Lapkovskis - Kravalis
JIRMV/MVa – AK 38
Lapkovskis, Arvis Intervija ar katoļu priesteri Andri Kravali 2016. gada 22. jūnijā plkst.17.07 Lizumā
A.L. Intervija ar katoļu priesteri Andri Kravali.
Kad jūs mācījāties Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā?
A.K. (nopūšas) Es iestājos 1983. gadā un pabeidzu 1987.gadā. Tie bija 4 gadi, un no turienes... mani iesauca arī dienestā Padomju armijā. Es gāju dienēt Sibīrijā – desantā. Tātad nu šie 4 gadi bija cieši saistīti ar Rēzekni, ar... mūzikas, tā laika, vidusskolu.
A.L. Kādā nodaļā jūs apguvāt specialitāti?
A.K. Es biju pūtējs, un, tātad mana specialitāte bija tuba, un pasniedzējs bija Valdis Āboliņš, kas bija trombonists, kas jau ir mūžībā, bet arī viņas dzīvesbiedri es labi pazīstu un arī šad tad satiekamies – Anna Āboliņa, kas ilgstoši pasniedza mūzikas literatūru, arī citus tādus priekšmetus kā solfedžo pasniedzēja bērnu skolā. Tātad es biju saistīts ar pūšamo nodaļu vairāk. Tad, kad es iestājos, direktors bija vēl Belasovs, un tad vēlāk nāca Sergejevs. Un tad arī.... jā. Un kā pūšamajā nodaļā, tad es to arī absolvēju kā pūšamo instrumentu izpildītājs, kā diriģents,...jā.
A.L. Kā starp jums un jūsu skolotāju veidojās sadarbība, kāda?
A.K. Mums bija ļoti liela uzticēšanās tāpēc, ka man arī bija diez gan labi rezultāti, es... Izdevās kaut kā arī vinnēt Republikas konkursu tubā, un domāju, ka varbūt tas būs arī mans ceļš, mana profesija, man tas arī tā kā... padevās, un es arī īrēju istabiņu tieši pie... Āboliņas Annas radiniekiem, un tāpēc es tā kā pazinu viņas ģimeni, pazinu arī viņas ģimenes locekļus, jo mums tā kā nu... tāda sadraudzība bija, un, tā kā es arī īrēju, pazinu viņas radiniekus. (iedzer kafiju)
A.L. Kādos kolektīvos jūs darbojāties mūzikas vidusskolā un varbūt arī ārpus tās Rēzeknē?
A.K. Tad bija, protams, skolas pūtēju orķestris, tad bija skolas koris, tad bija simfoniskais un tad arī bija nu tautas jeb pilsētas pūtēju orķestris, ko vadīja Sergejevs, un arī es dziedāju korī „Ezerzeme”. Arī tātad diezgan daudz, diezgan liela slodze, pat divreiz nedēļā, tad bija vairāki kolektīvi, un arī tad es spēlēju arī basģitāru un spēlēju tādā ansamblī, un mums piespieda vairākas reizes arī būt... Maskavā pārstāvēt Latviju. Bija arī tāda, nu, pionieru pils, un tad mums bija arī tāds instrumentālais ansamblis, kur mēs spēlējām, muzicējām.
A.L. Kādi skolas audzēkņi un pedagogi bija kopā ar jums šajos kolektīvos?
A.K. Vai, tad laikam tagad daudz! Grūti visus būtu uzskaitīt, bet nu, protams, mana audzinātāja bija Mileševiča, es pazinu abus divus Mileševičus, tad... (domā) mūzikas literatūru mācīja Salamons [Dreicers]... nepateikšu uzvārdu.... Tad harmonija, solfedžo bija Fiskovičs, tad kordiriģente bija... Erte (pie sevis: ”jāsaka, man tā liekas”) jā, toreiz viņai bija cits uzvārds, nebija precējusies... Mācību daļas vadītāja bija Viļuma... Nu tad, protams, ka lielākā daļa jau pasniedzēju bija arī paši iesaistīti šajos kolektīvos, tad pūtējiem bija, piemēram, tur Dāvids, Salmiņš. Tā ir tā paaudze, kas visi kā pūtēju nodaļas pasniedzēji, audzēkņi muzicēja kopā... Spēlējām kopā ar Lauri Kīnu, kas jau arī mūžībā. Tātad mums tāda draudzība bija ar... (ieēd zemeni)... Gunāru Igauni, mums bija viena kursa starpība, bet viņu interesēja tautas instrumenti, folklora, un tad man ir manas mammas brālis, kas gatavoja cītarus, kokles, un tad tādas draudzības dēļ mēs arī braucām tādās, nu mazliet ekspedīcijās, un es atceros, kamēr viņš tieši tādā veidā saņēma pirmo instrumentu – cītaru pasūtīja. Un arī tā kā mēs spēlējām tādu mazu tautas... folkloras... instrumentu grupa, kas šad tad dažādos, varbūt skolas pasākumos un, tā kā man bija tuba, tad bieži vien, nu, vajadzēja spēlēt basu, tubu (pasmejoties) visādās... visādās kombinācijās – trio vai kvartetos utt.
A.L. Vai Jūs varat varbūt atsaukt atmiņā vēl kādus savus kursa biedrus, draugus un raksturot viņus?
A.K. Sandra Teivāne tur, Seržante Solvita, būtu jāpaskatās tā kā fotogrāfijā vairāk, tad es vairāk arī tā kā nu pateiktu... Mums arī bija kursā, arī kursa biedri, kas nāca no ne tikai Latvijas, bet kas mācījās gan no Krievijas, no pierobežu rajoniem, kas vienkārši apguva klavierspēli, apguva kontrabasu, citus instrumentus. Mums bija samērā diez gan liels kurss – mēs bijām varbūt kaut kādi, nu kaut kādi 20... varbūt 24- 25 vienā kursā, jo mums praktiski bija gan tad pūtēji, kordiriģenti, teorētiķi, tad arī... jā, diriģenti. Tātad samērā liels kurss bija un arī bija arī konkurss, tajā laikā tā vienkārši nevarēja, visus arī nepaņēma, vajadzēja tā kā sevi pierādīt, muzicēt. (nopūšas) Jā, sākumā es mazlietiņ dzīvoju tā kā pie skolas, mums tur toreiz bija arī kopmītnes, tādā korpusā, kas ir pāri ielai, tagad kur jums mūzikas klases, toreiz tur bija klases, un arī, tad arī tāda kopmītnes dzīve lika tā kā būt kopā vairāk ar citu kursu studentiem, muzicēt. Es atceros, ka mums tur bija diez gan liela sadraudzība ar arī mākslas skolu, mēs gājām pie viņiem uz bioloģiju, šad tad arī ķīmiju, un tad arī... tāds pasniedzējs Orinskis bija, kas pasniedza, un tad mums arī veidojās tāda nu sava veida sadraudzība, dažreiz kopēji pasākumi, mēs gājām arī uz šo jauno ēku, Mākslas skolu, un tad arī viņi nāca pie mums, un tas bija tāds, nu, skaists studentu tāds sadraudzības laiks.
A.L. Kā ar kursa audzinātāju? Varbūt jūs atceraties arī savu kursa audzinātāju?
A.K. Nu tā kā visvairāk, protams, iespaidu atstāja Mileševiča, kas uzņēmās šo pienākumu, jo tātad 1. kursā mazlietiņ mums mainījās, tur gāja dekrētā un... bet nu tie arī bija tāpat mūzikas pedagogi, un Mileševiča tajā laikā arī vadīja ”Ezerzemi”, mums bija tad privilēģija arī dziedāt un... balstīt un dažādos sabiedriskos pasākumos piedalīties, bija tā arī patīkami, un tāda liela sadraudzība, uzticēšanās veidojās. Atceros, ka mēs tur bijām uzaicināti uz dārza mājiņām un tad tā kā nu... neskatījās uz mums kā tikai kādiem tā kā studentiem, bet ar jau nākošiem mūziķiem, ar tādu lielu cieņu, uzticēšanos, bet arī tai pašā laikā kā audzinātāja dažreiz arī tā nu pauda savu viedokli. (iedzer kafiju)
A.L. Kādi vispārizglītojošo mācību priekšmetu skolotāji jūsu laikā strādāja?
A.K. Nu tad jau pirmajos divos gados bija gan dažādi citi priekšmeti, kas bija kā vidusskolas priekšmeti, pēc tam jau ar trešo kursu viņu nebija vairāk. Ķīmijas, visas tās pārējās, matemātikas atkrita, literatūras, bet es arī mācījos zinātnisko ateismu, pats vienkārši, tas arī bija obligāts priekšmets, un es zinu, pazinu to skolotāju diez gan labi, jo mana mamma pazina viņas mammu, es domāju, ka viņa arī pati varbūt, to mācot, bija ticīgs cilvēks, bet nu tas bija jāmāca kā priekšmets. Tad, nu jā, tieši tie daži priekšmeti bija kopā ar mākslas skolu, uz kurieni mēs gājām, bet daži arī tad bija uz vietas, kā varbūt valodas, kā literatūra un tādi vispārizglītojošie priekšmeti.
A.L. Kādi viņi vispār bija rakstura ziņā varbūt?
A.K. Pasniedzēji?
A.L. Jā, tieši pasniedzēji.
A.K. Nu..., nu es atceros īstenībā, ka, protams, ka tai laikā arī bija tāda mazlietiņ, nu..., nu padomju propaganda. Es atceros to gadījumu, ka tur izkaisīja skrejlapiņas, ja, piemēram, ka tur pēc tam to, kas to darīja... Tā lika sacerējumu rakstīt un arī atrada, un nu patiesībā viņu tā kā arī nu... nodeva un viņu arī nu tur arestēja, vienu audzēkni, kas tādas skrejlapas bija uzdrošinājies rakstīt, un tātad zināmā mērā nu... tāds arī nu..., kā lai pasaka,... tāds gars arī valdīja. Es atceros arī gadījumus, kad mūs sauca priekšā tāpēc, ka mēs bijām spēlējuši baznīcās vai vienkārši esam dziedājuši, bijuši baznīcās. Tad bijām arī izsaukti uz sanāksmēm, sēdēm, jo to uzskatīja par tādu pārkāpumu, ņēma nost stipendijas, izteica brīdinājumus, nu šodien to grūti iedomāties, bet tas bija tajā laikā. Īpaši ar tādu Terēzi Raģeli un viņas māsu Agnesi, un citiem vēl studentiem, ar to pašu Igauni mēs tā kā muzicējām un šad tad arī dziedājām vai pat piespēlējam, un es zinu, ka nu tas, protams, kad to uzzināja, ka mēs esam to darījuši kā nākošie pedagogi, skolotāji, tad tas bieži vien nu beidzās ar kaut kādām sankcijām un savā veidā tāds, nu teiksim, antireliģiozs gars arī nu bija klātesošs.
A.L. Vai jūsu laikā pedagogiem un audzēkņiem bija dotas iesaukas? Un varbūt kāpēc tieši tādas?
A.K. (domā) Es domāju, ka nu samērā, manuprāt,...., manuprāt, bija varbūt tā kā pūtēji dažreiz runā savā drusku tā kā žargonā, piemēram, tur bēres sauca par žmurikiem vai kaut kā savādāk izteicās, bet tā, cik pret pasniedzējiem parasti kaut kā izturējās ar cieņu, sauca vārdā vai uzvārdā, bet nu tādas iesaukas praktiski es domāju, ka nebija. Savā starpā mēs tā kā arī tomēr, dažādi cilvēki ar dažādu vecumu, ar dažādu briedumu, un tad tā īpaši nebija tādu varbūt iesauku.
A.L. Varbūt jūs atceraties kādas skolas dzīves tradīcijas?
A.K. Nu, protams, bija izlaidumi, tad vienmēr arī bija tādi diez gan šokējoši, tāda 1. kursa uzņemšana, kas diez gan bieži pārvērtās tur tādās lielās scēnās un ekscesos, un tādā nu iesvētīšanas ceremonijās, kur par skolu un tā tālāk bieži vien. Nu tad, kad tie daudzie kolektīvi, tad es atceros arī, ka, protams, bija nu jāspēlē lielajos svētkos, kā pūtējiem tur maija svētki vai parādēs. Es arī vēlākajos gados strādāju 4., krievu skola tā bija, biju tur pūtēju mazā orķestra vadītājs. Tad mācīju bērnus, pat saņēmu tā kā pirmo algu, vairākus gadus domāju, un tad tur mani paņēma nu kā pedagogu un sacīja: „Nu tev ir jāizveido orķestris!” Tur bija tādi, kas mācījās (daži) bērnu skolā, daži vēl, bet bija instrumenti, nu tad mēs tur apguvām maršus, mācījāmies... Bet nu jāsaka tā kā nebija daudz, daudz laika, protams, mēs savā starpā svinējām tā kā Ziemassvētkus, bet tajā laikā nu publiski nekas nebija, bija visi valsts svētki, bija parādes, demonstrācijas, kurās vajadzēja iet skolai, kurā gāja tur transparentiem, ar karogiem, ar orķestri; mēs parasti vienmēr spēlējām.
A.L. Varbūt jūsu kurss tieši izveidoja kādas tradīcijas? Pēc jums varbūt kādas atmiņā palika, tādi notikumi?
A.K. Nu parasti kurss arī kaut ko, piemēram, vienmēr dāvināja skolai, tas jau pie mums. Tad mums tur bijuši vairāki tādi kā kursa tikšanās reizes. Man īstenībā sanāca diez gan ātri, burtiski pēc izlaiduma, nu kā saka, iet projām, tikt paņemtam armijā, jo es jau biju mazliet vecāks kā pārējie, un tad uzreiz man bija izsaukums, un tieši no Rēzeknes arī mani tur paņēma. Burtiski tur knapi bija izlaidums un tad... Nu mums, piemēram, bija kādas tradīcijas – pavasarī es atceros, ka vairākus gadus pēc kārtas mēs braucām ar laivu kaut kur no Rēzeknes, tur tā upītes, no Melnā Pītera tur vai, tur, kur tagad ir Gors, no tās līdz pat Viļāniem pa upi. Tad bija tādi kursa izbraukumi, klases vakari, tad ballītes, dejas bieži vien, tā kā jau studentu dzīve. (iedzer kafiju)
A.L. Kādas varbūt nerātnības jūs atceraties no kādām ballītēm vai kādus nedarbus?
A.K. Dažreiz arī vienkārši mēs gājām ļoti agri uz skolu, tas nozīmē agri, tas priekš mums bija piecos, sešos, lai spēlētu, un ne vienmēr to tā kā varēja sarunāt atslēgu (ieēd zemeni), dažreiz tad mēs vienkārši nu skolā tikām pa logu un vienkārši gājām spēlēt instrumentu savu, jo dienā ne vienmēr bija varbūt klases, ne vienmēr varēja pavingrināties pietiekoši ilgi, bet rīta cēlieni bija labi, un bija cilvēki, kas ļoti daudz, nu dienā pa 4-6 stundām, piemēram, spēlēja, vingrinājās ārpus nu tā laika, ko viņi darīja stundās. Es atceros, ka tā varbūt nu gājām un mēģinājām tur, tajās klasēs tikt pie instrumentiem, lai vienkārši muzicētu, tas bija tā agrās celšanās stundas un tad mēs bijām ātrāk, kā varbūt dežurante, un tad mēģinājām tur tā, lai mūs nenosūdz, ka mēs jau esam tur, skolā. Tas tā bija. Nezinu, vai tās bija drusku tā kā nerātnības... varbūt šad tad mēs blakus dzīvojām kopmītnē autoskolai, nu tad tur arī dažreiz tur tā, nu kā saka, dažreiz sanāca sarīvēties varbūt ar tiem puišiem, kas nāca, bieži vien tur, tā kā nāca pie meitenēm, bet arī nu tad mēs kā puiši tad tur iestājāmies, tur varbūt bija dažreiz ne pārāk mierīgi vakaros. Tieši blakus bija „Dosaaf” autoskola, es tagad nezinu, kas tajā ēkā, tur gāja uz auto kursiem autovadītāji un tad redzēja, ka blakus ir meitenes, kas muzicē un tā tālāk, kas gatavojas, studentes, tad arī šad tad šis tas bija nemierīgi varbūt tā...
A.L. Jūs stāstījāt arī, ka bija arī audzēkņu iesvētīšana. Varbūt jūs atceraties, kā viņus iesvētīja?
A.K. Nu, pirmkārt, vai atceras vienmēr, kā mūs pašus iesvēta (pasmejās).
A.L. Nu var arī jūs, jā.
A.K. Tad, kad īstenībā, kad tu tā īsti nezini, kas tevi sagaida, tevi vadā tur ar aizsietām acīm pa skolu, tev tur jāorientējas, tevi kaut kur nosmērē un tad tur spokojās, un, un, un nu katrs jau kā vairāk iebaidīt, kā vairāk, nu, ... kaut kādā veidā tā ievadīt un pateikt, ka tagad tu to robežu līniju sper. Bet es zinu, ka nu dažreiz bija kursi, kas tā kā protestēja pret tādu nu iesvētīšanu, jo uzskatīja, ka tas tā dažreiz ir varbūt nu mazliet pazemojoši, un tad bija kursi, kas tur atteicās iet vai negribēja, vai kaut kādā veidā protestēja.
A.L. Bet tā, tā nu ļoti traku, tādu iesvētību nebija tā, ka tur...?
A.K. Es domāju, ka tā bija diez gan spēcīga tradīcija, un, ka... nu tā nebija viennozīmīgi uztverta – daži protestēja, daži nebija mierā, daži vienkārši tā kā nepiedalījās, atteicās, un dažreiz arī tas tā aizgāja mazlietiņ par tālu. Tā to es varētu teikt. Nu, pirmkārt, jau atceras, kā tu pats tiec iesvētīts, kā tas viss notika, pēc tam jau kā tur citiem, bet es atceros, ka ar katru gadu tas tā bija mazlietiņ mērenāk, pielaidīgāk.
A.L. Jums varbūt bija skolas laikā jāpalīdz skolai kādās talkās vai, piemēram, tur lapas jālasa pie skolas, jākasa vai kas?
A.K. Nu viss bija, viss, ne tikai pie skolas. Skolai bija daudz lieli logi, tos vajadzēja mazgāt, tīrījām klases, protams, vācām lapas, bija talkas, vajadzēja arī... Pirmajos kursos bija arī kolhozs, kad bija jābrauc kaut kur arī rakt kartupeļus. Arī tādi bija gadījumi, ja, kad prasīja izbraukt un, un, un, un, un kolhozā strādāt. Arī šad tad mēs braucām muzicēt uz kultūras namiem, tādus mazus koncertiņus taisīt, tad tur bija pūtēji, stīdzinieki, koristi, un tad kā mazas aģitbrigādes, tādas dziesmas un tā tālāk.. Tas bija arī tā kā interesanti. (nopūšas) Tad bija arī tādi diez gan liela sadraudzība starp, starp kursiem, un nu arī bija tādi audzēkņi, kas, kuriem, piemēram, ļoti interesēja ģitāra, kuri apguva arī citus priekšmetus, ja, kas varbūt nebija, kā tur, piemēram, tur sintezators vai, vai bungas, vēlāk bungu, sitamā nodaļa bija, ja, bet arī nu meklēja tās iespējas, kā apgūt šos instrumentus, kā spēlēt. Ne vienmēr visiem bija instrumenti, dažreiz bija rindas, lai tiktu klasēs, tad pierakstījās uz iepriekš, lai varētu muzicēt, meklēja brīvas klases, ne vienmēr bija tādi labāki instrumenti, tur klavieres, meklēja savu telpu, cik jau nu bija. Ja atceras, tajās pašās telpās arī bija vēl bērnu skola, un arī viņi nāca un arī bieži klases aizņēma. Bet (domā) nu arī, arī, kā lai pasaka, tur arī tajā laikā uz vietas remontēja instrumentus vēl, vienmēr skaņoja klavieres, nu tā (nopūšas).
A.L. Kādas tradīcijas bija raksturīgas tieši kolektīvos, kuros jūs darbojāties?
A.K. Nu kā kolektīvi, tad, pirmkārt, jau tās bija skates, kurām gatavojās. Dažreiz arī dzimšanas dienās apsveica. Tad kolektīvos bieži vien arī bija... nu... diplomdarbi, kur..., tie kursa darbi, bet nu noslēguma darbi, kur eksāmenā tātad vajadzēja diriģēt vai nu orķestri, vai nu kori, un tad arī bieži vien nu tie, nu studenti, lai tā kā savu kolēģi tur pavilktu, dažreiz kādu speciālu tīšu noti iespēlēja, lai saprastu, vai tu dzirdi vai nē, vai tu atpazīsti vai nē, nu tad bija tas tā kā radoši un interesanti, ja, nu kad tie paši, kas spēlē, kļūst par, par, par diriģentiem. Tas bija tā kā patīkami. (domā) Mēs arī kaut kā arī šur tur izbraucām arī ārpus Rēzeknes – ne tikai Rīgā uz kaut kādiem konkursiem vai skatēm, bet arī tālāk laikam bija izbraukums. Ja tur runāju par Maskavu laikam, vairākas reizes bija, kad ... Man liekas, ka bija Baltkrievija vēl ar orķestri, tad ar tautas pūtēju orķestri. Tur bija vairākas arī tādas, tālāki izbraukumi. (iedzer kafiju) Bija interesanti arī nu mums kā audzēkņiem redzēt tos profesionāļus un dažus tādus, kas ir pabeiguši to instrumentu, bet viņi nespēlē, viņi..., viņi aizgājuši citā darbā, bet viņiem šīs iemaņas palikušas, un viņi spēlē orķestrī. Tātad nu tad blakus viņiem, ja, tātad var redzēt viņu to tādu viņu profesionālo izpratni. Dažreiz arī ņēma, piemēram, mūziķus no Rīgas vai citiem orķestriem, tad arī bija vienmēr varēja tā kā salīdzināt, jo orķestra darbs ļoti pieprasa nu, kad ieklausies un, un, un, un, un.... Dažreiz arī tur bijām simfoniskajā, ne vienmēr tubai bija jāspēlē, tad tev iedod vai nu bungas, vai trijstūrīti, vai vēl kaut kādu, ja, kas tev jāspēlē un kas īstenībā ir diez gan tāds, nu, svarīgs instruments, ja viņš ir ritma instruments vai, vai, vai kādu šķīvi sist vai vēl kaut kur... Tad tur arī bija tā kā, nu, piemēram, tur trombonu vai, vai, vai, vai, vai tādā veidā tevi piekomendē pie vienas vai otras lietas, nu lai, lai dažus darbus uzvestu.
A.L. Kā izveidojās jūsu dzīve pēc mūzikas vidusskolas beigšanas? Varbūt kāpēc izvēlējāties tieši priestera ceļu?
A.K. Bija tā kā kontakts ar Gunāru Ordolovski, un... bija doma, ka es turpināšu konservatorijā, tad ļoti ātri paņēma armijā. Tas notika tāpēc, ka varbūt arī zināja, ka mani vecāki ir ticīgi, un tad nu tā vietā, lai spēlētu orķestrī, es biju Sibīrijā, Amūras apgabalā, desantā, kaut gan arī tur dabūjām mazlietiņ muzicēt, bet tur es mazlietiņ arī redzēju varbūt dzīvi no citas puses. Spēlēju gan bērēs, gan redzēju varbūt arī to tādu dzīves, nu, skarbumu, un tad, mazlietiņ pārdomājot, atgriežoties, nu, tā vietā, lai turpinātu konservatorijā, es kādā 1989.gadā, nu, tā kā pateicībā par to, ka esmu atpakaļ savās zemēs, aizgāju uz garīgo semināru. Tad tur mācījos, pēc kādiem... četriem gadiem tad es arī braucu uz ārzemēm, tad tur vēl bija kādi seši gadi, studijas. Izglītība Francija, un tad pēc tam tad atgriezos kādā 1999.gadā, un tad uzreiz biju kā mācību spēks, pasniedzot vairākās mācību iestādēs, strādājot kā garīgais tēvs, strādājot gan skolās, gan vairākās draudzēs. Un, protams, nu arī Francijā man sanāca varbūt ne tik daudz spēlēt pūšamos, bet nu varbūt mazlietiņ kā ērģelniekam, vienmēr padot toni arī kaut kā, nu, dziedāšanā kā kantoram. Šīs iemaņas man vienmēr ir palīdzējušas, ja, tā muzikalitāte vienmēr ir bijusi tāda, kas, kas tiek prasīta arī gan, gan mazliet seminārā, gan arī vēlāk, kad Francijā seminārā biju, tad vienmēr to arī kaut kā nu prasīja no tevis. Vai šad tad arī es arī pasniedzu tādu dziedāšanas kursu garīgajā seminārā topošajiem priesteriem, un tad tur praktiski viss-– gan ne tikai notis, bet arī iedziedāšanas, balsi un, pat ja tā nav mana specialitāte, tomēr, nu, kā pareizi dziedāt, kā lasīt notis, tas vienmēr ir bijis tā kā, nu, man blakus, tas man, mūzikas skola, vidusskola man to bija devusi. Tā nu labu skolu, ko dzīvē vienmēr cilvēki tā kā bija lūguši. Jā, tas neradīja nekādas grūtības arī dziedāt, arī, arī tā, nu, ar elpu pareizi runāt, un vienmēr tas, kas bija iegūts mūzikas vidusskolā, tas tā arī palika.
A.L. Kāda loma mūzikai jums ir mūsdienās?
A.K. Es mazlietiņ jau tā kā atbildēju, ka es domāju, ka es katru dienu dziedu...
A.L. Nu jā, bet jūs to darāt arī mūsdienās?
A.K. Ko tad?
A.L. Tur pasniedzat...
A.K. Jā, jā, protams! Jā, es kā garīdznieks turpinu kalpot, un mūzika ir, nu, tai ir ļoti svarīga loma, un taču katru dienu dievkalpojumos tomēr ērģeles... Tu arī dziedi, tu arī, nu, klausies. Un es pasniedzu arī vairākās mācību iestādēs, varbūt tagad ne tikai dziedāšanu, bet vairāk citi – teoloģijas priekšmeti, bet vienmēr, nu, tās iemaņas paliek. Kādu divbalsīgi kaut ko dziedāt vai, vai pa balsīm uzreiz tā kā nolasīt. Nu, varbūt tā saskarsme mazāka, viņa tomēr specifiskāka, vairāk ir ar reliģiju, ar ticības dzīvi.
A.L. Jūs mūsdienās pats varbūt arī spēlējat tubu, turpinat spēlēt vai neesat jau ļoti ilgi spēlējis?
A.K. Nu mums te nesen bija viena tāda centra atklāšanas, un tad tur tie bija pajokojuši un bija atnesuši man tubu. Bija trombons, trompete un tuba. Nu tad viss tā kā nu nav aizmirsies, iepūtu un uzreiz varēja... Mēs dažus gabaliņus fanfāras paspēlējām, tā tas bija, ne pārāk sen, pirms kāda pusgadiņa varbūt tā, nu. Tā kā, nu, tas nav pilnīgi pazudis, bet tā, ka teiktu, ka es tubu regulāri spēlēju, nē, tas nav tā. Varbūt vairāk tad, nu, kā pie ērģelēm apsēsties vai, vai drusku varbūt kādu ģitāru vai vēl, bet jāsaka, ka tomēr, nu, vairāk ir pasniedzēja darbs, garīdznieka darbs, tāda dvēseļu kopšana. Bet nu tāds prieks un arī vēlme klausīties mūziku, labu mūziku, nu tas vienmēr ir palicis. Kaut kādi koncerti vai, vai, vai kādas izrādes.
A.L. Vai mūsdienās jūs uzturat sakarus ar skolu? Ar kādu no pedagogiem vai kursa biedriem?
A.K. Jā, es pieminēju tur Āboliņu, piemēram, es pieminēju Sergejevu, viņa meitai es bērnus kristīju. Un šad tad (viņam atnāk īsziņa) arī tā esmu Rēzeknē un satieku tādu, īpaši mums draudzība ir ar tādu Ēriku Čudaru. Viņš tad, mēs kopā dienējām vienu zināmu laiku, nu tad no viņa es zinu, var teikt, pēdējos jaunumus. Es arī redzu, piemēram, orķestrī, kad, piemēram, Aglonā spēlē, tad es redzu dažus, gan kursa, gan skolas biedrus. Tāds Salmanis ir no Balviem, un tātad, nu, es ar viņiem kopā mācījos, un es tagad redzu, ka viņi tur muzicē, vada orķestrus.
A.L. Jā, tad laikam būs pēdējais jautājums: ko jūs gribētu novelēt JIRMV pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?
A.K. (domā) Mūzika ir cieši saistīta ar cilvēka garīgo sfēru, par to tiek daudz runāts arī svētajos rakstos, Bībelē, bieži vien lai, tā var teikt, pareizi mūziku interpretētu. (domā) Nu tad ļoti svarīgi ir klausīties, muzicēt ar sirdi, nu un mēs muzicējam tā, kāda ir mūsu iekšējā kultūra, kāda ir mūsu garīgā izpratne. Un arī neaizmirst, ka aiz tāda, nu, tehniska izpildījuma, ļoti bieži ir arī kaut kāds garīgs redzējums, kāpēc autors to ir tā rakstījis, kāpēc viņš tādā veidā to ir izteicies, un, manuprāt, ļoti svarīgi ir, tā kā, nu turpināt iepazīt arī šo garīgo un, es gribētu teikt, īpaši kristīgo mantojumu, jo, piemēram, nu mēs nevaram saprast tur Bahu, ja mēs nesaprotam, kas ir Mesa, kam viņš to ir rakstījis, kādā veidā ko tas pauž. Un man tas tā ļoti palīdzēja, tā mūzikas tāda izpratne, un es domāju, ka arī tāpat jums, nu, tā kā mēs nevaram novērtēt kultūru un tā kā arī, nu, (domā) būt sabiedrībā kultūras nesējiem, mums pietrūkst šī aspekta. Es gribu teikt, ka tieši profesionālisms... iet kopā ar garīgumu. Un īpaši es gribu teikt, ka iepazīt kristīgās vērtības, iepazīt kristīgo kultūru, tas būtu ļoti, ļoti būtiski. Es atceros, kā mēs to centāmies darīt caur baznīcu, caur grāmatām, ko lasījām, mums nebija citu iespēju, gluži pretēji, mums bija zinātniskais ateisms, bet arī tas mums kaut kā mudināja teikt: „Nu bet ir kaut kas pāri pār cilvēkam, ka ir gara pasaule un kā, kā tajā vairāk (apēd zemeni) ieiet, kā vairāk dzīvot, nu, tādā garīgā līmenī, ja, domāt par to, kas tad ir cilvēks, kāda ir viņa cieņa, kāds ir viņa aicinājums, kāda ir viņa sūtība.” Tie ir tādi fundamentāli jautājumi, kurus agri vai vēlu mēs uzdodam.
A.L. Nu skaidrs. Varbūt jums vēl kaut kā, kaut ko vēl varat pastāstīt?
A.K. Jā, es domāju, ka, nu, es esmu ļoti pateicīgs par to laiku, par to sadraudzību, jo tomēr mūzika ir tāda mākslas joma, kas prasa neatlaidīgu darbu, kur ir, protams, arī talants, bet bieži vien aiz tā stāv pacietība, neatlaidība un arī tāda, nu, vēlme muzicēt. Tur, kāpēc es to daru, kāpēc es muzicēju, vai es vēlos iepriecināt, vai es pats esmu no mūzikas uzrunāts. Un tāpēc, manuprāt, tā bija ļoti tāda skaista dzīves skola, tie bija skaisti studentu gadi, un veidojās arī tāda draudzība, kas vēlāk man arī lika tā kā dziļāk padomāt par garīgām vērtībām. Es domāju: tad, ja nebūtu bijusi mūzikas vidusskola, armijā, nu, mana sūtība būtu bijusi noteikti daudz savādāka, citādāka, bet es redzēju, ka visa tā pieredze, tās iemaņas, prasmes vēlāk ļoti noderēja tajā priesteriskajā kalpošanā.
Un es domāju, ka ir labi apgūt mūziku, mācīties spēlēt kādu instrumentu, lasīt notis un ka tas vienmēr kaut kādā veidā cilvēku ļoti, ļoti bagātina, jo tā ir universāla valoda, kas skar cilvēku jūtu pasauli, kas skar viņa gara pasauli. Ne par velti Augustīns saka: „Kas dzied, tas lūdzas divkārši.” Tātad tas ir veids, kur mēs ne tikai ar sirdi lūdzamies, iekšēji lūdzamies ar mūsu pārliecību, bet, nu muzicējot vai nu dziedot, mēs to darām divkārši, jo mēs arī tos savus talantus pakārtojam Dievam un arī muzicējam vairāk Dieva godam. Jā, es domāju, ka būs labi.
A.L. Labi, tad paldies par atsaucību un skolas vēstures lappusēm veltīto laiku!
A.K. Paldies!
A.L. Paldies!
