Igaunis - Solovjeva
JIRMV/MVa- ŽS8
Igauis, Jānis Intervija ar Žaneti Solovjevu Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, 2013 g. 10. maijā
Jānis Igaunis, turpmāk: JI
Žanete Solovjeva, turpmāk: ŽS
Sarunas ilgums: 23 minūtes
JI: Labdien! Pastāstiet, lūdzu, mazliet par sevi: savu biogrāfiju, kur un kad Jūs esat dzimusi, kur mācījusies un augusi. ŽS: Dzimu Viļānos, 3 gadus tur nodzīvoju, tad „paps”(tēvs) dabūja darbu Rēzeknē, un tad arī pārbraucām uz turieni, un kopš trīs gadu vecuma es jau skaitos rēzekniete. Tur es mācījos 2. vidusskolā un paralēli mūzikas skolā. Pēc tam iestājos Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, pabeidzu 4 gadus vidusskolu, un tad iestājos Jāzepa Vītola mūzikas konservatorijā, un tur mācījos 5 gadus, un tad pārnācu atpakaļ uz Rēzekni, un šeit sāku strādāt jau kā pedagogs.
JI: Jūs tagad esat pianiste un klavieru skolotāja, bet vai vienmēr Jūs ir interesējušas klavieres un klaviermūzika?
ŽS: hmm..(brītiņu padomā) laikam, ka jā! Jo man bērnībā mamma uzdāvināja mazas klavierītes, tādas gaiši zilā krāsā, un tad agri rītā, kad vēl gulēja māsa un paps ar mammu, un es jau ņēmu bērnu grāmatas, mums bija divistabu dzīvoklītis, un es agri, agri no rīta, vēl bija pavisam tumšs, liku grāmatas, un trinkšķināju klavieres, dziedāju dziesmas, un mamma teica: „Ak Dievs, tu taču vēl varēji pagulēt!” bet nu tā jau bija. Jā, gribējās mācīties.
JI: Jūs esat mācījusies šinī pat skolā, kur tagad esat skolotāja, vai ne? Un noteikti pa šo laiku ir daudz kas arī šeit mainījies. Kāda skola bija agrāk? Kāda bija atmosfēra, salīdzinot ar šo laiku? Skolēni savā starpā bija saliedētāki, draudzīgāki kā tagad?
ŽS: Pirmām kārtām, kad es mācījos, tas bija 20. gadsimts, tagad ir 21. gadsimts, kursi mums bija lielāki nekā tagad, droši vien interese par mūziku bija lielāka, un draudzība kursos bija arī savādāka, saliedētāka, un audzēkņu vakari bija ļoti interesanti, un arī mācīties, man liekas, mums bija grūtāk un sarežģītāk nekā tagad audzēkņiem. Vienkārši, bija daudzi citi vispārizglītojošie priekšmeti: ģeogrāfija, ķīmija, bioloģija un fizika, un matemātika, un bija laboratorijas darbi, un mums stundas notika arī sestdienā, un sestdienās bija tās nāvīgās, vistrakākās stundas, agri no rīta, jau 8.00 bija stundas, un tās bija harmonijas, solfedžo, mūzikas literatūra un viss gāja kaut kur līdz 14.00. nu, tā. Datoru mums nebija, bet mēs kaut kā lasījām, meklējām informāciju, vienīgā avīze bija laikraksts „Literatūra un Māksla”, un, ja mēs gribējām uzzināt ko par mūziku, tad mēs klausījāmies radio, tad mēs gājām rindā stāvēt pēc platēm plašu veikalā, mums bija tāda informācija, kad ir kādas plates, nu, tā arī izglītojāmies, jā. Un arī skolotāji bija varbūt stingrāki, un mums bija lielāka tāda, varbūt, cieņa pret pedagogiem, nekā tagad ir audzēkņiem. Mēs zinājām savas tiesības, zinājām savus, pirmkārt, pienākumus, ka mums bija jāmācās un neko pretim pedagogiem nevarējām teikt, un tas bija riktīgs, smags darbs, mēs to apzinājāmies, nu, tā arī kaut kā bija.
JI: Vai skolā tajā laikā aktīvi notika pasākumi?
ŽS: Ļoti, ļoti aktīvi! Ivanova dienas, tas jau arī pats par sevi saprotams, mēs braucām arī uz Jāņa Ivanova to dzimto vietu, vēl ir melnbaltās fotogrāfijas tur, pirmajā stāvā(Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas pirmajā stāvā). Notika arī koncerti ar simfonisko orķestri, pianisti dabūja arī spēlēt ar orķestri, un arī katram svētku godam bija pasākumi, koncerti, bet arī audzēkņu vakari bija sagatavoti ar lielu izdomu, fantāziju, un bija tā, ka arī patstāvīgi visu darījām, neviens pedagogs mums tur nepalīdzēja, un , nu, mazliet savādāka, laikam bija attieksme. Bet nu, arī, attiecīgi, bija lielāki kursi, kursā bija ap 20 skolēniem, ja tagad kursā ir astoņi, septiņi cilvēki, tad tur bija stipri vairāk. Kurss bija vienkārši sadalīts divās daļās. Viena daļa bija pianisti, pūtēji, teorijas nodaļa, un otra daļa bija kordiriģenti. Viņu bija ļoti, ļoti daudz. Un arī bija divas kursu audzinātājas. Katram kursam bija pa divām audzinātājām. Bet tas neattiecas uz izlaidumu, jo pa tiem četriem gadiem daudzi arī atkrīt, kāds tur varbūt nevarēja turpināt mācības slimības dēļ vai vienkārši negribēja mācīties, bet nu, vienalga, izlaidumā arī bija daudz to audzēkņu.
JI: Jūs pa šo laiku noteikti esat dzirdējusi ļoti daudzus koncertus. Kā tie ir mainījušies laika gaitā? Vai agrāk tie bija saturīgāki, kvalitatīvāki nekā tagad? Piemēram, tie paši skolas pasākumi, koncerti. Kā tie ir mainījušies?
ŽS: Nu, kad es mācījos, tad vēl bija Padomju Savienība, un, protams, koncertēja ļoti daudzi pianisti, ļoti daudzi mākslinieki, arī koncertēja no Krievijas, no Maskavas, no Sanktpēterburgas, toreiz tā bija Ļeņingrada, vispār, no visas plašās Padomju Savienības. Kvalitāte, es domāju, bija tāda pat kā tagad, bet vienkārši to mākslinieku skaits bija diezgan plašs un interesants. Bet, kas attiecas uz mūsdienu māksliniekiem, koncertu līmenis, manuprāt, ja runā tieši par akadēmisko mūziku, tad tas tikai aug un aug uz augšu.
JI: Kā agrāk bija ar koncertu apmeklētību? Tie bija vairāk apmeklēti, vai apmēram tāpat kā tagad? Tagad šķiet, ka kultūras pasākumi tiek diezgan maz apmeklēti, kā bija tad?
ŽS: Agrāk tā mūziķa profesija, manuprāt, skaitījās vairāk prestižāka. Arī pedagogus sabiedrībā ļoti cienīja. Un tagad, iespējams, kad tiek viss vairāk datorizēts, viss mainās, tad jaunajai paaudzei varbūt ir kādas citas intereses, un vairs tik īpaši neinteresē akadēmiskā, klasiskā mūzika. Manos laikos, tas varbūt nav nemaz tik sen, nebija tik daudz citu iespēju, tāpēc arī, iespējams, mūs vairāk interesēja šī mūzika, koncerti, bet tagad ir tik daudz iespēju, un katrs izvēlas to, kas tieši viņam interesē un patīk.
JI: Kā mēs zinām, skolotāji mūsu skolā, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, dažādos pasākumos un skolas aktivitātēs piedalās dažkārt nelabprāt, vai arī ir diezgan pasīvi. Vai agrāk skolotāji, pedagogi bija aktīvāki, vai arī šajā ziņā nekas nav mainījies?
ŽS: Bija aktīvāki. Agrāk bija tādi pedagogu koncerti, kur uzstājās tieši skolas pedagogi, bija arī tā, ka, kad audzēkņi veido kādu koncertu, vakaru, tad labprāt tajā piedalījās arī pedagogi. Nesenā pagātnē arī tas tā bija, manuprāt, tas notika Jaunā gada pasākumā, bet nu, iespējams tagad dažiem pedagogiem arī ir kādas zināmas sadzīviskas problēmas, varbūt arī naudas problēmas, citiem varbūt kādi emocionāli pārdzīvojumi, iespējams arī tā gribēšana vairs nav īpaši liela, bet agrāk, jā, skolotāji piedalījās stipri vien aktīvāk. Vispār, agrāk laikam zāle bija zaļāka, koki bija lielāki un augstāki nekā tagad, (pasmejas) nu, vispār kaut kā tā. Bet tas jau nemaz nenozīmē, ka tagad ir slikti, vienkārši, nu, viss šinī pasaulē mainās. Noteikti, ka nevar būt viss tā kā agrāk.
JI: Atgriezīsimies mazliet atpakaļ pie jūsu bērnības. Kāpēc jūs izvēlējāties iet mūzikas skolā? Un kāpēc tieši klavieres? Vai tas bija jūsu vecāku „pirksts”, vai jūs pati vēlējāties iet?
ŽS: Jā, es gribēju spēlēt tieši klavieres, nevienu citu instrumentu. Bet nu, es iestājos mūzikas skolā, kā lai to pasaka, es stājos kopā ar visiem, bet kaut kas man tur nebija, un mani paņēma tā kā papildus, ne pirmajā klasē, bet kā to skaita, es īsti pareizi nezinu. Un tad man mācīja Mariannas Zvejsalnieces audzēkne, un tad pagāja jau pusgads, un tad bijusī mācību daļas vadītāja Daina Tukiša satiek manu mammu veikalā un prasa: „kāpēc Žanete neapmeklē solfedžo?” manai mammai ir lielas acis, viņa izbrīnā saka: „Kas tas solfedžo tāds ir? Žanetei ir tikai klavieres!” Es nezinu, vai to ir jāsaka, vai nē, bet nu, līdz piektajai klasei man gājis ir ļoti slikti, es gāju no viena pedagoga pie otra, jo ar mani laikam vienkārši netika galā, un man bija divnieki, trijnieki un piezīmes, un mammu sauca uz skolu, bet piektajā klasē eksāmenā man kaut kas tāds pārplīsa iekšā, laikam domāšanā, viss pamainījās. Viena skolotāja pat eksāmenā aplaudēja man, un tad mani sāka virzīt pa visiem konkursiem, koncertiem. Nu, un tā viss arī ir aizgājis.
JI: Kā mēs visi lieliski zinām, mūsdienu jaunatne aktīvi apmeklē dažādas balles, pavada vakarus un naktis dažādos klubos, kur atpūšas un uzdzīvo. Vai studentu dzīve un uzdzīve Jūsu studiju laikā arī bija aktīva?
ŽS: Jā, bija aktīva. Es arī uzskatu, ka nedrīkst tikai un vienīgi mācīties. Ja tu labi mācies, ja tu labi pastrādā, tad pēc laba darba ir vajadzīga arī atpūta un izklaide, tikai ,protams, pēc tās izklaides atkal ir jāsaņemas, un atkal tad ir labi jāstrādā, un ja tu to proti darīt, ja māki šīs visas lietas savienot, ja šī izklaide netraucē, tad viss ir kārtībā. Un savā laikā mēs ļoti aktīvi atpūtāmies, jā, un mēs izklaidējāmies ar savu kursu, saviem kursabiedriem, mums vispār bija ļoti draudzīgs kurss. Tad bija laikam vairāk bija modē diskotēkas, un tad jau lika arī tās visas lentas, bija „kasetnieki”, un tā arī mēs atpūtāmies.
JI: Ja Jums būtu iespēja mācīties tagad, vai Jūs kaut ko darītu savādāk, nekā Jūs mācījāties agrāk, jo šķiet, ka ir daudz cilvēku, kuri saka: „Ja es varētu vēlreiz mācīties, tad es to un šo darītu savādāk, utt.” Kā ir ar jums? Vai jums ir kas, ko nožēlojat?
ŽS: Nu... (padomā) Nē! Es biju ļoti apzinīga, kas bija saistīts ar darbu , ar mācībām, ja es mācījos, tad es mācījos, ja es izklaidējos, tad es izklaidējos, un man ir paveicies ar pedagogiem, vidusskolā man bija Marianna Zvejsalniece, konservatorijā man bija Ilze Graubiņa, un es pieradu arī strādāt, un savādāk es arī nevaru iedomāties, un arī, droši vien skaitos stingra skolotāja, bet nu, es domāju, ka stingrība nevienam netraucē. Ārpus stundām varu būt savādāka, bet nu , ja ir darbs, tad ir darbs, un ne citādāk.
JI: Vai Jūs mērķtiecīgi vēlējāties būt pedagogs, vai tomēr vēlējāties būt izpildītāja? Vai varbūt jums vienkārši patika spēlēt klavieres?
ŽS: Par izpildītāju noteikti nevēlējos būt, nē! Patika spēlēt pavadījumus, vienkārši kā koncertmeistare, arī bērnus mācīt, kāpēc gan nē. Man patīk tas darbs, bet izpildītāja, nē. Tas nav priekš manis. Droši vien, ka laikam arī nervi neturēja. Es uzskatu, ka nevar visi arī būt izpildītāji, kādam arī ir jāmāca bērni, lai izaugtu tās zvaigznes, kas pēc tam kļūst par solo pianistiem.
JI: Kāpēc Jūs izdomājāt doties uz mūzikas vidusskolu? Vai jūs mērķtiecīgi uz to gājāt?
ŽS: Man ļoti, ļoti labi padevās angļu valoda, un man bija piedāvājums iet uz kādiem tulkiem, jo dikti labi vecās angļu valodā. Bet man kaut kā mūzika bija sirdij stipri vien tuvāka, vairāk aizvilka uz turieni. Un patiesībā, es tagad pat nevaru iedomāties, ko es savā dzīvē varētu darīt citu, bez mūzikas.
JI: Un ko Jūs varbūt vēlētos ieteikt vai novēlēt studentiem, kuri tagad mācās, un nākotnē, iespējams, vēlas savu dzīvi saistīt ar mūziku?
ŽS: Tas ir grūts darbs! Tiešām grūts darbs, un varbūt ne vienmēr viņš tiek novērtēts tā, kā pienāktos, bet , es domāju, ka audzēknim ir jābūt mērķim, un ja viņam ir mērķis, un ja viņš strādā, iegulda milzīgu darbu, tad to visu var sasniegt, un tad dzīve atver visas durvis vaļā, un ir tikai jāzina, tieši pa kurām durvīm tu gribi iet iekšā. Un visu var panākt ar darbu! Un darbs mūziķim ir ļoti grūts, nu ,tā kā baletdejotājam, visu laiku ir jābūt formā. Mums nav tā kā māksliniekiem, gleznotājiem, kuriem viss ir atkarīgs no noskaņojuma, tad top kāds darbs, un tad atkal viņi var atpūsties nedēļu. Mums ir visu laiku, nepārtraukti, diendienā jāstrādā. Tas ir smags, nežēlīgs, sūrs darbs, bet ja tev tas patīk, panākumi ir garantēti.
JI: Liels paldies Jums par interviju! Novēlu Jums panākumus pedagoģijā, lai skolēni klausa, un, lai flīģelis skan! Lai jums veicas! Paldies, un visu labu!
ŽS: Paldies, visu labu!
