Mangulsone - Ankipāns
JIRMV/MVa – RA 61
Mangulsone, Dace Intervija ar Rolandu Ankipānu 2017. gada 9. maijā J. Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā plkst. 12.10, intervijas garums – 20 minūtes.
Ziņas par intervējamo: Rolands Ankipāns dzimis 1943. gadā Ludzā. Mācījies Ludzas mūzikas skolā un Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Strādājis vairākās Rēzeknes novada skolās, kā arī Rēzeknes 5. vidusskolā. Šobrīd – pensionārs.
Dace Mangulsone: Liels prieks jūs šodien redzēt un prieks, ka atsaucāties uz mūsu aicinājumu atcerēties mācības un laiku Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Kas jūs vispār stimulēja pievērsties mūzikai un kas jūs aicināja mācīties?
Rolands Ankipāns: Jā... (noklepojas), nu redziet es, jau mācoties Ludzas rajona Ciblas vidusskolā (tāda bij`, ja?), un mana mamma kaut kā ievēroja, ka es ļoti interesējos par kāda akordeona spēli. Pieņemsim, tur upmalā notika zaļumballes, kā tajos laikos, akordeonu spēlēja kāds muzikants, nu es tur maziņš, pār plecu pāri pārkāries, un skatos, kā viņš tur ar pirkstiņiem saviem staigā pa to klaviatūru. Nu kaut kā tā. Tad (noklepojas)gāja laiks, mazliet tā jau kļuvu tāds gados varbūt stabilāks, kā saka, i bij` dzimšanas diena, tad mamma sadomāja, ka manam krusttēvam palūgt, lai man viņš uzdāvina harmoņiku. Jā, krusttēvs labprāt uzdāvināja. Bet kādu... Uzdāvināja tādu harmoņiku, kuru es nesapratu, kā viņu spēlēt – uz vienu pusi tā skan, ka velc, kopā – tā. (rāda ar rokām kā) Saproti? Ir tādi. Tādas harmoņikas, ne tā ka tikai ka krievu hromkā ir – uz vienu pusi spēlē tā skan, pieņemsim Do, uz otru pusi spēlē jau būs vai tur Re, vai tas pats taustiņš, ja? [...] Es to pats nekad nevarēju saprast un nesapratu to vispār sistēmu. Ja tagad būtu, es noteikti kaut ko saprastu. Jā... (noklepojas) Nu tad it kā mums tā nederēja, nu tad vajadzēja mainīt uz parasto krievu hromku. Nu tad nopirka to krievu hromku Ludzā. Un tā kā mana mamma bija pati ļoti tāda muzikāla, viņa bija dziedātāja tāda, nu kā dziedātāja pašdarbības kolektīvos, ar labu balsi apdāvināta, ļoti tāda - patīkams soprāns. Viņai arī ļoti patika, ka spēlē, muzicē. Un viņa pati pirmā man sāka mmm.. ee... lasīt melodiju pa tiem taustiņiem, kaut kādus tur, kādu Suliko, pieņemsim, kādu gruzīņu tautas vai ko. Nu tā vienkārši kaut ko. Nu viņa paspēlē, un es atkārtoju. Viņa man paspelē priekšā – es atkārtoju. Nu tā pakāpeniski, pakāpeniski...(sasit plaukstas) Tad es piemeklēju pats kreiso roku, un tad juta, ka man, tā liekas, tā lieta padodas, un eee... nospriedām, ka vajag pamācīties akordeonu. Un tad Rēzeknē, braucu uz Rēzekni, uz Rēzeknes bērnu skolu spēlēt akordeonu kādus gadus varbūt trijus. Un tad Ludzā parādījās mūzikas skola vai atvērās mūzikas skola ar akordeona klasi, i tur es pamācījos gadus nezinu cik, bet nenobeidzu es viņu, te pamācijos tikai. Jā... nu tā es apguvu akordeona spēli un tā viss, un tā patikās. Un vēlāk kaut kā iedomājāmies, ka nu varbūt vajadzētu ar mūziku dzīvi saistīt. Nu varbūt ne tā kā akordeonistam, bet tā nu ka tu darbosies ar... ar plašāku, nu kā [...], kolektīviem, ar tautas masām (sasit plaukstas) vairāk. Nu un pievērsos tai profesijai kā kordiriģenta profesijai, un tā iestājos sešdesmit, 1961. gadā mūzikas vidusskolā. Nu tā tas sākums tāds.
D.M.: Un kā... Kuri bija pedagogi?
R.A.: Ā... nu ja... (noklepojas) Bet tad bij` pārtraukums, kad iesauca Padomju armijā uz trim gadiem. Un es tik atgriezos 1965. gadā. Kad es iestājos, tad direktors bij` Balodis, un, kad atnācu no armijas, jau bija direktors Belasovs Eduards. (noklepojas) Nu... ee... mana profesijas vai, kā pareizi saka...
D.M.: Specialitātes.
R.A.: (pēkšņi)...specialitātes skolotāja bij` Antoņina Mežinska.
D.M.: Mmm...
R.A.: Antoņina Mežinska... (aizdomājas) Jā, audzinātāja bij` toreiz Anta Keiša tagadējā Milaševiča, audzinātaja tajā laikā bij`. Nu jā, nu klavierspēli, ā... (atceras) klavierspēli arī pasniedza Milaševiča, ja? (nopūšas) Teorētiskos priekšmetus – harmonija bij` Fiskovičs... (aizdomājas) a vai tik nebija solfedžo Žugova Anna un mūzliteratūra [mūzikas literatūra] Žugova Anna? Ja... Tad vēl, protams, es izvēlējos, ee... kā jau zēniem vairāk patīk, man pūšaminstrumenti arī interesēja, izvēlejos trombonu kā obligāto. Jums tagad ir tie obligātie tādi?
D.M.: Nē, mums tagad tā tikai klavieres klāt pie specialitates.
R.A.: (pārtrauc) Varbūt ne, nu ja... mums varēja izvēlēties arī (sasit plaukstas) tādu nu vot. Un es izvēlējos trombonu pie (sasit plaukstas) Valdis, man liekas, Āboliņš uzvārds, Āboliņs Valdis. Ja, nu, tā es tur nu minimāli kaut ko es apguvu. Nu vot tādi tie priekšmeti bija.
D.M.: Jā...
R.A.: (pēkšņi atceras) Ā obligātie... obligātā dziedāšana bija, nu tā kā jums tas noteikti ir. Obligātā ir?
D.M.: Obligātās tagad mums vairs nav.
R.A.: Nav?
D.M.: Nē.
R.A.: Obligātā solo dziedāšana.
D.M.: O!
R.A.: Jā! Stunda vesela, ar tevi nodarbojas speciālists – vokālists, nu kas, kas dziedātājs. (sasit plaukstas) Tāds Ragovskis bij`mums tajā laikā. Jā... nu... (sasit plaukstas)
D.M.: Jā, tagad nedaudz savādāk laikam.
R.A.: Varbūt arī. (noklepojas)
D.M.: Vairāk specialitātei. Kā jums vispār skolā pasākumi, kādi īpatnēji koncerti vai konkursi notika?
R.A.: Ziniet? Es pa konkursiem kaut kā tā neatceros tādus sevišķi. Nu noteikti bija kādi diriģenu konkursi bija, ja? Koncerti... (noklepojas) Nu mēs visi, kas bijām, kas mācījās, kordiriģēšanu studēja, visi taču dziedāja eem... pilsētas korī. A toreiz bija jauktais koris ee... „Ezerzeme”. Ā, tagad ar`! „Ezerzeme” nosaukums.
D.M.: Jā.
R.A.: Bet toreiz vadīja Balodis to „Ezerzemi”.(noklepojas) Tātad obligāti bij` jādzied tur. Nu tur tā uz mums pamatā i pat bāzējās tā, uz mūzikas skolas audzēkņiem. Tur no malas atnāca pilsētnieki, bet pamatā varētu teikt, ka bija audzēkņi gan meitenes, gan zēni. Ja... nu, (nopūšas) kas vēl... nē, nu orķestrī es nekādā nespēlēju toreiz. Tikai jā, tikai bij` koris. Bet ja vakari, jūs sakāt kādi vai kas, man atmiņā tikai ir karnevāli vai Jaungada balles (noklepojas), jo tas bij` interesanti, ka muzicēja paši audzēkņi – spēlēja balli, paši audzēkņi, ja? Vot skolotājs Fiskovičs vadīja estrādes orķestri, nu, protams, mūsējie puiši tur spēlēja – vot Raitis Raibais, piemēram, klavieres spēlēja, tad te tāds Pudlāns kontrabass bij`, nu saksofonisti bij`, tā ievērojamais tas Sanktpēterburgā Pašiono Jazzband [neskaidri] tāda ir, viņš iebraucis Rēzeknē. Tas saksofonists spēlēja. Nu toreiz tā ļoti daudz, nezinu, kā tagad, ļoti tā spilgti izpaudās tie instrumentu solisti – vai trompetisti, trombonisti, saksofons – tie visur figurēja tādās ballēs un tā paspēlēja tādu, kā mēs sakām, vieglo mūziku, kādu kas tā gāja pie sirds arī mums visiem. Jā...
D.M.: Jā, mums arī vakari notiek, bet jau vairs nav tik, paši mēs vairs tik ļoti nemuzicējam laikam. Kā vispār tur kursā audzēkņu dzīve, kā attiecības? Draudzīgi taču?
R.A.: Nē, nu attiecības, protams, vienkārši, ka, redziet, mēs jau, ja es runāju par sevi, pieņemsim, es jau biju vidusskolu beidzis, es jau biju armiju izgājis (uzsit pa galdu), ja? Nu... pret mani tā varbūt (iesmejas) tā pat savādāk nekā pret citiem varbūt izturējās gan arī varbūt pedagogi, tāpat tie skolēni, jo, nu, liela daļa taču bij` pēc devītās klases? Varbūt jums tā pat arī.
D.M.: Jā.
R.A.: Pēc devītās klases, ja? Ko ta salīdzināsi pēc devītās klases kādu, kuram cik tur gadu, un ka jau tādi tur vīri un tā, un tādos gados. Bet nē, attiecības bij` ļoti normālas, ļoti normālas attiecības, saprotošas. Cienījām viens otru un pāri nedarījām viens otram, jā...
D.M.: Varbūt kādas, nezinu, īpašas atmiņas par kādu notikumu savā kursā?
R.A.: Nu... notikumi kādi... nu, tajā laikā bij` populāras saucamās rudens... bij` populāri rudens novākšanas darbi kolhozos. Vot vajadzēja braukt, pieņemsim, uz nedēļu uz kolhozu vākt kartupeļus, lasīt. Nu, tur jau tad i savādaka dzīve!(sasit plaukstas) Puiši un meitenes visi kopā, tur tā visa tā, kopā vienā tajā, nu audzinātāja blakus, vienā telpā viss zem viena jumta – gulēšana, ēšana viss. Nu, tur visādas muļķībiņas tādas ar zobu pastām ko tur padraiskojās, ziniet, kaut kur tur paālējās, bet nu neko tāda, kas būtu pateikt – „O, šausmas, o, šausmas!” Nē, tajos laikos, es nezinu, diezgan tā pieklājīgi izturējās viens pret otru un muļķību tādu lielu nedarīja. Tādas draiskulības, teiksim tā. Nu tāds varbūt ir palicis kaut kas atmiņā, ka tas bija interesanti tā, no savām mājām projām un kopā ar kolektīvu no rīta līdz vakaram un tā tālāk. Tas tā vot tā vairāk...
D.M.: Un Rēzeknē jūs varbūt kopmītnēs dzīvojāt?
R.A.: Nē... (noklepojas) Nē, man bij`... es dzīvoju pie tantes, tēva māsas. Tagad, kur ir jaunais „Rimi”, var teikt, pretī vēl viena māja ir, a otru māju... tāda pat bij` personīgi... Starp citu, tur arī auga mazā Andiņa Lāčkāja, vēlāk Cīrule un tagad Lipska. (pauze, iesmejas) Tur taisni mēs, es jau biju students [...] mūzikas skolas, a viņa rotaļājās pa smiltiņām tur. (sasit plaukstas) Jā... vienā mājā dzīvojām.
D.M.: Varbūt ir kāds īpašs audzēknis vai pedagogs, ar kuru bija tuvākas attiecības?
R.A.: (aizdomājas) Nu... nu kā tur pateikt, tuvākas attiecības... nu nezinu, es domāju, ka mēs sapratāmies normāli. Cieņa bij` pedagogam pret skolēnu savu i skolēnam pret pedagogu. Es nezinu, kā tagad tas ir, bet toreiz tā ee... diezgan godbijīgi mēs attiecāmies pret pedagogu. Uzskatījām, nu tas jau tāds tomēr zinošs cilvēks, a nu, autoritāte tomēr visi. Bet tā, ka tā emm... vienu es tādu izcelt nevaru. Man liekas, tajā laikā, kā Balodis, Mežinska, Slišāne (noklepojas) tie bija mūsu nu... lielākās autoritātes kā kordiriģentiem. Jo Republikā starp vadošajiem koriem bij` gan „Ezerzeme”, gan „Ieviņa”, tirdzniecības darbinieku koris, gan „Medicus”, ja? Nu pilsētā vēl bija arī emm... slaukšanas iekārtu rūpnīcas vīru koris. Vēlāk viņš izveidojās par „Olūtu”, ko Grudulis vēl vadīja. Ja... nu tādas tās lietas.
D.M.: Pēc skolas beigšanas vai varbūt pat tagad ir saglabājies kāds kontakts?
R.A.: (pārtrauc) Jā... nu interesants vot viens fakts ira tāds, ka, ja salīdzina mūsu laikus un tagadējos, jo saprotiet, mūsu laikā, ka mēs beidzam vidusskolu, tur, protams, nepastāvēja tāds teiciens, ka nav darba. Tur, kā tu beidzi, tev atbrauca no... cilvēki no kāda rajona, kuri meklē kadrus savai skolai, ja? Un galvenais, ka tajā laikā (pauze) vispārizglītojošajā skolā... es nezinu nevienas skolas, kur būtu mūzikas pedagogs ar augstāko izglītību. Tādu nebij`. Tikai bij` mūzikas vai kāda speciālā, vai kāds varbūt kultūras tehnikums. Nebij` tad. Tie bij` citi laiki varbūt. Tad tagad šodien neviena nav skolā, kur tu varētu strādāt bez izglītības. Tā, nu, tas tā, tā bij` tā interesanti tas... Tāpēc mēs uzreiz bijām emm... tajā sabiedrībā, kur i vidusskolās, un strādājām un tā tālāk. Un ar mazajiem un ar lielajiem. Nu... tad bij` cits laiks... savādāks...
D.M.: Nu ja... Bet vai uzturat sakarus ar bijušajiem skolasbiedriem?
R.A.: (noklepojas) Nu... jā, jā. Nu mēs tiekamies, tā jau speciāli varbūt ciemos viens pie otra neejam. Nu... tādi mani... te, kas vismaz te dzīvo, tad tie [...] Vot Vitolds Milaševičs, ja? Ar... savu dzīvesbiedri, kas tā nu... nu toreiz mūsu skolotāja bija. Pēteris Keišs, varbūt zinat tādu... Ne? Nu Pēteris Keišs, jā... kas tur... Ā! (atceras) Raibais Raitis, jā... tas te.. mēs bieži vēl redzmies te, ja... (pauze, aizdomājas) Emm... mūsu Katedrālē taču ērģelniece un kora vadītāja Nellija Sss...
D.M.: Sarkane.
R.A.: (atceras) ... Sarkane! Toreiz viņa bija Raibā, nomainīja uzvārdu. Un jā, nu tā mēs redzmies, sveicinamies, parunājamies, aprunājamies par dzīvi, kā iet. Nu, tādas... tā nav, ka tā... (uzsit pa galdu) viens pie otra...
D.M.: Un tad pēc vidusskolas, kā vispār izvērtās dzīve ar mūziku?
R.A.: Jā, nu... ja, atkal atšķirības ļoti lielas salīdzinājumā ar tagadējo. Agrāk mūzikas skolotājs laukos viņš bija, nu es nezinu, visaptverošs visur... pa visām mūzikām. Es vadīju pūtēju orķestri, ko tik vajadzēja! Spēlēju folkloras kapelās, ansambļos, kori, (pauze) ansambļi, vokālie ansambļi, (pauze) deju pavadītājs, deju kolektīviem uz klavierēm spēlējām (sasit plaukstas) klavieres. Nozīmē... viņš bij`... ja tu esi mūzikas skolotājs, nu tu atbildīgs par visu, tu visu vari. Tu, tu, tev viss jāprot darīt! Nav tagad ee... kā mm... pūtējs (noklepojas) kāds pabeidz, ee... ta viņš vadīs tikai orķestri tur, tas vadīs to. Nē, tu vienīgais, tu visu darīsi, tu visu dari. Nu, protams, ne visu varbūt varēja, bet kam bij` interese un tā, tas to darīja. Tātad tāds vispusīgs, vispusīgs mūziķis bij` tajā laikā. Jo, ka padomā tagad, kurš tev brauks no pilsētas uz kādu lauku skolu, lai pamācīt kādas divas stundas pūtēju orķestri? Nu tātad braukt pat, pat priekš divām stundām. Nu nebrauks, ja nav tās likmes un tā. A tur tātad bij` viss, tur mūzikas stundas, kori, ansambļi, deju pavadījums, orķestris. Tas ir... tur, tur stundu vot tā! (rāda)
D.M.: Un kādās skolās jūs esat strādājis?
R.A.: (noklepojas) Pats sākums bij`... pats sākums, jau ka es biju pēdējā kursā, tur kur tagad Katoļu vidusskola, tad bij` (pauze) Rēzeknes „astoņgadīgā” pamatskola, vot tur bij` mani sākumi. (pauze) Un tad... ka jau es beidzu, tad, tad aizbraucu uz savu dzimto pusi, tas ir Ludzas rajons, Cibla. Nu tur nozīmēja mani, div` gadus nostrādāju un atgriezos Rēzeknē. A kāpēc Rēzeknē? Nu tāpēc ka mums bija tāda sakritība, kāda šodien sapņos nevienam nevarētu rādīties, nevienam, un tas nav iespējams. Kad es beidzu mūzikas vidusskolu, reizē man iedeva arī dzīvokļa atslēgas Rēzeknē. Dzīvokli iedeva, piešķīra! Nu uz kāda pamata? Tāpēc ka to māju, kur es dzīvoju, tāpat kā vot Anda Lipska, viņas mamma, visi dabūja dzīvokļus, jo dzīvojamo to māju jauca nost, jo cēla jaunās mājas. Un visi, kas bija tur pierakstīti, visiem... visus nodrošināja ar dzīvokļiem. Tāpēc atgriezos atkal Rēzeknē. Un Rēzeknē es em... 5. vidusskolā no 1972. gada līdz pašām beigām, kāmēr tur strādāju. I tur i dabūjam mūzikas novirzienu, jo bija labi panākumi mums tur visiem arī ar kori, gan ar orķestri, gan ar visu... Tātad i tur. Tad lauku skolās tika pastrādāts – gan Makašēnos vai Makašānos, kā sauc, gan Dricānos, gan Strūžānos. (pie sevis) Nezinu kur vēl varbūt... emm... tā te...
D.M.: Un vai tagad vēl atliek laiks arī mūzikai?
R.A.: (pārtrauc) A nē, nu... tagad principā es vēl drusku piestrādāju, (smīn) strādāju. Jo nu, palūdza direktors vienas skolas Strūžānu. Nav, nu nav skolotāju uz mazām tam stundām, uz maz (uzsver) stundām negrib tač` neviens braukt tur, ja tur divas dieniņas. Nu tā, kā būdams pensionārs, nu es aizbraucu divas dienas, ja? Tur... nu stundas ir... nu ar folkloras ansambli vairāk ņemamies. Vot tagad tikko atgriezāmies no Rīgas, arī otro pakāpi Rīgā dabūjām. Njā... tā tad... nu, kā saka, normāli, bet strādāju. Un ar mūziku nu jau visu laiku, mūzika ir man visu... i akordeonu tā bieži paspēlēju savās kompānijās un... un sintezatoru, un visādas te ar, ar, arī te balles spēlējam. Nu vēl, vēl drusciņ, drusciņ darbojos. Jā, drusciņ darbojos.
D.M.: Jā... Un varbūt jums ir kaut kas, ko jūs gribētu novēlēt pašreizējiem vidusskolas pedagogiem un arī audzēkņiem?
R.A.: (noklepojas) Es domāju, ka katrs pedagogs jau to i dara, ko mēs, i varētu novēlēt, ka viņš no savas pieredzes atdod to visu labāko, protams, saviem audzēkņiem. Ee... Nu varbūt varētu novēlēt, lai viņi ir saprotošāki pret jauno paaudzi, nu saudzīgāki varbūt. Un prast ieinteresēt! Ļoti no svara prast ieinteresēt savā specialitāt... savā nodar... savās nodarbēs vot jauno to cilvēku. Nu a audzēkņiem, protams, pacietību, uzņēmību, uzņemt visu to labāko, ko piedāvā skolotājs, arī saprast skolotāju, ka viņam nervi arī ir. (iesmejas) Tā nu... tātad ņemt visu to labāko.
D.M.: Un vēlreiz, bija milzīgs prieks jūs satikt. Un tiešām ļoti interesanti par to, kā varbūt bija agrāk, kā izvērtās dzīve tad. Un prieks par atsaucību un par ieguldījumu skolas vēstures arhīva lappusēs un atmiņās par mūsu skolu.
R.A.: Jā, lūdzu! Visu jau aptvert nevar un visu izstāstīt nevar, bet arī jau atmiņa varbūt arī jau drusku palikusi tāda, ka nevar visu atcerēties, bet tā, galveno varbūt pateicu, ja.
D.M.: Paldies!
Pēc intervijas ieraksta beigām Rolands Ankipāns vēl piebilda, ka pie viņa ir mācījusies Iveta Apkalna, Grudules meita, Raibā meita, džeziste, kā arī, ka viņš ir mācījies kopā ar Elīnas Garančas tēvu.
