Malavko - Stekels
JIRMV/MVa – VŠ 60
Maļavko, Kristīne Intervija ar Vladislavu Štekeli 2017.gada 25.aprīlī Maltas mūzikas skolā
Kristīne Maļavko (turpmāk K.M.): Ļoti jauki ar jums šodien satikties man! Sāksim mūsu interviju. No sākuma gribētu uzzināt par jūsu bērnību. Pastāstiet par savu bērnību, kur piedzimāt, uzaugāt?
Vladislavs Štekels (turpmāk V.Š.): Tā..Nu, esot dzimis ...Rēzeknes rajons taj laikā bija, Rēzeknes rajona Dukstigals. Pasta nodaļa bija savā laikā un Soboļeva sādža bija, pie Rāznas, Kaunatas pusē esu dzimis. Piecu bērnu ģimenē, pieci bērni mēs bijām ģimenē. Es pats jaunākais. Gadu vajag arī, kurā dzimis?
K.M: Nu protams.
V.Š: [19]45.gadā. Pēckara bērns. Smejos, ka esmu dzimis 29.februārī, bet pēc dokumentiem 1.martā K.M: ooo…(smejās)
V.Š: Agri man no dzīves aizgāja mammīte, (man bij tik 8 gadi), nu un tad visi mēs bijām tā… Vecākajam bija 21 gads un man 8. Visi 5 bērni. Apstākļi bija (pēckara laiks) diezgan smagi. Nu, (aizdomājās) neko darīt. Katrs no maniem 2 brāļiem, 2 māsām, katrs aizgāja dzīvē meklēt savu ceļu. Kā saka pelnīt, nopelnīt kaut ko, jo pēckara laiks bij ļoti smags, maizītes nebija, tā ka ļoti grūti bija. Nu bet tā neko, tētis…, tētis tiešām bij savos augstumos. Nu…, es agri sāku strādāt, kā saka lauku darbus visu, kas bija– gan rukšus barot, gan gotiņu slaukt.
Mācijos Kaunatas 7 gadadīgajā skolā. Tā kā māsa jaunākā taj laikā mācijās, nu un tad mani palaida skolā mācīties no 6 gadiem. Un tad es skolā no 6 gadiem aizgāju mācīties Kaunatas 7 gadīgajā skolā un šo skolu es pabeidzu (tātad [19]51. gadā es aizgāju un [19]58.gadā es beidzu šo skolu.)
Man māsas abas divas dziedātājas. Jā, abas divas un tas bij ļoti interesanti, ka viņas dziedāja…, eeeee… viena soprānu, otra altu. Un tad divbalsīgi. Man arī ļoti patika dziedāt un vienmēr bija mūzika uz TU. Dziedājām to, kas bija taj laikā apkārt, ko dzirdējām…, kur kas spēlēja, kur kas un tā un tā… Man bij ļoti laba balss, loti laba balss man bija. Tāpēc skolā vienmēr uzstājos koncertos.
K.M: Ooo cik jauki!
V.Š: Jau 7 gadīgajā skolā dziedāšanas skolotāja mani, kā saka…. Nu, vienmēr ar balstiņu dziedāju, mācīja teiksim pēc dzirdes, iemācos vārdiņus un tā… Nu, es vienmēr dziedāju, tā normāli dziedāju. Nu, un skolotāja ieteica – nuuu, varat pamēģināt mūzikas skolā. Nu es domāju uz internatskolu, jo ģimenes nav, tētis tikai, mammas nav. Tomēr uz mūzikas skolu aizgāju. Aizgāju uz mūzikas skolu, man bij 13 gadi. Mūzikas skola 13 gados. Uldis Balodis bija atnācis strādāt uz Rēzekni.
K.M: mm..un jūs pasauca?
V.Š: Nē, ne pasauca, bet es iestājos. Uldis Balodis un Belasovs bija un viņi kā saka taj laikā…,mmm… Mežinska, tagadējā. Bijusī Pukste, skolotāja. Tie bij tādi ceļmlauži. Rēzeknes mūzikas skolas celmlauži.
Iestājeksāmenos ne es notis pazinu, neko… Aizgāju kā nulle, bet dziedāju tā, kā laktīgala.
K.M: Tātad jums ļoti laba dzirde bija.
V.Š: (Nedaudz pietvīkst) Nu jā, dzirde laba. Es varētu teikt tā, ka mani mūzikas skolā uzņēma balss dēļ. Nu redz, ka tāds dziedošs puika. Nu jā, puika- 13 gadi! Tad man balss lūzums nebij vēl. Un ta es kā rāvu soprānā (abi smejās). Tad dziedāju tautasdziesmu, skolotāja bij pamācījusi. Dziedāšanas skolotāja bij pamācijusi tautasdziesmu…, nu ta kā norāvu viņiem! Tie pateica, ka šo puiku jāņem ir. Kur mani? Nu, saka…, nu kur? Uz diriģentiem tā ka 13 gados – nē. Nu, uz pūtējiem. Klarneti! Un tad es vienu gadu spēlēju klarneti, bet man tas tā, kā saka negāja pārāk pie sirds, man vairāk interesēja kā saka diriģēšana. Vienu gadu nomācījos, tad nakošajā gadā iestājos atkal 1 .kursā, bet jau diriģentos.
K.M: Āāā!
V.Š: Es vienu gadu nomācījos kā pūtējs lieki. Man vajadzēja no pirmā gada mācīt diriģešanu. Tātad 1.kursā es mācījos kā pūtējs un tad es atkal sāku 1.kursā mācīties kā diriģents.
K.M: Jūs varat droši parādīt savas bildes, kuras esat atnesis.
V.Š:. Tiešām! Tātad skolotāja Balode bija mana specialitātes un klavieru skolotāja. Te mēs trīs diriģenti, kuri mācījās diriģēšanu pie skolotājas Balodes. Es biju un Drobiševska Vanda, un tad bija Bartkeviča Janīna. Tā, tas ir mūsu izlaidums. Nu, vot, te mēs deviņi audzēkņi. Mūsu kursiņš bija šāds. (Parāda bildi) Audzinātāja mums bija skolotāja Slišāne. (Viņa vēl tikko kā beidza mūzikas vidusskolu un tā viņa palika strādāt tur uzreiz.)
K.M: Aaaa…
V.Š: Viņa arī bija beigusi Rēzeknes mūzikas vidusskolu ar vidējo izglītību un jau bija par audzinātāju, tā ka bija interesanti.
K.M: Tātad tā bija jūsu klases audzinātāja?
V.Š: Jā, tā bija mana klases audzinātāja! Nu tātad no šiem [stāsta par fotogrāfiju] tātad, te bija Beitāne Irēna, Lauma Pušpure, Emīlija Kozlova, Ligita Bērziņa, Vanda Drobiševska, Bartkeviča Janīna, Klāra Hmanoviča vai kaut kā tā – ebreju tautības cilvēks. Tad es, audzinātāja un Jānis Murmanis. Nu no šiem, tātad Rēzeknē, kas ir palikuši, ko es zinu: Bērziņa- viņa patreiz Varslavāna ielā dzīvo, viņas dēls ar sprogainiem matiem. Drobiševska aizsaulē aizgājusi. Ļoti labs bij cilvēks. Jāņa Mediņa, Klementa Mediņa dēla sieva – Emīlija Kozlova. Klements Mediņa, savā laikā bija Rēzeknes mūzikas skolā par pasniedzēju. Te bija Beitāne Irēna – Romalda Jermaka sieva. Bija komponists Romalds Jermaks un savā laikā viņš strādāja Rēzeknē, te viņi sapazinās un apprecējās, un bērni ir, tad izšķīrās un tad viņa ir Baltābola. Nu tas ir, ko es varu atcerēties par saviem kursabiedriem. [Parāda fotogrāfiju –Padomju Latvijas dziesmu svētki Rīgā, 1960.g.] Redziet, galvu var redzēt?
K.M: Jā…
V.Š: Redziet, melna galva. [19]60.gadā. Nē, gandrīz nokļūdījos, te neesmu es, melna galva. Nu, kur ta Štekels? Johaidī, vairāk sevi neredzu. [Tā arī neatrod sevi bildē] Te ar skolotājiem mēs visi esam. Tātad – Belasova, Belasovs, Slišāne, Uldis Balodis, diriģents, Pukste, taj laikā, Balode, Maksimenko un Fiskovičs. Mūsu izlaidums ar skolotājiem. Te tas pats, tikai ar Slišāni un Balodi. Te mēs stādam dzīvības kokus pie mūzikas skolas.
K.M: Oooo…Pie Rēzeknes mūzikas skolas jā?
V.Š: Jā… Tāpēc es saku. Mēs, beidzot skolu, gribējām atstāt atmiņu. Un no abām pusēm, kur iet tas taisnais asfalts, bija mums sastādīti dzīvības koki. Deviņi dzīvības koki. Vot, kādreiz gribētos paskatīties, vai vismaz kāds no viņiem tur ir, vai nav kāds dzīvības koks saglabājies! Vot, redziet [parāda bildi], kā mēs te stādam dzīvības kokus. Vot, te esmu es, te Bērziņa. Nu te visi. Lauma Pušpure, Vanda Drobiševska. Nu mēs viss kurss un katrs savu dzīvības kociņu iestādījām par atmiņu mūzikas skolai.
K.M: O kā…
V.Š: Nu te viens no maniem dziesmu svētku koriem. Tātad mans koris – Lūznavas profesionālās vidusskolas koris. [Parāda citu bildi] Un te ir manas kundzes izlaidums –Belasovs, Belasova. Nu un te Smuidra Štekele. Vot, te cik daudz smuko meiteņu un puišu. Es viņai šodien šo bildi parādīju, ta viņa bija stāvā sajūsmā. Saka: ”O, visus pazīstu!”
K.M: Vot, kāda atmiņa, ļoti jauki.
V.Š: Te ir koris “Ezerzeme.” Šoreiz te labi var redzēt tumšo galvu. Toreiz bija tādi kupli mati, man frizūra bij tāda… Jā… Un šodien frizūra tāda [izteiksmīgi] – kā vectēvam!
K.M: Ļoti skaists jūs esat!
V.Š: (Apmulst)
K.M: Starp jums, kursabiedriem, pastāvēja konkurence?
V.Š: Nē, konkurence kā tāda nebij, vienīgi bija tas, ka diezgan labs kurss bija. Taj laikā…,ēee…, ļoti daudzi gribēja uz konservatoriju. Taj laikā Mūzikas akadēmiju sauca par konservatoriju. Un, tai skaitā arī es. Pēc alfabēta mans burts ir “Š”. Pirmie, kuri uz konservatoriju A ,B, C, bet mans Š, un ta es paliku aiz borta. Neteiksim, ka aiz borta… Bet mani nozīmē, toreiz kultūras nodaļa nozīmēja darbā. Piedāvā vairākas vietas.Mani nozīmē uz Kaunatu. Jo es no tās puses. Es esmu Kaunatas puisis, kā saka. Tur Dukstigals, Čornaja. Tās ir manas dzimtās mājas. Tur man tētis un mamma atdusas, bieži atbraucu uz kapiņiem pie viņiem.Nu tas tā. Nu, un nozīmē mani uz turieni. Aizgāja Drobiševska, Beitāne. Aizgāja vēl kaut kas, neatceros. Trīs tikai varēja nozīmēt, jo kultūras nodaļa teica: “Mums arī vajadzīgi skolotāji!” Un ta es aizgāju uz Kaunatu strādāt par skolotāju – dziedāšanas skolotāju. Uzreiz nodibināju kapellu. Man forša bij kapella – saksofons, trompete, bungas un es pats akordeonu. Tālāk jaukto kori – kultūras namā. Vidusskolā vadīju dziedāšanas stundas. Kā dziedāšanas skolotājs biju. Pamatā viss, kas saistīts ar kultūru, tas bij tieši mans darbības lauks. Enerģijas man pietika. Man bij kapella.
Starp citu! Es pēc dzirdes visas melodijas ļoti labi uztvēru uz akordeona, un laba balss. Pirmās kāzas es nospēlēju 14 gados, jo biju otrajā kursā mūzikas skolā. Vens pats uz akordeona nospēlēju, viens pats kāzas. Atceros, ka saņēmu 5 rubļi. Taj laikā nauda!
K.M: Oooo…
V.Š: Nē, nu tas ir nuaaa…,kas atmiņā nāk.
K.M: Ja ja ja…protams
V.Š: 14 gados, jo 13 gados beidzu un 14 gados, nuu drusku iepazinos. Bet pamatā viss bija pēc dzirdes. Visas melodijas, kas apkārt kaut kur no filmām vai vēl kaut kur. Vai māsas tur padziedāja, tas viss man bij repertuārā. Nu, un kāzu melodijas, bet tas bij tā…
Kaunatā, tad es nomācīju, nostrādāju vienu gadu, jo obligāti bija. Un tad devos uz konservatoriju. Tā ka 1964.gadā es vienu gadu nostrādāju. [19]64.gada rudenī es iestājos Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijas mūzikas pedagoģijas nodaļā.
K.M: Mūsu Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu jūs pabeidzāt….
V.Š: Es [19]63.
K.M: [19]63…,[19] 63.gadā, jā.
K.M: Un tad jau uz Kaunatu…
V.Š: Jā…Uz Kaunatu mani nozīmēja. Es vienu gadu nostrādāju Kaunatā, vienu gadu. un tad aizgāju uz klātieni. Un, un …; biju pie specialitātes skolotāja, Imants Cepītis man bij specialitātes skolotājs, un brāļi Kokari. Viņi arī pa to lauku bij… Gido Kokars un Imants vasarā ciemojās savā laikā abi divi un ar ģimenēm. Mes bijām ļoti tuvi tādā ziņā. Nu tas būs drusku vēlāk par šo.
Tātad, tad…aizgāju uz konservatoriju. Es tur arī nodibināju blici savu. Naudiņa bij vajadzīga, stipendija bij maza. Un, tad ziniet, kāziņas…, vai vēl kaut kur. Pamatā bij kāzas – trombons, trompete, saksafons, bungas un es– sintezators, akordeons un balss – mūsu blice! Un kur vajag, tur mēs esam. Nu tā, haltūra. Negājām jau vagonus kraut! Iztikai, kā saka, pietika.
K.M: Kur jūs dzīvojāt?
V.Š: Es dzīvoju…Māsas savā laikā jau bij Rīgā. Atradušas darbu, strādāja Rīgā. Es ar jaunāko māsu .., nu, pie viņas dzīvoju. Tik daudz man nevajadzēja kaut kur citur. Es jau varēju būt tur. Pārdaugavā dzīvoju. Nu, un tas viss man tā..tā..tā.. ļoti labi. Babītē nodibināja meiteņu vokālo ansambli. Ar panākumiem, tur arī naudiņa sava nāca. Direktors atsūta mašīnu pēc diriģenta. Es atceros Volgu. Aizveda ar Volgu uz mēģinājumu. Tur bija dārzkopības tehnikums. Nu vienkārši pie kultūras nama vadīju meiteņu vokālo ansambli. Labas meitenes. Visur piedalījāmies. Braucu arī ar električku. Nu kā parasti. Es nomācījos četri gadi klātienē. Klātienē es nomācījos četri gadi.
V.Š: Kā es iestājos iestājeksāmenos. Viens ir kuriozs.
K.M: Pastāstiet (smaidu)
V.Š: Kuriozs, kuriozs… Kā es stājos konservatorijā. Mūzikas jautājumi…, tur neko… Bet tie bij padomju laiki…, un … Politiskā līnija bij tāda, kāda viņa bija. Es specialitātē – diriģēšana noliku uz 5 (5 ballu sistēmā), mūzikas teorija uz 4. Nu mazāk par 4 nebija. Visus priekšmetus šos te noliku. Un pēdējais bij eksāmens vesturē. Sacerējumu uzrakstīju (pasaka skaļāk) –Māksla pieder tautai. Un mēs tai iepriekšējā vakarā, iepriekšējā dienā… Mēs taču Raini nelasījām, neko tādu…, Veidenbaumu…, neko. Taj laikā arī mums tā nebij. Man bij brošūra, nu nejauši vienā no Rīgas kioskiem atradu – Māksla pieder tautai. Daudzi bij tādi, kuri uz brīvo tematu cerēja.
K.M: Jā, jā.
V.Š: Un, saprotiet, un tagad tikko kā tas temats parādījās, brīvais temats. Un es nezināju.. Tā man tūlīt tā pusgrāmatiņa uzreiz tika noplēsta. Un tās lapiņas uzreiz sāka staigāt. Nu bet zolīda bij skolotāja. Viņa redz, ka mēs mūziķi. Un tās lapiņas. Četri krustā bija. (Gandrīz čukstus sāk runāt) Es tur, kur melniem burtiem, to plāna… Un tad mazliet palasīju…aha! Tā lapa aizceļo… Bij kādas astoņas lapas, nu kā brošūriņa. Nelielas lapiņas. Un, tai vakarā viesnīcā Rīgā es biju paēdis, ļoti paēdis un pacienāts no visiem tiem, kuri izmantoja manu brošūru. Nu tas tā…
Nu un neviena trijnieka. Palika vēstures eksāmens. Vēstures eksāmens… Nu un vēsturē es biju… Nu kā vēsture… Mūziķis ir mūziķis. Izvilku vienu no jautājumiem – Krievijas dibināšana ap Maskavu. Nu es tur lēju, lēju, dibināju, dibināju to Krieviju ap to Maskavu (abi smejas). Un saprotu, ka tā Gintare, atceros kā šodien [saka]: Jūs ziniet, jums nav politiskās stājas. Es skatos, ka šūpo mani ārā. Vot , kur es saku kuriozs… Taj laikā par konservatorijas rektoru bij Jānis Ozoliņš. Viņš bij Dieva pirksts. Viņš taj laikā, kad es dibinu to Krieviju ap Maskavu, ienāk… Nu kā te jums iet? Nu, ziniet, kā eksāmenos ienāk. No kurienes jūs? Es saku: “No Rēzeknes.” Nu, no kurienes – es no Rēzeknes. Skatās grāmatiņu 4, 5, 5, 4, 5. Ko ta jūs viņu mokat? Gintare gribēja mani, ….es jutu, ka visu laiku… Nu.vot…,saprotiet, šūpo ārā.
K.M: Saprotu, jā.
V.Š: Nu tā, ka nav zināšanu un tā… Un direktora priekšā viņai nekas cits neatliek, kā ielikt man trijnieku. Nu ko jūs tur mokat to puisi, specialists, viņš jau mūziku pasniegs. Nu, un viņa ar gariem zobiem ielika man to trijnieku. Bij tā, ja trijnieks ir eksāmena, tad stipendiju nesaņem.
K.M: Un ko jūs tad darījāt?
V.Š: Ko es darīju? Nu, vot, haltūrēju, māsa palīdzēja, pēc tam jau kā blicīte bija, un tā…. Četrus gadus nomācījos un pēc tam… Vienā skaistā dienā… Pēc kora. Korī dziedam, paši diriģejam. Enerģija liku likām… Dzīve kā dzīve. Kā saka – ļoti labi. Vēstule cienījamajam Vladislavam Štekelam. Mhmhm… K. Students. Nu, es nepazīstu, es taču nezinu… Tātad, kā tas viss notikās. Tas viss notikās tā: viņš Lūznavas, tagad Lūznavas muiža kur ir. Toreiz bija Friča [Roziņa] Maltas sovhoztehnikums. Tas bij Maltas sovhoztehnikums, tepat Lūznavā.
K.M: Jā..
V.Š: Un Maltas sovhoztehnikumā par direktoru strādāja Konstantīns Students. Nu, un viņš gribēja tā… Viņš bija zolīds vīrs… Ļoti patika i mūzika i tā sabiedrisks, daudz ko izdarīja. Viņa nopelns ir šitās jaunas celtnes, tas ir viņa nopelns, kā saka tur – cepuri nost. Vienmēr viņam Volga bija. Rīgas viesnīcā viņu visi pazina. Tad, kad atnāca tā zīmīte, viņš atbrauca uz konservatoriju, aizgāja pie viena pasniedzēja, pie otra. Vot, pie Kokora aizgāja, tur pie Ozoliņa aizgāja, pie rektora. Prasa: Ir latgalietis pie jums? (skaļi pasaka) Jā! Štekels aktīvs tur, zini tāds, jā….
K.M: (Pasmejos)
V.Š: Nu un tad viņš mani uzaicina uz viesnīcas numuriņu. (Rīgas viesnīcas numuriņu.) Galdiņ klājies! (Pasmaida) Nu, uz pusdienām. Aprunāties. (Pamaina intonāciju) Ja jūs varat, tad lūdzu cienījamais atnākat uz tādu, tādu, tikos un tikos.. Nu, jau izrēķina cikos stundas beidzas. Pēcpusdienā, kaut kur ap pus trijiem.
K.M: Oficiālā satikšanās!
V.Š: Jā. Un tad es pieklauvēju, ienāku… Galdiņ klājies! Konjaks! Kā studentam … (Abi smejas) A taj laikā vēl un vakariņas.. Viss kas.. Nu, un tad sākās saruna…(Pamaina intonāciju, atdarinot Konstantīna Studenta balsi) Vot, tā tu no Latgales, un tā un šitā… Kā būtu, ja tu nāktu pie manis? Man vajadzīgs orķestri vadīt, kori vadīt, I bērnu dārzs būs. Es tev uzreiz dodu atslēgas dzīvoklim. A tur bij viesnīcas tipa vienistabu dzīvoklis. Un viņš tad saka, vot, brauc, un še, tev jau dzīvoklis ar visām ērtībām. Ar visām ērtībām, ar mēbelēm. Un es atbraucu – tā kā mājās.
K.M: Kādi cilvēki!
V.Š: Nu, bet viņš, viņš… Pēc tam es tikai uzzināju, ka viņš bij pie rektora, pie specialitātes skolotāja. Kas tad no Latgales man vajadzīgs.. Nu un tad jā. Par Štekeli varētu runāt, viņš tāds i aktīvs, i labi mācās, i sabiedrisks. Es biju komjaunatnes sekretārs. Pie tās pašas Ginteres, kas mani šūpoja ārā no vēstures. Es jau biju sekretārs un tad viņa baigā draudzene bija.
K.M: Nu jāāā…
V.Š: Atceries Kā tu mani šūpoji ārā? Kā Krieviju ap Maskavu dibināju? Nu, vot, tas viss tā sanāca. Un izrādījās tā, ka pēc 4.kursa. Es 4.kursu beidzu.. Un 5.kursā esmu neklātienē. Nu, un man piedāvāja darbu, labu algu, piedāvāja dzīvokli. A ko man vairāk? Nu un neklātienē mani atbalstīja, mani paveda… Rektors paveda… Ozoliņš ļoti labs cilvēks bija.
Nu un tad es atnācu. Nu un tā es tur uzreiz – i meiteņu ansambli, i vīru ansambli, i jaukto kori… Nu gribas sevi parādīt. Brāļi Kokari ciemos brauca… Taj laikā bij nu tā, nu tā…Man vienmēr bij pasākumi. Visur Štekels centrā… Vienmēr es biju tā…, nu vadošais. Toreiz bija audzēkņu konstingents pavisam savādāks. Es pateikšu tādi puiši, tādas meitas atnāca. Veterināri bij, zootehniķi, vai ne? Un meitas ar balsīm, puiši, johaidī. Vadi kori un pašam uz vietas viss. Ne tev braukt, ne tev kur ta tur dzīvot. Visu laiku esi Lūznavā. Toreiz bija Maltas tehnikums, tad Maltas sovhoztehnikums un kad mana kundze bija jau [direktore], tad jau bija Lūznavas tehnikums. Nu, vot tā, tas viss. Tad es beidzu konservatoriju neklatienē, 5.kursu. 1969.gadā beidzu konservatoriju un paliku darboties tur. Veco blici vēl atradu. Salasīju savu trompetistu, saksafonistu, kas man Kaunatā bij. Savs stūris, mani visi tur i šodien pazīst. Nu pazīst vecāka gājuma cilvēki. Tā tas bij. Nu un tad es visu laiku kora pamatā biju kordiriģents. Bet dārziņā strādāju ar mazajiem.
K.M: Nebij nekādu problēmu?
V.Š: Nav problēmu. Ar viņiem ar “ķipariem” tur un tā, un šitā, jo audzinātājas pašas, es tikai muzicēju, dziesmas mācīju. Nu un novadā vienmēr, tagad novadā, toreiz rajons bija. Kā kāds pasākums, tā Štekelim vajag uzstāties.
Ieraudzīja mani Balodis un saka: Nu, Štekel, tev koris ir, tev vajag būt rajonā par virsdiriģentu! [Rāda to laiku fotogrāfijas, komentē to saturu] Te bilde – Viļānos, Lakstīgalu salā. Vot, Uldis Balodis– virsdiriģents. Antons Matvejāns – Dricānu. Man pat fraķis ir. Es jau nediriģēju ar žaketi, bet ar fraku! Rēzeknes novadā jau. Redziet. Tajā laikā mans koris vienmēr bija viens no lielākajiem. Un skaitliski tāds koris uznāk….
K.M: Nu uzreiz tā …
V.Š: Nu man tvēriens bij uz tā, pieredze arī. [Turpina par fotogrāfijām] Zemkopības ministrija. Pēc tam taču mums bija Zemkopības ministrijas dziesmu svētki. Tur man ir, nepārspīlēšu. Viss kopā uz šodienu… Cik ir saglabājušies? Man ir 78 atzinības raksti.
K.M: Oooo, tas ir…
V.Š: Mana dzīves bagāža. Un, ja vajag tik, cik kāzu ir nospēlēts, tad tur viena liela…. Puikas auga, man abi divi deli. Un cik viņi jau ir sasituši, parasti māla medaļas dod muzikantiem, ziniet pēc kāzām.
K.M: mhm.
V.Š: Uz šodienu man ira liela kaste ar tām medaļām. Kad man jubileja , bija muzejā, šeit Maltā. Avīzē bij bilde. Man neprasīja nekas un es nepaņēmu līdzi. Tad viņi ābeļzarā tikai no koklītēm bij sakāruši. Kādas 40 tikai koklītes.
K.M: Oi (pasmejos)
V.Š: Nu māla (no māla) koklītes. Vai ne? A tur vēl arī mūzikas… tādi, tādi svilpaunieki! Kādi tur tik – koka, metāla – ļoti interesanti.
Skudras kungs, savā laikā paprasa…nu… Es, ka atvedu viņam Republikas goda rakstus, kā dziesmu svētki starp lauksaimniecības mācību iestādēm. Tā man tur bij 1., 2. vieta. Nu pamatā pirmās vietas. Bet arī bija, ka tu cīnījies. Nu, kādreiz arī otrā vieta bija. No 1994. gadā es jau kļuvu par lauksaimniecības profesionālo skolo koru diriģentu. Pirmie dziesmu svētki man bij [19]94.gada Višķos
K.M: Jā…
V.Š: Višķos, mani pirmie kā virsdiriģentam. Jā… Tātad tas arī bij pamatā ļoti liels gods. Mans koris turpat iekšā bij, bet es vēl diriģēju Republikas pasākumus. Un vienmēr pa diviem gadiem bija zemnkopības ministrijas dziesmu svētki. Jo šī iestāde skaitījās pie zemkopības ministrijas. Un pēc tam vienalga tas pats palika un es paliku pie tiem virsdiriģentiem. Tad, kad aizgāju pelnīt algu. Bij tādi kori, tādi kori… Ir ko atcerēties, ir bildes. Es te tikai vienu no koriem parādīju. Man ir no katriem diezsmu svētkiem. Ja es jums visu atvestu, tad būtu tur….
K.M: Albums (abi smejas)
V.Š: Nu ne albums....
K.M: Pat 10 albumi? (smejos)
V.Š: Varbūt ne 10, bet es parādu tikai vienu bildi. Nu, re, jaunie puiši, redziet jaunas meitenes. Formas, redziet, un diriģents. Tā ka tā. Tāds mans dzīves gājums. Manā apaļajā jubilejā… Skudras kungs kaut ko man… Virzīt uz Republiku par apbalvojumu, laikam cik es sapratu. Bet man no zemkopības ministrijas bij atzinības raksts. Tā tas arī palika, i tā tas kaut kur, i nezinu. Tagad es i klusēju. Nav un nav, un nevajag. Es no tā nepalikšu,kā saka..
K.M: Protams.
V.Š: Viņi bij sajūsmā, ka es vēl uz galda uzliku i rāmīšus, i lielajos vākos. Tos godarakstus, tomēr 78! Jā, nu jā. (Pasmaida) Man ir viņi saglabājušies visi. Nu kā tie, kas ir, ko es atradu. Ir iespējams, ka kura varbūt arī un nav.
Tā. (Padomā) 1974. gadā es apprecējos. Starp citu, mana sieva arī bij konservatoriju beigusi. Otra Štekele, arī konservatoriju beigusi [atkārto]. Vot, te viņa, šite.
K.M: Viņa mūzikas vidusskolā arī mācījās?
V.Š (Skaļi) Viņa taj pašā… Rēzekni beidza!
K.M: To pašu?
V.Š: Manā korī, kad es valsts eksāmenu liku, viņa dziedāja manā korī. Jo es liku valsts eksāmenu. Nu, noslēguma kori.
K.M: Mh..jā…
V.Š: Ar kori liku. Uldis Balodis, kā saka vadošais…, nuuu… Un viņa dziedāja manā korī. Bet tā sanāca…
K.M: Jā…
V.Š: Jo tā sanāca, ka sapazināmies un [19]74.gadā apprecējāmies. Nu, vot, divi puiši. Normunds un Valdis. Nu Valdi pazīstat?
K.M: Jā pazīstu.
V.Š: Nu, vo,t abus divus. Nu. Vot, tie ir mūsu puiši… Mazbērni arī paldies dievam… Turamies… Nu dzīves gājums bij tā… Tad es varu drusciņ ilgāk? Ātri nepaspēju neko pateikt. Tā…, t ātad…Rupainis… Jūs droši vien esat dzirdējusi… Jāzeps Rupainis bij pirmais mūsu skolas direktors savā laikā.
K.M: Nē…Laikam, ka nē…
V.Š: Bet tas jau labu laiku atpakaļ. Par mācību daļas vadītāju Kancāna kungs strādāja – Henrijs Kancāns. Ļoti labi cilvēki bija. Un tad izrādās, ka…, eeeee… [19]91… Tā… , Un tad mani…mani mani mani mani…, tūlīt pateikšu…
No [19] 88. Līdz [19]91. gadam mani parāva uz Rēzeknes pedagoģisko skolu par mūzikas nodaļas vadītāju. Pedagoģiskā skola, Rēzeknes. Es kori atstāju Lūznavā.
K.M: Jā…
V.Š: Nu tā, tas man bij sirdslieta. To es atstāju. Tad no [19]88. Līdz [19]91.gadam Rēzeknes pedagoģiskās mūzikas skolas pasniedzējs. Tātad es biju nodaļas vadītājs, kur taj laikā…, eee…, mācījās bērnu dārza audzinātāji un mums viņiem jāpasniedz obligātās klavieres.
K.M: Mmmmm…
V.Š: Klavierspēle.
K.M: Jūs bijāt kā pedagogs!
V.Š: Jā. Klavieres…, man, man. Klavieres nebij speciālas, bet es ļoti labi spēlēju klavieres. Nu kā… Nu vienkārši…
K.M: Nu padevās!
V.Š: Mani iecēla par nodaļas vadītāju. Galvenokārt direktore…, Kozlova aizgāja uz turieni… Mani aizvilka…, Kozlova bij savā laikā macību daļa…Lūznavā… Un viņa pārcēlās uz Rēzekni par mācību daļas vadītāju, uz turieni. Nu un tad viņa redz, ka šito puisi vajag uz turieni… Un tad es braukāju…
K.M: Rēzekne-Lūznava.
V.Š: Lūznavā dzīvoju, braukāju uz Rēzekni darbā un vakaros vadīju kori. Lūznavas kori. Tātad un tur līdz [19]91.gadam.
Savā laikā, mēs ar ciema padomes priekšsēdētāju Kancāna kungu Maltā. Ciemats Malta un [viņš] saka: “Vajadzētu tur kaut kā interesanti. Mūzikas skolu nodibināt. ” Pārrunājām, pārrunājām… Nu tas arī palika tādā bērna autiņos. Nu kā…, Interesanti, tomēr ciemats un mūzika, un vēl kaut kas…
K.M: Jau kaut kādas idejas, ļaus izpausties.
V.Š: Man jau bij tāda doma…Taču ir iespēja, ir iespēja nodibināt. Taj laikā par kultūras ministru strādāja Raimonds Pauls.
K.M: Jā?
V.Š: Jā, tas man jau bij pazīstams. Neteiksim, ka uz TU, bet viņš zināja, kas ir Štekels. No profesionālo skolu daiļrades mani jau pazina. Un tad vienā skaistajā dienā Kancāna kungs man zvana (skaļi runā) “Dzirdi Štekel? Davaj dibinam Maltā mūzikas skolu!” Man mute atvērās. Otrā dienā es biju pie viņa. No [19]91.gada Maltas mūzikas skolas direktors. Mūzikas skola bij, nu kur vecā skola…
K.M: Jā…
V.Š: Ak dieviņ, kādu es viņu saņēmu. Tur bij krievu skolas. Krievu vidusskolas 1–4 klašu,…eeee… vispārizglītojošo…
K.M: Skola?
V.Š: Skola, jā… Mācījās 1–4 klases. Tur bij kādreiz partijas komiteja, nemelošu, kurā gadā, partijas komiteja bij, ēka. Tur izlaustas bij sienas, starpsienas, un uztaisītas lielas telpas, klases. Kad man teica, ka man šite jāstrādā… Jūs ziniet! Ēēēēē, es sāku smieties, palika interesanti.
K.M: Nu, nu….
V.Š: Tur varēja nokrist…. Jumts caurs… Logi izsisti…, emmmm.
K.M: (smejos, vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi.) Nevar iedomāties pat.
V.Š: Jēzus Marija, es 3 gadus (bez atvaļinājuma) kamēr to skolu dabūju…
K.M: Gatavu, var teikt!
V.Š: Jā, gatavu. 8 starpsienas atpakaļ iemūrēju, lai būtu kabinetu sistēma. 8 starpsienas. Jo, saprotiet, tur bij izlauztas viņas! Un tad no rīta mācījās 1–4 [klase], un tad man pēcpusdienā mūzikas skola. Bija tāds Ušpelis – autovadītājs. Tur bij autoskolas mācības, arī stundas. Šis bij tik dusmīgs, ka es tur iegāju… Nu, neieredzēja mani… Nu kā neieredzēja, ka es tur viņam maisos pa kājām..
K.M: Nu…Tas skaidrs.
V.Š: Bet nu, tas ar laiku viss nomierinājās un viss nokārtojās. Tad beidzot, kad es paliku viens saimnieks, tad es tur varēju… Ziniet, taj laikā… Es tā atvainojos, ka tā teikšu. Taj laikā bij tādas tualetes, kur liels bunduls augšā, truba un tur divi ķieģelīši. Tu vari to noraut un tev acis grauž, kad tu ieej. Nu mūsu laikos jau tā nav. Bet taj laikā bij tā, kad tu ieej tualetē, tad tev acis grauž no tā visa.
K.M: (Smejos)
V.Š: Ļoti atvainojos, no urīna. Un, kamēr es to visu, vai dieniņ. Es katru gadu tur….liku, liku, liku, liku. 3 gadi vispār… Vispār bez atvaļinājuma. Paldies Kancāna kungam, ka viņš mani atbalstīja, ka taj laikā bij iespēja dabūt līdzekļus, ka mēs varējām sakārtot to visu. Tāpat jāsaka paldies arī Skudras kungam, kas man palīdzēja. Uz šo dienu viņa ir… logi nav nomainīti, bet iekšā tomēr…
K.M: Tagad jau jā..
V.Š: Labi tā kabinetu sistēma vēl tā pati. Akustika… un viss. Man žēl zāles. Par pārējo es nenožēloju, bet zāle tur laba. Un tas arī mans nopelns, ka es no sporta zāles uztaisīju zāli. Tā bij sporta zāle ar izsistiem…. Grīdas nomainīju, uztaisīju skatuvi. Flīģelis… Viss mans dzīves gājums tur pamatā ielikts.
Nu un tas…taaa..Tā pamatā.
Kristīnīt! Tā, tā, tā, nu, vot, tā. Nu uz šodienu muzicēju… Man patīk akordeonu uzspēlēt kādreiz. Pahalturēt pie klavierēm. Nevis tā, ka uzspēlēt, bet tā uzreiz tēma kāda… Harmonijas… Lai nebūtu kaut kāda tur muļķība, bet arī, lai kaut kas tur veidotos.
K.M: Varbūt jūs varat tagad kaut ko?
V.Š: ooooj (nopušās) nu nē,nu nē nu nē..
K.M: Nu nē? (smejos)
V.Š: Man liekas jūs esat dzirdējusi kā es kādreiz mūzikas skolā klavieres.. Nu vot, Kristīnīt, tas tā. Tas tāds mans dzīves gājums. Paldies dievam uz šodienu viss ir.
K.M: Bet ar mūziku jums tā visa dzīve ir…
V.Š: Visa, vienā laidā, vienā laidā, jā. Nu es saku, man ministrija… Visu laiku ministrijas atzinības raksti. Vienmēr man bij tie pasākumi.
Konservatorijā kā mācījos man solfedžo padevās. Vai ne? A tur bij tādi rīdzinieki, atceros Juris Kroplis: (pamaina intonāciju) “No Rēzeknes!”
K.M: Uzreiz attieksme…
V.Š: Solfedžo kā uzrakstu, tad prasa:”Parādi… kas tur trešajā taktī, kā tur bass iet.” Četrbalsīgus diktātus rakstīja. Konservatorijā jau neraksta divbalsīgi vai vienbalsīgi tur raksta četrbalsīgi. Nu gadās kāda kļūdiņa un tā. Ja tu to horizontāli uzrakstīji, tad harmoniski tur uzreiz saliec kopā… Aha, tur uzreiz… Aha… Kāpēc tur tai balsvedībai jābūt tādai un tādai. Lai nebūtu paralēlas kvartas, kvintas. Tad bij tāda Skrobe, viņa saka: “Nu ko tu tāds no Rēzeknes?” (Pamaina intonāciju, pasmejas) Nu, bet tas tā! Es biju pateicies Studenam Konstantīnam. Es biju viņa labā roka, nu kā labā roka. Labā roka tā viņa, ka kaut kur, kaut ko.
K.M: Mhm…
V.Š: Kā saka “пробить.” Viņš uzreiz... Es saku: ”Man šodien koris.” Rīt novadīsi! Braucam, ņem akordeonu braucam!
V.Š: A tur bij pirmā pirts, pie ezera. Bij pirmā Somu pirts. Un taj pirtī man bij izlaidums taj pirtī. Taj pirtī bijuši tādas slavenības – Gunārs Ordelovskis, divas nedēļas nodzīvoja mans Kokars ar ģimeni un vēl viņa draugiem, Gido Kokars brauca zivis ķērām Rāznā.
K.M: Jā…. (Pasmaidu)
V.Š: Un vienmēr...
Es zinu viena epizode bija. Jo taj laikā bij padomju laikos. Tev, kā saka, kas atbrauc kāda komisija, tu viņus labi uzņem un es ar akordeonu baigi forši tā nodziedu labas dziesmas. Nu vajadzēja krievu gabalus. V dolj po piterskoj, kā norāvis un tā...
K.M: (Smejos) Jāā!
V.Š: Zinu, ka vienreiz bija tāda epizode. Nu, nu… Es paēdis, ierāvis kādu čarku, kā saka. Ne jau piedzēros es. Kā kāzās, piemēram saka: ”O, muzikanti nodzeras.” Nekā! Ja tu negribēsi, tu nenodzersies.
K.M: Nu jā.
V.Š: Nu un tad vēl viena epizode bij atceros kā šodien. Taj laikā valdībā bij tie, kas tā naudu dalīja. nNo Maskavas kaut kādi. Tika labi uzņemts pie Studena. Direktora, jā! Un labi sagaidīts un pavadīts. Uzreiz “Moskvičam” atradās nauda. Pēc dienām trijām direktors saka: “Štekel! Braucam uz Rīgu pēc Moskviča jaunā!”
K.M: Oooo..
V.Š: Vot tādi bij tie laiki arī. Es negribētu to visu novelt, ka... oooo tur tā un šitā… Arī tur tā. Bet ziniet, tur tādi cilvēki, tāds laikmets tas bija. Tas bij tāds laiks. Tam visam izejot cauri, tu, kā saka vari vērtējumu dod tam visam.
K.M: Jā…
V.Š: Un nebij nemaz tik slikti kā mēs tagad…. Bez šaubām brīvība ir brīvība, tas ir ļoti labi, bet nebija jau arī slikti... Es, kā mūziķis, jutos ļoti kāpēc. Mani visi cienīja, mani visi tā.. Es biju vienkāršs, es biju cilvēcisks.
K.M: Mhmhm….
V.Š: Ar visām attieksmēm, ar visu... Un tagad kur aizbraucu…”Ooooo, tu man taču kāzas spēlēji!” A kur es varu to visu atcerēties? Jēziņ, jēziņ… 100 pārspēlējis kāzas, vai nē… Aizbraucu uz [neskaidri] veikalu man jumtu pasūtīt. Saka: “A tu manam brālēnam kāzas spēlēji” Brālēnam kāzas spēlēji! Aizbraucu uz servisu- “A tu man kāzas spēlēji.” Es saku, nu paldies, paldies. Nu tas tā… Nu es uzskatu, ka man tas dzīves gājums un tas mūžs ir nodzīvots godam. Būtu vēl es strādājis par mūzikas skolas direktoru, bet saprotiet, savā laikā, aizejot pensijā, bija tāda tendence –70 procentus no pensijas grieza nost. Nē, nu bija pieņemts likums. Man neapmaksāja strādāt.
Mans hobijs tagad ir bites. Es cukuru nepazīstu, tikai uz medus. Kafija uz medus. Viss uz medus. Tikai medus. Un ziniet tā darbošanās ar bitēm, tā aura un, ka viņas tur man apkārt. Un tā un šitā.. K.M: Nu jā.. Nu vot tā.., Kristīnīt, ..
K.M: Milzīgs jums paldies tādu interviju. Ļoti bija jauki..Es te klausos ar atvērtu muti gandrīz.
V.Š: [Gandrīz vienlaicīgi runājam] Tas bij mans dzīves gājums.
K.M: Bija ļoti interesanti jūs klausīties… Es vēl te sēdētu un klausītos…
V.Š: Varbūt es varētu vēl kaut ko… (Padomā) Bet nu tas nē… Būtu interesanti, ja kādreiz es paņemtu tos godarakstus, jo tur nevar uzreiz atvest tā… Tur ir tikai rāmīšos, biezajos vākos. Nu tur viņus.. Tur, tur, tur reizes trīs jābrauc, lai atvest visus. Laukos stāv mājās. Kā saka, mazbērniem. Kādreiz pateiks: “Ooo, dzeds…”
K.M: Nu vēl…
V.Š: Nu jā…Nu bet, Kristīnīt…
K.M: Bet es jums arī gribētu pateikties..Izteikt milzīgu paldies. Bez jums..Es kā tagad atceros. Mana māsa vēl mācījās mūzikas skolā
V.Š: Jā…
K.M: Es kā atnāku pie viņas..Jūs uzreiz: “Duetiņu kaut kādu vajadzētu ar māsiņu!”
V.Š: Jā…
K.M: Es vēl nemācījos, mūzikas skolā…. Jūs tad mani tāa arī…
V.Š: Nē, nu bet redziet, bet vajag cīnīties par to..., vajag cīnīties... Es teikšu vajag atrast savu vietu dzīvē. Nevajag ieskriet tā…(Uzreiz kaut kur tā) Vot saka: ”O, es apprecējos!” Nu tas viss nāk… Nāk ar laiku. Bet vajag tā, lai tas viss nebūtu tā, ka... Ooo tur man tur jā. Tur es tur kļudu...Un tā, un šitā… Un pēc tam mokies... Un bērni… Nezini ko darīt... Un vēl gribas vēl… Vajag izdzīvot visus posmus dzīves. (Pasaka izteiksmīgāk) Izdzīvot! Un, ja ir iespēja izdzīvot, tad atnāks savs laiks, un tad kādreiz pārdomājot savu dzīvi. Būs interesanti, kā saka, visu atcerēties… Man prieks… Man prieks! Es kādreiz, vot... Man ir ļoti laba redzes atmiņa, es kādreiz arī notis redzu, teiksim... Un, piemēram, es redzu tagad to bildi, kur jūs ar Ritu [mana pirmā mūzikas skolas skolotāja-Rita Zujeva]. Jūs ar vijoli rokās un viņa blakus.
K.M: Ā. Tā bilde bija pēc 8.klases konkursa. 2014.gadā es piedalījos stīgu instrumentu spēles nodaļā. Pie vecmāmiņas stāv tā bilde un avīze.
V.Š: Avizē! Vot es to pašreiz redzu. Redzu… Es uz to bildi… Neteiksim, ka burtiski redzu, bet es atmiņā redzu viņu. Saprotiet?
K.M: Mhm… (smaidu)
V.Š: Un vārdu sakot, tādā ziņā man bij ļoti laba redzes atmiņa. Piemēram, ir arī skaņdarbi... Es tās notis redzu… Aha!Tur bij tā,tā, tā, tā… (Pasmejās) Nu tas tā. Redziet, varbūt tāpēc, ka tā bērnība ir tāda ļoti, ļoti… Varbūt tas, ka dzīves gājums bij tāds pasmags. Tas laiks bij toreiz tāds. Tāda nabadzība, tas viss..Vai dieniņ, vai dieniņ. Šodien ir ko pārdomāt un tā. Un, ja tu cilvēks, priekš visiem pārējiem visu darījis tikai labu…Tāpēc arī šodien tik daudz to pateicību… Nu visa dzīve…Un manējie dēli..Kaut kur arī haltūrē…
K.M: Turpina ceļu…
V.Š: Turpina, turpina… Kas ir ļoti labi? Ļoti labi tas, ka visi tā, tā, tā…Man abas māsas un kādreiz, kad viņas atbrauc uz kapu svētkiem. Un, ka mēs varam vēl akordeonu, mājās uzdziedāt.. Atcerēties jaunību. (Smaida)
K.M: Jā…
V.Š: Tas ir skaisti… Tas ir skaisti! Bet man, es teikšu, laikam tāda dzimta ir. Vecākajam.…mmmm…, pareizs. Vidējais brālis aizgājis mūžībā. Vecākajam brālim 89. Rēzeknē dzīvo. Vecākā māsa Rīgā– 84 [gadi]. Jaunākā māsa Rīgā– šogad būs 80. Nu un pats jaunākais... Neteikšu cik! (gandrīz smejas) Bet nu… Ne-e, neteikšu cik… Spējīgs visu, kā saka darīt. Nu laikam gēni tādi. No vecākiem… Bet redziet kā visa mūsu rados… Ar dieva palīdzību…
K.M.: Ko jūs gribētu novelēt JIRMV pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?
V.Š: Pašreizējiem pedagogiem es gribētu novēlēt, lai iecerētie sapņi audzēkņu attīstībā piepildītos. Katrs skolotājs, skatoties uz savu audzēkni, kaļ kaut kādus plānus par tā audzēkņa nākotni. Audzēkņiem neapstāties pie sasniegtā kā vienmēr turpināt, turpināt pilnveidoties.
(8.minūte) stāsta un parāda bildes. (Bet pēc tam..Intervijas beigās es biju nofilmējusi video, kur viņš stāsta par tām bildēm.)
V.Š.: Kas vēl interesē, Kristīnīt? Tad viss? Vai vēl kas?
K.M: Nu laikam viss. Milzīgs paldies jums par atsaucību un skolas vēstures lappusēm veltīto laiku!
V.Š: Lūdzu! Nav jau par ko.
