Kuzmina - Stafeckis
JIRMV/MVa-JS 26 Kuzmina, Sigita. Intervija ar Jāni Stafecki 2015.gada 22. aprīlī, plkst. 11:10 Latgales vēstniecības GORS telpās
Foto - no Jāņa Stafecka personīgajiem arhīviem S.K:Labdien!
J.S:Labdien!
S.K: Mani sauc Sigita Kuzmina un manas intervijas mērķis ir uzzināt vairāk par Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolventu, mūziķi, kontrabasistu, skolotāju, kā arī diriģentu Jāni Stafecki un viņa atmiņām par skolas laiku. Tāpēc pastāstiet lūdzu, kā sākas jūsu mūzikas ceļš, kā nolēmāt iestāties mūzikas skolā un vēlāk arī mūzikas vidusskolā?
J.S: Mans mūziķa ceļš sakās Viļānos, noteikti tā kā, es domāju 99% bērnu, nevis es pats izdomāju iet mūzikas skolā, bet vecāki izdomāja, ka jāved ir uz mūzikas skolu. Un, un.... Jā, tur es pavadīju 9 gadus, jo toreiz bija 7 klašu izglītība mūzikas skolā, un vijoles klasi es beidzu 7 gados, tad vēl divus gadus papildus mācījos pie skolotājas Ilonas Ruļukas, bet pirms tam pie... oii, kāds viņai bija uzvārds, aizmirsies... (smejas, pauze) Leitāne, Inta Leitāne. Nu jā.. Un tad pabeidzu Viļānu mūzikas skolu, tad mani toreiz pamudināja tāds labs draugs un domubiedrs Guntars Gritāns, kurš arī mācījās Rēzeknes mūzikas vidusskolā, bet viņš par mani vecāks ir 7 gadus. Viņš ieteica, ka likās, ka ir talantīgs puika, ieteica vecākiem pievērst vairāk mani mūzikai un tā es nokļuvu Rēzeknes mūzikas vidusskolā, toreiz koledžā – Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas koledžā. Iestājos kā vijolnieks. Jā, tas bija 1995. gadā, manuprāt, jā... Un tad Rēzeknē, šķiet, pēc 2. kursa, man skolotāja Gaļina Kolotuhina kopā ar Ilgu Viļumu, kuras abas bija bijušas kādā Latvijas stīgu instrumentu konkursā un redzējušas, ka ir tikai viens kontrabass vai divi un teica, ka ir baigais pieprasījums. Un tā draudzīgi ieteica varbūt pāriet uz kontrabasu, jo es (iesmejas) jau fiziski biju diezgan liels puika izaudzis un ar to vijoli man tā gāja kā gāja. Pateicoties skolotāju atbalstam un pirmām kārtam mhh.. pedagogam, kuru es ļoti cienu un kura diemžēl vairs nav starp mums – Mārtiņām Blūmbergam. Man diezgan ātri izdevās apgūt šo lielo instrumentu un es pabeidzu Rēzeknes mūzikas vidusskolu kā kontrabasists.
S.K: Pastāstiet, kādas bija attiecības ar pedagogiem, kursabiedriem, skolas biedriem. Varbūt jūs varat minēt kādus?
J.S: Oooo... Attiecības ar pedagogiem, es domāju... Tad, kad es labi mācījos, tad man bija ļoti labas attiecības, tad, kad es slaistījos vai nebiju labi sagatavojies, (iesmejas) tad man bija sliktas attiecības. Es domāju, nekas nav mainījies arī šodien.
S.K: Varbūt bija kādi īpaši atgadījumi vai kuriozi?
J.S: Mhmmm.. Grūti pateikt.. Nē nu, lielākās ziepes, droši vien toreiz, ko es savārīju skolā, nu tādas globālas bija, ka es, nevienu nebrīdinot, kopā ar vēl vienu skolasbiedru Aigaru Lielbārdi, aizbraucām spēlēt uz ielām kaut kur 98. vai 97. gadā. Izrādās skolā orķestrim bija koncerts un Sergejs Sergejevs toreiz bija direktors, un bija ļoti nopietni, dabūju rājienu. (smejas) Un tās bija manas lielākās ziepes. Bet tā es atceros tikai ar labām atmiņām. Pedagogi bija ļoti labvēlīgi un tā vide bija tāda ļoti interesanta.
S.K: Varbūt ir saglabājušies kādi kontakti ar skolas biedriem vai kursa biedriem?
J.S: Ooo.. Ar skolas biedriem... Nu, man ir labākais draugs joprojām, skolas biedrs - Aigars Lielbārdis ar kuru mēs dzīvojām arī kojās kopā. Viņš šobrīd ir Zinātņu akadēmijas doktora grāda, ar goda nosaukumu, teiksim tā – īpašnieks. Viņš ir arī folkloras pētnieks. Mh.. Jā, ar viņu mums ir ļoti labas attiecības, esam ļoti labi draugi un bieži kontaktējamies, bet tā es nevarētu lepoties ar... Jo tad, kad es beidzu skolu, mēs bijām 6 absolventi. Tikai no 15, kas iestājās, kas jau bija maz un 6 no viņiem tikai beidza. Tā nu... Jā, es dažus no skolas biedriem satieku valsts korī „Latvija” – akadēmiskajā valsts korī, tur dzied tāda Ina, tagad Jēkabsone, toreiz bija Sorokina, ar viņu es bieži tiekos muzikālos notikumos, kur mums krustojās ceļi. Ar instrumentālistiem es nevarētu teikt, ka ir kāds kontakts.
S.K: Jūs minējāt par koju dzīvi... Visiem vienmēr interesē, kas tad notiek tajās kojās. Varbūt bija kaut kas interesants, kas ir palicis atmiņā?
J. S: Mhmm... (pauze) Nu toreiz, kad es vēl mācījos, kojas bija (tā sauktās kojas, nu kopmītnes) bija 3. stāvs vienā mājā Pārgaugavā (iesmejas) , nē, bet pāri Ziemeļu tiltam, Ziemeļu rajona, pretī Statoilam. Es nezinu vai jums tur tagad ir... Bet... Daļa bija augskolai, kaut kas, kaut kādi sociālie dzīvokļi. Mūzikas vidusskolai bija 3.stāvs piešķirts kopmītnēm.. Mhmmm... Bija ļoti labas komendantes, tādas, tādas, kuras izslēdza uz nakti uzliktos kartupeļus vārīties vai bietes un tad kādos četros no rīta kopmītnēs viss ir dūmos. (iesmejas) Nē, nu mēs bijām tādi, manuprāt, mēs bijām ļoti mierīgi. Nē, nu daži bija tādi sarīkojumi. Spēlējām kariņus kopā ar Aigaru Lielbārdi. Un tad vēl mācījās tāds.... Lauris Lieldiens, bija tāds vēl, vienu brīdi skolā, skolas biedrs. Viņš bija melnais, aklais un mēs bijām kaut kādi tur bruņinieki. (smejas) Bija viens gadījums, kad vienai čellistei, Solvita, man liekas viņu sauca. Nu jā, mums vajadzēja ieročus taisīt un nevienam nebija dēlīša un tad Aigars aizgāja paprasīt dēlīti. Un viņa saka: „Ko tu darīsi?” Viņš saka: „Griezīšu!” Nē, nu loģiski, ko tad dara uz dēlīša! (smejas) Viņa jau nebija iedomājusies, ka viņš no tā dēlīša pistoli izgriezīs. (smejas) Tas bija tāds gadījums... Nu vairāk tur ir pilns, bet nu nekas tāds... Normāla koju dzīve.
S.K: Kavējoties atmiņās... Kas notika skolas radošajā dzīvē, varbūt bija kādi īpaši pasākumi vai koncerti?
J.S: Skolas.. (pauze) Protams, iesvētīšanu visi jau baigi gaidīja, kādas lielas izdarības. Cerams tas šodien nav tik aktuāli, bet tad, kad es mācījos, bija baigi stilīgi runāt par to, kā bija kādreiz un cik tagad viss ir slikti, agrāk taču bija tādas balles un vēl... Es ceru, ka šodien tā nerunā. (iesmejas) Un tas lielais uzsvars uz to – kādreiz bija tik kruta un tagad nevar saprast vai tas, kas tagad notiek ir patiešām forši vai tomēr tas ir ļoti slikti, salīdzinot ar to kā bija kādreiz. (smejas) Agrāk ļoti saviļņojoši bija izlaiduma pasākumi. Kad beidz kāda meitene, kura tev ļoti patīk un kuru tu redzi pēdējo reizi, diezgan emcionāli un tā ļoti saviļņojoši. (silti smaida) Kaut kādas īpašas čakras atveras vaļā un tu gribi tikai ar to meiteni dejot tajā ballē... Kamēr es mācījos, es piedzīvoju kādus 5 izlaidumus, ieskaitot savējo, jo toreiz bija 5 gadi jāmācās. Jā, jā, izlaidumi un iesvētīšana, tad pa vidu tur visādas mazas, lielas balles un pasākumi norisinājās.
S.K: Varbūt bija kādas muzikālas apvienības skolas laikos?
J.S: Jā, jā! Man bija ļoti slavena muzikālā apvienība, kurā es piedalījos. Tā pārsvarā bāzējās mākslas visdusskolā un toreiz vispār mākslas skola bija tāda, nezinu vai savu trakumu vai tādas skolas nostādnes dēļ, jo tur, redz, mākslinieki aug, bet šeit mūziķi un tomēr mēs esam tādi daudz konservatīvāki, mākslinieki vairāk tādi brīvdomātāji. Un tad mēs ar dibinājām grupu, kuras nosaukums bija „Papuve”, es tur spēlēju vijoli un dziedāju, komponēju kaut kādas dziesmas, vispār bija diezgan zaļi. (silti smaida) Mēs spēlējām izlaiduma balles, vispār bijām diezgan populāri jau kādā savā trešajā pastāvēšanas gadā un mums Rēzeknē bija diezgan liels savs fanu pulks.
S.K: Kas bija muzikālajā apvienībā, tie bija mūzikas vidusskolas audzēkņi?
J.S: Nē, tur no mūzikas vidusskolas, man liekas biju tikai es vienīgais, vēl bija Česlavs Batņa, kurš dažos koncertos piespēlēja akardeonu, bet man liekas viņš tur reti parādījās, viņš bija par mani kursu vecāks. Grupas idejas autors bija no mākslas vidusskolas, tāds Rinalds Slaviks, viņš arī ir no Viļāniem, tad tur bija viens buņģieris no 5.vidusskolas, ģitārists no 5.vidusskolas un (iesmejas) faktiski arī basģitārists no 5.vidusskolas. Viss no 5.vidusskolas, un mēs te visi kopā kaut kā savācāmies. Vismaz bija ko darīt garajos ziemas vakaros. (silti smaida)
S.K: Sakiet, ko Jums iemācīja mūzikas vidusskola?
J.S: Mūzikas vidusskola man iemācīja mīlestību pret mūziku. Jā... (pauze) Darba mīlestību, tas šajā profesijā ir vissvarīgākais, jo... Jā, talants ir vajadzīgs. Ir jāvingrinās un jāattīsta savs talants. Un man skolotājs Mārtiņš Blumbergs šajā ziņā bija ļoti, ļoti prasīgs. Viņš labi redzēja, ka es tur stundās neesmu gatavojies, bet no lapas lasu, kaut gan viņš labi zināja, ka es to varu izdarīt daudzreiz labāk, ja es to būtu vairāk vingrinājies un darījis, un viņš man tiešām to arī lika. (pauze) Protams... Rēzeknes mūzikas vidusskola man vairāk asociējās ar tādu siltumnīcu, kurā tu esi tā čubināts un apmīļots un, un paburzīts. Un līdz tu nokļūsti, manā gadījumā, mūzikas akadēmijā vai vēl ārpus Latvijas mācīties, tad tu saproti, tas, ko tev šeit skolotāji ir devuši ir liela bagātība. Pēc šīs skolas es vairs nekad neesmu izjutis tādu uzmanību pret sevi un pedagogu, kurš man grib kaut ko iemācīt. Jā, es esmu te ļoti labi, kā es teicu, kā siltumnīcā uzaudzēts kaut kāds auglis (iesmejas), kuram pašam tālāk ir jāaug un jācīnās, kur savas saknes vai atvases audzēt. Tas arī ir tas galvenais, manuprāt.
S.K: Es zinu, ka Jūsu muzikāli radošā dzīve tikai plaukst un turpinās, tāpēc pastāstiet mazliet vairāk par to, ko jūs darat pašlaik?
J.S: Pašlaik es mācos Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, 1.kursā, kopā ar studentiem, kuri, daži no viņiem ir viena (iesmejas) gada vecumā, vai vēl dažu gadu vecumā, kad es pirmo reizi mācījos akadēmijā. Tad nu es ar tādu lielu laika distanci esmu atkal atsācis studēt. Man tas ļoti patīk un es neteiktu, ka es jūtos ļoti vecs (smejas), bet, esot kopā ar saviem kursbiedriem, es tiešām sajūtos krietni jaunāks, nekā man likās, ka es varētu būt gana jauns, tas tā, koķētējot par savu vecumu. Es mācos orķestra diriģēšanu ļoti nopietni pie Andra Vecumnieka un man tas patiešām ļoti patīk un interesē. Es esmu ieguvis jau diezgan lielu orķestra mūziķa pieredzi kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kopš 2004. gada. Un mums kopā ar Sinfoniettu, no tās dibināšanas gada 2006. ... Nē, 5. , manuprāt. Vārdu sakot, Sinfoniettā es esmu jau no paša sākuma un ,manuprāt, tas priekš manis ir ļoti piemērots orķestris, kurš ir ļoti tehniski varošs, ir ļoti interesantas programmas un ļoti, ļoti, ļoti labi kolēģi ar kuriem kopā spēlēt, jo tā nav solista dzīve, tā ir tāda komandas dzīve, komandas darbs, sadzīvot ar visiem un muzicēt kopā. Tāpat, labprāt piedalos dažādos neakadēmiskās mūzikas projektos, no kuriem viens ir manis paša dibināts, „Tango sinquinto”, iesākām ar Astor Piazzolla mūziku, bet šobrīd ansamblis ir izaudzis līdz pat ne tikai tango ritmiem, bet tas ir tāda izklaidējoša žanra pasākums. Tāpat arī „Brokastis četratā”, viens no manis iemīļotajiem sastāviem. Četratā mēs ar kolēģiem - Mārtiņu Zilbertu, Aivaru Krastiņu un Andi Klučnieku esam dibinājuši un nu jau kādus 10 gadus kā minimums, ir bijuši neskaitāmi koncerti Latvijā, ārzemēs nē. Protams, baroka ansambļi. Nu ir ļoti daudzi pasākumi... Tā mūsdienās ir tāda normāla prakse mūziķiem, tur nevar tikai mācīties, kas arī, protams, ir svarīgi, ne tikai Bahu un Mocartu vai Bartoku un gaidīt, ka tevi uzaicinās tikai uz šo. Tev ir jābūt ļoti, ļoti vispusīgam, stilistiskam, par tehniskajām iespējām nemaz nerunājot.
S.K: Atceroties par mūzikas vidusskolas laikiem, varbūt vēl ir saglabājušās kādas īpašas atmiņas par skolas dzīvi?
J.S: Atmiņu jau ir ļoti daudz. Skolas dzīve iet savu ritmu, ir stundu saraksts, kuram ir jāseko līdzi, nedrīkst kavēt stundas, jo ir pārsniegtais stundu kavējumu skaits, toreiz stipendija man liekas (iesmejas) bija 7,50 latos. Tad tev tos 7,50 pat atņēma nost , kaut nu neliela, tāpat tā naudiņa bija svarīga. Jau Rēzeknes laikos man nepatika sēdēt uz vietas, es ļoti ātri varēju izmacīties visu, kas skolai vajadzīgs un bija ļoti daudz brīvā laika, tā es labprāt viņu pavadīju tajā pat „Papuvē”, kur es spēlēju ar draugiem, protams, tas nebija katru dienu un 3h mēģinājumi. Skolas pēdējos gadus es strādāju, nu darbojos Rēzeknes tautas teātrī, palīdzēju izrādes muzikāli noformēt tas bija tāds man piedarbiņš, kur es varēju kaut ko nopelnīt, man tas ļoti interesēja un patika, tas bija patiešām ar manu profesiju saistīts. Ar teātri paguvu izbraukāties diezgan daudz, ceļot – Vācijā, Spānijā, tur dažādi festivāli... Tāpat es Rēzeknē mācījos, spēlēju kapellā „Dziga”, kopā ar Ilmāru Dreli un ar Gunāru Igauni. Mēs bijām ļoti labi draugi un tas bija tāds ļoti ražīgs periods arī kapellas pastāvēšanas vēsturē. Mēs iespiedām kādus 3 vai 4 albumus, es tagad baidos samelot – vesels lērums. Mums ļoti labi gāja arī savstarpējās attiecībās. Tas bija ļoti radoši bagāts laiks. Un blakus tam vēl „Ezerzeme”, „Olūts”, kā jau te visi puikas, kaut kur tiek ierauti.
S.K: Varbūt bija arī kādi orķestri?
J.S: Orķestri.. Tas bija skolas orķestris, kurā obligāti bija jāspēlē. Paralēli es braucu pie Mārtiņa Berga, toreiz bija tāds Latvijas jauniešu orķestris, bet tas bija ļoti reti. Skolas orķestrim arī reti bija koncerti. Bija ļoti daudz brīvā laika, teiksim, tagad tā salīdzinot, ko es Rēzeknē varēju apgūt 5 gados, visas nosauktās lietas bez skolas – divi kori, grupa, teātris, kapella, neskaitāmi citi pasākumi. Teiksim tā, visaptverošu pieredzi es esmu ieguvis, ko es Rīgā diezvai varētu fiziski izdarīt, kaut vai elementāri uzspēt uz mēģinājumu, lai būtu visur. Šeit tas bija tik organizēti, vienkārši pašsaprotami. Paralēli skolai, kur tu iegūsti kādas specifiskas zināšanas par mūziku, teoriju, par vēsturi, iemācies savu instrumentu spēlēt, protams, tam tev ir jāvelta ļoti daudz laika. Tu iemācies apskatīties uz mūziku no daudzām pusēm, manā gadījumā no teātra, no tautas mākslas, no kora puses. Tā tiešām ir tāda neatsverama pieredze, par ko es esmu Rēzeknei pateicīgs kopumā, es esmu mācījies mūzikas vidusskolā. Un no visas Rēzeknes tādā kontekstā es esmu ļoti daudz ieguvis šajā pilsētā. (smaida)
S.K: Jūs jau minējāt, bet varbūt tieši spēlējot orķestrī radās mazs sapnis tālāk mācīties par orķestra diriģentu?
J.S: Tas ir vecs stāsts... Par salīdzinājumiem runājot „slikts ir tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli” – ir tāds teiciens. Nezinu vai mūzikā tas ir adekvāti, bet ,protams, katrā mūziķī dzīvo kaut kāda vēlme spēlēt vai ietekmēt muzikālos procesus, vai drīzāk jārunā par idejām. Ja tev ir idejas, kā vēl var šo skaņdarbu nospēlēt un ja tu māki citus pārliecināt par savu ideju. Nevar nosaukt tās ir labas vai sliktas – vienkārši tās ir manas idejas. Un ja jums tas interesē, es varu mēģināt atklāt to ar savu orķestri, mana diriģenta gadījumā. Tas ir līdzīgi arī caur savu mūzikas instrumentu. Vai tu spēlē uz kontrobasa vai čella, čella sonātes, vienkārši spēlē, atspēlēšanas pēc, vai tu atrodi viņās kaut ko jaunu un interesantu, ko tu pasaulei gribi izstāstīt. Līdzīgi arī ar mūziķi, kurš spēlē orķestrī vai vienalga, viņš pat var nespēlēt orķestrī, bet viņam labi ir jāpārvalda vismaz viens instruments, ja viņš grib kļūt par diriģentu. Tas ir tāds ceļš, protams, caur orķestri tas ir vieglāk nonākams. Manā gadījumā, es orķestrī sēžot, ļoti daudzus diriģentus esmu redzējis. (ierūcas vēders) Vai, kā vēders ierūcās! (smejas) Laikam rīta kafija... Jā, nu vēlēšanās, tā ir ļoti liela uzdrošināšanās orķestrī, es to labi zinu. Psiholoģiski kā tas ir, nokļūt, nevis orķestrī sēžot starp savējiem, bet nokļūt priekšā, kur tu esi vadītājs. Un jā, es varu atbildēt uz jautajumu, tas notika orķestrī sēžot. (iesmejas)
S.K: Pastāstiet, kā Jūs kļuvāt par Rēzeknes kamerorķestra diriģentu?
J.S: Oooo.. Tur nāca piedāvājums no rēzekniešiem. Koncertzāle, kurā mēs abi divi sēžam. Toreiz vēl bija tikai pamati ielikti, vai pat drīzāk vēl pamati nebija. Kaut kad sen atpakaļ es biju ieminējies, ka es labprāt mācītos diriģēšanu, bet nu īsti tam jēgu neredzēju. Tas ir līdzīgi, kad tu spēlētu, piemēram, flautu, bet tev nav flautas, vai es nezinu, jebkuru citu mūzikas instrumentu. Tu tā iztēlojoties, piemēram, spēlē flautu mājās. (iesmejas) Un te man bija iespēja, atbrīvojās vieta Rēzeknē, pie orķestra skolā, drīzāk jāsaka tā, ka nebija, kas strādā, jo bija jau pēc Sergeja Sergejeva, ko es ļoti cienu, pedagogu un diriģentu, cilvēku, pēc viņa bija vairāki bijuši, bet vajadzēja kādu vienu pastāvīgu. Nu jā, un šī sanāk 3.sezona, kā es esmu šeit. Jā... Kā laiks skrien. Un tieši ar Rēzeknes orķestri, man ir arī pašam iespēja apgūt šo jauno profesiju, ne visiem studentiem ir šāda privilēģija regulāri būt pie orķestra. Nu jā... Tad es saņēmos drosmi un sāku mācīties, jo es jutu, ka te varētu būt iespējas kaut ko darīt un pilnīgi konkrēti uzrunāja Ilona Rupaine ar Diānu Zirniņu tā un tā... Un pēc tam nāca arī no skolas piedāvājums. Tas viss (silti smaida) kaut kā sastājās pats no sevis, bet es biju, teiksim tā, par šo profesiju, ko es vēl joprojām apgūstu, par šo diriģenta amatu domājis iepriekš jau diezgan daudz. Tā jau runā, ka tu, tu pamazām kļūsti par to, par ko tu domā. Un tas ir tāds austrumu ticējums...
S.K: Un pēdējais jautājums... Kādas būtu tās 3 lietas, vērtības vai sajūtas, kas jums asociējas ar Rēzeknes mūzikas vidusskolu?
J.S: Mārtiņš Blūmbergs, noteikti. (liela pauze) Pati skola, ēka, protams, ka tu viņu ieraugi tev viņa noteikti asociējas ar mūzikas vidusskolu. (iesmejas) Nu cilvēki, kurus tu satiec, vai Rīgā satiekot cilvēkus, jums jau ir kaut kāda kopīga pagātne, tas ir tā kā tilts uz kādu konkrētu vietu, no kuras mēs abi esam nākuši, ar kādu sen nesatiktu draugu. Tās ir tās atmiņas... 3 konkrētas lietas man būs grūti nosaukt, ja mēs varam palikt pie Blūmberga, skolas un cilvēkiem vispār, kas te ir pabeiguši.
S.K: Liels paldies par interviju!
J.S: Nav par ko! Es iešu gatavoties mēģinājumam. Lai tev veicas!
S.K: Paldies!
