Kurme - Viļuma
JIRMV/MVp-IV 22 Kurme, Zane Intervija ar Ilgu Viļumu 2014.g.6. maijs, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola Intervijas ilgums: 35. minūtes.
Z.K. Pastāstiet par savu bērnību, kur piedzimāt, uzaugāt?
I.V. Piedzimu ļoti skaistā vietā – Balvos, pilsēta, kuru mīlu līdz šai dienai. Esmu pietiekoši saistīta ar mūzikas skolu, lai gan tur vairs nav radu, palikuši tikai daži draugi. Bet skaistas atmiņas ir līdz šai dienai.
Z.K. Un kā ar bērnību, kā aizvadījāt to?
I.V. Bērnība...(aizdomājas). Skolā iesāku mācīties ļoti agri, man bija seši gadiņi. Toreiz visi skolā gāja no septiņiem. Mamma bija skolotāja, viņai nebija mani kur likt (iesmejas).Dārziņu es it kā biju pāraugusi – rēķināju, lasīju, kaut ko tur darījos. Ļoti daudz dziedāju un dejoju, kas dabīgi, noveda mammu pie domas, ka man būtu kaut kā jāattīsta tas viss. Un ļoti laikus un manai dzīvei ļoti nozīmīgi bija tas, ka uz Balviem no Igaunijas atbrauca Ērika Barkāne, kas toreiz vēl nebija skolotāja, bet ieguvusi attiecīgo izglītību. Viņa apprecējās ar dakteri, kas bija Balvos un mamma, to uzzinot, izkārtoja man privātstundas. Tā es pie viņas mācījos, protams, var būt ne tik nopietni, kā tas būtu vajadzīgs skolai. Nākamā labā nejaušība, ka Balvos atver mūzikas skolu un mēs bijām pirmie audzēkņi, mana skolotāja sāka strādāt arī par skolotāju mūzikas skolā un man jau bija septiņi ar pusi, vai pat astoņi gadi (aizdomājas). Es tāds vēlīnais iesācējs mūzikas skolā.
Z.K. Un viņa tātad bija pirmā, kas Jūs iepazīstināja ar mūziku?
I.V. Jā, ar klavierēm noteikti. Un viņa man ļoti liktenīgs cilvēks, var būt te runājot vēl ne reizi nāksies viņu atcerēties, jo, vārdu sakot, viņa bija ļoti stingra skolotāja, kas laikam arī man patīk zināmā mērā – būt draugam skolniekam, viņu mīlēt. Nevis tikai lutinot mīlēt, bet no viņa veidot cilvēku ar visām rakstura iezīmēm, ar neatlaidību, kas jāieaudzina, pacietību, darba sparu, jo, tikai mīlēt bērnu un tikai domāt, lai viņam būtu ērti stundā, rezultātu ir ļoti grūti mākslā sasniegt. Un mana skolotāja bija tāda līdz pat tam, ka man ļoti raksturīgi bija piektos pirkstiņus augšā celt (rāda), kas it kā stindzina roku locītavu. „Nē, bet Tev it kā neko, bet tā nedrīkst”, teikusi skolotāja. Viņa man ir situsi ar zīmuli pa pirkstiem, un ne reizi es neesmu ņēmusi ļaunā, jo es pati slinkoju, pati kaut ko nepareizi darīju, uztvēru to kā pašu par sevi saprotamu.
Z.K. Viņa Jūs iepazīstināja ar klavierēm, vai tas bija Jūsu sapņu instruments, vai tomēr vēlējāties apgūt kaut ko citu?
I.V. Nē! Teiksim tā, tas nebija sapņu, bet nebija arī citas izvēles. Tā kā tikko atvēra mūzikas skolu, nekas jau īpaši daudz nebija pieejams. Akordeons – tas noteikti nav mans instruments. Nē, nē, klavieres – pamata instruments mūzikā un, protams, man patika klavieres, bet tad kad es beidzu sesto klasi mūzikas skolā, par cik vēlu atvēra skolu, atlika septītā, bet tad man jāmācās jau vidusskolā. Tajos laikos vidusskola jau bija pēc astotās klases, tagad ir deviņgadīgā, toreiz bija astoņgadīgā. Tātad es pēc devītās klases ļoti mierīgi beidzu mūzikas skolu ar domu, ka iešu uz universitāti, uz juridisko fakultāti. Mans dzīves mērķis bija tikai kļūt par juristu. Man tas patika, un man šķiet, ka pat tagad ir kādas rakstura īpašības, kas par to liecina. Var būt man palīdz arī manas mācību daļas vadītājas darbā, kaut kur kaut ko aizstāvēt, mācēt izskaidrot, mācēt izripināt no un līdz. Tā es biju iedomājusies. Mana skolotāja, būdama liela diplomāte, piedāvāja man, zinot, ka Rēzeknē ir tiešām inteliģents un izglītots klavieru skolotājs – Staņislavs Maškovs, aizbraukt parādīties. Viņa man teica: ”Nē, mēs tikai aizbrauksim, parādīsimies, paspēlēsim. Paskatīsimies, kādā tu esi līmenī.” Man vienai bija garlaicīgi, es paņēmu draudzeni, kura man draudzene līdz šai dienai. Tā mēs devāmies tajā braucienā, kas man bija diezgan grūts. Man ceļā mašīnā palika slikti, bija karsti. Pie skolas pirmo reizi izkāpu, galīgi sapīkusi. Kad es klasē paspēlēju pedagogam, viņš bija vēl gudrāks par manu skolotāju, viņš saka:” Nē, nu mēģināsim iestāties un skatīsimies, kādi ir rezultāti. ” Toreiz bija jāliek matemātika, latviešu valoda, literatūra. Es noliku klavieres, solfedžo, un attiecīgi matemātiku, literatūru un visur ir pieci. Toreiz bija piecu baļļu sistēma. Un tagad skolotāja saka: ”Un kādēļ tev vēl jāmeklē kaut kas cits?” (smejas) Un, protams, es nenožēloju, nevienu dienu.
Z.K. Ja jūs vēlējāties kļūt par juristi, tad droši vien pamatskolas laikos tā ieinteresētība klavierspēlē nebija uz visiem simts procentiem. Vai ne tā?
I.V. Nē, noteikti nē. Mūzikas skolu es uztvēru kā sevis papildināšanu. Fanāte es nekādā gadījumā nebiju. Es vēl vairāk, piektajā vai sestajā klasē izlēmu, ka nevēlos vairs mācīties. Un mana mamma bija skolotāja. Es ļoti cienīju direktoru. Ilmārs Sležis, kas Balvu skolā bija ļoti ilgus gadus direktors, tiešām, mana klavieru skolotāja un direktors – tie man bija svarīgi cilvēki dzīvē. Un mamma, to zinot, man teica: „Jā, lūdzu, aizej pie direktora, pasaki, pati nokārto to.” Un man pietika to dzirdēt, un es sapratu, ka man nekad nebūs vispār tāda uzdrošināšanās kaut ko tik klaji slikti pateikt direktoram. Un tā es paliku un pabeidzu. Un esmu tur, kur esmu.
Z.K. Un kā bija ar vidusskolas laikiem?
I.V. Nu tur jau viss bija apzināti. Tur jau es biju samīlējusies instrumentā un tur man patika mūzika, konservatorijā jau vēl vairāk. Atkal uz to pašu vidusskolu atbraucu ar savu draudzeni, atkal to pašu, lai nebūtu vientuļi, bet par laimi izveidojās ļoti laba grupa, mēs bijām toreiz sešas pianistes un visas, teiksim, tiešām vērā ņemamas, ar attiecīgi labu līmeni. Priekš tiem laikiem, es uzskatu, mēs patiesi bijām spēcīgs kurss. Dzīvojām visas kopmītnē, vecajā, kas te pāri ielai. Dzīvojām pilnīgi bez ērtībām, nebija ne ūdens, bija vienīgi ūdens pumpītis blakus mājā, protams, sausā tualete un visas pārējās neērtības. Un ar visu to, būdamas sešas istabiņā, bijām draudzīgas, uz mājām braucu, vienkārši ja tā salīdzina, kā ir tagad, vienreiz mēnesī, jo, neskatoties uz to, ka mājās bija visas ērtības, sestdienās mācījāmies, bija stundas savā laikā. Bija pirts diena, tad bija dejas kultūras namā, svētdien bija mācības skolā, katrs laiks tika izmantots. Tādu lielu vaļu sev, ka mēs varam nesagatavoties vai neaiziet uz kādu no stundām, mums tiešām nebija tas saprotams. Mēs to vienkārši nepiekopām. Mēs varējām paslinkot vai mājā kaut ko izdarīt. Lai gan visur bērni laikam jau vienādi (aizdomājas).
Z.K. Un konservatorijā?
I.V. Konservatorija... Tur jau jāsaka, ka pavisam apzināti to vēlējos un tad bija citi laiki, kas laikam ir interesanti. Tad kad es beidzu, izdeva valsts norīkojumu mācībām augstskolā. Un tas bija attiecīgi procentuāli audzēkņu skaitam kursā un attiecīgajā nodaļā. Ko tas nozīmē, ja mēs esam sešas pianistes, es jau zināju, ka mūsu skolā tikai vienam būs norīkojums uz konservatoriju. Toreiz apmācības par naudu nebija, kā tas ir tagad, un dokumentus neņēma, ja nebija norīkojuma. Mēs jau bijām tik atsijāti, ka nevarējām to pat izvēlēties, ja mums nav norīkojuma. Un, protams, parādās tādas ne visai patīkamas lietas kā – es pēc alfabēta jau toreiz biju ar burtu „V”, un, ja ienāk mana draudzene ar burtu „J”, man ir jādomā, ja viņa iznāk ar norīkojumu, man tā nebūs, vai otrādi. Viņa izgāja bez un es cerēju, ka dabūšu, taču man bija jāparaksta norīkojumā darba vieta, kas būs, ja es netikšu uzņemta konservatorijā. Vai interesanti, kura tā ir (pasmaida) ? Zilupes mūzikas skola. Jo, protams, visas tuvākās, lielākās skolas bija parakstītas, meitenes bija norīkotas. Es biju domājusi – Balvi, Gulbene, tur jau bija aizņemts. Paliek Zilupe. Tad bija direktors Eduards Belasovs, kurš mani sauca par meitiņu no pirmā kursa līdz savai nāves stundai. Un viņš saka: „Nu ko, meitiņ, tad uz Zilupi.” Es parakstu, tad viņš turpina:” Bet vai tu zini, kur ir Zilupe?” Tas tā diezgan atbildīgi bija. Par laimi, es iestājos. Konservatorijas gadi noteikti bija skaisti, taču man liekas, mūzikas vidusskolas Rēzeknē – visskaistākie, visjaukākie tik un tā.
Z.K. Tad jau jābauda.
I.V. Jā, un es visiem to saku, nekad vairs tā par jums nerūpēsies, nekad jūs tā nečuposieties. Konservatorijā mēs paliekam jau katrs par sevi. Var būt tajos laikos tas tik izteikti nebija. Man, protams, bija ļoti jauks pedagogs, toreiz viņš vēl nebija profesors, viņš bija docētājs, klavieru katedras vadītājs – Konstantīns Blūmentāls. Bet, te var būt nedaudz atkāpe, kad es mācījos mūzikas vidusskolā, ļoti mainījās pedagogu sastāvs. Mans pirmais pedagogs Staņislavs Maškovs aizbrauca uz Taškentu – konservatoriju. Man atsūtīja praktikanti pēc konservatorijas uz trešo kursu. Jauks cilvēks, bet laikam pēc tā pedagoga man vairāk draudzene, nekā pedagogs. Uzdeva man ļoti grūtas programmas, viss gāja uz priekšu, bet es jutu, ka man vajag kaut ko stingrāku, kaut ko nopietnāku. Par laimi, kad es gāju ceturtajā kursā, kad jau viņa vairs nebija praktikante, un nebija pedagoga, mums atsūtīja to pašu minēto Konstantīnu Blūmentālu. Viņš brauca „it kā” reizi nedēļā sestdienās, bet praktiski reizi mēnesī. Un ceturtajā kursā es mācījos praktiski neklātienē. Bet ko es gribu teikt, ja pats grib, var, un, ja viena stingra, zinoša roka vada, var visu ko. Un pa tiem laikiem es nedevos uz Rīgu tik bieži, kā tagad varētu braukt, kaut kā tas nepraktizējās. Kad viņš bija te, mēs tā skaisti sestdienās, svētdienās strādājām. Un laikam, pateicoties viņam, es varēju tik labi beigt, līdz ar to es biju priecīga, ka viņš tieši mani izvēlējās no audzēkņu skaita, jo tajos gados bija konkurss. Tad tiešām bija konkurss. Es tagad nemelošu, cik mēs bijām, bet toreiz mums no Maskavas, no Kijevas stājās, jo toreiz robežas nebija, viņi nebija ārzemnieki. Rīgas konservatorija ļoti augstu kotējās.
Z.K. Kā Jūs nonācāt līdz Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolai jau kā pedagogs?
I.V. Ļoti loģiski (iesmejas). Pirmkārt, mācījos šeit, tiku norīkota no šejienes, dzimtā puse Balvi. Šķita, viss, kas ir, tomēr vairs ne Balvi, ne cita puse, bet Rēzekne. Man likās, nemaz savādāk nevar būt. Kad direktors atkal ierunājās: „Meitiņ, mums vajag.” Jo ar pianistiem toreiz bija diezgan sarežģīti. Kad es stājos konservatorijā, sešus gadus no Rēzeknes neviens nebija iestājies. Es pat īsti negribu melot, un tādēļ neteikšu, kas tas īsti bija par iemeslu, lai gan mazāk studentu vai lieli konkursi, kaut kas no tā bija. Līdz ar to mums kaut kā trūka pedagogu un tad viņš man teica, ka man ir darbs šeit vienmēr. Kad bija piektais kurss, toreiz bija pieci, notika tirgošanās par darbavietām. Tad es strādāju paralēli sabiedrisko darbu un man tika piedāvāts ļoti nopietns darbs Rīgas Pilsētas rajona komjaunatnes komitejā par otro sekretāri, kas vada visu ideoloģisko darbu, tai skaitā visas kultūras iestādes, sākot ar mācībām mūzikas un mākslas akadēmijās, filharmonijā u.c. Un var būt viņam bija laba doma, ka vajadzētu beidzot vienu, kas ir saistīts tieši ar kultūru, nevis tikai „ieliktenis”. Es biju saistīta ar vairākiem pazīstamiem cilvēkiem – Anatoliju Gorbunovu, Nelliju Janaus, te varētu daudz minēt. Tad nāca tas piedāvājums ar visu darbu. Paralēli sev teicu: ”Priekš kam es mācos, ja nevaru mūzikā neko darīt.”Viņi saka:” Lūdzu, pusslodzi akadēmijā par koncertmeistari vai Dārziņa skolā.” Pietam, man apsolīja sadzīves apstākļus labus Rīgā. Tik man prāta pietika, ka es teicu:” Laikam es esmu astoņpadsmit gadus, no pirmās klasītes līdz konservatorijas beigām mācījusies, lai darītu to, kam esmu guvusi šo izglītību un nepieņēmu visus savus labos piedāvājumus ērtos, pa tiem laikiem. Biju pārliecināta, ka nākšu uz Rēzekni. Kad bija sadale, toreiz atkal, kā mūzikas vidusskolā, atbrauca direktors. Un atkal es saku: ”Direktor, nevajadzēja, es taču tāpat braukšu, priekš kam Jūs tā un šitā.” „Nē, nē, meitiņ, es nezinu, kas te notiks, man tevi vajag”, sacīja direktors. Un notiek arī. Es ieeju sadalē, un man piedāvā Jelgavu. Skola, kas toreiz ļoti augstu kotējās, to vadīja Tareila – čellists, kuru es tikai teorētiski kā spēlējošu čellistu zināju, kā mūziķi. Un viņš man ļoti nopietni piedāvāja darbu. Tad gan es tā kā apjuku, es domāju: „Ā, man bija arī izvēle kaut kāda tomēr, nevis tikai tā?” Tas bija mirklis un, protams, es paskatījos uz savu mīļo direktoru un teicu: „Nē, es braukšu uz Rēzekni!”
Z.K. Pastāstiet, var būt Jums atmiņā ir palikuši kādi spilgti audzēkņi vai kolēģi?
I.V. Es baidos kādu arī nenosaukt. Audzēkņi ir bijuši dažādi, bet kopumā tagad, kad pagājis laiks, liekas, viņi visi bijuši ļoti labi. Viss sliktais ir aizmirsies, jo, ja kāds nebija tik veiksmīgs kā izpildītājs, bija varbūt jaukāks kā cilvēks. Daudzi jau ir Krievijā, viena meitene dzīvo Gruzijā, būdama armēniete, viena dzīvo Maskavā, toreiz tā bija. Bet no mums pazīstamajiem – Ingrīda Kalniņa, kas bija Ingrīda Sarkane. Viņa man ir īpaša ar to, ka viņa bija vienīgais audzēknis, ko esmu mācījusi no pirmās klases līdz mūzikas vidusskolas beigām, divpadsmit gadi. Un tādi gadījumi skolas vēsturē ir tikai divi: Iveta – pie skolotājas Mariannas Zvejsalnieces un Ingrīda pie manis. Un es ļoti baiļojos, negribēju, domāju, ka esmu jau visu Ingrīdai devusi un meitene gudra, un es saku:” Ingrīda, es domāju, ka jāpamaina pedagogs vidusskolā un tas ir ļoti svētīgi un labi. ” Bet Ingrīda, vienmēr tāda loģiski domājoša, nopietna, strikta. Viņa uz mani paskatījās klasē un teica:” Skolotāj, jums vairāk nav par ko citu runāt? ” Tad es teicu:” Labi, draudzēsimies vēl četrus gadus. ” Lai gan toreiz bija koledža, pieci gadi. Man bija bērnu skolā ļoti daudz labu skolnieku – Līna Zaharāne, kas tagad Maskavā pabeigusi teātra akadēmiju, tomēr aizgāja pa mākslas līniju, Adrija Everse pie manis sešus gadus nomācījās. Bērnu ir bijis ļoti daudz un visi ir labi. Pie manis mācījās skolotāja Ilze Rauza, kas tagad skolā strādā, Ērika Apeine, kas pabeidza akadēmiju un strādā operā, Linda Laduse, pašreiz mācās mūzikas akadēmijā. Mani priecē tas, ka praktiski katrs otrais noteikti ir pabeidzis Latvijas akadēmiju, katrs ir beidzis augstskolu. Galvenais, ko gribēju teikt – visi ir turpinājuši mūziku un beiguši. Jā, aizmirsu vēl vienu spilgtu personību (pacilājoši) – Einārs Lipskis. Viņš arī. Tāds savdabīgs, diezgan sarežģīts zēns mācību ziņā, bet ļoti jauks kā cilvēks. Mums bija ideāls kontakts. Un viņš pat līdz šai dienai sevi ir atradis mūzikā un ļoti veiksmīgi. Tu jau pati zini, līdz pat aranžējumam „Ķēniņmeitā” utt. Savā laikā strādāju arī kā koncertmeistare, taču pievēršoties jaunam darbam - direktora vietnieces pienākumiem mācību darbā, nācās atteikties no kaut kā pārlieku lielās slodzes dēļ. Ļoti tuvs man bija arī darbs ar skolēniem, kuri apguva vispārējās klavieres, arī tagad ir. Pie manis mācījās skolotāja Anda Lipsa, Ilona Rupaine. Tā, ka jā, visi darbojas mūzikā, nevienam nav „atsista” garša.
Z.K. Vai kolēģi, kāds spilgts, var būt savdabīgs vai interesants kādā jomā ir palicis atmiņā?
I.V. Vai, tagad gan baidos aizskart. Trīsdesmit astoto gadu es strādāju skolā un jāsaka, katram ir daudz kas labs, un ir bijis tik daudz spilgtu personību, bet laikam jāsaka tā, protams, es minu savu pedagogu – Staņislavu Maškovu. Tad es uzskatu, ka man vienmēr ir palaimējies klavieru nodaļā strādāt ar ļoti spēcīgiem pedagogiem, tā bija Valērija Zelča, Marianna Zvejsalniece un visas tagadējās skolotājas, kas ir šeit. Vislielākā personība priekš manis, protams, ir mans pirmais direktors, kurš man bija arī kā kolēģa direktors. Un laikam tā nav nejaušība, viņš man ļoti, ļoti uzstāja, ka man jādara tas darbiņš, ko es tagad daru. Kaut kas te ir no cilvēciskās saprašanās, kaut kas tēvišķs viņā bija attiecībā pret mani, koleģiāls. Un viņš bija direktors ar Lielo burtu. Mēs varējām strīdēties par daudzām lietām, bet nekad nedzirdēju rupju vai skarbu, vai neiecietīgu vārdu. Viņš vienmēr dzīvoja līdzi visām manām rūpēm un arī panākumiem. Tas man tāds cilvēks ar Lielo burtu. Man ir paveicies ar trim vīriešiem, kā es esmu savu dzīvi būvējusi – mans tēvs, mans klavieru profesors Konstantīns Blūmentāls un šīs skolas ilggadējais direktors Eduards Belasovs.
Z.K. Kā ir ar pasākumiem, dažādiem notikumiem, vai ir bijis kas aizraujošs, interesants, kas var būt jaunākās paaudzes laikā vairs nav tik aktuāls.
I.V. Grūti teikt, man šķiet, kas attiecas pret to paaudzi un tagadējo, skola ir skola, un skola vienmēr būs skola. Kaut kas mainās līdzi laikmetam. Protams, kaut kas ienāk, tehnoloģijas ienāk, aizņemtība ienāk, var būt paviršība zināma. Bet taču ir skolnieki tādi, kādi ir bijuši piecdesmit, var būt septiņdesmit gadus atpakaļ. Ja ir daba devusi, ja tu pats esi sapratis, kur tu esi, ja tu zini savu mērķi, tu nopietni strādā, tu spēj atpūsties, spēj visur piedalīties un strādāt. Ir tādi, kas meklē vieglo ceļu, kam saņemt diplomu ir galvenais, nevis iegūt zināšanas, kam liekas, viss vēl priekšā, ja ne šodien, tad rīt. Protams, ir tikpat labi un sirsnīgi audzēkņi, tikpat jaukas lietas, vienīgi tas, ka skola ir mainījusies sastāva ziņā. Mēs bijām ļoti lieli kursi. Ir bijis tāds laiks, kad skolā bija 167. audzēkņi mūzikas vidusskolā. Vienā kursā bija 44, 46 audzēkņi. Bija divi kursu audzinātāji vienā kursā. Tātad, jau pats par sevi kaut kas ir savādāks skolā. Spēcīgāka konkurence, lielāki, masveidīgāki pasākumi, ir vairāk ideju. Tagad atkal ir kaut kas savs. Ir intīmāk, mīļāk, ģimeniskāk. Tikai ne katrs to spēj pareizi izprast no audzēkņiem. Kas man bieži vien ir žēl, šķiet, ja kādam tiek stingrāk kaut kas paprasīts, vai viņš tiek pakontrolēts, ne vienmēr tas tiek pareizi saprasts. Tā ir rūpe par audzēkni. Es personīgi savējiem vienmēr esmu teikusi: „ Baidieties redzēt mani vienaldzīgu!” Ja es esmu vienaldzīga, nu tad ir vāks! Tad es varu nosēdēt no stundas sākuma līdz beigām, saņemt savu valsts apmaksāto stundas apmaksu un neko tas nedod ne viņam, ne man. Bet ja cilvēks strādā, man šķiet, ir vienalga, vai tās būs sarīkojumu dejas vai ledus balets, vienalga kas, nekur nenotiek tā mīļi sadzīvojot. Darbs ir darbs.
Z.K. Jūs sakāt, ka pastāvēja tik lieli kursi, var būt bija kādi atsevišķi nodaļu koncerti, kas tagad var būt nav tik iespējami?
I.V. Protams, bija! Ir bijis, var būt tagad, pēdējā laikā, nedaudz mazāk. Taču klavieru nodaļa, stīgu kaut ko uzrīko. Tagad var būt pēdējos gados mazāk? Pāris gadus var būt. Bet zinu, ka tā tradīcija bija pa nodaļām. Es pat neteiktu, ka toreiz bija daudz aktīvāk, toreiz bija masveida pasākumu vairāk. Profesionālā ziņā tagad nekas nav ne sliktāk, ne vājāk, to pierāda arī mūsu pasākumi. Sadzīviski gan bērni bija radošāki, aktīvāki un idejas te tā kūsāja... Un tie Jaungada sarīkojumi, kuri mums bija līdz četriem rītā. Un tagad, kad reizēm skatos, tāda pustukša zāle, vai, kad ieeju zālē, protams, attiecīgi saviem gadiem un domāju, tā kā neērti, ka sēdēšu, sanāk, ka it kā kaut ko nolūru, vai vienkārši špikoju, skatos. Toreiz es iegāju zālē, zēni uzreiz izdancināja, viss notika. Es saprotu, ka jūs visi mūs gaidāt pasākumos, bet jūsu pašu ir tik maz. Mēs tur ienākam un uzreiz esam tādi kā... (ar smaidu noraugās). Lai gan mums attiecības ir ļoti labas ar audzēkņiem, bet tādos sarīkojumos mēs tiekam uztverti vairāk, man šķiet, ne vienmēr tik gaidīti, kā tas bija kādreiz.
Z.K. Kā Jūs minējāt, ir pagājuši gandrīz četrdesmit gadi, kopš strādājat šeit, ārpus lielajiem pasākumiem, kādas vēl ir tās būtiskākās izmaiņas skolas dzīvē?
I.V. (Aizdomājas) Es pat nezinu. Kaut kā, laikam ejot līdzi, viss notiek tik loģiski. Sāksim ar mācību procesu. Ir mazinājušies konkursi. Mēs kādreiz tik lepni varējām atsijāt pūtējus. (Atceroties) - Tik labam zēnam fagotistam neiznāca pie mums mācīties. Mums ir bijuši kursi, kur mācījās deviņi pianisti.
Z.K. Tā kā mums visā skolā kopā pašreiz tas ir.
I.V. Tieši tā! Un jau tas pats par sevi kaut kādu rāda korekciju, bet viss pārējais... Kā es saku, skola ir skola! Ar izejošo disciplīnu, ar to, kam te ir jābūt. Esmu pat pārliecināta, ka skola nevar izmirt, negribu domāt, ka tā var zust vai tikt apvienota ar kādu citu skolu, vēl jo vairāk, ka tagad šeit ir sava koncertzāle. Ja mēs sakām, ka jebkurā mazā miestā, kur nav skolas, nav dzīvības, tad Rēzeknē bez mūzikas vidusskolas vispār nevar. Ir jau kaut kas tāds, ko nes līdzi, kā jau minēju, tas pats laikmets, arī materiālā ziņā kāda nevarēšana. Kādreiz bija rūpes no ministrijas. Toreiz bija kam pasūdzēties, pažēloties, tagad ir tā :”Meklējiet, dariet, kārtojiet, veiciniet.” Tagad tā ir daudzās sfērās – no individuālā līdz sabiedriskajam. Man skola ir skola.Es negribu domāt, ka tagad ir sliktāk vai toreiz bija labāk. Bija savādāk nedaudz un viss (pasmaida).
Z.K. Vai ir manāma atšķirība audzēkņu attieksmes ziņā, kā tas bija tad un kā ir tagad?
I.V. Ko Nozīmē tagad? Ir lielāka visatļautība (stingri). Ir lielāka bezatbildība. Es tagad runāju par sliktākām pusēm. Es labās tā īsti vairs nezinu. Šķiet, tik labi kā bija kādreiz.. Zāle bija zaļāka, un debesis zilākas. Es domāju, ka ir lielāka atļautība tukši pavadīt laiku lielai daļai audzēkņu. Neizmantot to, ko dod šie gadi, paši skaistākie, kā jau minēju. Neizmantot to, ko dod valsts par velti, iegūt izglītību. Es visiem audzēkņiem saku:” Nekur nav tik viegli turpināt mācības augstskolā - budžetā, kā varam mēs nodrošināt saviem audzēkņiem.” Un ja vēl to neizmanto, ja vēl tad jāstaigā pakaļ par katru kavējumu, un neiet runa par pieciem vai sešiem. Piemēram kādreiz, ja uz stundu neatnāk pēc kādas balles... Ir bijušas balles, kuras ilga līdz pieciem rītā. Es sanesu, dežurante būdama, kopmītnē ūdeni un 8:10 sēžu solfedžo stundā. Un dziedam divbalsīgas vai trīsbalsīgas Baha invensijas. Un skolotāja nekad nezina, kur un kas. Tā ir mūsu problēma – kad mēs izgulēsimies un kur. Nu tagad (ar ironiju), vai nu kāds pārcentīsies pēc balles dziedāt divbalsīgu invensiju, vai ne? (pasmejamies). Laikam tā ir tāda bezatbildība. Bet atkārtoju, ne visiem, kā parasti ir izņēmumi.
Z.K. Ir jāsaka, ka darbs konkrētā profesijā ir praktiski puse no cilvēka dzīves. Vai esat apmierināta ar savu izvēli, vai nožēlas smarža nekad nav mākusies virsū, ja tā drīkst sacīt?
I.V. Nē, nožēlas smarža gan nav bijusi, nekad! (pārliecinoši) Esmu bieži domājusi par savu pirmo izvēlēto profesiju, bet nē, viss iekārtojies tā, kā vajag. Kas attiecas par skolu, tad man jāsaka... (saviļņojumā). Nu tagad gandrīz raudiens nāk... (emocionāli). Skola man ir viss! Divas trešdaļas noteikti no visa, kas manā dzīvē ir bijis. Tā ir skola. Es zinu, ka kādreiz viņas nebūs, bet arī ir jāatpūšas. Es aizdomājos, kas ir skola? Skolā es mācījos, skolā es strādāju, skolā mācījās mana meita, mūzikas vidusskolā mācījās meita. Te ir mani draugi, te ir mani kolēģi, te ir visas sāpes. Šķiet, es ļoti bieži esmu apdalījusi radus. Pirmkārt, man ir viss, kas saistīts ar skolu. Patiesi, šķiet, vairāk kā ģimene. (Ilgi aizdomājas).
Z.K. Šeit pārliecinās jūsu mīlestība pret darbu.
I.V. Man nekas tā nesāp kā viss, kas saistās ar skolu. Reizēm liekas, esmu prasīga vai barga, bet es atkārtoju:” Nekur darbā nesanāk tikai svētki!” Esmu domājusi - tiesā ir tiesnesis, prokurors, ir advokāts. Kas gan es varētu būt? Prokurors. Tiesnesis ir direktors, advokāts ir kursa audzinātājs, kurš aizstāv bērnus un čubinās. Viņš arī viņus nosoda un ir bargs. Bet man ir jābūt tai, kas, diemžēl, konstatē faktu. Jā, tāds nedaudz nepateicīgs darbs. Lai gan tad, kad bija iespēja domāt par citu darbu un nomainīt direktoru, es teicu, ka negribu domāt par finansēm, par smilšu atvešanu, par cementa izkārtošanu, vēl kaut ko... Es gribu strādāt ar cilvēkiem. Un tas ir - skolotāji un audzēkņi. Esmu ļoti pateicīga, ka mans darbs ir saistīts ar dzīviem cilvēkiem un radošiem cilvēkiem. Mani nekad nav vilinājušas citas vadības iespējas, nerunājot par to, ka tas nemaz nebija obligāti, un bez tā varēja skaisti dzīvot. Bet tā ir iegājies, ka pēc tam es to tik organiski pieņēmu. Kāda starpība, es esmu šajā kabinetā vai esmu tikai skolotāja... Tas laikam pārāk ilgus gadus tā ir bijis, vairs to īpaši neuztveru kā vadības darbu.
Z.K. Un noslēgumā...
I.V. Jau noslēgums? (izbrīnā)
Z.K. Ko jūs ieteiktu vai var būt neieteiktu topošajiem mūziķiem?
I.V. Vai, tas ir nopietni. Ko es ieteiktu? (aizdomājas). Ir ļoti grūti pareizi izvēlēties sev ceļu dzīvē, var būt ne katram, bet lielākajai daļai. Bet, ja esi kaut ko uzsācis, tad pabeidz! Mani ir kaitinājis, ja bērniem kaut kas tiek atļauts, to darbu nebeigt. Kā var zināt, ko tu esi gribējis vai kas tu vari būt, ja tu neesi spējis tajā iedziļināties vai to nobeigt. Var tā visu grābstīt un pateikt „Nu nē, tas nav mans, nav mans.”... Tātad – iesākto pabeigt, iekosties tajā nopietni un iet tālāk cik tik tas ir iespējams, cik atļauj laiks, līdzekļi, veselība, vēlme...
Z.K. Liels paldies jums par šo interviju!
I.V. Varētu vēl runāt daudz, bet to mēs kādreiz pie kafijas (pasmaida). Liels paldies!
