Kanča - Tumane
JIRMV/MVa-ĀT-19
Kanča, Ērika Intervija ar Āriju Tumani 2014. gada. 20. jūnijā
Vieta: Varakļānu vidusskola, Jaunatnes iela – 2, Varakļāni.
Ē.K. Labdien. Mani sauc Ērika Kanča. Vācot atmiņas par JIRMV skolas gadiem, tagadējie audzēkņi apkopo absolventu stāstus. Ļoti ceru, ka arī jums kā absolventei atmiņā ir saglabājušās gan spilgtas, gan arī ikdienišķas epizodes no skolas dzīves par saviem skolasbiedriem, pedagogiem, kā arī citi stāsti, kas palīdzēs izveidot kopējo stāstu par mūsu skolu. Tāpēc sākumā lūdzu pastāstiet, kad, jūs uzsākāt savas mācības mūzikas vidusskolā un kādā mācību programmā?
Ā.T. Tā. Nu vispirms jau eee, tad, kad es uzsāku mācības Rēzeknē, vēl nemaz Jāņa Ivanova vārds nebija piešķirts mūzikas vidusskolai, un mēs bijām tie, kam bija tas gods 1983. gadā, ja es nemaldos, to tu, Ērika, apskatīsies pati, jā. Tika piešķirts Jāņa Ivanova vārds mūzikas vidusskolai, un mēs piedalījāmies visos svinīgajos pasākumos un tā tālāk…. nu labi tas tā. Es tad 1980. gadā uzsāku mācības…eee…kordiriģentu nodaļā. Jā…un pabeidzu 1984.gadā…ja.Tā, lūk nu.
Ē.K. Mhmm.. Jūs varētu pastāstīt par saviem mācību laika iespaidiem? Kādi skolotāji vadīja stundas?
Ā.T. (ievelk elpu) Tā...nu vispirms jau jāsāk ar manu kordiriģēšanas...eee...pedagogu. Tā bija..ee...Antoņina Milaševica.(ievelk dziļu elpu atkārtoti) Un uzreiz jāsaka ārkārtīgi liels paldies viņai, jo tagad paskatoties atpakaļ..mmm...visi tie audzēkņi, kas mēs esam mācījušies pie Milaševicas, tomēr es varu ar lepnumu tā iztaisnot plecus un teikt, ka mēs tiešām esam pateicīgi savai diriģēšanas skolotājai, jo man liekās šie vārdi runā paši par sevi, ...eee...mani tā teikt..ee.. vienaudži,..ee..gan Anda Lipska gan Jānis Mežinskis, gan Ēriks Čudars gan Ārija Tumane (smejas). Eee..ee...ee..Normunds Liepiņš,..paga tā Inga un Normunds. Viņam bija Liepiņš uzvārds, viņš arī pie Milaševičas tur jaunākos kursos nmācījās jā. Eee...eee...Svetlana, kāds viņai tagad uzvārds, ...Ludborža, viņa strādā pirmajā vidusskolā. Bikovska..nē.., .es nezinu kāds...kāds kāds viņai,laikam tomēr Bilinska,....es vispār negribu sajaukt, bet nu tātad, nu lūk. Tādi tādi nu mēs tādas izcilas personības (smejas), kas esam mācījušies, bet tiešām, ko es gribētu pateikt, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi pie kā tu tiec un pie kā tu mācies (ievelk elpu). Eee.. jo tad, kad es mācījos..eee...konservatorijā, ..eee, tad zini, tā jāsaka: „Kas kas sunim asti cels, ja pats..ee.. ”, tad iestājpārbaudījumos bija tādi izcila pedegoģe Kļaviņas kundze, nu jau aizsaulē, tā teikt, un viņa teica tā: ”Ee..jums nevajadzētu pat muti atvērt, bet pateicoties, paskatoties uz jūsu rokām”, jo mums bija pirmais, pirmais kurss, kurus uzņēma ar radošo konkursu. Un tad, kad es iegāju konservatorijā un pacēlu savas rokas un sāku diriģēt viņi pateica..ee: ”Jūs ar savām rokām..ee..tiksiet tālu”, ja. Tā, ka tas pamats, ko ielika skolotāja Milaševica, nu tas ir tas ir vienkārši nenovērtējami ira, jo diriģentam tas, tas mūsu instruments ir tās mūsu rokas. Jā..un tā ka tiešām es ārkārtīgi lielu paldies varu pateikt tieši skolotājai Milaševicai kā savai diriģēšanas.ee..pirmajai skolotājai, un un un mēs to toreiz varbūt nenovērtējām, tiešām mēs to varbūt nenovērtējām un likās varbūt tur citam kaut ko tur vairāk tur, tur tur pasaka, un tev varbūt tur mazāk un tev gribas, lai tev būtu vairāk un (ievelk elpu). Bet nu, jā, mēs varam būt lepni par tādu skolotāju un un un tiešām ir milzīgs, milzīgs paldies viņai. Un arī vēl, ko gribētu pateikt, ja ir par pedagogiem, tad noteikti otrais tas ir solfedžo skolotāja..ee..Mortukāne. (Ar smaidu uz lūpām) Viņa tagad strādās Viļānos,..ee..,bet viņa mums pasniedza solfedžo nu lūk, bet nu tas pamats, ko viņa izdarīja, tas, tas ir vienkārši nenovērtējams. Jo es varu būt, vispār man ārkārtīgi dzīvē ir veicies ar pedagogiem! Tad, kad es mācījos Madonā bērnu mūzikas skolā, mana solfedžo skolotāja bija arī tāda Tipāne un viņa bija arī visstingrākā Madonas mūzikas solfedžo skolotāja, un tad, ka viņa uzzināja, ka es iešu uz Rēzekni, viņa sagrāba galvu. Viņa saka, Ārij, tu vispār saproti, kur tu galvu bāz? Tu vispār saproti, ko tas nozīmē,...nu ko, nu ko... tāds bērns vēl vispār var saprats. Protams, ka neko, pasmaidīju un viss (ievelk elpu). Nu lūk, nu tā mēs nokļuvām pie Mortukānes. Tie, kas bija,...jā starp citu es nezinu, vai jūsu laikā ir sadalīti, kas ir ar bērnu skolu un kas ir bez? Vai tagad neuzņem bez bērnu skolas?
Ē.K. Nuu..uzņem arī bez bērnu skolas.
Ā.T. Jā? Nu, lūk, mēs, tie kas bijām arī ar bērnu skolu, tos mūs, mūs lika visus pie Mortukānes. Pirmkārt jau ārkārtīgi stingra skolotāja, bet nu (rāda ar dūri) to, ko viņa mums iemācīja, jo es saku, ja, ja, ja tāds pianists vai pūtējs, varbūt viņam tā solfedžo nebij, bet diriģentam, ja tu nedzirdēsi akordus, ja nu, nu tas bij, tas bij tāda dzelzs disciplīna. Saproti, nu, tas ir vienkārši vārdos neizsakāmi, tā kā mums, nu iedzina tos solfedžo; nu bet mēs arī drebējām, mēs kā apšu lapas, paga es nezinu 25, vai kura tagad, kad nokāp pa kāpnēm, uzreiz pirmā pa labi klase.
Ē.K. Jāaa...divdesmitpiektā...(mani pārtrauc uzreiz Ārija turpinot aizrautīgi runājot).
Ā.T. Nu lūk, mums parasti uz deviņiem ir stunda....(nevar apvaldīt smieklus),...un saproti, mēs gaidam, jo mēs zinam, ka ap deviņiem ieradīsies Mortukāne no Viļāniem ar to autobusu. Mēs sēžam tur bailēs, vai nu tur dungojam kaut ko vai, vai, vai, nu jau trenējamies to solfedžo un skatamies iesoļo Mortukāne ātrā solī. Saproti, viņa, tā kā es - laikam azbesta vecene, klausies (Ērika iesmejas), nekad neslimoja(smejas). NEKAD! Un arī nekad šitā nebij (ar knipi uzsit pa kaklu un turpina ar smieklu pilnu balsi runāt). I pēc tam es dzirdēju viskaut ko, bet nu labi tas tā, bet nu ārkārtīgi, nu solfedžo - tas bij nu vienkārši, nu, bet nu arī tas, tas diriģentam ir vajadzīgs! Ja tev nav ausis kārtībā un tev nav dzirde kārtībā, tad tev tur vispār nav ko darīt. Nu...tā ka tas ar bij ārkārtīgi, ārkārtīgi liels paldies Mortukānei, tiešām, jo, jo viss tālāk aizgāja - gan konservatorijā, gan visur. Es saku, mūsu laikā bija tā, ja tagad, lai piedot man tagadējie audzēkņi, ja tagad jums konkursi ir baigi mazie un var iet, kas grib un ņem, un ir priecīgi par katru(Ērika nomurmina mhmm), tad mums bija ārkārtīgi lieli konkursi un tāpēc jau, nu atkal es slavēšu savu paaudzi, ja, bet mums bij jābūt tomēr talantīgiem (lepni). Tomēr bij jābūt talantīgiem cilvēkiem, lai, lai, lai to varētu darīt, jo bij milzīgākie konkursi, tiešām milzīgākie konkursi un, un nu ja. Nu tā, lūk, jā, bet es par pedagogiem varētu daudz runāt, bet nu labi, lai tā būtu, lai, lai vismaz šie divi cilvēki, bet nu protams, ja mēs uzreiz runājam par kordiriģentu nodaļu (ievelk elpu),...nu tad tās personības, kas bija tolaik, sāksim jau ja, tolaik...man, man, mana skolotāja tātad Milašēvica...ee..Antoņina Mežinska, Uldis Balodis..(ievelk elpu)..ee..Slišāne...(Ērika piebalso jap)..., tas ir , tie ir vārdi tie, tie ir vārdi ar kuru vispār Rēzeknes koru, vispār tā laikas viss, viss, viss, viss, viss, visa mūzikas dzīve, visa koru dzīve un kuru pamata, uz viņu pamata, tātad uz viņu padarītā darba balstījās: tātad Ezerzeme, Sieviešu koris”Ieviņa”, kur es arī dziedāju, jo man mana diriģēšanas pasniedzēja, kurā korī bij, tad mēs tie visi dziedājām tajā korī, ja... Nuu..vēlāk..mhmm tur tā sadalījās tas koris un, un Milašēvica aizgāja uz Saskaņu, nodibināja tātad pie Rēzeknes piena kombināta jaukto kori, un tad mēs - visi audzēkņi atkal uz Saskaņu gājām. Bet protams bija..ee.. pie Ulda Baloža „Ezerzeme” , protams viņa audzēkņi gāja, bet nu mēs, protams, kā jau vienmēr, ja kaut kur atbildīgas uzstāšanās, tad visi dziedās „Ezerzemē” (gardi smejas), kur vajag, tur dzied. Medikusā starp citu, netiku nekad dziedājusi...ee.. ”Ieviņa” bija mans tas koris, ..ee..kur mana Milašēvica un Mežinska kopā vadīja un, un, un tad jau protams Saskaņa, nu un, un „Ezerzeme” pie Baloža, un protams visi mācību kori arī. Uldis Balodi mums vadīja jaukto kori un bij mums tāda..eeee...skoltāja Anna Līduma, kura vadīja meiteņu kori (ievelk elpu) un tad, kad kādreiz man šeit koros kaut kas tā ieņurdas un saka: „skolotāj mums ir grūti”, tad es gribētu viņus nolikt pie Annas Līdumas meiteņu korī. ..Es nezinu vai, vai, vai tās leģendas tagad klīst vai neklīst, bet tu saproti, ceturtdienās bij meiteņu koris un tur tie slīmesti pianisti,visi salīda, jo meitenes dziedāja tur, un teorētiķi, un viņiem tā koradziedāšana un viss tas, viņi tur gariem zobiem nāca (ievelk elpu). Un pie viņas bija tāda stingrība, tāds režīms, divas stundas uz podestiem un, saproti, viss, un tur nebija žēlestības un viņa tā :” Nu jūs nevarat izturēt?”(respondents un intervētājs abi sasmejas). Nu saprot, nu vispār, bet nu tas pats vien..ee... kā vadīja to jaukto kori Uldis Balodis...ee.. Viņam, viņa skolotāja bija tāda Dreiblate, kas vienmēr iedziedināja to kori, un dažreiz arī, dažreiz, nu protams, protams arī Uldis pats Balodis, bet vienmēr viņa uzsvēra :” Mīļie diriģenti, skatieties, skatieties un mācieties kā strādā Uldis Balodis, un tie vārdi man ir pilnīgi, pilnīgi tā palikuši atmiņā (ievelk elpu). Un, protams, arī tad mēs to visu laidām, laidām gar ausīm, nē nu, redzējām ikdienā ar kori. Uz kori kad gājām un vēlāk vakaros bija uz kori jāiet , un, un nu viss nu..jaa...tā bij laba skola. Mums labi..jaa (samulst)..pietiks.
Ē.K. mmmm...nu tad nejautāšu par mijattiecībām ar skolotājiem, joo...vai uzdot jautājumu...
Ā.T. Nē...to var pajautāt, jo tad, kad es kādreiz, tad kad mums ir savi priekšš...ee..e..e..e....ee, ..mums te Varakļānos priekš skolas jubilejām, mūs te intervē kā skolotājus un tad, kad es stāstu un tad, kad kāds atnāk mani intervēt un prasa, kur es esmu mācījusies un pirmais teikums, ko es vienmēr esmu teikusi ir: ”Mīļie bērni cik es esu laimīga, kad es padomju laikā mūzikas vidusskolā,..nevis parastajā vidusskolā,” (ievelk elpu). Un saproti tad, kad un mūsu vidusskolai bij deviņdesmit pieci, un es nemaz nezināju, kad es esmu..ee.. kaut kāda uzvarētāja saproti...aaaaa...atmiņu stāstā no pedagogiem vispār no, par skolas laiku, jo viņi brīnījās, jo viņi vienkārši to nevarēja saprast, jo, jo, jo... Tu pajautā, Ērik, saviem vecākiem kāds bij padomju laiks parastā, vienkāršā vidusskolā, bet kas bij mums. Mums, mums bij saproti, Ērika, tā to nevar izstāstīt... Nu, Rēzekne - izteikta krievu pilsēta (ievelk elpu, lai turpinātu domu), Rēzeknes, tātad mūzikas vidusskola, un mākslas vidusskola, mēs bijām, mēs bijām nu tādas, nu tādas gaismas salas, nu, tu saproti, ja. Pirmkārt jau ārkārtīgi daudz latviešu, visi radoši, tu saproti, tur nebij prakstiski ne smakas no tā visa komunistiskā, no tā visa, saproti, no tās ideoloģijas, saproti! Visu to mēs mācējām apiet. Bij tāda aura, tāda garša, tāda gaisotne, tāda brīvības sajūta, tu saproti! Jūs to nekad tagad neizbaudīsiet, jo jūs vienkārši nezināt, kas tas bija.....un tad, kad es paskatos uz šitiem nožēlojamajiem, ....piedodiet mani kolēģīši, parasto vidusskolu beidzēji,..nu piedodiet (abas smejas)....Cik viņi, saproti, kad es atnācu uz šejieni uz Varakļāniem pēc mūzikas vidusskolas, pēc konservatorijas; ...es ieeju tagad skolotāju istabā, tu saprotii, es pārlaižu skatienu savu, nu izteikts tāds, nuu..khm...skolotāju kolektīvs (atkal abas smejas)! Izteiktas sejas! Viss, kā mēs bijām pieraduši, saproti, kad atnāk tavs pedagogs un nosēžās, nu tev ir slikti šodien...nu ja... Aizbraucām uz koncertiem, tu saproti, tā bija tāda nu, nu, nu šausmīgi mums arī uzticējās. Starp citu, jo mēs taču no mājām izgājām pēc, pēc astotās klases, ...Man, man pašai bij piecpadsmit gadu, kad es beidzu pamatskolu un aizgāju uz turieni un, un, un , un, un mēs pratām kaut kā, kaut kā ar to visu nu tikt galā un mums ārkārtīgi arī pedagogi uzticējās. Mēs bijām daudz nobriedušāki...eee...un, un vēl kas...eee...kā jau es teicu tā, tā stagnācija... Viņas te stāsta, nu kā viņas te mācās tās fizikas, ķīmijas...., (nikni)...mēs arī mācījāmies (smejas), bet saproti, mums tā gaisotne ar pedagogiem, mūs uztvēra ārkārtīgi, daudz savādāk, pilnīgi kā kā nu saproti (Ērika pārtrauc ar tekstu:„Kā ģimene!”). Cilvēciski, jā...mūs uztvēra, un arī, jā. Protams, ka mēs gājām pie pedagogiem dzimšanas dienas svinēt un kā mēs kāpņu telpās balonus pūtām...Milašēvicai, kad bija 40. Saproti,...nu saproti, tas bij tiešām, tā bija tāda īpaša aura un, un arī tā visa, tā visa tā atbrīvotība... Un protams bij, bij bij ta komunisms, bij tās obligātās dziesmas, kur gājām pie tā..emm..pie Aļoškas, kas ir pie autostas, tajā devītajā maijā, pirmajā maijā, tās obligātās...etot dzeņ pobedi...Zini viss bij jānodzied un mēs to visu nodziedājām un pēc tam, saproti, tas viss bij daudz savādāk nu, nu ārkārtīgi forši, tā gaisotne ir neizstāstāma un tie latvieši, visu...nu, es nu vispār to nevaru izstāstīt (ar saviļņojumu)! ...nu tas bij ārkārtīgi foršs laiks (smejas). Es te varētu stāstīt dienām laikam (turpina smieties runājot), bet nu labi, tālāk nākamais.
Ē.K. Emmm... Vai jūsu skolas mācību laikā bieži mainījās skolotāju sastāvs?
Ā.T. (strikti) Nē, nemainījās (ievelk elpu) un tās ir tās, tās, tiešām tās..mhmm..nu tās,tās pamatīgās vērtības tomēr jā...(ievelk elpu atkārtoti)...un..mhmmm viņi jau bija tad, kad mēs mācījāmies, tad viņi jau bija tādi četrdesmit, četrdesmitpieci visi jau, jau tādi kā mēs tagad...nuuu nu ja...mēs bišķiņ vecāki tagad (iesmejas, sakautrējas). Vēl daži tur bija, tādi kā Mežinska nu ja, bet nu viņiem bija nu ārkārtīgi nu tiešām tāds jau...eee...vārds un viss, un viņi, viņi varēja mums ļoti daudz ko iedot līdz ar to, dot mums varēja ļoti daudz...ja.(aizdomājas).
Ē.K. Ja...emm.. Kādi bija jūsu skolas biedri?
Ā.T. Nu tāaa...nu, kas no maniem skolasbiedriem?...nu kā, kā jau tu zini pati, Ērika, nodaļas ir ārkārtīgi mazas, es nezinu, cik tagad ir lielas nodaļas, bet arī toreiz nodaļas nebij lielas... un nu kas bija mani skolas biedri? Manā kursā, nu sāksim pirmkārt no diriģentiem, tātad, tā pati Sveta, kas tagad strādā pirmajā vidusskolā jāaa, tātad bij man diriģentos..eee...mana kursabiedrene. Ulda Baloža dēls Indulis Balodis bija mans kursabiedrs, abi sēdējām solfedžo sola..klausies - Indulis un Ārija(smejas) - viss pēc Raiņa(abas smejas). .jāā..nu lūk Indulis Balodis bija,..ee..ee... tagad Baltinavā strādā tāda, es nezinu vai, vai viņai ir mainījies uzvārds Aija man liekās Marnrauza, arī ļoti ņemās ar jauktajiem koriem, tā bij mana kursabiedrene. Bet starsp citu, ļoti daudzi, kurus es tagad dzirdu, mēs bijām kādi padsmit, ..ee...vairāk tagad ņemās pa skolām. Mēs esam baigi maz, kas ņemās tieši ar pieaugušajiem koriem, ..nu es tagad ja, ja jā..., nu man tāds, tāds pārejas periods, ...es domāju varbūt dzīvē daudz kas mainīsies, ...jā..., bet nu viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Nu, lūk, ..ēee.., tad..ee.. nu no tādiem pazīstamākajiem, varbūt redzamākajiem no pūtējiem, piemēram...ee...Egons Salmanis, kas Balvos ir tagad ir pūtēju orķestra diriģents, jā, un virsdiriģents ir bijis Dziesmusvētku visa lielā orķestra. Tātad Egons Salmanis no pūtējiem, tad..eee..ee.ee.. Einārs Lipskis - mans kursabiedrs (sasmejas) - redzi cik interesanti! Pareizi,...ee..ee..nu kas vēl? Nu ko, ko, ko tāds pazīstamāks...nu es nezinu, ..nekā jau, nekā tie vārdi tev neizsaka noteikti, pareizi? ..Nu labi pietiks ar šitiem jāaa...Labi.
Ē.K. Tātad...Vai jūsu kursā, bija kādas īpašas tradīcijas?
Ā.T. Eee..zini kā bija mūsu laikā, es nezin kā tagad ir mūzikas vidusskolā..eeee..ļoti kaut kā sadalījās pa nodaļām izteikti. Diriģenti vairāk ar diriģentiem, visu kursu turējās kopā; pianisti jau vispār bija ārkārtīgi..ee...piepacelti - skatījās uz visiem pārējiem..eee.. Un arī tās nodaļas baigi atšķīrās, nu diriģenti bij tādi, nu kā jau diriģenti, diriģentam ir jābūt ļoti komunikablam, ļoti draudzīgam, ļoti vispār tādam sabiedriskam. Jā, viņi [pianisti] vairāk turējās tā individuāli, tā individuāli visi, visi, bet diriģenti vairāk turējās kopā. Nu pūtēji kā jau pūtēji (smejas)! Vienu, vienu no mana laika skolas biedriem pieminēšu: Šminiņš, divus gadus jaunāks par mani, piemēram, nu ja nu..nu. Šminiņš ar vienā tādā šmigā staigāja (Ērika iesmejas)..saproti? Nu Čudars, tas ar divus gadus jaunāks, saproti, ...tas bija no diriģentiem, ..un..un...par ko man tagad bija jāstāsta?
Ērika:”Par tradīcijām.
Ā.T....ā par tradīcijām nu ja, nu ja...nu, lūk, nu tad vairāk bija tā, nuj tad diriģenti, nu tad pūtēji, ja...turējās kopā..eee..., tad nu vijolnieki, nu ar tādi, nu ar tādi, tā, tā , tā vairāk tā individuāli staigāja un, un, un, un mēs, jā, diriģenti tā vairāk turējāmies kopā. Un tā kursā es pat neteiktu,...aaa...vēl no pūtējiem.eeee.. mans kursabiedrs bija Gunārs Rupainis...(iesmejas)! ...jā....nu lūk(smaids, smieklu asara acīs, smejas),...nu lūk, nu mēs, nu un tā, nu tā... un vairāk varbūt salasījās no dažādiem kursiem (nevar apvaldīt smieklus, knapi tur sevi rokās) ...tieši diriģenti. ...un tādas, kuras tradīcijas nemaz ar varbūt nebij, ..jāā...nu jā..nu nu tā tā tā varbūt teikt....
Ē.K. Mmmm... Vai jūs uzturat attiecības ar saviem skolas biedriem arī pēc skolas beigšanas?
Ā.T. Jā...man ļotīīī..eee,...visu laiku gan ar Andu Lipsku gan ar Ēriku Čudaru, jo tā kā mēs mācījāmies visi pie vienas, pie vienas skolotājas, tad nu..nuu.. mums ir tādas īpašas attiecības...(iesmejas)...Tiešām.
Ē.K. Mmm....Tad kāda bija jūsu kursa attieksme pret mācībām?
Ā.T. Zini...(aizdomājas)....es nezinu, vai tagad ir man atkal jāsāk ar to, es nezinu, bet mums bija tā, ka mēs vakaros ļoti ilgi pa skolu dzīvojāmies un klases ņēmām, un skrējām, lai dabūtu atslēgas. Vēl mums bija tradīcija rītos sešos iet (iesmejas)..sešos viss mūzvids skan, viss skan, visās klasēs, visi mācās. Vispār tā, ja mēs...ee..tusējām pēc, pēc š, š, šiem terminiem mūsdienās. Ja, ja mēs lustējāmies, bet mēs arī mācījāmies.(Ērika pa vidu piebist:”Nu ja...”) Nu jā, bet mēs arī mācījāmies... Tā gan nevar teikt, ka baigi nenopietni bij... Ē.K. Tad kopumā jūsu skolas dzīve bija interesanta?
Ā.T. Ļoti, ļoti (Ērikas piebilde starpā arī ir ļoti)…Jo uzreiz piebildīšu, jo, jo tad, kad visas šīs strag….stagnājošās vidusskolas, kur, kur bija visas ierindas skates un visādas tur zini, tur..eee…mmm…visādas tur aģitbrigādes, tad mums bij, mums bij tas pluss jau skolas laikā. It īpaši diriģenti - ar koriem mēs izbraukājām tik daudz, mēs pabijām gan ar sieviešu kori “Ieviņa”, mēs Ļeņingradā slavenajā Gļinkas kapellā dziedājām, divas reizes braucām ar koncertiem, tad ar Saskaņu mēs dziedājām Maskavā koncertā. Braucām divas nedēļas ar kori Saskaņa pa Aizkarpatiem, tad ar “Ieviņu” es zinu palikušas atmiņā vienas Lieldienas, kad mēs dziedājām Lietuvā, Kauņā tajā slavenajā…ee…es tagad negribu sajaukt, kaut kādas, kaut kāda Svētā dievkalpojumā mēs dziedājām, Lieldienu Dievkalpojumā ar, ar ,ar slaveno Kauņas vīru kori…eee.. Kopā Dievkalpojumu, ..un..un…un…un vispār ārkārtīgi daudz braucienu tādu, nu pa Padomju Savienību bijušo, un koncertu... Un viss kaut kā, man liekas, ka tagad, lai ir tās ārzemes,bet, bet nu man liekās, ka toreiz tas bija kaut kas, kaut kas tāds ārkārtīgi foršs, arī kā pašiem priekš sevis pieredze ar koncertiem ar, ar ,ar nu ļoti feini bija….ja…(iesmejas).’
Ē.K. Labi…emm..aa..Tad kā jūs gatavojāties ieskaitēm un eksāmeniem?
Ā.T. (sejas izteiksme un balss kā nevainīgam, mazam bērnam) Mēs ļoti mācījāmies. (Ērika:”Ļoti?”)…Jāāā…Nezinuuu, mums bij ļoti stingri, piemēram, ja nāca, ja tuvojas diriģēšanā eksāmens, pat tu tagad vokālajā esi, ja?....(Ērika:”Ja.”)eeee….nu jā…. Vokālisti viemēr tika uzskatīti kā pajoliņi (iesmejas). ..es nezinu, kā tagad (Ērika:”Arī mūsdienās tā ir.”). Nu jā, nu ja viņu uzņēma, starpcitu, tikai pēc vidusskolas. Jā, jā tikai ja. Un, starp citu, mana kursabiendrene bija Kristīnes Opolais - operdziedātājas mamma vokālistos, un es viņu atceros tiešām kā mazu meitenīti trīs, četri gadi, ka viņa mammai gāja līdzi. Zini viņai bija jā, tas ja, ja jā … Mēs runājam vēl par tiem skolas biedriem…labi tas tā, bet kā jau es gribu teikt …eee..eee… no mums prasīja, no mums ārkārtīgi prasīja un mēs arī, ja, un mēs arī no sevis devām ārā, cik varējām, ja…
Ē.K. Mmm… Varbūt jūs atceraties arī kādu konkrētu spārnoto teicienu no kāda skolotāja?
Ā.T. Zini, es,es, es vakar izlasot tavus jautājumus….patiesībā, noteikti tas bij tas, tas sava veida padomju laika tas, kad nu tā īpaši tādu nu tā nu nebij tādu…Zini es, es tā pārdomāju, varbūt esu kaut ko palaidusi garām, bet nu īpaši neko tādu. (Ērika pa vidu nomurmina labi)
Ā.T.….tā, tā tā neatceros īpašo spārnoto teicienu…(lepni ar smaidu un smiekliņiem)…vot, no manis jau varētu spārnotie teicieni būt (smejas)….Bet tolaik varbūt arī tas uzlika tādu rāmi, nu arī pedagogiem, ja…..
Ē.K. Ja.. Varbūt jūs izmantojāt kādas viltības, lai iegūtu augstāku vērtējumu?
Ā.T. (iesmejas) Nē, nu tu jau zini, ka mūzikā tu esi viens pret vienu, tu nevari neko ī,ī izmantot…, bet viltības tika izmantotas vispārizglītojošos priekšmetos - kā fizikā (abas iesmejas), kur daži kursabiedri pat špikeru garmoškas apēda (atkārtoti abas iesmejas),…bet nu regulāri tika izmantotas kājas, jāā…un īsi bruncīši, nē bruncīši bij līdz celītim, kuri eksāmena laikā virzījās nejauši, nu tā, nu tā (rāda no ceļie ar rokām velkot tuvāk gurniem)….uz, uz šo pusi, jo uz kājas bij, …nu jā, un slavenā šitā garmoška. Jā tā…nu jā, bet bailes bija ārkārtīgi lielas, ārkārtīgi lielas….(Ērika pievilst :”Nu protams.”)…jā bailes bij lielas. Nu labi.
Ē.K. Kuri kursi no skolas jums atmiņā ir palikuši visspilgtāk,un, kāpēc?
Ā.T. (dziļa ieelpa un nopūta) Zini… nu tā, ka es mācījos pirmajā kursā piemēram Berna mācījās ceturtajā klasē, ceturtajā kursā, atvainojos. Jā…Berna, kas no tādiem pazīstamiem. Nu Arnis, kas mums vēl? ...nu Anda,.eeii…vienu kursu augstāk par mani, ..Anda palikusi atmiņā ir. …nu vel tur kas tur tajā kursā bij nu tāds īpašs?.....Es pat nezinu tā konkrēti, kas tā baigi spilgti…, nu, es saku, mēs tā vairāk pa nodaļām, ..nu no mazākajiem kursiem nu, es saku tas pats Ēriks, mēs visu laiku, mēs kopā bijā. Nu, tā. Piemēram, mazākos tā īpaši neatceramies, es arī, kad aizgājām uz konservatoriju, ooo es tevi atceros, Rēzeknē mācījāmies, un es nemaz tā nepiefiksēju..nu jā..tas tā..ja. Ē.K. Labi…emmm… Kā veidojās jūsu dzīve pēc skolas beigšanas?
Ā.T. Nu, lūk,…nu, protams, tanī laikā nu konservatorijā tas bij, tas likās kaut kas ārkārtīgi neaizsniedzams, bet tas ir gan tiešā gan, gan es nezinu tādā nozīmē..nu tur nu tur, nu saprot es arī, kad pabeidzu…eee.. mūzikas vidusskolu..e..e..e…es uz neko necerēju….pilnīgi uz neko necerēju. Man līdzi bija tikai solfedžo burtnīca un diriģēšanai, kas bija vajadzīgs, ..e..e.. nu tās notis, jo tālāk es par, par..ee… vispār neparko ne,ne, ne, domāju. Tā nu…. mēs bijā arī pirmais kurss konservatorijā, 1984. gadā es pabeidzu, kad 1984 gadā …eee….eee…,tātad vasarā tos pirmkursniekus uzņēma vispirms ar radošo konkursu. Viņi tevi iztaustīja, tu ienāci, pateici, ko tu esi beidzis, tev bij jānodiriģē, tev bij jānospēlē partitūras, jālasa no lapas un tad viņi ar tevi parunāja - vispārējo tavu …eee…. Un es domāju tā ar radošo konkursu.eeee… viss arī beigsies, bet nebeidzās (iesmejas). Radošajā konkursā atkrita ļoti daudzi mani kursabiedri, jo nu iestājos es viena, viena, tikai no Rēzeknes tanī gadā,viena. Anda jau bija iestājusies, es biju nākamā, nākamjā gadā pēc Andas Lipskas, nu, lūk! Un, un jā, es ar domāju, ka man tas viss beigsies, nu diriģēšanas eksāmenā nebeidzās, tad teicu nākamais būs krusts man - solfedžo, un arī tur nebeidzās (iesmejas pie sevis). Nu ar vien vārdu sakot, viss laimīgi beidzās un nezinu vai tā bija nejaušība vai tiešām tam tā vajadzēja būt, bet varbūt biju mazliet talantīga (iesmejas un jūtas lepna). Arī varbūt jāā.. Nu, bet nū, tad es pabeidzu konservatoriju, tātad pieci gadi klātienē, nu arī brīnišķīgs diriģēšanas pasniedzējs Lindenbergs man bij…(elpas vilciens)… ee…protams visa tā plejāde Imants un Gido Kokari, ja…nu visi visi - Edgars Račevskis, nu visi tā laika izcilākie diriģenti. Tas, kas viss bija, mēs varējām skatīties, mācīties no viņiem, klausīties. Viss mācību koris, Leonīds Vīgnes, ka mums kādreiz sagadījās mācību korims ar..eee..simfonisko orķestri, nu ja, ja..nu tā, tā,… tie ir vārdi, no kuriem varēja mācīties. Protams vēlvienreiz uzsveru, mēs bijām jauni…eee…hihinājām, smējāmies un, un, un, un, un tur varbūt, ja bij daži spārnotie teicieni, ja, kurus, kurus es atcerēties vairāk no konservatorijas laika, nekā varbūt no mūzikas vidusskolas laika, bet nu jā…nu lūk un liktenis tā ievirzījās, ka pabeidzu, pabeidzu es konservatoriju…. Konservatorijas laikā apprecējos ar, kurš bij no šīs puses (iesmejas) un tāpēc es, es atnācu uz Varakļāniem. Es nekad nebūtu te noteikti atnākusi, jo, kā mums Imants Kokars sadalē teica, jo tolaik padomju laikā bija tā obligātā sadale, kur tu aiziesi -strādā…Un es viņam saku, nu es nāku uz šo te pusi un viņš man pateica: ”Mēs konservatorijā kaut kādām lauku skolām savus kadrus te nemētājam apkārt!” (iesmejas)…Es saku, bet nu man ir ģimene, man jau Jānis bija piedzimis un, un, un, un viss, nu vienkārši man te bij jāatnāk..eeee……cita ceļa man nebija. Nu tā, tā nu es nokļuvu Varakļānu vidusskolā. Nu lūk, tā tā dzīve virzijās…ja.
Ē.K. Ja… Varbūt ir vēl kādas īpašas atmiņas, epizodes no mācību gaitām, no darba gaitām, par kurām es nepajautāju, bet jūs vēlētos pastāstīt?
Ā.T. Nu es domāju, Ērika, tu ar saviem komentāriem varbūt šajā ierakstā, man liekās vis,vis par mani kā skolotāju, es domāju, ka tu pateiksi savas domas tur tajā ierakstā pati. Ir šausmīgi grūti pašam par sevi kaut ko pateikt….khm, ..bet vienkārši es varu pateikt to,….eee….es nezinu vai, vai es pati tāda esu, vai man ļoti daudz mūzikas vidusskola, vai arī tas, kad es..e...e… Bērnībā vienkārši tiem bērniem, kas mācījās mūzikas vidusskolā, nebij laika kaut kur skriet un kaut ko citu darīt…eee… Es saprastu, kad tikai ar darbu, un man Dievs ir devis milzīgas darbaspējas, jo es nezinu, man liekās, ka jebkuru skolotāju, kas šeit vaid un staigā pa vidusskolas koridoriem, ..vai tas būtu latviešu vai kaut kas skoltājs, kuri ceļ savas galvas un saka ooo mēs esam vareni un diženi un, kas ir tāda mūzika…? Un tad es esu vienmēr uzsvērusi….tas…mums tāpat kā ārstiem, mūziķiem tas laiks, ko mēs ieguldam savas profesijas apgūšanā, mums ir līdzvērtīgs ārstu darbam, ja?....ja paskaitām bērnu skola, mūzikas vidusskola, konservatorija un tikai tad es varu atnākt klases priekšā un, ja un nostāties un, un, un mēs zinām, kurā vietā ir nostādīta mūzika…eee… no mācību priekšmetu ailē, ja?...kurā vietā mēs esam nostādīti..O…tur mūzika, tur kaut ko kaut ko paklimperē un man kā cilvēkam un mam kā pedagogam nostāties klases priekšā, kad man aiz muguras ir padsmit gadu mācību darba, darbs, lai es varu nostāties vispār viņu priekšā un, un, un dot no sevis, kad tevi uztver burtiski kā pēdējo pajoliņu un, un tanī pat laikā, ja?...ķīmija…bioloģija..mēs esam vareni, pabeiguši štrunta vidusskolas, pamācijušies augstskolā piecus, četrus gadus, ja un mēs esam vareni un diženi, tad zin tad teikšu Ērika….Izceliet krūtis un tiešām šito visu priekšā …. Nu ko es gribu pateikt ārkārtīgi liels darbs, pacietība unnn, ja es paskatos varbūt uz Ēriku varbūt uzzzz Čudaru, ja.eeee..(iesmejas)…viņš manā laikā protams tāds nebija,ja, viņš bij savādāks un tad, kad es pakaluso kā viņš tur strādā un visus noliek ….es protams esmu daudz savādāka, es ārkārtīgi mēģinu ar cilvēkiem būt cilvēcīga un, un, un, un gan ar pieaugušajiem kolektīviem strādājot gan bērniem, nu bērniem es džasu uzdodu, nu tu jau labi zini, no savas pieredzes, bet man liekās tas nav trakākais variants no manis(iesmejas)un ārkārtīgi ir jābūt labia humora izjūtai, jo mūsu darbā, nu nevar bez tā. Šausmīgi labi jāsaprot cilvēki un nevar iet ar pavēlēm un nevar iet, ir jābūt, saproti ir jābūt kā viņiem, viņi šausmīgi jāsaprot, ļoti, ļoti jāsaprot, tīri no cilvēciskā viedokļa un jābūt ļoti,ļoti cilvēcīgam, nevar O es O, kas mēs tagad esam…mēs nēesam nekas, mēs augam, krītam, ceļamies, mēs atkal tu ej uz nākamo skati, tev ir mati stāvus, tu nesaproti vispār kā tas viss beigsies, ja…tu,tu, tu ,tu vari ielikt bērnos visu, bet tu nezini, kas no tā iznāks, tu vienkārši to nezini un tikai tad, kad….tu pati atceries Ērika es tūliņās jau, jau nāk izlaiduma laiks un nāk viss viss kaut kādi noslēgumi un tad, kad tu zini, kad, kad ir koru fināls un, un, un tu nezini kā tas viss beigsies, bet kad tu paskaties uz, uz tādiem, tad, kad jūs uz Enitu, uz tevi, uz uz Paulu,ja?...uz Māru, uz Madaru, ja, kas bij uz, uz , uz jūsu acīs, ka tu zini būs labi, kad viņi, viņi tevi nepievils…tu saproti, tu sakties uz viņiem un kā es teicu, kad vienmēr mamma ir kā sarģeņģeļi, tad es pārskatoties uz šiem atsevišķajiem cilvēkiem, jo vajag jau tādus kādi jūs bijāt Ērika, vajaga tos cilvēkus, kas velk visu to kori, ja un kad tu paskaties, tad liekās, ka tiešām jūs esiet tie mani sarģeņģeļi, ka des paskatos uz jūsu acīm, tu jūs, tas nav vārdos izstāstām, kad tu stāvi viens priekšā un, un tev ir tie 45 un, un, kad tu zini, kad ir tie pāri uz kuriem tu tiešām vari balstīties..nu tas ir…nu tas ir vienkārši neatsverami…tas ir neatsverami..viss balstās tikai uz labiem cilvēkiem un tādiem, kādi bijāt jūs. Ir man tagad arī labi, bet tadī, jūs bijāt vienkārši vareni…(iesmejas)…mēs daudz arī izdarījām, ļoti daudz tanī laikā, jāāā (aizdomājas).
Ē.K. Nu labi, man ir jāsaka liels, liels, liels jums paldies par šo interviju.Šī intervija bija ļoti emocijām pilna.
Ā.T. Jā..nu es vēl varētu daudz ko stāstīt, bet nū, lai izdodās, lai …eeee…lai arī šiem pedagogiem ir, ir tik labi audzēkņi, kādi bijā mēs (iesmejas atkal)….Jo, jo mūsdienu jaunatne, protams, mēs bijām ārkārtīgi kautrīgi, ārkārtīgi ieturēti…Varbūt tas, kad jūs tagad esat ar daudz lielāku, tādu pašapziņu…mums tās pietrūka, jo mēs jau visi padomju bērni, mēs jau bijām audzināti tādā garā: ”Jūs esat mazi, pirmkārt, Ļeņina mazbērni”, ja (ķiķina),…tātad jūs, jūs un tie lielie varenie, ja…un tikai pamazām mēs pārlauzām to šausmīgo…eee…sevī mazvērtību, mazvērtības kompleksus un ārkārtīgi ilgam laikam bij, bij jāpaiet, lai saprastu, kad es, es kaut ko arī varu. Kad, kad es varu arī daudz ko dot citiem…eee…Tas ir, tas ir baigi labi, kad tas ir jums, tagadējai jaunatnei, kad jums ir pašapziņa. Jums ir tāds varbūt, varbūt dažreiz par daudz, bet šajos laikos, laikam savādāk nevar. Tā, ka turieties, ejiet uz priekšu, darat, kas jums patīk un varbūt arī mainat, ja saprotat, ka nav īstais, jā, jā… Tā ka, lai izdodas!
Ē.K. Ja…Paldies liels!
