Kricka - Burova
JIRMV/MVa-EN 21 Kricka, Jūlija Intervija ar Elenu Burovu 2014. gada 20.jūnijā Vieta: Rēzeknes 6.vidusskola, Kosmonautu iela 6, Rēzekne.
J.K. Labdien, Mani sauc Jūlija Kricka, es vēlētos intervēt jūs par mūsu Jāņa Ivanova Mūzikas vidusskolu, par jūsu gadiem, kurus jūs tur pavadījāt mācoties. Varbūt saglabājušās atmiņas, kuras palīdzēs izveidot kopēju stāstu par vidusskolu. Pastāstiet, kuros gados un pie kā jūs mācījāties Mūzikas vidusskolā un kāda bija jūsu specialitāte?
E.B. 1981.gadā es iestājos vidusskolā, diriģentu klasē. Divarpus gadus mācījos pie Annas Līdumas, pēc tam pie Edvīna Dreiblata.
J.K Varbūt kaut ko pastāstīsiet par viņiem?
E.B. Varu teikt tikai labu, jo viņi bija profesionāli. Īpaši Anna Līduma bija ļoti stingra, daudz prasīja no manis. Taču, kad es mācījos pie Edvīna Dreiblata, man bija ļoti viegli, jo Anna Līduma man daudz ko iemācīja.
J.K. Vai jums bija noteikts mērķis iestāties šeit, vai arī Jūs vienkārši gribējāt pamēģināt sevi šajā jomā?
E.B. Ziniet, es patstāvīgi to izlēmu. Mūzikas skolu es pabeidzu akordeonu spēles klasē pie Annas Covas, bet mūzikas vidusskolā es nolēmu, ka iešu uz diriģentiem, jo akordeonam man bija neatbilstoša ķermeņa uzbūve.
J.K. Kāpēc Jūs izvēlējāties tieši mūziku un šo specialitāti?
E.B Es domāju, ka tas jau ir no ģimenes saknēm, mana vecmamma ļoti bieži dziedāja, bet tajā laikā es vēl nesapratu krievu tautas dziesmas. Varbūt neapzināti, bet vienmēr, klausoties šīs garās tautasdziesmas, es domāju, cik tomēr tās ir garas un garlaicīgas, kaut gan tās patiesībā stāstīja par dzīvi.
J.K. Nebija grūti atstāt savu mīļo skolu un mācīties kaut kur citur un citā valodā?
E.B Nē, es bez grūtībām pārgāju uz Mūzikas vidusskolu, mūsu klase nebija draudzīga. Runājot par valodu, tā bija problēma, jo tajā laikā skolās latviešu valodu nepasniedza pienācīgā līmenī. Mums lika labas atzīmes, bet zināšanu nebija. Tikai pateicoties Mūzikas vidusskolai, kur es nokļuvu latviešu vidē, es ātri tajā iekļāvos. Pirmajā kursā man likās, ka es ar to netikšu galā, taču ar laiku viss sāka izdoties.
J.K. Pastāstiet par saviem kursabiedriem, cik pavisam cilvēku mācījās, vai kurss bija draudzīgs, iespējams, ka ar kādu vēl šodien kontaktējaties. Vai bija kursabiedri, kuri tagad ir plaši pazīstami?
E.B. Ziniet, kurss bija liels, tiešu skaitu nosaukt nevaru. Es domāju, ka apmēram 30 cilvēku. Tajā laikā bija ļoti daudz pianistu, kas brauca no Černihovskas Kaļiņingradas apgabalā. Laikam bija divi vijolnieki, daudz pūtēju un 16 vai 17 diriģenti. Kurss dalījās 2 daļās. Instrumentālistu klases audzinātājs bija Solomons Dreicars, bet diriģentiem bija Emīlija Slišāne – čakla Latvijas PSRS darbiniece, kura vairāk nekā 20 gadus vadīja kori “Medicus”. Vispārizglītojošos priekšmetus mēs mācījāmies dzimtajā valodā, taču muzikālos jau latviešu valodā. Runājot par kursabiedriem, es mācījos kopā ar Ilonu Rupaini, kura strādā GOR’ā, Rasmu Teimāni (Igauni), tā ir lieliska ģimene, ar kuru es sazinos. Viņi vāca latviešu un latgaļu tautasdziesmas, izveidoja vāceli, viņiem ir savs ansamblis. Kopā ar mani kursā mācījās Ilze Matvijāne, kuras tēvs ir čakls darbinieks mūzikas skolā Dricānos, kur viņš arī vadīja korus. Inga Buka, kura apprecējās ar mūsu kursabiedru, tagad strādā 1. vidusskolā par sākumskolas skolotāju. Natālija Volkova strādā bērnudārzā. Tatjana Prazdnikovaja (Snigerova) dzied krievu korī “Берегиня“. Vijolnieki Inessa Stankeviča un Elvira Kavalevskaja , no kurām viena dzīvo Viļakā, bet otra Ludzas skolā pasniedz vijoļspēli. Kopumā daudz muzikantu, ar kuriem es uzturu kontaktu.
J.K. Vai bija kādi smieklīgi, interesanti notikumi, kas atgadījās stundu, koncertu vai eksāmenu laikā?
E.B. Jā, protams, un kā vēl! (Smejas) Mēs tajā laikā ar visu kursu braucām vākt kartupeļus uz kolhoziem. Mūs izmitināja kaut kur klubos, ņēmām līdzi savus matračus un gultasveļu. Piemēram, Solomonam Dreicaram salika pudeles, kad viņš apgūlās, tas viss nodārdēja (smejas). Vēl atceros, ka kaut kad skolā, kamēr mēs gaidījām Kandroņicku, kas vadīja ansambli, katrs no mums pa divi cilvēki uz instrumentu sākām spēlēt “Kur tu teci” minorā. Un kad viņa ienāca un to visu dzirdēja, mēs, protams, izdzirdējām daudz ko interesantu un smieklīgu (smaida). Atceros, ar mums mācījās ļoti talantīgais Andris Bērziņš, bet viņš ar mums kopā nepabeidza vidusskolu. Viņam bija milzīgs suns, kuru viņš atveda uz mūzikas skolu un spēlēja gan ar rokām, gan kājām, kad dūrēm. Tas tik bija jāredz! Lūk, šādus momentus es atceros.
J.K. Vai jūs satikāties ar saviem kursabiedriem arī ārpus skolas?
E.B. Ziniet, es to nedarīju. Mūsu diriģenti vienmēr mūs aicināja, bet man vienmēr bija kaut kādas darīšanas, tāpēc es nesatikos. Kaut gan tagad ar kursabiedreni Maiju, ar kuru mēs neredzējāmies no 1985. gada (satiku viņu streikā Rīgā) mēs parunājām.
J.K. Pastāstiet par neaizmirstamākajām skolas tradīcijām, kur jūs piedalījāties, vai bija tādi brīži, kad kaut kas neizdevās tā, kā plānots.
E.B. Protams, es vairs neatceros iesvētības. Bija klases vakari, bet es vairs neatceros, cik bieži. Notika dejas, koncerti. Vienreiz mūsu skolā bija konkurss, kurā es ieņēmu 1. vietu starp 1.-4. kursiem. Bija tāda tradīcija- katrs diriģents dziedāja kaut kādā korī, kuru tajā laikā bija daudz, respektīvi, “Medicus”, “Jeviņa”, “Saskaņa”. Ja skolotājs dziedāja korī, tad arī viņa students. Piemēram, mana skolotāja Anna Līduma dziedāja korī “Medicus” un es turpat. Tā sanāca, ka mēs aizbraucām uz koncertu uz Maskavu. Cits koncerts bija Latgales Latvijas keramikas izstādē, kura bija Maskavā un mēs ar kori tur uzstājāmies. Atceros, kā mani tuvplānā rādīja televīzijā… (aizdomājās) un mammas priekšnieks teica: “Kaut kā bērnus rāda..” Bieži braucām uz Lietuvu.
J.K. Varbūt atceraties, kā jūs iesvētījāt pirmo kursu?
E.B. Klausieties, neatceros NE-KO! (smaida) Ceturtais kurss bija lielākoties mācību.
J.K. Kā ar koncertiem, kuros jūs uzstājāties?
E.B. Es atceros, ka vienu kursu zemāk bija meitene teorētiķe un viņa uzrakstīja dziesmu. Atceros, ka šo dziesmu dziedāju. Tā bija par karu. Bija dažādi vokālie konkursi. Tajā laikā dziedāja arī krieviski, arī dziesmas par karu, tas bija normāli. Neviens nekad par to nerunāja. Atceros, kā 9. maijā dziedājām ar kori, kuru vadīja Uldis Balodis.
J.K. Parunāsim par akadēmiskajiem koncertiem. Kā jūs gatavojāties pirms tiem un vai vienmēr nokārtojāt tos veiksmīgi?
E.B. Jā, vienmēr labi. Vienīgais, ko Edvīns Dreiblats teica: “Zini, Ļena, tu dabūsi labu atzīmi, bet tikai tu stāsies konservatorijā. Es likšu tev 4.” Bet valsts eksāmenā es tā pat dabūju 5. Es iestājos konservatorijā. Kad stājos, ļoti gribēju tikt uz kordiriģēšanu, bet sanāca citādāk. Es braucu uz konsultācijām un tiku pie rektora Baša, no kura visiem bija bail. Atceros, kā konsultācijā es diriģēju, bet viņam viss nepatika, gan tā, gan citādi, bet es ar viņu strīdējos. Taču eksāmenos man bija 5. Vēlāk manam pasniedzējam viņš pateica, ka sākotnēji es viņam nepatiku, bet tagad viņa viedoklis mainījās. Bet kad iestājos, man ieteica stāties uz pedagoģisko nodalījumu, tā kā uz diriģēšanu stājās puiši, kurus ņēma, nevis meitenes. Un tā sanāca, ka jau 1. aprīlī es jau sāku strādāt un darba stāžs man ir no 1985. gada. Mācījos es neklātienē. Es arī ļoti bieži braucu uz Rīgu uz individuālām nodarbībām. Es arī apguvu spēli uz flautas. Vēl jo projām es dažreiz redzu sapnī, kā kārtoju eksāmenus, jo ir grūti mācīties un strādāt. Es vadu korus. Mans koris “Ивушки”, kuram jau 57 gadi, ansamblis “Здравинка”, kuram ir 6 gadi un dažādi skolas kori. J.K. Pastāstiet par skolotāju, kurš jūsuprāt jūs visvairāk ietekmēja un kuram jūs gribētu atsevišķi pateikties.
E.B. Daudz es iemācījos no Annas Līdumas, kaut gan dažreiz viņa noveda mani līdz asarām. Bet viņa pieprasīja, lai diriģents prot izdziedāt jebkuru partiju vadošajā balsī, akordus dziedāt harmoniski, melodiski, lasīt partitūras. Es mācījos arī ar tādiem pedagogiem kā Uldis Balodis, Dreiblats, Rota Salmiņa. Liels paldies Diānai Kačenovskai, viņa, protams, ir malacis.
J.K. Pastāstiet par speciālo priekšmetu skolotājiem un par jūsu personīgajām attiecībām ar viņiem.
E.B. Klavierspēli man mācīja Lubova Filipova un Romualda Dāvida un kādu laiku pat Anna Līduma. Vienkārši pasniedzēji bija jauni un visi gāja dekrēta atvaļinājumā, tāpēc es peldēju no viena pie otra. Visi malači, no visiem kaut ko iemācījos.
J.K. Kādiem priekšmetiem jūs veltījāt īpašu uzmanību, vai visi priekšmeti tika nokārtoti teicami?
E.B. Harmonija un solfedžo sagādāja grūtības, bet atzīmes man bija labas.
J.K. Vai jums bija tādi momenti, kad vēlējāties atgriezties atpakaļ skolā?
E.B. Nē, nekad nebija nekādu konfliktu. Kādreiz Dreiblata koncertmeistare Jeļena Asure pajautāja: “Kāpēc jums ir tikai viena Jeļena un vairs nav citu diriģentu?” Viņš atbildēja: “Ja visi būtu tādi, kā Jeļena, tad, protams, paņemtu vairāk skolnieku, bet tā kā tādu nav, tad nē!” Nekad nav bijuši konflikti, viens otram palīdzējām.
J.K. Vai jūs uzskatāt, ka vispārējās izglītības līmenis bija zemāks nekā skolā?
E.B. Nē. Viss bija augstā līmenī. Bija gan fizika, ķīmija, ģeometrija, bioloģija, skolotāji bija labi. Anastasija Groma pasniedza krievu valodu, ļoti interesanti bija viņu klausīties. Mācīties ķīmiju mēs gājām institūtā pie Rimi. Fizkultūras nodarbības norisinājās Daugavas stadionā, kur pasniedza Vladimirs Pipčenkovs. Pat basketbolu spēlējām. Atceros tādu gadījumu, kad braucām uz basketbola sacensībām, braucām uz Liepāju. Mūzikas un mākslas skolu starpā visā Latvijā bija basketbola sacensības. Tur es salauzu kājas mazo pirkstu un pēc sacensībām pateicu, ka nekur neiešu, aiztaisīju kopmītņu durvis un aizmigu. Un atceros – pamostos un dzirdu troksni. Izrādās, ka visi pārējie klauvēja pie durvīm, bet es to nedzirdēju. Pasniedzējs jau gribēja līst pa logu, bet tas bija 4. stāvs. Es atvēru acis un tikai redzēju, kā uz mani lido durvis (smejas). Es izbolītām acīm skatījos, kā visi studenti skatījās uz manis un smējās. Nākamajā dienā es nevarēju ieiet ēdnīcā, jo man bija kauns. Pat mūsu sporta forma bija bordo krāsā.
J.K. Vai jūs dzīvojāt kopmītnēs?
E.B. Nē, dzīvoju mājās, es taču esmu rēzekniete. Interesantas dzīves pietika skolā. Atceros ēdnīcu, kur strādāja tante Dusja, atceros, ka patika sula, vienmēr ņēmām persiku. Kādu laiku skrējām ēst uz restorānu Latgale, gājām uz ēdnīcu stacijā Rēzekne-1, kur bija ļoti garšīgi.
J.K. Vai skumstat pēc skolas gadiem un ko visbiežāk atceraties un kāpēc?
E.B. Nevaru pateikt, ka skumstu, dzīve turpinās. Es nenožēloju, ka iestājos un mamma bija priecīga par maniem panākumiem. Es mīlu savus bērnus, man patīk mūzika. Esmu priecīga, ka strādāju ar krievu kolektīviem. Es cenšos nodot krievu kultūru, tradīcijas, lai cilvēki tomēr neaizmirst savas saknes. Vienu gadu es vedu divas meitenes uz Viskrievijas konkursu Pskovā – Jauno Izpildītāju konkurss. Šis konkurss bija veltīts tautas dziesmu dziedāšanai. Ir skolnieces, kuras arī domā veltīt sevi mūzikai, kuras es cenšos vest uz konkursiem un dot iespēju attīstīties šajā virzienā. No viņiem Marianna Grebenjuka, kura pabeidza Mūzikas skolas kursu 3 gados kā vokāliste.
J.K. Liels paldies par interviju un veiksmi jums visā!
E.B. Paldies jums, paldies, ka neaizmirstat! Uz redzēšanos!
