Logina - Ivanova
JIRMV/MVa – LI 39
Logina, Diāna Intervija ar Liju Ivanovu Balvu mūzikas skolas telpās 2016. gada 22. jūnijā, plkst. 11:00.
D.L. Kad tieši mācījāties Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā?
L.I. Nu tas... 1966. iestājos un 70-tajā pabeidzu.
D.L. Un kādā nodaļā tieši mācījāties?
L.I. Klavieru.
D.L. Un kas bija jūsu pedagogs?
L.I. Nu pedagogi man bija katru gadu [smejas] mainījās.
D.L. Varbūt atceraties vārdus, uzvārdus?
L.I. Uzvārdus es atceros [minstinās], bet nuu..eee.. vīriešiem es uzv.. vārdus neatceros[smejas]. Bija 1. kursā man Timme, bet tiešām vārdu i.. aizmirsu kaut kā. Edvards nebija? Neatceros.
D.L.Mm...
L.I. Markovskis 2. kursā, 3. kursē ee.. kursā, tad atnāca jauna skolotāja Ilze Dzērve bija, un 4. kursā atnāca jauna skolotāja Valērija Zelča.
D.L. Aaa. Un kurš no visiem šiem pedagogiem jums patika vislabāk?
L.I. Nu par katru es varu kaut ko atcerēties ja? Emm., bet vis.. nu tā kā es tā Timmi, vot, pirmo pedagogu varu atcerēties. Mmm.. Viņš.. nu strādāja un, un, ko es atceros no tā darba, tad tas bija eee.. Vajadzēja, iedeva man skaņdarbu, kur vajadzēja, tas ritms bij’ labai roka uz 2, kreisai rokai uz 3. Vot, to es atceros, k.. ka es to apguvu tieši pie viņa.[smaida].Mm.. Tad mm..ee.. pēdējā Valērija Zelča ja? Nu jau vajadzēja beigt un pirmo gadu atnācu un viņa bija tāda ļoti enerģiska, man arī patika viņa. Tā daudz strādāja.[iezvanās telefons] Es atvainojos.
D.L. Nekas.
L.I. Tā. Nu. Valērija Zelča, jā, nu tad vajadzēja jau tur, tur, tur eksāmenu likt un viss tur, nu ļoti enerģiski mēs tā. Patika un tāda viņa bija. Nu tāda nu, varbūt jau, vecuma ziņā, mēs jau tā drusciņ tuvāk bijām ja, jo viņa tikko pabeidza, nu tur cik tur atšķiras? Pieci, pieci gadi.
D.L. Nu jā.
L.I. Un es, es jau beidzu ja, ta ka tādas siltas atmiņas par Valēriju Zelču.
D.L. Jā.. Un kādos kolektīvos darbojāties skolā un ārpus tās?
L.I. Nu īpaši pianisti jau īpaši kolektīvos nedarbojās ja,[smejas] bet, bet bija obligāti mums visiem. Visām nodaļām tas bija koris ‘’Ezerzeme’’, kuru vadīja Balodis.
D.L. Aaa..
L.I. Nu tad mēs ar to kori braucām uz koru skati universitātē, aulā. Nu tā.
D.L. Nu kā patika tur dziedāt, darboties?
L.I. Nu.. nu, nu pa.[smejas] eem.. pianistiem jau ne visišķi laikam patīk[smejas] dziedāt.
D.L. Nu ja.
L.I. Nu kā, man nu tā, tā kā nepie.. tas, tas koris, vispār dziedāšana ne visai piesaista.
D.L. Aaa.. Nu ja. Nebija jāspēlē kā koncertmeistarei kaut kur? Nekur nepiedāvāja?
L.I. Aaa.. Nu jā, jā, jau strādāju kā koncertmeistare no 3. kursa laikam.
D.L. Un kur tieši?
L.I. E.. strā.. Tāda skola bija, inter.. skola internāts. Tagad tur ir Pedagoģijas tas, tas bija. Nu tagad jau akadēmija saucas viņa. Tur, tur, tur, tur e.. Atbrīvošanas alejā, kā viņa saucas? Tur, tur tālāk aiz Māras pieminekļa pa kreisi. Tagad saucas tehnoloģiju akadēmija vai kāda.
D.L. Aa..Jā, jā, jā.
L.I. Jā, un tājās, un tajā telpā bija insternāts, internātskola.
D.L. Aaa..
L.I. Jā un tad es tur biju koncertmeistare 2 gadus jau, 3., 4. kursu.
D.L. Un ar ko kopā darbojāties kolektīvos? Ja atceraties.
L.I. Nu.. ‘’Ezerzemi’’ vadīja Balodis, aa tur tajā internātskolā bija diriģents, bet nu jau neatceros kā uzvārds bija.
D.L. Bet bija arī kādi skolasbiedri, kas kopā ar jums gāja uz tiem kolektīviem?
L.I. Nē nu uz kori bija visiem jāiet, obligāts, obligāta bija[smejas] prasība, ka visi piedalījās. Ja nu galīgi kas tur rūca varbūt to neņēma, bet nu pārsvarā tur visi piedalījās.
D.L. Varbūt varat atsaukt atmiņā kādus kursabiedrus, draugus un viņus raksturot?
L.I. Nu kursabiedri, tādi ievērojami, kas tagad ir. Ievērojamu cilvēku mm.. vecāki, tad Ilga Viļuma, tad, tad a.. kursa biedrene bija Andra, Andra, Andris Nelsons, viņa mamma arī kursa biedrene Irēna. Irēna, kā viņai uzvārds bija?[smejas] Neatceros tagad. Nu un kas tur vēl bij’? Aaa nu tagad arī, tā kā ievērojams jau tagad kaut kur tajā mm.. ievērojami viņa dzejoļu krājumu. Bija mums tāds Keišs, Jānis Keišs. Viņš tagad. Viņš bija no Gaigalavas puses ja, un tagad viņš tur arī kādu laiku viņš dzīvoja Jelgavā un Jelgavā strādāja arī mūzikas vidusskolas direktors, kā vidusskolas direktors bija. Un tagad es vienkārši grāmatu veikalā ieraudzīju, ka Jāņa Keiša dzejoļu tāds krājumiņš un ta sāku lasīt jau un tas izrādījās, ka tas man arī kursabiedrs bija Jānis Keišs. Nu un, nu tā tādi ievērojami , gan tas kas , tādi jau tagad pazīstamākie.
D.L. A cik jūs kopā cilvēki bijāt kursā?
L.I. Irēna Ločmele laikam viņa bija, tagad atceros jā.
D.L. Aa. Mhm
L.I. Irēna Ločmele, Andra Nelsona mamma.
D.L. Mhm
L.I. Kas?
D.L. Cik jūs kopā bijāt cilvēki kursā tieši?
L.I. Oii[nopūšas].. Vajadzēja kartiņā paskatīties.
D.L. Nu aptuveni kaut vai.
L.I. Zinu cik pianistu bija. Pianistu bija, mēs eee.. pianistu bija 6. [skaita uz pirkstiem]
2, 3, 4, 5, 6 pianisti bija. Aa.. vispār kursā neatceros, tiešām neatceros. To vajadzēja tad man kartiņā kaut kur skatīties, cik tur. Nu kādi 15, 12 kādi. Daudz nebija, jo, jo vairāk laikam tur pianistu bija tomēr. Pārsvarā. Jā, viena akordeoniste bija, tad tur..
D.L. Aaa..
L.I. .. diriģenti cik. ohh.. Klavieres, diriģēšana, akordeons, pūšamie, bet pūšamie es pat neatceros.
D.L. Tad tajā laikā..
L.I. .. Kas mums tur pūšamies, kas. Aaa..Nu bija taču Lovskis, viņš trompeti pabeidz, bet tur mums, mums arī vēl bija, tā kā no sākuma tie puiši, piemēram, 1. kursā iestājās un pēc tam, tad viņus armijā ņēma.
D.L. Aha.
L.I. Nu tad viņi ar mums nepabeidza, un ta man liekas, ka ar mums tikai beidza, tagad sāku atcerēties to, to foto, ar mums tik beidza viens akordeons un tas Jānis Keišs, 2 puiši, a iestājās tur laikam kādi 4, 5 bija.
D.L. Mhm , nu ja. Nu tad jūsu laikā varēja mācīties akordeonu vidusskolā?
L.I. Jā.
D.L. Tagad nevar vairs.
L.I. Jā, jā.
D.L. Un kādas bija attiecības ar kursabiedriem gan skolā, gan ārpus skolas?
L.I. [smejas] Normālas. Mēs, mēs, mēs, kaut gan vairāk tās draudzenes draudzējāmies, vienā istabiņā dzīvojot, jo mēs visi kur nu 6 meitenes , jā, no kursa. 5 pianistes un viena diriģē Diriģēšanas nodaļā. Dzīvojām vienā istabiņā 4 gadus kopmītnēs. Nu tad mēs ļoti sadraudzējāmies, mēs līdz šim laikam vēl nu tā, apmēram es zinu kur. Ne ar visiem tā kontaktējos, nu bet ja, apmēram zinu pa, pa katru, kur, kur kas atrodas ja, no tām meitenēm.
D.L. Nu jā
L.I. Jā, jo nu tāda draudzīga mums bija istabiņa un, un draudzējāmies un, un tā lab sadzīvojām, labi sapratām viens otru jā un tā.
D.L. Un kādas jums bija izdarības, ko jūs tajā laikā darījāt, kas bija raksturīgas jums?
L.I. Nezinu ne, ne[smejas]. Laikam es nepiedalījos tur nē, jo biju laikam pārāk nopietna. Tā ka neatceros, ka mēs kaut ko tur sāktu tā speciāli. Nu nē, jo mēs, nu, cik mēs varam tās 6, mēs kopā tā i turējāmies 4 gadus ja, un pārējie tur, tur atkal savā tādā čup.., [smejas] čupiņā bija. Tur, tur, nu tā pa nodaļām vairāk mēs tā draudzējāmies jā?
D.L. Jā.
L.I. Jo bija kopā, kopējās visas, tas visas nodarbības un viss nodaļā, kā saka. Nu nezinu
D.L. Bija varbūt kādas pasēdēšanas, varbūt kur jūs dziedājāt kopā vai kaut ko tādu muzicējāt?
L.I. Nē nu kā jau visai jaunatnei, gan, gan gājām uz dančiem, gan, gan, gan arī emm.. izklaidējāmies nu kā jau jaunatne, ka jau jaunieši tagad, ka jau agrāk, tagad tā ir jā, gribējās arī. Pasēdēšanas nu. Dzimšanas dienas mēs arī savā istabiņā atzīmējām, ja, un ta atceros, ka mums dzīvoja skolotājs. Viņš no Rīgas bija atbraucis, mācīja angļu valodu. Viņš dzīvoja kopmītnē, arī mūsu stāvā tieši. Pie viņa kādu laiciņu arī atbrauca, nu viņš jau gados bija, viņš pensijas gados un atbrauca tur arī viņam sieva jā, un atceros, ka Ilgai vēl tur gatavojām tur tās, to dzimšanas dienas galdu, ja, to, tad atnāca tā viņa sieva, mums palīdzēja sa.. taisīt sviestmaizītes, ja, un toreiz. Un kā jau no Rīgas laikam jau tā smalkāk bija, Es atceros, ka viņa teica[smaida] vai mācīja mums sagatavot sviestmaizīti[rāda ar roku sviestmaizi, tās formu un kā gatavoja], pasmērēt šeit šito galiņu, pēc tam šito galiņu un viss un tur augšā, tur augšā uzlikta tur kāds tur siera gabaliņš, vai desas gabaliņš, jo zem siera un zem desas neviens neredzēs, ka tur sviests ir vai nav [smejas].
D.L. Atjautīgi. Varbūt bija kādas tradīcijas tieši priekš dzimšanas dienām? Kaut vai ko jūs tieši darījāt?
L.I. Nezinu, bet vidus, vidusskolai parasti bija kā tādi, tādi, tādi kopē..., kopējie, kopējās mm. Piemēram, atceros, ka balles rīkoja kā sadarbošanās: bija gan mūzikas vidusskola un mākslas vidusskola. Mums ar, es atceros, ka viena bija tāda uz, uz, uz Jauno gadu sarīkota tāda balle, tad mēs gājām pie viņiem tur uz balli un tad, tad viņi kā, atkal neatceros kā, kādā, kādus, kādus svētkus tad tur bija atnākuši pie mums un tā, tā tas bija, tāda sadarbība ja ar mākslas vidusskolu.
D.L. Nu jā. Un varbūt jums ir kādi mūzikas priekšmetu pedagoģi vai kursa audzinātāji, kas Jums spilgtāk palikuši atmiņā?
L.I. Nu kursa a, audzinātājs bija no sākuma bija Daina Cirpone toreiz, pēc tam viņa Tukiša, ja, bija un, un pēc tam bija Kalneja jau uz beigām, neatceros cik ilgi bija Tukiša, nu vispār 2 bija mums kursa audzinātājas. Nu ļoti[izteiksmīgi] labas kursa audzinātājas, nu, nu viņas bija mums tā ka mammas. Tiešām. Mums tā mēs ii.. Kalnējas jau diemžēl nav šajā pasaulē, bet Dainu Tukišu mēs joprojām vēl kaut kad es esmu tur tajā Rēzeknē, tad arī tiekamies jā un atceros uz kāzām lūdzu savām tieši to Kalnēja bija atbraukusi pie manis uz kāzām pat. Nu kā kam tādas ļoti labas, tādas sirsnīgas bija.
D.L. Mmm. Priekšmetu pedagogi, kādi? Mūzikas tieši priekšmetu pedagogi?
L.I. Nu ļoti tāda, tāda, tāda zinoša un tāda gudra aaa.. Vaida Salmiņa, viņas, viņas meitas tagad ir viena ir Dārziņos ee.. Jevaņecka. Viņa klavieres pasniedz un otra viņai meita simfoniskajā orķestrī [rāda instrumentu] vijoli spēlē. Jā un viņai, viņi atbrauca ko. Viņi no Ventspils vispār. Viņi kaut kā tur, tur, tur vot tas. Nu Rotas Salmiņas, tagad Rota Salmiņa.
D.L. Jā.
L.I. Rotas Salmiņas eee.. vīra brāļa sieva, vot tā Vaida Salmiņa. Jā. Rota Salmiņa ar vīru palika, atbraucot uz Rēzekni, palika te Rēzeknē ja? Aaa.. Vaide Salmiņa ar savu vīru aizbrauca atpakaļ uz Ventspili pēc tam, pēc kāda laika, bet viņa ļoti[uzsvērti] gudra bija. Un par cik gudra, [smejas] es tā, viņa tā, tā ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, nu katrs jau, visādi audzēkņi, ja, kas jau labāk mācījās, kas jau, kam jau lielāka, vairāk dots, kam jau mazāk dots, ja, tad tā viņa kaut kā prata nu to neuzsvērt , ja, katru, kā tev, it kā, tā kā tu esi mazāk apdāvināts, ja, tur, tur vairāk apdāvināts vai arī kaut kā viss tiem, arī prata visiem, prata arī izskai, paskaidrot ļoti pareizi un ta ka arī saprata visi. Njā.
D.L. Un kuru priekšmetu viņa tieši mācīja?
L.I. Viņa mūzikas teoriju mācīja, solfedžo mācīja, viņa pēc tam harmoniju mācīja un jā viņa tos, tos priekšmetus mācīja. Mhm. Viņa, atceros, ka viņa mūs arī mēģināja mācīt Baha invencijas dziedāt divbalsīgi, kas jā. Viņa teica, viņa, viņai bija tāds uzskats, kas saka:’’ Ja jūs nodziedāsiet, iemācīsieties un tās visas invencijas iemācīsieties nodziedāt, ja, abas balsis, tā jūs varat tikt, tas jūs var pievest pie tā, ka jūs sev attīstīsiet to absolūto dzirdi.’’
D.L. Aaa..
L.I. Vot viņai bija tāds uzskats.
D.L. Un kādi vispārizglītojošo priekšmetu skolotāji bija jūsu laikā?
L.I. Nu latviešu valodu Belasova mums mācīja, pēc tam ķīmija mums bija Orlovskis[smejas] mācīja, pēc tam, pēc tam vēsturi mācīja tāda Andrejeva, skolotāja. Eee.. Krievu valodu to, to, to mācīja Groma. Nu viss tā
D.L. Varbūt varat raksturot šos skolotājus? Kādi viņi bija?
L.I. Nu.. Nezinu. Labi bija.[smejas]
D.L. Tā iemācīja labi visu, ja, viņi?
L.I. Nu, jā.
D.L. Un Jūs varat , vai bija kādas iesaukas, piemēram, skolēnu starpā, vai arī skolotājiem izmantotas?
L.I. Nu tu pirmo, pirmo skolotāju klavieru skolotājam Timmem mums bija, ja, mēs divi bijām pie viņa. Nu ta mēs viņu saucām Timočka [smaida].
D.L. Un viņš bija vienīgais, kuram bija tāda kā iesauka vai arī bija vēl kāds?
L.I. Es nezinu par citiem, bet kaut kā nē.
D.L. Nebija dzirdēts tur cits?
L.I. Nu es neatceros, nē. Mhm. Nē.
D.L. Varbūt jums pašai bij’ kaut kāda iesauka tur iedota?
L.I. Man bija uzvārds Kuzņecova un tad visu sauca Kuzņeček.[smejas]
D.L. Aa.. Un kādas bij’ jums tradīcijas kolektīvos, kuros jūs darbojāties? Varbūt tieši ‘’Ezerzemē’’?
L.I. Neatceros nekādas tradīcijas.
D.L. Nu svētkos kaut vai, vai dzimšanas dienās vai vārda dienās?
L.I. Nē. Es domāju, ka nē. Korī nē, nebija toreiz.
D.L. Nebija?
L.I. Nebija dzimšanas dienas, nē, nekādas , mhm.
D.L. Un skolā?
L.I. Nu skolā bij’, tās dzimšanas dienas tikai vot istabiņā mums un tā, nē.
D.L. Un gadskārtu svētki arī nebija nekā tāda, skolā pasākumu?
L.I. Kādas jubilejas? Nē, neatceros neko, ko es tā, daudz nebija, bija, nu atceros kaut ko, ka vajadzēja tajās demonstrācijās iet jau tur uz novembrī un tad uz maiju, jā un tā. Neatceros tādus. Nu izlaidums bija un viss. Mēs vairāk savā, es saku, mēs vairāk tā savā starpiņā ļoti bija interesanti. 6 meitenes, kas dzīvoja, dzīvojām 4 gadus kopā vienā istabiņā, ja, nu tad mēs, kad beidzām, tad mums bija noruna, ka mēs katru gadu vasarā tiekamies vienu reizi pie viena, otru reizi pie otra, tieši tā. Nu kamēr nebijām, ne, ne, nebijām apprecējušies vēl tas notika[smejas], bet kad jau sākās precē, precības un ģimenes, tad jau tas viss pazuda.
D.L. Nu jā.
L.I. Tad. Un tad arī sanāca, ka viena aizbrauca uz Izraēlu, tad otra aizbrauca uz Maskavu, nu tad tr, trešā tur Rīgā apprecējās, nu tā viss tad.
D.L. Nu jā.
L.I. Tad visi, visiem tad jau sā, dzīve jau citādas lietas jau ir
D.L. Un kā jums pašai izveidojās dzīve pēc mūzikas vidusskolas beigšanas?
L.I. Es atnācu atpakaļ uz Balviem, kur biju beigusi mūzikas skolu, atnācu tepat arī strādāt. Sanāca tā, ka pirms manis 3 vai 4 pedagoģi aizgāja uz Gulbeni, jo tur, tur, tur uzcēla jaunu nu mūzikas skolu, tieši telpas priekš mūzikas skolas ja? Tas jau bija ļoti, nu liekas, ka nebija tā nekad nekur celts tieši priekš mūzikas skolas telpas, nu tad viņš tur pasaucām, tad tur visi aizgāja, tad es atnācu, ta es vienīgā biju pianiste.[smejas]. Visi skolnieki kas bija uz to momentu, tad sanāca, ka pie manis un tad es atceros, ka līdz deviņiem pat vajadzēja strādāt.
D.L. Un jūs vēl varbūt kaut kur vēl mācījāties pēc..
L.I. Nē, nē
D.L. vidusskolas beigšanas? Vairs nē?
L.I. Vairs nē.
D.L. Un strādājāt kur tieši?
L.I. Mūzikas skolā kā atnācu, tā mūzikas skolā strādāju. Mūzikas skola no sākuma, ka es atnācu tad nebija pa, pašai, skolai telpas, ja, mēs, mēs strādājām pamatskolas telpās. No sākuma bija no rīta pamatskola, pēc tam pamatskola beidzās un, tad mūzikas skola sākās tur, tajās pašās telpās. Nu vienīgi, ka skolotāju istaba bija atsevišķa telpa, jā tā. Tādas telpas un, tad, neatceros kur pēc tam, pēc kāda, pēc kādiem 2 gadiem tad mums iedeva savas telpas un tad, tad jau te, kad, pārmaiņu laikos, tad mēs to partijas komitejas telpu iedeva mūzikas skolai.
D.L. Un mācāt jūs tieši klavierspēli?
L.I. Jā.
D.L. Un jau cik gadus mācāt? Aptuveni.
L.I. 70-tais gads, viegli var paskaitīt[smejas].
D.L. Tad no 70-tā tieši ja?
L.I. Jā
D.L. Un kur tieši dzīvojat?
L.I. Tepat arī Balvos dzīvoju, te vecāku, vecāku[smejas], uz vecāku zemes.
D.L. Un jums ir ģimene?
L.I. Nu jā.
D.L. Un cik liela? Kādi ģimenes locekļi?
L.I. Nu 2 dēli, 3 mazbērni, 2 mazmeitiņas. Viena jau šo, šo, jau aizvakar bakalaurus beidza juridiskajā fakultātē[smaida] universitātē, tāpēc es tur, tāpēc man tur sanāca, kad es sestdien Jūs zvanījāt, tad, tad es biju tur jau un gatavoties vajadzēja jau svētdien arī, tad pirmdien braucām un tad, pirmdien tad mēs tur svinējām, par, iz, no prāta iznāk, nu, izgāja tas viss, ka vajadzēja pārzvanīt vai ko. Biju ļoti aizņemta.
D.L. Jā. Un vai jūs uzturat vēl sakarus ar skolu?
L.I. Mm.. Vidusskola?
D.L. Jā. Mūzikas vidusskolu.
L.I. Jā, jā. Mums sakari[smejas], ar skolotāju Viļumu mums ir sakari ļoti tuvi.
D.L. Un varbūt ar pedagogiem, kursabiedriem?
L.I. Ar kursa biedriem, es saku, ar to, tās istabiņas..
D.L. Nu jā.
L.I. Ar meitenēm, kuras ee.. Ir vēl viena Lija Ivanova [smejas]. Un ļoti, ļoti daudz mums ar viņu, jo Lija vispār, kad es atbraucu uz, nu es krievu tautības ja, un Lija arī tāds kā pat neparasts uz..vārds priekš krievu tautības ja? Kaut gan mamma man beidza latviešu skolu un tad atbraucu un izrādījās, ka Lija turpat iestājās arī vienā kursā un tad mēs abas apprecējām Ivanovus [smejas] Un tad viņa tagad Rīgā Lija Ivanova, un tagad es Balvos Lija Ivanova, ļoti daudz mums kopējā. Izrādījās, pēc tam sāku skaitīt visu. Ļoti daudz tāda.
D.L. Tad jūs ar viņu uzturat tādus ciešākus kontaktus?
L.I. Jā, jā tagad jau kādu brīdi nē, ja, bet nu tagad, kad jau izauga bērni, tad jau tagad atkal. Nē nu bet tāpat apmēram jau zināju kur un kas, ja, bet tagad tieši, tieši pēdējā laikā es tieši ar viņu tā vairāk sazinos.. Mhm. Nu, vot, ar Larisa tāda Daugavpilī Dzir, Dziruk Larisa. Ar to arī sazvanāmies pa retam vot ar Ilgu. Nu tā nu nu man, no mana kursa.
D.L. Un ar kādiem pedagogiem varbūt ir saglabājušās draudzīgas attiecības?
L.I. Nu nē.
D.L. Nav neviena?
L.I. Nē.[smejas]
D.L. Aaa.. Vēl jautājums par skolu. Vai jūs aicināja, tieši jūs atsevišķi spēlēt kādos koncertos, tur kādu klavieru skaņdarbu vai...?
L.I. Nu tur bija kaut kādi tur koncertiņi ja, bet tā, tur, tur bija, atceros, jā, nu bet nē, reti.
D.L. Un ar ‘’Ezerzemi’’ jūs kaut kur ceļojāt, nu kaut kur vai tikai Latvijas robežās vai arī tikāt ārzemēs braukt dziedāt?
L.I. Mhm, mhm [noliedzoši]. Toreiz nē, nebraucām.
D.L. Un ko jūs gribētu novēlēt mūzikas vidusskolas pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem? Tādu kā novēlējumu skolai.
L.I. Lai skola, lai skola pastāv, tas vot 8[zīmē uz galda ciparu 8], vot tas, tas vot, tas nozīmē, nu ko nozīmē 8? Tas ir visu laiku, uz visiem laikiem.
D.L. Aaa. Bezgalība.
L.I. Un nekad, lai netrūkst, ja, lai visu lieku iet, iet, iet, iet.[smejas] Lai pastāv tā skola.
D.L. Nu tad labi, paldies par atsaucību!
L.I. Nav par ko!
