Jegorova - Tukiša
JIRMV/MVa - DT 33
Jegorova, Rita Intervija ar Dainu Tukišu 2016.gada 18.maijā Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā 30.klasē.
R.J. -"Lūdzu pastāstiet par laiku, kad mācijāties JIRMV?”
D.T.: "Nu, varbūt par pašu sākumu, kā te nokļūvām, kā te bija. 1956.gadā tika atvērta no jauna Rēzeknē mūzikas vidusskola. Ļoti ievērojami pedagogi strādaja, daļu es vēl atceros, ka dzīvi bija, un pazīstu, bet nu ne par to tas stāsts būs. Pēc kara šeit strādāja Klements Mediņš, kurš vēlāk bija konservatorijas pasniedzējs, un viņš šeit nodibināja, pēc kara atjaunoja mūzikas vidusskolu kopā ar Jāni Ūsīti. Mūzikas vidusskola pastāvēja varbūt līdz kādam 1947.-1950. gadam (it kā jautājot), tā īsti nevaru pateikt, bet bija viņa. Un tad tie audzēkņi, kas tur mācījās mūzikas vidusskolā, tie bija Antoņina Pukste (bijusī Mežinska), tad Terēze Broka (bijusī Šadurska), Staņislavs Broks, Jānis Mediņš, ko es zinu, un vēl tur pāris laikam bija kaut kādi. Un tad viņi no 3.kursa aizgāja uz konservatoriju, nu viņiem jau bija visiem pamatā vidusskolas izglītība, viņi varēja iet uz konservatoriju.
Viņi aizgāja uz konservatoriju, un tad mūzikas vidusskolu slēdza. 1954.gadā atgriezās skolotāja Pukste darbā, sāka strādāt bērnu skolā, un, par cik jau nāca jauni spēki, jauni pedagogi, sāka domāt arī par mūzikas vidusskolas atklāšanu Rēzeknē. Man šķiet, ka Daugavpilī bija, bet Rēzeknē nebija, un tomēr tas liels Latgales centrs, un nolēma, varbūt arī ar Klementa Mediņa svētību, ka jaatjauno mūzikas vidusskola.
Mūzikas vidusskolai sākumā telpu nebija uzreiz, bet uzņemšanas eksāmenos iestājamies bērnu mūzikas skolā Dārzu ielā 61.
Nu kāda bija mums tā uzņemšana vidusskolā. Mūzikas vidusskolā mūs uzņēma tā, kā tagad mēs uzņēmam pirmajā klasē bērnus mūzikas skolā. Mums vajadzēja nodziedāt divas dziesmas, atkārtot skaņas, ko spēlēja, atkārtot nelielu motīviņu un izplaukšķināt, vienkārši izklauvēt (izklauvē ritmu uz galda).
Mēs visi bijām pēc septiņgadīgas skolas beigšanas lielakoties, tikai četri mūsu kursā bija vidusskolu beiguši, tiem bija sacerējums, bet mums bija atstāstījums jāstāsta, un tie bija visi mūsu uzņemšanas eksāmeni, mazajā skoliņā, Dārzu ielā 61, kur pēc tam bija kopmītne mums, audzēkņiem. Skola bija šeit, pirmajā korpusā, saucamajā ķīniešu korpusā. Kāpēc ķīniešu korpusā? Jo 1919.gadā, kad notika Pirmais pasaules karš, toreiz bij te atbraukuši ķīnieši ar lieliniekiem, un viņi šeit tika nošauti, šinī ēkā, un tāpēc to sauc par ķīniešu korpusu, pirmo. Klases nav tā kā tagad, bija daudz savādāk, maz klašu bija. Acīmredzot bērnu skolā maz audzēkņu bija, un mēs arī bijām kādi 22-23 kopā. Mēs bērnu skolu praktiski nemanījām, viņi maz bija, viņi klusi atnāca, klasē iegāja pie skolotājas, savu nospēlēja un gāja projām. Mēs jau te valdījām. Tā bij Oktobra iela, saucās Oktobra iela 25, vēlākos gados apvienoja visu par Pirmā maija ielu, un tad nosauca par Atbrīvošanas aleju. Šeit iepriekš Latvijas laikā esot bijusi poļu skola un tanī laikā bija ceturtās vidusskolas (tagadējās) pamatskola, jo tas korpuss, kas mums, kur kopmītnes vēlāk bija un kur skola tagad pretī (Atbrīvošanas aleja 55), tur bija vēl ceturtās vidusskolas audzēkņi, mēs jau bijām te, a viņi tur. Skola izskatījās tātad – viena ēka, šeit, blakus, šķūnis bija, kur malka glabājās, krāsnis bija, kūdra glabājās, un, kreisajā flangā bija divas mazas klasītes, kur notika arī stundas, un vēlākos gados tas tika vienai skolotājai izmantots kā dzīvoklis, kad viņa atnāca šeit strādāt.
Nu, tagad par mācībām. Mācību process kā mācību process, kā visās skolās un kā arī tagad, vienīgi varbūt tie atšķiras ar to, ka tanī laikā, gan bērnu skolā, gan arī mūzikas vidusskolā, mūsu kursā tas nebija vajadzīgs, bet vēlākos gados mācības gan notika latviešu valodā, un, it sevišķi bērnu skolā vajadzēja runāt krievu valodā, vidusskolā gan dalīja grupās.
Vairāk priekšmetu bija, stunda bija 45 minūtes, starpbrīdis 10 minūtes, priekšmeti bija – ķīmija, ģeogrāfija, matemātika (algebra, ģeometrija), vēsture, krievu valoda un literatūra, latviešu valoda un literatūra, angļu valoda vai vācu valoda. Vispārizglītojošā ciklā skolotāji nāca no vispārizglītojošām skolām, labi skolotāji, interesanti skolotāji, latviešu valodu mums pasniedza pirmās vidusskolas skolotāja, krievu valodu Jevģēnija Bardovska, ļoti interesanti stāstīja, it sevišķi par literatūru, ļoti interesanta skolotāja. Angļu valoda ļoti zemā līmenī bija, jo visi bija no laukiem, nedēļā bija 1-2 stundas, skolotāja arī mūs seviški pa pilniem neņēma, muzikantus. Mums maz uzdeva, un skolotāja pareizi sacīja: "Jo mazāk uzdot, jo mazāk mācās”, un tā mēs arī nemācījāmies. Par Ivanu Susaņinu visu vienu kursu mācījāmies (smejas), un tā viņa krieviski sacīja: “Товарищи, я задаю очень мало, всего лишь четыре строчки, а вы не можете выучить!”. Nu tā mums te gāja.
Mūzikas priekšmetus mums vidusskolā pasniedza 3 skolotāji – direktors Jānis Ūsītis, viņš mācīja klavieres, bija koncertmeistars, vienīgais pianists bija, visus pārējos priekšmetus, gan specialitāti diriģentiem, gan elementāro teoriju, gan solfedžo skolotāja Pukste mācīja. Mūzikas literatūru, ārzemju mūzikas literatūru un arī dziedāšanu sākumā mums mācīja Alma Freija.
Nu īsumā tagad par tiem skolotajiem. Skolotāja Mežinska (Pukste) – jauna, strādāt griboša, skaista, enerģiska, ļoti mūs mīlēja, tos lauku bērnus, viņa pati no laukiem bija. Viņa mūs ļoti mīlēja, un viņa mums centās, lauku bērniem, mums bija vēl tādas kursa sapulces, sanāksmes, no sākuma nodevām godu politinformācijai, kā jau vajadzēja tajā laikā nodot godu, kaut ko paziņot no avīzēm, kas ir rakstīts. Pārējo mums skolotāja lika gatavot, gan par māksliniekiem deva materiālus, gan par glezniecību, par tēlotājmākslu, gan par aktieriem, gan par komponistiem, diriģentiem, [uzsverot]mēs zinājām visus diriģentus. Viņa tam ļoti pievērsa uzmanību un arī macīja kā jāuzvedas, par modēm, par to, kāda ir skatuves kultūra, kā ir jāpaklanās, kā ir jāruna, kā ir sevi jāpasniedz, ka tu nedrīksti pie sevis degunā kaut ko runāt, tev ir jābūt ar tādu stāju, lai tava balss nesās. Tas viss tika mums mācīts –uzvedības kultūra, pieklājības kultūra. Kad izlaidums pienāca un mēs, meitenes, gribējām sev uzšūt baltas kleitas, kā toreiz bija pieņemts, viņa teica: “Meitenes mīļās, nešūjiet baltās kleitas. Jūs neesat tik bagātas, lai tās kleitas sašūtu, un pēc tam jums viņu nebūs kur vilkt, un cita jums arī nebūs ko vilkt. Šūjiet tādas, lai jūs tās varētu izmantot savā turpmākajā dzīvē.””
R.J. - “Vai jūs varētu pastāstīt par direktoru, Jāni Ūsīti?”
D.T. ”Jānis Ūsītis bija mans klavieru skolotājs, pēc rakstura ļoti labsirdīgs, atsaucīgs, pēc izskata ļoti omulīgs, padūšīgs, neliela auguma, spēlēja ļoti tehniskus skaņdarbus, ko viņam vajadzēja mūzikas literatūrā, jo skolai jau tolaik nebija materiālās bāzes, un viss notika tā – vai nu kāds nospēlēja, kā Ūsītis, jā, Ivans Ivanovič, [smejas]viņu nez kāpēc sauca visi par Ivanu Ivanoviču, un kad mācījāmies kaut kādu operu vai sonāti, viņš mums visu spēlēja. Tehniski ļoti bŗīvs bija, lasīja no lapas ārkārtīgi labi, bet rociņas viņam bija [runā ļoti mīļi, smaidot] nu tādas maziņas, apaļas, [klusi]pats padūšīgs bija, rociņas apaļas, vot man piemēram tādi [rāda uz rokām], a viņam tādi [runā priecīgi, ar ļoti smalku balsi un smaida] strupi, īsi, un viņš tik veikli pa tām klavierēm [smejas]. Nu ļoti [izceļot] labsirdīgs un labs, un vienīgais, kā viņš mūs bāra, tāds viņam bija teiciens: "čenta mačenta, чёрт побери, ko jūs atkal te esat sastrādājuši!” [smejas].
Nu skolu turēja, dabīgi, skolu turēja kā nācās. Jāsaka, ka viņš skolā, vidusskolā bija gan direktors, gan bibliotekārs, jo bibliotēkas skolā kā tādas nebija, grāmatas, kādas bija, skapī stāvēja, kas viņa kabinetā bija, saimniecības pārzinis, kas rūpējās par visu materiālu, nu grāmatevedis mums bija cits. Tā kā nu viņam bija liela slodze, bet, sakarā ar to, ka audzēkņu pirmajos gados bija maz, kamēr tie pirmie kursi bija, tāpēc nebija nemaz viņam tik grūti.
Arkārtīgi mīlēja šahu spēlēt, šahs vienmēr bija pirmajā vietā starpbrīdī, un smēķēja ļoti daudz [smaida].
Tālāk Alma Freija bija, viņa pasniedza mums ārzemju mūzikas literatūru un solodziedāšanu. Solodziedāsanai bija paredzētas 45 minūtes, viņa lika mums iet uz stundu diviem audzēkņiem, katram pa pusstundai, lai sanāktu nedēļā divas reizes.
Mēs dziedājām tautasdziesmas, arī vieglākas komponistu solodziesmas lika dziedāt, dažādi vingrinājumi bija. Bija Latvijas laika skolotāja, jau viņa ļoti gados bija, ļoti stingra, ar savām īpatnībām bija arī.
Man ar bērnu skolas skolotājiem saskares nebija, zinu bija tāda skolotāja Tihonova, vēl bija skolotājs Silovs, ļoti tāds kluss, mierīgs, mūsu kursā bija divi stīgu nodaļas audzēkņi, viņš viņiem gan mācīja vijoli. Tad bērnu skolā vēl strādāja skolotājs Martini, akordeonu pasniedza, nu tas bij tāds redzams, kur viņš gāja, viņš bij skaists, ar skaistu, staltu stāju, vienmēr nosauļojies bija, vienmēr, pavasarī, jau martā, viņš sauļojās. Latvijas laikā bija dejotājs, viņam skaista stāja bija, augums bij skaists, viņš vienmēr platmali nesāja, mētelis garš tāds viņam bija.
Klavieru nozarē strādāja Ūsīte Zigrīda, ļoti emocionāla, klusa, mierīga, bet arī tuvākas saskares mums nebija, tikai nu zināju. Makarova Tamāra strādāja, Pahomova strādāja. Nu, Zigrīdas Ūsītes audzēkņi daudzi pēc tam stājās mūzikas vidusskolā – Ozoliņa tāda, Rīgā strādā, arī skolotāja Tulinska, mūsu, pie viņas bērnu skolā mācījās.
Turpmākajos gados nāca jauni skolotāji klāt – otrajā kursa jau mums atnāca skolotājs Balodis, nu par Balodi daudz varētu stāstīt, un jūs esat paši dzirdējuši – cilvēks, mākslinieks ar lielo burtu. Aizrautīgs, mīlēja gan skolniekus, gan darbu mīlēja, medības, makšķerēšanu [smaida], visu mīlēja un darīja, mākslinieks bija ar lielo burtu, arī ļoti cilvēcīgs, temperamentīgs ar ļoti smalku mākslinieka dvēseli.
Un tad viņš sāka strādāt par direktoru, kad mēs trešajā kursā bijām, sāka celt vidējo korpusu, tās mazās klasītes kur tagad ir (5.-12.), a tur, kur jums tagad bufetē ir, tur apkopējas dzīvoklis bija. Bufetes nekādas nebija, mēs bijām lielākoties neēduši vai uz sausas maizītes. Kad bijām pēdējā kursā, apkopēja bij ļoti laba mums un sirsnīga, viņai pašai bērni bija, viņa saprata, ka mēs neēduši, un tad viņa apsolīja mums par 50 kapeikām vārīt pusdienas, un tā mēs vismaz reizi dienā paēdām kaut ko siltu.
Vēlākos gados nāca arī tādi skolotāji kā Belasovs, viņš mums krievu literatūru pasniedza, vēlāk atnāca skolotāja Maksimenko no Rīgas un skolotājs Fiskovičs vēlāk nāca. Mums bija arī obligātais priekšmets ne tikai klavieres, bet arī vijole. Kāpēc vijole? Tāpēc, ka mūs ļoti gatavoja darbam skolā, instrumentu vispārizglītojošās skolās toreiz nebija, arī klavieru, un vienīgais instruments, ko tu varēji sev paņemt padusē bija vijolīte. Bija trešajā, ceturtajā kursā prakse, sākumā mēs gājām uz vispārizglītojošām skolām hospitējām stundas, skatījāmies, vērojām, tad mums jau bij jāvada, [uzsverot]ļoti daudz stundas bij jāvada, un mums, beidzot mūzikas vidusskolu, iedeva arī kvalifikāciju “solfedžo un teoretisko priekšmetu pasniedzējs mūzikas skolā”.
No vispārizglītojošo priekšmetu skolotājiem ļoti interesants bija skolotājs Loginovs, viņš strādāja 1.vidusskolā, ļoti aizrāvās ar novadpētniecību, viņiem tur bija pulciņš un viņš ļoti daudz darīja novadpētniecībā. Mums viņš mācīja vēsturi, nu, ejot uz konservatoriju, mēs vēsturē bijām malači. Vēlāk atnāca jauna dziedāšanas skolotāja, kā jau teicu, skolotāja Freija bija jau gados, no Rīgas atnāca, nu viņa krieviski runāja, tāda skolotāja Varvara Mihailovna Ļebedeva. Viņas mācīšanas stils bija pavisam pretējs skolotājas Freijas, un tajā laikā mēs pirmo reizi saskarāmies ar tādu jau pavisam savādāku, profesionālāku tādu mācīšanu, paņēmieni tādi, vingrinājumi grūti, bet, kad mēs sākām tiešām mācīties, tad mēs visi visi sapratām, ka viņa mums tiešām daudz ko dod. Nu tas varbūt arī viss par to.”
R.J.:“Varbūt Jūs varat pastāstīt kādas tradīcijas un nerātnības bija raksturīgas?”
D.T.:"Paga, paga, pēc tam par to......Jā, par specialitāti vēl. Mēs visi bijām atnākuši, mēs nezinājām pat notis, par basa atslēgu vispār nebijām dzirdējuši, mēs klavieres sākām mācīties ar “Vecmāmiņai bija divas jautras zosis”, ar vienu pirkstu [uzsit pa galdu ar vienu pirkstu]. Diriģēšanā mācījāmies mazas dziesmiņas, tautasdziesmas lielakoties sākumā bija, tad arī vieglākas komponistu dziesmas, arī masu dziesmas, tās jau bija samērā vieglas. Diriģējām arī ar mūsu pašu kursa korīti, un, skolotāja, kas pati diriģēja kultūras nama kori, preiļu skolotāju kori un kori Varakļānos, un viņa nēma mūs līdzi uz mēģinājumiem, no sākuma mēs skatījāmies, pēc tam, kad varējām jau nospēlēt kādu balss partiju, tad viņa jau lika mums mācīt. Viņa dalīja pa balsīm kori, un lika katram no mums mācīt balsis korim, un līdz ar to, mēs sākām ļoti agri paši vadīt korus, jo koru Rēzeknē un Rēzeknes rajonā praktiski nebija, bija koris kultūras namā, neliels skolotāju koris bij, līdz ar ko, mēs paši iesaistījāmies ļoti ātri, un, kad nāca Latgales pirmie Dziesmu svētki mēs visi jau bijām ar saviem koriem. Es biju nodibinājusi kori šinī apkaimē, Čornajas pagastā, tas bija pirmais sieviešu koris un to vadīju es. Tur bija tāds kultūras nama vadītājs, kas bija tiešām kultūras cilvēks, un viņš izveidoja to kori un pasauca mani par diriģenti,
Nu, tad kādi mums bija atpūtas pasākumi? Nekas tāds sevišķs nebij, balles bija, vakari bija, it sevišķi jau Jaungada balles, bet lielo vakaru nekādu nebiju, jo mūzikas ta nebija! Plašu atskaņotājs bija, bet plašu ta nebija! Krievu dziesmas, častuškas, bija lielakoties tajā laikā. Atceros jaungada ballē bija viena plate, vienā pusē bija [nodzied] “Dziedu tev, daiļā meitenīt”, otro pat i neatceros kāda bij. Un tā mēs [skaļā balsī, uzsverot] visu nakti līdz pussešiem dejojām to. Brīžiem skolotājs Balodis apsēdās pie klavierēm un kaut ko nospēlēja, kādu gabaliņu...
Bet, ko mēs darījām, mums bija deju kolektīvs, dancojām, nu, kāds kolektīvs – puišu nebija! Meiteņu dejas mēs tur mācījāmies, tautas dejas. Spēlējām teātri, lugas, dziedājām daudz korī, dziedājām ansamblī. Nu, fizkultūrai mums nekā nebija, nekādu materiālu, gājām uz logopedisko skolu, kur pirmo reizi ieraudzīju līdztekas, nu ko, mani pacēla, es tur pakarājos drusku [smeja]) un tā es nokritu lejā, es taču nebiju trenējusies, lai kaut ko tādu darītu. Ziemā slēpes bija, nekādi braucēji mēs jau nebijām, a kur tu aizbrauksi? Braucām no skolas pa kalnu lejā, koku te agrāk nebija.
Vēl bija tāda lieta, ka te, pretī skolai bija, nezinu kā to latviski sauc, ДОСААФ [domāta Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība – R.J.], viņi pusmilitāra tāda biedrība bija. Mūsu sporta skolotājs bija sarunājis ar tiem večiem, ka viņi iedos mums šauteni un patronus, bet šaut ta nebija kur! Un mēs tepat pie skolas, kur tagad bērnu dārzs, agrāk tur klājš lauks bija, diezgan droša vieta bija, mēs tur trenējāmies, šāvām liepās, saknēs! Mēs uztrenējāmies tik tālu, ka mūsu skolas komanda piedalījās sacensībās, tādi snaiperi bijām [smejas], un personīgi es no 100 punktiem biju sašāvusi 98! Vot tādas lietas mums arī notika!
Nu, dažādas palaidnības bija, visas jau nevar stāstīt, bet, par cik mēs atnācām ļoti nesagatavoti, mēs īpaši neaizravāmies – ļoti ļoti mācījāmies! Kopmītnēs celāmies ļoti agri, it sevišķi dežurants, jo uz 5.30-6.00 jau bija jābūt sakurinātām krāsnīm un uzvārītam karstam ūdenim, un tad gājām uz skolu uzreiz un mācījāmies pat dažreiz i līdz 12 naktī. Tāpēc izklaidēm īpaši nebija laika, kaut gan kopmītnes bija tieši blakus parkam, kur notika balles, mēs to mūziku dzirdējām, bet negājām, jo mums nebija kad, un tāpēc arī daudzi no mums iestājās konservatorijā.
Mani kursa biedri – Zeltkalne Zinaīda, viņa konservatoriju beidza, visu savu dzīvi nostrādāja Latvijas radio kā mūzikas redaktors, vadīja korus ar savu vīru Zeltkalnu. Keiša Antoņina (Milaševiča), tepat strādāja, konservatorijā mācījās neklātienē un vadīja korus. Slišāne Emīlija konservatorijā mācījās, šeit pie mums strādāja, nopelniem bagāta māksliniece bija. V.Jefimova Ludzas mūzikas skolā strādāja, pabeigusi pie mums kordiriģentu nodaļu, tad iestājās Daugavpilī klavieru nodaļā, un tad viņa visu mūžu nostrādāja par klavieru skolotāju, brauca pie mums uz skolu, kad konkursi bija, viņas bērni vienmēr labas vietas ņēma. Tā kā prieks par viņu.
Klavieru nodaļā divas audzēknes bija – Āboliņa Anna [smejas], pie mums strādāja, konservatorijā aizgāja uz teorētiķiem, kaut gan pie mums bija klavieru nodaļu pabeigusi, un arī Tamāra bija, arī klavieru nodaļu beidza pie mums, bet ticības dēļ konservatorijā viņu neņēma, viņa bija baptiste, un viņa aizgaja uz Saratovu, un tur arī daudzus gadus stradāja. Un tad mums bija divi stīdzinieki – Baranovs Jevģēnijs un Pliners Jaša (Jakovs), kur Jaša palika – [smejas no visas sirds] velns viņu zin, bet viņš pazuda! Žeņa vijoli nepabeidza, jo, man liekas, viņu pasauca armijā, jo tie, kas bija atnākuši pēc vidusskolas, tos sauca armijā.
Nu ko, visi mīlējām, visi bijām, draugi bija, draudzenes bija...Nu viens tāds gadījums, varbūt tādu pastāstīšu. Dzīvojām kopmītnēs, kopmītnēs dzīve jautra, ar visādiem piedzīvojumiem, ar visu ko, ābeļdārzs apkārt – skaista vieta, nu romantika tolaik bija!Otrajā stāvā zēni dzīvoja, a viena mūsu meitene draudzējās ar mūsu kursa puisi. Viņi bija tur augšā sēdējuši, runājuši, ilgāk pasēdēja, nu runāja, nekas jau nenotika tāds, tajos laikos – pasarg Dievs, lai būtu kaut kas [smejas]. Un tagad, tie puiši no otras istabas izdomāja nolikt tukšu spaini tur augšā, bet kāpnes mums bija tādas vītņu metāla. Un tad, pēc 12 naktī tā meitene kāp lejā, tumšs, elektrības nav, viņa iet uz uzkāp uz tā spaiņa! Mēs visi – kas gulēja, kas negulēja izskrējām arā! Un izskrēja arī direktors, jo viņš arī mūs pieskatīja, piestrādāja par komendantu, izskrēja vienās apakšbiksēs un saka: “Čenta mačenta, чёрт побери, ko jūs atkal esat sastrādājuši!” [smejas pilnā balsī].
Un tad vēl bija gadījums. Viena mūsu audzēkne, neteikšu kura, pazīstama, apsedzās ar baltu palagu un iet pie “Tās” telpas, gaidīt, kas tur tik ilgi ir iekšā, un tagad nāk laukā (tumšs koridors) tas cilvēks, bet tai meitenei tas balts palags [smeja]), un tā izrādās Zigrīda Nikolajevna (Ūsīte). Viņa bija emocionāla un ļoti nervoza, un viņa krīt gandrīz vai ģībonī. Mēs jau visi tad nesmejāmies, bet uztraukušies bijām, it sevišķi jau tā vaininiece, kas uzklupa ar to baltu palagu viņai virsū [smejas], a ko jūs domājat direktors saka?: "Čenta mačenta, чёрт побери, nu viņa man tāda nervoza ir!” [smaida].
R.J.: "Ko Jūs gribētu novēlēt pašreizējiem JIRMV pedagogiem un audzēkņiem?”
D.T.: "Nu ko man gribētos novēlēt audzēkņiem – slavenais teiciens : "Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!“, būt zinātkāriem, tvert visu, kamēr jūs esat šeit, mūzikas vidusskolā. Aiziesiet uz konservatoriju, neviens ar jums vairs tā neauklēsies. Tur, ko paši izdarīsiet, tas arī būs, un, lai būtu vieglāk dzīvē, jākrāj bagāža, ko var pēc iespējas lielāku dabūt šeit. Esiet atvērti, mīliet savus skolniekus, mīliet cilvēkus, viens otru. Skolotājiem – viņi jau to dara – priecājas par katru jūsu sasniegumu, mīl jūs. Esiet ieinteresēti savā profesijā, lielakoties arī tā ir, protiet uzklausīt arī citu domas, ne tikai savējās, tāds man novēlējums, lai veicas!”
J.R. Paldies par stāstījumu!
