Jurjāne - Fiskovičs

JIRMV/MVp – VF 34

Jurjāne, Ilze Intervija ar Vilhelmu Fiskoviču

17.06.2016. plkst. 14:00. Intervija notiek viņa dzīvoklī Maskavas ielā 8, Rēzeknē. Sarunā piedalās arī viņa sieva Alla Kļementjevna Maksimova.

---

Vilhelms Fiskovičs: Varu teikt, ko esmu redzējis savām acīm...

Alla Kļementjevna Maksimova: Paga, paga, tagad tev uzdos jautājumus. Kādi tur ir jautājumi?

V.F.: Droši vien gatavi jau jautājumi.

Ilze Jurjāne: No sākuma vajadzētu tieši jūsu dzimšanas datumu un dzimšanas vietu.

V.F.: 8. jūlijs 1934.gads.

I.J.: Un vieta?

V.F.: Rēzekne. Pieņemtais.

I.J.: Tā, jūs bērnu skolā šeit mācījāties...

V.F.: vienu gadu.

I.J.: vienu gadu, 1950./1951.

V.F.: 1951./1952.

I.J: Ā, 1951./1952.

V.F.: Nu tas mācību gads. Tak i tak.

I.J.: Un kādā specialitātē?

V.F.: Klavierklasē

I.J.: Klavieru

V.F.: Nu, vot, pa vienu gadu man izdevās pabeigt 5 klases, iziet klavierspēlē un visu 7 gadu kursu teorētiskajos priekšmetos: elementārajā teorijā, mūzikas literatūrā, solfedžo. Ai, cik smalki, Jezus Marija. Mazi burtiņi.

I.J.: Kādi pedagogi jums ir palikuši visspilgtāk atmiņā?

V.F: Vot, ziniet, man kauns atzīties, bet es nevaru atcerēties tās jaunās meituškas uzvārdu. Kad es biju spiests atnākt stāties iekšā, nu jau vesels puisis, vienpadsmitā klasē gāju (pauze) pie direktora, direktors bija Ūsītis Jānis. Viņš teica: “Zini, tu jau esi pāraudzis, par lielu. Vot, Daugavpilī šogad beigs, beigs viena meituška. Ja viņa tevi ņems, tad ej. Nu tā i notika. Atbrauca tā meituška. Tāda tipiska (pauze) ...no bībeles. (pauze) Nu, vot.

A.K.M.: Nu bet kā viņai vārds?

V.F.: Vārds bija Marija, Merija... Kaut kā, v etom duhe..

A.K.M.: Merija, naverna, Merija.

V.F.: Vot, nu paņēma mani, pārbaudīja dzirdi un atmiņu. Viss kārtībā, itkā ņem. Tā es gadu tur nopļēguroju. Nebija vienkārši, mājās instrumenta nebija, vingrināties bija jāiet katru vakaru uz skolu. (pauze)

I.J.: Kā tieši notika, nu, mācību process? Kādi priekšmeti bija tajā laikā?

V.F.: Nu tie i bija, ko es teicu – klavierspēle, solfedžo, mūzikas literatūra i elementārā teorija.

A.K.M.: Paņem grāmatu, izlasi un atbildi. Un viss!

V.F.: Nebija grāmatu, bija jāraksta konspekti. Kādas tev grāmatas tur.

A.K.M.: Jā...(pauze) Kā parasti, kā notiek solfedžo. Solfedžo, jau visos laikos ir solfedžo. Un teorija. Tās pašas funkcijas, i tās pašas septiņas notis, tie paši diēzi un bemoli un bekari.

I.J.: Man tad šeit ir kādi skolotāji, es varbūt jums nosaukšu kādus vārdus, jūs varbūt atcerēsieties viņus, kaut ko pastāstīt par viņu personībām vai kas jums nāk prātā.

V.F.: Izcila personība bija Jānis Ūsītis.

I.J.: Ko jūs varētu varbūt vēl par viņu pastāstīt?

A.K.M.: Nu jūs ziniet, jau par viņu tik daudz viss stāstīts. Cik tev bija tad gadu?

V.F.: Astoņpadsmit, septiņpadsmit

A.K.M.: Septiņpadsmit, paga, kurā gadā tas bija? 4.gada. Ja tu 1951./52. gadā mācījies, tev 16 gadu bija.

V.F.: Kakije sešpadsmit?

A.K.M.: Viļenka, 34.gads.

V.F.: Nu 18 gados es beidzu školu. 19 gados beidzu 1. kursu, i zagrimel v kazarmu. (Turpinājumā vīra un sievas saruna krievu valodā)

V.F.: Skolā man personīgi bija ne visai.

A.K.M.: Nu kādi uzvārdi, kādi skolotāji tur bija?

V.F.: Zigrīda Ūsīte.

V.F.: Ar to man nebija nekādas darīšanas, atnācu uz stundu kad vajag i vsjo!

A.K.M.: Jūs taču paši zinat, ka tā nav visparizglītojoša skola. Strādā skolotājs ar vienu skolnieku. Viņam ir savi skolnieki, un tiem skolniekiem, cita skolotāja skolniekiem nav nekādas daļas, ne da tās skolotājas, ne da viņa skolniekiem (iesmejas) un viss! Bija tā? Nu, labi iemācīja, viņš Mediņos tika.

V.F.: Vienīgi, kad paliekam par kolēģiem darbā...

A.K.M.: Nu jā, Zigrīda Nikolajevna bija, “Labdien!”, “Uz redzēšanos!”

V.F.: A Jāni Ūsīti mēs pazinām no pirmskara laikiem, jo toreiz tur bija ne tikai skola, bet tā saucamā tautas konservatorija.

A.K.M.: Nu ar vecākiem viņš draudzējās.

V.F.: Kaut kas tipa līdzīgi mūsu laika vidusskolai. Tanī gāja mans vecākais brālis. Viņam bija hobijs [ nesaprotama frāze]. Tas viņam bija hobijs.

A.K.M.: Dziedātājs. Viņš dziedāja labi, bet viņš jau krietni vecāks, viņš 1923. gadā dzimis. Mācījās kopā ar Šadursku.

V.F.: Mežinsku.

A.K.M.: Šadurska, kak eta?

V.F.: Ņeznaju Šadursku.

A.K.M.: Nu, dirižorka iz Daugavpilsa.

V.F.: Ā!

A.K.M.: Vot, viņai tagad jau palika pāri 90 gadiem.

V.F.: Vot, viņam ņepavezlo, paņimaješ? Viņš nepaspēja nolikt eksāmenus poļu ģimnāzijā, atnāca krievi, ģimnāzijas nav, cauri. Man jāiet uz školu, poļu školas nav. Aizgāja uz latviešu skolu. Nosēdēja tur pirmo dienu, puse nepielec, ko tur runā. Man mātes valoda bija poļu valoda ģimenē, jā. Nav nekāds brīnums. Tā i vairāk negāja. Lūk, pēc tam, okupācijas laikā, vācu laikā, bija Čelova, paņi Čelova, Dzirnavas ielā mājiņa tāda bija neliela. Viņa tur organizēja tādu slepenu pagrīdes školiņu. Nu tur es pāris gadus nogāju. Beidzās karš, atkal organizēja atkal tanī pašā telpā poļu skolu, nu, tad es tiku uz 4. klasi uzreiz, jo ne 1., ne 2., ne 3. es nebiju, ar 1., 2. es izgāju pie Čelovas, a 3. klasi es točna negāju. Nu vot, līdz 1948., tad poļu skola ciet, nu kur iesi, skaidrs, ka pie krieviem, iespējas, ziniet, a tur tādi 9. klasē, 8.klasē jau bija ģeometrija nāk, matemātika i funkcijas, i fizika, visa terminoloģija, pavisam cita, cita runāšana. Ja tur knapi, knapi 8. klasi pabeidzu, a (pauze) man liekas, jā, bija ar vienu meitušku, kopā mēs beidzām poļu skolu. Tā bij spiesta palikt uz otru gadu, a es kaut kā perebralsja. Nu tak. Nu par to iemeslu, kāpēc es tiku, biju spiests aiziet mūziku studēt, es negribu te runāt. (pauze) Ziniet, jaunībā ir tomēr bara instinkts, galvā ir, visi v komsamol, man tože vajag komsamol. Nu klases, klase tur pirmatnēja organizācija – bēg, bēg visi, bēg, mužiks tur, znaješ, spēlē dančus, akordeonu prot spēlēt labi, skolas vakaros zīmēt plakātus un scenārijus, davai, kā tikām tālāk pie, kak nazivajetsja, garkomņik, ņet pa drugomu nazivajetsja, kamsamoļskij takoj Lukša byl šefom.

A.K.M.: Da, Lukša i v majom vreme šefom byl.

V.F.: Da, nu vot, tur vajadzēja nostiprināt, apstiprināt doto lēmumu.

A.K.M.: Der vai neder.

V.F.: Izrādījās tur neder. Vecākais brālis pavadīja pa gulagam savu gadu porciju. Dabrovoļecs byl. 1943.gadā pēc Staļingradas sagrāves, jā?, vāciešiem bija tā saucamā totālā mobilizācija. Tā no Oslandes zemēm, Baltijas zemēm puiši bija iesaukti, kur tu paliksi? Vai tu iesi, vai nav zināms, kas notiks ar taviem radiniekiem. Tā viņš tur aizgāja. Karot viņš nedabūja, kaut kur pastrādāt ar lāpstu ap Rīgas reģionu, tur ap Rīgu. Galvenokārt spēlēja un dziedāja i tam, i tam, i vāciešiem, i Krievijai.

A.K.M.: Nu pēc tam kā atnāca krievi, viņu...

V.F.: Atnāca krievi, viņam pases nav, dokumentu nav, paldies Dievam, ilgi viņš nedabūja 1947. gadā janvārī jau bija mājās, nebija jāgaida kamēr beigsies.

A.K.M.: Jā, bet, toties visi dabūja ciest no tā, ka viņš bija ne tajā armijā iesaukts.

V.F.: Nu, vot, tepat man bija tāds Koļa, saksofonists, mans draugs un skolnieks, audzēknis, viņa fāters pasniedza mums...

A.K.M.: Matemātiku.

V.F.: Matemātiku un fiziku, viņš teica: “Fiskovič, tu vari kaut uz sešiniekiem, bet tevi skolā nepaņems vienalga”. Tāpēc aizgāju uz mūzikas školu. Mums bija varbūtība vai uz Rozentāla skolu iet, vai uz Mediņiem diriģentu klasē. Par instrumentālistu man pietrūka tehnikas, nevarēju būt. Ūsītis teica, ka ej uz diriģentiem, tāpat dabūsi i to, i to. Tā i beidzās.

A.K.M.: Tā viņš iestājās Mediņskolā.

V.F.: Pirmo reizi mūžā viens pats aizbraucu uz Rīgu, ā skolas iela ir tur, parādīja man, aizgāju, iesniegumu, pārbaudes eksāmens, nu tā i tiku iekšā no otrā kursa parāva vēl uz trim gadiem [armijā]. Pēc tam domāju nē, ja nebūtu saticis vēl divus draugus, ar ko gājām kopā, “Aj, nē, davai ejam atpakaļ uz Mediņiem!” Za kampaņiju arī pašol. Tāds mums ir varbūt negatīvs, nelabs raksturs man un manam dēlam, mēs esam tādas sugas ļaudis, kuriem ne visai patīk dziedāt korī un soļot ierindā [smejas]. Kora klasi es pabeidzu teicami uz pieciniekiem, tā izvēlējos, nu da, da, da iestājos neklātienē pēc beigšanas, jo vajadzēja strādāt, jo vecāki pazuduši, miruši, bija jāstrādā. Vot, i neklātienes kaut kādas sesijas laikā satikos ar Belasovu, bijušo Rēzeknes vidusskolas direktoru, šis saka, davai brauc pie mums, mums vajag solfedžo, vot tev laba dzirde, pasniegsi solfedžo. Tā es tiku, 1960.gadā ar 1.septembri es biju te. Ar tiem darbiem gāja visādi, skolnieki bija visādi, daži bija, palika draugi līdz mūsdienai, a daži izliekas kā ienaidnieks. Bija traki, ko lai dara? Vot, te ir programmā rakstīts jāapgūst to, to un to, nu i kur tu liksies? Es i prasīju to visu, nu centies kaņešna iemācīt domāt skaņu kategorijās. Vot, piemēram, saskaņu kvalitātes, ir dažādas kvalitātes, ir konsonanses, disonanses kā viens skan, kā otrs. Kas skan kupli, kas greizi, kas tukši. Kvarta, kvinta – vot ,tukši, tercas, sekstas – maigi, sekunda, septīma – greizi. I tāpat ar harmoniju bija, harmonija ir mācība par saskaņu, dažāda augstuma skaņu kopskaņu, loģiku, secību.

A.K.M: Nu kādi tur jautājumi?

V.F.: Nu es jau sāku sarunāt muļķības, piestāstīšu vairāk nekā vajag, neviens neprasa, a es kā duraks runāju.

I.J.: Nē, nē, mums viss ir svarīgi. Varbūt varat pastāstīt par kultūras dzīvi kādi pasākumi notika?

V.F.: Nu pasākumi bija više kryši.

A.K.M.: Nu skolā vai pilsētā?

I.J.: Gan skolā, gan pilsētā.

V.F: Vot, man laimējās tikt pie laba direktora, viņš... Latvijā bija tikai divas vidusskolas, kur viens no priekšmetiem, neoficiāliem priekšmetiem, bija tā saucamie estrādes orķestri, tādi neliela tipa. .... pa skolas laikiem, haltūrēja pa dančiem i bija tikai divas vidusskolas, es pats organizēju te, a mans draugs, nu varbūt labs paziņa, Liepājas.

A.K.M.: Linde.

V.F.: Nē, ne Linde, Zaikovskis. Zaikovskis Ventspilī, tā vot tikai 2 školas bija ar bigbendiem.

A.K.M.: Ventspilī

V.F.: Venspilī, vot. Bet vienlaicīgi ar iebraukšanu te, es iestājos darbā ne tikai skolā, bet arī kultūras namā. Man Opicāns caur ministriju dabūja mani, lai es vienlaicīgi varētu strādāt i tur. Viņiem bija vajadzīgs orķestra vadītājs, un par orķestra vadītāju es nostrādāju 8 gadus, līdz 1968. Vot. Tur nebija labi, bet, bet laiks ir laiks, i kā to nosaukt, par krīzes žanru, parādījās... elekroģitāras, pavisam citā stilā, ģitāristi patika visiem gandrīz vai gribas tā i. Bet piestrādāt vajadzēja pašam.

A.K.M.: Bija MPK, orķestris ar ko tu biji........... Talanti

V.F.: I Audriņos pa laukiem, pa krogiem, pa kāzām.

A.K.M.: Tā kā visi muzikanti.

V.F.: Tāds liktenis, bet bija diezgan interesanti.

I.J.: Vēl varbūt bija pasākumi, vai tur vajadzēja piedalīties obligāti no skolas?

V.F.: Nē, no skolas pasākumu nebija.

A.K.M.: Nu kādi obligāti piedalīties, dziesmu svētki.

V.F.: Ar pūtēju orķestri. Pats es spēlēju saksofonu. Vot, i kādi pasākumi? Jebkuros svētkos bija koncerts jāsniedz. Jā, tur bija savas nianses, arī tagad mūsdienās ir vienkārši orķestra vadītājam, nopērc notis, uzliki i spēlē, a man nebija nošu, man vajadzēja pašam rakstīt, paņemt vai nu no lentas, vai nu no drukātām, klavieru. Aranžijas jāraksta pašam. Tā ir bija. Bet ar pašdarbībām bija citādi, pašdarbnieku vadītājs bija tas, kam pieder tā aparatūra ar mikrofoniem, nu a man paņem lentu, sēdēju pie magnetofona i rakstīju notis, i tā i spēlējām.

I.J.: Varbūt vēl kaut kas tāds īpašs, kas jums nāk prātā?

V.F.: Nu kas īpašs? Liepājā bijām, Liepājas dzintarā mēs piedalījāmies ar kultūras nama orķestri. Ar Aiju Kukuli, ar skolas orķestri piedalījās visos pasākumos, i bija tāda kompānija “Iščem talanti” jauniešiem, biju piedalījies Ļeņingradā. (saruna krievu val.)

A.K.M.: Jā, viņi piedalījās Ļeņingradā tajā konkursā, vissavienības “Iščem talanti”, Šurikam bija 1.vieta, bet 2. vieta bija Aijai Kukulei, tad Aiju Kukuli, vai “Liepājas dzintarā” viņa uzstājās, un tad viņu, dzirdēja viņu Raimonds Pauls un uzaicināja pie sevis, kad viņa vēl mācījās pie mums un brauca pie Paula, pēc tam, pēc beigšanas.

V.F.: Dabūja 1.diplomu Itālijā ar savu školas kori.

A.K.M.: Tagad viņai tur sava skola, dziedāšanas skola. A tā vairāki dziedātāji, Piterņovs, viņš pēc tam ansambli vadīja, dziedāja ar ansambli.

V.F.: Ziniet, mūsu vidū vokālisti ņekotirovaļis ar augstāko intelektu [smejas]. Par prastu tauta. Vo,t tas Piterņovs bija vienīgais, kurš harmoniju nolika uz 5.

A.K.M.: Solfedžo arī uz 5.

V.F.: Arī harmoniju uz 5.

A.K.M.: Tajā konservatorijā. Un Zeļenovs viņam bija skolotājs, vieglas smiltis, Zeļenovs visiem stāstīja, ka, vo škola [smejas]. Jo vokālists, ka viņam solfedžo vai harmonijā būtu 5, viņiem sajēgas nav, kas tas par priekšmetu. Atceros, man draugam Mediņos, harmonijas eksāmenās saka: “Es izskriešu, tu man uzraksti to uzdevumu”, es viņai rakstu, viņa izgāja, es ātri rakstu, a viņa saka: “Ko tev tik daudz tur nošu? Kaut kā retāk, uzreiz pateiks.” Tur tak 4 balsis. A viņa: “Ne, ne, ne, man vajag lai tās kļūdas būtu.”

V.F.: Bija dažādi.

A.K.M.: Izcilākie tavi skolnieki, kādi bija?

V.F.: Bija tādi, kuri, vot, rakstīja žalobas, sūdzības, ka pārāk stingri prasu nepamatoti. Bija atbraucis no Rīgas konservatorijas Kārkliņš Ludvigs, teorētiķis, nosēdēja manu stundu, nosēdēja visu nedēļu, katru stundu, rakstīdams tur savas piezīmes, i domāju vsjo, jāmeklē citu darbu. Nebiju kritis. Man bija jā.. ar galdniecību, vot piemēram, tas grāmatskapis, šis galds, šis te krēsls ar manām rokām taisīti. Vot ,pasēdēja Ludvigs, pēc tam nodaļas sēde izrādījās, ka tā i vajag.

A.K.M.: Kas gribēja, laikam tagad arī tā, kas grib mācīties, viņš mācās, tiem visi skolotāji labi, bet kas negrib mācīties, tas jau, tam viss ne tā. A tie, kas gribēja mācīties, cik to skolnieku, i puiši, i meituškas, pianistes bija visas, tā Bernadete Everse, i Arno mācījās, i visi, visi tikai paldies, tikai paldies. Zina, ka jau stāsies konservatorijā, tur jau būs viss kārtībā, gan solfedžo, gan harmonijā. Tur nebija bail, ka, nedod Dievs, tu izkrīti. Ja trijnieku dabūji, jā, ja viņam ir trijnieks, tur noteikti būs četri. Jau mazāk nebūs. Bija tādi gadījumi, ka specialitātē pieci, a tur divi. Nu jā, dzīve ir dzīve, bet nezinu, jau vienmēr teicu tā, paies laiks, liekas, vai tāds vājš kurss, nu ne visi, nu ko tu te dari, izrādās, ka tādas laimes vairs nebūs, kādi tur bērni. Jā, kā viņi gribēja mācīties, kā viņi mācījās, tagad jau citas iespējas. Tad jau bija tā, ka bērns nevienas reizes Rīgā nav bijis, kādas tur teātri, kādi ko, nu jā. Sevišķi no tiem laukiem, kad diriģenti, es koncertmeistare diriģentiem, tagad pavisam citas iespējas. Tāda dzīve, i var aizbraukt i paskatīties, i paklausīties, pavisam cits. (Turpinājumā viņi jautā par mani) Nu i ko jums tur vēl?

I.J.: Nu varbūt vēl kādu skolotāju tieši no bērnu skolas laika jūs atceraties?

V.F.: [noraidoši pamāj ar galvu]

A.K.M.: Jūs ziniet, tad bija tādi laiki, ka visur kaut kā... es neatceros pat, kā tiem skolotājiem bija vārdi, nu tie izcilie skolotāji, tie pie kuriem es mācījos, tādi na vsju žizņ, kā saka, vot. Bet pārējie skolotāji kaut kā nav nekādas darīšanas, tem boļeje bērns, kādas viņam darīšanas?

V.F.: Stundas i viss. Tā man i klavierspēlei, i mūzikas literatūru, i solfedžo viena un tā pati dāma pasniedza.

A.K.M.: Kā tad – vajag visu galopom pa Evropom, pa vienu gadu sagrābt visu, tā, lai cik vien var, lielākokārt i pašmācības ceļā, i viss. Ja tu interesējies, tev vajag, tu beidz skolu, kaut kur jāturpina mācīties, skaidrs, ka tur jau. Tagad jau septiņi gadi bērnu skolā, tad sagatavošana, i beidz skolu jau pāri 20 gadiem. Tā taču arī nevar. Bet tomēr tie bija vislabākie laiki tāpēc, ka visi bijām jauni. Kā es atceros, kādi pasākumi skolā bija, tur 8. marts un 23. februāris vīriešiem un jaunais gads, kaut kā kopā ar studentiem, pat kad braucām uz tiem kolhoza darbiem. Pirmo reizi aizbraucām aiz Dricāniem, tur linu plūkt, bet pirmo reizi redzēju, kā tie lini, kā viņi aug un kā viņus dabūt no tās zemes izraust, un vēl kaut ko sasiet kaut ko. Mūžam es neesmu dzirdējusi, ka tādi, kā viņš vispār izskatās, i kā viņš aug, absolūti es no citas, no paralēlas pasaules es biju, bet kopā ar visiem strādājām, ne tā, ka skolotājs tikai komandē blakus, skolotājs un skolnieki, visi kopā. Un tie subotņiki, kā skolā tur mēs, man vēl viena tāda bilde ir. Man iedeva grābekļus, ka man vajadzēja ar grābekli tās lapas. Bet es ne pie sevis, bet no sevim, ar tiem grābekļiem stūmu no sevi. A skolnieki un viena skolotāja stāv un brīnās, es saku, nu es savā prātā, tā ar slotu vajag, vot šitā, bet grābekļus es neesmu turējusi rokās, nekad, ne mūžam, ne es laukos dzīvoju, ne man kas laukos dzīvoja, kur pa pilsētu, kas staigā ar grābekli. Nu es šitā, kā ar slotu, nu jā ar tiem grābekļiem uz priekšu. Tad Slišāne, vieglas smiltis, diriģente teica: “Jezus muote žēļeiguo, ņeužeļi naasi turējusi rokā?” Es saku: “Kaņešna naasu turējusi rokās” Vot, šitā pie sevis. Nu bet jautri bija, un skolotāju koolektīvs bija labs, tie, kas beidza mūsu skolu un pēc tam palika strādāt, bija skolnieki, a tagad skolotāji nu pavisam kaut kā viss bija savādāk, nu varbūt tāpēc, ka visi bijām jauni. Šausmas kā saka, kā padomājot, atbraucu uz šejienis strādāt 1959.gadā jūnijā, paga 1956.gada 12. jūnijā es ar vecākiem atbraucu uz Rīgu, 60 gadus es nodzīvoju Latvijā. Man bija 18 gadi, kad atbraucām uz šejieni.

I.J.: Kur jūs pirms tam dzīvojāt?

A.K.M.: Ai, es dzīvoju visur kur. Mans tētis bija jūrnieks, virsnieks, pēc kara mēs dzīvojām Vācijā, tad no Vācijas pārbraucām uz Baltkrieviju un no Baltkrievijas aizbraucām, tēti aizsūtīja uz Tālajiem Austrumiem, netālu no Ķīnas robežas kara bāzē, kara flotes bāzē, tur mēs 7 gadus nodzīvojām, un no turienes pārbraucām uz Rīgu un viss, un vairs neviens nekur nebrauc. Es nomainīju 4 vai 5 skolas, gadu tur, gadu tur, ta ukraiņu skolā, ta krievu skolā, ta baltkrievu skolā, atkal krievu skolā, vot šitā. Un beigās tiku latviešu grupā. Un nevarēju saprast, kā cilvēki var visu mūžu nodzīvot vienā vietā. Nu kā var visu mūžu nodzīvot vienā vietā? Nu un man kaut kā čudna bija, ka nekur nav jābrauc, vismaz es kaut uz Rēzekni atbraucu, nu, vot, no Rēzeknes sākumā katru nedēļu braukāju pie mammas un tēta uz māju, pēc tam 2 nedēļās reizi, pēc tam reizi mēnesī, nu tā i visu mūžu cikam viņi bija dzīvi. Man bija divi brāļi, vienalga sanāca. A tagad jābrauc pie ārstiem. Un tāds atvieglojums, ka tomēr kaut kur jābrauc. Vot, man patīk braukt. Nu i kāds tur vēl?

I.J.: Nu tas laikam apmēram...

A.K.M.: Nu jā redziet, pa tiem bērnības gadiem, ja viņš būtu no pirmās klases tur gājis bērnu skolā, jā, bet tur jau bija citi laiki, karš un tas karš, kā saka, koriģēja visu dzīvi visiem cilvēkiem. Mans brālis, mēs kā atbraucām pēc kara 1944.gadā, viņš 4 gadi vecāks par mani, viņam bija jāiet skolā, vot, mēs atnācām uz klasi: 4 rindas, vot, tā visi sēdējām tur un skolotāja pārbaudīja kas ko prot, nu viņu pārbaudīja, viņu 4. klasē, mani pārbaudīja, mani pirmā klasē, jo man bija jāiet pēc gadiem, bet es jau gramatna biju 1. klasē. man, kaut ko maz zināja 2.klasē, ... 3.klasē, bet kas jau profesors bija – tas 4. klasē viņš sāka mācīties tā normāli skolu no 4. klases. es nezinu kā mūzikas skolā, bet vispārizglītojošā skolā negrib mācīties, vot, negrib neko. Oj. Tagad prasu kaimiņam: “Nu kā tev iet? Gribi skolu?” [Krata ar galvu ] A jūs kurā kursā?

I.J.: 3.

A.K.M. Jūs vietējā?

I.J.: Nē, pati no Viļakas novada.

A.K.M. No Viļakas novada?

V.F.: Veļikobritanija.

A.K.M.: Jā, kad braucām uz turieni mūzikas skolu ar inspekciju ar teorijas skolotājiem, tā, vot, vīrs saka braukšu uz Viļaku Britaniju. Tā Viļaka Britanija i palika [smejas]. Viļaka Britanija. Jā es arī esmu bijusi Viļaka Britanijā. (jautā par tagadējām kopmīnēm) Agrāk bija tur pie skolas nelielā mājiņa pie ezera. Kā man studenti dažreiz šupčut. Pūtēji obligātajā diriģēšanā, nu laikam bija kāda haltūra, bija iedzēruši, viņš no rīta tā ezerā nomazgājas, slapji mati, mēs ar Belasovu sēžam, gaidam viņam stundu. Viņš atskrēja, notis otrādi [smejas] paga, kurā lapaspusē bija tas gabals? Es nezinu. Nu tagad davai, viņš gatavs diriģēt, notis un rāda man diriģēt. A ko tu slapjš? Aj. Kauna nav, stunda pie direktora, nu, ja es būtu, tad labi, bet stunda pie direktora. “Skolotāj nu tā sanāca!” A tagad ar visu, ar slitu ūdeni dušām un visu. Nu vot tā.

I.J.: Jāsaka paldies jums!

V.F.: Lūdzu, neņemiet ļaunā!

A.K.M.: Kā tur būs, ko jau no turienes pasmelsiet. Nu jūs jau saprotat, par bērniem, kāds normāls cilvēks, ja viņam pāri 80 gadiem, kā viņš var atcerēties tos uzvārdus, un vispār kāds no tiem bērniem tagad domā, ka viņam vajadzēs atcerēties uzvārdus skolotāju, kādreiz var noderēt, nenoderēt bet katram gadījumam jāpatur prātā. “Labdien! Labdien! Budz zdarov! Budz zdarov!” I viss, vsjo. Informācija jauna visu laiku. Ja visu to turēt prātā, galva būs pušu. Ja cilvēkam pāri 80 gadu, viņš gan labi izskatās [smejas] es jau vienmēr komplimentus saku. Nu labi, paldies, ka jūs atnācāt!