 un līdz 16.20, nu, šad tad bija kāds lodziņš tur pa vidu, aizskriet kaut kur paēst pusdienas, bet citreiz arī tas nebija. Vakarā 18.00 bija kora mēģinājums kultūras namā, divas reizes nedēļā. Vēl bija sports – viens vai divi. Nu, bija tā, ka slodze bija tāda pamatīga, nu, bet skolotāja Dreiblete bija tā, kas mācīja. Es šodien paskatos, daudzi pedagogi arī mūzikā ir tā, nu uzdod kaut ko skolēnam, lai viņš pats tur pamācās, varbūt nospēlē priekšā un atprasa nākamreiz, vai viņš ir iemācījies, vai nav, un ar to tas skolotāja darbs it kā beidzās... šodien. Toreiz tā nebija. Viņa sēdēja papildus, saka: ”Nu, kad jums ir brīvs laiks, atnāciet,” mums neizdevās citreiz, nu, principā jau kas ir? Gammas jāspēlē, lai tev būtu tehnika. Nu, ja tu gammas nespēlē, tu neesi iemācījies, protams, ka tur (pauzīte) slikti gāja, bet pārsvarā tas ir viņas nopelns, ka mēs, tie audzēkņi bez sagatavotības, tomēr iemācījāmies spēlēt gan klavieres, gan visu pārējo un pabeidzām mūzikas vidusskolu – tas jau bija tas galvenais rezultāts.

E.G.T.: Ā, Jūs teicāt, ka jums bija diezgan liela slodze, mācoties mūzikas vidusskolā, bet varbūt jums bija arī kāds kolektīvs izņemot “Ezerzemi”, kur jūs piedalījāties savā brīvajā laikā, brīvdienās?

J.L.: Nu, kolektīvs, teiksim tā, specialitātes jomā jau nekas nebija, vienkārši toreiz bija tāpat, kā arī tagad, jauniešiem gribās kaut kur aizskriet uz ballīti, bet nu, es par cik akordeonu spēlēju kopš 3.klases, es jau spēlēju ballītēs dažādās – ballītēs, kāzās, jo nu, ne jau toreiz tā mana spēle varbūt kādu tur pārsteidza, bet tas, ka es biju tāds jauns zēns un es dziedāju latviešu dziesmas, viss tas, kas atmodas laikā, teiksim, skanēja televīzijā un radio, visas tās vecās latviešu dziesmas, latviešu dziesmas, kas to latvisko garu iznesa varbūt visus tos padomju gadus, to visu spēlējām un pierakstījām, dažreiz bija tā, ka dzied kaut kas to melodiju, nu pierakstam melodiju, vārdus, atrodam to īsto, pareizo variantu tai dziesmai, nu un tā tas viss notikās. Protams, ka visā tajā pavērsienā, liela nozīme tajā laikā bija arī mūsu komponistam Raimondam Paulam, jo praktiski viņa melodijas, viņa melodiskās dziesmas mums, teiksim, deva tādus impulsus uz to vieglo mūziku padarboties.

E.G.T.: Jā, būtu interesanti padzīvot tajā laikā, kad bija Raimonds Pauls jaunāks...

J.L.: Jā, zini, es atceros pēc 1973.gada, kad tika tās mazās platītes, tādas bija... tika izdota “Manai dzimtenei” tāda plate, ar, tā dziesma bija iekšā, tur vēl kādas divas vai trīs bija tādas mazas platītes – vienā pusē divas vietas dziesmas un otrā. Tās plates nevarēja dabūt , pirmkārt, jo nu deficīts bija tā saucamais, bet, kad, nu viņu kaut kad jau nopirka, tad es atceros – es ar roku pārrakstīju vārdus tām dziesmām, mazo platīšu visu Paula, man bija tādas klades dziesmu, kur viss bija sarakstīts ar rokām. Magnetofonu nebija, nu viņu bija ļoti maz, kādā kultūras namā varbūt viens vecs tāds, lēni tie ātrumi bija, nebija tās tehnikas, ar ko varētu mūzikas jomā tā darboties. Tas bija tāds laiks. Nebija, piemēram, koru koncertu pavadījumi, kādi mums bija, jā, ja mēs atceramies septiņdesmitos gadus, nu es par to, ko es atceros. Bija klavieru pavadījums un orķestra pavadījums. Sintizatoru nebija. Tas bija sintizatoru laikmets, kad sākās 80.gados, es pirmo Yamahu atvedu uz Rēzekni, kurai bija 16 tembri un 16 pavadījumi. Tad pie manis ekskursantu rindas nāca, jo tas bija brīnums, ka tur ir vijoles iekšā, ka tur ir pūšamie instrumenti, nu, tā veidojās attīstība.

E.G.T.: Jā, brīnišķīgi! Ām... piemēram, mūsdienās ir tā, ka katrai nodaļai, kādu gadu noteiktu ir tā saucamie Valsts konkursi... tagad notiek trīs kārtās, nē vidusskolai, man liekas, divās, bērnu skolai trīs... arī diriģentiem bija šogad jābūt konkursam, valsts konkursam, valsts mēroga, un jautājums ir sekojošs – Vai jums bija kādi konkursi jūsu tajā laikā, kad jūs mācījāties?

J.L.: Jā, konkursi bija! Es atceros, ka mēs visvairāk gatavojāmies, tas bija Alfrēda Kalniņa jubilejas, jubilejai par godu veltīts konkurss, un mēs piedalījāmies tajā konkursā paši un arī braucām to finālu skatīties uz nu toreizējo valsts Konservatoriju, tagad mūzikas akadēmija. Mēs tajos konkursos piedalījāmies, bet tās bija vairāk saistītas ar komponista jubilejām un tādā veidā vai tautasdziesmām tur kaut kas, teiksim, veltīts tā, tādā veidā.

E.G.T.: Mhm. Pats neesat ņēmis dalību konkursos?

J.L.: Nē, es... es tikai Alfrēda Kalniņa tajā konkursā piedalījos.

E.G.T.: Aha, un kā gāja?

J.L.: Nu, es tajā finālā, protams, jau tur vietu neieguvu, jo tas bija 1.kurss un tikko iesācējs, bet, ē, pieredze bija milzīga, kad mēs, pirmkārt, jau mēs varējām salīdzināt, kā strādā citas mūzikas vidusskolas, un ko citi, teiksim, ir iemācījušies, nu tādā veidā, bet līdz ar to jau tajos konkursos bija vienmēr tāds – kur ir liela atbildība, tur arī ir liels uztraukums...

E.G.T.: Protams, protams, jā (piekrītot)...

J.L.: ...un mums jau nebija skatuviskās pieredzes nekādas. Teiksim, ja salīdzina ar bērnu mūzikas skolu pabeigušajiem, viņi jau audzēkņu vakaros piedalījušies, spēlējuši... Mums jau tur sākumā rokas un kājas trīcēja...

E.G.T.: (piekrītot)... jā, jā, jā... tas ir normāli... jā, bez pieredzītes... jā... ām, jūs minējāt, ka jums bija 45 audzēkņi kursā kopā, vai ne?

J.L.: Jā. 45 vai 47, es tagad pat precīzi nepateikšu.

E.G.T.: Nu jā, kaut kur tā. (nedaudz pārtraucot)

J.L.: Kaut kur tā bija, jā.

E.G.T.: ā... (klusuma pauzīte) Kādas jums atmiņas par kursabiedriem? Jums bija, noteikti bija kādi draugi, noteikti bija kādi, nezinu, ne tik labi draugi, varbūt jūs ar kādu vispār nekontaktējāties... jūs varat varbūt viņus raksturot... kā viņi mācījās un kādi viņi bija ārpus tā mācību procesa? Nu, kā viņi atšķīrās...

J.L.: Jā, es sapratu. (noklepojas) Nu... redzi, mums bija tā – kursā bija 2 grupas, kurss dalījās uz divām grupām un pārsvarā nu tā grupa, kura kopā bija tās audzināšanas stundas, emm, gan, gan kursa sanāksmes bija arī pa grupām un šad tad arī kopā bija, nu tas vairāk pa nodaļā tā tāda bija draudzēšanās. Teiksim, kas tur mūzikas literatūras stundās kopā mācās, nu tie priekšmeti, kas, kas visas nodaļas ir kopā. Nu tāda tā draudzība bija, arī pa nodaļām, un kas pie kā mācījās. Mums bija ļoti labas, tādas draudzīgas attiecības arī ar Jāzepu Skuteli, gribētu viņu atcerēties šodien, nu, mūsu slavenā dziedātāja (Daiņa) Skuteļa tētis bija...

E.G.T.: Ā...

J.L.: ...Viņš arī mācījās pie Ulda Baloža kordiriģēšanas klasē. Jā, nu, lūk, tādi tie bija laiki. Nu, kas mūs vienoja, teiksim, dažādas kursu ballītes, šad tad padejošanas vakarus, kad sadomājām tur sarīkot kaut ko tur, arī tādi notika, nu tad tur mēs padejojām, nu, blēņas kādas pastrādājām, redzi, tajos laikos, nevarēja tā, tā brīvi tā kā šodien uzvesties, jo, nu, pirmkārt, tā bija cita iekārta, un, nedod dievs, kaut kas politiski, tur, kaut kādas lietas sastrādāja, tam tur vajadzēja šķirties uzreiz no mūzikas vidusskolas. Tur bija, teiksim tā, citas pakāpes disciplīna tajos laikos, kaut gan bija viens otrs, kas arī tur tā brīvi uzvedās, bet tas ļoti dārgi maksāja. Bija tādi, kas bija atskaitīti no skolas. No tā mēs dikti baidījāmies...

E.G.T.: Jā, es saprotu, jo tikt tajā skolā bija izaicinājums, un galvenais, lai neizlidot ārā no tās. Mhm... labi. Ē... paldies! Tad nākamais jautājums ir tāds, kā jūs teicāt par jūsu klavierspēles pedagogu, par jūsu specialitātes pedagogu... Kādi vispār skolas pedagogi ir palikuši visvairāk atmiņā un kas bija jūsu kursa audzinātājs?

J.L.: Mūsu kursa audzinātājas bija divas – katrai grupai sava. Viena bija Rota Salmiņa otrai grupai, mūsu bija Māra Kondraņicka. Tagad viņa dzīvo Aglonā, mēs tā sazvanāmies, satiekamies, šad tad atceramies tos laikus, jo viņa bija mūsu kursa audzinātāja, viņa atnāca tikko pirmo gadu pēc konservatorijas absolvēšanas. Mēs bijām jauni un naivi skolnieciņi, un viņa jauna skolotāja. Mums tas tāds interesants kopā būšanas laiks tas bija. Nu, runājot par citiem pedagogiem, es gribētu teikt tā, ka visi, tie, kas skolotāji, kas strādāja, tie bija mūsu paši labākie skolotāji, jo viņi pret mums izturējās kā pret saviem bērniem.

E.G.T.: Jā, jā...

J.L.: Mums mācīja toreiz, nu tā pa priekšmetiem, ja mēs runājam, latviešu valodu mācīja Anna Belasova. Viņa tāda bija prasīga ļoti, prasīga, un, un, un, kā jau latviešu valodā, tur rakstība un viss, bet, nu, kad nāca, teiksim, eksāmeni, nu neviens skolotājs tā negāza iekšā, teiksim, uz sliktām atzīmēm galīgi, ja viņš to, teiksim, nu... nebija pelnījis uz visiem 100 procentiem, jā, kas vispār neko nedara un neiet uz skolu, nu, tādu nebija. Vēsturi mums mācīja un militāro toreiz mācību, Antons Mednis. Ļoti tāds mierīga rakstura cilvēks, ļoti...

E.G.T.: ...ieturēts...

J.L.: ...ieturēts, jā, viņš tā vienmēr paskaidroja visu, un jāsaka, ka man tas vēlāk palīdzēja ļoti būt armijā, teiksim, man vienmēr virsnieki prasīja: “Jums laikam ir bijis labs militārās mācības skolotājs,” (lepni) nu es tad vienmēr atcerējos skolotāju. Es domāju, nu redziet, kā viņš mūs tur mācīja, kaut mums tā saprašana nekāda nebija, lai to militāro visu tā saprastu, tikai tu saproti, kad esi armijā, ka tie ir tie likumi, visa tā kārtība, bet viņš centās no, no tiem nolikumiem, jo, principā jau tika mācīti nolikumi, nu, un attiecīgi tās komandas, pakāpes tur, nu tas pats elementārākais.

E.G.T.: Bet visspilgtāk iespiedies atmiņā ir laikam skolotājs Uldis Balodis, vai ne?

J.L.: Nu jā! Tas ir mans specialitātes skolotājs un tāpēc, ka pirms 5 gadiem viņam bija 85 gadu jubileja, es... meklēju materiālus, un to piemiņas pasākumu, kas bija mūzikas vidusskolā, organizēju. Mēs braucām, satikām viņa māsu, ierakstījām video materiālus, man liekas, ka viņš skolā, jūtubē arī ir, viņu var pārskatīties to materiālu. Ļoti daudzas interesantas lietas. Es uzzināju to, ko es nezināju agrāk, un sev tā es pārdomāju, man jāsaka ar nožēlu, ka es daudzas lietas arī viņam nepajautāju, kad es mācījos, jo toreiz nebija, nebija pieņemts tā varbūt, ka jautāt tādas personīgas lietas – no kuras puses jūs esat, ko jūs darījāt un tā, bet, kad to izpēta visu – gan darbību ar kolektīviem, gan, teiksim, personīgās dzīves nianses, par cilvēku tu uzzini ļoti, ļoti daudz interesanta. Tas ir tāds varbūt tas tuvāk katram... tās atmiņas...

E.G.T.: Jā, skaidrs... ā... varbūt... ē... nezinu, mūsu, manā laikā tagad tā nav, varbūt dažiem skolotājiem vai skolēniem, es nezinu... Piemēram, mani sauc uzvārdā skolā. Nevis tur Eduards, bet Geikins... ē, varbūt jūsu laikā toreiz bija iesaukas skolotājiem vai, nezinu, skolēniem...

J.L.: Nu, zini, tā... iesaukas, kuras tā ikdienā lieto nebija. Varbūt tur kādu kādreiz tur pavilka kaut kur kādā sarunā uz zoba tā pa kluso viens par otru... kaut ko, bet tādas nebija, jo tā pati attieksme tika audzināta savādāk, nu, piemēram, pirmkārt, apģērbs, jā, mums vajadzēja staigāt uz skolu kreklos, ar kaklasaitēm, uzvalkā, jo mēs – nākamie diriģenti – specialitāte – atbilstoši tam visam pieklājības normas, piemēram, kad mēs sēdējām tur rītā atnākam uz skolu, sēžam foajē, kur tie krēsli arī tagad laikam ir, jā, un, teiksim, ienāk skolotāji, mēs pieceļamies kājās, sasveicināmies – tā bija pieņemts.

E.G.T.: Jā, mhm, jā, tagad tāpat ir, jā...

J.L.: Nu, tas ir jauki...

E.G.T.: Jā, tas tā parasti notiek, jā... ā, kā jau, nezinu, kā jau katra, katrai skolai, arī mūzikas vidusskolai bija savi pasākumi, piemēram, mūsdienās – tagad mums ir, piemēram, Jaungada balle, ē... iesvētības, tās pašas, ē, un, kā jūsu laikos bija ar šādiem pasākumiem, piemēram, jums, kā 1.kursam, iesvētības bija tādas?

J.L.: Jā... tieši, tieši viss ir saglabājies no mūsu laikiem. Bija 1.kursa iesvētības, ū (smaidot) es atceros tur no tām tur bija ļoti dramatiski skati sagatavoti... tur bija pati nāve atnākusi, ar izkapti stāvēja pie tām kāpnēm, kas ved uz otro stāvu (smejot)... nu, tā lūk. Tur bija visādas izdomas, tur nokrāsojās, tur pārkrāsojās, tur pārģērbās, tur caur visādiem tur briesmu koridoriem veda, un kas tik tur nenotika...

E.G.T.: Rīkoja jums (iesvētības) 4.kurss?

J.L.: Jā, 4.kurss rīkoja, un mums tur bija arī pašiem tur jāsniedz, teiksim tā, programma kaut kāda. Man ir vēl pat fotogrāfija saglabājusies, kad mēs, pirmā kursa zēni, mēs bijām izdomājuši, ka mēs dejosim gulbīšu deju, un tur bija, nu kā jau tas apģērbs tur un kurpes zēni uzģērbj uz augstiem papēžiem, es nekad mūžā nebiju pat gājis... uz tādiem papēžiem kaut kur pa koka grīdu. Mēs tagad dejojam to, nu tur fotogrāfs ir tāds, bildes, arī mums bija savs kursa fotogrāfs – mans kursabiedrs Opincāns Anselms, kas tagad strādā...

E.G.T.: skolotājs A.Opincāns? mans skolotājs...

J.L.: ...nu un tagad mums tās kurpes, tur tie papēži nolūza vai kas tur notika, mēs nokrītam gar zemi, protams... nu, zāle ir sajūsmā, ka gulbīši nogāzās, aplausi un tā, nu, tādas visādas, nu, protams, ka visvairāk mums tā atmiņā palicis arī Jaungada balles, kad mēs viņas ļoti gaidījām, jo tad jau bija nokārtoti eksāmeni, atzīmju grāmatiņās visas ieskaites parakstītas, viss mierīgi un tā, un tad tās ballītes, nu, pēc tās balles bija tāda atvieglināta sajūta, kad tu ej jau uz mājām un tagad otrā rītā brauc uz mājām pie vecākiem, viss. Jau ir šī sesija nokārtota un miers.

E.G.T.: un miers un dievs, jā... brīnišķīgi! Ā... viens momentiņš ( klusuma brīdis ), tā, nu nākamais jautājums ir tāds diezgan interesants, es teiktu, ē... kā jau visi tā laika bērni, arī tagad, cik tur – 16, 17 gadi, kaut kā tā, nu patīk, patīk darīt tās blēņas, nerātnības, visādas izdarības... ē, es domāju, arī jums bija tāda, un varbūt ir kāda spilgtākā, visspilgtāk palikusi atmiņā... tāda nerātnība vai izdarība...

J.L.: Nu... (noklepojas) protams, katrai paaudzei ir savas izdarības un kaut kādas nerātnības (smejoties), arī mums tāpat bija. Nu, teiksim, tādas, pārspīlētas kaut kādas lietiņas mēs jau nedarījām tā, lai būtu, bet šad tad jau, nu mūsu tāda atpūtas vieta, kur kādreiz satikās tur kāds šampanieti varbūt iedzēra vai kādu vīniņu, jo par to arī bija ļoti stingri, nu tie bija ebreju kapi...

E.G.T.: (skaļi smejoties) Oho!

J.L.: (smejoties) tur, tā laika epopejas tur bija, ka tur, kaut kas kaut kur bija aizgājis, kur tur tagad tur ir to mājiņu, vasarnīcu rajons, nu tad tur... ,bet tā sevišķas blēņas mēs baidījāmies strādāt, it sevišķi kaut kur... mums bija aizliegts iet uz restorāniem kaut kādiem vakaros tur un tādas vietas, bet viena, ļoti interesanta man palikusi, tā varbūt nav blēņa, bet nu tāda, saistībā ar to skolas dzīvi un skolas noteikumiem. Mums bija tajos laikos aizliegts spēlēt kolektīvos par naudu. Haltūrēt, kā tautā saka. Nedod dievs, ja atnāk līdz skolas vadības ausīm tāda lieta, tad tur, tur sauca uz paklāja un tā un šitā. Protams, ka mēs šajā ziņā grēkojām. Nu, mums gribējās tajās ballītēs būt. Mēs, jauni zēni, tur tautai arī patika, ka tur uzspēlē kādi tur jauni. Mēs braucām, teiksim, uz Mežvidiem, uz Lendžiem balles spēlēt. Iedomājies, vasaras vidū, piemēram, 200, 300 cilvēku sabrauc tādā ballē, un tu uz skatuves spēlē, esi centrā, nu tas tā. Bet vienreiz bija tāda interesanta lieta – atnāk pie, parasti jau pa nedēļas vidu, jau kaut kur kaut kas staigā pa mūzikas skolas foajē un meklē muzikantus, kas tur var nospēlēt kāzas, balli, jo visi gāja un domāja, ka tā lieta tāda brīva. Bet nu, bija tur, apmēram zināja, pie kā iet, nu un atnāk viena kundze tagad, mani pasauc tur... saka tā: ”Varbūt jūs varētu nospēlēt tepat pilsētā kāzas?” Es tā domāju, nu pilsētā kāzas, nu, pilsētā kāzas... es spēlēju toreiz, man bija kaut kādi tur mikrofoni un akordeons, cits nekas nebija. Nu labi, es tā padomāju un piekritu, jo par kāzām varēja labi nopelnīt. Tad maksāja sākumā pa 30 rubļiem, bet pēc tam jau 50 maksāja, kad tu viens spēlē. Nu, darbs bija ļoti smags...

E.G.T.: Bet bija to vērts... (pasmaida)

J.L.: ...bija to vērts. Nu un tagad sarunājām mēs, ka tās kāzas es nospēlēšu, un tos laikus, kur man jāierodas... nu un, kur tā kāzu svinēšana būšot, tur Dārzu ielā, nu apmēram tieši tur, kur tagad atrodas mana māja – Dārzu 74. Tur bija tāds dārzu rajons, tās mājiņas privātās bija pa 2 metri zemāk no Dārzu ielas tagadējās, nu, tātad tur bija adrese, tas jaunais pāris jau tur... līgavu... emm... tas... līgavainis paņems Dārzu ielā 13. Es to akordeonu paņemu, es dzīvoju Bauskas ielā 27, tur, aiz Universālveikala, tur pie A.Upīša ielas tāda maza ieliņa. Nekādu mašīnu nevienam nebija, es kājām aizgāju uz turieni, un tagad es tur sāku spēlēt tur, nu kādu tur noskaņu radu, tad jau tur kaut kādu maršu, kad tur jau pavada to jauno pāri... un, ko tu domā? (smejas) Ko es tur satieku?

E.G.T.: Kādu no skolas...

J.L.: Es tur satieku skolas direktoru Eduardu Belasovu...

E.G.T.: (smejas)

J.L.: Man, protams, pirmā doma bija tāda, ka tā bija mana pēdējā skolas diena...

E.G.T.: šausmas (smejas)

J.L.: Un viņš tā pasmaida... man smiekli vairs nenāk. Es spēlēju, un tā jautrība tāda jau rodas samākslota pavisam. Es domāju – ar mani ir cauri. Nu tagad kas – viņš pienāk, parunā, nu, kā iet? Nu, es tagad pirmdien atnāku uz skolu. Pirmdienās mums bija tur tajā brīdī kaut kādos 10.00 sākās, tur pirmās divas stundas nebija, es atnācu 7.30 uz skolu, apsēdos foajē, un tagad man vajag galvenais satikt, lai direktors redz, ka esmu skolā, jo šad tad jau zināja, ka tur spēlē un neko arī neteica, visu to saprata, bet galvenais, lai nebūtu dzeršana un nebūtu skolas kavēšana. Nu, un tagad es arī sagaidu, ienāk visi skolotāji un direktors, mēs sasveicināmies, pieceļos kājās, es jau gaidu, kad viņš teiks: “Nāc šurp, aprunāsimies...”, bet viņš bija ļoti saprotošs cilvēks, labsirdīgs, viņš neko neteica, un vēlāk arī mūsu attiecības izveidojās arī ļoti tādas draudzīgas, un nu tāds tas piedzīvojums mans bija.

E.G.T.: Nu protams, tajā momentā es domātu, ka viss cauri tur ir.

J.L.: Nu redzi. Es domāju, ka visur ir jābūt pienākuma apziņai un ar labām attiecībām, jo nu neviens taču, ja tu visu dari, centies darīt, nu neviens taču nedarīs neko tādu tev.

E.G.T.: Jāsaglabā arī cilvēcība katrā gadījumā.

J.L.: Nu protams, un tas tur arī bija.

E.G.T.: Brīnišķīgi. Pēc tā, kā jūs beidzāt skolu, kā jūsu dzīve, kādās sliedēs ievirzījās? Pa mūziku aizgājāt vai kaut kādā citā jomā?

J.L.: Kad es pabeidzu mūzikas vidusskolu, tas bija... nu... tāds viens pārdomu periods – ko darīt? Kā jau visiem, jā, bet toreiz bija mums specialitāte iedota katram, teiksim, kordiriģentu nodaļai bija mūzikas skolotājs vispārizglītojošajā skolā, ē... solfedžo skolotājs bērnu mūzikas skolā, un mums bija tā saucamā valsts sadale – mēs nevarējām, izņemot tur bija varbūt daži tādi labākie, kuri varēja iet uz konservatoriju, bet tiem arī tur bieži nepaveicās. Tur bija sava veida... nu solfedžo diktātu tu, piemēram, izgāz kaut kur, nu, dzirde ir dzirde, tu vienreiz vari tomēr arī neizrakstīt, kaut gan tu viņus raksti labi. Tā kā bija tādi gadījumi, bet visiem pārējiem bija sadale un... visus nozīmēja strādāt uzreiz, un man... man bija, mana darbavieta bija pirmā Kārsavas vidusskola, un es tur pastrādāju 3 mēnešus, un, protams, ka visus sauc Padomju Armijā. Mums toreiz nu varbūt kāds tur ar saviem izgājieniem varēja tur tikt vaļā no tā visa, bet apiet to visu, nu kā tu tur, nu kā tu tiksi vaļā, nu nekā... tevi iesauc un cauri. Un es aizgāju armijā, protams, tur sākumā nevienu tur tā neskatās, kas tu tur esi, un pirmos 9 mēnešus es dienēju raķešu bāzē vidējā rādiusa, man arī, man interesanta ir kara specialitāte – vidējā rādiusa raķešu mehāniķis. Es skatos televizoru, un, kad mūsu ministri runā kaut ko par šaujamajiem, kas saistīts ar raķetēm, tad šad tad man smiekli nāk, jo viņi pat viņas nav redzējuši zīmējumā, man tāda sajūta, nu, bet tā ir tāda atsevišķa saruna, nu lūk, un tad, pēc 9 mēnešiem, štāba orķestrim vāca muzikantus, un, protams, par cik es biju mācījies pie Ivara Dāvida trompeti, nu tad noklausīšanās. Es jau nebiju spēlējis to trompeti gandrīz gadu. Nu, ko tu tur vari nospēlēt? Nu labi, es viņam gammas, cik tu ātri vari nospēlēt, garos toņus paprasa, nu lasīšana no lapas. Nu viss tas bija diezgan vienkārši, jo spēcīga kontingenta, kas būtu tikai pūtēji, viņiem nebija tur, jo to orķestru ap Maskavu ļoti daudz. Nu un tagad tā – viņi mani paņem uz to orķestri, un es tur pārceļos uzreiz nākamajā dienā. Tur pavēles – ļoti ātri viss notiek. Nu, protams, pēc raķešu bāzes, kad tev viņas jāskrūvē un ar indēm jāuzpilda, un tu nokļūsti orķestrī, tur, kur tev ir sirdslieta mūzika, tas ir pavisam cita dzīve. Nu, orķestrī, armijas orķestrī ļoti interesants tas darbs bija. Vienu brīdi man nācās pat diriģēt orķestri, jo nebija diriģenta, viņu aizsūtīja prom, nu un man... tur neviens neprasa... viņš skatās tā - дирижер? Дирижер. Diriģents, jā? Lūdzu, diriģē. Man, protams, iemaņu nebija nekādu diriģēt, jo es esmu kora diriģēšanu mācījies, bet nu es redzēju, kā tas notiek, un tur ir divas lietas svarīgas, pirmkārt, repertuārs, fiziskā sagatavotība... tu iedomājies! Ne tikai jāspēlē, bet vēl jāsoļo, un katru dienu tā – 3 stundas spēlē, 3 stundas soļo. Tad, teiksim, kombinācijā, un to nostrādā tādā līmenī, lai tās montāžas saucamās – kāds maršs, pēc kura iet, viņš ir pa numuriem. Tad, kad to iemācies, nu tad tu esi paradīzē. Tev nav jāiet ne uz kādiem tur, to saucamo norīkojumu, nu krieviski viņš ir развод. Rītā, kad nozīmē tos visus – personālsastāvu, kas kam jādara, viņš nospēlē un viss. Nu tad, kad viņi aptvēra, ka viņiem ir labs orķestris, tad viņi lika mums arī spēlēt vakarā, tad, kad iet sardze sardze sargāt. Nu, pie tā orķestra mums bija arī savs estrādes ansamblis, jo es, kad gāju armijā, paņēmu līdzi akordeonu, un bija toreiz izdevumi tādi Padomju Savienības tādas populārākās dziesmas ansambļu ar notīm, jo citu nošu nebija, ne datoru, ne kā, ne interneta, nekā taču nebija. Un es vienu maisiņu sapakoju, paņēmu tās notis līdzi, lai būtu savs materiāls. Un tās visas bija pārsvarā krievu valodā dziesmas, kā jau armijā, nu mēs tur Paulu arī paspēlējām tur, latviski padziedāju dažas, bet tā atsaucība bija milzīga. Mēs esam spēlējuši, nu, ja tev ko izsaka... Maskavas, nu tas ir PSRS visa komjaunatnes centrālajā komitejā, nu tas ir jauniešu organizācija, kas bija šeit.

E.G.T.: wow! Tas ir, tas ir spēcīgi...

J.L.: Tas ir nu, viņu augstākā vadība, jā. Tad vienreiz mēs spēlējām kolonnu zālē. Kolonnu zāle – tāda koncertzāle pie Sarkanā laukuma, un 70.gados centrālajā Maskavas televīzijā pārsvarā visi tādi lielie koncerti gāja tiešraides no kolonnu zāles tās. Tad, kad es ienācu tajā kolonnu zālē, es, es, es vispār biju tādā sajūsmā, es domāju – KĀ? Es šito esmu redzējis tikai televizorā, un šeit es esmu. Nu tā varbūt tāda dzīves skola un pieredze, un pasaules iepazīšana, bet tas bija interesanti.

E.G.T.: Protams, sava veida pieredze arī.

J.L.: Jā, protams!

E.G.T.: Es domāju, ka armijā varbūt tāpēc arī tik atsaucīgi visi bija, tāpēc, ka nu man armija, piemēram, asociējas ar disciplīnu un tu nevari iziet no rāmjiem, bet, kad tev parādās mūzika, tad katram atmaigst sirds.

J.L.: Redzi, kas ir. Ja mēs tā paanalizējam, kas ir mūzika... mūzika ir mākslas veids, ar kuru tu vari iespaidot otru cilvēku momentāli. Ja viņš lasa grāmatu, lai viņš tur tas romāns cik tur fantāzijām pilns, viņam ir jāizlasa grāmata, lai viņš saprastu, kas tur ir iekšā. Ja viņš gleznu skatās, viņam vajag saprast – tā – šeit ir tas uzzīmēts, tas, tas, kas ar to domāts, kas tur bija, vai tur šauj vai tur bučojas tajā gleznā, bet mūzika ar pirmo takti, ar noskaņu – uzreiz – vai cilvēks smaida un dejo, vai viņš raud, vai viņš...

E.G.T.: Jā, mūzika ir tāda neaprakstāma lieta. Pēc armijas, pēc tiem visiem ansambļiem, pēc orķestriem, kur vēlāk aizveda jūs dzīve?

J.L.: Ai, nu vēlāk bija tā (noklepojas). Es atnācu no armijas. Mani, protams, aicināja atgriezties Kārsavas vidusskolā. Nu es sapratu, ka vidusskolā, kur ir... nu toreiz bija tā 90 rubļi alga bija likme skolotājiem ar vidējo izglītību, bet ar augstāko – 110. Nu par stāžu tur piemaksāja pēc tam, tur bija cita samaksa, nu, teiksim tā, progresējoša, un tur dažādas tādas privilēģijas bija skolotājiem, tur tā... es sapratu, ka tas nav mans pēc tā, ko es vēl ieguvu Maskavā. Es sapratu – man interesē vairāk vieglā mūzika, aparatūra, tehnika, tāpēc es, kad atnācu no armijas, īsu brīdi pastrādāju kultūras namā par skaņu tehniķi, un tad par skaņu tehniķi pastrādāju Piena konservu kombināta klubā, un tas bija tas laiks – 1985./1986.gads, kad cēla tos kultūras namus šeit – laukos. ( noklepojas) Mani uzaicināja strādāt uz Bērzgales kultūras namu par direktoru. Nu man bija, bija tāda pieredze, es jau redzēju kā kas virzās un notiek šajā jomā un man tas darbs ļoti patika. Nu es aizgāju uz Bērzgales kultūras namu par direktoru. Mēs sākām tur strādāt ar Ināru Grietiņu – mākslinieciskā vadītāja viņa bija. Tagad viņa strādā novada domē, kultūras pārvaldē, laikam, un mēs izvērsām koncertdarbību tik aktīvu, ka, piemēram, dažiem ansambļiem Rēzeknē bija viens koncerts, bet Bērzgalē divi, un iemesls tam visam bija tas, ka jauns kultūras nams, jauns projekts. Visiem gribējās tur paskatīties, kā tas notiek. Tāpēc tur visi brauca, es noorganizēju to tādā līmenī sarunājām ar vietējo varu, ka mēs to īres maksu neņemam lielu vvispār neņemam, un tā vieta bija ļoti iecienīta, jo toreiz jau bija Kultūras ministrijas visa tā sistēma – filharmonija un viss. Daudzi kolektīvi strādāja tikai caur filharmoniju. Nu, to Bērzgales laiku atceroties, varu pateikt, ka Staņislavas Igaunes nopelns tas bija viņas, ka to kultūras namu uzcēla. Viņa bija tik aktīvs cilvēks, ka viņa to kultūras nama celtniecību panāca. Ļoti grūti viņai gāja, bet viņa panāca. Protams, ka tie koncerti notika, tie ir viesu bērzgaliešu nopelns – brīnišķīgi cilvēki tur bija. Toreiz bija visiem darbiņš. Tās algas bija mazas padomju saimniecībā, bet tas bija pēc katrām divām nedēļām, un cilvēki prasīja, kad būs nākamais koncerts, un tā tas viss veicās, bet es tur ilgi nepastrādāju. Tad mani uzaicināja strādāt uz Daugavpils koncertapvienību, nu tad bija estrādes orķestru birojs sākumā. Estrādes orķestru birojs nodarbojās praktiski ar restorānu ansambļiem. Tie bija restorānu ansambļi, kam bija restorāni, tie piederēja valstij, protams, tā bija valsts sistēma toreiz, un tirdzniecības pārvalde to visu apsaimniekoja, bet viņi štata ansambļus turēt nevarēja, tur bija tādi likumi un tādi noteikumi Padomju laikā, tāpēc bija nodarbināti orķestru biroji lielās pilsētās, un tur bija estrādes ansambļi restorānos, un viena bija programma “Variete”.

E.G.T.: Variete?

J.L.: Jā. Nu tur tā programma ir tā – viņa sastāv teiksim restorānā vakarā. Tur ir koncertprogramma – tur ir dejas, estrādes dejas, dziedātāji, nu solisti, instrumentālie solisti, piemēram, jā, tad principa tāds. Tāda programma Daugavpilī bija vienīgā Latgalē. Tas bija restorāns “Latvija”, tur, kur tagad ir tas “Rimi”, pie “Latgola” viesnīcas, tur bija tas restorāns. 110 vietas. Nu tas bija interesants laiks. Ļoti aktīvi vajadzēja strādāt tur, jo programma bija jāmaina, bet vēlāk to biroju pārsauca par koncertapvienību (noklepojas), bet redzi, vajadzīga ir uzvedumu daļa, kas šuj tērpus, kas rūpējas par to programmu. Daugavpilij pašai savas nebija, bet bija Rīgai – Rīgas koncertapvienība. Rīgas koncertapvienībai bija sava uzvedumu daļa, bet Daugavpilij bija sliktas attiecības ar to, un tāpēc viņiem nešuva tērpus. Viņi bija apturējuši programmu, un tāpēc arī iepriekšējos priekšniekus ņēma nost, ka viņi nevarēja palaist to programmu. Es aizgāju uz Daugavpili... nu ko, es nebūtu varbūt gājis, jo es tur neko nejēdzu sākumā no tā visa. Es pēc tam iemācījos, bet nu, zini kā jaunībā ir – mīlestība dara visu. Es tur sastapu savu nākamo sievu, un tad man tur, uz turieni gribējās iet, un tad tur bija tāda sakritība. Bet es 4 mēnešu laikā izveidoju to jauno programmu, sarunāju ar Rīgas visu vadību, izbraucām visas programmas apskatīties, kas bija no Kijevas līdz Tallinai, jo Latvijā bija Jūrmalā programmas, Rīgā un Liepājā, un Daugavpilī. Citur nebija. Rēzeknē ļoti gribējās, un cerējām, ka tajā viesnīcā varēs kaut ko izdarīt, bet Rēzeknes vadība vienmēr ir bijusi tāda dīvaina, jo tur vajag naudu un lēmumus, ja šīs lietas nav, tad nav. Daugavpils gribēja un sataisīja. Nu tāds bija tas Daugavpils laiks, tad es apprecējos un atgriezos Rēzeknē, un tad 1989.gadā es aizgāju strādāt uz Rēzeknes pilsētas Kultūras namu par direktoru. Tur nostrādāju līdz 1996.gadam, tad man bija sava firma, un sākām komplektēt, tirgot aparatūru, apskaņot pasākumus.

E.G.T.: Labs bizness!

J.L.: Nu... ļoti atbildīgs darbs, uz kuru var arī vienmēr norakstīt. Kas ir vainīgs, ja kaut kas kaut kur neskan uz skatuves? Skaņu režisors. Tas, ka tur neprot kāds pie mikrofona spēlēt vai vispār neprot spēlēt – tas taču nav svarīgi, un tur daudz tādu lietu... nu tāds tas mans gājums. Mūzika ir vienmēr man bijusi blakus. Bez tā, nu tagad, pēdējos jau piecus-sešus gadus, es jau pamazām, pamazām eju malā no tā.

E.G.T.: Bet vienalga taču, piemēram, nezinu, tepat darbā strādājot šeit var paklausīties kaut ko...

J.L.: Nu... jā... teiksim tā, man jau tā tehnika visa ir. Es tad, kad man tā uznāk tāds mīlestības vilnis kaut ko sadzirdēt, saklausīt, tad es paspēlēju vienkārši pats sev.

E.G.T.: Jā, brīnišķīgi. Super! Ēm... jūs teicāt, ka sastapāt savu sievu Daugavpilī, jums taču ir arī ģimene. Zinu, ka ir meita, zinu vienu meitu.

J.L.: Jā, man ir 2 meitas un dēls...

E.G.T.: Kā ģimene uztvēra jūsu to saikni ar mūziku, kā tagad uztver? Kā viņiem ir izveidojusies saikne ar mūziku, vai ir vispār?

J.L.: Viņiem saikne ar mūziku, nu, meita vecākā mācījās 5.vidusskolā, tā ir vidusskola ar mūzikas novirzienu. Nu, es sapratu, ka mani bērni nav gatavi ieguldīt tādu darbu, kas ir vajadzīgs mūzikā, un, zinot to, ko prasa mūzika (pauze), es sapratu, ka es labāk viņus neietekmēšu nekā šajā virzienā. Kā viņi grib, tā lai dara. Protams, ka viņi izvēlējās citas specialitātes, arī ar manu, teiksim, palīdzību varbūt mazliet...

E.G.T.: Jūs arī minējāt, ka dažreiz uzzvanāt savai skolotājai, savai kursa audzinātājai... varbūt jautājums būs tāds – ir absolventu salidojumi skolā... esat bijuši pēdējo 5-6 gadu laikā?

J.L.: Es nebiju tikai uz pašu pēdējo, tā es biju uz visiem, bet nu, kā kuru reizi... mums kaut kā tās saiešanas (noklepojas) nav parasti daudz. Mums bija saiešana, paša kursa saiešana 30 gadi kā mēs absolvējām. Nu tur mēs bijām mazajā zālē gandrīz, gandrīz visi. Tā bija interesanta tikšanās. Mums vēl ir bildes pie tā pieminekļa, kas tur ir pie mūzikas skolas, uz fona kopēja bilde. Nu, mēs tad katrs pastāstījām īsumā par sevi, kā kuram ir gājis, ko viņi dara. Nu, jāsaka, ka mūziķa profesija ir ļoti smaga. Tas prasa darbu, tas prasa... it kā mūziķi visi esam jā, visi mūzikas vidusskolas absolventi, bet cik ir daudz specialitātes, to tautā tā maz atšķir... Ja tu esi tur muzikants, tad tu esi tur visur muzikants. Tā nav. Instrumentālistiem ir sava vieta, diriģentiem ir sava, teorētiķiem atkal sava, bet tas tā ir. No mūsu kursa tā visumā, es tagad precīzi nepateikšu pa uzvārdiem, jo man piemirsies ir, bet ļoti liela daļa, vairāk kā puse, nav saistīti ar mūziku. Daudzi ir aizgājuši uz vispār citām specialitātēm, citi ir pedagoģijā citus priekšmetus mācījušies, tā, kā nu kuram dzīvē ir paveicies.

E.G.T.: Piemēram, mans skolotājs, Anselms Opincāns, viņš jā, viņš vēl strādā, mani māca diriģēt, orķestra diriģēšana un arī darbs ar orķestri, ko mēs darām praktiski.

J.L.: Nu jā, tas ir ļoti svarīgi. Mums jau bija darbs ar kori un kora metodika, tas viss mums kā kordiriģentiem arī bija atsevišķs priekšmets un vērtējums...

E.G.T.: Paldies milzīgs! Kopumā intervija ļoti interesanta, man ļoti patika sadzirdēt un iedomāties, piemēram, sevi mācoties jūsu laikos tajā skolā... skola jau tā pati, bet tajā atmosfērā... Pēdējais jautājums, kurš ir, ē, manuprāt, ļoti būtisks – Ko jūs gribētu novēlēt mūsu JIRMV audzēkņiem un pedagogiem?

J.L.: Jā (noklepojas), ko es gribētu novēlēt... Pirmkārt jau man ir liels prieks par to, ka ir sekotāji mūziķu saimei – tu, kursabiedri tavi un skolasbiedri tavi. Redzi, runājot par to novēlējumu tagad ir tā – ja mēs atskatāmies uz mūzikas skolas atjaunošanas to periodu, pēc kara, tad tur bija jautājums, vai mūzikas vidusskola būs Rēzeknē vai Daugavpilī, bet toreiz direktors Klements Mediņš, kuru ļoti maz piemin, un nepelnīti viņš ir piemirsts... viņš ļoti daudz izdarīja, lai būtu visa tā mūziķu saime, kas ir izgājusi cauri mūzikas vidusskolai. Es bieži vien esmu aizdomājies par tām varas uz mūzikas skolas un vidusskolas pedagogu attiecībām, jā, daudzi ir nepelnīti piemirsti, vienkārši, ne jau visiem ordeņi jādod, bet cilvēka atzinība – paldies pateikt par viņa darbu... (nobirst asariņa). Saliekot visu, teiksim, šo tā kopā, ko es gribētu novēlēt mūzikas vidusskolai un kolektīvam... es gribētu teikt tā – pirmais – nepazaudēt to uzrakstu, un neļaujiet pārsaukt sevi par kaut kādiem dizaina, mākslas, kultūras, ieraksta tur nezina ko. Rēzeknes mūzikas vidusskola – tā ir Latvijas mūzikas dzīves sastāvdaļa un nevar nomainīt ne pret ko citu. Tas ir pirmais. Otrais – tā nav tikai šiltīte , tas ir viss, kas tur ir iekšā – cilvēku dvēseles, cilvēku darbs, mūzika. Man gribās novēlēt veiksmi, panākumus, veselību, saglabāt to visu un nepalaist garām to mirkli, kad to skolu aizver, jo es pirms šīs intervijas tā padomāju, un es teikšu varbūt to, ko vēl neviens nav pateicis... kad aizvērs mūzikas vidusskolu, ja tas gadījumā notiks, tad Rēzeknes pilsēta otrā dienā no rīta pārvērtīsies par sādžu, jo šeit mūzikas dzīves uzturētājs un latviskās kultūras uzturētājs Rēzeknes pilsētā un visā novadā ir Rēzeknes mūzikas vidusskola, to aizmirst nedrīkst, un pašu pēdējo teikumu, ko es gribu pateikt ar Ulda Baloža vārdiem, ko viņš vienmēr mums teica uzmundrinot gan dzimšanas dienas apsveikumos, gan dažādās jubilejās teica tā – Esiet stipri garā. Ko nozīmē būt stipriem garā? Es viņam reiz pajautāju. Zini, ko viņš man atbildēja? Viņš saka tā: “Zini, Jāni... Stipram garā ir būt, tikt pāri visām grūtībām, ko tev dzīve sagādā.” Šodien varbūt tas ir sīkums, rītdien varbūt tā ir lielāka problēma, bet tev ir jāiet mērķtiecīgi uz priekšu, un tad tu būsi stiprs garā. To arī es novēlu visiem, kas mācās, visiem, kas šodien strādā, visiem, visiem cilvēkiem, kam ir dārga mūzika un dārga mūzikas vidusskola.

E.G.T.: Paldies jums par interviju!

J.L.: Jā, paldies tev. (spēcīgs rokasspiediens)