Igaune - Kačenovska
JIRMV/MVp-DK7 Igaune, Laima Intervija ar Diānu Kačenovsku 2013.gada 24.maijā plkst.10:20 Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā
Ssarunas ilgums 34 min.
L.I.: Pastāstiet, lūdzu par saviem biogrāfijas datiem. Kur jūs esat dzimusi, kurā gadā, kur mācījusies?
Jā, nu jau vecenīte tāda.1953.gadā, Liepājā, tur i dzimusi, i mācījusies. Un pabeidzu mūzikas skolu kā vijolniece, pēc tam vidusskola. Tur divas nodaļas es mācījos – teorētiskā un vijole. Nu, vot, nu un pēc tam padomāju, ka man tomēr labāk padodas teorija, jā, un iestājos Rīgā Konservatorijā tas bija 1972.gadā līdz 1977.gadam, tātad piecus gadus mācījos. Nu, vot, nu un tur bija sadalīts - teorētiķi brauca uz Rēzekni strādāt. Un praktiski jau no 1977.gada, cik jau - 36 ar pusi šeit es strādāju Rēzeknē. Nu sākumā es pasniedzu visus priekšmetus un mūzikas literatūra man bija, bet pēc tam paliek tikai teorētiskās disciplīnas - harmonija, solfedžo, elementārā teorija, forma.
Kāpēc tieši uz Rēzekni atnācāt?
Nu, tāpēc, ka mans vīrs no Kārsavas, tāds latgalietis. Mums tur tikšanās bija Rīgā un pēc tam es braucu uz Rēzekni. Viņš arī ir mūziķis?
Nē, nē vienkārši mums streča tāda tur bija un mīlestība un tā tālāk(pasmejas). Tāpēc uz Rēzekni - tuvāk pie radiem, pie vīra mātes un tā. Ko jūs atceraties par skolas audzēkņiem, par kaut kādiem labākajiem, ko viņi tagad dara un vai ir atšķirība starp tagadējiem audzēkņiem un agrākajiem?
Nu principā, jā, tā spilgti atšķiras. Principā tas arī saistīts ar programmām muzikālajām. Agrāk bija sarežģītāki plāni, tagad ar katru reizi upraščajutsja, teiksim tā vienkāršāka kļūst. Nu kā pirmie audzēkņi man bija Ingrīda Sarkane, Ilze Grudule. Pašlaik mums arī ir diriģents Jānis Stafeckis, tas bija diezgan nesen, bet tomēr. Arī viņa sieva Kristīne Tomiņa un viņa arī pie manis mācījās, nu daudzi cilvēki un no dažādām nodaļām – izpildītāji, kora diriģenti un tā tālāk. Vot, nu protams ir visur audzēkņi, kuriem patīk mācīties un viņi kaut ko dara. A pārējiem ir vienkārši pofig, tā saucamie pofigisti. Un principā es domāju, ka trešajā vai ceturtajā kursā nu jāzina, ko tu gribi un attieksmei arī jābūt un jādara, tas ko vajag darīt. Tātad tev ir kaut kāds mērķis dzīvē. Labi, pirmajā kursā mēs vel tādi bērniņi, nu nezinu. Un ar katru reizi man arī tāda metodika mainās, es gribu to izskaidrot, lai saprastu, nevis vienkārši pastāstīt kaut ko i darīt kā gribi. I tā, lai būtu vienkāršāk un ja tu kaut ko nedzirdi, jā, es tomēr gribu izskaidrot, lai tomēr dabūt tu šo informāciju. Nu un pieņemsim vēl mums ir dažādas nodaļas, ir tādas nodaļas, kur ir izpildītāji, ja, flauta, vijole un tā tālāk, un tiem audzēkņiem ir attīstīta melodiskā dzirde, jo viņi spēlē vienbalsīgu melodiju un mēs nedomājam par harmoniju, lai koncertmeistars tur spēlē pavadījumu un viss, ja. Man interesē, tas, kas interesē. Un ja tu gribi būt profesionāls mūziķis, tomēr vajag arī harmonisko dzirdi, tur korī vai tu spēlē orķestrī, tur tomēr ir harmoniskā aura, teiksim tā. Labi, ka cilvēkam ir i tādas dotības, i tādas, tu vari dzirdēt melodiski i harmoniski, ja ir vajadzība tāda. Piemēram, ja tu spēlē kapelā, tur arī ir kolektīvs un tur kopumā, tur akordeons un tā tālāk, tur harmoniskā domāšana, nu, vot. Un es gribu visiem attīstīt i tādu dzirdi, i tādu dzirdi un vel redzi; cik ilgi es šeit strādāju un jau ir tāda prakse un opot. Es gribu apvienot arī dažādus priekšmetus, kā tu to zini. Es spēlēju jums tur skaņkārtu kādu - kāds komponists, tātad solfedžo kopā ar mūzikas literatūru. Pieņemsim solfedžo kāds vingrinājums uzreiz jautājums kāda forma, tur kur divbalsību mēs dziedājām, tur imitācijas polifoniskās - tā ir priekšmetu saite, apvienojums, tā ir arī laba tāda tradīcija. Ne tikai solfedžo, tā ir solfedžo, a kas harmonijā - tas nav svarīgi. Un, protams, solfedžo un harmonija ir viens un tas pats, pareizi? Nu, vēl kādi jautājumi?
Par kolēģiem kaut ko pastāstiet, varbūt kāds bija īpašs, ko vēlaties uzsvērt?
Nu par kolēģiem, nu grūti pateikt. Visu laiku, praktiski visu mūžu, es strādāju ar Fiļipenko. Viņa bija nodaļas vadītāja, kad es atnācu, nu 1977.gadā, nu un viņa kā komandiers, redzi ir sava metodika. A es tātad no Kurzemes, no Liepājas, vot, tā - netā, šitā – netā; a pie mums labāk nekā pie jums, bet es domāju, ka pēc rezultātiem skatoties, Liepājas programma ir plašāka, tāda stabilāka liekas. Nu principā katram ir sava sistēma, katram sava metodika, bet mēs visi strādājam uz to galīgāko rezultātu, lai būtu vienāds rezultāts. Nu un principā, kas mums teorētiķi, nu tādi, kādi bija, nu tur Līga Liepiņa – komponiste, nu a tagad pārsvarā tā kā bija tā arī ir, paliek, ja. Aaa, vel Anna Āboliņa kādreiz bija, tagad viņa ir Amerikā, bet tad, kad viņa pabeidza to Konservatoriju, viņai bija sava specializācija – latviešu mūzikas literatūra, Pāvulei, skolotājai, arī mūzikas literatūra, Rupainei - arī latviešu mūzikas literatūra vai vispār mūzikas literatūra, atvainojos. Fiļipenkai - arī mūzikas literatūra, bet tur nu padomju, krievu varbūt, nav svarīgi, tātad visiem ir kaut kāda specializācija, bet kopumā viņi kā teorētiķi pasniedz visus priekšmetus, ja, vot. Bet man bija sava specializācija, konkrēti forma. Es tāds cilvēks, kam patīk analizēt, tur meklēt visādus tādus sīkumus, kāda forma un tā tālāk. Tātad es uzskatu, ka man skaņokstā ir forma, man interesanti, bet sanāca tā, ka divus gadus slimoju un šogad tur kā Pāvule ir, tā arī turpina, pasniedz šo priekšmetu. Nu ko es gribu teikt par kolēģiem, man patīk i skolotāja Pāvule un patīk Rupaine kā cilvēks, kā pedagogs, kā profesionāls cilvēciņš un viņa arī labi pasniedz i solfedžo, i harmoniju, bet tagad koncertzāle, laika nav, vot. Audzēkņiem, vienalga vai viņš labs vai slikts, vajag zubrīt vienu un to pašu, lai darbojas tur pirkstu atmiņa kādām kadencēm vai modulācijām un tā tālāk. Vienalga jāstrādā, vot, un man tāda jau pieredze, es strādāju šeit ilgi.
Pieredze salīdzinoši ar to, kad jūs atnācāt uz šejieni ir daudz lielāka, sākumā nebija liels uztraukums?
Nē, un es gribu pateikt, ka ne tikai man, bet maniem audzēkņiem ar ko es runāju tur, kur mums bija jubileja, ja; principā visi teica vienu to pašu, tātad galvenās zināšanas ir šeit mūzikas vidusskolā, jo augstskolā, tātad to, ko jūs saņemiet šeit tā ir kā bazis a tur nadstroika – virsū. Vot, un ja nav šitās bāzes, tad tā nav. Un tur veidojas tas jau no bērnu mūzikas skolas, no vidusskolas, nu pieņemsim kādi ir tur trūkumi bērnu mūzikas skolā, vēl vidusskolā var izlabot situāciju. A tur akadēmijā redzēsi, ka tur praktiski nekas tur nebūs, tikai specializācija, tikai tā flauta, pieņemsim, un tad vienkārši papildpriekšmeti, kas pēc programmas vienkārši jāzin un viss. Neviens docents, neviens profesors nestāsta tev kā atrisinās dominantes septakords vai kāds cits akords, pareizi? Tātad vajag izmantot šito situāciju, kad jūs mācaties šeit vidusskolā, ja, vot, tev vel ceturtais kurss būs priekšā, vēl izlaidums, un jāzina, ko tu gribi, kāds tev ceļš būs turpmāk, kāds mērķis, ja. Un ko tu gribi un kur tu gribi spēlēt – vai simfoniskajā orķestrī tur Rīgā, vai tu gribi tur uz Vāciju braukt, vai kā. Nu tas jāzina. Visur var atrast situāciju, kur tu būsi vajadzīgs, ja, un, protams, jāstrādā tā nopietni, lai būtu rezultāts. Un principā, kad es tāda zļjus na učeņikov, jā man žēl, ka es stāstu, stāstu, bet neredzu rezultātu, ja. Un otrādi, kad redzu rezultātu, tad prieks. Pieņemsim, kad ceturtais kurss spēlēja modulācijas, nu zini kā koncertzālē. Nevajag tur neko labot, viņi tur nospēlē smuki, ar crescendo vai diminuendo, pauze uz vienu elpu. Nu, protams, katram pedagogam ir tāds prieks, ja tu redzi rezultātus. Ir par citiem uztraukums, ka cilvēks neko nesaprot, bet viņš, protams, visu saprot, tikai neko nedara, i tāds rezultāts sanāk. Man ļoti patīkami ir, ka ir cilvēki, kuriem attieksme ir tāda normāla. Man tā nav, ka mīļākais audzēknis. Es visiem vienādi stāstu, visai grupai, ja, nu, bet kā viņi uztver šo materiālu, tā ir ne mana problēma, bet tomēr man stydna, ja eksāmenā iet audzēkņi, sēž komisija un viņi neko nevar nodziedāt, vai nospēlēt, tā ir mana vaina, vot.
Kā ar kolēģu saliedētību, tagad viņi ir draudzīgāki vairāk vai agrāk tomēr?
Nu mums normāli, ir dzimšanas dienas, tur banketi nelieli, tādas ļoti normālas attiecības. Un man jau patīk kā pasniedz arī Rupaine. Viņa ir ļoti gudra, ļoti talantīga sieviete. Korī kādas apdares, tur cepuri nost! Vot, bet arī vajag laiku, lai sēdētu ar audzēkņiem un visu laiku vienu un to pašu dzenātu, un tad rezultāts būs. A gribas tā, lai audzēkņi patstāvīgi kaut ko darītu. A tā mums ļoti labas atnašeņijas starp Pāvuli un Rupaini, un kas paliek mūzikas vidusskolā. Ar bērnu mūzikas skolas pedagogiem arī ir kontakti. Kādreiz bija, ka mēs uz dabu gājām, ar sašlikiem visa nodaļa tur bija. Nu mums tāda draudzīga nodaļa. Ne tik daudz cilvēku paliek, bet mēs tā labi sadarbojamies. Kādas agrāk bija skolas tradīcijas, kādi kopēji pasākumi.
Nu kā tradīcijas ir jubilejas vai salidojumi. Nu ja salīdzina kā bija agrāk, tad nu mums bija simfoniskais ar Sergejevu, a pirms Sergejeva bija Blumbergs mums diriģents simfoniskajam orķestrim, vot, a pa vidu bija tāds čornij kučijabr, tāds no Rīgas.
Jūs varbūt arī spēlējāt simfoniskajā orķestrī vijoli?
Nē, es nespēlēju. Bet agrāk Kolotuhinai bija ansamblis, tur, kad padomju laikos bija MKK, tur mēs spēlējām kādi divpadsmit cilvēki, vijoļu ansamblis. Tur es spēlēju, jā! Vot, nu un pēc tam man jau bija tādas problēmas ar to osteohonrozi un grūti bija pacelt vijoli. Un kādus trīs gadus atpakaļ es pārdevu savu vijoli, tagad mana vijole atrodas labās rokās, tas bija ļoti labs instruments, ne vienkārši no fabrikas, vot. Nu tagad, protams, nē – jau gadi i laiki iet uz priekšu, vot. Ņu, un kas mums bija agrāk.. Mums bija daudz ekskursijas, vairāk pedagogiem, bet audzēkņiem arī. Starp citu, kādreiz es biju kursa audzinātāja, manā grupā bija Indulis Balodis kas tur vēl, vot. Un mēs braucām uz Ļeņingradu, tur uz opera vai teātri -„Ivans Susaņins” vai kāda tur opera bija, pēc tam ekskursijas pa Rīgu bija. A tā ar pedagogiem mums bija profsajuz tā saucamais, agrāk bija padomju laikos profsajuz. Āboliņa galvenā bija, no profsajuza mēs bijām Odesā – Ukrainā arī operteātri apmeklējām. Vēl kaut kur Viļņā, nu vēl dažādas ekskursijas. Pēc tam, kad 8.marts mums kaut kur bija baņka, sauna ar baseinu. Tātad tādi pasākumi tur, kur var atpūsties. Šogad un vispār pēdējo laiku, protams, ir tā maz.
Piemēram, tagad jau arī notiek kaut kādi pasākumi, bet nav tā, ka ar skolotājiem, bieži vien tikai audzēkņi. Agrāk bija tādi, kur skolēni vieni paši vai tomēr kopā ar pedagogiem?
I kopā arī bija, i atsevišķi bija tādas ekskursijas pieņemsim, vot, a tagad viss kopā – ta uz koncertiem, ta uz operteātriem. Nu cik varam, redzi, tagad apmaksāt autobusu ir ļoti dārgi, laiki mainās un situācijas mainās, i programmas mainās, ja. Jau iet atvieglojumi, ar katru gadu vsjo mazāk i mazāk informācijas. Nu arī neinteresanti, nu tomēr četrus gadus akords - atrisinājums, labāk dažādu melodiju spēlēt, tad būs arī vieglāk ar akordu un atrisinājumu. Kad bija sarežģītas sekvences, pēc tam, kad iet atvieglojums, tad ir superviegli spēlēt. Ja agrāk mēs spēlējām i tādas modulācija, i tādas, a tagad pirmās radniecības tonalitātēs un mazliet otrās radniecības. A agrāk spēlējām i trešo, i ceturto, i tālās radniecības tonalitātes, ē, harmoniskas modulācijas. Nu daudz veidu, jo tāda bija programma, bet ar katru gadu iet atvieglojums, kā būs tālak - nezinu, kāda mums gaida perspektīva, ja vot. Nu un principā audzēkņi bija i tādi, i tādi, i slikti,i labi un kā es teicu Grudule, Ingrīda Sarkane, Stafeckis, ja, nu vēl dažādi tur audzēkņi. I Viļuma pie Fiļipenko mācijās, vot, man bija paralēlā grupa, a viņa pie Fiļipenko mācījās. Nu ir talantīgi cilvēki, i audzēkņi bijušie, vot, vienam labi padodas harmonija, otram vēl kaut kas cits. Kam patīk polifonija, kam nepatīk polifonija. Ir tādi skolotāji, pieņemsim, Sergejevs kādreiz: „Ko jūs tur rakstāt fūgas? Priekš kam tur pūtējiem fūgas?” Ja gavarju: „Nu tas ir abstrakti - ar nosaukumu fūga, es taču nelieku atzīmi kā skaņdarbu, kā komponistiem. Vienkārši, kā mēs varam sastādīt tos polifoniskos elementus, uzrakstīt vienu, pievienot otru, trešo un būs kaut kāds skaņdarbs. Nu kā nosaukt? Nu - fūga.” I es liku atzīmes par to, kā viņi to saprot, kā pareizi savienot polifoniskos elementus, a ne skaņdarbs Baha fūga. Nu, protams, kā var salīdzināt Baha fūgu ar savu. Tā ir vienkārši, lai rakstītu vienu skaņdarbu, vienu fūgu teiksim. A pirms fūgas mēs paņemam i tādu elementu, i tādu elementu. A starp citu, agrāk, kad bija Kristīne Zelicka, un vel bija trīs vai četri cilvēki, kas savas fūgas spēlēja eksāmenā ceturtā kursa beigās. Nu i viņām bija prieki, i man arī. Zelicka mācījās klavieres pie Viļumas, Viļuma tur pirkstus uzrakstīja, pedāļus un viņa spēlēja savu fūgu. Nu, kāpēc ne? Viņām interesanti, jo tādus skaņdarbus bibliotēkā neatradīsi. Pašlaik nespēlē savas fūgas, bet ir tāds interesants. Nu un, protams, tas saistīts arī ar to radošo. Un tagad atkal pēc programmas un man arī patīk, ka ar pavadījumu, bet nu zini, ja tu esi profesionālis - pabeidzis bērnu mūzikas skolu, vidusskolu un akadēmiju, un nevarēsi bērnu dziesmiņa paspēlēt kādu harmoniju, nu tas ir absurds. Hotj primitīvi, hotj kādu, bet to vajag darīt. A tā mēs – es nevaru neko uz klavierēm nospēlēt, iedodiet man notis, es tūlīt no lapas što ņibudj. Nu, pieņemsim, kādā kompānijā, nu, davai, kādu Raimonda Paula dziesmu – i atrodi tonalitāti, i nospēlē. Un tad ja to var nospēlēt, tad jau profesionālais līmenis jau iet. Tātad redzi katram cilvēkam, katram pedagogam jābūt savā vietā. Pieņemsim, es nevaru būt baļerina, un es nevaru spēlēt flautu, pareizi, a tu nevari spēlēt vijoli. Nu tagad Eiropā ir tāda tradīcija, ka mūziķi spēlē dažādus instrumentus - mazliet čella, mazliet flautas – un grūti pateikt vai tas ir labi, vai slikti. Vai labāk vienu instrumentu, bet tā kapitāli, fundamentāli.
Es zinu, ka akadēmijā, laikam no trešā kursa, var paņemt kaut kādu vēl klāt instrumentu.
Jā, papildinstrumentu. Man liekas, ka tā ir obligātā situācija. Pieņemsim Santa Bukovska tagad koncertā spēlēja šito dudučku – soprāna saksafonu, bet agrāk viņa te spēlēja alta saksafonu. A tagad viņa man pateica, ka tas ir obligāti, ka jāņem papildinstruments, bet ne tā kā gribi-negribi, a obligāti. Un tā arī normāli, jo viņa var pasniegt i tā, i šitā, ja. Nu labāk, ka viena profila ietvaros, a ne tā – klarnete un čells – tā ir cita opera. Pieņemsim čells un vijole ir viena brigāde, viena stīgu grupa. Vai tā kā mums pirmajā kursā Mārcis, viņš bija čellists, bet tagad kontrabasu spēlē, nu principā viena opera. Vai pieņemsim Stafeckis, es atceros pirmajā kursā kāds viņš bija – čucs, čucs tāds maziņš, dļinnij, tonkij – un viņš vijolnieks, roka liela, vijolīte maziņa un viņš tur kaut ko spēlē un nekas tur nesanāk. Un pēc tam pēc pirmā kursa stīgu nodaļa parunāja, ka viņš tāds škafs nasčot maļčik, i viņam tā skripočka, nu zini, pa mazu. Nu i nolēmām, ka vajag kontrabasu, nu, vot, i redzi kā cilvēks pašol - kontrabass, i cits projekts un viņš iet uz priekšu kā mūziķis. Nu un es biju koncertā 19. maijā, un man patīk, nu es domāju, ka mūsu orķestris tā skan, nu izpalīgi palīdzēja, bet kopumā nopietni ļoti labi skan orķestris. Un es ļoti priecājos, ka mani bijušie audzēkņi tā aug uz priekšu un uz priekšu. Nu tā! (smaida)
Jā! Labi, paldies, jums par interviju!
