M.Lipskis - E.Lipskis

From
Jump to: navigation, search

JIRMV/MVa-EL 27 Lipskis, Einārs Intervija ar 1984. gada JIRMV absolventu Eināru Lipski. Intervija notiek 11.06.2015 viņa paša mājās Rēzeknē, Vipingā


Mārcis Lipskis: Sveiks, Einār!

Einārs Lipskis: Sveiks, dēls (komiskā tonī)!

M.L.: Izstāsti, lūdzu, kas Tu tagad esi, ar ko nodarbojies, kādi ir tavi pēdējā laika spilgtākie sasniegumi?

E.L.: Nu, es esmu muzikants vai kā manam dēlam patīk teikt-mūziķis. Bet vispār muzikants. Vienalga. Esmu cilvēks, kas nodarbojas ar visādām muzikālām padarīšanām. Es producēju mūziku, es rakstu aranžējumus, es spēlēju balles, es skaņoju klavieres..

M.L.: Arī varētu pieminēt pēdējā laika vienu no spilgtākajiem kultūras dzīves notikumiem-koncertzāles „GORS” atklāšanas ceremoniju, muzikālo uzvedumu „Kēniņmeita”. Tu biji viens no mūzikas autoriem kopā ar Ilonu Rupaini.

E.L.: Jā, tieši tā arī bija. Tas tāds pusgada „darbiņš” bija mums.

M.L: Pastāsti, lūdzu, par skolas gadiem. Ko Tu darīji paralēli savām skolas gaitām? Zinu, ka esi iesaistījies dažādos muzikālos sastāvos. Pastāsti, lūdzu, par tiem!

E.L.: Nu, paralēli manām darbībām bija skola, nekā darbības skolai. Tā kaut kā sanāca. Toreiz jau tas pieprasījums pēc muzikālā produkta bija lielāks, un tā skola bija tā, teiksim, lai apgūtu tos robus, kuru tev zināšanās nav. Es mūzikā sāku darboties no tās praktiskās puses, un skola man lika klāt to, ko es nezināju vai to, ko vēlējos no viņas paņemt. Kur es spēlēju? Bija tāda grupa „Bitīte”, tur es jau no pirmā kursa atrados iekšā.

M.L.: Par „Bitīti” no savas puses vēlētos pieminēt, ka tā tiek atzīta par pirmo oficiālo Latgaliešu rokgrupu.

E.L.: Nu, varbūt, rokgrupu nē, bet, nu..grupu. Rokgrupu tādā formātā, kā viņa tagad uztveras, tā gluži nebija, bet, nu, bija mums ik pa laikam tādas dusmīgākas kvintas un draivs spēlēts reizi pa reizei.

M.L.: Cik es zinu, arī tavas kompozīcijas bija šinī te grupā „Bitīte”.

E.L.: Jā, bija. It sevišķi pēdējos gados, kad tur atrados. Bija tā, ka to oriģinālmūziku kaut kādu vajadzēja. Neviens cits to nedarīja, tāpēc biju spiests to rakstīt (ķiķina). Īpaši nopietni neņemu to lietu, bet, nu, fakts kā tāds bija.

M.L.: Koncertējāt arī „Liepājas Dzintarā”. Internetā var atrast labus ierakstus tieši no tā koncerta ar tavām kompozīcijām.

E.L.: Nu, jā. Tie bija tie republikāniskās skates fināli, kas attiecās uz visām tām muzikālajām padarīšanām.

M.L.: Grupa „Reģions”. Gribētos teikt-savās aprindās leģendāra grupa. Pastāsti kaut ko par „Reģionu”!

E.L.: Reģions.. Nu, tas bija uzreiz pēc skolas beigšanas. Gads kaut kāds 85. Varētu būt.

M.L.: Cik ilgi pastāvēja?

E.L.: Cik ilgi pastāvēja, tas jau cits stāsts, bet, nu, sākās tā visa lieta ar to, ka Arnis (domāts-Arno Everss) beidza pedagoģisko institūtu Daugavpilī, es ar „Bitīti” arī biju noapaļojies. Bija tā, ka Arnim bija daudz muzikālā materiāla. Manā uztverē tāda ļoti konvertējama. Sākām mēs tā pa druskai knibināt mūziku. Meklējām, sastāvu. Tur bija pazīstami cilvēki, kas Daugavpilī bija kopā ar Arni mācījušies. Pat ne mācījušies, bet atraduši viņu studiju laikos. Tā mēs to grupu uztaisījām.

M.L.: Ja nav noslēpums, kas īsti notika ar „Bitīti” un „Reģionu” ? Kāpēc grupas beidza pastāvēt?

E.L.: Par „Bitīti” es tā īsti neatceros. Reģions beidza pastāvēt tā dēļ, ka bija grūti to visu pavilkt komercionāli, jo tā mūzika, ko mēs spēlējām, zaļumballēs tā īsti negāja, kaut gan mēs reizi pa reizei arī to spēlējām. Tākā pārsvarā mēs dzīvojām no koncertiem. Tad, nu, nāca tie gadi, kad nāca virsū tā diskotēku ēra. Varbūt gluži ne diskotēku, bet, nu, tāda programmējamā mūzika.

M.L.: Vai nav līdzīgs stāsts, kā ar grupu „Elpa”, kuras mūzika bija diezgan profesionāla, bet tikai šaurākām aprindām paredzēta?

E.L.: Nu, jā. Arī tas, ko darījām mēs, nebija gluži priekš lielām masām, bet tā bija klausāma mūzika. Viegli uztverama.

M.L.: Prieks par to, ka arī šobaltdien internetā mēs varam atrast ierakstus no „Bitītes” un „Reģiona”.

E.L.: Nu, man jau par to „Reģionu” lielāks prieks. Tā bija uz art-roka pusi spēlēta mūzika. Varbūt ne tik smaga kā ārt-roks, bet ar pop-mūzikas iezīmēm. Pats muzikālais kodols, kas bija iekšā, bija ĻOTI labs.

M.L.: Dzirdam, ka, ja tāda tipa grupa pastāvētu mūsdienās, tad tā gūtu samērā lielus panākumus.

E.L.: Nē, nu, tur jau ir tā, ka mēs izjukām to attālumu pēc. Tie paši Daugavpils puiši. Viņiem bija jābrauc uz šejieni (Rēzekni) konvertēt, mēģināt. Bija grūti tīri finansiāli uzturēt ģimenes. Visi tie autobusi, skraidīšanas, nebūšana mājās.. Muzikālā ziņā-ja mēs te būtu palikuši, domāju viss būtu kārtībā. Mēs jau sākām darboties reizē ar grupām „Odiss” , „Prāta vētra”, vēlāk bija arī „Jauns mēness”..

M.L: Esmu dzirdējis par tā laika mūzikas grupu kategorijām. Kā izpaudās iedalījums tajās un ko tas nozīmēja?

E.L.: Tā sistēma dalījās divās kategorijās. Tur bija deju mūzikas spēlētāji un koncertizpildītaji. Koncertizpildītāji skaitījās augstākā kategorijā, nekā deju mūzikas izpildītāji, tiem līmenis bija zemāks. Ja grupa bija koncertizpildītāji, tad viņi drīkstēja arī spēlēt balles. Nu, tā bija cenzūra, bet tādā pozitīvā nozīmē. Ja tu nevari neko nospēlēt, tad neviens tevi arī nevar ņemt pretī. Komisijā bija muzikāli cilvēki.

M.L.: Vai piekrīti, kas tas ir tas, kā ļoti pietrūkst mūsdienās?

E.L.: Jā, tā ir. Nebija tā, ka mūzikas veikalā varēji nopirkt taustiņu pa 50 EUR un mikrofonu pa 2 EUR un sākt balles spēlēt. Tad tā lieta tomēr nopiektāka bija.

M.L.: Un tu kā balles mūziķis biji arī tajā balles mūziķu apgrozībā?

E.L.: Nu, ja man nebūtu balles mūzikas, nebūtu arī mana tagadējā materiālā stāvokļa, lai kāds nu viņš tagad arī būtu. Uz tā es arī balstīju savu eksistenci.

M.L.: Par taviem skolas gadiem. Kas skolas pasākumos spēlēja balles? Vai tas bija kāds jau tevis minētais muzikants ar lēto sintezatoru un mikrofonu vai bija kādas dzīvās grupas, kas spēlēja?

E.L.: Bija visādi. Tanī laikā, kad iestājos mūzikas vidusskolā, tā lieta bija ļoti spēcīga, taču pēc tam tas nedaudz nogāja uz leju. Kad mācījos pirmajā kursā, katram kursam bija sava dzīvā grupiņa, kas spēlēja savu taimu. Labi, piemēram, kādu bundzinieku kursi viens no otra aizņēmās, taču faktūra kā tāda uz to laiku bija laba.

M.L.: Varbūt bija arī sava veida iekšējā konkurence, kas grupas attīstīja?

E.L.: Nu, to par konkurenci īsti nevarēja saukt, drīzāk tādas draudzīgas paspēlēšanas..

M.L: Tiesa gan toreiz skolā mācījās daudz vairāk cilvēku, līdz ar to tas bija iespējams..

E.L.: Jā, manā kursā bija 30 skolēni. Tiesa gan, kad beidzu, bijām tikai 15. Tas tāds dabīgais atbirums.

M.L.: Kas tie bija par skolas pasākumiem? Ir dzirdēts kaut kas par sadraudzību ar mākslas skolu..

E.L.: Itkā esot bijis, bet lāgā neatceros (smejas). Itkā kaut kādas ballītes bija, bet, nu, nekāds monumentālais pasākums gan neesot bijis. Padzērām kopā tēju, paēdām cepumus, paballējāmies.

M.L.: Par to balles mūziku runājot, nebija tā, ka tieši mūzikas vidusskolā spēlēja ja ne vienīgās, tad noteikti labākās balles grupas apkārtējā reģionā?

E.L.: Nē, nē! Mūzikas skolā spēlēja tādi salāti, kas vēl tikai mācījās. Balles grupas uz to laiku bija gana daudz gan pilsētā, gan rajonā. Spēlēja arī beidzēji, kas ar to pelnīja maizi. Līmenis bija diezgan neslikts. Tā pati „Bitīte” – bija kombo sastāvs ar divām bekvokālistēm un vēl 3 pūtējiem. Tagad tādu var redzēt visai reti.

M.L.: Cik cilvēku sastāvs jūs tur bijāt?

E.L.: Tur sastāvs visu laiku mainījās, bet bijām 8-9 cilvēki.

M.L.: Lielais cilvēku sastāvs liecina arī par to, ka grupa nav tendēta uz komerciju, bet gan uz kvalitāti! Tas attiecās arī uz „Bitīti”.

E.L.: Nu jā, tur tādi visai pieklājīgi pasaules mūzikas kaveri tika taisīti. Biju „Bitītes” mākslinieciskais vadītājs.

M.L.: Ar prieku dzirdētu kaut ko arī par skolotājiem, kas tanī laikā mācīja. Kas mācīja tevi un kas tev iekrita acīs kā mīļākais skolotājs?

E.L.: Man specialitāti mācīja Ilga Viļuma. Cik es varēju, tik mācījos (smaida). Vēl spilgti atceros Fiskoviču. Viņš bija harmonijas un teorijas skolotājs. Ļoti spilgta personība. Grāfs vārdā saukts. Ja kāds pateica Grāfs, visi uzreiz saprata, par ko iet runa.

M.L.: Varētu teikt, ka viņš arī ielika to muzikāli harmonisko fundamentu mūsdienām?

E.L.: Jā, bet līdz tam mācījos Viļānos pie ļoti spēcīgas solfedžo skolotājas Anastasijas Mortukānes. Tas ir mans etalons. Tagad jau labu laiku pensijā. Tad, kad atnācu uz mūzikas vidusskolu, problēmu solfedžo nebija. Aizgāju un konstēju to, ka visu esmu jau agrāk daudz maz apguvis.. Pirmie gadi tā svilpuļojot tā arī pagāja. Nu, jā, par Fiskoviču runājot, visu, ko viņš mācīja, viņš mācīja diezgan ekskluzīvi. Tas ir palicis atmiņā.

M.L.: Kas attiecās uz draugiem, kas bija tādi atpazīstamākie un atmiņā paliekošākie, attiecībā uz skolas biedriem?

E.L: Tur jau gana daudz kā ir. Egons Salmanis, ar ko istabā nodzīvojām 4 gadus, tur visi darbi, nedarbi tika veikti.. Gunārs Rupainis, tagad skolas saimnieks. Kursā bija arī tāds Indulis Balodis, slavenā diriģenta Ulda Baloža dēls. Tā mēs tur jautri dzīvojām. Bez tam jau bija arī cilvēki, ar kuriem mēs pa reizei arī spēlējām kopā-Andris Boļševičš, Antons Lucjanovs, Gunārs Luriņš..

M.L.: Bija arī jau minētais Arno Everss, ar bijāt ļoti tuvi draugi!

E.L.: Jā gan! Bet pirmajā kursā mēs tā ar viņu nesaostījāmies kopā, lai gan zinām viens otru jau no bērnības. Ņēmāmies pa Viļānu pusi. Bet mūzika mūs tomēr saveda tuvāk.

M.L.: Cik daudzi tavi skolas/kursa biedri pēc mūzikas vidusskolas beigšanas turpināja/neturpināja savu dzīvi saistībā ar mūziku?

E.L.: Mūziku pameta jau puse, kamēr mācījās! Īsti tā nezinu. Tomēr liela daļa strādā mūzikas lauciņā.

M.L.: Vai tev ir ko atcerēties un pasātīt par kādiem interesantiem skolas atgadījumiem?

E.L.: Tas senais stāsts-ir ko atcerēties, nav ko pastāstīt.Nezinu, nav man mode slēpt to visu un krāt slepenā failā..

M.L.: Teikšu paldies par veltīto laiko intervijai! Varam izdarīt seinājumus, ka ļoti daudz, kas ir mainījies..

E.L.: Noteikti! Ir cita situācija un cits skatījums uz mūziku. Arī laiki ir pilnīgi citi. Nevarētu teikt, ka tad bija ļoti labi un tagad ir ļoti slikti. Ir vienkārši savādāk. Tā tagad ir jābūt un mums ar to ir jāsadzīvo!