Laizāns - Ivanova
JIRMV/MVa – ES 37
Laizāns, Juris Intervija ar Irēnu Ivanovu
Intervija notiek 2016. gada 30. maijā Rēzeknē, skvērā pie Latgales Māras pieminekļa.
J.L.: Kad jūs mācījāties JIRMV un kādu nodaļu jūs beidzāt?
I.I.: Es iestājos mūzikas vidusskolā 1967 g un pabeidzu 1981g mācījos kordiriģentu nodaļā.
J.L.: Kā jūs atceraties savus pedagogus, kā veidojās savstarpējā sadarbība?
Pedagogi mums bija visi ļoti cienījami cilvēki, un cienījami ne tikai mūsu mūzikas vidusskolā, bet arī bija pazīstami visā pilsētā un Latvijā. Mana specialitātes pedagogs bija Emīlija Slišāne. Par nopelniem darbā ar kori viņa bija saņēmusi LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces nosaukumu. Mums mācīja, tāpat arī maniem kursabiedriem, jo kurss mums bija liels, Antoņina Mežinska, viņa ari bija gan Uldis Balodis arī bija Latvijas nopelniem bagāti kultūras darbinieki. Tad bija daudz vēl tādu pazīstamu cilvēku – Zigfrīds Zeļenovs, skolotājs Ragovskis, kurš mācīja vokālo dziedāšanu, jauni pedagogi mūsu kursa audzinātāja bija Māra Kondraņicka, tikko pabeigusi konservatoriju. Tad protams, tā kā kurss bija liels mums bija divas grupas un vienu grupu, vienas grupas audzinātāja bija Māra Koņdraņicka, un otras grupas audzinātāja bija skolotāja Rota Salmiņa, kas arī tagad strādā un ir daudz nopelnus guvusi darbā ar kori. Ļoti prasīga skolotāja, kas mums mācīja solfedžēšanas iemaņas, relatīvo solmizāciju un kora literatūru bija Astrīda Dreiblate. Bija arī viņas vīrs skolotājas Dreiblats, kas pirmo gadu sāka strādāt mūsu Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Pirms tam, viņi nāk no Kurzemes puses, pirms tam viņi bija strādājuši Daugavpilī, Daugavpils Pedagoģijas institūtā, viņus dzīves ceļi bija atveduši šeit uz Rēzekni. Astrīda Dreiblate visiem diriģentiem mācīja obligātās klavieres gan ari..., gan ari kora diriģēšanu dažiem. Viņa bija ļoti iejūtīga, sirsnīga skolotāja. Mums tāda kā māte savā veidā bija... Viņas vīrs mācīja partitūras lasīšanu, bija ļoti prasīgs un arī brīžiem pat par daudz prasīgs, bet laikam tā vajadzēja, kaut kādas iemaņas viņš mums ir ielicis. Strādāja arī tagadējā profesore, kas vairāk pievērsusies pirmsskolas mūzikas izglītībai, tā ir Anna Līduma, kas bija ļoti prasīga kora pasniedzēja. Dažiem viņa mācīja solfedžo pamatus, un arī tiešam bija ļoti stingra, mums bija brīžiem pat bail nāk uz kori, jo nedod Dievs, tu varēji uzrauties – ne tā kaut ko izdarīt, ne tā, kā viņa gribēja, bet viņa mums iemācīja kora disciplīnu – kā ir jādzied, kā jādara, kā jāstāv, kā... jāiemācās vienmēr partitūras no galvas, savas partijas. Skolotājs Pipčenkovs mums mācīja sportu, veda uz sacensībām arī... Var atcerēties, ka viņš bija arī ļoti prasīgs, praktiski nu visi,visi... visus varam atcerēties ar to, ka viņi mums lika pamatus tiešām no visas sirds. Skolotāja Mortukāne, kas mācīja solfedžo, viņa teica, ja nevari dziedāt, tad svilpo. Nuu.. Daudz varbūt es kādu esmu aizmirsusi, bet katrs kaut ko ir ielicis, katrs kaut ko ir darījis. Es zinu, ka mums kursa audzinātājs bija gan Kondreņicka, gan Salmiņa, gan arī vienu brīdi Antoņina Mežinska. Viņas mūs veda ekskursijās. Mēs braucam uz somu pirti brīvajā laikā, mēs braucam ekskursijās uz Lietuvu, es to atceros. Tad uz Rīgu, dažas reizes pabijām Operā... jaam, operas izrādē. Tā, ka katrs ir kaut ko devis, tādu no savas puses kaut kādu daļu mūsu nākamajai dzīvei, mūsu profesijai, lai mēs būtu vispusīgi sagatavoti mūsu darbam un arī dzīvei kā cilvēki, kā personības. Es noteikti kaut ko esmu aizmirsusi, bet varbūt laika gaitā atcerēšos, tad pateikšu vēl.
J.L.: Jā. Varbūt kāds brauciens īpaši ir palicis atmiņā? Piemēram.
I.I.: Brauciens,.. Uz operu braucam loti agri no rīta. Negulējuši, jo bija interesenti kopā braukt, kā visiem jauniešiem. Un tad, protams, mēs izstaigājām Rīgu, Vecrīgu. Opera,tā mums bija varbūt nu... pārsvarā visiem tas bija pirmo reizi, kad mēs skatījāmies operu. Bet man liekas, ka tā bija ‘’Hovanšcina’’. Bet brīžiem bija tā, ka sēdējam parterā un, tā kā nebijā gulējuši, tā kā arī brīžiem piemigām. Bet vienalga tās sajūtas, ka tu esi operā, tās palika. Tad tas kur mēs gulējam, nakšņojam toreizējā konservatorijā. Tas arī bija piedzīvojums, kā mēs izstaigājām konservatorijas gaiteņus, tā neformālā tādā gaisotnē. Atpakaļ braucām ar vilcienu, vilcienā arī mums bija dažādi piedzīvojumi, jo tie ir jaunieši, un viņi vienmēr atrod kaut ko interesantu, lai sevi izklaidētu. Tad, protams, tie braucienu uz somu pirti, kas mūs tuvināja kopā. Ja bija ļoti, ļoti, ļoti tā aizraujoši un saliedēja mūsu kursu. Kurs mēs bijām draudzīgs. Neskatoties uz to, ka mēs bija m daudz – pāri 30. Mums bija divas grupas – vienā grupā bija vokālisti, kordiriģenti, pūtēji. Otrā grupā bija pianisti, teorētiķi, vijolnieki. Mēs piedalījāmies braucienos kopā abas grupas. Un tiešām mēs bijām draudzīgi, vēl daudzus gadus pēc pabeigšanas mēs tiekamies visi kopā. Vairākas reizes. Nu sākumā katru gadu tikāmies, tagad tas ir retāk. Kopā mēs bijām uz skolas beigšanas 25 gadu jubileju. Paldies jāsaka mūsu kursa biedriem Bernadetai un Arno Eversiem. Tāpat arī Anselmam Opincānam, kuri darīja visu, lai mums notiktu šis skaistais pasākums. Tas palika mums ilgi atmiņā un arī paliks. Kaut uz 25 gadu jubileju, kuru mēs svinējām skolā, jā, taisni mūzikas skolas telpās, daudzi nebija tur bijuši un pēc daudziem gadiem ieradušies, tad viņiem bija tomēr tā silti ap sirdi un patīkami. Dalījāmies atmiņās un kā tas kādreiz ir noticis. Tas mūs garīgi bagātināja un arī atkal deva tādu, nu tādu sajūtu, ka mēs esam atgriezušies bērnībā, jaunībā. Paldies visiem, kuri to aktualizēja, to jautājumu.
J.L.: Labi. Lūdzu, atsauciet atmiņā savus kursabiedrus, draugus un raksturojiet viņus kā audzēkņus mācību procesā un ārpus tās.
I.I.: Audzēkņus, savus kursabiedrus?
J.L.: Jā jā. Skolā un ārpus tās.
I.I.: Jā mums bija kurss, kā jau teicu, bija liels un.. mācījāmies daudzi, kas dzīvo šeit – Rēzeknē. Bija kursabiedri, kuri mācījās no novada. Tālākais (nu tagadējā novadā.) Tālāk, protams, tie bija, kuri tālāk republikā, kuri vairāk pa Vidzemi. Bet bija arī kursabiedri, kuri brauca un mācījās no.., nu no Krievijas tagadējās, jā. Jo mēs taču, robežas mums toreiz nebija, un brauca no Pleskavas apgabala, no Sebežas puses laikam mums bija divas tādas kursa biedrenes, vai trīs. Laikam trīs. Es tagad pat neatceros īsti viņu vārdus jo pagājis diezgan liels laiks no 1981. gada. Bija Ļena laikam, Fiļipova, teorijas priekšmetu pasniedzējas radiniece, Ludmilas Fiļipenko, jaaa, Ļena Fiļipenko. Viņa kaut kur no Volgas krastiem brauca, jo viņai tur dzīvoja tante. Jā, strādāja mūzikas skolā, un viņa ir bija braukusi uz šejieni, un mācījās šos četrus gadus. Es tagad esmu dzirdējusi, ka viņa ir tomēr saistījusies ar mūziku. Arī viņas dēls ir kāds slavens mūziķis, diezgan Krievijā. Tad vēl mums brauca, kursa biedrenes.... Bet es tiešām esmu aizmirsusi viņu vārdus. Jā..a. Laikam arī.. nu, varbūt es tos atcerēšos, bet šobrīd es uz sitiena to nevaru pateikt. Nu tad kas mums vietējie. Noteikti Jānis Mežinskis, skolotājas Antoņinas Mežinskas dēls, kurš tagad strādā augstskolā un ir vīru kora vokālo grupu vadītājs. Jānis Laizāns.. Jānis Laizāns, kurš nodarbojas ar mmm... ar apskaņošanu. Jā. Strādā kādā apskaņošanas firmā. Ar viņiem bija interesanti. Mēs, protams, ka mēs ļoti čakli mācījāmies, bet mums arī bija tādi prieka brīži, it sevišķi pirms solfedžo mēs lasījāmies kopa un tad Jānis Laizāns izklaidēja ar to, kā viņš ļoti... Viņš bija toreiz muzikants. Nāca no Mežvidiem, spēlēja ballēs un mēs jau tā par viņu draudzīgi pasmējāmies. Arī tagad, kad tad satiekoties atceramies ari tos stāstus... Raimonds Pauls koncertēja Rēzeknē, un tas bija vairākkārt un Jānis nāca vienkārši uz viesnīcu. Pieteicās pie Raimonda Paula, pie Lapčenoka, pie Bumbieres, kas viņš tāds ir, un, protams, ka viņu viņi neatraidīja. Deva viņiem savas notis un ar viņu runājās.... Tad viņš mums stāstīja par savam tikšanās reizēm. Tas bija loti interesanti un aizraujoši. Liekas, nu kur tad mūsu Jānis Laizāns pie Raimonda Paula, bet tā tas bija toreiz. Anzelms Opincāns, kurš tagad strādā, uz reizi sāka strādāt mūzikas skolā. Viņš nebija īpaši atvērts, vienmēr pats sevī noslēdzies, mērķtiecīgs, domāja tikai par mūziku, ja. Viņa sieva Mārīte, kas strādā augstskolā un māca angļu valodu, tur nu bija dikti aizrāvusies ar savu pianistes karjeru tajā tobrīd, nu..u... Jānis Mežinskis vienmēr bija tāds elegants. Viņam patika meitenes, un kaut kur tomēr viņš jutās priviliģētā stāvoklī, jo viņa mamma bija slavena, slavena kordiriģente un ari mūsu skolas skolotāja. Bernadeta Everse, tagadējā, kas daudzus gadus strādāja mūzikas vidusskolā, mācīja klavieres un ērģeles. Vienmēr ļoti sirsnīga pret visiem un izpalīdzīga, viņa gan nestāstīja toreiz, ka spēlē baznīcā, bet tā, nu tā doma paslīdēja, bet tas bija tā neoficiāli. To nereklamēja to nedrīkstēja runāt. Arnis, Arno Everss, kas tagad arī ir slavens – tāds komponists, baļļu muzikants. Tad viņi pēc tam apprecējās. Nu viņam tāda īpaša humora izjuta bija. Bet viņš bija vienmēr draudzīgs, atvērts. Kas mums vēl te Rēzeknē ir? Regīna Solavjova. Viņa strādā 2. vidusskolā. Tagad gan viņa māca vēsturi, vairs ar mūziku it ka nenodarbojas. Bet, cik zinu, viņa piedalās pašdarbībā un dzied krievu folkloras ansamblī Harmonija. Ingrīda Džigune, toreizējā Ramanova, visu mūzu strādā 5. vidusskolā. Vada bērnu kori un ir skolotāja, klavieru skolotāja, jo 5. vidusskola ir ar novirzienu, ar mūzikas novirzienu. Ilga Taukača, viņa strādā Ludzas ģimnāzijā, māca mūziku un arī spēlē balles. Tas viņai loti patīk. Anita Kosakovska māca mūziku 3. vidusskolā, šeit Rēzeknē. Vienmēr bija loti nopietna. Par sevi pārliecināta, bet izpalīdzīga. Atceros, bija pēc armijas, bija atnākuši, Jānis Dakša, Jānis Gusts. Viņi nāca no Balvu puses. Es nezinu, vai viņi tagad.. Jānis Gusts bija kordiriģents, pūtējs. Jānis Dakša – vokālists, es gan nezinu, vai viņi tagad nodarbojas ar mūziku. Ari jubilejas reizē viņi nebija atbraukuši, ne uz kursa pasākumiem nav braukuši, nav piedalījušies. Bija tāda mums Sarmīte Sproģe, kuru esot Rīgā sanāksmē, nepazinu. Toreiz viņa bija teorētiķe, nē vai pianiste, ja nemaldos. Pianiste laikam. Tagad viņa ilgus gadus strādā Ikšķilē par mūzikas skolotāju. Jāatsvaidzina atmiņa, kas mēs tādas esam, sapazināmies otrreiz. Tālāk mums bija tāda Ļena Vesņina. Aizmirsu kā viņa bija tajos laikos, viņa strādā mūzikas skola ir pianiste, koncertmeistare koriem. Ļoti foršs pāris Līga toreiz Petrovska, bija Līga Cepīte. Tagad viņa ir... Arnis Cepītis pēc armijas arī atnāca, un viņi apprecējās, arī pēc mūzikas skolas. Tā ka mums te ir vairāku pāri – Eversu pāris, Cepīšu pāris, Opincānu pāris, jā. Tie visi ir kursabiedri un Līga Cepīte bija pianiste, Andris pūtējs, Andris tagad strādā tātad Madonā. Mūzikas skolā viņš vada orķestri. Ļoti labu orķestri, ja. Līga ir pianiste, māca klavieres, bet viņi vienmēr, kad mēs satiekamies ar viņiem... Mēs diezgan bieži satiekamies kapusvētkos, jo mums ir kopīgi kapi, un vienmēr redzēt šo pāri... Viņi ir ļoti draudzīgi, humora pilni, atvērti, un Līga bieži vien brauca ar mani koncertbraucienos, ar manu kori pa ārzemēm. Viņas māsa Ingrīda ari dzied poļu biedrības korī. Un arī ar Andri satiekamies, tiešām ļoti patīkami cilvēki. Nezinu kurus es vēl nenosaucu. Mums tiešām bija ļoti daudz, kas brauca te no Ludzas puses mācīties. Nu, vienu lielāko daļu, tādu pazīstamāko, es esmu nosaukusi, kurus vairāk neesmu aizmirsusi, bet visus gan es neatcerējos...
J.L.: Labi. Kādi vispārizglītojošo mācību skolotāji strādāja kad mācījāties jūs? Raksturojiet viņus.
Latviešu valodu mums mācīja Anna Belasova tā bija toreizēja Eduarda Belasova, skolas direktora, sieva. Viņa bija diezgan prasīga, stingra, bet arī vienkārša, varēja ar viņu parunāties un, un sirsnīga skolotāja, Lilija Spale, kas tagad darbojas Neredzīgo biedrībā, viņa arī strādāja toreizējā Rīgas politehnikumā, šeit Rēzeknes filiālē. Vienkārša, sirsnīga, draudzīga, daudz stāstīja par savu, par savu ģimeni, par saviem bērniem, arī par savu veselību. Ar viņu tā pat parunāties, arī tagad mēs satiekamies un ar viņu un šad tad parunājamies vienkārši par dzīvi. Tad viņa mums mācīja matemātiku, fiziku, bet tā kā es neesmu cilvēks, kuram matemātikas ir mīļākie priekšmeti, tad es īpaši arī neaizrāvos ar diskusijām ar viņu, jā. Tālāk palikusi atmiņā skolotājā Groma. Anastasija Groma, kas mums mācīja krievu valodu un psiholoģiju. Viņa bija ļoti stingra skolotāja, kuru tā pat nevarēja nobīdīt ar visādām liekām sarunām, bet viņa mums lielai daļai patika ar savu stingrību, ar to ka viņa pieprasīja kārtību savās stundās, bet viņa ļoti interesanti varēja pasniegt savu priekšmetu, aizraujoši. Tāpēc tā disciplīna tā nenogurdināja. Psiholoģiju viņa mums ļoti interesanti stāstīja, jā. Tālāk – nu par Pipčenkovu es jau teicu, kas mums vadīja sporta nodarbības. Viņš mani vienreiz gandrīz noslīcināja. Jo mums vajadzēja arī apmeklēt baseinu, un es atcero, kā es nemācēju peldēt. Viņš man sauc: ” Stanķeviča, prigaj prigaj!’’ Es saku: „Ja ņeumeju! ” Nu, prigaj!” ”Nu, ņeumeju ja.” Atkal viņš bļauj: „Prigaij, Stankeviča, prigaij!”. Nu labi, ka prigaij, tad prigaij. Nu, es i lecu, nu, dabiski, es tura aizgāju pa burbuli. Tad viņš man to kārti lika. Ar kārti viņš mani izvilka, nu to es no viņa atceros. No viņa nevarēja pieprasīt mums labākas atzīmes, jo mēs jau mēģinājām šmugulēt ko. Vajadzēja uz sportu iet, uz Daugavas stadionu. Kamēr mēs barā aizvelkamies, kamēr salasāmies, aizvelkamies, tur laiks paiet, un tad tu mēģini tur kā nu, kā tev tur tērpa nav. Es nevarēju no viņa izprasīties, nevarēja arī atzīmi izkaukt labāku. Ja nu laikā bija, nuuu.. saņēmām, ko viņš tur lika, cik bijām pelnījuši. Tad kas tur mums bija, skolotājs Orlovskis mācīja ķīmiju, dabaszinības, praksi vadīja. Viņš arī bija prasīgs, nekur nevarēja izsprukt. Visu, ko prasīja, vajadzēja uzradīt. Jā, .. ta kādi vēl mums priekšmeti mums bija? Tātad valodas, ķīmija, fizika, ģeogrāfija, laikam es ko neatceros, ka laikam vairāk prātā nav palicis.
Ja runājam vēl par mūzikas pasniedzējiem, tad prātā vēl ir Anna Aboliņa, par kuru es aizmirsu. Viņa mācīja mums harmoniju, mācīja mūzikas literatūru, toreiz jau nebija tā kā tagad – mēs varam parādīt uz ekrāna informāciju par komponistiem, varam kādus skaņdarbus redzēt uz ekrāna. Jā, no interneta resursiem. Toreiz bija tā, ka viņa lasīja lekciju un mēs pierakstījām un mūzikas, viņas kabinets atradās tagadējā sitaminstrumentu klasē. Mēs tur sēdējām, mums tur bija diezgan jautri aizmugurē viņa lasīja, mēs rakstījām un paspējām vēl izklaidēties pa vidu. Tāpat kā visi visos laikos. Nu un tad, kad viņa mums lika plates ar tiem materiāliem, vajadzēja kādas tēmas mācīties. Bet, nu kurš klausījās, kurš nē, un praktiski tas tā pa ausu galam... Prasīga, prasīja stingri, vajadzēja atbildēt. Protams, mūzikas vidusskolā, tur jau neviens tevi neskubināja, nu, cik nu tu dzirdēji, tik arī bija, tik arī nopelnīji. Nu tiešām mēs tur varējām izklaidēties ja. Nu tas mums nedeva nekādus bonusus, mums bija jāatbild, jāatdzied, jānospēlē viss, ko viņi mums lika. Skolotāja Ragovskis – mums nepatika iet uz vokālo nodarbību, jo tur bija vingrinājumi dažādi. Elpas attīstība, mums tas viss nepatika, bet viņš bija ļoti sirsnīgs cilvēks, viņš ļoti centās un tagad es to atceros ar tādu pateicību, jo viņš tiešām priekš manis ļoti centās. Man bija salīdzinoši laba balss un viņš gribēja, lai es ietu pēc tam kur Rigā uz kādu akadēmisko kori. Un viņš mēģināja mani tur sagatavot, bet tā kā es agri apprecējos... Nu nesanāca man tas viss, vajadzēja pamest savu ģimeni, savu bērnu... Nu es to nevarēju izdarīt, tāpēc tas gāja man secen, bet laikam dzīve iegrozījās tā, ka viņai ir jāiegriežas. Viņš, cilvēks, ļoti centās un daudz izdarīja, lai nostādītu manu balsi, bet nu man tie vingrinājumi nepatika. Es tagad saprotu, kāpēc nepatika, nevienam jau viņi nepatika, bet tagad, kad es pati mācu, mācu, vadu korus, nu es saprotu, cik tie vingrinājumi vajadzīgi. Vingrinājumi, jā. Un cik viņi dod laba daudz tam dziedātājam, tagad es to pati daru, pieprasu un... Bet nu tajā laikā nebija saprašanas, tā kā daudziem jauniešiem daudz kas pielec pēc laiciņa tāpat arī man tas pieleca pēc laiciņa tikai. Mums arī skolotājs Uldis Balodis mācīja kora mācību, jā. Taisni darbu ar kori. Cilvēks ļoti sirsnīgs, labestīgs, saprotošs. Nu vispār kā diriģents – pirmās raudzes, jo kā viņš varēja no kora to skanējumu, dinamiku to, to... Viss tika ielikts ar tādu... Viņš izjuta caur sirdi, izjuta caur sirdi mūziku un lika mums arī to caur sirdi... Katra dziesma tika nostrādāta caur sirdi, nevis kaut kādiem sausiem kora metodikas paņēmieniem. Un tad, kad es biju apprecējusies, mēs dzīvojām kopā vienā kāpņu telpā. Arī toreiz viņš man daudz deva kā kaimiņš, kā cilvēks. Laikam viņam jāsaka paldies arī par to, ka es šobrīd esmu tas, kas es esmu, jo tad, kad es pabeidz mūzikas vidusskolu... Tā kā viegli nebija mācīties, jo tiešām visi bija prasīgi, pasniedzēji, visos priekšmetos – gan mūzikas, gan vispārizglītojošos. Vakaros vajadzēja noteikti kādā korī dziedāt, atlaides nebija un bija jābūt katrā mēģinājumā un tā kā mana pasniedzēja bija Emīlija Slišāne, man bija jādzied, man bij jādzied korī Medikus, bet mana draudzene bija skolotājas Rotas Salmiņas audzēkne, viņai bija jādzied Saskaņā. Nu tad mēs draudzīgi, lai nebūtu... Lai būtu abām ko darīt, mēs dziedājām gan Saskaņā, gan Medikus. Tā bija Ināra Laura. Viendien nedēļā gājām uz Medikus un, un otru nodarbību gājām uz Saskaņu. Mums, protams, tas viss tas patika, bet prasīja arī daudz laiku un tāpēc to visu apvienot... Visus korus vispārizglītojošos priekšmetus un mūzikas priekšmetus bija ļoti grūti. Tad ari bija tāda sajūta, ka, ja es pabeigšu, vairs savu dzīvi ar mūziku nesaistīšu. Mierīgi kāda krājkasē papīriņus rakstīšu vai kādā aptiekā sēdēšu. Man tas viss likās tik labi un mierīgi. Liekas mūzika tik daudz... Un te visi prasa un es biju domājusi, ka viss, mana dzīve ar mūzikas vidusskolas pabeigšanu, muzikālā karjera ir beigusies. Bet tieši pateicoties Uldim Balodim un Anitai Balodei, viņa sievai, es tomēr pēc viņu lūguma aizgāju strādāt par muzikālo audzinātāju bērnudārzā, kuru apmeklēja viņu bērni. Jo viņi lūdza mani. Tur nebija, kas māca mūziku, lai es eju un to daru.Es sākumā biju ļoti kategoriski, ka es to nedarīšu un negribu, bet tad man palika kauns, jo Uldis Balodis ir mans skolotājs un skolotājs tiešām ar lielo burtu. Un viņa sieva Anita, viņa skolotāja un mana draudzene toreizējā. Un es uzskatīju, ka laikam tomēr tā nedrīkst viņiem atteikt, jo tiešām tie ir ļoti labi cilvēki un cilvēki, kas ir vērtīgi cilvēki. Tāpēc izdomāju, ka nav labi, ka es te tagad lauzīšos un atteikšu, un es piekritu. Bet tagad jāsaka paldies viņiem, jo viņi mani ievirzīja tajā mūzikas pedagoga dzīve un pēc tam tas viss aizgāja tālāk. Kad es tur strādāju par muzikālo audzinātāju, tad es daudzos dārziņos esmu strādājusi par muzikālo audzinātāju – gan Feimaņos, gan Kalnezeros, gan Dricānos. Un arī ....Un arī tāpat Lendžos. Ilgus gadus esmu strādājusi Feimaņu pamatskolā par mūzikas skolotāju, Lendžu pamatskolā un Kalnezeru pamatskolā, Dricānu pamatskolā, tad strādāju Maltas vidusskolā... Tagad strādāju Poļu vidusskolā, Katoļu vidusskolā un visu laiku mans darbs saistīts ar mūziku. Tāpat arī daudzus kolektīvus esmu vadījusi un viens no kolektīviem, kuru es vadu ir 16 gadus, tas ir Poļu biedrības sieviešu koris Jutrzenka, ar kuru izbraukāta visa pasaule, nu visa Eiropa. Gandrīz visa ir. Esmu piedalījusies koru dziesmu svētkos vairākas reizes un dažādos pasākumos, kas tiešām ir mani veidojuši par mūzikas cilvēku. Vispār par cilvēku, par personību. Tādēļ laikam jāsaka paldies visiem tiem skolotājiem, kas mani mācīja. Un arī Uldim Balodim, kas mani tomēr ievirzīja tajā lietā, kad es teicu, ka nē. Laikam es esmu aizmirsusi pateikt par Emīliju Slišāni, kas bija mana kora diriģēšanas skolotāja. Man patika viņas šerpums, patika viņas sirsnība, patika viņas humora izjūta, patika kā viņa strādā ar kori. Jo...aaa, kad viņa strādāja ar kori Medikus, es nezinu kā tas ir tagad, bet toreiz tas bija tiešām augstas klases kolektīvs, kurš ieguva labas vietas visas republikas līmenī Dziesmu svētku skatēs. Un arī šis kolektīvs bija draudzīgs, ļoti inteliģents, spējīgs. Cilvēki, kas tur dziedāja, bija inteliģenti, un tas, ka tur bija tiešām ļoti daudz tajā laikā dziedāja medicīnas darbinieki, skolotāji, inteliģence, tāpēc tur bija ar īpašu humora izpratni, sapratne tajā laikā. Un skolotājs Slišāne bija stingra diriģente, prasīga, bet turpat ļoti interesanta. Man tiešām patika viņas darba stils, darba stils ar kori. Un Daina Tukiša, kas arī bija otrā diriģente, kormeistare tajā korī, un kura ilgus gadus bija mācību daļas vadītāja bērnu mūzikas skolā, viņa bija loti sirsnīga, saprotoša, mierīga. Domāju, ka arī šīs divas personības ir ielikušas manā diriģenta darbā, ko no sevis, noteikti. Noteikti es esmu mācījusies kora... kora vadīšanu noteikti esmu guvusi no Emilijas Slišānes, jo tas bija man dzīvs piemērs kā to darīt. Tagad atceros. Vitoldu Milaseviču. Noteikt viņam jāsaka paldies. Un daudz viņš man devis, daudz, daudz. Taisni varbūt vokālajā darbā ar kori, arī kora vadīšanā. Arī kora vadīšanā viņam bija īpaša kora izjūta. Kora vadīšanas stils, kam arī jāsaka paldies. Tātad es toreiz laika gaitā atceros, jo man iešaaujas prātā, jā, šie cilvēki. Rota Salmiņa ar savu sirsnību. Jā, es atceros to, ka dziedam uz elpas, dziedam uz elpas, jā... Viņa ari bija nepiekāpīga ar atzīmēm, atzīmju izlikšanā. Atceros, ka es viena pati kārtoju sesiju pēdējo, man ceturtajā kursā piedzima dēls, janvārī. Un es kārtoju sesiju atsevišķi. Ļoti labi, man, nu kaut kā sanāca, ka šo sesiju es nokāroju vislabāk no visiem gadiem, no visām sesijām, ko es kārtoju. Skolotāja Dreiblate, redzot, ka tiešām tad tur bija tajā laikā piecinieki praktiski, kas nebija iepriekšējā sesijās laikā. Laikā, kad es biju apprecējusies, man bija kāda tāda savādāka pasaules izjūta. Tagad man vajadzēja palikt nopietnai. Tagad es biju ne vienkārši kāda skolniece, es jau bija ģimenes sieva jau, jā ...un tāpēc es biju palikusi pilnīgi citāds cilvēks, vairs nebija tie prieki kā to iepriekš... Lai gan mēs mācējām, mums visu laiku bija jautri, interesanti būt kopā kursabiedriem, un tāpēc es ļoti nopietni piegāju pie pēdējās eksāmenu sesijas. Un toreiz, jā, arī kora literatūrā, kur mācīja Rota Salmiņ,a man tur bija praktiski pieci, bet tā kā iepriekš nebija tas pieci, tad Rota Salmiņa pateica:” Nē, pieci gan nelikšu!”. Kad Astrīda Dreiblate lūdza:” Lūdzu, ielieciet, ielieciet taču! Tik labi bija!” Salmiņa pateica, ka viņa to nedarīs. Labi, es par to neapvainojos. Ne jau caur atzīmi mēs kļūstam cilvēki, bet caur to, ko katrs pedagogs iedod kā cilvēks caur savu darbu, caur savu piemēru, un to, ko tu pats dzīves laikā gūsi. Jā, viņi daudz ielikuši, jā, tās bija sēklas, ko viņi bija ielikuši no sevis. Bet dzīve tev jārada pašam, jāņem vērā tas, ko tu redzēji, ko tu guvi. Tas nemanot tevī ir, jā, un vienkārši tas ir jāattīsta. Un tālāk ko tu no ko tu pats sevis izveido, tas atkarīgs pats no sevis. Kā tu proti savienot dzīves laikā, ko tu gūsi pakāpeniski, ko tu esi ieguvis, kāds tu esi cilvēks beigās iznācis un kāds esi speciālists, bet pamati tika ielikti mūzikas skolā.
J.L.: Vai bija kādas iesaukas skolotājiem vai skolēniem/audzēkņiem/vidusskolēniem?
To gan es neatceros. Man liekas, ka mēs nelikām skolotājiem iesaukas.
J.L.: Kursabiedriem skolasbiedriem tiešām nebija iesauku?
I.I.: Nē, mēs iesaukas nelikām! Man liekas, ka es neatceros, ka kādam būtu kāda iesauka –kursabiedriem, vai pedagogiem. Nu, to neatceros. Mēs tiešām cienījām savus pedagogus, kas mums bija. Mēs dažkārt viņus, viņus parodējām. Kuram tie aktiera dotumi bija, jā. Nu to darīju arī es, jo laikam man ir kādas aktiera dotība, ka es to darīju. Man tas sanāca un tad visiem bija baigie prieki, ka es varēju attēlot to pedagogu, kas nu, kas mums tur mācīja. Mēs vienkārši draudzīgi smējāmies, mēs pedagogu neizsmējām, jā. Mēs vienkārši draudzīgi pasmējāmies par to, kā mēs to redzējām, kā viņš darbojas, kā viņš strādā. Nu jā, to gan es darīju... Es neatceros kā citi. Manam dēlam arī ir tāds talants. Un dažkārt, kad mēs salasāmies kopā, no tā viņš atkal attēlo... Vismaz gadus pāris atpakaļ dažkārt, nu, attēloja to, kā viņš pats skolā mācījās un pedagogus, jā. Savus pasniedzējus, gan mūzikas skolā, gan vispārizglītojošā skola. Tiešām, bet tas nav ar ļaunu, tas ar tādu prieku, jā, ar tādu prieku un pateicību. Kur bija interesanti, redz kā tas viss izskatījās!
J.L.: Kādas skolas dzīves tradīcijas glabā atmiņā? Vai jūsu kurss bija aktīvs skolas tradīciju veidošanā, uzturēšanā?
I.I.: Jā mēs bijām aktīvi, mēs piedalījāmies dažādos skolas pasākumu organizēšanā. Nu, pirmā kursa iesvētības, man pašai ir atmiņa kā tas viss notika. Tad.. mēs daudz apmeklējām koncertus kas skolā notika. Kaut gan bija tā, ka dažkārt mēģinājām izvairīties arī, bet skolotāja Kondņenicka bija prasīga, mums vajadzēja atskaitīties par visiem pasākumiem. Kādas ieskaites mums bija, kur vajadzēja pat saskaitīt, cik tu koncertos esi bijis Tad politinformācijas regulāri notika, bet tas tā bija visās skolās. Lūk, šie braucieni, kursa braucieni, tātad uz operām, uz koncertiem, uz Rīgu. Tad rudeņos mēs braucām uz tām ražas novākšanām. Atceros, kartupeļus lasīt, burkānus te uz apkārtējām saimniecībām. Atceros, ka ciemojāmies pie keramiķiem – pie Ušpeļiem bijām mājās. Bija skolas vakari toreiz, ne kā ne Ziemassvēki, toreiz Jaungada svinēšanas, 8. marts, ko mēs svinējām. Tad skolā mums tika piedāvātas arī moderno deju nodarbības, ko mēs apmeklējām.. Brīžiem apnika, brīžiem izvairījāmies, bet mums tā bija.. Mūsu kursā tāds piedāvājums, tad atceros, ka Pēteris Keišs mācīja Kultūras darba formas. Tad mēs tikām sagatavoti ne tikai uz darbu.. ka skolotāji, kā kultūras darbinieki, kā kultūras namu vadītāji. Arī tas mums bija. Tad, jā, gājām praksē, pedagoģiskā prakse mums bija, lai mēs arī būtu skolotāji. Un tāpēc es uzskatu, ka mēs bijā ļoti vispusīgi sagatavoti gan pedagoga darbam gan.. gan kultūras darbam. Mūziķu darbam tikai vajadzēja likt lietā. Jā, es vēl nu ... Nu tad tu saliksi to kopā, jo tagad viss haotiski... Atceros mums bija Ivars Ragovskis, kas bija no Rogaovkas, ari ballēs spēlēja. Kaut gan viņš tad ballēs spēlēja, bet viņš ir sākumskolas skolotājas Nautrēnu vidusskolā. Vienmēr ļoti nopietns, tāds nerunīgs, humora izjūta... tāda melna humora izmēri bija.
J.L.: Piemēri varbūt?
I.I.: Piemēri... Tā viņš īpaši nevēlējās iesaistīties mūsu trakulībās, noskatījās, ka mēs kā mazi bērni dažkārt lecam, priecājamies... Viņš tā no malas noskatījās, tā kā pajoliņi tur skraida, kā pajoliņi, viņš ir iekšēji ļoti nopietns bija. Uzskatīja, ka viņš ir tāds pieaudzis, jo spēlē ballēs, brauc ar moci. Tad tā kā no augšas uz mums, bet tagad, kad satiekamies, nu, tad tas ir cits cilvēks, mēs tagad savādāk viens otru pieņemam. Nuu, jā tā kā es pati biju nopietna kļuvusi, jo pēc 3. kursa es apprecējos, tur uzreiz jūnijā. Un tad, kad man dēls piedzima, bija tā, ka man bija ļoti grūti pēdējā pusgadā, jo skolu es nepametu, jo esmu cīnītāja un neko nepametu nekad pusceļā. Nekad, vai nu es vispār nesāku, ko es daru, vienalga izdarīšu līdz galam, lai ko man maksātu. Mūzikas skolu man nemaz nenāca prātā, ka es pametīšu. Tur, kad bija prakses laiks, es varēju nedaudz sākumā neiet, bet pēc tam man tomēr vajadzēja apmeklēt stundas, kārtot sesiju un visu. Bet tā kā es dzīvoju blakus skolai, tad tas man arī daudz ko atviegloja. Bija tā, es atceros, ka man ir kādas nodarbībās un tad manu dēlu ratos tur vizina pa skolu mani kursa biedri, tur pat tāda Duņička, garderobiste, viņa tricina tur tos ratus, auklē. Vēl kāds paauklē, mana klavieru skolotāja Dreiblete manu dēlu auklēja. Mēs, var teikt, jau mēs tā pabeidzām skolu, tas ir mūsu kursa dēls, jo visiem kopā tika izauklēts. Pēdējā pusgadā uz, tāpat uz eksāmeniem, es skrēju. Tur pat kāds paauklē – vai nu kāda kaimiņiene tos ratus pastaipa, kamēr es esmu eksāmenā. Nu tad tā skola tika pabeigta, nu, redz, interesanti tas, ka tas kursa dēls tagad ir direktors! Un tā ka viņš jau, viņš jau dzīvoja tajā mūzikas skolā, kad viņš jau nebija šajā pasaulē, reālajā, tad viņš caur, caur ar mūziku barots, un tā viņš tur arī tad, kad arī sāka mācīties skolā... Tur pats no sevis bija kā mācīsies mūzikas skolā, un arī meita.. Viņš ir pabeidzis klarnetes klasi pie Anzelma, tāpat meita pabeigusi vijoli... Un tā viņš tajā skolā ir dzīvojis, mācījies, un tad, kad viņš ir pabeidzis, ir mācījies akadēmijā, un māca gan klarneti, gan sitamos instrumentus, gan saksofonu skolā. Tagad viņš ir direktors, tā ka mēs visi kopā auklējām nākošo direktoru... Ja kāds to būtu domājis, tas it kā ļoti interesanti, kur smieklīgi, ja kāds zinātu, ka tajos rastos valkā nākošo mūzikas skolas direktoru, nu, tad pateiktu, nu kādas muļķības, tas ir kārtējais joks... Dzīvē neko nevar zināt, bet tā tā dzīve griežas un apgriežas uz riņķi, atkal nonāk turpat, kur bijis, nu, es pieļauju....
J.L.: Nja. Kādas īpašas tikšanās vietas bija pēc skolas?
I.I.: Nu tikšanās vieta foajē, galvenā skolas vieta – foajē, jā. Mēs bijām tādas īpaši tuvas draudzenes piecas diriģentes: Ināra Laurika, kura tagad strādā Balozu vidusskolā, kur viņa tagad strādā pēc skolas pabeigšanas, kura mācījās pie Rotas Salimiņas. Ingrīda Džiguna, bijusi Ingrīda Romanova, tātad es jau teicu, 5. vidusskolā. Viņa mācījās pie Antoņinas Milaševičas, un tad Ilga Taukače, bijusī Rancāne, kas mācījās pie Māras Kondreņickas, un strādā Ludzas ģimnāzijā, Agnese Kasakovska, kas mācījās pie Astrīdas Dreiblates un strādā 3. vidusskolā. Mēs uz mājām negājām atsevišķi, mēs bijām tāds bariņš... Mēs sagaidījām, kamēr visas stundas beigsies, tad mēs lasījāmies kopa foajē, un protams, ka skaļi, skaļi gājām laukā no skolas. No visas sirds nezinu par ko mēs priecājamies, par ko mēs runājām, bet bijām ļoti skaļas. Tad mēs tādā barā gājām lejā uz unīti, kādas izstāvējām rindas uz dažādām lietām, kuras nevarēja nopirkt. Mēs visas kopā nopirkām vienu lūpu krāsu un vienas acu ēnas un visas kopa mēs lietojam. Nav svarīgi kāda krāsa, galvenais, ka tas bija uz mums visām viens. Kopā mēs gājām uz skolas bufeti, kur varēja garšīgi paēst. Jā, skolas bufetē strādāja, atceros, ...aizmirsu kā sauca mūsu bufetnieci. Vai Tasja tā nebija, nu, neatceros... Ja viņa bija slima, tad mēs gājām vai nu uz restorānu Latgale ēst arī visas vienā barā. Bija vēl tāda ēdnīca, kur tagad ir ķīniešu kafejnīca, tur bija tāda ēdnīca Kolhozņiks, tad mēs tur ēdām, bet visu laiku mēs bijām kopā. Nez kā bija, ka no kāda cita bara pievienojās, bet mēs bijām ļoti saliedētas. Lūk, ...skolā tiešām arī kopā mācījāmies – kādu klasi paņēmām, viena pie otras gājām, un ari tagad mēs uzturam kontaktus visas. Visas, visas piecas, nu tā jau nav, ka mēs visu laiku skrienamies kopā. Tas nav kā toreiz, bet tomēr mēs esam lietas kursā viena par otru, ko mēs darām. Tā kā es strādāju 5. vidusskolā, tad es regulāri tiekos ar Ingrīdu Džiguni, tā kā Antita Kasakovska dzied manā korī, ārī pa darba lietām tiekamies. Ar Anitu Kasakovsku kopā visu laiku. Mēs sazvanāmies ar Ilgu Taukaču, un arī kad esmu Rīga vai arī svētkos, protams, mēs sazvanāmies ar Ināru Lauri, protams, ari esmu vedusi Dricānu, Kalnezeru audzēkņus uz Baložiem pie savas skolas draudzenes Ināras Laures. Tā kā kontakti tiek uzturēti nepārtraukti. Protams, arī ar pārējiem kursa biedriem – Bernadeti Eversi, Anzelmu Opincānu, Mārīti Opincāni, Jāni Mežinski.... Nu, tas ir darba darīšanās, visu laiku saskrienamies kopā. Tā kā nav teikts, ka arī ar citiem kursa biedriem mēs netiekamies. Tā ka tas viss ir palicis, savstarpējas saites. Arī ceru, ka uz 30 gadu jubileju arī mēs sanāksim kopā. Tas ir loti patīkami, redzēt tos, kurus tu ikdiena neredzi. Vai jauni ir palikusi, kuri tālāk dzīvo, ar kuriem tu netiecies tik bieži kā ar rēzekniešiem. Liekās tie, ar kuriem kopā – mēs nemaināmies. A tie, kuri tālāk, tie aizvien jaunāki un jaunāki paliek.
J.L.: Kādas audzēkņu nerātnības bija raksturīgas jūsu laikā skolā, talkās vai vēl kaut kur?
I.I.: Nu es jau teicu, svaidījāmies ar kartupeļiem, ar sīpoliem, smējāmies labā nozīmē parodējām skolotājus. Tātad stundu laikā dažkārt ar savām lietām nodarbojāmies, tusiņi mums bija ja, pirms solfedžo stundas pie skolotājas Mortukānes mums bija baigie prieki par Jāni Laizānu, kurš stāstīja, mēs protams ticējām, ka viņš tiekas ar Raimondu Paulu, bet viņš spēja to tik interesanti, to tā interesanti izstāstīt, kas bija ļoti smieklīgi. Bet neko ļaunu mēs nedarījām, tādu ka mēs tur ļauni kā apsmietu vai strīdētos, vai lamātos, nu tādu es neatceros. Zinu tikai vienreiz, ka man pašai bija ar Lapkašu Raimondu tāda kā vārdu pārmaiņa, jo nezinu kas viņam par depresiju tajā laikā bija, tādēļ viņš man uzbrauca un es viņam atbildēju. Bet tā ka mēs ka plēstos sava starpā, nē. Es tiešām uzskatu, ka mēs bijām draudzīgi, jā. Un tad mums bija viens tāds kursa biedrs, kas tagad strādā radio, saksofonists. Man liekas bija, ...ehh aizmirsu, kā viņu sauca,... nu neatceros. Jā, bet viņš tagad strādā kā laikam, kā skaņu režisors. Jā, viņš mācījās teorētiķos, tas gan skatījās tā no augšas, jo viņš bija teorētiķis un tāds tiešām gudrs, erudīts cilvēks. N..., tā, tādi muļķīši tur priecājas, es esmu gudrāks, dzīvē daudz sasniegšu... No tāda viedokļa, neviens tā ļauni netika apsmiets, nē ko tādu sliktu es neatceros. Tāpēc arī tiekamies katru gadu, jo mums bija labi kopā būt, mūsu kursam.
J.L.: Kur mācījāties, strādājāt pēc skolas beigšanas?
I.I.: Kādu laiku es nemācījos, bet jo man vajadzēja audzināt bērnus, tas bija mans tiešais pienākums. Es tad, kad, jā jo es varu par to laiku teikt, es biju tāda paraug sieva, centos. Saprotu, ka neviens paraugs nevar būt, neviens ideāls nevar būt, bet es centos būt kārtīga ģimenes māte, sieva, tādēļ visu sevi atdevu darbam un ģimenei. Es tātad strādāju uzreiz pēc mūzikas vidusskolas beigšanas. Es strādāju... es strādāju dārziņa par audzinātāju, kas bija Elektrisko būvinstrumetu rūpnīcas dārziņš, Rebir. Tāds bagāts un labs dārziņš, pat nezinu kādā veidā mani tur paņēma, bet es tur strādāju par audzinātāju. Es biju pirmā audzinātāja savam dēlam un pirmā audzinātāja arī tagadējās skolas vokālās dziedāšanas pasniedzējai Ingrīdai Augstkalnei, tagadējai Balodei. Lūk, un pēc tam, tad kad man piedzima meita, es jau, pateicoties Uldim Balodim un Anitai Balodei, sāku strādāt par muzikālo audzinātāju pilsētas 10. Bērnudārzā. Kur arī kādu laiku pastrādāju, bet, pateicoties Marijai Zeltiņai, un viņas bīdīšanai... Viņa uzskatīja, ka man vajadzētu tomēr strādāt skolā, ka tur ir lielāki, plašāki lauki prieks manis, tad es sāku strādāt Feimanu pamatskolā, kur mācīju mūziku. Nostrādāju 22 gadus, tad sāku strādāt Rēzeknes katoļu bērnudārzā, tur es pastrādāju nelielu laika sprīdi, tad es arī divus gadus nostrādāju Poļu vidusskolā. Vadīju kori un kristīgo mācību, tad es sāku strādāt Dricānos un Kalnezeros, kur es nostrādāju laikam astoņus gadus, mācīju mūziku. Tad es paralēli esmu strādājusi, gan visiem šiem skolas darbiem, paralēli esmu strādājusi dārziņos Feimaņos, Kaunatā, Dricānos... Kādus astoņus gadus esmu nostrādājusi Maltas kultūras namā, kur vadīju ansambļus dažādus, gan lielākus gan mazākus, 16 gadus vadu kor Jutrzenka, Poļu kultūras biedrības sieviešu kori Jutrzenka. Strādāju arī tagad Maltas bērnu jaunatnes centrā, kur vadu mazo meiteņu popgrupu. Lūk. Otro gadu strādāju Maltas vidusskolā, kur mācu mūziku un kādus 20 pāri gadus strādāju 5. Vidusskolā, kur mācu kristīgo mācību. Tātad daudz kas ir šajā laikā izdarīts. Kur esmu mācījusies? Mūziku turpināju mācīties, es piecus gadus tad braukāju uz Poliju, esmu pabeigusi Polijā kordiriģentu studiju. Kur es braukāju katru gadu pa vasarām un man arī tur ļoti daudz ir, daudz būts... man tikai poļu valodas apguvē. Bet mani ir mācījuši, nu, tādi spēcīgākie Polijas diriģenti diriģēšanu, vokālo dziedāšanu arī kompozīciju, un dažādas lietas – poļu mūzikas literatūru, kora literatūru, jā. Visas speciālās kora diriģentu lietas Polijā. Tas tiešam man ir loti daudz devis. Ja es to nebūtu izdarījusi, tad es šaubos, ka varētu vadīt Poļu biedrības sieviešu kori, jo šajā korī ir jāzina daudz no poļu mūzikas. Tā kā mēs darbojamies gan poļu mūzikas lauciņā, gan latviešu mūzikas lauciņā, tad mēs darām visu, kas saistīts ar visu poļu kultūru Latvijā, poļu mūziku Latvijā, ari Latvijas latviešu koru darbību. Mēs darām visu, tadēļ vajag visu apvienot, tādēļ šie mācību pieci gadi ļoti daudz man devuši kā poļu koru diriģentei un vispār kā mūzikas skolotājai, kā diriģentei. Jo tas, ka es tur tikai no poļu mūzikas, bet vispār no mūzikas pamatiem, kas vajadzīgs diriģentam, daudz guvu. Es iepazinos ar cilvēkiem, mēs mācījāmies ar poļu koru diriģentiem no visas pasaules. No daudz bija kolēģi no Ukrainas no Lietuvas, no Krievijas, turpat no Polijas, no Amerikas, gan no Latīņamerikas, gan arī no ASV mums bija kolēģi. Tātad tas, ka es iepazinos ar dažādu valstu cilvēkiem, mēs tomēr bijām... Poļi visi, kas tur studēja – tā bija tāda draudzīga saime, jo katru gadu tu atbrauci uz turieni kā uz mājām un tiešām bija prieks vienu otru redzēt. Tas daudz deva tieši gan kā cilvēkam, gan kā polim, gan kā speciālistam. Šīs mācības tur es pabeidzu ar ļoti labām sekmēm, jo beidzot diriģēšanu man tur ir ...tur ir.. Nav tā kā mums – 10 baļļu sistēma, tur ir 6 baļļu sistēma bet tur 6 ir kā mums desmit. Un man beigās par diriģēšanu ielika 6, pa citām mācību jomām man bija 5, vienā, taisni vokālajā, kur mācīja balss nostādīšanā – 4 ar +. Par ko es biju ļoti apvainojusies, jo es uzskatīju, ka esmu to tik centīgi darījusi, bet laikam pasniedzējam bija savi spriedumi, un... Bet tas man tāds dzenulis, tādēļ es ļoti... Bet tajā laikā man tā tik ļoti neinteresēja vokālā dziedāšana, taisni tagad man tas interesē, tagad aizrautīgi ķeru, jā, visus pasniedzējus, kuri kādos veidos, kādos kursos māca vokālas dziedāšanas pamatus. Un es uzskatu, ka laikam tomēr to 4 ar+ esmu izlabojusi, jo mans koris tagad dzied savādāk, nekā viņš dziedāja nu vismaz 15, nu vismaz 10 gadus atpakaļ. Tas ir pavisam savādāks dziedāšanas stils, nu laikam, laikam to atzīmi esmu labojusi. Tad esmu pabeigusi Rēzeknes Augstskolu kā sociālais pedagogs. Neesmu nevienu dienu strādājusi šajā jomā, bet tas man tas ir daudz devis, nu darbā ar bērniem. Arī darbā kā kristīgās mācības skolotājam, un, protams, esmu pabeigusi arī vēl vienu specialitāti Rēzeknes Augstskolā –Kristigas mācības un ētikas skolotājs. Ētiku gan es nemācu, 5. vidusskolā to māca klases audzinātāji, bet es tur visu laiku mācu kristīgo mācību. Nu lūk, tādas manas skolas, protams, nemitīgi pilnveidojos dažādos kursos, gan mūzikas, gan arī citos, kas man tiešām palīdz. Man patīk mācīties, patīk ko jaunu dzirdēt, es esmu cilvēks atvērts, kas nemitīgi kaut kur ko atrod. Gan mācību ziņa, gan arī tajā ziņa, ka man patīk dažādus audzēkņus uz dažādiem konkursiem, skatēm sūtīt, jo es pati vienmēr ko pati atrodu jaunu. Un ar tādu aizrautību tas bērns manī visu laiku turpina dzīvot. Un ar aizrautību kur brauc, kur piedalās, un es arī mēģinu, lai maniem audzēkņiem, maniem koristiem nu arī būtu... Saprotu ka visus nevaru pārveidot, saprotu ka ir cilvēki līdzīgi man, ir cilvēku kuri nav tādi kā es, bet es cenšos visiem ko iedot, lai viņi pasaulē ko redz. Lai būtu kas noderīgs viņu attīstībai, gan mūzikas attīstībai, gan personas attīstībai. Ceru, ka man tas kaut daļēji, bet izdodas varbūt, nu, bet nākotne rādīs.
J.L.: Ko jūs vēlētos novēlēt tagadējiem skolotājiem un JIRMV audzēkņiem?
I.I.: Nu es, protams, gribu novēlēt, lai tur būtu daudz audzēkņu, lai būtu. Lai audzēkņu skaits nesaruktu, bet kļūtu lielāks, lai skolai, lai skola nekad netiktu slēgta, lai skola pilnveidotos, lai būtu tur daudz, daudz dažādu jaunu mācību programmu, kas spētu ieinteresēt un pievilkt pie sevis audzēkņus. Lai skolā būtu draudzīgs pedagogu kolektīvs, lai skolā būtu draudzīgs audzēkņu kolektīvs, lai skolas tēls tiktu popularizēts ne tikai Latgalē, bet arī Latvija. Lai Latvija pārējā rēķinātos ar mūsu Rēzeknes Mūzikas vidusskolas audzēkņu spējām, sniegumu, lai audzēkņiem, kuri pabeidz skolu, būtu tikai labākās atmiņas, nevis kādas, kāda nožēla par..., tātad, nu kā bezjēbā pavadītu laiku. Lai visiem veicas. Kā poļi saka – sto ļat!
J.L.: Labi. Paldies par papildinājumu skolas vēsturē.
I.I.: Nu ņem par labu.
