Inkina - Keišs

JIRMV/MV-PKa 17 Inkina, Lāsma. Intervija ar Pēteri Keišu 2014. gada 18. jūnijā, plkst. 9.00 Latgales Kuturvēstures muzeja telpās.

LI: Pastāstiet, lūdzu, par to laiku, kad mācījāties mūzikas vidusskolā!

PK: Ar vienu vārdu sakot,es iestājos 1961. gadā un beidzu 1965. gadā, pa starpu bija armija. Es iestājos augusta beigās, tādēļ, ka vēl bija vietas, sākumā iestājos stīgu nodaļā, mācījos kontrabasu, bet vēlēšanās bija mācīties kordiriģentos, bet tanī brīdī nebija vietas.Tad sākās ņemšana armijā, tad arī atbrīvojās kordiriģentu nodaļā vieta, kur es sākumā mācījos pie skolas direktora Eduarda Belasova. Viņš kā administrators bija ļoti strikts, noteikts, bet es pie viņa mācījos maz, jo mani tad paņēma armijā, tāpat kā daudzus; no mūsu kursa brāļus Milaševičus, Rolandu Ankipānu, Vitoldu Švātu no Kārsavas, varbūt vēļ kādu, es neatceros vairs. Tie bija tie laiki, kad nesen bija beigusies krīze Kubā un visu laiku pastāvēja drauds starp PSRS un ASV, tādēļ ņēma arī tādus, kuri mācījās; lai gan tanī laikā Padomju Krievijā bija tāds nolikums, ka tie, kuri mācās, tos armijā neņem, bet sanāca šī lielā vajadzība, tad ņēma visus un arī mūs paņēma, tas bija decembra mēnesī... Nu, armija kā armija, tas uz jums neattiecas; bet es atgriezos un Belasovs mani vairs nepaņēma, paņēma Uldis Balodis, arī tāpēc, ka mums jau tie gadi bija tādi – es jau biju pēc vidusskolas. Vārdu sakot, Balodis jau domāja, kas dziedās „Ezerzemē”, protams, un tā kā dziedātāji vīrieši bija vienmēr vajadzīgi, tādēļ, domājot par kori, viņš mani paņēma. Un jāsaka, ka pie Ulda Baloža mācoties, tie bija tādi bagāti gadi. Viņš bija mākslinieks pilnā vārda nozīmē, cilvēks, kurš nāca no pirmo dziesmusvētku puses, Valkas puses. Savu darbu pēc konservatorijas beigšanas atradis Latgalē, bija kaislīgs makšķernieks, Latgali bija iemīlējis ļoti, tās ezeru dēļ un tā tālāk...

Ko es vēl varu pateikt, tā laika pedagogi Antoņina Milaševiča (pēkšņi apraujas) A, starpcitu, es pat nebūtu iestājies, būtu gājis Latvijas Universitātē, stājies vēsturniekos, bet tur sava loma bija divām pedagoģēm – Emīlija Slišāne, kura nāk no Baltinavas un Antoņina Keiša, Milaševiča tagad. Viņas mani pierunāja žetonu vakarā, jo viņām Balodis ir pateicis: „Jūs šogad beidzat, bet lai jūsu vietā atkal kas iestājas, jā!” Nu, tā viņas mani pierunāja (smaida). Mums ģimenē arī bija tā – tēvs bija pazudis karā, māte bija viena pati palikuse ar diviem dēliem, tad viņa arī bija ar mieru, ka es turpinu kādu izglītību labāk tuvāk, nevis Rīgā. Lūk, tāda bija tā mana nokļūšana mūzikas skolā! Bija tanī laikā vēl vecie kadri. Tas bija brīvmākslinieks pianists Jānis Ūsītis, man pie viņa vienu laiku bija obligātās klavieres, ļoti demokrātisks, nebija bargs, ārkārtīgi lojāls bija, sevišķi pret tiem, kas klavieres sākuši mācīties 20 gadu vecumā, a mēs pēc vidusskolas visi tādi bijām. Nu tā mēs tur vilkām uz trijnieciņa, četrinieka ar mīnusu, tā mēs tur klemperējām (tikko jaušami smaida ) Jā, tātad viņš bija... Tad, par cik man tur padevās dziedāšana, bija tāda doma paralēli mācīties vokālājā nodaļā, un tad man piedāvāja itāļu valodas stundas; bija tāda skolotāja Freija, ko jūs tagad neatcerēsities, man viņa mācīja bibliotekas telpās. No tā laika es tik pat kā neko neatceros, bet tikai vienu vārdu – kā ir jāizrunā skaisti (ļoti stieptā un izteiksmīgā intonācijā ) `belo`. (silti smaida ). Vokālo tanī brīdī pasniedza skolotāja Žebeka, kura savā laikā bijusi ar Fjodoru Šaļapinu uz skatuves, ja nemaldos, Pēterburgā. Un tie cilvēki visi ir miruši tagad, viņu nav, bet bija interesanti ar savu dzīves pieredzi, ar savādāku skatījumu, kā sacīt, veco laiku ļaudis, veco laiku inteliģence. Tad, kad Žebeka aizbrauca pensijā, mācījos pie Jāzepa Ragovska vokālajā nodaļā; bet pēc kara šīs studijas vairs neatjaunoju, jo vajadzēja strādāt, un es iesāku strādāt Rēzeknes 8-gadīgajā skolā, tagad tā ir Katoļu vidusskola pie katedrāles. Iesāku strādāt un tad arī pie Ulda Baloža nobeidzu kordiriģēšanas klasi, un atmiņā no skolas palikusi eksāmena dziesma „Jaunais laiks” ar Raiņa tekstu, tad bija latgaliešu tautas dziesma, kuru, teikšu godīgi, neatceros vairs.

Nu tā tā bija viena skola, mūzikas vidusskola, bet otra skola bija tautas koris „Ezerzeme” , tā bija otra dzīves skola, īpaši, kā ar kori jāstrādā; pieredze, ko ieguvu no Ulda Baloža. Viņš bija liels mākslinieks, bet arī garastāvokļa cilvēks... Kamēr viņš diriģēja „Ezerzemi”, daudzi beidza neklātienē konservatoriju, teiksim Belasovs, Eduards Belasovs, direktorijā arī beidza konservatoriju neklātienē un diriģēja Skultes kantāti „Rīga”, vot to es atceros, tā bija smaga un gara. Tā mēs tur ņēmāmies, arī Ulda Baloža sieva Zaiga Balode, viņa pirmā dzīves biedre, tā arī beidza, bet viņa diriģēja Vītola „Ziemeļblāzmu”. Tanī laikā šie eksāmeni bija liela pārbaude korim, brauca valsts komisija – Mediņš, Sluckovs, no vecajiem kadriem. Kori tanī laikā bija ļoti lieli, „Ezerzemē” bija 110 cilvēku, ar tādu skaitu ieguva tautas kora nosaukumu, tāpat arī Daugavpilī bija pāri simtam „Daugavā”. Jo kas deva šo impulsu, šo impulsu deva 1958. gadā bija Latgales Kultūras nedēļa, un tā tika ļoti augsti novērtēta, un tanī laikā Latvijā valdīja nacionālkomunisti, kuriem bija ļoti svarīga latviešu kultūras attīstība. Pēc tam viņus par nacionālismu noņēma no darba, atnāca citi laiki, bet tas impulss Latgalē palika.

Manā dzīvē no pedagogu sastāva, protams, es nešaubīgi lieku pirmajā vietā Uldi Balodi, Antoņinu Mežinsku un jau viņu audzēkņus – Antoņinu Milaševiču un Emīliju Slišāni, kuri pēc tam dibināja korus, tādus kā mediķu koris (domāts sieviešu koris „Medicus” – L.I.), Tas ir Slišānes koris lai gan sākumā viņu kādu pusgadu diriģeja Balodis, tad Baloža sieva, un pēc tam pārņēma Slišāne, un tad sākās panākumi. Mana dzīve izkārtojās tā, ka pēc beigšanas es ilgi nesnostrādāju 8-gadīgajā skolā, mani paaicināja strādāt uz izpildkomiteju par kultūras nodaļas vadītāju, es aizgāju uz turieni un mana radošā biogrāfija, atskaitot kori, arī beidzās, es aizgāju administratīvajā darbā.

Vēl kas palicis atmiņā... Ļoti prasīgais harmonijā Fiskovičs, Vilhelms, ja nemaldos; vienmēr gatava spēlēt uz sitienu koncertmeistare Alla Maksimenko, Fiskoviča sieva, viņā arī ļoti daudz konkursos kori pavadīja, no pianistiem, protams, kā jau pieminēju, Ūsīti Jāni es atceros, un bija labs pianists, nodaļas vadītājs Staņislavs Maškovs, pie kā mācījās Nellija Sarkane. Pedagogi bija labi, Anna Āboliņa mācīja mums mūzikas vēsturi. Vienu brīdi gan mūzikas vēsturi, tanī laikā sauca par mūzikas literatūru, mācīja Dace Lucova, komonista Arvīda Žilinska vedekla, ļoti prasīga. Viņa, piemēram, necieta tos, kuri norakstīja. Atceros, pirmajā kursā bija tāds gadījums, ka puikas meta viens otram tur kādas komponistu biogrāfijas vai ko, viņa paceļ, mums bija tāds kursabiedrs Leidums Jānis, miris tagad, viņa paceļ to špikerīti, saka:”Jāni, jums divi,”(runājot izteiksmīgi smaida, attēlojot skolotāju Lucovu )un smaida, un tas nekā neiet kopā ar to, ka tas divinieks, ka jābūt bargai sejai.(smejas ). Viņa ilgi nenostrādāja, jo bija precējusies ar Žilisnka dēlu, sāka strādāt Rīgā, aizgāja projām. Bet bija virkne ļoti, ļoti labu pedagogu, un jāsaka, ka viņi visi bija patrioti. Vēl interesants pedagogs un personība bija Martīni, kurš mācīja akordeonu, un viņš mācīja akordeonu Vitoldam Milaševičam un Albertam Milaševičam, un Alberts palika akordeona klasē, bet Vitolds aizgāja uz kordiriģentiem. Ar ko viņš bija interesants... (turpmāk par Martini stāsta sapņaini, ar siltu smaidu ) Viņš bija dienējis Latvijas Armijā pirms kara, un tagad Inese, viņa meita, strādā skolā, Pāvule, tā ir Martini meita. Viņš dienēja uz kreisera „Virsaitis”, droši vien kā matrozis un kādēļ arī jaunā kuģa „Rēzekne” krustmāte kļuva Inese – tādēļ, ka viņa ir Martini meita. Viņa dzīvesbiedre aizbrauca laikam ar vāciešiem, te viņš apprecējās otrreiz, viņa sieva vēl šodien, Ineses māte, manuprāt, dzīva, lūk. Viņš bija ārkārtīgi galants, neskatoties uz bargo padomju laiku, svinēja Ziemassvētkus, Lieldienas, tanī dienā ģērbās melnā kostīmā un lika taurenīti(silti smaida ), baltā kreklā. Un vēl kas bija interesants, viņam kaut kā bija naudiņa, un tās jaunās skolotājas, es to neredzēju, bet man stāstīja, ka jaunās skolotājas kādreiz no viņa aizņēmās, aldziņas sākumā bija mazas, 90 rubļu. Un tad, kad viņas atdeva, viņ pret dāmu izturējās: „Paldies, ka izpalīdzējāt,” (smaida ),it kā viņš būtu aizņēmies, viņš bija ārkārtīgi galants tādā ziņā. Joku pilns, spēlēja estrādes orķestrī, kultūras namā, orķestri vadīja Fiskovičs un tas bija ļoti pamatīgs orķestris tanī laikā, un tur bija saksofonists Martini.Tad vēl tāda lieta – viņa pirmā sieva viņam sūtīja no Austrālijas ģitāras, un viņs tās te realizēja, viņam radās kaut kāda nauda tā. Viņš bija populārs muzikants, gāja tādās, ko tagad sauc par koorporatīvajām ballītēm. Atceros tādu gadījumu. Jau rīts, jāiet uz mājām, jaunais gads sācies, publika neiet projām, tagad viņš, lai pārsteigtu publiku, apsēdās uz skapja(smejas ) visi pārsteigti (attēlo pārsteiguma izsaucienus), kad viņš no skapja nokāpa, gals ballei bija(smejas).

Nu, daudz tādu pedagogu, kas nāk no tiem laikiem. Čellu mācīja skolotājs Silovs, vecās inteliģences pārstāvis. Un Silovs, tāpat skolotājs Ūsītis, bija uzmanīgi, izturēti vecās inteliģences pārstāvji. Iemīļots un biežs viesis mūzikas vidusskolā bija Klements Mediņš no konservatorijas, kurš dibināja šo skolu kopā ar Tiltiņu, bet Klements vēl atjaunoja skolu pēc kara un smējās, ka viņiem iedeva maisu naudas, atsūtīja uz Rēzekni un teica: „Dibiniet skolu!” Kad es iestājos šinī skolā, ēka bija tikai viena, vecā ēka. Kad atgriezos no armijas, tika uzbūvēta pirmā piebūve, balto ķieģeļu divstāvu piebūvīte, ko tagad siltinās. Tad, kad Belasovs bija direktors, bet Balodis palika par kordiriģē šanas nodaļas vadītāju, sāka būvēt apaļo koridoru, tad būvēja zāli. Agrāk nekā nebij, tā mazā zāle bija arī vienīgā zāle – izlaidumi, akadēmiskie, filharmonijas koncerti – vienīgā zāle, citas zāles nebija. Kad uzbūvēja piebūvīti, likās: „Ak, Kungs, kāds plašums, kāds plašums.”

LI: Kādas spilgtākās atmiņas par audzēkņiem, saviem kursabiedriem, skolas pasākumiem, varbūt pat atmiņas par kādiem amizantiem gadījumiem, koju dzīvi?

    PK: Kojas bija bērnu mūzikas skolā bijušajā, bet bērnu mūzikas skola bija uz Dārzu ielas, Skolas sākums bija tieši tur, uz Dārzu ielas, tagad šīs mājas nav, tur, kur bija vecais zagss (Dzimtsarakstu nodaļa – L.I. ).Tur bija divas koka mājas, un tur bija mūzikas vidusskolas sākumi. Tieši tur mācījās Terēze Broka, Staņislavs Broks, Staņislavs Orlovskis, Belasovs, Mežinska – visi viņi tur iesāka. Attiecība par vakariem – protams, vienmēr un visur ir tās saucamās kopmītnes, ir kompānijas, un bij mums tāds kursabiedrs Eglītis (smaida), viņš sadarīja tādu lietu. Viņu bija nokaitinājis viens pedagogs, it kā netaisnīgi viņu sodījis, bet zinādams, ka viņš tūlīņ nāks iekšā, viņš to durvju rokturīti iesmerēja ar vazelīnu. Tagad skolotājs uzliek roku, nu... kuram patiks, ka viņš nezin  kas tas ir, pirmkārt, bet tas nojauta uzreiz, ka tas ir tikai Eglītis, ne viens cits to nevarēja izdarīt.(smaida). Es neteiktu, ka mēs baigos kalnus gāzām, bet es atceros, ka ļoti sirsnīgas bija jaungada balles. (silti smaida). Un ļoti sirsnīgi bija tad, kad Balodis bija salavecis(smaida).Jo viņš jau bija aktieris arī. Vēl, atgriežoties pie Baloža, gribas teikt, ka neviens tik labi neprata interpetēt tautas dziesmu, kā Balodis. Viņš varēja kādreiz kaut kur klasiku salaist dēlī, kaut ko pārspīlēt varbūt ne tā, kā uzrakstīts, piemēram, Vītolu. Bet tautas dziesmas! (runā ļoti pacilāti, ar sajūsmu)Viņs visas padomju tautu dziesmas, īpaši ukraiņu, visas kaimiņu tautu dziesmas, susinkas saucamās, viņš traktēja tā, ka visi bija mēmi.

Nu kādas izdarības... Ļoti skaista izdarība bija: „Skolotāj, iesim uz kino!” Mūzikas literatūras stundās ar Annu. A ko ta mēs tur – visi jau tādi lieli cilvēki, lieli cilvēki. Pieauguši jaunieši un atvēra kinoteātri „Rēzekne”, tur, kur „Joriks”. Un mēs tā vienu reizi aizgājām uz kino, un tur bija filma „Sārtās buras”, ļoti labi atceros. Trešais kurss tas bija. Nu, katram kaut kas gadījās. Par cik mēs bijām pieauguši visi, mēs draudzību uzturējām ar pedagogiem jaunajiem, protams, jā.

Un tie, kas bija izīrējuši dzīvokļus, tad mēs pie tiem gājām, atceros Pleikšņa iela, tur Milaševiči sākumā dzīvoja, mēs pie viņiem gājām. Bet man atmiņā palicis vēl no mūsu kursa saietiem tāda vieta – nams, kurš vēl šodien stāv – Rāznas ielā 3, tur dzīvoja Igolnieki. Un viņu dēls bija tāds jaunāks, pēc septiņām klasēm iestājies. Un viņam bija ārkārtīgi laipni vecāki. Tēvs, 94 gadi, ir dzīvs, bet viņu dēli, Juris, Raimonds, mācījās ar mums. Vot tur mēs ļoti bieži gājām. Personīgā māja, tur bija ļoti daudz kursa saietu. 17. oktobrī dēlam bija dzimšanas diena, man liekas, mēs jau pirmaja kursā tur bijām sapulcējušies. Šī kursa pulcēšanās vieta bija ļoti tradicionāla. Savās mājās, vecāki pretimnākoši, viņiem ļoti patika jauniešu kompānijas.No tās kompānijas gribu pieminēt – Austra Veikšāne, viņas vīrs Donāts Veikšāns, Rita Galvanovska, ilgus gadus strādāja Latvijas Radio. Armija gan kompāniju stipri izjauca, daži atgriezās un beidza (Milaševči, es, Rolands Ankipāns). Kad iestājos vēlāk, jau man cits kurss bija.

Skolnieciskās izdarības, es domāju, ir bijušas visos laikos, bet respekts pret pedagogiem bija milzīgs. Respekts bija ļoti, ļoti. Direktors!(iesaucas, attēlojot cieņas pilnā balsī). Belasovs bija stingrs un ļoti labs saimnieks. Ja Balodis bija talantīgs mākslinieks, tad saimnieks viņš nebija. Tāpēc arī viņu centās nomainīt un nomainīja, bet respekts bija ārkārtīgi liels. Tas, ka mēs tur atļāvāmies uz kino aiziet un tā.... Citur jau tā negāja (smejas). Tagad jau tas respekts ir zaudēts. Varbūt, ja kaut kas ļoti izcils parādās...

Kopumā man jāsaka tā, ka mūzikas vidusskola bija tāda kadru kalve, jo, kopumā ņemot, no tās iznāca daudzi direktori, vadītāji. Skola deva tos pamatus.

Vēl tādi interesanti gadījumi. Nezinu kurā kursā, bet bija tāds priekšmets – instrumentācija. Bet instrumentāciju mācīja komponists Jermaks. Gan tēvs, gan dēli – visi bija ērgelnieki, spēlēja baznīcās, un arī mūs veda uz baznīcu, jo kur gan citur ērģeles redzēsi. Lūk, aizejam uz baznīcu, a uz baznīcu nevarēja iet, ateisms splašnoj tanī laikā bija, un kāds mūs nosūdzēja Partijas komitejai, par to, ka mēs bijām baznīcā. Vārdu sakot, Nellijas(Sarkanes – L.I.) tēvs bija ērģelnieks lielajā baznīcā, un viņš mums spēlēja ērģeles priekšā. Nellijas tēvs bija vienkārši zelta cilvēks, pretimnākošs. Un mēs bieži pie Nellijas tikāmies, bieži pie viņas gājām. Viņai bija tikpat ārkārtīgi pretimnākoši vecāki, tapat kā Igolnieki. Mēs tur visi bijām... Tad mūs Sarkans veda uz baznīcu pa kluso, mēs tur kādreiz nedaudz iemēģinājām paspēlēt. Atceros, viena reize bija tāda, ka baznīcā kaut ko remontēja, un strādnieki izbijās no mums, aizbēga. Vienā instrumentācijas stundā bijām aizgajuši uz baznīcu, lai iepazītos, kas ir ērģeles, bija mūsu kursā viena no Baltkrievijas, ebrejiete. Viņa saka: „Kas tās par būdiņām tur stūros stāv?” Tā saucamie biktskrēsli... Viņa ņēma un iesēdās. Es saku(klusināti, gandrīz čukstus): „Nu es ārā, nu ej tu ārā!”

A viņa saka(skaļi) : „Kamdēļ, man te ērti!” (gardi smejas). Lūk, tādi sīkumi, kas sadzīvē gadījās.

Obligātie valsts svētki bija jāsvin, demonstrācijās bija jāiet, orķestris spēlēja, un tur mūzikas skola vienmēr bija iesaistīta, tur jau savādāk nevarēja būt.

Tāda tā dzīves pieredze, kura sākusies mūzikas skolā...