Isakova - S.Sergejeva
JIRMV/MV- SSp 18 Isakova, Tatjana Intervija ar Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas skolotāju Svetlanu Sergejevu 2012. gada 13.jūnijā
Labdien! Es vēlos Jums uzdot dažus jautājumus par skolu. Vai Jūs mācījāties šajā skolā?
Jā, es mācījos šajā skolā sākot no bērnu skolas. Man sanāca tā, ka es nonācu nejauši, jo mana mamma strādāja par grāmatvedi. Tā kā viņa strādāja mūzikas skolā, iepriekš, es domāju, viņa par tādu mūzikas skolu neko nezināja, viņa aizveda manis uz bērnu skolu, kur es iestājos klavieru klasē. Mani mācīja vairāki skolotāji. Kā es atceros mani uz bērnu skolu, kur es iestājos klavieru klasē. Mani mācīja vairāki skolotāji. Kā es atceros pirmā skolotāja bija Klāra Žvirina. Pie viņas es nomācījos 4 gadus. Pēc tam nāca skolotājs Timme. Pie viņa es nomācījos gadu. Pēc tam bija skolotāja Aleksandra Kuļikovska. Skolotāja Kuļikovska bija pedantiska un stingra. Man tāpat kā visiem bija gan divnieki, gan arī piecinieki. Es atceros, kad saņēmu divnieku, tad viņa apvilka to ar sarkanu zīmuli un skrēja uz grāmatvedību pie manas mammas rādīt, ka man ir divnieks. Tad es pabeidzu bērnu skolu un mani tā kā aģitēja iestāties mūzikas vidusskolā. Atklāti sakot es tā īsti negribēju. Sākumā man bija doma, ka es iešu uz vidusskolu un pēc tam mācīšos valodas. Tā es arī nomācījos 4 gadus. Pēc tam stājos konservatorijā, bet tur es netiku. Sāku strādāt par skolotāju un tad tikai pabeidzu konservatoriju.
Kas bija pats grūtākais iekļaujoties skolas dzīvē?
Pats grūtākais bija tas, ka es te apgrozījos jau bērnu skolas un vidusskolas laikā. Visus skolotājus zināju no galvas. Bija tā, ka jāiet uz skolotāju istabu un jāņem žurnāls. Bet man bija kauns, tāpēc es stāvēju pie durvīm un gaidīju, kamēr skolotāju istabā vairs neviena nebūs. Pēc tam jau viss bija normāli. Bija saviesīgi vakari, pirtis, sporta spēles. Tad braucām arī uz Daugavpili, Ventspili, Rīgu. Tā es pamazām iekļāvos kolektīvā.
Kādi audzēkņi ir palikuši atmiņā?
Man palicis atmiņā ir tāds Igors Smirnovs. Pie manis viņš nemācījās no paša sākuma. Sākumā viņš pie skolotājas Viļumas. Pēc tam, es vairs neatceros kāda iemesla dēļ, viņš sāka mācīties pie manis. Un nomācījās viņš divus vai trīs gadus. Tagad jau ir pabeidzis medicīnas institūtu. Palika atmiņā ne tāpēc, ka bija viens no labākajiem, bet tieši otrādi. Mācīšanās viņam sagādāja grūtības. Negribēja viņš tās klavieres mācīties, bet mamma ļoti spieda mācīties. Bija tā. Ka viņam uzdota gamma, pieņemsim, si mažors. Viņš meklēja no visiem taustiņiem izņemot si. Pavisam nesen pabeidza tāda Daiga. Ļoti jauka meitene. Atnāca neko nesološa, bet labu galvu. Bija arī Iveta Bruzgule, kura mācījās pie manis, bet pēc tam pārgāja mācīties uz Jūrmalu. Viņa bija daudzsološa audzēkne.
Varbūt ir vēl kaut kas tāds, palicis atmiņā, ko gribētos pastāstīt?
Hmm… Man jāpadomā… Kad es mācījos vidusskolā, jau no otrā kursa visām pianistēm, mēs bijām piecas, vajadzēja spēlēt pavadījumu. Tas bija tāpēc, ka stundu bija daudz un nepietika arī pedagogu. Bija tāda kā prakse, mums pat bija darba grāmatiņas, kurās tas stāžs tika pierakstīts. Īstenībā mēs bijām kā kucēni iemesti ūdenī. Bet bija jāstrādā. Bija arī pārbaudes, kas brauca pārbaudīt nodaļas. Bija jāspēlē obligāti visiem audzēkņiem. Tad bija tāds skolotājs Āboliņš. Viņš mācīja spēlēt trombonu. Komisijai bija obligāti jāspēlē lēns un ātrs skaņdarbs. Lēno viņš atrada bet ātro gan viņš nevarēja atrast. Viņš paņēma Čaikovska “Franču dziesmiņu” un lika to spēlēt trīs reizes ātrāk. Es sapratu, ka tā nevar, bet es biju tikko pabeigusi vidusskolu. Nu kā es skolotājam teikšu, ka tā nevar. Kā viņš lika tā es arī darīju. Tāds kuriozs. Tas it kā arī viss.
Paldies par atbildēm.
