Mūrniece - Raibais
JIRMV/MVa- RR11
Mūrniece, Agita Intervija ar Raiti Raibais 2013.gada 8. jūnijā, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, 31. Klasē, plkst.13.00.
A.M. Kā tad jūs nonācāt Rēzeknē?
R.R. 1964. gadā es uz šejieni no Kārsavas nokļuvu un man jau, kā saka draugs, kā teikt mēs no vienas mūzikas skolas. Viņš bija trompetists, es no bērnības klavieres mācījos, privāti pie matemātikas skolotāja. Viņš uzskatīja, ka tas attīsta domāšanu un tā, un tad kad atvērās mūzikas skola, nu aizgāju uz mūzikas skolu, gribās arī man kaut ko vairāk pamācīties. Tā arī ieslīdēju tajā. Beidzu skolu, viens no pirmajiem izlaidumiem mums bija.
Bet šeit sanāca tā, ka brauca un iestājās. Nebija nekādu lielā konkursa, mēs arī varējām tikt iekšā. Protams, interese bija ļoti jau, jau, jau no skolas gadiem, gandrīz vai no bērnības vairāk par tādu estrādes mūziku. Nu redz, mums izveidojās tāds ansamblis, mēs spēlējām visas skolas ballītes, kā jau toreiz tur, bet mēs tik labi spēlējām, ka mūs uzaicina uz kultūras namu un tur sanāca tik interesanti. Tajos laikos ne visai laikam varēja parādīt, ka varēji rakstīt ar lodīšu pildspalvu, ja tev tāda ir, jā. Bet bija tāds standarts, ka vidusskolnieki nedrīkstēja staigāt uz Kultūras namu uz dejām, deju vakariem.
A.M. A kāpēc?
R.R. A nezinu kāpēc, bet varēja sanākt tādas lielas nepatikšanas tiem, kuri gāja. “Ahā, tu biji uz dejām sestdien, pie direktora, rājiens!” Mēs par cik tur spēlējām, bija tāda jocīga situācija, it kā nedrīkst, bet par cik mēs tur spēlējam, sēžam un skatāmies, redzam, ka tur skolotāji nāk un tur lustējas…(smejas). Tāpat kā tagad. Es uzskatīju, ka tas ir normāli un produktīvi, attaisnojoši. Tāpat pa kluso kāzas spēlējām, kafejnīcās… Draugs, neatceros kāpēc, bet izstājās ārā pēc gada, es paliku, jo gan jau tāpēc, iesaistījos estrādes ansamblīšos. Sanāca, ka pabeidzu skolu un atstāja pamata vietu šeit, laikam svarīgs moments bija tas, ka lai paturētu pie kultūras nama. Te arī nostrādāju par klavieru skolotāju, students bija.
A.M. Vai pēc šīs skolas mācījāties tālāk?
R.R. Diemžēl nē. Redziet kā toreiz bija. Bija tā, ka pa to mācību laiku arī varēja strādāt, es pat esmu strādājis Viļānos, tad pēc tam šeit. Kā tagad atceros, uzreiz iedeva 8.klasi. Tur es diezgan ilgus gadus strādāju. Tur bija tā, vidējā speciālā izglītība, bet diploma ierakstīts, ka tu esi vai nu pedagogs, vai man liekas, pasniedzējs. Pēc tam sākās tā lieta, jābūt augstākajai izglītībai, jābeidz Daugavpili vai Rīgu. Tāda lieta bija - pieredze ar gadiem, audzēkņi, kuri sekmīgi beidza, pat iestājās un tālāk mācījās, tā tas process notika. Bija. Paralēli protams notika ansambļa muzicēšana, bija arī laiks, kad es šeit nestrādāju…
A.M. Pastāstiet par ansamblīti. (Iepriekš, kad tika norunāta intervija Raitis Raibais bija teicis, ka pastāstīs par vienu ansambli.)
R.R. Tā, man liekas, ka tur bija tā. Bija specialitāte, un ansambļu spēle. Par cik man tur sanāca, ka bija ansamblis un kā reiz droši vien tas tā bija mācību procesiem ieplānots uz to gadu, vai nākamo bija konkurss. Vispār tā kā tagad, pa nodaļām, šeit bija zona mums, brauca no visas apkārtnes. Nu lūk. Un savai skolai, tā pat kā citi brauc uz šejieni, neatceros vai bija kāds konkurss, vai mēs te vienīgie bijām, nu salasījās tādi bērniņi. Viens ir tāds, otrs ira tāds, nu sanāca, ka no tām ģimenēm, kuri paši ir saistīti ar mūziku. Tā sanāca, ka drusciņ, ka tikai neapvainojas, bet no savējiem bērniņiem, jo kas ir, tā ir papildus slodze tam bērniņam. Viss notiek ģimenē. A ja tur teiksim, viņam lika specialitātē kaut kādas lietas un ja vēl ansamblī, viņš var nepavilkt. Nu ar savējiem, savējos var taču piežmiegt, visiem jau gribas pa āru skriet, kaut ko darīties… Nu lūk! Bet varbūt, ka viņi vairāk orientēti, ka grozās tajā vide. Flautas, meiten, toreiz, Ļuda Ņikolajeva, vienīgā, nē un arī neturpināja tālāk mācības. Mācījās pie Arņa Salmiņa. Klases visām laikam nesakrita, bet mūzikas skolā mācījās. Ilze Grudule mācījās pie skolotāja Mārtiņa Blumberga, Ilze tagad Eiropā, Bāzelē. Ingrīda Rīgas Doma kora skolā. Ļuda, tagad ir mācību daļas vadīdāja 6. vidusskolā. Nu lūk, tas bija tāds trio, jo lielākam un plašākam nebija laika. Sarežģīti jau. Galvenais, mēs piesaistījām , neatceros kā tur tas notika, bet paldies, tas bija ļoti tā apjomīgi un visaptveroši, skolotāju Līgu Liepiņu, kas kompozīciju pasniedza šeit. Viņa uzrakstīja vienu skaņdarbu , un vienu tautasdziesmas apdari. Apdare bija tautasdziesmai “Trīs putniņi skaisti dzied”. Kopā bija trīs skaņdarbi. Programma bija. Ansamblītis tā arī saucās ‘Trīs putniņi skaisti dzied’. Un tā arī bija, trīs putniņi, un skaisti dzied. Bet par cik tur vajadzēja tādu etnogrāfisku skanējumu, izdomājām, kā tur sanāca, bet piesaistījām cītaru. Paldies Grudulim, Ilzes tētim, kursa biedrs bijušais, un šeit pa skolu…
Nu lūk, viņš dabūja cītaru kaut kur no Varakļānu puses. Nu lūk, bija cītariņš. Ingrīdai vēl vajadzēja ar vienu roku cītaru, otru klavieres. Nu tā viņa piespēlēja, sanāca. Zona bija šeit, vai nu Daugavpilī, neatcerēšos, bet beigās braucām uz Rīgu. Paldies Ilzes mammai, Grudules kundzei, par cik viņa ar mākslas skolu saistīta, bija sarūpējusi kostīmus. Stilizēti. Nebija gluži tautastērpi. Par cik klavieres iesaistītas, nebija jau tīra etnogrāfija, lai būtu tīrie tautastērpi. Toreiz mēs visi uz Rīgu braucām, tāpēc, ka pirmkārt, viņus vajadzēja pavadīt, pārģērbt,, tur vajadzēja nakšņot. Mammas brauca līdzi. Safrišināt vajadzēja, pārģērbt, noskaņoties, uzmundrināt. Nu jā, piedalījāmies Rīgā, trešā vietiņa bija. Patīkami bija, atveduši no šejienes 3 putniņus, kuri skaisti dzied līdz pat šai dienai. Skolotājs, es atceros, Blumbergs, daļēji brauca arī tāpēc, ka vienkārši elementāras lietas pēc, noskanot čellu. Bērniņš it kā prata, bet pats mazāks par to čellu, bet vajag taču precīzi. Ar to čellu jau sarežģīti. Cītaras līdzīgi, jau zināt klavierēm, noskaņo un skan . Nu tur es neatceros, vai es ap to ņēmos vai Jānis Grudulis. Bet cītarai jau nevajag skanēt tā sterili un pilnīgi precīzi. Ja arī disonansē tas tā labi skan. Klavieres - tā cita lieta, jūs jau zināt ir tādi specialitātē žanri , kur tā saucamās sagatavotās klavieres. Kur uztaisa kaut ko vai piekarina pie stīgām un viņš skan tā kā čarlstona...
A.M. Mēs arī tā esam darījuši, lapas uzlikuši.
R.R. Nu redz, paši tā darāt. Vai paņemt kādu vienu stīdziņu no trim un bišķiņ tā palaist zemāk, augstāk lai viņš tāds nu , izklausās kā pagraba pianīns, vai citas lietas.. (smejas) Bet principa klavieres ir klavieres, citu neko , citur jau neko, bet ar saviem instrumentiem var.
A.M. Varbūt kādi kolēģi ir tā spilgtāk palikuši atmiņā?
R.R. Kā tad ne! Skolotājs Balodis blakus klasē strādāja. Vienā mājā dzīvojām šeit pat blakus. Ar skolotāju Balodi mēs makšķerējām tepat ezerā, braucām uz Lubānu, tādas tīri sadzīviskas lietas. Vienā pagalmā, kur pūkas uzpīpējām, skatījāmies lai lūpas neaizdegas. Kas vēl, Salmiņu dinastija, bija Uldis Salmiņš, viņš te bija tas cilvēks, kurš mani iesaistīja šinī padarīšanā ar pūtējiem. Apmēram saruna bija tāda, tu tur ar ansambļiem ņemies, aranžējumus taisi, aizej, vajag palīdzēt. Kā aizgāju, tā I aizgāju. Sākumā bija ļoti grūti, bet vēlāk nelieloties biju uztrenējies tā, ka ne jau nu galīgi no lapas, bet bišķi pagatavojoties, ne jau tās lielās partitūras, tas jau fiziski nav iespējams, bet tās, kurās nav tik daudz instrumentu, klavieru izvilkumus spēlēju labi, jā. Daudz bija audzēkņu. Šogad ņemamies ar Eināra Lipska aranžējumiem. Tur ļoti moderni. Tā ja tu lasi no lapas nezini, kas tevi otrajā lappusē sagaida. Pārlēciens uz citu ritmu, žanru. Laiki tā aizgāja, mainās viss. Un labi, ka mainās, tas nozīmē, ka kaut kas notiek. Un tā nu uzskata, ja kaut kas beidzas, tad noteikti kaut kas cits sāksies. Tas nav tā vai šitā, bet tas noteikti ir kaut kas. Un ja kaut kas turpinās, tad mazs tāds gandarījumiņš ir, kaut kas pirms tam ir bijis. Atceros skolotāju Ūsīti, tas bija tāds klasisks piemērs, ka skolotāji tajā laikā gāja uz skolu ar portfeli. Labi, tajā laikā jau mode bija, un mēs visi gājām ar portfeli. Nezin kas tajos portfeļos tur bija, vienreiz nonēsājis nedēļu estrādes partitūras, citreiz ko pašam paskatīties, citreiz notis bērniņiem. Kas tik nē. Nekad nebija tādas reizes, kad Ūsītis nebūtu ar portfelīti, vienmēr ar šlipsti. Portfelī viņam bija līdzi partitūras, viņš spēlēja pūtējiem. Bija arī laiks, kad mūzikas vidusskola mācīju obligātās klavieres, tikai man nedeva teorētiķus, jo nebija augstākas izglītības, bet pūtējus, diriģentus gan.
A.M. Noslēgumā pasakiet vai jums ir kāds mīļākais komponists vai skaņdarbs?
R.R. Uz brīdi bija tā, ka es pats sev biju, un tad man viņš noriebās (smejas).
Kaut kas ar laiku prasās, šitas nē, šito arī. Katra teksts kā piemineklis, a, vot, tā pa īstam, bez melošanas, cilvēciski, un pieticīgi, tiešām no sirds. Paklausies, kad gribas bļaut līdzi, bet paklusēt.
