Kiseļova - Onufrijeva
JIRMV/MVa-MO 20 Kiseļova, Viktorija Intervija ar Margaritu Onufrijevu 2014. gada 18. Jūnijs, Ludzas Mūzikas pamatskola, Stacijas iela 45, Ludza.
V.K. Labdien!
M.O. Labdien!
V.K. Mani sauc Viktorija Kiseļova un es mācos Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas 3. kursā. Šīs intervijas mērķis ir uzzināt par jūsu skolas gaitām, mācoties Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Kad jūs uzsākāt studijas Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā un kādā nodaļā?
M.O. Es pati esmu no Rēzeknes, jā. Mācījos Rēzeknes 1. vidusskolā [pauze] un manā klasē mācījās… Mēs tur daudz bijām, kuri tādi mūzikas gribētāji. [domā] No manas klases bija Nellija Sarkane, Juris Ūsītis un tāds Raimonds. [domā] Kā tad viņam bija uzvārds? Daugavpilī pūtēju orķestra vadītājs viņš. Aizmirsu viņa uzvārdu, jā. Un mēs visi iestājāmies mūzikas skolā un galvenais aģitators bija laikam… Es vispār pat ne sevišķi gribēju laikam iet mācīties, jā. A mani saaģitēja Juris Ūsītis, jo viņa tēvs tanī laikā bija mūzikas skolas direktors. Ūsītis, jā, Jānis laikam Ūsītis. Nē, vārdus neatceros. Ūsītis, jā, mm. Viņa sieva bija klavieru pasniedzēja, Zigrīda, jā. Un viņa mani mācīja, jā. Nu iestājos es vijoles nodaļā. Skolotājs Silovs tanī laikā strādāja. A klavieres man, vot, pasniedza Zigrīda Ūsīte, jā. Dinastija viņu, jā. Juris pats ir vijolnieks, jā. Nu arī tikai nesen laikam nestrādā viņš tur, mūzikas skolā. Visu laiku strādāja, nu viņam veselības tur problēmas ir, jā. Bet mēs, vot, visi mācījāmies vienā klasē, jā. [domā] Ā, pēc tam [pauze] es pabeidzu bērnu mūzikas skolu un mani saaģitēja arī iet mūzikas vidusskolā. Un mans skolotājs tur bija Zigurds Veide. Es iestājos alta nodaļā. Ne vijoles, bet alta nodaļā, jo es tāda biju pagarāka auguma, jā. [smejas] Mani tā saaģitēja, jo alts ir lielāks nekā vijole, jā. Un mani saaģitēja uz altu. Nu [pauze] un tā mēs tur… Mūsu kurss bija pāri divdesmit laikam [domā] studentu. Tanī laikā tā bija mūzikas vidusskola, pašlaik ir koledža, jā. Kā viņa saucās?
V.K. Rēzeknes mūzikas vidusskola.
M.O. Arī vidusskola, jā. Mm, nu un[domā] skolotājs man bija Zigurds Veide. Pabeidzu es pie viņa. [pauze][domā] Un kursa nodaļas vadītājs mums bija Kustinskis tāds, akordeonists, jā. A pēc tam mūs pārņēma Zaiga Balode, Baloža sieva. Nu, vot, tā… Mēs pabeidzām kādi trīspadsmit audzēkņi tikai. Iestājās ap trīsdesmit, jā, a pabeidza ap trīspadsmit tikai. Un 1965. gadā es [pauze] sāku braukāt uz Ludzu, jo mans skolotājs Veide te strādāja. Un viņam laikam apnika braukāt uz šejieni. [smejas] Viņš mani saaģitēja uz Ludzu. Es vēl mācoties 4. kursā [domā] sāku braukāt uz Ludzu, uz mūzikas skolu. Un 1966. gadā bija man nozīmējums. Varēja izvēlēties Smiltene, Ludza un vēl kaut kāda pilsēta. Aizmirsu, jā. [domā] Smiltene bija, Ludza un vēl kaut kāda pilsēta. Bet izvēlējos Ludzu, jo bija tuvāk mājām, jā. [smejas] Braukāšana tuvāk bija uz Rēzekni, jā. Nu tas bija 1965. gads, 4. kurss man bija. 1966. gadā es jau te strādāju. Un pašlaik arī strādāju mūzikas skolā.
V.K. Un kāpēc jūs nolēmāt studēt šai skolā?
M.O. [pauze] Kurā skolā?
V.K. Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā.
M.O. Ā, nu tāpēc, ka es tur dzimu, augu, jā. [domā] Mēs visi mācījāmies Rēzeknes 1. vidusskolā. Viņa tur bija no sākuma pretī tirgum, vot, tur tāda skola bija. Tur mēs mācījāmies. Pēc tam tā skola bija… [domā] Kur tad tā skola bija? [pauze] Tā es runāju par vispārizglītojošo skolu. Tur, kur laikam tagad nedzirdīgo bērnu, kurlmēmo skola. Tur bija mums jeb blakus laikam. Es jau labi neatceros, jā. Nu un pēc tam [domā], kur tagad tā Rēzeknes ģimnāzija, vot, tur mēs mācījāmies. Laikam kādā 7., 8., 9. klasē mēs tur gājām. Tur tāda piecstāvu skola, jā. Vari iedomāties kur? Pāri upei, pie Mākslas vidusskolas. Tur netālu atrodas tā Rēzeknes ģimnāzija. Vot, tā… Nu, vot, kaut kā mēs no klases visi aizgājām, jā. Devīto klasi pabeidzām un visi nolēmām iet tālāk, jā, uz mūzikas vidusskolu. Laikam patika mūzika, jo mēs [domā] Rēzeknes ģimnāzijā… Tāda skolotāja Zujeva, vot viņas meita strādā Maltā, vijoli pasniedz, Rita Zujeva tāda. A viņas mamma bija ģimnāzijā par dziedāšanas skolotāju. Jā, mums vienmēr diriģēja, un mēs viņai bijām korī tādi kā pamati. Tāpēc, ka mācījāmies mūzikas skolā, jā. Un mēs tur vienmēr turējām tās balsis, jā. Nu kaut kā, vot, tā.
V.K. Vai jūs varētu pastāstīt par savu studiju laika skolotājiem? Varbūt mīļāko skolotāju?
M.O. [pauze] [domā] Par studiju gadu skolotājiem… Nu, protams, jā, pati lielākā saskarsme bija ar savu specialitātes skolotāju Veidi. A tā man pasniedza harmoniju – Mortukāne, jā. Solfedžo man pasniedza Fiskovičs, jā. Un [domā] koncertmeistare man 1. kursā bija viņa sieva Alla Klementjevna, jā. Varbūt tu nezini viņu, jā. Nē? Kad bija skolas jubileja, viņi visi bija sanākuši. [domā] Kursā bija vijolnieks Haralds, ebrejs. Mums abiem diviem bija koncertmeistare Alla Klementjevna un mēs, kad vajadzēja kaut kur uzstāties [domā], piemēram, akadēmiskajos, gājām pie viņa uz mājām. Pie Fiskoviča uz mājām gājām, jā. [smaida] Un viņam bija tāds suns, tu zini, pats smieklīgākais bija, kad mēs spēlējām augšējos reģistros, nu, kad vijole tur skan pašos augšējos reģistros, un suns kauca līdzi. [smejas] Jā. Muzikāls suns bija. Ļoti labas attiecības bija ar Fiskoviču, jā. Mēs kaut kā labi sapratāmies un līdz pašām dienām, kad satiekamies. [pauze] Skolotāja Slišāne bija kordiriģentu skolotāja un mūs vienmēr atbalstīja eksāmenu laikā. Viņa par mums rūpējās tā, lai mēs noliktu visas sesijas. Nu un vispār visi skolotāji tādi labi, atsaucīgi. Simfoniskais orķestris bija izveidojies. Bija diriģents – Balodis. [pauze] Dziedājām korī „Ezerzeme”, ko vadīja Balodis, jā. Vienmēr gājām ar prieku kaut kā uz to kori, ne tā, kā tagad. [smejas] Jā, braucām ekskursijās uz Aizkarpatiem ar kori, jā. Mēs braukājām ar „Ezerzemi”. Nu tādi tie skolotāji, kas palikuši atmiņā.
V.K. Varbūt kaut ko vairāk par jūsu kursu? Varbūt atmiņā ir palikušas smieklīgas epizodes?
M.O. [domā] Manā kursā mācījās Pēteris Novicāns. Viņš bija… Vot ,cik tad mums bija gadu? Astoņpadsmit, deviņpadsmit gadi. Viņš tāds bija arī no nabadzīgas ģimenes, jā, tāds nekopts vienmēr, jā. Nu tāds [smaida], bet viņam bija absolūtā dzirde. Vot, mēs dziedam. [domā] Liek eksāmenu diriģenti, jā. [mobilā telefona zvans] [pauze] Nu un [smejas] viņš bija… Es neatceros, kas bija par eksāmenu, laikam bija valsts eksāmens. Viņš sēž pie klavierēm, Pēteris Novicāns. Viņam bija absolūtā dzirde, jā. Un te koris nobrauc par kādu pustoni zemāk, jā. A viņš ar ausi [smejas] notver kādā tonalitātē mēs dziedam un aiziet, jā. Varbūt pat citi nevarēja noprast kā tas bija. Tad bija tāds vokālists manā kursā – Klenders Ivans. Mēs vēl bijām, nu tādi jauni, bet viņam jau bija… Viņš bija pēc armijas, jā. Viņš pats no Istras. Arī no ļoti nabadzīgas ģimenes bija, bet viņam bija ļoti laba balss, jā. Un skolotāja, vot, neatceros, padzīvojusi skolotāja jau bija. Kā viņa viņam leca apkārt, kā viņa viņam… Kad eksāmenu kādu liekam, tad viņa ļoti pārdzīvoja par viņu, jā. Un ieskrien: „Kādu Ivans izvilka biļeti?” Un tad pasakām kādu biļeti izvilka, nu tad viņa viņam ienes grāmatu, lai visu viņš nokārto. Nu ļoti mūsu kurss bija draudzīgs. Bijām atsaucīgi, draudzīgi, jā. Bet tagad, jā… [pauze] [domā] Viņš iestājās darbā. Viņš bija krievs. Es viņam saku: „Иван, ты куда пойдёшь устраиваться на работу?”„Попробую в оперетту.” Operete bija Rīgā. Nu kaut kā es viņu satiku un saku: „Ванечка,как у тебя дела? Как ты там поступил?” A šis saka: „Рита,” viņš tā interesanti runāja, „Рита, я как грохнул, там все стены затреслись!” [smejas] Mm, tāda spēcīga balss bija, nu forša balss. Tāpēc skolotāja par viņu tā pārdzīvoja. [pauze] [domā] Kas vēl iekrita prātā? Mans koncertmeistars bija [pauze],vot, aizmirsu. Viņš nodaļas vadītājs bija. Vienu reizi vajadzēja spēlēt kaut kādā, nu kaut kāds vakars bija… Ā, Maškovs viņa uzvārds bija. Un vēl strādāja mūzikas vidusskolā tāds Timme, ebrejs. Un Maškovs kā reiz saslima un viņš bija man par koncertmeistaru. Kā mēs ar viņu spēlējām. Es līdz šīm dienām atceros. [jūsmo] Viņš tik bija temperamentīgs. Šostakoviča „Adagio”mēs laikam tur spēlējām, jā. Un vidusdaļa tur gāja tāda temperamentīgāka. Viņš mani tā aizveda uz to, ka, kad mēs ar viņu spēlējām, viņš, palēkdamies, pat stāvus spēlēja, jā. Viņš iedvesmoja tā. Vot, ko nozīmē būt labam koncertmeistaram, jā. Vot, iedvesmoja viņš solistu, ka varēja pat tā nospēlēt, ka zālē sēdošie saka: „Mums šermuļi pār kauliem nogāja.” Ļoti jauki notika vienmēr dažādi pasākumi. Skolā vienmēr [domā] kaut kā kopā visi kursi bijām. Mēs visi kopā draudzīgi dejojām, dziedājām un skolotāji ar mums kopā.Tagad man liekās katrs pats par sevi un kaut kā varbūt mazāk studentu vidusskolā ir. Agrāk tur biezs bija, kā ieej čalas vien nāk, runas, smiekli, skraidīšana un to klašu dabūšana. Nevarēja klasi dabūt. Vajadzēja celties no sešiem rītā un līdz kādiem astoņiem spēlēt, nu tā, lai neviens netraucē. Jā, agrāk ļoti daudz bija studentu. A tagad ieej mūzikas vidusskolā – klusums. Tā bija forši, agrāk bija kaut kāda cita attieksme vienam pret otru, jā, cita gribēšana varbūt bija mācīties. Tagad jau reti kurš aiziet uz mūzikas vidusskolu mācīties. Nu tagad saka, ka šogad tur stāsies vairāki, jā. Nu redzēsim. V.K. Kādi tieši jums pasākumi bija? Kādi koncerti? Varbūt kaut kas īpašs?
M.O. Īpašs kas bija? [domā] Man kaut kā viena pat laikam bilde mājās ir. Katram kursam vajadzēja gatavot kādu priekšnesumu. Fiskovičs – viņš vadīja estrādes orķestri [domā] vidusskolā un ne tikai vidusskolā. Viņš arī Kultūras namā vadīja. Kad mēs gājām uz dejām, uz Tautas namu bija dzīvā mūzika, ne tā, kā tagad. Nezinu, kā tur. Nē, tagad jau nav dzīvā mūzika. Kas tur spēlēs? Agrāk bija dzīvā mūzika, jā. Un mēs tur dejojām. Un viņš mums arī uzraksta, aranžē kādas dziesmas un mēs tā dziedājām vot, orķestra pavadījumā estrādes dziesmas. Forši bija, jā. Forši skanēja, jā. Kaut kāda iedvesma bija, kaut kā tā. Pat no pilsētas gāja pie mums uz vakariem daži, kas ielūgti. Viņi vienmēr gāja ar prieku, no pilsētas cilvēki, paklausīties, kā mums tur notiek tie skolas vakari. Vot, tā. [pauze] [smaida]
V.K. Kādas tradīcijas ievērojāt skolā?
M.O. [pauze] Kaut kā, vot, nevaru tagad atcerēties.
V.K. Kaut kādi pēdējie zvani, izlaidumi?
M.O. Izlaidums mums Tautas namā bija, jā. Direktors bija Belasovs. [pauze] Nu tā, kā vienmēr. Tā, kā visās skolās.
V.K. Kur jūs tālāk studējāt?
M.O. Tālāk studēju Ļeņingradas Kultūras institūtā. Nu tur pa brīžiem. Apprecējos, pēc tam divus kursus pabeidzu, pēc tam bija akadēmiskais. Nu tā [smejas] pabeidzu beigu beigās tomēr.
V.K. Un pēc tam jūs strādājāt?
M.O. Jā. Tagad strādāju Ludzas Mūzikas pamatskolā. Ilgi jau strādāju, jā [domā], 48 gadus, vot. [smaida]
V.K. Kādi ir jūsu profesijas plusi un mīnusi?
M.O. Nu pluss ir tas, ka, vot, priecājies, ka tas bērns kaut ko gūst, jā. Ir dažādi bērni, kuri grib mācīties, kuri negrib mācīties. Mīnuss tas, ka bērni nesagatavojas uz stundu. Tā jau nerunā mūzikas skolā pretī, par uzvedību nav ko tur sūdzēties, jā. Nu, bet vienalga nepatīkami, jā, strādāt ar to bērnu, kurš no stundas uz stundu atnāk un nav sagatavots. No viņa nevar dabūt to, ko tu gribētu iemācīt viņam. To, ko vajadzētu iemācīt, jā. Gadās arī tā. Gadās, ka ar sliktām dotībām bērni atnāk. Agrāk pārsvarā mums gāja akordeons un klavieres. Tādi bija šausmīgi konkursi. Kas netika [domā] uz šīm nodaļām, jā, tos pārcēla uz vijoli. Vari iedomāties ar kādām dzirdēm, jā. [domā] Man bija viens gadījums, tāda Inta Jurdža, man liekas viņa tagad Rēzeknē strādā par arhitekti. [domā] Uzvārds ir cits, nezinu kāds viņai tagad ir. Bet viņa stājās tā uz akordeonu un viņa netika uz akordeonu. Un pēc tam viņa pārgāja uz vijoli. Kad beidzās mūzikas skola, viņa teica: „Skolotāj, ziniet, es jums pateikšu [pauze], vijoli laikam vieglāk spēlēt nekā akordeonu.”
V.K. Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt mūziķim?
M.O. Nu labsirdībai jābūt, jā. Un varbūt… [domā] Mūziķim jābūt vispār muzikālam. Ja nav, lai viņam kā tie pirksti skraida jeb kā viņš tur spēlē, bet, ja viņam iekšā nav, tad nav. Man skolniece bija – Kairova. Viņa pabeidza kā vijolniece. Un es: „Aina, nu tu spēlē te, vot, tā ar izjūtu, muzikālāk te nospēlē.” Viņa tad vēl 3. kursā mācījās Rēzeknes mūzikas vidusskolā un mammai teica: „Mammu, es tikai tagad sapratu, ko skolotāja Margarita gribēja no manis. Kā to vajag muzikālāk spēlēt, izteiksmīgāk spēlēt.” Tikai 3. kursā saprata, kā to vajag darīt. Varbūt to var ieaudzināt, nu nezinu kā. Nu labsirdībai jābūt, jā. Darba spējām jābūt, jā. Un mīlēt to, ko dari. [smaida]
V.K. Paldies par interviju!
M.O. Lūdzu!
