Jupatova - Fiskovičs
JIRMV /MVp- VF-2 Jupatova, Kristīne Pedagoga Vilhelma Fiskoviča dzīvesstāsts 2012.g. 17. maijā, Rēzekne
-Pastāstiet, lūdzu, kā Jūs nolēmāt nodarboties ar mūziku?
- Ģimene bija diezgan slavena- slavena amatnieku ģimene un mūzika tur vienmēr bija. Mājās bija instrumenti- akordions. Vecākais brālis ar akordeonu ņēmās. Es vēl biju pārāk mazs,pirms kara lai sūtīt mani skola. Vārdu sakot, situācija bija tāda, es beidzu pamatskolu-Poļu skolu.Pirms kara starp citu bija nelegāla, slepena. Poļu ģimnāzijas ēkas ir pašlaik Mūzikas vidusskolas ēka. Direktors savāca bērnus un viņu pārāk daudz nebija, vārdu sakot, 7.klasi mes beidzām septiņi cilvēki- trīs puiši un četras meitenes. Par cik mēs mājās latviski nerunājām, gāju 8.klasi mācīties 2.vidusskolā. Nu un kā mācības iet uz beigām... Zināt, kā jaunībā visi grib līdzināties kādam citam. Neatpalikt. Nu man arī itkā vajadzēja, bet kā saka „ облом" (pasmejas). Man bija labs matemātikas skolotājs, viņš teica, „ tu vari par uz sešiniekiem mācīties un dabūt stipendiju, bet par cik tevi комсомол nepaņēma, uz augstskolu vari pat necerēt. Izdomā kautko citu." Man bija divas izejas – vai nu uz mālēšanu, zīmēt, es starp citu labi zīmēju, vai nu ar mūziku ņemties, bet tā zīmēšana ar tām avīzēm, kuras agrāk bija populāras. Pirms katriem svētkiem bija jāraksta lozungi, es pat naudiņu pelnīju. Bija rasēšanas skolotājs, kurš mani ņēma palīgā vienmēr. Nu un kautko varēja arī nopelnīt, darot šo darbu. Un bija jāizdomā kaukt kas cits, jo ar tiem lozungiem slikti bija. Visās ballēs spēlēju akordeonu, bez manis nevienā battē nevarēja iztikt, ar kori dziedāju un aizgāju uz mūzikas skolu. Toreiz par mūzikas skolas direktors bija Jānis Ūsītis. Ūsīša kungs bija mūsu ģimenes draugs. Un viņš saka, „ Daugavpilī beidz viena meitene, pianiste, ja viņa tevi paņems, tad lūdzu mācies." Atbrauca paklausījās ritma izjūtu, nu un viņa mani paņēma. Tad es viena gada laikā paralēli 11.klasei 2.vidusskolā pabeidzu 7 klases mūzikas skolas, teorijas nodaļu, un 5 klases klavieru nodalu, jo man mājās nebija klavieru. Un es to bez problēmām paspēju. Un un tālāk, kur tālāk... par pianistu nav ko domāt, pūst es neprotu, stīgas es arī nepratu, jāiet uz kordiriģentu. Braucu uz Rīgu, Skolas ielā 11 uz Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu un stājos tur. Aizbraucu un iestājos. Tur man sākumā neveicās ar skolotājiem, kautkā nebija kontakta. Daudzi audzēkņi bija pēc astoņām klasēm jauni cilvēki, taču es jau biju pieaudzis. Nu un kaut kā neiemācās pirmajā kursā, kaut gan pabeidzu to labi. Kādreizējais kursa audzinātājs bija Teodors Tomsons, un mēs saucām teorētisko ciklu saucām par Tomsonizmu (pasmejas). Bet otrā kursta sākumā, rudenī sēdos vagonos un uz Tālajiem Astrumiem uz trim gadiem. Nu bij jāiet, 19 gados jātet. Tādejāds man bija viss gads – pārtraukums. Es gribēju izdomāt kaut ko citu tehnisku, kur varētu doties, bet tajā сборный punktā satiku vēl puišus no Mediņiem. Pilnīgi nejauši. Tur taču tūkstošiem cilvēku un tikās divi pazīstami, ar kuriem dzīvojām kopmītnēs. Nu un mēģināja pierunāt „ n davaj braucam atpakaļ ты что" (pasmaida ). Nu un pa vieglo ceu aizgāju atpakaļ. Nu bet tur nav, kur dzīvot. Saka- kopmītnes nav. Un prasīja man: „ Kāpēc tu negribi uz Rēzeknies mūzikas vidusskolu, kura izveidojās? " es saku:,, Tur otrā kursa nav!" (iesmejas) vardu sakot, gāju pie mācību daļas vadītāja, labs cilvēks, komponists. Viņš saka: „ ir viena istaba, viesustaba. Jaunā iela pret Krievu drāmu. Tur ir skapis, nu, находчевые мужики, izdomāsiet!" mes paņēmām trīs skapjus, sastūmām tos kopā un izveidojās istabiņa. Trīs gultas nu un tā mēs tur palikām. Pēc dažiem gadiem kopmītne bija Jaunā ielā. Tur tagad kāda kafejnīca, vai kas tur notiek. Nu un tā arī beidzās. Sākot ar trešo kursu man paveicās ar skolotāju, pārnācis no trimdas. Labs kontakts mums bija, vardu sakot beidz teicami, ar pieciniekiem. Vienīgi četrinieku dabūju harmonijā, stājoties konservatorijā. Diktātu es uzrakstīju par 10 minūtēm, tad bija jāspēlē kautkādā diez tonalitātē, bet es visu mūžu biju haltūrējis ar pūtējiem tikai in B.(pasmejas) Tāpēc man un sanāca četri.
Kā e tiku Rēzeknē? Baigi vienkārši. Tas bija 1959. gads, ja es tajā pat gadā pabeidzu Mediņus. Iestājos neklātienē konservatorijā. Un vienā no sešdesmitajiem gadiem satikos ar toreizējo Rēzeknes mūzikas vidusskolas direktoru. Tur bija mācību koris, nu un tas varēja palaist kādu sekstu vai sekundu garām. Nu un viņš man teica: „ O, tev laba dzirde, brauc pie mums par skolotāju." Labi, nav problēmu. Toreiz bija tā, ka kad beidz kādu arodskolu, bija janpostrādā trīs gadus tur, kur tevi sūta. Nu un aizsūtīja mani uz Madonu. Tur es vienu gadu nostrādāju. Mūzikas bērnu skolā pasniedzu solfedžo, teoriju i akordeonu. Bet dzīvoju es skolotāju istabā. Uz dīvāniņa, jo neklātienē bija jāmācās. Pēc pusnakts gāju gulēt, bet jau piecos, sešos mani apkopēja cēla augšā. Tā es gadu nodzīvoju, nu bija traki. Pilsēta varēja palīdzēt, nu es saku: „ Ja dzīvoklis ir, es palikšu, bet ja nav, nebūs pretenziju, ka es braucu prom." „ Nē, pretenziju nav." Celtniecības toreiz nekādās nenotika. Tā es 60. gada rudenī tiku Rēzeknē. Nu jā, ar to arī faktiski beidzās. Bet tas vēl nav viss. Vēl ar estrādes orķestri, kas toreiz bija kultūras namā. Nu vot, kultūras nama direktors bija mūsu draugs, kurs nelaikā diemžēl mira, Edvards Opinsāns. Labs puisis. Viņš spēlēja saksafonu, pašdarbnieciskā līmenī. Nu un tas kultūras namna direktors cur ministriju prasīja , lai mani sūtot šurp. Nu tā es paralēli pa diviem kanāliem atbraucu. Orķetrī vecāki cilvēki sēž, nu un lai viņi sēž, kādi ir tādi ir. To pat par orķestri nevarēja saukt, jo orķestris ir tad, kad ir radniecīgas grupas instrumenti. Mums bija saksafonu grupa trīsbalsīga, bleķi bija trīsbalsīgi. Divas trompetes, trombons. Vienīgi nebija laba kontrabasista. Aicināju puišus piepelnīt, krui mācījās. Dziedātāji nāca. Bet profesionāli diemžēl nebija. Bet,ziniet ar repertuāru bija traki. Vienīgasi, bija pāris reizes gadā bija drukāti tadi krājumiņi nelieli( apraksta, ar rokām attēlojot tos). Tajos krājumies varēja atras arī Portera darbus. Nu un paldies tai redakcijai, kura izdeva šos krājumiņus, tur varēja daudz ko atrast. Kautko no vecāš džeza klasikas, dažādas dziesmas. Bija dotas nošu rindas, es piezīmēju balsis, nu un varēja izveidot dažādam sastāvam tās dziesmas. Tur bija jāņemas, magnetafona toreiz nebija, nu vot tā i ņēmāmies. Nospēlēju orķestrī līdz 68. gadam. Nu un tad sanāca konflikti, nu kā jau vienmēr. Konflikts bija vienkāršs. Pa tiem astoņiem gadiem vairāki kadri bija no mūzikas skolas. Instrumentālisti, pūtēji. Nu gribēju sastāvu nomainīt, tur bija krietni vecāki par marti un es nevarēju viņus palaist, jo kādu grašu viņi tur pelnīja. I es izdarīju tā, vot laižos projām pats, un компания bez manis izjuks. Un pēc tam paņemšu jaunus i sāksim. Bet nu kā vienmēr, parādījās gribētāji uz to amatu. Nu un paldies Dievam. Nu bija visādi veidi piepelnīties, skola ir skola. Bijām mēs pa restorāniem, krogiem, pa kāzām. Tā un nodzīvojām. Kāzu būšanu es pametu samērā vēlu. 80. gadu vidū. Vot, [19]85. gadā. Vēl Gorbačovs pasludināja Perestroiku. Nu i [19]87. gadā pēc diviem gadiem iznāca указ, ka cilvēki var strādāt par savu gribu в свободное от роботы время и пенсионеры. Vot, свободное от роботы время man bija vairāk kā vajag, nu un es uzreiz uz pilsētas valdi. Izīrēju telpu tur pret kultūras namu. Koka divstāvu ar pagrabtelpu. Piedāvāja vēl dažas pagrabtelpas, bet es izvēlējos to, centrā. I sāku tur kārtoties pamazām. Iekārtas man nebija, vienīgais bija tēva vecais darba galds ( norādauz to) un daži rokasinstrumenti. Cilvēkiem iepatikās i rindas bija pat uz pusgadu uz priekšu. Pakāpeniski iepirkos ar iekārtum, instrumientiem. Dēls atbrauca. Tā u divatā mēs sākām. Starp citu mans fāters bija samērā slavens Rēzeknes pilsētā. Bija arī savas izstādes. Viņam bija diploms par darba kabinetu tautiskā stilā,no koka,roku darbs, bet diemžēl tas dokuments sadega lidz ar māju. Tas notika ap Lieldienām. Dažas dienas vēlāk atbraucām, ģitāras stīgas gulēja. Neko nevarēja paņemt līdzi. Nu, vot tak. Tāda bija dzīve.
