Krucena - Veiksans
JIRMV/MVa – DV58
Kručena, Zigrīda Imanta Intervija ar Donātu Veikšānu. Gulbenes Mūzikas skola, 2017. gada 15.aprīlī. Intervijas garums 46 minūtes.
Ziņas par intervējamo: Donāts Veikšāns dzimis 1946.gada 14 martā. Absolvējis JIRMV trombona klasi pie Valda Āboliņa. Pēc mūzikas vidusskolas pabeigšanas strādā Gulbenes Mūzikas skolā par pūšaminstrumentu spēles pedagogu un vada skolas pūtēju orķestri. 2016. gadā diriģents svinēja savu 70 gadu jubileju un ar pūtēju orķestri ierakstīja trešo CD “Soļi smiltīs”. Diriģenta vadībā kolektīvs regulāri piedalās Valsts un starptautiskajos konkursos, tur gūstot godalgas. D. Veikšāns ar Gulbenes Mūzikas skolas pūtēju orķestri popularizē Gulbenes novada vārdu Latvijā un ārvalstīs.
Zigrīda Imanta Kručena (turpmāk – Z.I.K.): Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas audzēkņi apkopo skolas absolventu un pedagogu atmiņas par mācību un darba gadiem mūsu skolā. Un šīs intervijas galvenais mērķis ir atsaukt atmiņā savu mūzikas mācību laiku bērnu skolā vai vidusskolā, atcerēties pedagogus, kursa vai skolas biedrus. Man ir patiess gods ar jums šodien tikties. Sāksim ar pirmo jautājumu. Kas stimulēja jūs pievērsties mūzikai un mācībām mūzikas skolā?
Donāts Veikšāns (turpmāk D.V.): [Nopūta] Es domāju, ka tas, tas ir, jāsāk no kaut kur no, no tiem gadiem, kad stājas bērnu mūzikas skolā. Jā, tas ir [nopūta], piecdesmitie, kaut kur tā, piecdesmit sestie. Un tā un, un, un es aizgāju uz mūzikas skolu Rēzeknē, un, nu, acīmredzot, ģimenē man brālis saskatīja, ka nu vajadzētu attīstīt tās visas lietas, un. Nu jāsaka tā, kad es ļoti labi atceros, ko man prasīja, un pat man liekas, kad es to ritmu atceros, ko man tur viņi sita, lai es atkārtoju, ja. Un, un, un tad, ... tad Jānis Ūsītis bij direktors skolas, nu skolotājs, kas uzņēma eksāmenu, es neatceros, ja.
Z.I.K.: [iestarpinot] Jā!
D.V.: Bet nu tas, tas notika, jā, un jau loģiski, ka tam vajadzētu būt turpinājumam, bet .... nu uz kādu instrumentu man iet, jo es mūzikas skolā mācījos klavieres. Jā, jā uz klavierēm es iestājos.[Aizdomājoties.] Un, un tad, tad mēs, kad es gāju pamatskolā Rēzeknes, ja, tad,... tad, tad mēs, ...tā bija 8-9. klase. 8 klase, jā, [aizdomājas] un tad mēs kopā, ē, tādi brāļi Milaševiči: Vitolds un, un, un ...Alberts bija. Viņi bija ... akordeons, un mēs tādā, tādā kā, tādā kā, ... mēs tādā, tādā kapelītē spēlējām. Cilvēkus uzjautrinājām un uzspēlējām, braukājam pa Rēzeknes rajonu dejas... Un [maza nopūta] 1. vidusskolā bij, neatceros, kas tas bija par vakaru tādu, un tur bij pēc svinīgā, ...notika arī deju vakars un tur mēs arī bijām ielūgti un mēs spēlējām tās dejas. Un tad padzirdēja mūsu spēlēšanu, neatceros vārdu, bija tāds skolotājs Martīni, viņš akordeonu pasniedza, jā, tāds. Un viņš man pienāca klāt, un viņš man teica: „Jums ir noteikti jāiet uz mūzikas vidusskolu! Un, nu jā, tā bija mana 8., laikam 9? Nu tam nav tā... [nopūta, pauze]...jānāk mācīties, un būtībā viņš mani pārliecināja, kad man ir jāiet uz mūzikas vidusskolu, un jā.
Z.I.K.: Un kas bija jūsu mūzikas skolā galvenais pedagogs?
D.V.: [Pārtraucot] Pedagogs, ja?
Z.I.K.: [apstiprinoši] Jā!
D.V.: Man jau no pirmās dienas pie Valda Āboliņa aizsākās stundas.
Z.I.K.: [Iestarpinot] Ā!
D.V.: Jā, un mēs, mēs ar viņu visus 4 gadus nostrādājām. Ēē, un, un sākumā man tas iesākums bija ar to, kad, ēm, ar Rēzeknes tanī pamatskolā, ja, kur bija... Viņi nopirka pūšāmo instrumentu komplektu, un tad izsludināja tad to spēlēšanu, un viņiem nebija, kas spēlē trompeti. Tad es pašā sākumā it kā trompeti...
Z.I.K. : [Apstiprinoši] Jā!
D.V.: Bet mūzikas vidusskolā es aizgāju uz, uz ....trombonu, un, jā.... Man tas, tas instruments likās dullāks un viss, un tā, tā es tos 4 gadus arī nomācījos te, mūzikas skolā.
Z.I.K.: [Pārtraucot.] Un kādas jums bija attiecības ar specialitātes skolotāju?
D.V.: [Pārtraucot.] Es domāju, ka man ar visiem skolotājiem bija ļoti labas attiecības.
Z.I.K.: Ja?
D.V: Jā, jā un, un, un sevišķi ar specialitātes skolotājiem. Ēē, it sevišķi, jo, nu tas ir, specialitātes skolotājs. Viņš tev te kā audzinātājs, viņš tevi, tevi, tevi .... par tevi tur rūpējas un citādi arī būt nevar, ja. Tam rezultātam būtu jābūt tādam, kādam, m, tādam uz augšu ejošā līknē, tad jau nu tām attiecībām tādām ir jābūt un man ar, ar, ar viņām tā bija, ja.
Z.I.K.: Un kādos ārpus skolas kolektīvos jūs darbojaties, jūs teicāt, ka spēlējāt ansamblītī ?
D.V.: Jā, jā. [Apstiprinoši iestarpinot jautājumā.] Jā, jā, es spēlēju, tas bij, ē,t as bij Rēzeknes estrādes orķestris pie Kultūras nama, ja. Vadīja viņu Fiskovičš un kā viņam bij vārds, nu taču mēs ar bijām ārkārtīgi lieli draugi, un, un, un ....es tanī orķestrī spēlēju trombonu viņam un no otrā kursa jau, ja. Tā kā man tas būtībā Rēzeknes mūzikas vidusskolā 2. kursā aizsākās mans.... ē . Nu šodien jaunatne nezin to, bet ir tādas darba grāmatiņas stāža aizsākums, ja. Man viņš ļoti, ļoti agri aizsākās, ja, un, un... tad man, tad, tad... tanī man tas Fiskovičš bija tā ,ē, kā man jāsaka, kā otrs skolotājs, ja. Ē [nopūta], tas bij estrādes manierē, un mēs tur uzspēlējām dažādus žanrus: džeziņu, vai ne, un, un.... arī estrādes mūziku, un viņš pats aranžēja, man ļoti patika viņa aranžējumi, ja. Un Jermaks Romualds, mūzikas vidusskolā bij simfoniskais orķestris, viņš toreiz vadīja, un es, [pauze] ...es strādāju, spēlēju tur arī. Pie viņa simfoniskajā orķestrī, ja, un tas jau, ...ē, ja mēs runājām, ka tas estrādes orķestris attīsta to ritmu un tas viss, tas, tas... tālāk to visu, tad simfoniskajos ir cits virziens. Par simfonisko mēs runājam, kad viņš iemāca klausīties mūziku, un, neskaitot pauzes, zināt, kur tev ir jāiestājas un kur spēlēt. Tā, ...tā, attīstības ceļš ir ļoti simpātisks, ja, ir, ir ....spēlē. Nu tā kā man ārpus skolas bij, ....ē, [nopūta] estrādes orķestris Kultūras namā, ja, un, un, un es dziedāju korī „Ezerzeme”.
Z.I.K.: Korī „Ezerzeme”?!
D.V.: Jā jā, Uldis…
Z.I.K.: [Vienlaicīgi] Koris, jā, jā...
D.V.: Uldis, Uldis Balodis bij, jā. Tagad laikam jums Čudars, ja vai ne?
Z.I.K.: [Pārtraucot] Čudars , Anda Lipska un Rota Salmiņa joprojām aktīvi.
D.V.: [Pārtraucot] Salmiņa arī vada, ja, nu jā. Tad tā, tad tie bija ārpus, es kaut kā sevi nesadalīju, ja, tur neskrēju uz..., uz jebko. Un es, es atceros, kad mēs, ...kad es sāku mūzikas akadēmiju, nu to mēs varbūt vēlāk runāsim, kad mans profesors Gunārs Ordelovskis, viņš teica, ...ē,: „Nu mācies savu laiku sadalīt lietderīgi, ja tevi prasa kaut kādi,.. ē, kolektīvi vai orķestri, vai kas, lai tu tur, ...tur ņemies, un tu būsi tāds, kas viņus izvilks. Viens cilvēks nekad neizdarīs, un es kaut kā, es, es pie tā tur, jā, es pie tās turējos [aizdomājas], kad es tā lietderīgi…
Z.I.K.: [Pārtraucot] Un korī „Ezerzeme” kuru balsi dziedājāt?
D.V.: Bass.
Z.I.K.: [Iestarpinot] Basā?
D.V.: Basā, jā, es pat, es pat reizēm uzdziedāju 2. basu, ja, bet tā, ...tā parasti es basā dziedāju. Tā, kad viņiem tas jau gāja, notis kaut kur zemāk par fa, nu tad man Balodis lūdza, lai es to, to otro piedziedu klāt, ja.
Z.I.K.: Kāds bija jūsu pedagogs obligātajās klavierēs?
D.V.: O [iesmejas], man, man bij i klavierēs, es domāju, ka, šite te jābūt uzmanīgam, bet laikam nav tā, ka man, man laikam Anastasija Žeikare nebija, bet es domāju, nē, nē, viņa arī man, arī man bija vienīgā skolā, mūzikas vidusskolā, ja. Viņa tagad ir Mortukāne, man liekas, Anastasija, varbūt...
Z.I.K.: [Iestarpinot] Ā.
D.V.: ...ir dzirdēta. Ir dzirdēta, ja?
Z.I.K.: Ir jā/
D.V.: Un tanī laikā viņa bija, ē, Anastasija Žeikare? Un man, es atceros, kad bija tāda doma, kad es varētu [nopūta] klavieres turpināt mūzikas vidusskolā, ja, [intervētājs apstiprina] un divas specialitātes: tā kā trombonu, vai ne, un to, bet tas traucēklis bij tāds, ka mēs dzīvojām, mēs nedzīvojām bagāti ar, ar mammu, ja, un, mācoties mūzikas vidusskolā, specialitātē klavieres, tur jābūt mājās instrumentam, ja. Jo iet uz skolu un gaidīt aiz durvīm, kad izies no klavieru spēlēšanas kāds cilvēks, paiet divas, trīs stundas, ja,.. Ē, nu tas, tas tā nu nebija, ja, būtu bijušas klavieres, ej nu sazin, varbūt es arī būtu arī mācījies pat tās klavieres, bet tad es redzēju, un pirmajā gadā bij tāda doma, tad es viņas atstāju. Un tad man tas repertuārs bij, [iesmejas] nu jā, es atceros obligātajās klavierēs mēs tur, tas ir ar tāds, tāds, tāds varbūt arī brīnums, ja, ka pūtēji, pūtēji, vai ne, spēlēs Rahmaņinova Do diezs minora prelūdīju, tas [smejas], jā, un, starp citu, jā – tā, tā tas bij. Viņa man lika tādu. Viņa ļoti labi zināja, ka es klavieres spēlēju, un viņa bija neatlaidīga, ē, un lika man tādu ļoti sarežģītu repertuāru spēlēt [iesmejas].
Z.I.K.: Bet tas ir tikai ļoti apsveicami, tiešām.
D.V.: [Pārtraucot] Protams, protams, jā.
Z.I.K.: Bet tā arī jūs papildspecialitāti nepaņēmāt?
D.V.: Man bij man papildspecialitāte, nē, jo radniecīgais instruments bij, ē [aizdomājas], nu šodien viņu sauc eifonijs, toreiz, toreiz bija baritons, tenors, un es orķestrī, pūtēju orķestrī, es spēlēju šos instrumentus, un man viņš nu bij tā kā radnieciskais, bet papildus, papildus es neņēmu, nē, nē.
Z.I.K.: Kādi jums pasākumi tajā laikā laikā notika, jo ir īstenībā ļoti interesanti paklausīties par tā laika dzīvi.
D.V.: Viņu, viņu, neskatoties un uz to, es varu pateikt, kad mums bija audzinātāja Vitolda Milaševiča kundze, Anta Milaševiča, ja. Tagad ir, jā, un viņa toreiz bij, nu tam nav svarīgi, kāds uzvārds bij, bet viņa tāda bij, un viņa mums bij audzinātāja, un viņa mums vienmēr atcerējās, ka nu, ka tik palaidnīgs kurss neesot bijis viņai sen [iesmejas]. Viņa, jā, bet nu, kad tagad sākās jaunatne viņa, ē, viņa teica: „nu jūs jau”. Kad es satiekos, starp citu, es ļoti, ļoti labās attiecībās, es braucu pie viņiem un apciemojos, un es ļoti apzinos to, ka kāds stāvoklis ir pedagogiem un, un ja man ir tāda iespēja, es viņus vienmēr lūdzu, un, un, un Gorā, ē, izpērku viņiem, tas, tas nav lielīšanās, bet vienkārši, vienkārši tā, kad man ir cieņa pret skolotāju, ja, un es gribu, lai viņš redz, un, jo viņu rocība, nu... [nopūta]. Nu šodienā tur nav ko runāt, ...viņa neatļaujas varbūt visu, ko viņi gribētu, un biļetes... tām... Mēs ar kundzi arī mēģinājām visi četratā iet uz to Goru, kā viņu atvēra tās izrādes un tā.
Z.I.K: [Apstiprinoši] mhm
D.V.: Un tagad, ne pa senam, m, mēs bijām uz, uz Rebeku, ja, kas tā, kas tā bij, Doniceti, Donicetī dziedāja Rebeka vēl to galveno...
Z.I.K.: Jā!
D.V.: Nu?
Z.I.K.: Zinu.
D.V.: Nu mēģinām atcerēties, redz kāda....
Z.I.K.: Bija tā, ā, atbraukusi…
D.V.: Nu jā, nu nekas.
Z.I.K.: Nu jā, sapratu.
D.V.: Bet fakts tas, ka mēs tā darījām, un, un, ē, mūsu kurss [iesmejas], nu tāds bij, mēs bijām jautrīši, ja, bet bez, ...bez tāda ļaunuma, bez tā. Un mums kursā notika, mēs saorganizējām koncertus, izbraukumus, tikai kursa izbraukumus, ja.
Z.I.K. [Apstiprinoši] mhm.
D.V.: Mēs, jāsaka tā, ka tie mani kursa biedri bij mūzikā spējīgi, ja. Viņi, viņi darbojās kā, ...kā varbūt, ...kā tas liktens varbūt, kā ir aizgājis. Mēs bijām spējīgi tur individuālās uzstāšanās. Un tanīs koncertos, un ... mēs apbraukājam, un arī ansambļus veidojām. Un mēs apbraukājam ļoti daudzas vietas, ..tur arī. Nu tad tas ir, tad tie braucieni, tad tur, ziniet, nu, ...nu, nu ...viņi bija jauki, un ir ko atcerēties, un, ...un kā kurš, piemēram, šodien iedomāsities mums bij jābrauc kaut kur, mēs devām koncertu Pēter... [pārtrauc frāzi] toreiz, to vietu es vairs neatceros, bet atceros, kad mēs braucām konce... koncertēt Pēterburgas virzienā, aiz Latvijas robežas, jau Krievijā iekšā.
Z.I.K.: [Iestarpinot] Jā!
D.V.: Ja, toreiz viņa vēl bija Ļeņingrada, un, un [nopūta] ...manējie mašīnā. Toreiz taču nebija ne autobusu, ne, kas tāds, ja. Salikām bērziņus, ja, ...un mašīnā, un, ...un braucām visapkārt, ja, lai tas vējš mums nestaigā. Nu tad, tā bij tāda, domāju, ka tā ir milzīga tāda uzupurēšanās, vai ne?!
Z.I.K.: Ļoti.
D.V.: [Pārtrauc.] Ja, jā, nu šodien, nu šodien taču tas, tā, ē, nu arī nav, nav,... nav. Jāsaka, ka, nu kad, nu redz kā mums bij, kad tie bij savi laiki, un tad tā kādas iespējas bij, tādas ...nekunkstējām un darbojamies.
Z.I.K.: Un cik kursā jūs bijāt kopā?
D.V.: Liekas kaut kas 20 pāri bij.
Z.I.K.: 20, ja? [vienlaicīgi]
D.V.: Jā, bet es nevaru konkrēti pateikt, ja. Daudzi, daudzi pēc pirmā kusa mums [pauze], ...ne daudzi, bet nu kā vienmēr ir tad, ...nu, ....nu no kursa atsijājas un viss [nopūta]. E..ē, man tad jāskatās būtu, ē, foto, bet tur, kaut kur pie 20 bija. Un tas bija laiks, kad ...ē bij, ...bij, ...bij. Jums es nezinu kā,... kā,... kā šodien ir, bet tanī laikā ļoti daudz no Čerņihovskas, no Krievijas brauca, stājās iekšā.
Z.I.K.: Nav mums tagad tā, nav.
D.V.: Nav vairs, ja, tas?
Z.I.K.: Nē.
D.V.: Ja, un tie, ...tie, ...tie būtībā, ...tā mūsu,... mūsu skola gatavoja kādus,... tie cilvēki no Černihovskas.
Z.I.K.: [piemetinot] Ā!
D.V.: Viņi daudz bija, jā, bet, m, bet, ...bet, es nevaru tā sīkāk pateikt, jo es tos uzvārdus nezinu.
Z.I.K.: [Pārtrauc] Un varbūt ir kaut kādi īpašie jūsu draugi, kas ir palikusi atmiņā, nu tā skolas biedri ar ko jūs...
D.V.: Oj! Jā! Mēs ļoti, ļoti...
Z.I.K.: [Vienlaicīgi ar intervējamo] Vairāk...
D.V.: Em, mēs [pauze], es cenšos nepazaudēt viņus, ja, ē [pauze], mēs,... mēs tā nu katram, katram ir, ē, savs, savs gājums. Katram ir sava ģimene, nu, mēs nevaram, ē, tā vienmēr katrreiz, bet mēs bieži sazvanāmies, mēs ... Ar Keišu Pēteri bieži sazvanos, sazvanāmies un, un arī, ē, [pauze] kultūras pasākumos esam un ar savu audzinātāju, kā es jau minēju, ja?
Z.I.K.: Jā!
D.V.: Milaševičiem, ar Milaševičiem, ja, ļoti pat tuvu. Tad man ir Raimonds Igolnieks, ē Daugavpils... Viņš bij virsdiriģents un diriģents, un viņš, ...ēm, augstskolu... guva, ...guva viņš Maskavā, ...tur tā militārā, tā bij pie konservatorijas, ja. Un, ...un tad nu mums ir kopā, tad kopā ir kas runājams – ir viņš vadīja putēju orķestri, es vadīju, un tā tas ir, tādēļ... Tāda ir Nellija Sarkane, vai ne, viņa ir, ...ir, ....ir viņa strādā baznīciņā.
Z.I.K.: Jā, viņa arī joprojām mūsu skolā strādā.
D.V.: [Pārtrauc] arī skolā strādā, ja nu,... nu, nu sievietei par to vēl, bet man līdz, ziniet, nav kursu, kad es viņus satieku Rīgā, tad es tā, ..ē, man ir jādomā, kas, ...kas viņš vai viņa ir, kas viņa bija. Nu tādi laiki.
Z.I.K.: [Iestarpina] Kaut kur redzēta... [iesmejas]
D.V.: Kaut kur redzēta, jā, bet šie cilvēki, ko es nosaucu, tas ir, mēs ļoti tuvu, tā vienmēr.
Z.I.K.: Jūs teicāt par Milaševičiem, ka ļoti palikuši atmiņā, varbūt vēl ir kādi citi pedagogi, kuri tiešām jums palikuši…
D.V.: [Iestarpinot] No kursa, ja?
Z.I.K.: No skolas, vispār.
D.V.: Ā, no skolas, es jau tad, tad es varētu minēt, jums... Jau es minēju Āboliņš kā specialitātes skolotāj, tā pati Anastasija Žeikare, kas klavierēs bija, tad,ē, mana kundzītei bija skolā, skolotājs specialitāte Slišāne, varbūt atceraties, ja , tāda...
Z.I.K.: Jā!
D.V.: Tāda, tāda bij, ja. Un nu, tad, tad ar tiem pēc tam, ēm [pauze], kas ta vēl te man te bij... [Aizdomājas]
Z.I.K.: Nu tādi visspilgtākie, kuriem, ja es pateiktu Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskola, tad uzreiz ataustu atmiņā „Vot, šis ir tas skolotājs, kas man ir palicis atmiņā”?
D.V.: Ē, ja man jāsaka tad, ja,... ja, ...ja es konkrēti runāju, tas ir, protams, Milaševiči, tad viņa audzinātāja un, un, un, man kaut kā ir, ē, es uzskatu, kad skolotājs ir, aiz vecākiem iet uzreiz, ja. Vecāks tev ir mājā, viņš ir, ja viņš tev audzina un viss, skolotājs ir tas, kas tevi ārpus mājām, un skolotājs ir... Un tie bij tie Milaševiča, ja, kā viņa kā audzinātāja bija! Un tad, un tad Fiskovičs – tie būtu, nu tie skolotāji, ja. Nu, no bērnu skolas man Zigrīda Ūsīte strādāja pie klavierēm, man, jā. Tā lika man pamatus, un klavieru... Klavieru viņa skolotāja, to varētu saukt par pirmo, kas mani mūzika tā ļoti saudzējoši, ja, un, pateicoties viņai, ziniet ir,...ir tādi gadi, ...lūzuma gadi puikām, ja, kad negribas, ne mācīties, ne ko, es iešu uz... Man bija vienmēr no mājām uz skolu mūzikas jāiet, ē, garām stadionam, ja, un, un, un, kas tad pārlec pāri žogam un futbolā iekšā tur, vai ne? Spēlē, viss tur, un tā man tas sports ļoti patika, un viņa, un viņa bij tā, kas mani atgrieza, ja. Nu es mācījos, visur gāju, bet es biju tā nolēmis. Viņa teica: „Nē, nē, nē, tu nedrīksti.” Un viņa nāca man mājās un tad es varu pateikt paldies! Kas toreiz bij par skolas direktoru? Vai nebija arī Jānis Usītis, jā? Kas, ...jā, ...jā, kad viņa mani tā saudzējoši, palīdzēja, jau saku, kad es minēju, kad nebija mums tā rocība tik liela, kad viņi atbrīvoja no skolas maksā, ja. Tas bij liels palīgs, ē, jā, ... uz pedagoģiskās sēdes lēmumiem. Viņa parasti man ļoti stimulēja, un, un, ...un, tā pat par to viņiem paldies. Tad, tad, tā es varētu tādā secībā sa... saukt. Un tad direktors Jānis Ūsītis, kas bij, Zigrīdas Ūs... Ūs.. Ūsīte, ja. Un tad, tad sākās, kad mūzikas vidusskola, tad Milaševiča Anta. Kas bij – Vitolds un,... un, ...un Alberts, viņi jau pienāca vēlāk, viņi jau tā kā skolā nebija, kā studenti bija. Un, un, un, un Fiskovičs – nu tie ir tie, kas, kas tas man lika tos pamatus katrs savā, katrs savā tādā specialitātē.
Z.I.K.: Runājot par mājām, jūs mācību laikā dzīvojāt kopmītnēs, vai jums pašam tur bija māja?
D.V: Nu, kā lai jums pasaka, man māja bija pretī kopmītnei.
Z.I.K.: Ā, [smejas]
D.V.: [smejas] Mēs bijām..
Z.I.K.: Skaidrs! [turpina smieties]
D.V.: Mēs dzīvojām tā kā [smejas]. Ha, ja! Bet ja mēs runājām tā par, ...par, ...par skolu, par mūzikas vidusskolu, tad viņa man ārkārtīgi daudz,... ārkārtīgi daudz, un viņa, jāsaka, tik pašu, ...tik pašu galveno, ko viņa man iedeva – tas ir, ...man. Tur sastapu savu dzīvesbiedri, ja, un, ...un, ...un no otrā kursa. Mēs kā sākām, nē, pat no pirmā mēs jau sapazināmies, un tas ir,... tas ir laikam pats galvenais, ko es, ...kas man ir, kas man ir iznāca.
Z.I.K.: [Pārtraucot] Varbūt jūs vairāk varat par to pastāstīt, kā jūs…
D.V.: [Nopūta] Tā mūsu, ...es jau esmu, tādās intervijās lielās, es esu par to stāstījis, ka mūsu sapazīšanās bija ar, ē, [nopūta], [pauze]. Tajos laikos bij, ē, septembra mēnesis pirmais, kad mācību gads sākas, bij jābrauc uz kolhoziem, vienmēr palīdzēt ražas novākšanā un viss, un. Un,... un, ...mēs bijām pirmais kurss, aizbraucām, un,... un, ...un es Austriņu ieraudzīju kartupeļu vagā, un mēs tā zin... [Iesmejas.]
Z.I.K.: [Iesmejas.]
D.V.: Gājām kopā, un esdomāju: „Tā ir gan ļoti tāda simpātiska meitene”. Un, ..un, ja, ..un tas es sāku pievērst viņai uzmanību, un mēs no 2. kursa sākām draudzēties pa īstam un,...un tad tas viss,... tā draudzība pārvērtās pamatīgā mīlestībā, jā. Un, ...un, es jau bez viņas, tad, ...tad, ...tad man tas termiņš gāja, kad beidzās skola, tad man tas dienests nāca, nu pēc dienesta es pārbraucu, pēc dienesta, un pēc trīs gadiem tas no mūzikas kon... Es dienesta laikā, ...es arī strādāju, es mūziku vadīju, bet tas tā, bet, kad es atgriezos, mēs momentā precējāmies, jā, un tā kopā mums kaut kur 50 gadi kopā. Nu pirms diviem gadiem es, ...ēm, tieši šinī laikā pavadīju viņu mūžībā, un tas tā. Man tas ir ļoti smagi, ļoti.
Z.I.K.: [Iestarpinot] Izsaku līdzjūtību! A...
D.V.: [Pārtraucot] Bet, ...bet tā mūzikas vidusskola man, man, jā.... Pateicoties arī viņai, mums ir bērniņi, mazbērniņi, ja.
Z.I.K.: Un kā ar mazbērniem, tie arī sāk...
D.V.: Jā, man lielā mazmeitiņa, viņai ir, tēta pēdās iet, un viņa ir čelliste, tā pat tētis ir, tētis ir simfoniskā orķestra mūziķis Paukšāns Ainārs. Un man viņa iet tēta pēdās un starptautiskos konkursos, un, jā, tas tā [nopūta], nu viss pamatīgi iet, ja. Un Morics man iet, ...iet klavierēs, Dārziņu skolā mācās, Rīgā. Un, ...un jaunākā meitiņa... Man no jaunākās – jaunākā mazmeitiņa, un no jaunākās meitiņas... Tā, nu tā vēl sevi meklē, nu viņa tikai sāka šogad iet skolā, ja. Septiņi gadi. Bet bērni jā, lai, lai nu kā, bet izvēlējās arī mūzikas ceļu, ē. Vecākā meitiņa man ir vijolniece, viņa strādā Rīgā, ē [nopūta], es pat nezinu to amatu, kas viņa ir leļļu teātrī, bet kaut kāda režisore, kas nu tur, tur, un tā, un jaunākā ir ...Rīgas Domē strādā, un,... un, ...un. Vecākā ir vijolniece, jaunākā ir pianiste, arī mācījās Rēzeknē,viņa klavieres, bet viņa pa mūziku tā... Viņa ir beigusi vairākas augstskolas, bet nu tā, pa mūziku tomēr atturējās iet, bet, nu jā.
Z.I.K.: Labi, atgriezīsimies pie skolas dzīves…
D.V.: [Iestarpinot] Jā, jā.
Z.I.K.: [Turpinot] … un kādi vispārizglītojošo mācību priekšmetu skolotāji jūsu laikā strādāja skolā?
D.V.: Es to punktu, es to punktu tā,... tā pārlasīju, ja. Man to mācību, mācību, kas man izglītojošu, es pat viņu uzvārdus... Es zinu, ka viņi bija labi skolotāji. Bija, piemēram, kas mainījās, ja, ē, bieži, bet bija Belasova, ko es atceros, viņš pats bij skolas direktors un viņa kundze... Vai viņa, es pat nezinu, vai viņa nepasniedza mums latviešu valodu? Nu tā bij tāda,ē [nopūta], nu viņa no, ...no, ...no visu studiju laiku Rēzeknē bij, vai ne? Pārējās tur mainījās. Tas, ...tas, ...tas nebija tā, ka viņa, bet viņa bij tā, kas ļoti noturīga darbā bij, un, un, un viņas stundas bij, ē, ....to es atceros, jā. A pārējos es tā baidos, es varu sameloties, es jā.
Z.I.K.: Mhm, un vai jums bij skolas laikā kādas iesaukas? Varbūt jūsu draugiem un pedagogiem.
D.V.: Ē, bij, jā.
Z.I.K.: [Iestarpinot] Bij?
D.V.: Visu ko, par ko atce… [smejas] Interesanti, man tie, tie...tie, gadi bij tādi, ja, mūzikas vidusskolas, viņi bij, bij interesanti. Visas iesaukas, un,... un tas, protams, ka gāja, un man, man viņi... Kā kuram, ...kā kuram viņam viņas mainījās [iesmejas.] Nebija viena visu laiku, bet nu bij, protams, protams.
Z.I.K.: Varbūt jums ir kādas tradīcijas palikušas atmiņā no skolas laikiem?
D.V.: Es ziniet, es esmu divas reizes organizējis kursa salidojumus pie sevis mājās. Te man, te laukos, ja, un mājiņa man ir, un, ...un, ...un, nu tad mēs ar Austriņu mēģinājām aicināt pie sevis, nu arī tas tā bij, un bij arī doma, nu tagad mēs [19]62. sākām, ja, mācības, un [19]65. beidzām. Un 2015. [gadā] bija doma rīkot, jo apaļš sanāca, [19]65., un cik tad gadi? ...75 mums nesanāk, nē 65? 35 un 15… 40..., 50 gadi bija, jā, kopš beidzām visi. Un mēs paņēmāmies ar Austriņu, ka mēs, ....ka mēs rīkosim to salidojumu, visus, visus apzināt, un tā. Bet divi bija notikuši pie mums mājās bija, bet nu tā man dzīve ievirzījās, tad, tad, tie 50 gadi [čukstus] netika nosvinēti.
Z.I.K.: Jūs ar kursu bijāt ļoti aktīvi skolas dzīvē?
D.V.: Jā, jā, jā, mēs dzīvojām draudzīgi.
Z.I.K.: mhm
D.V.: Mēs bijām draudzīgs tāds kolektīvs, ne vienu,.... ne, ....ne [ieskanas telefons] ne vienu, ne velti teica palaidņi bijām, bet bijām arī ļoti labi cilvēki kā tādi, ja.
Z.I.K.: Varbūt ir palikušas atmiņā kādas nerātnības, ko ar kursu darījāt, nu tādas lielākas.
D.V.: Ziniet, es jums piemēru pievedīšu tādu: [iesmejas] mans profesors Gunārs Ordelovskis, ja, ē, nu, jūs varbūt ta kā, tā, kā diriģente viņu, to uzvārdu esiet dzirdējusi, ja, jā, jā. Un viņš tā kā, viņš tā kā pūtējiem ļoti lieli draugi, ļoti lieli draugi, ja un viņš man tā skaitīja: „Zini, Donāt, ē, man ir 4 pilsētas ļoti dārgas, tā ir Jelgava, kur esu dzimis, [nopūta], Daugavpils, kur es uzsāku pirmo darba gaitas, ja, Rīgā, kur man nodibinājās, ē, pirmo profesionālo pūtēju orķestri. „Rīga” ir nodibināja, un ceturtā pilsēta, ē, Gulbene, kur ir vienmēr pie Austriņas, Donāta atbraukt, ir kur ... Tur ir mājās, ir tāda, ...tāda vēlme arī būt šeit.” [Aizdomājas] Paga, kāpēc es tādu ievadu taisīju, es nezinu, kāds jautājums bij?
Z.I.K.: [Iesmejas] par blēņām un, par kursa blēņām.
D.V.: Ā, un, un par kursa blēņām, ā, un, ja un tad nāca grāmata tam Ordelovskim, un Oļģerts Grāvītis, muzikologs, ja, viņš tagad mūžībā, lai viņam vieglas smiltis, tāds ļoti labs orators, un viņš parasti teica mums akadēmijā. Viņš teica, ka: „Cik, nu cik nu mums jānorunā tā lekcija, nu,... nu es uz laiku norunāju, ja.” Bij ļoti runātīgs un tā, ļoti kupla valoda, un viņš man zvana vienā reizē, un viņš man saka: „ Zini, tu ar Gunāru esi ļoti labos, un te, Gulbenē, es zinu, jūs lielus podus te, te, taisījāt abi, vai ne? [iesmejas] Un to vienu, spilgtāko atrodi man un pasaki, lai es varu grāmatā ielikt.” Es teicu: „ Tad man visi jāpiemin, jo man nav tāda, mēs visi visu pavadījām vienos podos.” Ja, kad viņš atbrauca uz šejieni tad tas… [smejas]
Z.I.K.: [Smejas]
D.V.: [Smejas] Pieauguši cilvēki blēņas taisījām, tā arī man ir jāsaka pa Rēzekni. Blēņu bij daudz, ļoti bij daudz blēņu un, un tur kādu izcelt tur tā, bet par mūsu cilvēcību es pateikšu tā, kad mēs pavadījām to pašu Albertu, Vitoldu armijā. Nu mūs ukurss savācās pie vienas Rēzeknē, pie kursa biedres mājā. Mēs tos, tas ...it kā atvadas uz armiju svinējām un tā, tā, tā aiziet mūsējie armijā. Nu un mēs palikām, un viņi aizgāja [sasit rokas kopā] jau sēsties autobusā un braukt projām uz to iesaukuma punktu, mēs palikām visi vēl tur sēdēt, un jūs varat iedomāties, kad viņi atgriežas pēc 3 stundām, jo viņus nepaņēma armijā, kaut kā viņiem gadījās tā, kad viņiem pateica: „Šoreiz jūs ne..., .neesat mums tā, tā, tā viņu sistēmā tik ļoti nepieciešami, gaidiet nākošo gadu, un ejiet prom.” Un, kad mēs visi, visi tur lecām gaisā, kad viņi atnāca atpakaļ mājā, un mums tas turpinājums bij, ēm, ievilkās dienās divās, ja. Tas,... tas tā, varētu būt spilgtākais, es domāju, ka tā, ka tur tā ir, tā. Mūsu blēņas, mūsu cilvēcība, vai ne, un mūsu tomēr, ēm, tāda pārdzīvošana vienam par otru bij, ja. Tas būtu tāds lab.., mēs sliktas blēņas nedarījām kā tagad, varbūt viens otrs tur nodara kādam vai sāpi, vai ko, mēs nē, bet nu, tā, blēņas bij lielas, vai ne. [iesmejas]
Z.I.K.: Kāda jūsu dzīve bija pēc vidusskolas, kur jūs aizgājāt mācīties un….
D.V.: [Pārtrauc] Pēc vidusskolas, jā, es jau jums minēju, man momentā armijā bija [19]65. gadā mēs beidzām, [19]65. gadā es aizgāju armijā, tur es vadīju arī pūtēju orķestris, štābu orķestris, man tas dienests, ē, bij mūzikas vidusskolas turpinājums, to, ko esi..., un laba prakse nākotnē, ja. Jo tur es, ...es tur, es nokļuvu viens, tur es uzreiz vajadzēja domāt par notīm un visu to es, ...tie, ...tie trīs gadi man tā arī aizgāja, ja. Un tad es, un tad es nācu mājām, es ar Austriņu aprecējāmies un tad nāca mazulīši, un tad, nu bij tad, nu tanī laikā es tā kā uzņēmos skološanu Austriņas, konservatorijā, ja. Tad es gāju darbos, tad es atstāju mūzikas, m, konservatoriju, jo vajadzēja ģimenei to visu darīt, ja. Pelnīt naudiņu, lai viņa skolojas, toreiz Baldonē, tā dzīve tur ar nebij viegla, bieži ar autobusu jābrauka līdz Rīgai, bet nu, bet nu tā. Bet, kad viņa beidza, bet kad viņa to konservatoriju beidza, ē, tad, tad, kad mēs sākām atsperties, tad viņa ņēma rūpi par mani. Redziet kā dzīvē ira, tad es pabeidzu arī konservatoriju. Nē, es jau strādāju, visos darbos biju, un viņa arī man strādāja, arī tā, ka nu, bet nu tā, lai būtu viņai sava naudiņa, nu tā.
Z.I.K.: Jūs jo projām uzturat sakarus ar mūsu skolu, vai ne?
D.V.: Jā, ļoti, ļoti.
Z.I.K.: [Papildina] Uz konkursiem braukājat noteikti.
D.V.: Uz konkursiem, jā, braukājam. Ne pa senam biju, kas tas bij par konkursu, ā, valsts konkurss bij pūtēju..
Z.I.K.: Pūtējiem.
D.V.: Jā, jā, tad es biju aizbraucis ar savu mežradznieku. Jo pamatu pamatos es te, mūzikas skolā, strādāju ar orķestri, ja un, slodze man ir liela. Un mēs ļoti daudz braukājam pa Eiropu esam, ja, un konkursos esam, salidojumos, es kaut kā nezinu, man kaut kā ir, ...ir ienācis, kad braucu, braucu uz, ...uz rezultātu skatīties un konkursos piedalīties, un man ir sanācis skatīties no citiem, un arī gūt, vai ne. Un es atzīstu konkursus, es atzīstu konkursus, citi nu,... nu,... nu dara kā grib, un es. Bet mēs esam izbraukājuši visu Eiropu, un mēs Latvijā ar orķestri pie... Nē, nē, nē, mēs neaizbraucām tikai uz tām tālajām, kas Spānija un Itālija, ja. Tur ir naudas, bet, ...bet līdz tai robežai mēs esam aizbraukājuši, ja, un, un mēs, mūsu orķestrītis piedalās divās kategorijās , mēs starp pieaugušajiem piedalāmies, spēlējam, ja, starp orķestriem. Nu pat mēs nospēlējām – pirmajā aprīlī bij Jelgavā Vislatvijas pūtēju orķestru sacensības un dabūjām 2. vietu, ja, un…
Z.I.K.: Malači!
D.V.: Un, un, un piedalāmies arī skolēnu, tā kā mums milzīga slodze, mums... Un, ...un, .. un tagad mums, tagad mēs Altma… koncertā; Altmanim te, nākošsestdien būs, un tad 29. piedalāmies finālkonkursā skolēniem, ja. Un tad mēs, jūnija sākumā mēs braucam uz, ...uz Poliju. Kāpēc es šogad to Poliju piekritu, kad viņa mūs uzaicināja, jo tur ir uzreiz tie divi konkursi, mums ir skatuviskais konkurss un defilē konkurss, ja.
Z.I.K.: Mhm.
D.V.: Nu jā, tas tāds priekš mums jauniem, mēs defilē piedalāmies jau [nopūta] 6 gadus, vairāk. Un jāsaka tā, ka mums tur pirmās vietas, vienreiz ir tikai otrā bijusi. Un, un, un…
Z.I.K.: Varbūt jums ir kaut kāda iemīļotākā valsts, kur jūs labprāt brauktu ar orķestri.
D.V.: Es nezinu, man, ...man, visas, man liekas viņi, man kaut kā liekas, kad viņi... Mēs esam visās, kur esam bijuši, pret mums izturējušies ar ļoti lielu mīlestību, ja. Nu mēs nebraucam, nehalturējam, mūsu tā programma, vienmēr nu tā [nopūta], [pauze], cenšamies būt, ...kvalitatīvi būt, [nopūta] Un, ...un, ...un viņi to mūsu darbu redz. Piemēram, tagad bij, tur kur mēs spēlējām Jelgavā, no žūrijas, viņi teica, ...teica, ka smalka muzicēšana, ...smalka muzicēšana. Tas ir liels, liels pagodinājums un tas ir, tas ir bērniem... Viņš jau, man prieks par to, ka bērniem pašapziņa ceļas, tas jau nav tā, ka kaut kur ir... Viņam nav ko darīt, ja, viņš dators vai ko, ja. Viņam ir sistēma, ja, un es viņiem, ar viņiem esmu [pauze] atradis tādu valodu, kad, [nopūta], [pauze], piemēram, mēs, mēs.... Ģimenēs ir dažādi apstākļi, ja. Cits turīgāks ģimenē, ja, cits, ...cits ir, varbūt nav. Un es ar visiem esmu novienojies, kad mēs, braucot ceļā, it sevišķi kad iestājamies nu tankštelēs vai kur, kad nu..., tad sapērk kāds, kurš bagātāks, sapērk tās pakas, nāk tad autobusā, tādas lietas, nē!
Z.I.K.: Mhm.
D.V.: Nevar tam mazajam, tad viņam skatīties un jā. Mēs visi esam vienādi, ja cienām viens otru, ja tu gribi tur paēst, ta tu, ...tu, lūdzu, pērc un ej aiz tankšteles nostājies un dari to, vai ne, bet autobusā – nē. Un tā viņi jūtas visi kā viens, visi vienādi, draudzīgi un, un, un nav tādas starpības, kad nu tas ir turīgāks, un tas ir varbūt…, nu saproti tam, tam, kuram mazāk, naudas nav, viņam taču sāp, vai ne. Ir taču tā, ja?
Z.I.K.: Ir!
D.V.: Viņam ne tikai, em, gribas piedalīties tanī te varbūt ēšanā, bet… Ne, ne. Nu tā mēs esam, nu tā mēs arī...
Z.I.K.: Mhm, un vai var redzēt atšķirību starp mūsdienu jauniešu un jūsu laika jauniešu pieeju pie instrumenta?
D.V.: Ziniet, kas ir. Starp mūsu laiku, piemēram, tas ir, ē, varētu droši teikt, ē, kad līmenis bij pulku zemāks, bij pulka zemāks. Mēs piemēram tagad ar, ...ar orķestri spēlējām daudz tādas programmas, ko spēlē lielie, pieaugušie orķestri, nu mēs arī piedalāmies tanī, ja. Tad, un individuālajās stundās arī dzen. Ē, to, ko agrākais dzirdēja, kad nu tas,... tas, ...tas tā, nu es nezinu, tad nu, piemēram, kāpēc Korsakova „Kamenes lidojums”, ja paņemsim to, es tikai piemēru pateicu, ja. Likās vai kā viņš spēlē, tas kā skan, ū, šodien bērni spēlē absolūti bez problēmām. Individuālajos instrumentos, es nezinu kā citos instrumentos, vai ne, bet mēs runājam par pūšamajiem, un tas līmenis ir ļoti, ļoti, ļoti audzis, ja. Tad tanī pat, kad Gulbenē es, mēs ar Austriņu pārcēlāmies uz Gulbeni, ē, jo viņi, toreiz Gido Kokars, mēs stāvējām foajē, tikko eksāmeni bija cauri, un tad, nu vienkārši stāvējām, tur runājām, un pienāca Gido, un viņš teica: „Ziniet ko, brauciet abi uz manu dzimto pusi!” Imantam un Gido tas ir, nu taču zināt, vai ne…
Z.I.K.: [Piemetina] Nu, jā!
D.V.: Uz dzimto pusi, un, un, un palīdziet viņiem, lai viņi attīstās. Nu viņi bij tie divi cilvēki, kas mūs, mūs pavirzīja uz šo te virzienu, ja. Uz, uz, uz vietu. Un, un tad, tad mēs brīvdabā aizbraucām klausīties, kas būtībā Gulbenē ir kāds līmenis, viņi toreiz brīvdabas dienā bij tieši Gulbenes diena, bij. Nu Brīvdabas muzejā, Rīgā. Nu un tad mēs noklausījāmies to, es teicu: „Nu, Austriņ, nu tāds līmenis ir, kāds viņš ir, kā teiksi tā mēs darīsim.” Un, un, un tā mēs braucām uz šejieni, atbraucām, ja, pēc, būtībā pēc Kokaru lūguma. Un tad [19]70, [19]74. gadā es sāku strādāt ar pu… Austriņa te milzīgi ar koriem, viņa te uzdarbojās, viņa man Trīs zvaigžņu ordeņa apbalvota, viņa man, ...viņa bij te mūzikas skolas ilgstošais direktors, viņa ļoti cienījams cilvēks un, un tad [19]74. es paņēmu pūtējus un, un [19]77. bij Tautas kolektīvs. bij tāds nosaukumu deva, tādu pakāpi izcīnījām, bet ar kādām pūlēm mums nāca. Un to repertuāru es atceros uz ko mēs tur spēlējām [nopūta] un ko mēs tur spēlējam, piemēram tagad Jelgavā, lai tanīs te, Latvijas konkursos, un, pieaugušo, pieaugušo repertuāru orķestri, ja. Un tas līmenis skolai, skolēniem ir panākts, jā. Nu tas, kas mājās strādā, viņam tā lieta ļoti iet uz priekšu, ja, un, nu, ja viņš mājās paslinko, vairāk pie datora nosēd, [nopūta] tā ir, kā ir.
Z.I.K.: Jā, beidzamais jautājums. Varbūt jūs vēlaties kaut ko novēlēt gan mūsu skolai, gan arī nākamajiem studentiem. Kas būtu tas ko jūs gribētu nest tālāk un tieši uzsvērt?
D.V.: Nu ziniet, kad man, man skolai protams, skola [nopūta] ...viņa man ir,... ir man tā, kas, ē, man deva ievirzi visai dzīvei, ja. Un tā nav, kad esmu, tur pastudēju tās klavieres, un pamācījos tur, pamācījos mūzikas skolā, pēc tam es tur nometu. Ai, es iešu, viņa man, ...varbūt, lai palīdzētu, ē, jo es, [pauze], te kādreiz man ar, es ar atkāpīti, ja tā vienm….
Z.I.K.: Jā, jā.
D.V.: Ē, Gulbenē bij, padomes laikā te kā elites mājās dzīvoja, varbūt tu,... te par, ...te pat sieva dzīvoja pa vidu ...mājas. Un karavīri, ne karavīri, bet oficieri, ja, un, ē, viņi savus bērnus sūtīja te, mūzikas skolā, ja tad nāca,... nāca tās skolotajās, pie skolotājas... Manis tās pašas, kas nāca, viņas teica, nu krievu tautība: „Nu, Donātavič, viņš, viņš nebūs taču mūziķis, viņam to dvēseli attīstiet muzikālo, ja, lai viņš ir cilvēks, lai… ” Nebūt tas nav maz, tas nav maz, pareizi, jo, lai dzīvē viņš veidotos par cilvēku, bet man, man tā bij, tā. Es vispār sevi raksturotu to, ka man, [pauze]...es neesmu tāds svaidīgs, un, ...un, es, ...man patīk visā, ko es sāku darīt, novest līdz galam un būt nopietnam tanīs lietās, ja. Un, ...un, man tad pēc koncerta Norvēģija,... tā pilsēta, [nopūta], nu labi, lai ir. Tur mēs, tur mēs tur nospēlējām, mums bija 3 koncertiņi tur šogad, norvēģiem ir 5., nē, mums ir 5., tur ir desmitajos datumos,.. ir tā Neatkarības diena un viņi bij mūs ielūguši, mēs tik tiešām nospēlējām labi tos koncertus, un tur, ...tur tā. Un viņi piedāvāja man, lai es palieku, lai es palīdzu viņu pūtēju orķestrim, [pauze], ...nu un tad, kad es uz to,... es atbildēju, kad es bez sieviņas es nekur nebraukšu, viņi teica: „Arī viņai sagādāsim darbu.” Ja, tāda viņu nostāja bij, bet es nevarēju iet projām, jo man tā Latvija bij, ...nav tā kā šodien ļoti daudz saka nav... Latviju viņš nēsā vārdos, bet darbos viņš pavisam cits ir, ja.
Z.I.K.: Jā!
D.V.: [Pauze] Bet man, man tā Latvija tomēr ir dārga, un es varbūt, es kādreiz esmu pārdomājis [nopūta], nu, kas būtu, ja es būtu... Tas nebija sen, pirms gadiem astoņiem, ja, kad viņi lūdz, lai es palieku, lai es viņiem palīdzu, protams, materiālu būtu ieguvis un viss, bet, bet nu nē. Es esu šeit, un es esu Latvijā. Var…, varbūt ir, varbūt arī būtu vieglāk daudzās jomās, tā, ka man tā, tas pamatīgos man ļoti, ļoti, un bērniem ar sevi individuālajās stundās es viņus maz ņemu tagad, ja, jo es... Man orķestris paņem, bet es paņemu tas, kas man orķestrim... Piemēram, skolai nav [noklepojas], nav mežradznieku tagad, nu tad es audzinu, mežragus paņemu, ja. Un, lai viņi parādās, un divi puikas un viss ir normāli, un visiem tiem mazajiem bērniņiem, ē, viņi ap mani tā kā vai, ...vai, ... vai, tā kā, nu, nu es redzu, mēs rodam kopēju valodu un, kad mums ir kopā jāturas, un es viņiem arī daudz dodu, ja. Nu tā kā man Rēzeknes Mūzikas vidusskola ir devusi to tā kā ceļa maizi, [pauze] ja. Un tad, tad tā mūzikas akadēmija un viss, un viss, ...viss tā kā, ...tā kā, un vislielākais, ko man mūzikas vidusskola, vislielākais, ja, tā, tā specialitāte... To, ka es tur satiku savu,... savu sieviņu, ja.
Z.I.K.: Jā!
D.V.: Tas, tas ir, ē, nestāv nekam blakus, ja, tas viss, tas tā... [pauze] Nu jā, bet šī tēma ir ļoti, ļoti sāpīga man.
Z.I.K.: Nu jā.
D.V.: Nu ja, tā kā, ..tā kā es domāju man Rēzeknē, Rēzekne ir, tas ir tā.
Z.I.K.: Labi…
D.V.: [Pārtrauc] Viņa man ir devusi daudz, jā.
Z.I.K.: Nu skaidrs.
D.V.: [Pārtrauc] un novēlēt, un novēlēt to, kad es vispār, es priecājos par to, ka Rēzekne, ē, latviešu kultūras attīstība ļoti daudz dod, vispār latgaliešiem, ja. Un, un un…
Z.I.K.: Mhm
D.V.: Viņi, ...viņi ir cilvēki gudri, ja. Latgales cilvēki ir gudri, to, ka varbūt viņam kaut kur... Viņai tas, tas, ...tas zemes spēks, ...viņai tas, tas dabas prāts, ja. Tikai, protams, tas viss ir atkarīgs no tā, cik mēs katrs ieliekam, kā mēs gribam attīstīties. Tie, kuri, ...tie kuri to dara, ē, viņi izveidojas par, par labiem noderīgiem un, un, un čakliem cilvēkiem. Un to es arī gribētu teikt, ka Rēzeknes mūzikas, tie paši, tas, kas šodien ir, šobrīd ir, ir, ē, kas jums tie diriģenti, kas strādā, viņi taču ir, ē, gudri cilvēki, vai ne? Nu jā! Un viņiem, ...un viņi savu darbu dara tā, kad viņš, ...viņš dara savu darbu. Nu citādi arī nevar, nu citādi arī nevar tā. Nu haltūrēt mūzikā, es nezinu [pauze] es, ...es savā laikā, ...es savā laikā nekad neatļāvos uzlikt taureni un iet kolektīva priekšā un tad no,... no es esmu ieradies, nu tagad es, es, nē… Nu kamēr man kolektīvs neatbildēja, ja, kad viņš, ....viņš bija tas, kas man pateica: „ Nu šobrīd jūs varat iet ar taureni augšā, mēs spēlēsim, ja, un spēlēsim labi.” Nu tad tā, tad es komfortabli jūtos, un, un, kad man tie 48 pāru acu skatās uz mani un man it kā saka, kad nu, jūs diriģējat, mēs izdarīsim, nu tad tam varbūt, tam vizuālajam ar var būt. Bet tad, kad nav pamats un nāk ar tādu, ...tādu, tas ir, jā, ...tas manī nav, nē. [pauze]
Z.I.K.: Jā, to noteikti visi ļoti novērtē: jūsu uzņēmību.
D.V.: Nu tas, tas ir ziniet, tā ir arī, arī sevis dedzināšana, protams, tā. Nav, nav viegli tā, bet nu jā. Bet nu ko, ko, ja tu nevari, tu nevari [nopūta], nu kāpēc, ...nu kāpēc? Tad nu paej malā, bet nu, kamēr vari, tikmēr dari.
Z.I.K.: Labi, liels jums paldies!
D.V.: Nu nav par ko, nav par ko.
