Kalinovskis - Gzibovskis
JIRMV/MVa – TG 55
Kaļinovskis, Andrejs Intervija ar Tāli Gžibovski. Rīga, 2017.gada 22.aprīlī
Intervētājs Andrejs Kaļinovskis (intervijas transkripcijā – A.K)
Tālis Gžibovskis (intervijas transkripcijā – T.G.)
A.K.: Labdien! Man šodien ir liels prieks tikties ar jums un uzzināt…
T.G.: Nemānies?
A.K.: Nē (iesmejas)
A.K.: …un uzzināt jūsu ceļu it kā uz mūzikas pasauli. Un atsaukt atmiņā tās atmiņas, kad jūs mācījāties Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Kas jūs stimulēja pievērsties mūzikai un mācīties mūzikas skolā?
T.G.: Godīgi pateikt?
A.K.: Jā.
T.G.: Uz to mirkli, kad es sāku Rēzeknē mācīties, principā, man bija 50 uz 50. Tā bija reāla situācija. Jā, man mūzika, protams, patika. Un 50 uz 50, bija, ka es biju kā jebkurš normāls jaunietis – nekaunīgi slinks, un atļāvos uz eksāmenu nākt stāties klavieru nodaļā.
A.K.: Mhm…
T.G.: Tas bija nekaunīgi. Bet, man gadījās, pēc specialitātes eksāmena, piedāvājums, kur man skolotāja līdz, līdz pat savai aiziešanai, bieži atcerējās. Kad viņa man piedāvāja mācīties teorijas nodaļā, mans pirmais jautājums esot bijis: “Vai tur nav jādiriģē?”. Un uz viņas noraidošo atbildi, es esot samierinoši atbildējis: “Nu tad varētu būt arī teorijas nodaļa.” Katrā gadījumā paldies tam cilvēkam, šinī gadījumā viņa bija Vaida Salmiņa. Paldies viņai par šo, ka principā tas varētu teikt, tas pagrieziena punkts. Riktīgi izmainīja visu manu dzīvi. Gan viņas attieksme pret mani, gan viss piedzīvotais un nepiedzīvotais Rēzeknē… Principā es sevi daļēji uzskatu arī, arī par rēzeknieti.
A.K.: Mhm..
T.G.: Lai arī Rēzekne nav mana dzimtā vieta.
A.K.: Mhm… Un.. Tātad jums ir specialitāte… eeee… teorijas nodaļā, ja?
T.G.: Rēzeknē es beidzu mūzikas teorijas nodaļu, jā.
A.K.: Jā un kāda jums bija savstarpējās attiecības ar specialitātes skolotāju?
T.G.: Es varētu pat pateikt.. absolūti neliekuļojot, ka pateicoties šim cilvēkam, es arī droši vien esmu mūzikā palicis.
A.K.: Mhm…
T.G.: Pilnīgi viennozīmīgi. Protams (iesmejas), paldies visiem pārējiem kuri mani tajā laikā pacieta kā… grūti vadāmu. Bet nu, vislielākais paldies ir Vaidai Salmiņai.
A.K.: Jā… Un kādi jums bija pedagogi teorētiskajos priekšmetos?
T.G.: Pārsvarā gandrīz visos bija… Nu galvenajos es domāju, Vaida Salmiņa, tad es vēl pateicību parādā esmu par krievu mūziku.. eee.. Ludmilai Fiļipenko, šķiet ka tā viņu sauca. Protams visiem tiem ar kuriem nācās saskarties arī manai kursa audzinātājai …eee… Mežinskas kundzei. Tā vārdu sakot es neko negatīvu nevaru teikt da ne pret vienu. Īpaši paldies, protams, ir Fiskoviča kungam. Viņa dižā iesauka ir Grāfs. Varbūt esi dzirdējis tādu?
A.K.: Nē.
T.G.: Nu viņš pilnīgi, pilnībā atbilst šim vārdam – grāfs. Tā teikt, iznesīgs, cēls, ļoti, ļoti zinošs. Un tu iedomājies, ka Rēzeknes mūzikas vidusskolā tajā laikā bija bigbends…
A.K.: Mhmm
T.G.: … kurš bija vienīgais bigbends vidējās un augstākajās mācību iestādēs.
A.K.: Oo!
T.G.: Vari iedomāties tādu faktu?
A.K.: Jā..
T.G.: Un tas bija mūsu skolā, Rēzeknē. Es varu tā uzrunāt – mūsu skola.
A.K.: Jā un vai jums bija arī kāda papildspecialitāte?
T.G.: Es mēģināju tur darboties, bet tas bija tad, manas blēņas jau bija pāri mēram un, kad es ceturto kursu pēc armijas gāju vēlreiz.. Eee.. tas bija kā sitaminstrumentus es gribēju tur darboties, bet nu, daļēji tur iznāca, daļēji neiznāca, bet principā es beidzu kā mūzikas teorētiķis.
A.K.: Mhm…
T.G.: Pēc tam bija divdesmit gadu pauze, un tad es mācījos atkal tālāk par visām pārējām lietām.
A.K.: Mhm. Un..aaa… kur jūs darbojāties? Kādos kolektīvos darbojāties? Varbūt skolā un ārpus skolas.
T.G.: Nu, kolektīvs… Nu protams, ka tajā laikā nu… (pauze) mūzikas teorijas nodaļa… nu… teikšu godīgi… man pietika visam turpmākajām mācībām, no tā, ko es apguvu Rēzeknē. Un, teiksim, mūsu mūzikas teorijas nodaļas pierakstus izmantoja lielākā daļa arī konservatorijas studentu. Un tad tu iedomājies, mums bija eksāmens polifonijā…
A.K.: Mhm.
T.G.:… ko tas nozīmēja. Mēs rakstījām četrbalsīgu fūgu, mums bija laiks no deviņiem līdz pieciem pa dienu, pilnu darba dienu, astoņas stundas un astoņās stundās tev vajadzēja uzrakstīt četrbalsīgu fūgu. Tu atnāc no rīta, paņem biļeti, kur ir nu teiksim divas vai četras taktis…
A.K.: Mhm.
T.G.: … tēmai un pārējais ir konstrukcija plus muzikalitāte.
A.K..: Nu jā… (iesmejas) tas ir…
T.G.: Tad tu aptuveni vari iedomāties, kurš pašreiz mācās polifoniju un kārto viņu kā atsevišķu eksāmenu, rakstot fūgu beigās.
A.K.: mmm, mums ir…
T.G.: Solfedžo mums… aaa… bij… kāpēc… trīsbalsīgs, nu trīs balsis spēlējam no Baha (nesaprotams) un ceturto balsi dziedājām.
A.K.: Interesanti!
T.G.: Normāli! Tāpēc es saku, šīs te slodzes (smejas) pietiek līdz pat šim brīdim. Kad tajā teorijas nodaļā, mums apmēram bija divsimt piecdesmit tēmas mūzikas literatūrā, pa gadu. Kuras tev, nu… bija vēlams nospēlēt nu… teikšu godīgi, ja es pusi katru gadu varēju savākt, tad man tā mūzikas atpazīšana līdz pat šim brīdim ir pilnīgi pietiekoša un adekvāta, ja runājam par klasisko mūziku.
A.K.: Mhm… a un… aaa… pie šī visa ar jums darbojās arī jūsu skolas biedri…
T.G.: Protams!
A.K.: …un arī kādi pedagogi, ja?
T.G.: Protams!
A.K.: un kādas jums bija, varbūt, jums bija kādas tradīcijas konkrētas, ko jūs paši izveidojāt vai jūs pārņēmāt no kaut kā…?
T.G.: Nu, tas laiks ir tā, teiksim, pagājis, bet es ļoti spilgti atceros, ka kā īpašs piedzīvojums mums bija, teiksim, bigbenda mēģinājumi. Kā tagad atceros, tās bija trešdienas no trijiem līdz pieciem. Jo tas bija tā teikt svētās govs laiks.
AK: (iesmejas)
T.G.: Kad tur nekad, neko, neviens neatļāvās… nu vienkārši neatļāvās nebūt! Pietam, man tā bija milzīga dāvana, jo bigbendā es sāku spēlēt jau no pirmā kursa.
A.K.: Mhm..
T.G.: Kur pārējie puiši bija trešais, ceturtais kurss. Un toreiz tā starpība bija vēl jūtamāka, ka lielākā daļa viņi jau bija pēc dienēšanas armijā.
A.K.: Mhm…
T.G.: Nu reāli! Man bija kaut kādi 15 gadi, a viņiem bija 20-21. Nu piekrīti, ka tajā vecumā tā starpība ir gana jūtama.
A.K.: nu jā…
T.G.: Un es vienīgais (iesmejas) zaļais gurķis tur biju.
A.K.: (iesmejas) Jā… Un… a kādi notika vispār pasākumi tajā laikā?
T.G.: Nu tajā laikā, pie padomju iekārtas, nu kādi tur varēja notikt pasākumi… Neviena… tie kas varētu būt saistīti ar tautas mūzikas vai tautas tradīcijām… nu… viņi netika afišēti. Protams, ka to, ģimenes lokā, darīja gandrīz visi. Bet oficiālie pasākumi bija visi, tā teikt, ar partijas lietām saistītie, teiksim 7., 8.novembris, tur oktobra svētki un, teiksim, 1.; 2. un 9.maijs… tur, teiksim, lielā vadoņa dzimšanas dienas (iesmejas)… Un, un pašreiz, teiksim, arī man tā liekas, ka vadonim bija, kaut kur… kaut kādos divdesmitajos datumos un tās bija, teiksim, vadoņu talkas dienas un tad tur visādas dīvainības bija…
A.K.: Mhm…
T.G.: Bet tas bija, teiksim, saistīts ar ideoloģiju un ar visām šīm te lietām.
A.K.: Un… a kādas bija iespējas, piemēram, mācību laikā, kaut kādi bija… konkursos iespēja…?
T.G.: Protams! Taču tas ir līdzīgi, teiksim, tās konkursu padarīšanas… viņas… tāpat kā šajos laikos… bija… nu kaut kādas tur skolas iekšējais konkurss…
A.K.: Mhm…
T.G.: … reģionālais konkurss un tā tālāk. Bet viena gan interesanta lieta, ko, teiksim šī paaudze nevar iedomāties, ka lai mācītos augstākajā mācību iestādē, nu pēc mūzikas vidusskolas tā ir konservatorija nu…
A.K.: Mhm…
T.G.: vai jebkurā citā tās valsts, teiksim, nu augstākajā mācību iestādē, tev obligāti no tavas skolas, šinī gadījumā, Rēzeknes mūzikas vidusskolas, bija jāsaņem rakstiska rekomendācija, ka administrācija atbalsta tavu mācīšanos tālāk. Ar ko tas bija saistīts? Nu tam bija tāda, nu… pietiekoši daudz interesantu lietu, kuras tu, varbūt, pat neesi dzirdējis…
A.K.: Mhm…
T.G.: Jo, ja tu pēc skolas nemācies tālāk, tev divi, trīs gadi, pilnīgi droši draud armija. Un ko nozīmē armija? Kad divus, trīs gadus tu esi pilnīgi neprognozējamā vietā, visā milzīgajā Padomju Savienības teritorijā. A ja tev augumiņš, bija tā teikt, bišķin sīkāks, tad tev trīs gadi kaut kur uz jūras. Uz jūras vajadzēja trīs gadus dienēt, teiksim nu, un uz sauszemes divus gadus. Un tā bija gana skumja perspektīva (smejas).
A.K.: (smejas) nu jā…
T.G.: Kaut vai tāpēc vien, nu, daži labi centās. Bet ja tu jau pēc armijas biji… Nu tad, ko tas nozīmēja… Ja tu nemācies tālāk, bija obligāti jāatstrādā trīs gadi, tur kur tevi aizsūta. Un ja tu esi beidzis Rēzekni (iesmejas)… tad tas nozīmē Rēzeknes reģionā un jebkuru ciema skolu tu varēji nokļūt (uztaisa klikšķi ar pirkstiem) uz klikšķi! Labi! Ir… ja bija tāda demokrātiska situācija, nu tad tev piedāvāja sarakstu ar padsmit vietām. Nu tāpatās, kā man bija…, eeem…uz to brīdi nebija plāns mācīties tālāk, piedāvā sarakstus (smejas)…
A.K.: (smejas)
T.G.: … tā teikt. Ko es skatījos? Es skatījos, kur ir tuvākā iespējamā dzelzceļa iespējamā līnija…
A.K.: mhm…
T.G.: … visā tajā Rēzeknes apgabalā, nu saucamajā, no kurienes es varētu aizkļūt uz Rīgu ērtāk. Un tie bija Balvi.
A.K.: O! Es arī pats esmu no Balviem!
T.G.: Balvos savu pirmo darba gadu arī nostrādāju.
A.K.: Balvu mūzikas…
T.G.: Jā!
A.K.: interesanti… Un tad šī teorijas vai nu…
T.G.: Jā, teorijas padarīšana. Vecajā skolā, ja tu zini, kurā vietā Balvos bija…
A.K.: Jā, jā, jā….
T.G.: … tā skola. Pirmajā stāvā, uz pakalna pusi, bija mūzikas teorijas telpa bija… Un augšā otrajā stāvā, (smejas) bija mazs būcenītis, kurā es arī pats dzīvoju pašā skolā!
A.K.: (iesmejas) interesanti! Ļoti interesanti! A varat atsaukt kādus atmiņā savus kursabiedrus, draugus un raksturot, nu kādi viņi bija, nu varbūt, nu mācību procesā un ārpus no tā. Atšķīrās kaut kā vai nu…?
T.G.: Mēs bijām, es domāju, ka varētu teikt, ļoti draudzīgs kurss. Pat varētu teikt, ļoti, ļoti draudzīgs kurss. Jo, mums, pat pašreiz… viens, divi, trīs, četri, pieci kursa biedri, kuri mēs ļoti bieži sazvanāmies. Ļoti bieži. Pat vārētu teikt vēl vairāk… Es esmu aprecējies ar savu kursa biedri (smejas)…
A.K.: (smejas) Forši!
T.G.: Ja kādam teikt, ka man pašreiz ir septītais gadu desmits un mēs iepazināmies, kad mums bija 15 gadi un šī sieviete ir izturējusi mani līdz šim brīdim…
A.K.: (smejas) Viņa tā kā arī ir… nodarbojas… ar mūziku, ja?
T.G.: Ar mūziku, jā. Viņa, tā teikt, viņa bija pianiste, un puse programmas mums pat bija līdzīga, kad mēs stājāmies iekšā. Kā mēs smejamies, redz, sākām ar konkurenci un skaties kas notiek tālā (smejas)…
A.K.: (smejas) Bet, beigās jā… Kādi skolas pedagogi, … nnn.. jums palikuši, nu visspilgtāk atmiņā?
T.G.: Teikšu godīgi, es puika, tā teikt, nu no laukiem nācu, …toreiz man Rēzekne šķita, tā teikt nu, ja tagadējos mērogos, nu ja ne Ņujorka,… man šķita tā teikt, milzu pilsēta…
A.K.: (smejas)
T.G.: Viss, kas tur notika, tas bija, tā teikt, man pilnīgi jauns piedzīvojums. Nu kā nu, principā četrpadsmit, piecpadsmit gadi, un, un puika no laukiem! Pilsēta, tā teikt…, sabiedriskais transports,… kas tas tāds?...
A.K.: (Smejas)
T.G.: Visādas tādas lietas, kuras tā teikt, nu, protams, ka es teorētiski zināju, bet kad bija iespēja tur dzīvot un kaut kā, teiksim, mācīties. Visi tie pedagogi… Nu tur katram pedagogam ir sava vēsture, kas tajā laikā bija, nu arī tagad, es domāju, ka tas pietiekoši dzīvīgi ir. Ka tur bija bigbends! Tas vienkārši… dzīve jau tāda, ka kaut kādā brīdī, tā teikt, lielie onkas mani paņēma spēlēt kultūras namā balles. Tas jau bija, tā teikt, manam prātam neaptverami, kā tā, lielajā Rēzeknē man, tā teikt, tur… (smejas)… nu tā, domāju, ka arī kaut kādā brīdī, tā teikt nu, zvaigznītes slimība droši vien kaut kur parādījās nu tāda kaut kur lepnība par to lietu. Nu es taču biju garmatains, hipijs un kas tik vēl tā teikt… Man bija ādas jaka, kuru tā teikt, normālam padomju pilsonim, tas nebija piedienīgi (iesmejas)… Un tad tāda situācija… Man bija tiešām reāli matu cekuls pietiekoši garš un skolas direktors, vienā brīdī, tā teikt iedeva naudiņu, tā teikt, aizej un sakopies…
A.K.: (Smejas)
T.G.: … nu tad, biju, nu tā teikt pietiekoši niķīgs, ja tā varētu teikt, un sakopos. Kā tagad atceros, par 15 kapeikām, bija ātrākā frizūra…
A.K.: (Smejas)
T.G.: … kā tagad – neviena mata uz galvas (smejas)…
A.K.: (Smejas)
T.G.: … tajā brīdī mani gandrīz izmeta vēlreiz. Saka, ja tu nesaproti, ko no tevis lūdz un tagad izskaties pēc cietumnieka (smejas),… pilnīgi droši atceros.
A.K.: (smejas) A varbūt jūs arī atceraties kādus vispārizglītojošos priekšmetu skolotājus?
T.G.: Ļoti labi atceros Ņikohinas kundzi. Viņa mums pasniedza krievu literatūru. Kas priekšmets man šķita ļoti tuvs, jo viņa bija tik zinoša un savā priekšmetā, ... un savu priekšmetu mīlošs cilvēks un tas tā ļoti palicis atmiņā…
A.K.: Mhm…
T.G.: (nopūšas) un…, bet nu,… latviešu valodas skolotāja,… tur mums arī, tā teikt, bija savi piedzīvojumi. Jo,… mēs bijām tāds nerātns kurss… (smejas)…
A.K.: (smejas)
T.G.: … varu izstāstīt! Mums uzdeva iemācīties dzejolīti. Nu, kā normāli latviešu valodā. Nu kaut kādu tur, teiksim, nu... Un mēs viss kurss, cik mēs bijām cilvēku, … (mēģina atcerēties)… kaut kādi padsmit,… lielie padsmit kaut kādi…
A.K.: Mhm…
T.G.: … ja ne vairāk. Un mēs visi iemācījāmies dzejolīti, šobrīd atceros – akmeņkalis kaļ un kaļ! Nav ne mirkli rimis. Bet izkalis ir tikai to, kad tu esi dzimis! Un tad bija, man tā šķiet, Veilands, vai kāds cits dzejnieks, bet saucās dzejolis “Ļeņinam”. Un tad tu iedomājies, kāda varēja būt stunda, kad septītais skaita vienu un to pašu dzejolīti, un pilnīgi, tā teikt, bez mazākās mīmikas. Mēs pārējie mirstam nost! Tu nevari izturēt, saproti un tādā patosā, nu…
A.K.: Jā…
T.G.: …patriotisks dzejolītis. Nu šādu piedzīvojumu atceros ļoti skaidri. Tad tu iedomājies, ka divdesmit cilvēki, apmēram, skaita vienu četrrindi divdesmito reizi. Un tu neko skolotājs nevari padarīt. Nu kā, pateici mācīties dzejolīti, visi iemācījušies. Lūk, dzejolītis!
A.K.: Nu jā (smejas)… Kā jau jūs pieminējāt, par vienu iesauku, bet vai bija vēl kādas iesaukas, nu pedagogiem, atsevišķiem kursa biedriem?
T.G.: (ievelk elpu) Nu protams, ka bija.
A.K.: Nu tieši kāpēc?
T.G.: Tajā brīdī mēs īsti tā neaizdomājāmies. Lai piedod, teiksim, nu es neteikšu kuru tā sauca, bija…, vienam pedagogam bija iesauka “koka zirdziņš”. Viņa nav ne aizvainojoša vai kā savādāk, bet “koka zirdziņš”, tas drīzāk tāds nu,… attieksmes dēļ pret savu priekšmetu. Nu koka zirdziņš, nu ko no viņa var paņemt, nu…? Tas tā, kā nu…, mēs to uzskatījām, nu… jāpiecieš tā stunda, nu,… atzīme tur kaut kāda jāsaņem. Bet kaut kā tas viss kopā,… es domāju, ka tas nav atkarīgs no priekšmetiem,… kā jebkurā priekšmetā – tas ir atkarīgs no cilvēka, kas, kā viņu pasniedz, kā viņu piedāvā. Un to jau, tā teikt, tāpatās kā tu jūti, kurš cilvēks, nu no taviem pedagogiem…
A.K.: Mhm…
T.G.: … mīl savu priekšmetu, zina savā priekšmetā un kāda ir tava attieksme pret tiem, kuri nu,… nāk uz darbu tāpēc, ka viņi nāk uz darbu. Nekas jau nav mainījies! (smejas)
A.K.: (smejas) Un… aaa… kāda jums ir visspilgtākā atmiņā palikusī skolas tradīcija un, …aaaa, … vai jūsu kurss piedalījās to tradīciju veidošanā un vai jums vispār... Nu, jūs jau kā pieminējāt, ka ums bija ļoti aktīvs kurss un…?
T.G.: Mēs Jaunos gadus kopā svinējām. Tur naktī mēģinājām tā teikt, mēģinājām nepamanīti būt, nu, kādiem Ziemassvētkiem baznīcā,… uz kaut kādiem Vasaras svētkiem baznīcā. Jo tā bija principā noliegta lieta. Jo padomju jaunietis nedrīkstēja, tā teikt, ar baznīcu draudzēties. Teiksim, tur nekādas tādas, nu baznīcu lietas, principā viņas tā kā nebija noliegtas, bet viņas bija ļoti neveselīgas. Un, pietam, ja tev kaut kur perspektīvā,… tu taisījies kļūt par skolotāju…
A.K.: Mhm…
T.G.: …nu jo šāda izglītība arī to, tā teikt, domāju, ka viens no mērķiem ir, teiksim, nu pedagogu izglītība. Nu tad tas vispār bija nepieņemami! Nu kā tu, padomju pedagogs, teiksim, ar baznīcu vari draudzēties! Bet tā mums bija tāda nu, varbūt nu ne gluži tradīcija, bet tāda nu, zināmā mērā, aizliegtā augļa tāds… (nesaprotami),… kā tas ir. Protams, mums bija interesanti, protams, kāds dziedāja korītī, kāds, teiksim, spēlēja ērģeles, tā pusslepus.
A.K.: Mhm…
T.G.: Un tādi mēs tur bijām.
A.K.: Aaa… kā jums tajā laikā skolā bija, nu it kā, ar instrumentiem? Ar ērģelēm un…?
T.G.: Nu, skolā, protams, ka nebija ērģeles. Nu ērģeles bija vienīgās teiksim,…. Baznīcā…
A.K.: Mhm
T.G.: … tad tur vienkārši vienojās, gāja kaut kādos laikos, tur kaut ko trenēties, tur kaut ko mācīties un pārsvarā tie jau bija tie, kas mācījās klavieres spēlēt.
A.K.: Mhm.
T.G.: Tādas visādas lietas. A vispār ar visiem tiem instrumentiem, iedomājies, teiksim, ka visā valstī pat tāds estrādes bungu komplekts bija problēma, bet Rēzeknes mūzikas vidusskolā, bija! Un, pie tam, tā teikt, ļoti, priekš tiem laikiem, pat nu ļoti labs komplekts.
A.K.: Mhm.
T.G.: Uz tā fona, ka nebija vispār nebija nevienam, nekur, nekas, pa lielam. Un tad tur mums bija, tā teikt, pat kaut kāds basģitāras pastiprinātājs, kā tagad atceros. Tā teikt, tad laikam, kaut kāda pat ģitāra kaut kur parādījās, kas jau bija svētki. Un tad kaut kāda ērģelītes, tur kultūras namā kaut ko tur iegādājās, tā, ka nu…
A.K.: Mhm..
T.G.: Tajā laikā, nu, pat varētu teikt, tā teikt, gan pedagogam profesijas prestižs, gan cilvēku, kuri nodarbojās ar mūziku vai ar mākslu, bija nesalīdzināmi augstāks. Tas gan man tā šķiet, ka toreiz bija, tā teikt, nu tādas respektējošas situācijas. Jo, protams, tur vajadzēja krietni vairāk ieguldīties…
A.K.: Mhm…
T.G.: Nu apskaties, mūzikā – septiņi gadi tu bērnu skola, tad tur bija četri gadi, iet uz vidusskolu vienpadsmit gadi, 5 gadi “kondžene” – tur ir 16 gadi vismaz, kur vienkārši tajā profesijā ir, … tu gribi vismaz kaut kāds būt. Ja tu zini, ko tu gribi…
A.K.: Mhm…
TG: (smejas) Nu labi, mediķi vēl varbūt, vēl varbūt tur, protams, tā saucamā, kā pašreiz mēs varam formulēt mūža izglītība, bet reāli kādreiz tu mācījies vidusskolā, kaut kāda proftehniskā skola, tev ir sava specialitāte, kas nav ne labi, ne slikti un tu vari nopelnīt naudu. Kā mūzika un viss tas pārējais attiecas, nu tas jau ir atkal savādāk. Telpā ienāk cilvēks.
T.G.: Kas mums te nāk ciemos? Mums nāk ciemos kāds.
Sievietes balss: Labdien!
A.K.: Labdien!
T.G.: Apstādini bišķi uz pauzīti un tad (nesaprotami)….
Intervija tiek apturēta plkst. 11:41.
Intervija tiek turpināta plkst. 11.55
A.K.: Aaa… pie kā mēs palikām (smejas)… Jā, eee… jūs taču, jūsu laikos arī bija tāda, …eee… tradīcija, kā jauna kursa iesvētīšana?
T.G.: Vot, šādu lietu…
A.K.: Vai nē?
T.G.: Es gan neatceros.
A.K.: Neatceraties?
T.G.: Jo kaut kāda, … droši vien, … nu ne droši vien, es zinu, ka tāda, … ka tāds notiek arī pašreiz manā darbiņā, šeit. Eee…, bet toreiz, kaut kā man tas tā nebija,… aizslīdējis garām. Ja ir bijis, tad varbūt vienkārši es neatminos.
A.K.: Mhm. A tādas kā rudens talkas jums bija?
T.G.: Ūūū,… par tām talkām, tas bija viens lielisks gadījums. Jo mēs talkās braucām uz kolhozu.
A.K.: Mhm…
T.G.: Un rudenī tās bija parasti kaut kādas, nu kartupeļu talkas, vai cukurbiešu talkas. Nu tās bija tā teikt… Vot, tāda tradīcija. To mēs gaidījām ar lielu nepacietību. Jo tas bija tāds, nu… (smejas),… nu ja tā var teikt, eee, tā teikt, tvaika nolaišanas laiks. Ja vēl tur, kaut kur, uz kaut kādām pāris dienām, kaut kādā klubā uz kaut kādiem matračiem, nu… šad tad laikam tā bija bijis… Nu tā bija tāda ampelēšanās, tā teikt, nu, ļoti atbalstāma….
A.K.: (smejas).
T.G.: Ko,... kas mums ļoti patika un maz bija tādu, kuri tur centās izvairīties. Nu, tas bija sabiedriskais darbs. Vienkārši palīdzējām, teiksim, ražas novākšanā,… man personīgi tas ļoti patika. Otra tradīcija, kas bija… Kas vai tagad ir, ka kaut kādos kursos,… divos pēdējos, mēs braucām uz pedagoģisko praksi un pedagoģiskā prakse, tas bija kaut kāda nedēļa, divas, kādā no,… eee.. rajona skoliņām. Reāls darbs. Tu biji reāls skolotājs un reāli tās skolas, tā teikt nu tās skolas skolotājs, tev bija kā mentors, kā pieskatītājs un viņš tā teikt nu atbildēja, tev deva raksturojumu, par tavu morālo stāju, par tavu pedagoga, teiksim, iespējamību vai neiespējamību, tā teikt, par tavām zināšanām. Nu, un principā tā bija reāla situācija, kad tev pēc mūzikas vidusskolas, bija jāmāk strādāt. Un bija jāmāk strādāt, gan bērnu mūzikas skolā un vispārējā, … mhm…, vidusskolā mācīt bērniem dziedāšanu…
A.K.: Mhm…
T.G.: (iesmejas) Un tur nebija jautājumu patīk, nepatīk. Tev bija, ja tu to esi apņēmies darīt, valsts tevī ir ieguldījusies un neviens tālāk nejautāja, ko tu par to domā. Vai nu tev trīs gadi jāstrādā vai nu mācies tālāk. Pēc trīs gadu atstrādāšanas – dari ko tu gribi.
A.K.: Mjā… un… eee… Pēc Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas pabeigšanas, jūs mācījāties tālāk…
T.G.: Divdesmit gadus es nodarbojos ar visām citām lietām. Un tad, kad man palika 40 gadi, es sāku mācīties tālāk.
A.K.: (smejas) un tas bija?
T.G.: Tad es, tā teikt, pabeidzu bakalaurus, tad pabeidzu maģistrus un tad pabeidzu doktorantūru. Un pašreiz par dziedāšanu, … docents pedagoģijas akadēmijā…
A.K.: Tā sanāk ir kura?
T.G.: RPIVA
A.K.: Rīgas Pedagoģijas un vadības akadēmija, ja?
T.G.: Jā. Bet, nu… ar šo gadu izskatās, ka būs Latvijas valsts mūzikas akadēmija.
A.K.: Tomēr būs, ja?
T.G.: Nu tas ir viens nolemts un process vienkārši notiek. Cik viņš ir pareizs, es to nekomentēšu, man ir savs viedoklis…
A.K.: Mhm…
T.G.: Daudzas lietas ir dīvainas mūsu valstī, kas ir pretlikumīgas pat.
A.K.: Mja…, un vai ir kāda nodarbošanās, kas, nu, nav saistīta ar mūziku un kas jums vēl patīk ļoti – sports, kaut kādas aktivitātes?
T.G.: Tu domā pašreiz?
A.K.: Jā.
T.G.: Ar lepnumu varu pavēstīt – šonedēļ es esmu kļuvis par mūsu skolas 64 lauciņu dambretes čempionu.
A.K.: Ooo! (smejas)
T.G.: (smejas)…
A.K.: Un, kā jūs jau pieminējāt, tad jums sakari ir ar saviem kursa biedriem…
T.G.: Protams!
A.K.: Un…, bet vai ar kādiem pedagogiem?
T.G.: (nopūšas) nu redzi… Man pašreiz ir 61 gads…
A.K.: Mmm…
T.G.: Un pedagogi,… tie, kuri ir, ar tiem es vēl uzturu attiecības, bet šī paaudze lēnām iet projām…
A.K.: Nu ja…
T.G.: Un tas ir normāli jāsaprot, neviens mēs neesam mūžīgi. Es saku, vislielākā cieņa par to ieguldījumu, ko viņi savulaik ir devuši. Tu jautāji, kura ir spilgtāk, varu nosaukt jebkuru… jebkuru no tā laika pedagogiem. Vienkārši tur cilvēki, vienkārši zināja savu darbu. Jo tur pat tādu nejaušu cilvēku mūzikā principā nebija.
A.K.: Mhm… Un jā… Un pēdējais – ko jūs vēlētos…
T.G.: Pēdējais? (iesmejas)
A.K.: (iesmejas) Jā!
T.G.: Labi (smejas).
A.K.: Ko jūs vēl vēlētos, nu, novēlētu Rēzeknes mūzikas vidusskolai, gan audzēkņiem, gan pedagogiem?
T.G.: Nu,… tu mani tā bišķiņ pārsteidzi ar šādu jautājumu…
A.K.: (iesmejas)
T.G.: Nu, tas ko gribētu vēlēt, lai ir strādāt griboši un varoši cilvēki. Un es zinu, ka tādi ir Rēzeknē. Vienkārši nebaidīties uzņemties iniciatīvu, nebaidīties pastāvēt uz savu taisnību un būt pārliecinātam, ka labi darbi vienmēr ir labi darbi un nedarbi vienmēr paliek nedarbi. (Smejas) Un tur nav nekas mainījies pēdējos 150 gados!
Telpā ienāk audzēknis. Risinās neliela saruna starp skolotāju un audzēkni.
T.G.: Nu, tas pa lielam ir tas,… ka visas lietas ir atkarīgas tikai un vienīgi no cilvēka.
A,K,: Mhm…
T.G.: Ja viņš ir ar savu sirdsapziņu, neatkarīgi no viņa amata, izdevīgi, neizdevīgi, tad lietas notiek. Tikko tu sāc būt, tā teikt glumiķītis, (nopūšas) daudzpunkts.
A.K.: (iesmejas) Labi, liels paldies jums!
T.G.: Paldies tev!
