Martinova - Opincāns
JIRMV/MVa - ASS10
Martinova, Zane Intervija ar Anselmu Opincānu J.Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola, 28.05.2013
Z.M. : Pastāstiet, lūdzu, kāda ir Jūsu pirmā saskarsme ar mūziku?
A.O. : Mūzika mūsu mājās skanēja kopš pašas dzimšanas. Tēvs, Opincāns Pēteris, savā laikā, spēlēja baznīcā ērģeles, viņš bija mācījies pie ērģelnieku skolotāja Krīvāna kopā ar Sarkani Pēteri un tā ka mājās bija klavieres , kādreiz arī notika kora mēģinājumi mājās .Tā ka ar mūziku saskarsme bija no pašas mazotnes. Ģimenē priekšgājējs mūzikas jautājumos, apmācībā bija arī māsa, kas ir astoņi gadi vecāka pa mani, un būtībā mēs laikam dažādās nodaļās esam izgājuši līdzīgu ceļu. Abi mūzikas gaitas uzsākām Kārsavas mūzikas skolā, abi pabeidzām arī septiņas klavieru klases. Māsa pēc mūzikas skolas beigšanas mācījās Rēzeknes mūzikas vidusskolā, teorijas nodaļā, tas bija teorētiķu pirmais izlaidums šajā skolā un pēc tam aizgāja mācīties un pabeidza studijas arī Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, muzikoloģijas nodaļā. Man saskarsme ar mūziku , kā jau minēju, sākās Kārsavas mūzikas skolā. Profesionāla saskarsme, tas bij 1969.gads un 77. gadā es pabeidzu Kārsavas mūzikas skolu, klavieru klasi. Pēc šīs skolas beigšanas.. Klavieres it kā labs un skaists instruments, bet zēna pacietībai laikam nepietika, pacietības nepietika (smaida), lai turpinātu klavieres un Kārsavas mūzikas skolas direktors tajā laikā Gunārs Blušs, kas vadīja Kārsavā arī pūtēju orķestri ieteica pamēģināt stāties uz tādu deficīta instrumentu kā fagots, esot pēc mana rakstura un temperamenta ļoti piemērots instruments. Teorijas priekšmeti, konkrēti solfedžo, padevās ļoti labi. Kārsavā man solfedžo mācīja skolotāja Laganovska. Un tā 77.gadā es iestājos Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Specialitātē eksāmens nenotika, bet pārējos eksāmenus, solfedžo un latviešu valodas sacerējums, tika nokārtots sekmīgi un 77.gadā tiku uzņemts Rēzeknes mūzikas vidusskolā.
Z.M. : Kādas ir Jūsu spilgtākās tā laika atmiņas, kad Jūs mācījāties šeit, Rēzeknē? Vai kādas tradīcijas interesantas, kādi pasākumi, skolasbiedri, spilgtākie skolotāji?
A.O. : Nu šeit var ,protams, ļoti daudz runāt. Tas bija Padomju laiks, bet nu.. Runājot tieši par muziku, jau pēc trim mēnešiem, decembrī, man lika sēsties simfoniskajā orķestrī, otro fagotu, tajā laikā mācījās Jānis Grahoļskis, divus kursus vecāks, un spēlēja pirmo fagotu un cik nu tur varēja piepukšķināt jau vajadzēja sākt trenēties arī orķestra iemaņās. Tas nu tā par nonākšanu kolektīvos, fagota specialitātē, bet runājot par skolas dzīvi, jā, skolas dzīve ritēja ļoti tāda aktīva un tas ko varbūt šī brīža jaunatne nav izjutusi. Mūs kādreiz rudeņos bija vairākas dienas vai pat nedēļa, kad braucām strādāt kolhozā. Skolā piebrauca lielie „ikarusi” . Kursi bij ļoti lieli. Mūsu kurss, kas uzsākām mācības 77.gadā, sākumā bija 44 audzēkņi vienā kursā.
Z.M. : Tas ir tā, kā tagad visa skola.
A.O. : Būtībā tā, kā tagad visa skola, jā. Runājot par blakuskursiem, teiksim, kursu vecākie, kas bija tajā gadā, tajā kursā mācījās pat vienpadsmit pūt..., deviņi pūtēji laikam un divi sitēji vai astoņi pūtēji trīs sitēji, tā laikam pareizāk būs, ja atmiņa neviļ. Nu, protams, jā, šādi kolhoza braucieni. Bija arī tādas lietas kā civilā aizsardzība, kas kādreiz tika skolā organizēta. Kas un kā būtu jāskrien, jāglābjas un tā, daļēji ar humoru, bet tas parasti izvērtās par tādu diezgan jautru pasākumu. Protams, visiem bij domas, ka, nu, ne jau kādā nopietnā gadījumā kaut kas nopietns arī sanāktu , varbūt arī sanāktu, bet nu tādas bija tās programmas un civilā apmācība arī tika veikta. Nu ļoti daudz, protams, ka tika spēlēts orķestros. Tajā laikā spēlēju gan pilsētas pūtēju orķestrī , gan tajā laikā bija diezgan liels pūtēju orķestris skolā. Ja mēs redzam, ka vienā kursā bija vienpadsmit pūtēji, sitēji, mūsu kursā bija pieci, ta jau pa četriem kursiem varēja salasīt krietni normālu pūtēju orķestra sastāvu.
Spilgtus iespaidus arī atstājuši tā laika skolotāji, kas darbojās šeit, tādi kā piemēram, Uldis Balodis . Gadu es īsti nepateikšu, bet skolas simfoniskais orķestris ar kori ieskaņoja Lūcijas Garūtas kantāti „Dievs, Tava zeme deg!” un tas kā viņš varēja, diriģents būdams, kordiriģents būdams, savākt kori un orķestri un diriģents muzicēt, jā, tie iespaidi ir ļoti spilgti un līdz šim laikam neizdzisuši. Kā, teiksim, atklāt skaņdarba emocionālo gaisotni un veikt labu izpildījumu, kas nāk caur sirdi.
Z.M. : Kādi Jūsu kursa biedri spilgtākie, atgadījumi ar viņiem, nu, no tādas neoficiālās puses? Kā notika tie visi pasākumi, varbūt bija kādas skolas tradīcijas, kuru tagad vairs nav mūsu skolā?
A.O. : Nu tradīcijas, teiksim, tradīcijas katram, protams, ka katram mācoties skolā bija savi draugi un nu, teiksim, uz kaut kādiem lieliem, kā šobrīd pieņemts saukt, ‘’’tusiem’’ laikam nebij, bet nu spilgtas bij, piemēram, pirmā kursa uzņemšanas balles, mūzikas vidusskolā un, teiksim, no tiem laikiem atceros, ka mūsu uzņemšana bij vešana it kā caur elli, kur bija skolas gaiteņos nodzēstas gaismas un katrai klasei vērās tumsā durvis vaļā un vai tur rāva iekšā, vai tur kāds, teiksim, uzvilcis kāda skeleta apģērbu.. Tāda teatralizēta un diezgan emocionāla padarīšana. Tāpat, protams, ka vēl kaut kur albumos ir fotogrāfijas, kur četri kordiriģenti, puiši, dejoja iepazīšanās vakarā, nu, pirmā kursa iepazīšanās ar skolu vakarā „Mazo gulbīšu deju”. Tajā skaitā bija Mežinskis Jānis, Grabovskis Ivars, Višņakovs Igors. Višņakovs Igors laikam nepabeidza skolu, cik es atceros, un Laizāns Jānis. Nu no kursa biedriem tāpat mūzikas jomā spilgti darbojas pilsētā tādi mūziķi kā Arno Everss, Bernadeta, bijusī Raģele, tagad Everse, Mežinskis Jānis. Daudzi ir arī, teiksim, nu Ingrīda Romanova-Džigune, kas strādā piektajā vidusskolā, piemēram. Daži ir arī mainījuši savas specialitātes, kļūstot, piemēram, par angļu valodas vai latviešu valodas, vai ģeogrāfijas skolotājiem. Bet nu katrā gadījumā es starp saviem kursa biedriem nezinu tādus, kas būtu īsti bezdarbnieki, tātad tā darba mīlestība laikam, kas ir, ko ieaudzina mācoties mūziku, nemitīgi spēlējot, trenējoties un strādājot. Arī prāta spēju attīstība neļauj cilvēkam nolaisties līdz tādiem zemākiem slāņiem dzīves laikā. Nu varbūt muzikas jomā pašlaik darbojas Andrejs Cepītis, Madonā, mūzikas skolā arī ar kursa biedreni, dzīvesbiedreni Līgu, bijusī Petrovska, tagad Cepīte. Nu, no pūtējiem trombona klasi konservatorijā pabeidza arī Juris Rutkovskis, vairāk gan, nodarbojas ar individuālu muzicēšanu Eiropas valstīs, ielu muzikantu jomā.
Z. M. : Tātad Jūs pēc mūzikas vidusskolas beigšanas devāties uz konservatoriju.
A.O. : Jā, tas bija 81.gads, toreiz konservatorijā stājās četri fagotisti, viens no Dārziņiem, kaut kas vēl, es tagad nenosaukšu īsti. Bet uzņemts neviens un šoks bija saņemot divas balles specialitātes eksāmenā, tajā laikā piecu baļļu sistēmā. Pēc tam kā jau ar... Jā, tie, kas stājās konservatorijā, teiksim, tie kas stājās konservatorijā vai turpināja mūzikas izglītību augstskolās, tiem parasti tika dotas rekomendācijas un lai saņemtu rekomendāciju priekšmetos nedrīkstēja būt mazākas atzīmes par četriniekiem. Ar trijniekiem nedeva rekomendācijas. Šāda rekomendācija bija, bet neko daudz nelīdzēja. Mani savā paspārnē, mūzikas skolotāja amatā, uzņēma tā laika direktors Eduards Belasovs. Es uzsāku dažus mēnešus līdz novembrim strādāt šeit, Jāņa Ivanova Rēzeknes... toreiz vēl nebija piešķirts šis nosaukums, Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Un novembrī es aizgāju dienestā Padomju armijā. Ar dienestu paveicās, nokļuvu sestā štāba orķestrī Rīgā, kur pavadīju divus gadus muzicējot gan fagota spēles koncertrepertuārā, gan arī sitaminstrumentu kā šķīvju vai bungu spēlē, teiksim, ielas repertuārā. Parādes, militārās parādes, tā laika svētku parādes, 18.novembra jeb komjaunatnes kā tā toreiz bija krastmalā. Un 83.gadā novembrī, atgriežoties pēc dienesta Padomju armijā es turpināju gaitas kā skolotājs šajā skolā. 84. gadā iestājos neklātienes nodaļā Jāzepa Vītola Valsts konservatorijā , ko pabeidzu 89.gadā.
Z.M. : Tātad Jūs atgriezāties atpakaļ Rēzeknē, mājās.
A.O. : Būtībā, jā.
Z.M. : Kāds bija sākums šeit strādājot, kādi bija kolēģi, vai bija kas mainījies kopš vidusskolas gadiem? Kāda bija tā atšķirība esot skolēnam un skolotājam?
A.O. : Laikam vecāki bija iemācījuši pietāti pret vecāka gadagājuma cilvēkiem un sākumā, protams, pat kolēģi pūšaminstrumentu nodaļā pārmeta :”Ko Jūsojies,” un tamlīdzīgi. It kā skolnieka statuss, jā, bija jau skolotāja statuss, bet protams, ka vecākie kolēģi palīdzēja gan ar padomu, gan ar, teiksim, tajos laikos daudz ko darījām arī kopīgi, viens otram kādreiz arī palīdzējām gan priekos, gan bēdās, gan, teiksim, bija tādas lietas kā piemēram, kolēģu kādreiz izvadīšanas aizsaulē, Dieva valstībā un tamlīdzīgi. Un, teiksim, jā, pret vecākajiem kolēģiem vienmēr tiku izturējies ar cieņu un to pašu es saņēmu arī no viņiem.
Z.M. : Un kādas ir Jūsu atmiņas par skolniekiem, kādi bija Jūsu spilgtākie, labākie, mīļākie skolnieki?
A.O. : Nu mīļš laikam ir katrs skolnieks, kas iztur, pabeidz mūzikas skolu vai mūzikas vidusskolu. Un, jā, es vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkam ir jāvirzās uz priekšu un vienmēr esmu centies kā varējis gan, teiksim, ar zināšanām pabalstīt, pēc iespējas virzot viņus arī turpmākai attīstībai. Nu no beidzējiem, mūzikas vidusskolas beidzējiem, var minēt tādus kā Daina Ivulāne-Treimane flautā. Savulaik nebija tik strikti norobežoti tie pūšaminstrumenti un mācīju savulaik gan saksofonus, gan obojas un oboju pie manis kādreiz pabeidza vidusskolā arī Inese Vanaga, šobrīd Grauleja, kas strādā pūtēju orķestrī „Rīga” pa mūziķi. Jā, prieks vienmēr ir tad, kad bijušie audzēkņi atbrauc pie mums, tā sauktajos, izpalīgos orķestrī. Un satikties un kopā muzicēt, un laikam arī tas dvēseliskais, kas šajā skolā vienmēr arī ir bijis un centušies mēs esam dot dvēseliskumu audzēkņiem ir arī viegli satikties un tagad arī spēlēt un muzicēt, jo kaut kur tā emocionalitāte viņiem šeit ir radusies un attīstīta, un līdz ar to mēs jūtamies ļoti labi pazīstami.
Z. M. : Kā Jūsu skatījumā ir mainījusies skolas dzīve laika gaitā? Kā bija tad un kā ir tagad?
A.O. : Nu laika gaitā... nu, 90 gadu sākuma tika runāts, ka mūzikas skolu slēgs, mūzikas vidusskolu slēgs, jā, Latvijas otrās neatkarības laikā tas viss ir mazliet tādu kā saspīlējumu devis. Mazliet vairāk , varbūt ka, savulaik bija, teiksim, tāda emocionālā attīstība, teiksim, tie paši vecie skolotāji , tādi kā skolotājs Balodis, skolotājs Zeļenovs vai skolotājs Āboliņš un arī daudzi citi parasti brīvdienas, ja tās bija izejamās dienas, viņi mēģināja pavadīt kaut kur pie dabas, makšķerējot, medībās vai vienkārši kaut kur varbūt pie saviem draugiem, radiem vai paziņām kaut ko darot fizisku un šī saskarsme ar dabu noteikti nodrošina cilvēkam, atjauno enerģiju garīgo un arī, teikšu par sevi personīgi, man tas ir ļoti nepieciešams. Ja kādreiz gadās, teiksim, koncerti izejamās dienās, ta varbūt tā pirmdiena kādreiz nav tik ražīga, jo kamēr atkal nav kaut kāda tāda atjaunošanās bijusi. Varbūt reizēm arī tas prasa noteiktu garīgo spēku patēriņu, kas kaut kādā veidā ir jāatjauno.
Z.M. : Kāds ir Jūsu skolas nākotnes redzējums?
A.O. : Skolai, protams, ir jāattīstās, skola attīstās. Reizēm gribētos kaut ko, es nezinu, varbūt tā jau ir gadu nasta neliela uz pleciem un tamlīdzīgi, bet kādreiz tāda sajūta, ka audzēkņiem, gan mūzikas skolā, gan mūzikas vidusskolā mazliet sāk zust emocionālais, teiksim, tāda emocionālā atdeve, atdeve, kas klausoties mūziku liek skudriņām skriet cauri kauliem. Tas grūti ir izskaidrojams, bet varbūt ka tieši šī garīgā, šī dvēseliskā nodošana klausītājam mūsdienu tehnoloģiju laikmetā kaut kur sāk mazliet pazust. Jā, ir arī tādas, teiksim, nu, varbūt, ka tas ir saistīts ar modernajām tehnoloģijām vai ko, kur visu atrast ir it kā vienkāršāk un tamlīdzīgi, bet it īpaši mūzikas skolu audzēkņiem jūtu, ka problēmas sagādā atmiņa. Atmiņas attīstība un, jā, atmiņa arī droši vien ir jātrenē un ļoti saistīta ar, teiksim, ar emocijām, kas paliek mazliet sausākas, kas mazliet biedē. Jo pirmais, ko es uzskatu, kas ir vajadzīgs mūzikā tā tomēr ir emocionalitāte, tas, kas liek, tas kas cilvēku piesaista mūzikai, nu, varbūt tas būs vulgāri teikts, kā narkotikas. Ja no narkotikām cilvēkam kādreiz ir grūti atteikties, tad mūzikā šīs narkotikas, kas ir emocijas varbūt, ka varētu būt arī vairāk.
Z.M: Kāds būtu Jūsu novēlējums skolai?
A.O. : Nu lai dzīvo! Lai skan! Cīnīsimies visi kopā un šo, teiksim, cilvēka ļoti attīstošo novirzienu mūzika, nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt. Pasaulē gan zinātnieki, gan arī tādas attīstītas tautas kā piemēram Japāna savā dzīvē, savā attīstībā ir pierādījušas, ka mūzika attīstībai ir ļoti, ļoti nepieciešama.
Z.M. : Nu tātad lai skan! Paldies, Jums!
A.O. : Lai skan!
