Kiserovskis - Grēvele-Skaraine
JIRMV/MV-a ISS–87 Kiserovskis, Ainārs (2020). Intervija ar Ilzi Grēveli-Skaraini 5.maijā plkst. 18.30 Rēzeknē, Rīgas ielā 2
Intervējamais: Ilze Grēvele – Skaraine (Turpmāk I.G.-S.)
Intervētājs: Ainārs Kiserovskis (Turpmāk A.K.)
Intervijas ilgums 14.min 33.sek
A.K. : Kā aizsākās jūsu mūzikas gaitas?
I.G.-S.: Nuu.. Pirmais bija mm... baznīcas koris Stirnienē, kad mani aizveda, kaut kādi seši gadi laikam, kaimiņiene aizveda līdzi. Es tur kaut ko līdzi dziedāju sākumā tur. Un… Pēc tam, nu normāli, sāku iet skolā, tad uz pirmajiem soprāniem mani uzreiz kā ielika. Zepa uzlika savu aci! (Abi smejas) Dzirdēja, ka es varu kaut ko tur nodziedāt un.. un tad uzreiz arī uz mūzikas skolu aizsūtīja, aizsūtīja uz klavierēm.
A.K: Kurā mūzikas skolā jūs mācījāties?
I.G.-S.: (Pārtraucot) Varakļānu mūzikas skolā, pie skolotājas Agneses Zepas tolaik. Tagad Agnese Solozemniece. Amm… Kaut kādā brīdī es vēl mācījos arī ģitāru pie Jāņa Sārņa un trompeti pie Jāņa Sārņa. 2.gadus laikam. Aaa… Pabeidzu mūzikas skolu, izdomāju, ka vairs neiešu pa mūzikai mācīties. (Iesmejas) Nepatika ļoti, nu, pēc klavierēm nepatika, ļoti. Bet es jau biju iestājusies amm.. aa.. jau aa. Nu uz iestājeksāmeniem Preiļu Valsts ģimnāzijā, jau biju pieteikusies uz filologiem, nu, uz to valodu novirzienu. Nu, kad Grudulis, ka nē, ir jābrauc uz mūzikas vidusskolu. Atveda aiz rociņas. (Ievelk dziļu elpu.) Un tad jau pašsaprotami likās, ka tā ir tā, nu , ērģeļu nodaļa, kur baznīcas mūz… (Pārtrauc pati sevi), jo es biju pilnībā pilnīgi pārliecināta, ka mmm…, ka tajā nodaļā, nu, tad mēs tur tikai liturģija, un es taču jau visu zinu baznīcā gājusi un tā, bet, nu, tad nāca klāt diriģēšana un… aa… Nu jā, tad tā baznīcas mūzikas vadība, sanāk, man ir pabeigta mūzikas vidusskolā.
A.K.: Pie kādiem pedagogiem jūs mācījāties mūzikas vidusskolā?
I.G.-S.: Diriģēšana bija Ēriks Čudars un ērģeļspēle bija Bernadeta Everse.
A.K: Jā… (Ieklepojas) (Garāka pauze) Pie kādiem pedagogiem jūs mācījāties teorētiskos priekšmetus, obligātās klavieres? Varbūt ir palikuši kādi spilgti iespaidi no tiem pedagogiem?
I.G.-S.: Obligātās klavieres man bija pie skolotājas Žanetes Solovjevas. Viegli negāja. Mums bija aa…, jo es augu lielāka, jo mums bija krasākas viedokļu aa… tā kā atšķirības starp to, kā vispār jāskan kaut kādam skaņdarbam, un… aaa…. Unn.. Lai arī tikai tagad es novērtēju, cik brīnišķīga ir… (Pārtrauc pati sevi) Vispār man šķiet, nav otras tādas klavieru skolotājas mums mūzikas vidusskolā, kā Žanete, kā koncertmeistare un kā klavieru skolotāja. Tajā laikā, tās likās briesmas, vispār. Un, tad man ļoti daudz klavierēs palīdzējā ērģeļu skolotāja, nu tā mierināja un teica: “ Nu, nē, nē Ilzīt, Viss kārtībā, jāmācās arī klavieres!” (A.K Iesmejas) Un teorētiskajos man bija vislielākais paldies, bija skolotājai Kačinovska. Solfedžo un mūzikas forma. Viņa ar savu krievu temperamentu , un ar to, kāda viņai pašai bija izglītība, kam viņa pati bija gājusi cauri. Viņa mūs ļoti stingri nuu… aa… vērtēja un , un ļoti stingri, tādā režīmā turēja, visu laiku, es saku, īpaši solfedžo, harmonijā, bet tajā pašā laikā. nuu… Es aizgāju, pēc tam arī uz mūzikas Akadēmiju, man pēc iestājeksāmeniem pateica, ka es varu nemācīties vairs teorētiskos priekšmetus, jo tie ir tik labā līmenī, šeit Rēzeknē mums iedoti, ka, nu uzreiz atbrīvoja. Un… Joprojām, es tagad, es varu harmonijas salikumus dažādus spēlēt, un tas palīdz, nu pie pavadījumiem. Tā kā jā, skolotāja Kačinovska un… un, un aa… (domā) un vēl latviešu valodas skolotājs , bija tas, kurš man iedeva arī ļoti daudz, Oskars Krukovskis. Sākumā mums bija cita, es pat neatceros, pirmos divus gadus, bet pēc tam atnāca skolotājs Oskars, un… un .. Man ļoti patika rakstīt dzejoļus, sacerējumus un , un tas bija tas īstais pedagogs, kurš iedeva ne tikai to teorētisko bāzi, bet beidzot ļāva … Nu, deva tādā ziņā spārnus, tam radošajam garam.
A.K.: Varbūt nāk kāds atgadījums aa… vai kāds atgadījums ar pedagogiem prātā?
I.G.-S.: Nu, piemēram, ar skolotāju Oskaru bija tā, ka es rakstīju, bieži, sanāk kladē kaut kur aa…, nu uz maliņām vai kaut kur citur pāršķirot, kur it kā nevar atrast. Nu tā, ka man palika garlaicīgi stundas laikā, es tur rakstīju dzejoļus, kaut kādus tur aizlocīju kaut kur ciet. Un tad parasti bija jānodod klade. Es nododu. Nu, kā es , es jau nedomāju, ka viņš šķirs tur piecdesmit lapas un priekšu un skatīsies, ko es nuu… Kāpēc lai to darītu? Bet viņš, tā kā bija sapratis, ka es to daru. Pēc kāda pus gada, apmēram, viņš man teica (Pārtrauc pati sevi), aaa… Es kādu laiku nebiju rakstījusi un tad viņš man saka: “ Nē, nu Ilze! Kāpēc vairāk tu neko neraksti? Es tā šķirstu, vairs nevaru atrast neko!” (Abi smejas) Nu, Tāds, piemēram, atgadījums … Tā kā, jā…
A.K: Jā.. Un tagad pievērsīsimies vairāk ārpus dzīvei, ārpus mūzikas vidusskolas… Pastāstiet, kādos kolektīvos Jūs piedalījāties ārpus mūzikas vidusskolas kolektīviem?
I.G.-S.: Nu, tas līdz šim brīdim ir baznīcas koris Stirnienē, braukāju… un… Tad bija jauktais koris “Ezerzeme”, tad bija Dricānu, Strūžānu sieviešu koris “Taunadze”, kur es braukāju kā kormeistare. 2.gadus, man liekas… Tad bija, ik pa laikam, pie skolotājas Andas , sieviešu koris “Medicus”, uz kuriem braucieniem, nu jā, diezgan daudz bija jādzied. Un… Un tad mums bija tā prakse, tā saucamā jāiet, tā bija baltajā baznīcā. Mums bija sadalīti vakari, pie skolotājas Bernadetes, kad mēs gājām dievkalpojumus spēlēt, paši. Vienas pašas mācījāmies, kā to darīt.
A.K: Varbūt braucāt kādos ceļojumos ar kolektīviem?
I.G.-S.: Jā, ar “Ezerzemi” daudz tika izbraukāts a… nu… Itālijā, piemēram, Mēs bijām… Tie tādi spilgtākie… Kur bija ļoti, ļoti skaisti. Un Maķedonija! ( Ar sajūsmu). Tas jā, man liekas, ja nebūtu “ Ezerzemes”, uz Maķedoniju es pati nekad neaizbrauktu. Tas bija tāds, man liekas skaistākais brauciens.
A.K : (Ievelk dziļu elpu) Pastāstiet kaut ko vairāk par saviem kursabiedriem un :draugiem no mūzikas vidusskolas. Vai tagad arī sanāk ar viņiem satikties, un kopīgi pavadīt laiku?
I.G.-S.: Zin’ , kā parasti saka, ka tie, kas tev ir draugi pamatskolā, varbūt retais saglabājas, jo tu esi tāds bērns īsti un… Tad tā draudzība ir tāds nosacīts jēdziens, no pamatskolas. Tad tie draugi, kurus tu iegūsti dzīvei, tie ir vidusskolā. Tu jau esi tāds drusku pieaugušāks. Tad man jāsaka, mums bija vienkārši superīgs kurss. Mēs iesākām diezgan daudz, beigās pabeidzām divpadsmit. un… Mēs tiešām visu laiku bijām tāds vienots, līdz pat noslēguma kvalifikācijas eksāmeniem, aa…, kur tagad jau var stāstīt, ka kā mēs špikojām pie skolotājas Ineses Pāvules, vilkām viens otru.
A.K: Droši, droši… (Iesmejas)
I.G.-S.: Bijām špikerus sarakstījuši, ka skolotāja neko nevarēja atrast. Un, un ,un … Mēs bijām veselas shēmas izstrādājuši, ko darīt, ja atklāj vienu špikošanas, kā mēs palīdzēsim puišiem, piemēram, citā, tur aa… (A.K. Iesmejas) Citu veidu, kur atrast to izdarīt. Un.. Tie tādi, jā, no eksāmeniem labie atgadījumi… Aaa… Un… Tagad ir tā, ka diezgan daudz uzturu sakarus. Mēs tāda draugu kompānija esam arī palikuši, un man prieks tas, ka lielākā daļā ir to mūzikas ceļu, lielos vilcienos, ir arī izvēlējušies. Varbūt ne tieši A… Nezinu, tur pabeidzis klavierspēles un nav pianists, bet, bet, tomēr tas, tas muzikālais nāk līdzi. Ir forši satikties , un atcerēties atgadījumus. Un tāpat, būt draugiem joprojām arī tādā ikdienas ritējumā.
A.K: Varbūt varat vairāk par kādiem vēl atgadījumiem , kuri ir bijuši..? Varbūt kādiem bija iesaukas, kādas izdomātas?
I.G.-S.: A..( Domā) Spilgtākais, kas mums vienmēr ir, kad mēs satiekamies, ir.. Mums bija skolotāja am… Fiļipenko, pēc skolotājas Kačinovska. Arī superīga vienkārši skolotāja, jau gados cienījamos… Un, viņa vienmēr… (Sevi pārtrauc) Nu, mums bija atsevišķi solfedžo pūtējiem un atsevišķi, piemēram, tur diriģentiem, un tad, kad mūs salika , kopā, tur kaut kādā vienā brīdī, tad bija tā ( iesmejas), ka pūtēji nevar tur nodziedāt, kaut kādus intervālus elementārus , un tad skolotāja jau sadusmojusies, viņa no klavierēm tā teica , viņai vēl tāds krievu akcents, viņa teica: “ Arņis, dziedi mazus tercus!” (Tika pateikts ar ļoti krievisku akcentu) ( Abi smejas). Tas ir tāds kas iespiedies tā atmiņā. Am.. Vēl kas tāds (Domā) Oj! Nu, kā, piemēram, mēs ar, ar šitām instrumentu kastēm jeb čeholiem no ziemeļu tilta ziemā braucām uz saksofonu un klarnetes čeholiem tiem… Tad, ja skolotāji zinātu, nosirmotu tajā laikā, bet mums tā bija liela izklaide. Tāpat arī ļoti daudz piedzīvojumu, jo mēs dzīvojām nevis kopmītnēs, bet pa dzīvokļiem vairāk. Un mēs dzīvojām jau kopā, pa trīs, četri pat no kursa. Nu, tas arī līdz ar to arī tāds… Gan svētki tika svinēti kopā, gan visas dzimšanas dienas un tāds… nu… Nu, jā, tāda vienmēr … Nu, tas kurss bija mums ļoti ģimeniskā mums… Aaa… Tiešām riktīgi turējāmies kopā.
A.K.: Tagad, kas Jūs pati strādājat Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā un tagad pati esat pedagogs… Kā Jūs salīdzinātu sevi skolas gados un tagadējos audzēkņus? Vai ir kādas atšķirības, vai viss ir kopīgs?
I.G.-S.: (Ļoti gara pauze) Nu, man jāsaka, ka laikam, ka es teiktu, ka mēs bijām atvērtāki un uzcītīgāki daudzās lietās. (Gara pauze) Un es neteiktu, ka tās nebija ambīcijas, tagad varbūt to var saukt, ka visiem ir ļoti lielas ambīcijas, tāpēc viņi jau mazāk mēģina ieklausīties pedagogos un mēģina, paši kaut ko dara, vai, vai tas, ka laiks iet uz priekšu un bērni ir attīstītāki. Es nedomāju… Man liekas, ka bija tas tāds… Vairāk mācēja sastrādāties komandā, Kurss piemēram… Kurss kursam varēja palīdzēt… Tad tagad es vēroju tādu, ka, nu ir labākajā gadījumā kurss turās kopā, bet nav īpašos draugos ar citiem kursiem.. Varbūt, tā, nu, ka tiešām palīdz viens otram, dalās, saka: “ Šitā labāk, es Tev varu palīdzēt!”, piemēram, jo arī ar to pašu trenēšanos, ko es novēroju, ka vakaros es esmu viena no vispār pēdējiem , ieskaitot audzēkņus, kas aiziet no skolas, nu, ļoti bieži… Un tas ir pus astoņos vakarā. Mums skola strādāja līdz desmitiem un desmitos vēl ar dzīšanu, tur Oļa ar Annu dzina ārā. Pašā sākumā bija līdz desmitiem, ar visiem naktssargiem… Mūs ar dzīšanu dzina ārā no skolas, jo mums bija pieņemts, ka tāda ir mūsu dzīve… Mēs septiņos esam skolā un desmitos izejam no viņas. Mums nekas cits ārpus, nu, izņemot vēl kolektīvus, neeksistēja, jo tas bija, tas bija tavs vienīgais darbs, tavs vienīgais uzdevums, kas tev bija jādara tad. Tagad varbūt pietrūkst.. am.. Tādas pašiniciatīvas nu, no bērniem vairāk, tāds, aa… (Pauze) Nu, jā, ka man liekas, ka pārāk ātri, tādas, visi kļūst personības un aizmirst, ka skolotājs jau nav tāpat vien skolotājs… Viņam ir kaut kāda sava zināma pieredze, ko viņš vēlās nodot, un ir vērts vienmēr ieklausīties. Pat, ja Tev liekas: “Nuu nē!” Ieklausīties vienmēr vajag.
A.K: Kā tagad ir ar pedagogiem, kuri agrāk bija jūsu pedagogi, bet tagad viņi ir jūsu kolēģi? Kādas ir jūsu savstarpējās attiecības?
I.G.-S.: Nu, man viņi vēl joprojām ir pedagogi. (Smejas) Tur nekas nav mainījies. Man liekas, ka es nevaru nosaukt nevienu savu pedagogu, kuru es uzrunātu tagad kā kolēģi. Nē, man visi mani pedagogi, kas bija , tie man… Es viņus vēl joprojām uzrunāju uz jūs, man viņi ir tiešām kā pedagogi… Piemēram, es ziemassvētku pedagogu tādā kā sanākšanā, pasēdēšanā… Tu it kā jūties labi, bet tajā pašā laikā tev ir tas respekts, jo viņi, tomēr ir tavi skolotāji. (Abi iesmejas)
A.K.: Un ko Jūs gribētu novēlēt Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas pedagogiem, jums pašai un audzēkņiem?
I.G.-S.: Es gribētu novēlēt vairāk vienam otrā ieklausīties un sadzirdēt un neuzspiest, lai pedagogi neuzspiež savas vēlmes skolēniem, ļauj viņiem pašiem kļūdīties, jo man šķiet, ka tas ir tas galvenais… Mēs varam iedot visu labāko no sevis skolēniem, bet neuzspiest izdzīvot savus sapņus. Tas ir… Ir skaisti, ka Tu esi iedevis kādu daļu no sevis, un tās zināšanas nekad, nekur nepazudīs. Tās.. Būs dzīvē situācijas kad Tev viņas ievajadzēsies un tu atcerēsies, ka tā bija mūzikas vidusskola, kur es to iemācījos. Tas bija tas skolotājs, kurš man to pateica. Tādu savstarpējo atvērtību un.. Un cieņu, tiešām, sadzirdēt, nevis vienkārši klausīties, bet sadzirdēt vienam otru.
A.K: Labi! Paldies, par interviju, par veltīto laiku!
I.G.-S.: Paldies!
