Maļkevičs - Daugulis
JIRMV/MVa- ĒD 42
Maļkevičs Aleksandrs Intervija ar Daugavpils Universitātes profesoru Ēvaldu Dauguli 2016. gada 2. jūnijā plkst. 15.00 DU telpās.
A.M.: Tad kurā gadā Jūs mācījāties Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā?
Ē.D.: Jā, nu toreiz viņa nebija Jāņa Ivanova, viņa vienkārši bija Rēzeknes Mūzikas vidusskola, un tas bija no 1973. līdz (19)77. gadam. (19)77. gada pavasarī es pabeidzu kā mūzikas teorētiķis, iegūdams kvalifikāciju „Mūzikas teorētiķis – obligāto klavieru pasniedzējs”. Nu, tajā laikā deva arī, bija iespēja iegūt papildus, ne visi viņu acīmredzot vēlējās vēl papildus, bet tie, kuri vēlējās, tie arī varēja, nu, iegūt šo papildus kvalifikāciju.
A.M.: Tie ir četri gadi, ja?
Ē.D.: Jā, tie bija četri gadi, pēc tam es devos studēt uz Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, tā viņa toreiz saucās – Latvijas Valsts konservatorija, un… nu jā, 5 gadi – no (19)77. līdz (19)82. gadam, ko es arī pabeidzu kā muzikologs, kā muzikologs ar muzikologa kvalifikāciju un laikam „Muzikologs – pedagogs”.
A.M.: Kādi bija Jūsu specialitātes pedagogi?
Ē.D.: Nu, pirmkārt, Rēzeknes vidusskola (19)70-tajos gados vismaz manā atmiņā palikusi kā tāds ļoti nopietns kultūras centrs, vismaz apkārtējām, mazajām pilsētām – Ludzai, Kārsavai, Zilupei, tur, kas tur vēl bij, varbūt Maltai, arī Balviem. Gulbene toreiz bij Rēzeknes zonā, cik es atminos. Rēzekne bij tāda, nu, viņa bij liela pilsēta tajā laikā, tad tāds ne tikai kā ģeogrāfisks, ekonomisks centrs, bet arī kākultūras, kultūrvides centrs, jo tur bij, tur bij mūzikas vidusskola, tur bij mākslas vidusskola, vārdu sakot, tādas būtiskas mācību iestādes, kas audzināja, kas sniedza, kas piedāvāja topošajiem jauniešiem no Latgales iespēju iegūt profesionālu izglītību mākslas jomā. Un, nu, es atminu savus, pirmkārt, es atceros direktors bija Eduards Belasovs, bij ļoti stingrs, bet tajā pat laikā ļoti tāds pretimnākošs un ļoti erudīts cilvēks. Viņa kundze Anna, Anniņa laikam, jau neatceros, Anna, Anna Belasova, kas mācīja, ko viņa, svešvalodas pasniedza. Nu, protams, specialitātē es atceros savu pašu pirmo, tā bij Vaida Salmiņa – teorētiķe, kura tajā laikā strādāja, un pēc tam gan viņa devās prom, man šķiet, jā, pēc tam viņa pārbrauca uz Ventspili. Uz Ventspili, un Vaida Salmiņa bija ārkārtīgi erudīts, gudrs cilvēks, kura izprata mūsu, jauno cilvēku, vajadzības, vēlmes, un spēja ar katru no mums, tā sakot, ievirzīt pareizā tonalitātē, lai mums nezustu labpatika mācīties, apgūt mūzikas teoriju, kura sākumā likās tāda samērā, nu, samērā sausa, vienmuļa, neinteresanta, un it kā praksē neizmantojama. Kaut gan es to tāīsti nevaru teikt par sevi, jo man viņa būtībā ir patikusi jau no bērna kājas, jo mūzikas skolu es beidzu kā pianists, septiņi gadi klavieru, es mācījos klavierēs, un es nezinu, kamdēļ es nestājos, laikam tamdēļ, ka (pēkšņi apraujas). Ā, bij liels konkurss, un mani, mani uzreiz kaut kā novirzīja uz šo jauno nodaļu. Viņa bij tikko nesen, viņa bij dažus gadus pirms tam bij vērusies vaļā, līdzīgi kā tagad etnomuzikologi. Pāris gadi viņa tik bij, un, acīmredzot,bija nepieciešami arī šie studenti, un es, tāds puika būdams, un varbūt viņi kā juta. Kā, ko man tur prasīja, es neatceros, nu, visnotaļ iestāju eksāmenus, man liekas, es nokārtoju tīri pieklājīgi, nu es nezinu kā, bet… neatceros, bet jebkurā gadījumā (domīgi) ē, tātad es iestājos uz šo teorijas nodaļu, un es esmu ļoti pateicīgs Vaidai Salmiņai. Jo redziet, kas par lietu, ļoti būtiski, kāds tev ir skolotājs, kāds tev ir pirmais skolotājs jauna ceļa sākumā, un šis jaunais ceļš – tā ir mūzikas teorija un vēsture, nu, toreiz mūzikas teorētiskie priekšmeti, ko tur pasniedza. Un viņa bij tik gu (pēkšņi apraujas), jo viņa pati bija beigusi aspirantūru, un tajā laikā tā bij, nu, teiksim doktorantūra – tā bij augstākā pakāpe izglītības sistēmā, kas valdīja bijušajā Padomju Savienībā. Un viņa bij ļoti kompetenta, un tas viņas asais prāts un tā prasme, tā sakot, veidot gan tās stundas, nodarbības, gan arī jebkuru tikšanos ar mums, arī formālas un neformālas, kaut kādas sapulces man ārkārtīgi suģestēja, un es domāju, pateicoties tikai viņai vairāk vai mazāk, es esmu, nu, visnotaļ, nu, tā ļoti nopietni tai lietai… kaut gan jaunībā vēl nenopietni, jo kurš gan jaunietis 15, 17 gados ir tā pa īstam nopietns? Es šaubos. Reti kuram jau ir kādi precīzi dzīves kaut kādi mērķi, kad viņš kaut kā virzās, un jau viņš ir, spēj jau sevi saredzēt jeb jau nosprauž to mērķi, teiksim nevis tur gadu, bet 10 vai 20 gadus uz priekšu, reti kam ir. Nu man paveicās. Un tad nāca Ludmila Filipenko, arī unikāls pasniedzējs. Un no konservatorijas tikko atnākusi Ģedjūna, kā viņai bija vārds…,Ģedjūna, Ģedjunata jau, viņa bij rīdziniece. Viņa toreiz sūtīja praksē uz trijiem gadiem katru jaunu pasniedzēju valsts norīkojumā. Gribi vai negribi, tevi aizsūta, piemēram, uz Rēzekni, un tev trīs gadi ir jānostrādā, un mēs bijām viņas pirmie „izmēģinājuma trusīši”. Tas laikam bij 2., 3. un 4. kurss – tā laikam bij.
Nu jā, nu, un tādā ziņā, bet kopumā tā laika Rēzeknes mūzikas skolas, vidusskolas dzīve bij, man liekas, ļoti intensīva, ļoti tāda sabiedriska. Būtiski, ka jauniešiem bij tur, bij ļoti daudz dažādu ansambļu, orķestru, un es pats spēlēju, kas man atmiņā palicis, ir Fiskoviča vadītais bigbends, kur mēs visi puikas, septiņpadsmit gadīgi puikas. Un tas bij tas laiks, kas mani mudināja aizrauties ar populāro, ar džeza mūziku un ar vieglo mūziku vispār kā tādu, jo pēc tam es ļoti intensīvi sāku arī spēlēt dažādos sadzīves pasākumos, nu, to varbūt nevajag tur tā akcentēt, betjebkurā gadījumā arī tā ir pieredze. Arī tā ir pieredze – spēlēšana pēc dzirdes un attīstīt, tā sakot, sevi arī šajā jomā, jā, es spēlēju klavieres. Es spēlēju klavieres, un, es kā tagad atceros, uz tās, tikko uzcēla, kad es sāku studēt, bij tikko uzcelts jaunais korpuss, jeb pat viņu vēl pabeidza, es jau biju pabeidzis pirmo kursu laikam, kā tur bija? Kurā gadā tad to jauno korpusu tur atklāja?
A.M.: Nav ne jausmas.
Ē.D.: Bet, nu, jebkurā gadījumā tie varētu būt kāds (19)74. gads. (19)73. es iestājos, (19)74. vai (19)75. Kaut kur uz beigām viņš jau tur bij noteikti, pēdējie kādi divi gadi viņš jau bija, to es labi atceros. Tā pati skatuve, flīģelis un arī mūsu bigbends – basģitāra, bungu komplekts un toreiz bij, es biju laikam kāda otrā kursa audzēknis, un ceturtā kursa teorētiķos, kas bija pirmais, laikam, nu, pirmā uzņemšana. Paši pirmie tur bija Tālis Gžibovskis, tagad slavens, izcils, izcils bundzinieks! Starp citu, Tālis arī ir doktors, bet Tālis ir pedagoģijas doktors. Tālis Gžibovskis, kurš ir beidzis Rēzeknes Mūzikas vidusskolu tāpat kā es – teorētiķis. Viņš beidza divus gadus vai trīs pirms manis, man šķiet, ka divus.
A.M.: Pirmais viņš bija, man tā liekas.
Ē.D.: Viņš bij pats pirmais, viņš bija ceturtājā kursā. Es atceros, viņš spēlēja bungas, un es biju kādā otrajā kursā vai pirmajā, nu, nē, man liekas, ka otrajā. Un tā, vot, sākās. Vot, tās bija tās ļoti interesantas, un šis orķestris spēlēja arī dažādos saviesīgos, regulāri notika tā sauktās ballītes, kā studentiem bija patīkami spēlēt. Dzīvā mūzika toreiz, diskotēku laiks vēl tikko sākās, ja, viņš tikko sākās, tas būs (19)70-to gadu beigas, kad ienāk „ABBA”, „Bony M”, „Chingishan” utt., „Ottawan”, tās grupas (19)80., (19)82. gads, (19)84. – tas jau būs vēlāk diskotēku laiks, bet līdz tam vēl dominē, nu, dzīvā mūzika, arī kapelas, arī sadzīvē mēs spēlējām. Nu kapelas ne jau tādā nozīmē, kā tagad lauku kapela, tur ar cītariem vai tur ar koklītēm, ar vijolēm, ar dūdām, bet tādas kapel (apraujas) kā deju kapelas, piemēram, es pats spēlēju akordeonu vai klavieres, pēc tam jau bija tāds „Jonika” elektroniskie mūzikas..., kā elektriskās. Tādas klavierītes jau klubos parādījās un jaunas, mēģinājām, nu, tā sakot, apgūt, iet līdzi laikam, un arī apgūt šos jaunos mūzikas instrumentus.
Nu jā, nu, un tā, nu, Rēzekne – tas ir būtībā pamats, un pamats bij ļoti nopietns. Un es biju tik tālu aizrāvies ar estrādi, ka es vairs pat negribēju stāties konservatorijā. Un bij tāds, man bij kursabiedrs Andris, kā viņam bija, Savickis, kontrabasists, kurš nāca no Ludzas, dzīvoja, un mani aicināja tur spēlēt grupā, un tā es tur braukāju pa piektdienām, sestdienām tur uz Ludzu. Vēl mums kaut kāds viņam bija jau ansamblis izveidots, vēl braucu tur spēlēt klavieres, un es zinu, ka mēs piedalījāmies kaut kādā reģionālajā skatē – Latgales, vai kas tā bij, un pirmo reizi biju mūžā Daugavpilī, Daugavpils Ķīmiķu kultūras namā bij lielā skatuve, mēs uz tās skatuves spēlējām, tā sakot, piedalījāmies skatē. Nezinu, kā mums tur veicās, kaut kā nav atmiņā palicis, nu, tātad ne labi, ne slikti, ne labi, ne slikti.
Nu tā, un es pat domāju, ka es došos uz Preiļu kaut kādu mūzikas skolu strādāt, jo biju padzirdējis, ka Preiļu, kaut kas man bij pateicis jeb vai nu es to kaut kur ievācis, un saņēma kultūras nams pilnīgi jaunu aparatūru „Vermor”. Skaņu aparatūru, un tam laikam tā bija visizcilākā, nu, Padomju Savienībā, aparatūra. Mēs sapņojām par to, kā mēs tur spēlēsim ballītes katru piektdienu, sestdienu, dažādas haltūras un cik, kā mums, un kā strādāšu mūzikas skolā, pasniegšu, nu, teiksimtur solfedžo, mūzikas literatūru, ko tur vēl māca, ja, obligātās klavieres, piemēram. Bet lūk, liktens ir izrīkojies savādāk, un, ā, un tad Andris pēkšņi izdomāja, ka grib stāties konservatorijā. Un un es saku, labi, nu, es arī gribu. Tā kā gribu, tā kā negribu, nu un tā mēs aizgājām. Mēs aizgājām uz konservatoriju, viņš netika, bet es tiku. Viņš netika, un es tiku, nu un tad studijas konservatorijā, protams, konservatorijā mani kaut kā ievēroja, jā, pirmajā gadā mums bij tāds priekšmets kompozīcija, un ar ko es tā biju drusciņ aizrāvies, un man jau pat gribēja piedāvāt pāriet uz kompozīcijas nodaļu. Tā kā gribēja pārvest, saka: „Nu, varbūt tev no teorētiķiem jāpāriet labāk, tā kā tev tur kaut kas sanāk, tu tur kaut ko raksti, nu, uz kompozīciju.” Nu, es tā kā domāju, domāju, bet es neatceros, kas bija par iemeslu, ka es tomēr paliku kā teorētiķis, kā muzikologs.
Un ar otro kursu sākās specializācija, un mani pie sevis, nu, profesori izvēlas, un mani paņēma profesors Ludvigs Kārkliņš. Tas bij tajā laikā izcilākais latviešu, ne tikai tad, arī tagad viņš ir, viņa grāmatas, pēc viņa mūzikas leksikona mācās nu jau 25 gadus visa Latvijas, un viņam ir harmonijas grāmata, un nekā cita Latvijā nav un arī nebūs tuvākajā laikā, jo nav jau nekā līdzvērtīga, tāda līmeņa, teiksim, speciālista, zinātnieka. Viņš paņēma mani pie sevis, un tā es otrais, trešais, ceturtais, piektais.. Pieci gadi bij jāstudē, tā sakot, sāku apgūt speciālo mūzikas teoriju profesora vadībā. Nu un tad, nu, protams, tur bija daudz ļoti labas atmiņas par konservatorijas pasniedzējiem, tur bija profesore Lija Krasinska, kura pirmajā lekcijā: „O,” viņa saka, „es redzu to zēnu”. Es biju Rēzeknē, tur viņa brauca tā kā kontrolētājs, pārbaudītājs skolas, nu, kā arī tagad varbūt viņi brauc uz eksāmeniem vai kā, vai tur gala eksāmenos atbrauc tā komisija. (izteiksmīgi runā, atdarinot profesori Krasinsku) O, un tas ir tas pats, kas stāstījis viņai tur par kaut ko tur tādu, es jau neatceros, ko es viņai stāst... (apraujas, atkal atdarina):„O, nu tas ir tas pats, kas man stāstīja,” viņai ļoti paticis, ko es tur toreiz esmu stāstījis, nu, es neatminos.
Nu jā, nu, un, protams, tur klavierēs mani paņēma profesors Arvīds Žilinskis. Pie Arvīda, unikāls cilvēks, personība, labdabības kalngals tas ir. Viņš vispirms, nu, tās ir neaizmirstamās stundas klavierspēlē pie viņa, ko es pavadīju ar baudu, tikai mazlietiņ nenopietni, varbūt varēja vēl daudz nopietnāk piestrādāt, bet arī, nu,tāds jaunības, tāda degsme, un daudz dažādu, un mēs šo sadzīves muzicēšanu toreiz kaut kā neatmetām Rīgā, bet vēl plašumā, man uzradās sabiedrotie, tāds Juris Trasūns, saksofonists pašlaik tāds izcils, arī viņa dēls bij kursabiedrs, un arī Jānis Lūsēns, ar kuru mēs kontaktējāmies ļoti labi, Artūrs Maskats, komponists, un, nu, un tad vēl citi kolēģi, kuri ar to pelnīja naudu, nu, tam laikam lielu naudu, un līdz ar to, lai students var sevi brīvi nodrošināt, mēs jau, mums jau šīs iemaņas bij daudzmaz izkoptas jau, tā sakot, laukos – Rēzeknē, Kārsavā, kultūras namā, vai kā viņš tur saucās, klubs, nē, kultūras nams toreiz. Un tur pa dažādiem – Mērdzenes, Mežvidu klubiem, mēs tur izspēlējām visapkārt, Rogovkā, atceros tur Strūžānu muiža, kur tik mēs tur nebijām vēl kā studenti spēlējuši un braucām apkārt, un, nu, un tas bij faktiski, tas bij plus, jo Rīgā jau pieprasīja citu līmeni, un, ja tev šo iemaņu nebija, tātad tu tur vairs nevarēji tā kā nekur tikt, bet, ja tev bij kaut kādi tādi jau iemaņas, prasmes un zināma kompetence, tu jau varēji arī darboties Rīgas reģionā kaut kur, teiksim, un tā.
A.M.: Tad Jūs ar to bigbendu izbraukājāt, ja?
Ē.D.: Ne, ne, nē, ne ar bigbendu.
A.M.: Ar citu sastāvu?
Ē.D.: Ar citu, ar Andra Savicka, ar to mazo grupu mēs spēlējām, ar bigbendu, cik es atceros, mēs nekur nebraucām, tikai skolas vajadzībām mēs spēlējām. Fiskovičs, kā viņam bija vārds? Vairs neatceros, Fiskovičs, melnas brilles tādas lielas, atceros tādi gari, lokaini mati viņam bij, un tāds ļoti harizmātisks vīrietis, viņš bij ļoti labs aranžētājs, viņš pats rakstīja tās notis, visas partijas, kā tagad atminos, manā acu priekšā klavieru partija, akordiņi tur, akordiņš Fa, La, Mi bemol, Sol bemol, Fa mīnus tur deviņi, plus deviņi, ar šķelto kvintu, un tā viņš tur ar sekstu, viss tur sarakstīts. Un viņš pats rakstīja notis, jā, pats to diriģēja, to bigbendu atceros, nu, tīri simpātiski viņš spēlēja, pūtēju bija tur vesela jūra, tur bij viss - kādi 4, 5, 6 saksofoni, tromboni, trompetes tur bij, tur bij ne tā, kā tagad, ka studentu nav, bet toreiz tur bijmums kādi pie 20 cilvēki tas bigbends bija. Nu liels viņš bij, skanīgs, un kaut kādi nopietni tur standarti un pasaules hīti, kas tur gāja, ja, Fiskovičs cik tur varēja; cik es zinu, toreiz, viņš visu mūžu bija ar to aizrāvies, nu, tādā veidā. Nu, es aizpļāpājos te mazliet.
A.M.: Tā, bet,runājot par vispārizglītojošiem priekšmetiem, ko Jūs no tiem atceraties?
Ē.D.: Rēzeknē?
A.M.: Jā, vidusskolā.
Ē.D.: Nu, ļoti maz ko atceros, godīgi sakot.
A.M.: Kādi jums bija tie priekšmeti?
Ē.D.: Priekšmeti bija valoda, man šķiet, bija. Ķīmija, fizikas – tādu priekšmetu nebija, nekādu tur anatomiju, bioloģiju nebij, mums bij laikam matemātika, vēl kaut ko tur vajadzēja mācīties. Zinu, ka bija kaut kāda militārā, automāts Kalašņikova bija jājauc utt., vēl kaut kas tur, sports bija, sportu atceros, jā, kā mēs gājām uz celtnieka stadionu skriet, un tur bij Stropos {kļūdās, Stropi ir Daugavpilī- A.M.) bija visādi 5 kilometri jāskrien, kalnā tur jākāpj, vai kaut kur tur.
A.M.: Un bumbas ļāva spēlēt?
Ē.D.: Kas?
A.M.: Bumbu ļāva spēlēt?
Ē.D.: Nuuu, godīgi sakot, neatceros, man šķiet, ka nē. Tā varētu būt. (pauze) Kaut kā vispārizglītojošajā ir pagājuši, atceros vēl klavierspēles skolotāju, viņa bij arī, man šķiet,no Rīgas, tāda jauna skolotāja, viņa atnāca kopā ar Gedjūnu, man liekas, pēc konservatorijas viņa arī bij, bet kāds viņai bij uzvārds?(Domīgi) Tur vēl bij, darbojās Podjaržina, klavieru skolotāja, ļoti izcila bij, nuu, Zelča bija, Marianna (kļūdās, Valērija Zelča, Marianna Zvejsalniece –V.Č.)... Zelča bija, bet nu viņa darbojās tikai ar pianistiem. Mācīja tikai pianistus, bet teorētiķiem, teorētiķi tur bija pie dažādiem, kā kurš tur bija laikam iedalīts, pēc slodzes vai kā. Jā, nu tur, es zinu, ka es eksāmenā, mēs spēlējām, vēl bij vecā, ā, vecais korpuss, un mēs vecajā tajā, ā, Ragovski atceros. Ragovskis, man liekas, ka visiem bija balss nostādīšana kaut kurā tur otrajā vai kurā kursā bija tāds priekšmets, un viņa klasīte vecajā korpusā, kad pāriet no jaunā uz veco, kad tas, pakāpieni uz leju, tur pa kreisi. A, Zeļenovu ļoti labi atceros, bij tāds dziedātājs izcils, baritons. Zeļenovs, manā laikā viņš tur bij, un tas Rogovskis, man šķiet, ka tie bij divi vokālisti, skolotāji, kas mācīja dziedāšanu, un viņam bij pa kreisi, un Zeļenovam bij 12. vai kāda tur klase. Vokālists bija Zeļenovs, ar bārdu, nu, tāds kā īsts operu varonis, Otello.
A.M.: Varbūt Jūs varat atsaukt atmiņā kursabiedrus un skolas labākos draugus, ar kuriem pavadījāt ikdienu visvairāk?
Ē.D.: Nu jā, nu jā, nu mums bij, bij visnotaļ interesants kurss, samērā liels, bet pēc tam, redz, tā kā es aizgāju uz Rīgu, pārējie kaut kur visi izklīda pa pasauli kur kurš. Kā jau es teicu, es kontaktējos ar to Andri Savicki, bet kurš diemžēl jau ir tajā saulē. Jau sen, jo viņš agri, jauns nomira, pēc 30 gadiem kaut kur bija. Viņš bija divi gadi par mani vecāks, man šķiet tā. Jā, viņš ļoti agri, kaut kur trīsdesmit, drusciņ pāri viņam bija, viņš nomira. Nu, es atceros brāļi Cepīši bija, tādi ļoti, arī darbīgi cilvēki – gan Andris Cepītis, viņš bij klarnetists, gan vecākais Aivars, kurš bija fagotists, un pašlaik, ja es nekļūdos, viņš ir Valmieras vai Valkas, nē, Valmieras Mūzikas skolas direktors jau ilgus gadus. Brāļi Cepīši, viņi bija no Gulbenes, atceros savu teorētiķi – Popandopala. Bija tāda melna, tumša dāma. Kāds viņai bija vārds jau arī neatminu. Nu redz, sanāca toreiz tā, ka es, mēs stājāmies tur kādi, Ivars Piļka, vo, kas vēl tika! Kas viņš bija? Viņš bija klarnetists, viņš arī tikai ar mani beidza kopā konservatoriju. Kad mēs stājāmies tur vairāki, bet mūs uzņēma laikam tikai divus no Rēzeknes tajā gadā, mēs tikām tikai divi. Es tiku kā teorētiķis, Piļka, ā, nē, stop, vēl tur bija Ļemešovs, bet Ļemešovs bija kurā kursā? Viņš jau bija agrāk beidzis, man šķiet, Gžibovskis, ā, nē, Gžobovskis konservatorijā nemācījās, bet Ļemešovs mācījās. Rihards Ļemešovs, viņš mācījās kompozīciju, viņš arī bij teorētiķis. Viņš bija kopā ar Piļku Ivaru, viņi bija no Sakstagala abi divi. Nu jā, un kaut kā es vairs neatminu, bet pārējie kolēģi kaut kur pat, nu, Rīgas kompānija sākās, sākās man tur citi draugi, paziņas, tas ir 19 gadi tāds vecums, kad tie draugi ļoti ātri gan nāk, gan arī aiziet. Vēl nav nekādu stabilu, tā sakot, tādu attiecību. Nu jā, tad tur bija tāds Jānis, kā viņam bija? Jānis, Jānis Gavars. Jā, to es vēl pieminu.
A.M.: Tas ir kursabiedrs? Jā?
Ē.D.: Kursa, viņš bij diriģents, jā, kursabiedrs.
A.M.: Cik kopā cilvēku bija kursā jums?
Ē.D.: Neatceros, bet paliels, kaut kur bija kursa bilde, tāda liela, (19)77. gadā mēs bijām, mūs tur fočēja uz trepēm, jo jaunajā, jā, izlaidums mums jau bija jau jaunajā, jaunajā korpusā. Jā, mēs mācījāmies vecajā, jā, nu to es tagad atceros labi, atminu, ka mēs spēlējām, spēlējām, visi tie koncerti vēl notika, nu, vecajā zālē. Pie direktora kabineta, nu, tur kur ir. Bet beidzām mēs jau jaunajā, tas varētu būt varbūt kāds (19)75., (19)76. gads kaut kur, ka viņu vēra vaļā, piebūvīti. Jā, un no kursabiedriem Ivars Piļka, kurš beidza arī konservatoriju, viņš gan arī aizgāja pa šo populārās mūzikas līniju, kaut kā viņš tur spēlēja dažādās grupās, es tagad jeb vairs neatminu, pie Stabulnieka viņš spēlēja basģitāru, un pašlaik viņš ar apskaņošanu nodarbojas, viņam tur liela firma Rīgā, tur kaut kā tā. Kur man viņš tur bija feisbukā, draugos (domāti sociālie tīkli facebook.com un draugiem.lv – A.M.).
Nu tā, tas laiks būtībā, un tad mani pēc valsts sadalījuma nozīmēja uz Daugavpili. Piedāvāja Ventspili vai Daugavpili, tā laikam. Nu, un Kurzeme mani ne, tā kā es pats nāku no Latgales, protams es, un es pat Daugavpilī nebiju bijis. Ā, vienreiz, kad mēs braucām uz to skati, bet mēs atbraucām, man liekas, kaut kā ar busiņu iebraucām dienā, vai kā tur bij, un jau aizbraucām no skates, tā skate vai tik nebij ziemā? Pa tumsu mēs iebraucām no rīta, ienācām tai kultūras namā, tur, nu, nosēdi, nogaidi to visu, un pa tumsu jau ap četriem, piecos mēs izbraucām, atceros tik tādi uguņi, kā tagad atmiņā, ne es šo pilsētu redzēju, ne ko, es zinu, ka tik likās baigi tālu tur jābrauc, lai izbrauktu no viņas. Nu, būtībā tik tālu jau nav, un, ne Daugavpilī es biju, bet nu, bet tā kā es ierados šeit, tā es arī paliku. Dzīve mani ienesa, ienesa, un es paliku.
A.M.: Kā bija ar tradīcijām jūsu kursā? Vai veidoja, uzturēja skolas tradīcijas kādas?
Ē.D.: Nu, bija toreiz, bij mums kaut kādi tie vakari sanākšanu bija, es domāju, visnotaļ tas bij, notika atklāti, bij vakari, ballītes, bij kaut kādi tematiskie vakari, kaut kā prātā nav nekas palicis, varbūt toreiz es biju pārāk maziņš – 15, 16, 17 gadi, 18 gadi, nu, tāds vecums kaut kā, bet nez kamdēļ man palikušas atmiņā konservatorijas Ziemassvētku balles, kad piebiedrojās tur bij kopīgas balles ar Latvijas Universitāti, un kad visa Latvijas Universitātes profesori un studenti nāca pie mums ciemos. Un notikās vienlaikus lielajā zālē bij diskotēka, un dzīvās grupas, un ērģeļu zālē tur bija arī grupas, un studentu klubā bij vēl tur kafejnīcā bij, četrās vietās notika dzīvās grupas un diskotēkas. Un visi koridori, visas auditorijas bij pilnas, un tusiņi, un toreiz bij bufete, un konservatorijā tajā laikā, kad es iestājos, tā bij vienīgā mācību iestāde starp Latvijas augstskolām, kurā bij bufetē alus, Un studenti, vecāko, nu čaļi 20, 22 gadi, vecāko kursu čaļi, nospēlējuši haltūras sestdien, svētdien, viņi nevis gulēja kojās kaut kur, bet viņi jau bij pusastoņos konservatorijā, stāv pie kafejnīcas, tā bufete vai kā viņa toreiz bij. Viņu slēdza vaļā, un viņi iedzēra aliņu, tur bija laikam desiņas kaut kādas ceptas, paēda desiņas, un astoņos jau gāja uz solfedžo vai mūzikas literatūru. Jā, un tas bij tāds nevis regress, bet arī, bet taisni otrādi, ar tādu pozitīvo. Bet tas bija Jāņa Ozoliņa laikos, tajā gadā, es atceros, pēc pirmā kursa mainījās rektori, un pēc Ozoliņa nāca Imants Kokars, un tur uzreiz viss tika tā ar zobenu izgriezts ļoti strauji. Bij jauna kārtība, stingra kārtība toreiz, un, nu tad arī tas alutiņš pazuda. Nu, tas tā, vot tādas atmiņas, bet es atceros tie Ziemassvētku vakari, tās balles pa nodaļām, ar viesiem profesoriem mēs kopā tur sēdējām un tusējām, un sarunājāmies, un viņi stāstīja tur visādus savus dzīves piedzīvojumus, un mēs tur smējām, smējāmies un raudājām, jutām līdzi tur dažādām veiksmēm un neveiksmēm, ko viņi stāstīja, dalījās ar savu dzīves pieredzi, tā būtībā bij arī mums tāda skola, ko mēs varbūt apzināti vai neapzināti pasmēlām no viņiem, un pēc tam arī centāmies realizēt savā dzīvē.
A.M.: Kādas audzēkņu nerātnības bija raksturīgas jūsu skolas laikā? (Pauze) Ko varētu pastāstīt.
Ē.D.: (Domā) Es jau nezinu.
A.M.: Bet kaut kas saistīts ar kopmītnēm, ar audzēkņu sapulcēm?
Ē.D.: Nu, ar kopmītnēm tur bija, jo toreiz, cik es atminu, tās kopmītnes turpat blakus lejā, tās autoskolas vai kādas viņas tur bij, tur dzīvoja tikai meitenes, bet puiši vienu gadu vai divus, kā tur bija tā kārtība, ka mēs tur dzīvojām dzīvokļos, mēs īrējām dzīvokļus, vai, es pats atceros, es dzīvoju Andreja Upīša ielā turpat, kā iziet no koncertzāles, vot tur tāds kalniņš, leja, un tur pretī man bij taisni māja (zvana telefons, iesmejas), un tāda taciņa iemīta, tā sakot, es atvainojos (runā pa telefonu).Es atvainojos, te mums vēl paralēli notiek, nu?
A.M.: Pie kojām palikām.
Ē.D.: Pie kojām, jā, nu tur bij tur tādi, jā, bij mums tur plēšanās, kautiņi pat bija (iesmejas), es atceros, nu, kā jau tur puikām jaunībā, tur drusciņ kaut kur arī kaut kur kaut kādu tur aliņu iedzērām, gadījās tur visādas laikam tādas, bet es nezinu, vai tas tur tik akt.., bet nekas tāds man nez kāpēc nav palicis atmiņā, ka būtu tur kaut kas tāds. Kaut kādi tādi nopietni pāri darījumi.
A.M.:Jā, bet te tāds interesants jautājums, vai Jūsu laikā pedagogiem un audzēkņiem bija dotas iesaukas? Kādas un kāpēc? Kādas interesantas iesaukas nebij?
Ē.D.: Nu, bija man liekas, tam pašam Fiskovičam, viņu sauca Fisdur, Fiskovičs – Fis, Fiskovičs – Fisdur. Vot, to es vienu atceros vēl varbūt ka it kā, vairāk gan es nekā neatminu.
A.M.: Tā, un par, vai jūsu laikā bija iesvētības tam pirmajam kursam? Kad iestājās.
Ē.D.: Nu, es sapratu, ē (domīgi) neatceros, godīgi sakot, nevaru teikt ne jā, ne nē, vai bij, vai nebij. Nu, atmiņā man nav palicis. Tomēr 40 gadi vairāk, 40 gadi atpakaļ. (Pauze)Vēl kaut kas?
A.M.:Vēl kaut kas ir, ko pastāstīt? Kas tāds ir?
Ē.D.: Nu, vairs nav nekā, nu, nezinu, ko pastāstīt vēl, nu, tas ir faktiski, tas ir arī viss. Tā Rēzekne man saistās, vislabākās, protams, atmiņas. Arī šodien, es domāju, Rēzekne ir ļoti nopietns spēlētājs Latvijas kultūras dzīvē, pirmkārt, jau ar savu „Goru” Austrumlatvijā. Tas ir nopietni, arī, nu, tagad Mūzikas vidusskola arī, es domāju, ka tur ir kļuvis par metodisko centru, apvienojas ar Saules? Ar ko jūs? Ne ar Saules, bet ar Mākslas. Ja jūs apvienojaties, jeb vēl apvienosieties?
A.M.: Nu, tur nezinu, varbūt.
Ē.D.: Varbūt apvienosieties?
A.M.: Varbūt jā.
Ē.D.: Nu labi, būs interesanti. (Pēkšņi iesaucas)Ā, mēs atceramies, vo, šajā sakarā es atceros, ka mēs gājām uz ballītēm uz Mākslas vidusskolu. Viņi nāca pie mums, jo tur pārsvarā bij meitenes, a mūsu visi pūtēji te čaļi visādi utt.. Vot, te bija čaļi, man liekas, ka toreiz bija, meitenes bij tikai pianistes laikam. Bet diriģenti, pūtēji, stīgas, atceros, bij tāds stīdzinieks, kā viņam bija, ne Amurameds, bet uz „a” burta. Am.., arī tādi melni, čirkaini mati, viņš pēc tam spēlēja valsts simfoniskajā, un viņš spēlēja Lifšica, Tomija Lifšica kamerorķestrī. Viņš bij arī beidzis konservatoriju, izcils vijolnieks. Nu tā, nu un tas ir tas, jā, Salmiņa Vaida, Ļuda Fiļipenko, tad tā Gedjune, kas mums tur vēl, ā, vēl bij viena skolotāja, kas kompozīciju mācīja, ā, vēl bija, kas teoriju mācīja – Āboltiņa, bij tāda skolotāja, Āboltiņa (Āboliņa Anna. Viņa mācīja teoriju, man liekas, viņa V.Č.) mācīja arī latviešu un mūzikas literatūru, ja es nekļūdos. Āboltiņa, nu, citiem vārdiem sakot, ar tiem pasniedzējiem, ar kuriem mums bij tās nodarbības, ar tiem mēs kontaktējāmies. Nu, pārējie, tu tur redzi koridorī, „labdien”, tu zini, ka viņš ir te pasniedzējs, bet ko viņš tur īsti dara, tev ar viņu nav nekas kopīgs, un, un teiksim tā. (Pauze)Nu jā.
A.M.: Kaut kādi teorētiķu konkursi, bijāt? Piedalījāties kādos?
Ē.D.: Kaut kā neatceros, vai toreiz vispār bija tādi konkursi.
A.M.: Kur pārstāvējāt skolu varbūt?
Ē.D.: Man šķiet, ka tās teorijas nodaļas vēl bij tik jaunas un vēl tas viss tikai veidojās, ka tas notika kaut kur vēlāk... Varbūt, ka arī bija kaut kur 4. kursā kaut kas. It kā, vot es zinu, ka mani lika klavierēs tur kaut ko gatavot, vai tā bij programma, vai tas bij uz kaut kādu konkursu kaut ko spēlēt, es jau, jau tagad, tā godīgi sakot, neatceros vairs. Vairs neatceros, kā tas viss tur tā īsti bija. Zinu tikai to, ka vēl sestdien vajadzēja mācīties, tad vēl dažās sestdienās bija stundas. Nevis tā, kā tagad bet, ka, un, bet tad pēc tam kaut kur pazuda, vai tur laikam bija tāds likums pieņemts valstiski vai kā, tad sestdienas tur tika atceltas, bet bija, ta vēl bija, es zinu, ka varēja braukt uz mājām tikai sestdien, sestdien tur no rīta kaut kas bija, un tad tu laidies ap kādiem vienpadsmitiem, brauc mājās ap divpadsmitiem. Laikam no rīta 3, 4 stundas tevbijkaut kādas. Pēc tam laikam, nu, bet tas laikam bij tikai jaunākajā kursā, jaunākajos, vecākajos jau vairs tas nebija. Ā, vecākajos, es atminos, vēl atbrauca pakaļ, piektdien jābrauc tur kaut kādas haltūras tur spēlēt tur, kā tagad atmiņā, atceros tāds agrs pavasars, vēl tāds, ūdeņi pludo, kūst tas sniegs, pirmā saule, kaut kur tur aprīļa sākums, ziema kārtīga, bagāta ar sniegu. Nu, visnotaļ interesants laiks, protams.
A.M.: Tieši tajā laikā, Jūs teicāt, ka jums bij kolektīvs, kas spēlē apkārt. Vai vēl kaut kādi bija kolektīvi?
Ē.D.: Man pašam nebija, nē, nē, man pašam kolektīva nebija, bet es zinu, ka mani tur savāca kaut kādi citi, piemēram, tur Kārsavā kultūras namā bij tāds Imants Naļivaiko, trompetists, kurš bij beidzis Jelgavas Mūzikas vidusskolu, labs trompetists, viņš jau tā kā vāca jauniešus, kuri var tur kaut ko, nu, kuri kaut ko var, prot, un tad mēs tur, es atceros, kultūras namā mēs tur vairākus gadus spēlējām tās ballītes. Nu jā, un tur tā (domīgi), un ne tikai ballītes, arī citus sadzīves pasākumus utt. Jā, un es vēl iesaistījos, es taču biju pūtējs, toreiz, es septiņi gadi nospēlēju pūtēju orķestrī.
A.M.: Ko jūs spēlējāt?
Ē.D.: Es spēlēju (runā lēni, domīgi), es spēlēju tenoru. Sāku ar otro tenoru, pēc tam pirmo spēlēju. Jā, un es ar ar, kā pūtēju orķestri, ar Kārsavas Mūzikas skolas orķestrī es, nu, viņi mani savāca, jo tā kā es nācu no Kārsavas, un tur es visu laiku pa sestdienām un caurām vasarām es tur esmu, sestdien, svētdien es esmu mājās, un bijušais viņu audzēknis, direktors Bošs Gunārs mani vienmēr tur vāca, kā tagad, izpalīgos spēlēt, un es zinu, ka es arī ar viņiem sestdienās spēlējām bērītes, un svētdienās kapusvētkus cauru vasaru, un tās bij tādas interesantas lietas. Kapusvētki toreiz bij tie sabiedriskie kapusvētki, pa divi, pa trīs kapusvētki. Nu jā, un tas, redz, tas viss dod cilvēkam tomēr, nu, kaut kādas prasmes, iemaņas, tas viss palīdz. Un arī šodien es jauniešus orientēju, es saku, izmēģiniet dažādus instrumentus, jūs spēlējat maksimāli vairāk, ko tik vajag, jūs nelaižat izdevību garām, ja jums ir kaut kāda, dzīve piespēlē kādu iespēju, jūs mēģiniet to izmantot, nelaižat garām, jums viss jāņem, ko jums dod, jo tas cilvēkam dzīvē noder. Ja ne šodien, tad izrādās pēc 25 gadiem tas ir kā atradiens. Jo tev jau ir tajā jomā kaut kāda prasme, pat varbūt iemaņas kaut kādas, vai tu orientējies, un zini skaņojumu un vēl kaut ko, tas noder arī kaut kam citam. Nu, teiksim tādā veidā.
A.M.: Tad vēl par, nu, tieši par vidusskolu, kaut kādas, piemēram, rudens talkas vai valsts svētku pasākumi, kādi atmiņā spilgtāki ir?
Ē.D.: Nu, Valsts svētki, tie parasti bij uzspiestie svētki, tur tas 1.Maijs, demonstrācijas, kā mēs tur gājām ar orķestri vai bez, es laikam mūzikas skolā nespēlēju, jo es jau tur atbraucu kā teorētiķis skaitos. Un neviens jau nezināja, ka es pūšu, jo droši vien, ka es arī nevienam arī nestāstīju. Bet, atbraucis mājās, pēcpusdienā jau mani zvana mammai direktors: „Kur Ēvalds? Cikos būs? Mēģinājums septiņos vakarā. Jau jābūt. Cik jau, seši, jau Ēvalds atbrauca no Rēzeknes? Nav. Sešos jūs atgādiniet, lai nenokavē,” jau tur mamma tikpat kā cep kotletes, jāpabaro dēliņš, tūlīt atbrauks, autobuss pienāks, un jāskrien viņam ātri uz skolu mēģināt. Vot, to es atceros, nu, tādas, tādas, tādas lietas, bet par valsts svētkiem kaut kā... Kaut kā man viņi nav toreiz tā, nav palikuši, vēl tas ir tāds laiks tukšais, pēc tam jau kad sākās tie (19)85tie, (19)87tie, (198)8. gads, Baltika (domāts starptautiskais folkloras festivāls „Baltica” – A.M.), tur mēs piedalījāmies, un tur jau mēs par karodziņu uz autobusa paši savu izvilkām, tas bij bīstami būtībā (19)88. gadā. Nu, un tā.. Nu tā, jā.
A.M.: Un pašlaik ar kādiem kursabiedriem, pedagogiem uzturat kontaktu tieši no vidusskolas laikiem?
Ē.D.: No vidusskolas laik...(apraujas), daudzi, kuri ir aizgājuši prom no mūzikas, daudzi, kuri jau vispār nav šajā pasaulē, jo tomēr dzīve ir ļoti strauji aizgājusi uz priekšu, tomēr pagājis ir jau tāds nopietns laika sprīdis, nu, nu uzturu vairāk ar tiem, ar kuriem mēs bijām, piemēram, pazīstami un studējām kopā no Rēzeknes, piemēram, Pāvule Inese, teorētiķe, nu, tie, ar kuriem arī es tur, mēs bijām savā pasaulē, tā bij muzikologu pasaule, jo tur arī muzikologiem sava pasaule, pūtējiem savs stāvs, savs stūris, un pat nezini, viņš paiet garām, kas viņš tāds ir – vai pūtējs, vai klarnetists, vai tur obojists, vai saksofonists, pat nezini.
A.M.: Tātad jūs maz ar viņiem kontaktējāties?
Ē.D.: Jā, tur, tur viss gāja atsevišķi kaut kā, kaut kā, jo mums, tiem muzikologiem bija, bija, viss gāja pa grupām, pilnīgi citi, nu, priekšmeti, nav nekā kopīga, jo mums ir sava solfedžo, mums bij mūzikas, viņiem ir orķestra mēģinājumi, viņi tur iet zālē, pūš, viņiem ar simfonisko orķestri, bet mums taču lekcijas, lekcijas, lekcijas. Un pēc tam fonotēkā jāiet klausīties tur Čaikovska 6. simfonija. Viss, un, un mēs zinām tikai lekcijas, fonotēka, klavieres. Mācies spēlēt modulācijas, raksti tur kaut ko vēl polifonijā, fūga jāraksta, un tevi, tu dzīvo tādā kā savā pasaulē, satiec kursabiedrus, jaunākus, vecākus, jo mums bij tur dažādi akadēmiskie vakari specialitātē un klavierēs, un kompozīciju vakari bij tur kaut kādi, tādi mums jau bij, to es atceros. Vītola klasē pie Vītola galda. Un unun, nu, teiksim, nu, tur, kur pašlaik ir Vītola muzejs Mūzikas akadēmijā otrajā stāvā. Bet teiksim tā, jo, jo tas bij tā, tā ļoti izolēti, jo tu esi noslogots no, līdz, un tev ir tāda kā sava pa.., tikai atminos vecākajos kursos, ta mums sākās politekonomija, kas tur vēl, zina.., zinātniskais komunisms, ateisms, nu, tādi muļķīgie tie priekšmeti, un tad mēs bijām visi sadzīti bars, cilvēku 50, varbūt vairāk, kādu 100, lielā auditorijā, un tad, skaties, šitie mani kursabiedri (rāda bildi), tu viņu redzi, un ta viņi uz lekcijām visi neiet tur. Vai viņš ir vai nav, un es atceros, ka lekcijās bija Guna Egle, dziedātāja, un man priekšā sēdēja Inese Galante, kas kopā ar mani beidza, viņa gan bij daudz vecāka, bet, nu, vokālisti parasti viņus jau arī ņēma jau ar tādu, nu, kamēr cilvēkam balss tā nostiprinās, it īpaši vīriešus jau ņēma no 23, 25 gadi, teiksim tur, kā tagad ņem jaunus, bet toreiz kaut kā bij tās citas tradīcijas, cita skola, cita metodika, cita pieeja. Nu jā, un ta mēs satikāmies, nu, ar vidusskolu, jā, tur faktiski mēs esam paklīduši, ā, nu ir mana kursabiedrene, viņa mācījās šeit, pie manis Daugavpilī nesen, oj, un ne tikai viņa, vēl viena pianiste bij no Viļakas mums bij arī gadi 5, 7 neklātienē šeit kur viņas mācījās? Maģistratūrā, nē, vai bakalauru beidza. Bakalaura studijas.
Viņas dzīvoja visu mūžu ar vidējo izglītību, nu, kā varēja, toreiz jau bij diplomā rakstīts, piemēram, ē klavieres, nezinu, ko pianistiem rakstīja, tur droši vien „Klavierspēles skolotājs”. Viņš var mierīgi, beidzis mūzikas vidusskolu, tev ir 19 gadu, un tu dodies uz Viļakas mūzikas skolu un mierīgi darbojies, un visu mūžu strādā, tev nav, nekāda augstākā izglītība, toreiz jau nebij visiem, toreiz augstākā izglītība bij, nu, ļoti mazam procentam. Es nevaru pateikt cik, bet, nu, vot, stādaties, ja mēs kādi 25, būs jāmeklē tur kādreiz tā fotogrāfija, žēl, ka es nepaķēru līdzi, kaut kā aizmirsu, tagad nav. Šīs dienas, mums tagad maģistra darbu aizstāvēšana, recenzēšana, šausmīgi daudz darba, nav laika kaut kā to pameklēt, kur ir. Un no tiem, no tiem mēs tikai divi vai trīs iestājāmies, nē, laikam tikai divi. No visas Rēzeknes, no visa kursa mēs tikai divi mēs iestājāmies mūzik(apraujas) ē, konservatorijā. Tad variet iedomāties, jo lielākā daļa no viņiem palika ar vidējo izglītību kaut kur pa laukiem.
Liela daļa čaļu, cik es zinu, aizgāja uz klubiem – kluba mākslinieciskais vadītājs, kluba, kaut kāda kolhoza kluba direktors. Klubā spēlēt ballītes un, nu, nezinu, varbūt iedzert šņabīti vēl. Nu, tas tā, bet nu tā reāli, teiksim, tā domāt, tā tur, tā teikt, es, teiksim, tā situācija tur tāda bija. Un tad (19)80-tajos gados, es atceros, kad es jau strādāju, jau es strādāju Daugavpils Mūzikas vidusskolā, (19)80-to gadu vidū, (19)85., (19)88., es te redzēju, satiku savus bijušos kursabiedrus. (it kā atdarinot) „Ko tu te dari?”„O, studēju Daugavpils pedagoģijas institūtā. Mācos neklātienē, atbraucu uz sesiju.” Jā, mācās par (apraujas) „Tu taču bijušais pūtējs?” A šeit varēja iegūt tikai dziedāšanas skolotāja kvalifikāciju, jo konservatorijā jau nevarēja tikt. Tur bij to vietu maz, un tur tas viss bij ierobežots, tā ļoti nopietni, toreiz bij konkursi milzīgi lieli. Nu, ne tā kā, ne tā, kā tagad. Nu jā, nu tā, kaut kā esam tā paklīduši. Bij tur kaut kas, zvanīja pirms pāris gadiem viena kursabiedrene, aicināja tā kā tusiņu sarīkosim, ko tur pie Rēzeknes vienā pirtī pirms Jaunā gada, bet taisni tai nedēļā uzkrita metru liels sniegs, un viss bij paralizēts, un, un viņa zvanīja kaut kur ceturtdien vai piektdien, ka atcelt, jo visi rīdzinieki, tiebij izklīduši pa pasauli, visi atteicās, ka visi nevar izbraukt no mājām, kuri laukos dzīvo, uzkrita, kaut kur bij decembra vidus. Tas bij kāds (20)13. vai (20)12. gads, gadi 4 atpakaļ. Kā viņa bij atradusi manu telefonu, nu, var jau internetā kaut kur tur piemeklēt, tā jau nav problēma. Sazvanījusi mani, un līdz ar to bij, bet tā mēs, nu, protams, būtu interesanti.
Bij tur pāris salidojumi, kad es te biju uz, uz teorijas nodaļas salidojumu es biju. Divi gadi, nē, trīs gadi atpakaļ, kad bij tā jubileja? Kaut kā tā. Bet arī ļoti daudzi nebija. Ļoti daudzi, praktiski vairāk kā puse tur nebij, pat divu trešdaļu tur nebij. Un, ja bij, tad tie bij jaunākie kursi, kurus es tā īsti vairs neatceros. Toreiz bij tādas mazas meitenītes ar garām bizēm, tagad tā, tagad tādas tantes, triju bērnu mammas, tu tur patnevari pat iedomāties, ka tā ir tā pati, kura bij tur pirmajā kursā, bet tu biji trešajā vai ceturtajā kursā, ka tā ir tā pati. Tā ka tā, nu, dzīve ievērš savas korektūras. (Klusāk, lēnāk). Dzīve ievieš savas korektūras.
A.M.: Jūs stāstījāt, ka pa, nu, pa novadu, reģionu braukājāt spēlēt, kaut kur tālāk esat bijuši tajā, nu, tieši vidusskolas laikā ar kādu kolektīvu varbūt braukuši pa ārzemēm?
Ē.D.: Ne, ne, ne, to, toreiz kādas ārzemes? Kādas ārzemes? (Izbrīnītā izteiksmē) Muļķības, nē. Toreiz tās bij vispār slēgtais, (19)73. gads, ārzemēs es tiku (19)90. gadā Francijā, kad mēs mēnesi nodzīvojām pirmo reizi festivālā. Tad jau sākās tā atmoda, un tad jau, tā sakot, atvērās vārti vaļā, septiņdesmit, tas bij tas Brežņeva laiks, un tur bij tik tik, ar ideoloģiju, tūristu, tur bij tūristu ceļazīmes, un tā vecāki, kuri gribēja, viņus nevar visus, filtrēja. Un, ja nav kaut kāds vectēvs kaut kur kādā leģionā saistīts ar kaut ko, tur Sibīriju, nevienu nelaida tur. Tur, teiksim, tāda lieta nebij. Tādu lietu nebij toreiz. Nujā, nu.
A.M.: Salīdzinot ar tagad, nu, šo mācību procesu, jums cik ilgi bija mācību gads, viens aptuveni?
Ē.D.: Cik nedēļu?
A.M.: Mēneši gan jau.
Ē.D.: Nu, neatceros, mēnešu ziņā sākām tāpat no 1. septembra, bet, kad pabeidzām, es neatceros, man liekas jūlijā tāpat kaut kur pirms Jāņiem. Jāņos, man šķiet, ka es vienmēr biju mājās. Kaut kā līdzīgi, pirms Jāņiem mums, būtībā zinu tikai to, ka mums nebij Ziemassvētku tādu brīvdienu kā tagad. Ziemassvētki iekrita, un bij jāiet uz skolu, jāmācās, bet bij Jaungada, man šķiet, brīvdienas, ja es nekļūdos. No 30. vai kad tur bij eglīte 28. vai kādā tur, 29. bij eglīte, un tad 30. visi brauca uz mājām, un tad, man šķiet, bij līdz kaut kādam desmitajam vai kuram tur, divpadsmitajā Старый Новыйгод, vai vienpadsmitais janvāris, kad viņš tur iekrīt, nē, trīspadsmitajā СтарыйНовыйгод. Un kaut kā tā, un tad tikai mēs tā atsākām laikam.
Toreiz jau, tad jauni cilvēki vispār tādām lietām nepievērš uzmanību, neaizdomājas, es domāju, šodienas jaunatne ir daudz, teiksim, nu kā, pirmkārt, viņi jau ir saskārušies ar jau no bērna kājas ar visas plašās pasaules informāciju, viņiem ir tīmeklis, viņi visu to redz, zina. Mu, ma, manā jaunībā brīvdienās ko tu darīji – piecēlies, noskatījies desmitos filmu „Četri tankisti un suns”, ko rādīja katru dienu pa sērijai jauniešu patriotiskai audzināšanai, ideoloģiskai, tā sakot. Un izgāji ārā, tur ar slēpēm, ar slidām visu dienu dauzījies, ja bij tur normāls laiks, vot tev ziemas brīvdienas, piemēram. Un tā, un pēc tam varbūt kādu grāmatu paņem. Televīzija sākās tur no kādiem septiņiem tikai, un tad tur kaut kādas ziņas, „Globuss” tad tur deviņos „Программа время” un tur, cikos viņa tur beidzās pusdesmitos, pēc tās, tā kā tagad Panorāma pieņemsim, ja, „Время” tur bij pa visu Padomju Savienību translēja, un pēc kaut kāda filma par karu vai revolūciju, par Ļeņinu, par Čapajevu ideoloģiskai audzināšanai. Krievu armija pati stiprākā, un tur vācieši visi muļķi tur kaut kādi attēloti. Tādi kaut kādi pajolīši un nu tā. Nu to, nu toreiz tas jau bij, nu, teiksim, tāds cits laiks, tas bij cits laiks.
Bet jebkurā gadījumā man palikušas tādas ļoti siltas tādas atmiņas, nav konkrētu notikumu tādu, ko es atceros, protams, es zinu to, ka toreiz bij arī rekomendācijas, ne visi varēja dabūt rekomendāciju un stāties tālāk. Nav tā, kā tagad, piemēram, tu pabeigsi mūzikas vidusskolu, un tu brīvi vari stāties, kur tev acis rāda. Toreiz, lai tu iestātos augstajā mācību iestādē, bij nepieciešama rekomendācija, un, ja tev mūzikas vidusskolā šo rekomendāciju nedod, piemēram, tu slikti uzvedies, vot, pīpē, skola ar tev cīnās un tev patīk tur ieraut aliņu. Un vēl kaut kur, vai tur pakauties uz ielas vai vēl kaut ko darīt. Tu esi tāds grūti audzināms jaunietis, ja, un ar tevi tur ir problēmas, jau milicijā tu esi bijis, vēl uz kaut kādām sutkām vai vēl kaut kas noticies, vai tu esi apzadzis kaut ko, tātad tev jau to rekomendāciju nedabūt.
A.M.: Bija tādi arī?
Ē.D.: Protams (klusā balsī). To rekomendāciju deva, es pat, es neatceros precīzi, kādi tie bij kritēriji toreiz, es neatceros, kādi tie bij kritēriji, bet man liekas, ka rekomendācija bij kādi vienai trešajai daļai no beidzējiem. Pārējie vienkārši samierinājās, es, es neesmu pelnījis, tu četri gadi neesi strādājis vai tu nevari labāk dziedāt vai spēlēt, tu tāds jau esi, piemēram, tu liec maksimālo darbu, bet nav rezultāta, nu, nav rezultāta vienalga. Tu esi tikai nonācis tikai līdz tādam līmenim, ir darbs, ir rezultāts, varbūt ir arī kaut kādas, nezinu, spējas īpašas mūzikas jomā, tu esi ticis līdz šādam līmenim, ahā, tev ir, lūk, rekomendācija, tu esi līdz šim līmenim nonācis, tev rekomendācijas nav. Viss ļoti vienkārši. Toreiz tā sistēma bij kaut kā tā, kaut kā tā. Vai arī var, pēc tam jau at.., nometa, man šķiet, ka man bij pat pēdējais gads, kad vajadzēja to rekomendāciju, un pēc tam viņu atcēla. Un atcēla Imants Kokars konservatorijā, jo izrādījās, ka tur arī bij kaut kādi stāsti, tur pat bij vesela leģenda kaut kāda, nu, es, labi, es tagad neieslīgšu sīkumos, bet nu, nu jā, nu tādas lietas, bet, nu, jebkurā gadījumā, protams,bij viennozīmīgi mūzikas vidusskola bij kultūras, bij orķestris toreiz, bij pūtēju orķestris, koris bij kolosāls, ansambļi, man liekas, bij tur dažādi, kamersastāvi, bij tas tāds bigbends, par kuru es jau stāstīju. Jā, bij tur kolektīvi, bij, darbojās, tur bij, bij, tā dzīve kūs.., kūsāja, un bij ļoti interesanti, bij interesanti.
A.M.: Korī nedziedājāt?
Ē.D.: Nee. (Pauze) Nu jā, orķestrī Sergejevs vēl bij toreiz, vēlākais direktors pēc Belasova, ā, mācību daļas vadītāja, kas tur bij, laikam jau Viļuma bij toreiz. Nē, vai toreiz vēl nebij, neatminu vairs. Redz, ja to tā krātu, pierakstītu kaut kur uz papīrīša lapas – kas bij direktors, kas bij precīzi skolotāji, to tā, to neviens jau tādā vecumā, 17, 18 gados neviens tam nepievērš uzmanību. Kad pienāk varbūt piecdesmit gadi, kad sāk kāds apkopot, kas mani mācīja, kur es mācījos, ko es tur darīju, ko es spēlēju, kur spēlēju utt.
Nu, tad tā, uz Daugavpili es atnācu, un tad te mani tā drusciņ sāka aizraut arī tā folklora mazlietiņ. Arī tā folklora, nu, toreiz tas bij tāds atdzimšanas vilnis, tie (19)80tie gadi. Tā ka tās veidojās arī tās lauku kapelas, tautas mūzikas ansambļi, un tā es sāku ar to lietu nodarboties paralēli. Un ta mēs arī aizbraucām, izcīnījām tos (19)86. gadā pirmo vietu republikā bij skates Siguldā, nē Siguldā mums bij otrā vieta. Bet (19)89. gadā bij Meņģeļos pie, Meņģeļos, brāļu Jurjānu dzimtajās mājās, tur tā ezera krastā bij fantastiska estrāde uzcelta. Un, un lielas tautas mūzikas svētki, festivāls, koncerts, skate, un tur mēs izcīnījām Latvijā pirmo vietu. Un, kā prīzi, protams, mēs, mēs, mēs braucām, kā bij, mums pilnīgi apmaksāts brauciens uz Franciju, uz festivālu. Nu, toreiz dziedāja, es atceros, vēl Atis Auzāns, jauns students bij, 18 gadu puika, vēl bij Andris Baltacis, bij talantīgi zēni, protams, Edgars Znutiņš bija, dziedāja. Un pašlaik arī te profesors, nu, nu, vārdu sakot, acīm redzot, jau ir tā, ja kaut kur jau tādā vecumā spēj sevi apliecināt, tad arī tālāk kaut kas parādās un kaut kas ir. Un, ja teiksim, tādā vecumā jau, nu, teiksim, nu, kaut gan, nu, dzīvē jau notiek dažādi, dažādi pavērsieni, neprogrammējamas situācijas.
Vecāku cilvēku ieteikumi ļoti bieži palīdz, tas tevi novirza, tu kaut kam esi pieķēries tādam otršķirīgam un tev pasaka, nu ar ko tu nodarbojies? Priekš kam tu tērē laiku? Tev tā paies visa dzīve nelietderīgi, tu paņem kaut ko citu, tas būs lietderīgāk. Un, un tiešām, un tad, kad tu to paņem un saproti, un pēc tam tu saproti, kāds es biju muļķis, ka es ar to nodarbojos, un es to nedarīju. Un labi, ka man tas cilvēks pateica un es to atmetu it kā un sāku nodarboties ar kaut ko citu. Kaut kādi arī tādi vecāku cilvēku ieteikumi, jo viņi jau tomēr, nu, cilvēkiem ir dzīves pieredze, viņi redz, protams, viņi var arī kādreiz kļūdīties, un kļūdīties ir cilvēcīgi, bet, bet kopumā, protams, nu jā. Jā, vecāku sapulces bij mūzikas vidusskolā, es atceros tur bij arī man kaut kāda šmuce tur vienreiz sanākusi. Bij, bij, manbij tur kaut kāda šmuce, kaut kāds rājiens. Kaut kāds bij, un zinu, ka tur bij mamma vai tētis, kas tur bij. Bija tai sapulcē, nu, bija tā. Bet tas man bij tāds stimuls saņemties un tikt, nu, konservatorijā. Varbūt, ja tādas šmuces nebūtu, es varbūt būtu arī tā, ai, peldi pa straumi, viss normāli, jau plāno kaut ko citu, tā tu arī aizej, ja, bet, lūk, vot tādi visādi pavērsieni dzīvē, kas tevi, tā sakot, īstajās krustcelēs nobīda pa labi vai pa kreisi. Un tas ir droši vien, ka būtiski. Nu tā, ko es atceros no savas jaunības, tad, kad man bij 15, 17 (pauze) 15, 17. Kaut kas vēl par skolu? Nu, Jūs jau tur maz izrakstīsiet teksta, ne? Kādas atmiņas, nu, tikai pasniedzējus, tos pasniedzējus noteikti vajag pieminēt. (Domīgi)...tos pasniedzējus vajag pieminēt.
A.M. Paldies par stāstu!
