Kokareviča - Priedeslaipa(Salmane)
JIRMV/MVa – ES 35
Kokoreviča, Viktorija Intervija ar Egitu Salmani 2016. gada 19.maijā , plkst.17.50 Balvu mūzikas skolas telpās.
V.K.: Mani sauc Viktorija Kokoreviča un šodien es intervēšu Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolventi Egitu Salmani (Priedeslaipu). Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi.
E.S.: [domā] Jā, esmu beigusi Balvu bērnu mūzikas skolu, pēc tam iestājos Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolā….. Nu tieši, ko gribētu zināt vairāk?
V.K.: Kādā nodaļā apguvāt izraudzīto specialitāti ?
E.S.: Am….. mācījos klavierspēli un ..... īstenībā, sākumā likās, ka ļoti ilgi jāmācās, bet tie gadi ātri paskrēja [iesmejas] Un, un ja sākumā tā pret to mūziku tā, tā īpaši neizturējis ar pārāk lielu nopietnību, tad nu pēdējos kursos jau protams [iesmejas]….. iepatikās.
V.K.: Kas bija jūsu specialitātes pedagogs un kā veidojās jūsu savstarpējā sabiedrība?
E.S.: Man pedagogi mainījās. [ienāk Egitas Salmanes audzēknis, pēc tam iziet] Sākumā man bij skolotāja Ramanova, a …. Tad viņa aizgāja projām un diemžēl arī otrā skolotāja, pēc tam, kā izrādās, aizgāja projām. Tā kā manu klavierspēles skolotāju vairs tur nav [iesmejas] . Bet , protams, ka abas skolotājas es ļoti cienīju, ņēmu vērā visu ko viņas man teica un uzskatu, ka viņas man ir ļoti daudz devušas. Un tā iespējams ir katram audzēknim, kaut ko jau vienmēr var iegūt , bet nu pa tiešām es daudz guvu. Jā .
V.K.: Kādos kolektīvos darbojāties mūzikas vidusskolā un ārpus tās?
E.S.: Meiteņu koris „Ieviņa”, ko atceros ar ļoti, ļoti labām , gaišam atmiņām…. Am….. Skolotāja Mežinska, kas bij ļoti tāds gaišs, sirsnīgs cilvēks. Viņa prata mūs tā saliedēt, mēs braucām un uzstājāmies, mēs bijām pat Armēnijā, atceros. Un…. Nu faktiski visi pasākumi , kas tika skolā rīkoti vairāk vai mazāk centos apmeklēt, bet am…… ārpus skolas īpaši neiesaistījos nekādās atraktivitātēs [smejas]. Jā …
V.K.: Atsauciet atmiņā savus kursa biedrus, draugus un raksturojiet viņus?
E.S.: Jā, nu tie draugi arī, nu [iesmejas], jā nu kā jau parasti – mainās. Sākumā varbūt ir viena labākā draudzene, pēc tam cita [smejas] , bet nu , protams, nu es īstenībā atceros visus savus kursa biedrus. Ā…. protams labākā draudzene man bija vijolniece Elita. Viņa gan diemžēl nestrādā savā specialitātē, viņa …… strādāja dažus gadus, bet, kā tas reizēm notiek, viņa saprata, ka tas tomēr laikam nav īsti tas, ko viņa grib darīt visu mūžu. Am…. Jā, mēs sazvanāmies, satiekamies, protams, nu tā bija mana labākā draudzene, bet pārējie arī, protams, nav galīgi sveši. Tagad ir sociālie tīkli , kur visus[iesmejas] var satikt un apjautāties un a….. Kursa audzinātājai dažus gadus atpakaļ bija jubileja, tad mēs tur arī tā kuplā pulciņā satikāmies, jautri pasvinējām ….. Am…… nu jā , jā kontaktus jau vienmēr tagad var atrast , nav problēma un…..
V.K.: Kādi mūzikas mācību priekšmetu pedagogi, kursu audzinātāji visspilgtāk palikuši atmiņā un kāpēc?
E.S.: Nu, protams, ka [iesmejoties nopūšas] audzinātāja Čakša, protams, viņa, viņa mums bija kā mamma. Viņa prata mūs tā , var teikt, zolīdi norāt [smejas] , kur vajadzēja paslavēt, nu īstenībā jā, viņa bij super. Viņa mums ļoti, ļoti patika un viņa mūs saprata, un es ceru, ka mēs lielas galvassāpes viņai arī nesagādājām. Vismaz centāmies [smejas] nesagādāt. Vēl no skolotājiem, protams, nu atmiņā ir palicis skolotājs Fiskovičs, kas gan vairs nestrādā, bet nu, nu jā , nu protams skolotāji personības, nu viņš, protams, bija personība. Am ….vēl varbūt , jā, skolotāja Āboliņa [domā], nu jā.
V.K.: Kādi vispārizglītojošo mācību priekšmetu skolotāji skolā strādāja tajā laika , kad Jūs mācījāties?
E.S.: Tā tagad jāsāk domāt, vai es atcerēšos uzvārdus [smejas]. Skolotāja Rasnača mācīja mums latviešu valodu, jā… tā….. matemātika, informātika….. tā skolotāja Spale, atceros. Jā ….ā…. Skolotājs Miglāns, viņš gan nenāca uz mūsu skolu, mums vajadzēja iet pašiem pie viņa
[iesmejas]. Ķīmijas skolotājs o….. Orinskis laikam, jā bij tāds stingrs ļoti skolotājs, jā to mēs visi atcerēsimies pie viņa nebija iespējams neko nošpikot [iesmejas]. Tā [domā] nu, kas vēl……
V.K.: Vai jūsu laikā pedagogiem , audzēkņiem bij dotas iesaukas? Kādas un kāpēc?
E.S.: Nu jāpadomā, tas jau varbūt būs tā piemirsies…. ām….. nē, īstenībā iesaukas, ja godīgi es pat neatceros, ka kādam būtu dota iesauka. Nē, mēs arī savā starpā , mums nebija nekādu tādu izdomātu vārdu, kādos saukt vienam otru…. Skolotājiem ? [domā] Nu visādā ziņā, ja tās iesaukas arī bija , tad līdz manām ausīm viņas nenonāca, es nezinu, mūsu kursā, man liekas nē, jo, jo, jo es tiešām nevienu iesauku neatceros.
V.K.: Kādas skolas dzīves tradīcijas jūs glabājat atmiņā?
E.S.: Hm…. Man prātā protams ir palicis iesvētību vakars, kad pirmajā kursā bijām… Jā tas jā….. Tad amm…. Nu ko mēs vēl tā vairāk pasvinējām [domā]… Nu bija kaut kādas ballītes tādas, bet viņas teiksim es nezinu, man tā nav viena spilgti palikusi prātā , tā spilgti man tiešām pirmās pirmā kursa tas, tas iesvētību vakars ir palicis prātā, bet pēc tam jau īstenībā… Nebija tādu spilgtāku vai mazāk spilgtu, nu bija pasākumi jā, ne uz visiem, es arī varbūt gāju nu tā ka [iesmejas] tādu īpaši spilgtu pat nebija.
V.K.: Kādas audzēkņu nerātnības bija raksturīgas jūsu laikā skolā (kopmītnēs, sabiedriskajos pasākumos)?
E.S.: [smejas] Jā nu [smejas] nu , kas man palicis ir prātā teiksim am… Nu pavasaros mums bija kolektīvā puķu zagšana, jā. Tā kā bija eksāmeni, tad mēs, tā teikt, organizēti gājām puķēs [smejas]. Jā, kauns pat atcerēties, bet nu tā bija pāris reizes jā, jā, jā. Kur tie nabaga studenti lai ņem naudu piepirkt puķes, tad gājām uz kaut kādiem mazdārziņiem. Nu tā īpaši nepostījām gan. Nu puišiem patika baidīt meitenes. Teiksim man ir palicis prātā , ka kursabiedrs, kamēr es izgāju no klases, nu paņēmu klasi, lai mācītos, izgāju no klases viņš laikam bija novaktējis, atnācu atpakaļ nu spēlēju klavieres, tad tur kaut kādas konfektes ieēdu, atkal spēlēju un pēkšņi man saķer aiz kājām kaut kas [smejas] un es, protams, tur tuvu šokam, un smaidīdams izlien kursabiedrs, it kā nekas nebūtu noticis un vai, vai ,vai redz, ka es laikam tur galīgi bāla: es tevi pārbiedēju! Jā, nu tas man ir palicis tiešām [iesmejas] gaišā atmiņā [smejas]. Nu tādi visādi izgājieni ar biedēšanām un nu kopmītnēs jau, protams, arī tur jautrības netrūka. Tur bija vecāku kursu audzēkņ , kas teiksim, reizēm mums bija lielas acis, skatījāmies kā teātri, bet nu paši arī darījām visādas blēņas. Nu vakarā aizslēdza durvis un, un , un tad tur vecāka kursa meitenēm nāca draugi, un tur un zem logiem bļaustījās un mums tas savukārt ne visai patika un, un tad mēs atvērām logu [smejas] un nomētājām viņus ar jēlām olām [smejas]. Tas arī tā, ko mums ilgi protams pieminēja, bet nu viss beidzās labi un, un zilas acis, protams, mēs nedabūjām.
V.K.: Kādas tradīcijas bija raksturīgas radošajos kolektīvos, kuros darbojāties?
E.S.: [domā]… Nu tas bija tikai koris „Ieviņa”, faktiski un… tradīcijas, nē, nu bija kopēji braucieni, kopējas uzstāšanās, tā ka teiksim mēs pulcētos, lai, lai kaut ko tā svinētu nē, es tā tādu neatceros. Nē… Braucieni, koncerti, tas arī bija tāds vienojošais.
V.K.: Kā izveidojās jūsu dzīve pēc Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas beigšanas?
E.S.: Nu es atnācu strādāt, protams, uz savu pilsētu atpakaļ, uz Balviem. M… Jā, nu īstenībā, tas darbs man uzreiz iepatikās, jo nu darbs ar bērniem , man īstenībā ir paticis jau, jau sen, jo tad, kad es vēl mācījos…. 8.klasē, es to vasaru nostrādāju bērnudārzā un jau, tā teik,t kontaktus nodibināju [iesmejas] un, un, pēc tam, protams iestājos augstskolā un to arī pabeidzu un turpinu strādāt. Īstenībā, neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos šo profesiju, tāpēc ka man liekas, ka tā ir tāda tiešām nu sevišķi sievietei, es domāju, ļoti piemērota, atbilstoša profesija un, un ja patīk un, un, un bērni un, un tas darbs, tomēr tāds ar radošu momentu. Galvenais, tā teikt, neapdzist, bet visu laiku saglabāt to uguntiņu sevī.
V.K.: Vai jūs uzturat sakarus ar skolu?
E.S.: O, jā. Nu mums regulāri ir jābrauc uz konkursiem [iesmejas] uz Rēzekni [iesmejas]. Un , un arī kursus viņi organizē, protams, apmeklējam. Un , un, un , un arī ar atsevišķiem skolotājiem ir kontakts, jā, jā, protams regulāri.
V.K.: Ko jūs gribētu novēlēt Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?
E.S.: Nu protams veiksmi, jo ļoti bieži radošajās profesijās daudz kas atkarīgs tieši no veiksmes. Protams, pozitīvas domāšanas, bet, protams visiem kopā novēlu attīstīties un, tā teikt, nepazaudēt savstarpēju cieņu, uzticēšanos audzēkņiem pret skolotājiem, skolotajiem pret audzēkņiem. Nu un protams, lai sargā tas, kas ir debesīs, tad viss būs, protams, ļoti labi
V.K.: Paldies par atsaucību un skolas vēstures lappusēm veltīto laiku!
