Knēģere - R.Ivanovs
JIRMV/MVa- RI9
Knēģere, Ieva Intervija ar skolotāju Romānu Ivanovu
Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, 15. Kabinetā 2013. gada 14. Jūnijā, plkst. 12.00
Intervijas ilgums 23 minūtes.
Pastāstiet lūdzu par bērnības dienām?
Sākuma mācijies Feimaņu pamatskolā, tur mamma strādaja par mūzikas skolotāju, tad pārgaju uz Rēzeknes 5. vidusskolu, un pēc 5. vidusskolas nācu mācīties uz sejieni, jā.
Kāpēc nācāt uz vidusskolu?
Jutu, ka tā jadara. Jutu, jā… tā bija mana sirds lieta. Daudziem bija periods, kad liekas, ka mūzikas skola nav vajadzīga, bet es turpināju mācīties pūšamo instrument nodaļā.
Kādu pūšaminstrumentu spēlējāt?
Mācijos klarnetes spēli un tad sanāca tā, ka man bija jāapgūst daži instrumenti, lai varētu tos pasniegt skolā. Tad man bija saucamā bakalaura programmas C daļa, kur man bija saksafona spēle un paralēli es mācijos arī flautas spēli un tad arī sitaminstrumentu spēli. Absolvēju akadēmiju kā klarnetes spēles skolotājs. Un tad turpināju studēt un ieguvu otro augstāko izglītību, kā sitamo instrument spēles skolotājs.
Kādas bija atmiņas par skolotājiem?
Bērnu skolā?
Jā, bērnu skolā.
Sākumā mācijos pie Anzelma Opincāna.
Bērnu skolā?
Gan bērnu skolā, gan vidusskolā. Man bija tāds periods, ka vidusskolas vidū, pēc otrā kursa gāju mācīties un Jelgavas mūzikas vidusskolu. Jā, un tad man piedāvāja atkārtot otro kursu, jo tajā gadā notika valsts konkurss, jā, un, un, un, skolotājs Juris Kaufelds, gan direktors ieteica atkārtot otro kursu. Trešā kursa laikā Juris Kaufelds- klarnetes skolotājs, viņš izturēja konkursu un kļuva par Emīla Dārziņa mūzikas skolas direktoru, jā viņš bija direktors. Un līdz ar to es atnācu atpakaļ, atnācu atpakaļ otrā kurs vidū. Uz šejieni? Jā, uz šejieni.
Kāpēc nācāt strādāt tieši uz šo skolu? Tas sanāca tuvāk, vai arī Rēzekne ir sirds pilsēta?
Sirds pilsēta, sirds mūzikas skola, šeit bija studējusi mana mamma un šeit es jutos kā ģimenē, kad mammai bija 18 gadi, viņa aprecējās un ceturtajā kursā es viņai nācu gaismā (smejas). Un līdz ar to viņai bija kursabiedri, tagadējie skolotāji, mani kolēģi. Mamma stāsta, ka viņi bija arī mani auklējuši, pieskatījuši, kad viņai bija jāmācās. Tagad papildus es arī strādāju arī Varakļānu mūzikas skolā, kādu momentu biju strādājis arī Ludzas mūzikas skolā un pirms tam arī 5 gadus 2. Mežvidu pamatskolā par mūzikas skolotāju.
Vai jūs atceraties savu pirmo darbadienu?
Hmm… Darba dienu nē, bet atceros pirmo kabinetu, kurš par tādu bija jāuztaisa, jo iepriekš tur bija sporta skolotāja noliktava (smejas). Kādas 50 basketbola bumbas, un ja nemaldos, 50 slēpju pāri bija jāpārnes uz blakus telpu. Tas bija 2. korpusā, pāri ceļam. Pirmās stundas notika lielajā korpusā, sitaminstrumentu spēle.
Un ko jūs varētu teikt par saviem skolēniem?
Pirmā skolniece bija Džuljeta Kroiča, kura mācijās bērnu skolā, sitēju nodaļā ar saviem klasesbiedriem, ja nemaldos ar viņas trijiem klasesbiedriem.
Varbūt darba pieredzē ir notikuši arī kādi smieklīgi atgadījumi?
Noteikti ir, bet uz reiz tā nevarēšu pateikt.
Pastāstiet lūdzu kaut ko par izbraucieniem ar mūzikas skolu uz citām valstīm, vai te pat pa Latviju. Dažādi konkursi ir bijuši Rīgā. Ir bijuši arī lieli panākumi. Ir bijis reģiona ansambļu konkurss, kur piedalījās Agnese Gabriša, Ieva Grēvele un Ieva Grandāne. Tur meitenes ieguva 2. vietu un tādēļ devās uz Rīgu. Un šis mācību gads. Šī gada janvāra beigās, februāra sākumā notika konkurss Rīgā. Pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu izpildītāju konkurss. Šajā konkursā Rihards Rauza bija ieguvis 1. vietu ar augstāko punktu skaitu starp sitējiem. Un Kārlis Staris 2.klases audzēknis, viņš ieguva diplomu. Mārtiņš Dzindzuks 2.vietu saksafona spēlē. Daugavpils mūzikas skolā notika konkurss “Viva la musica”, kur Rihards Rauza ieguva 1.vietu. Konkursā Rīgā viņš ieguva arī “gran prī”un tas deva iespēju braukt uz Maskavu, piedāvāja braukt arī uz Holivudu, konkursu, kas bija pielīdzināms olimpiskajām spēlēm, bet tas būtu jādara par saviem līdzekļiem, tāpēc braucām uz Maskavu. Aizbraukuši uz Maskavu mēs piedalījāmies konkursā, kas notika nelielā, bet mājīgā atmosfērā. Dalībnieki un klausītāji bija sabraukuši no dažādām malām- gan no Malaizijas, gan no Ukrainas un citām vietām. Tad bija arī brauciens uz Poliju, tur notika pūtēju orķestra festivāl konkurss ”Zelta trompete 2013”. Tur mēs ieguvām arī sudraba diplomu un speciāl balvu. Tur vairāk spēlēja mūziķi, kas bija profesionālā līmenī. Blakus pilsētas bija arī koncerti, uz kuriem arī braucām. Jā! (atceras) konkurss notika pilsētā Kozy, kas bija 70-80 kilometri no Krakovas uz leju. Nakšņošana bija vienā no kalnu virsotnē un no viesnīcas numuriņa varēja redzēt skaisto kalnu ieleju. Bija arī akvaparka apmeklējums. Tikko es nobraucu no akvaparka saucamajām caurulēm, tuvojoties apakšai, es pamanīju, ka viens no maniem audzēkņiem guļ uz grīdas ar pārsistu galvu. Tikko nokļuvis akvaparkā, jutis tik daudz emociju, ka gadījās tāds negadījums. Tas bija apmeklējuma pirmajās 10 minūtēs. Labi, ka klāt bija arī mamma, taču nākamajā konkursa dienā viņš spēlēja ar apsietu galvu, kā īsts varonis!
Ko jūs varētu teikt par mācību programmu? Kā tā ir mainījusies no tā laika, kad jūs šeit mācijāties, ar tagadējiem mūzikas vidusskolas audzēkņiem?
Nu īstenībā stipri nav mainījusies. Katra paaudze nāk stiprāka kā iepriekšējā. Ar katru gadu audzēkņiem ir tieksme pēc labāka rezultāta, lielāka līmeņa. Kad es mācijos, šī nebija pati pieprasītākā profesija, tas bija tas juku laiks 90.beigas 2000.sākums. Kopumā priekš Latvijas profesija nebija īpaši prestiža.
Jūs mācat gan bērnu skolas audzēkņus gan vidusskolas audzēkņus. Kurus jūsuprāt ir vieglāk macīt?
Grūti pateikt... Pirmajās klasēs interese ir lielāka, jo tas ir mūzikas apgūšanas sākums, bet vidusskolām mērķis jau ir nosprausts, lielākā daļa jau zin par ko viņi gribētu kļūt. Liela nozīme ir arī koncertiem. Kad braucu uz koncertiem uz Rīgu, līdzi ņemu arī savus audzēkņus, lai viņiem būtu iespēja klausīties profesionāļu izpildījumā mūziku. Jo bērniem arī svarīgi ir dzirdēt kā profesionāļi atskaņo skaņdarbu, gan to kā viņi izskatās uz skatuves. Tas māca arī to kā izturēties uz skatuves. Jā, vidusskolniekiem ir lielāka atbildība, jo apmēram 80% skolēnu zina, ko viņi pēc skolas beigšanas darīs tālāk.
Vai ir daudzas lietas kas no jūsu laikiem skolā ir mainījušās?
Daudzas nav, tomēr dažas gan. Es mācijos tajā kursā, kurš pēdejais mācijās 5 kursus, mana māsa, kura toreiz mācijās 4.kursā, beidza skolu kopā ar mani, taču uz žetonu gredzeniem gravējumi mums nesakrīt, uz mana gredzena ir gravējums RMK- Rēzeknes mūzikas koledža(rāda gredzenu, kas aizvien vēl ir pirkstā), bet uz māsas gredzena ir gravējums RMV-Rēzeknes mūzikas vidusskola. Vēl bija tāda lieta, ka manā laikā skola strādāja līdz desmitiem vakarā, skolā nebija ierīkota signalizācia un katru dienu ap pulksten deviņiem vakarā uz skolu nāca apsargs. Citāda veida izmaiņas laikam nav notikušas.
Ko Jūs novēlētu nākošajām paaudzēm gan skolniekiem, gan skolotājiem?
Hmm. Gan skolniekiem, gan skolotājiem novēlētu nezaudēt interesi par to, ko tu dari, vai tu skolotājs vai audzēknis. Apmeklēt koncertus, lai būtu plašāks redzes loks. Katram skolniekam novēlu sasniegt aizvien lielākus rezultātus, skolotājiem ārkārtīgi lielu pacietību (smejas). Galvenokart pacietību! Rosināt bērnus sasnieg aizvien vairāk, jo vienas dienas laikā nekas nenotiek!
Paldies par interviju!
Nav par ko!
