Igaune - Oša
JIRMV/MVa-LO1 Igaune, Laima Intervija ar Lolitu Ošu 2012.gada 30.maijā plkst.12.40 JIRMV Intervijas ilgums 25 min.
Respondents: Lolita Oša (1976) – flautiste. Dzimusi Madonā. Mācījusies Mētrienes pamatskolā, Madonas mūzikas skolā. Beigusi Madonas ģimnāziju un pēc tās (1994g.) iestājusies Rēzeknes mūzikas vidusskolā, kuru beigusi 1999.g. No 1999.gada līdz 2003.gadam mācījusies J.Vītola Latvijas Mūzikas akademijā, kur ieguvusi bakalaura grādu No 2011.gada sākusi strādāt J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, par flautas skolotāju gan mūzikas skolā, gan arī vidusskolā.
L.I. Kādas saistās noskaņas ar agrākajiem mūzikas vidusskolas laikiem?
L.O. Tikai pozitīvas īstenībā, tikai laibais, jo, piemēram, kad bija tas ģimnāzijas laiks, tie trīs gadi, man pat vispār nevilka uz turieni. Es tur biju uz vienu salidojumu un zini kaut kā vide tur nav tāda. Man ir tā, ka nekas nesaista mani uz to ģimnāziju, jo mūzikas skolas vide tevi atver vaļā, te ir tava vide, kuru tu reāli sajūti.Tas bija viens no labākajiem laikiem vispār!
L.I. Varbūt ir kāds īpašs skolotājs, kurš palicis atmiņā?
L.O. Nu (neliela pauze), nu zini, kā man liekas, ka visi tādi īpaši, jo te ir tāda kompakta vide un nevar tā baigi izdalīt. Īstenībā priekšmeti, kurus tu mācies liekas, ka tur tas skolotājs ir labs. Nu, protams, specialitāte - tā ir tuvāka un tur skolotājs vairāk deva.
L.O. Nu, man liekas, ka līdzīgi. Mums bija kursā divi džeki , kad iestājāmies, tad viens atbira un viens pienāca klāt. Tā, ka mēs beidzām ar diviem džekiem. Džeku bija mazāk, tāpat kā mūsdienās. Un tagad jav, kad aizies ceturtais kurss vispār skolā būs maz puišu. Un vēlāk,tad jav tik pienāk pa vienam.
L.I. Un savs kurss patika?
L.O. Nu te jau tā, ka tu tusē kopā ar visiem īstenībā. Mums bija tā ka, kad mēs mācījāmies pirmajā kursā, tad vairāk bijām kopā ar trešo kursu. Nu kā, veidojas tie savi cilvēki. Un man patika savs kurss. Kursi, arī tajā laikā, viņi baigi atšķīrās. Ir tādi ar kuriem tu baigi forši jūties un ir cilvēki ar kuriem nav tādas sajūtas. Bet, vot, tas arī ir interesanti, ka tas bija vairāk pa kursiem, tā draudzība. L.I. Kādi bija ārpusskolas pasākumi?
L.O. Nē, nu īstenībā jav viss tas pats notika, tikai jums tagad palaikam vēl kaut ko pieliek klāt no jauna. Piemēram, Beztalantu vakars. Mums bija iesvētīšana, atbildes vakars, paši svētki kā tādi.
L.I. Pēc tam balles vakarā?
L.O. Nu dišuki kaut kādi bija. Dzīvās balles bija vairāk izlaidumos. Tad es atceros bija mums tādi pasākumi, kā 60.gadu ballītes, kad ģērbāmies tajā stilā. Tad bija vel džeza vakari.
L.I. Vai sadraudzība ar citām skolām kopā bija?
L.O. Nē, tikai vieni paši. Vot, ar Mākslas skolu arī bija tā, ka tikai individuāli. Kaut gan bija tur kaut kas.Bet tādi kopīgie vakari nebija. Mums bija atsevišķām nodaļām sadraudzība, atceros klavierniekiem, pianistiem, laikam ar Cēsīm tāds atsevišķs pasākums, sadraudzība, bet tur negāja visa skola.
L.I. Kādi bija nopietnie koncerti?
L.O. Tādi pat kā tagad.
L.I. Kā ar repertuāru, varēja viegli atrast mūsu skolas bibliotēkā? Nu zini, flautas repertuāru vispār ir grūti atrast un dabūt. Man vispār tā situācija bija savādāka, jo trešajā kurā sāku braukt uz Rīgu, vel klāt pie cita pedagoga mācīties. Bet te ar tām notīm baigi slikti ir un tagad arī ir tāpat. Jo īstenībā tagad es no bibliotēkas tikpat kā neko neņemu, viss, kas ir pie manis, to vairāk arī dodu.
L.I. Un sarežģītības ziņā atšķirās repertuārs, bija vieglāks vai grūtāks? Baigi grūti pateikt, zin tā nevar to tā baigi izvērtēt.Vispār jav par repertuāru runājot man bija jāraksta programma, kuru bija grūti sarakstīt, jo var spēlēt to pašu pirmajā vai arī ceturtajā kursā. Mums vispār bija dažiem akadēmijā, ka Snēbis iedeva tādus vieglus gabalus, kā „Annas dziesma”, kur tev nebija jādomā par tekstu, bet gan par citām lietām. Ja ir laba skaņa un tev pašam, kā arī citiem patīk, tad ir īstenībā vienalga cik sarežģīts skaņdarbs ir. Nē, nu kā- ir tie klasiskie darbi, kuri tiešām jāspēlē, piemēram, Mocerta koncerti vai tā paša Pulenka sonāte, bet, manuprāt, repertuārs īpaši neatšķīrās.
L.I. Varbūt atceraties kādu kuriozu, atgadījumu? (smejas) Nē nu vispār visa dzīve tajā laikā bija tāda kā biški uz augšu pasista, itkā metru no zemes pacelta, ka tu jūties vienkārši kā mājās. Ar skolotājiem visu var sarunāt, labs kolektīvs. Āāaa, atceros vienreiz gājām uz 37.klasi, tur stāvēja bleķi, nu instrumenti un vel orķestra tērpi - žakete ar cepuri. Saģērbāmies, paņēmām katrs savu instrumentu(smejas) un tad gājām spēlēt uz ielas, tad vel bija ziema, gājām pie pieminekļa un tur nospēlējām, tad vel Unītī iegājām, dažādās vietās spēlējām un pašiem bija jautri. Vel līdām uz skolas jumta, tas bija tā populāri. Kad bija iesvētības, bieži izmantojām skolas jumtu, lai ūdeni uzlietu virsū. Es esu ievērojusi, ka tagad iesvētības ir diezgan ļaunas, bet kaut kā liekas, ka vajag vairāk intelektuālās spēles izmantot. Tad mums bija kursa pasākumi un audzinātāja bija skolotāja Ilona Rupaine, kura arī izdomāja dažādas aktivitātes, jo viņa pati aktīva, jauna. Un ir forši, ka katram kursam ir viena audzinātāja, kura var kursu savākt.
L.I. Agrāk bija stipendijas? Jā, bija. Tie bija kaut kādi septiņi lati laikam. Un mums vēl bija pūtēju orķestris, kurā arī maksāja un arī tagad vēl skan.
L.I. Kāpēc braucāt tieši mācīties uz Rēzeknes mūzikas vidusskolu? Bija izvēle- vai nu uz Rēzeknes mūzikas vidusskolu, vai uz Cēsu. Uz Rēzekni bija labāka satiksme, var ar vilcienu atbraukt, tad vēl orķestris nospēlēja lielu lomu, vēl manai skolotājai bija pazīstams R. Salmiņas vīrs Arnis, kas Rēzeknes mūzikas vidusskolā strādāja. Nu, tā.
L.I. Bija savādāk, ka no Vidzemes braucāt pie latgaliešiem? Nu, jā! Es vispār sākumā šokā biju, jo kad tu vilcienā brauc un tu redzi - jaunas meičas runā latgaliski, un tu tā skaties un tev vispār neiet bilde kopā ar skaņu, tapēc, ka tev liekas, ka tā tāda vecu tantuku valoda. Un skolā arī runāja. Sākumā bija šoks, bet vēlāk jav pierodi un tad tā forši vari izteikties tajā valodā, tāda sulīga. Bet es pati nelietoju latgaliešu valodu, varbūt kaut ko dažreiz izmetu pa frāzei, negribas pateikt ko nepareizi. Nu jā, man liekas, ka latgalieši tādi vienkārši. Nē, tas laiks bija baigi foršais. Un tagad, kad es nācu atpakaļ, kad man piedāvāja, es tā domāju no vienas puses, kad tu atgriezies tur, kur tu esi bijis un tas laiks ir pagājis, it kā nevar saprast vai tas ir labi vai slikti, kā būs, bet īstenībā nenožēloju. Katrs dzīvē meklē harmoniju, un kad tie 10. gadi Rīgā bija, tad likās, nu, bāc, kur tu skriesi, viss taču notiek Rīgā, visi koncerti,viss. Bet īstenībā, cik tu no tā apmeklē, jo sanāk, ka esot šeit tu vairāk apmeklē tos koncertus, nekā tie, kuri atrodas Rīgā.
Paldies par interviju!
