Mežale - Milaseviči
JIRMV/MVa-p – VM;AM 62
Mežale, Evija Intervija ar Vitoldu un Antoņinu Milaševičiem 2017. gada 30. aprīlī Rēzeknē, Maskavas ielā 8 – 3. Intervijas garums – 1:23:16.
Ziņas par respondentiem:
Vitolds Milaševičs dzimis 1942. gadā Daugavpils apriņķa Aglonas pagasta Čakuļu mājās. Mācījies vietējā pamatskolā, vidējo izglītību ieguvis Rēzeknes 1. vidusskolā, paralēli mācījies Rēzeknes Bērnu mūzikas skolā akordeona klasē. Iestājās Rēzeknes mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļā. Strādājis par pedagogu Rēzeknes 5. vidusskolā un Rēzeknes Bērnu mūzikas skolā. Vairāku koru diriģents un dibinātājs. Šobrīd – pensionārs.
Antoņina Milaševiča dzimusi 1938. gadā Abrenes apriņķa Briežuciemā. Mācījusies Baltinavas vidusskolā, pēc tās beigšanas iestājusies Rēzeknes mūzikas vidusskolā kordiriģentu nodaļā. Studējusi neklātienē Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorijā kordiriģēšanas nodaļā Imanta Kokara klasē. Strādājusi Rēzeknes mūzikas vidusskolā par diriģēšanas pedagoģi. Vairāku koru diriģente. Šobrīd – pensionāre.
Evija Mežale (turpmāk E.M.): Kas stimulēja pievērsties mūzikai un mācībām mūzikas skolā? [papildinu] Jebšu sākot ar to bērnu mūzikas skolu... Kas bija tas, kas veda uz to?
Vitolds Milaševičs (turpmāk V.M.): Pirmkārt, mācoties septiņgadīgā skolā skolotāja ievēroja, ka mēs ar brāli – dvīņu brāli Albertu - labi dziedājām. Un tur bija klavieres un drusku kaut ko piespēlējam, un ieteica mācīties mūzikas skolā. Mēs parastā vidusskolā neplānojām mācīties, bet kad atbraucām uz Rēzekni, iestājāmies mūzikas skolā un tur obligāta prasība, ka vidusskolā jāmācas un bērnu skola ir papildus. Tā pēc septītās klases iespēja bija mācīties tikai uz akordeonu.
E. M.: Tikai?
V.M.: Jā, pianists no pirmās, no otrās klases. Un tā mēs pabeidzām mūzikas skolu – bērnu mūzikas skolu, un es iestājos kordiriģentu nodaļā.
E. M.: Mūzikas vidusskolā, ja?
V. M.: Mūzikas vidusskolā, jā. Pirmos divus gadus mācīja Slišāne Emīlija, pēc tam parāva armijā un pēc armijas mani pievāca skolotājs Balodis. Tā es beidzu pie Baloža. Un pēc beigšanas uzreiz strādāju piektajā vidusskolā par dziedāšanas skolotāju un mūzikas skolā par solfedžo pasniedzēju. Strādājot mūzikas skolā, nodibinājām bērnu kori, un bērnu koris sākās ar pirmo klasīti. Tajā ietilpa ari Anda Lipska [iesmejas]. Ar to sākās bērnu koris. Tā pakāpeniski bērnu koris izauga, nostrādāju ar bērnu kori desmit gadi. Pēc tam republikā sākas zēnu koru kustība. Jānis Erenštreits tur visus mudināja. Un tā mēs Rēzeknē nolēmām dibināt kora..., zēnu kora klasi. Izstaigājām visus bērnudārzus, sagatavošanas klases – zēnus visus pārbaudījām, kas derētu kora klasei. Daudz bija, bet nu, protams, ne visi atnāca. Pirmie bija iesaukumi, tie bija vislabākie – Čudars Ēriks, Igaunis Gunārs, Uškāns Artūrs un vēl daudzi pazīstami tādi cilvēki. Pēc tam jau bija tādi... Ar trijnieciņu uzņēmām, ka tik nodibināt, lai uzņemtu klasē vajadzīgo skaitu. Ļoti, ļoti daudz koncertējām gan ar bērnu kori, gan ar zēnu koriem. Bija visiem... Bijām populāri, visi gribēja, lai koncertējam. Ar zēnu..., bērnu kori nostrādāju desmit gadus, nosvinējām lielu jubileju, un pēc tam ar zēnu kori. Ar zēnu kori – nu laikam gadus kādus četrpadsmit. Beidzu strādāt deviņdesmitajā gadā, noorganizēju, jāsaka, starptautisku zēnu koru festivālu. Bija Latvijas - Rēz... Četri kori Rēzeknes – zēnu, un no o... Krievu pilsētas Orlas, no Rīgas, no Gulbenes. Un tad, jāsaka tā, ka pietrūka varbūt spēka strādāt, jo ar zēnu kori strādāt ir... Atsevišķi – kā eņģelīši, pat klēpī apsēdīsies [iesmejas], bet, ka barā, ta... Kā jau,...kā jau zēni. Ļoti bieži zēnus izmantojām visādos koncertos un visur. Panākumi bija ļoti labi, lai gan darbs bija ellīgs [smejas]. Zēnu korim... Sākumā mēs piedalījāmies televīzijas konkursā „Ko tu proti?” [ar pirkstiem skandina pa galdu]. Tad vēlāk skolu koru konkursā universitātes aulā pirmā vieta, un tā turpinājās pirmās vietas.
Antoņina Milaševiča (turpmāk A.M.): Vai arī var pa vidu tos tādus... Nuu.. Emm, kaut ko savādāku, piemēram, kā ir gājis... Nu tādu ar humoru drusciņ.
E. M.: Jā, būs, būs te arī tādi jautājumi!
A. M.: Ā...
E. M.: Jūs arī droši varat kaut ko piebilst!
A. M.: Jā, jā!
V. M.: Es drusciņ par bērnu kori, lai pabeigt var, ja? Bija Rēzeknē mūzikas skolu bērnu koru konkurss, dabūjām trīs kori pirmo vietu, un tad mēs tad savā starpā mēs, Jelgava un Kuldīga – draudzējāmies, braukājām ciemos ar koncertiem. Un otrā konkursā arī ar bērnu kori mēs startējām veiksmīgi. [brīdi aizdomājas]. Piedzīvojums dziesmu svētkos ar zēnu kori...
A. M.: Ahaa... Nē, nu es jau iepriekš gribēju teikt, bet dziesmu svētkos... Nu, nu, nu jā... Mums bija katram sava komanda, cik tur zēnu, nu un tās tos sargāja. [padomā] Es tad beigās uz lielās estrādes domāju – vai, kur labi, mani zēni tik klusi, tik mierīgi, ka nevajag neko darīt. Paskatos, a tur mani zēni čupiņā un spēlē kārtis uz estrādes, un jau operators klāt – jau tas arī ievērojis – filmē. [visi smejas]
V. M.: Labi, ka pa televīziju neparādīja. [smejas]
A. M.: Nu tā Mežaparkā... Bet, cik viņi ir vērīgi, kā nekas laikam pasaulē. Pēkšņi tur, tur paziņo skaļrunī, ka atrasta automašīnas... Emm... Jā, Vitoldu tieši sauc – mašīnas atslēga pazaudēta. Nu pareizi, mēs braucām ar mašīnu, un mums bija nu, nu tas tāds zīmīgs Krakovas tāds simboliņš. Atrod viņu, a zēni visu redz! Zēni redz un saka: „Tas ir mūsu skolotāja!”
V. M.: Atslēga, ja?
A. M.: Jā, tā ir mūsu skolotāja atslēga un, un tāpēc paziņo, izsauc, ka tāda un tāda mašīnas atslēga. Mēs domājam, kur tad tagad atrast – lielajā Mežaparkā atslēga pazudusi. Bet zēni visu zin...
V. M.:Tūkstoš cilvēku...
A. M.: Tad tajā „Ko tu proti?” konkursā [smejas] man patika... Tur izsauc nu televīzijā, tur jānogrimmē, lai tur nebūtu nekādi, nu, vasaras raibumiņi vai kaut kas. Sākumā zēnus sauc, zēni – ne parko! „Mums... Mūs ar' pūderēs – tā kā meitenes jau tagad.” Pirmie divi aiziet, atnāk un visi tad rinda stāv, lai viņus arī ar to zaķa kāju [smejamies] – kā viņi smējās! Ar zaķa – vai ar kāju vai asti – ar kaut ko tur nopūderē.
V. M.: Kāja, kāja, zaķa kāja!
A. M.: Zaķa kāja...
V. M.: Pat jau rindā stāvēja, visi gribēja! [smejas]
A. M.: Visi zaķa kāju gribēja... [Smejamies] Nē, bet zēni – unikāli! Saka – ar Jelgavu un ar Kuldīgu draudzējās. Tas bija pēc... Eee ... Viena... Nu pēc konkursiem parasti. Visas trīs šīs skolas dabūja tās pirmās vietas, tātad Rēzekne, Jelgava, Kuldīga, un, protams, bija grandballes arī.
V. M.: Dejas...
A. M.: Nu jā, dejas... Arī dziesmu svētkos... Čaļi tik atjautīgi – kā dejas sākas, visi dejo, dejo, dejo. Mēs jau sakām: „Jāiet gulēt!” Zēni – tagad jau zin, lai mūs apklusinātu, ka jāiet gulēt – vēl nesāk spēlēt. Jau nāk priekšā un lūdz mūs uz deju, [smejas] lai mums nebūtu laiks pateikt. Bet tajā Kuldīgā vai kaut kur ar bij, kur ejam garām – runā vienā vārtrūmē – adresi savu saka. Dzirdam – tik meitene no Kuldīgas vai kāda: „Vipinga, Vipinga, kur tā tāda Vipinga?” Nu, nu Rēzeknē tā jau.
V. M.: Kontaktus dibina...
A. M.: Jau kontaktus dibina! [smejas] Nē, čaļi... Čaļi bija unikāli!
V. M.: [pārtrauc] Tad ar, ar zēnu kori mēs bijām arī, mmm, festivālā krievu pilsētā Orlā. Tur ļoti daudz koru bij, un jāsaka – Latvija tur sevi parādīja spoži. Mēs praktiski bijām pavisam labākie, un centrālā televīzija pēc tam mūs filmēja un uzņēma divdesmit minūšu garu programmu. Nevienu citu kori nefilmēja. Tā ka mēs bijām... [lepni smaida]
E. M.: Deguni gaisā...
V. M.: [iesmejas] Jā!
A. M.: Labāk pastāsti par Pleskavu, to tu nestāsti nemaz.
V. M.: Ā, Pleskavā par zēniem... Jā! [smejas]
A. M.: Arī...nuu...
V. M.: Pastāsti!
A. M.: Tajā laikā – padomju laikā – bija veikalu ķemmēšana visiem. Neko nevarēja jau atrast, un visi veikalos, pat zēni mazie. Kā brīva stunda, tā uz veikalu... Un, un ko viņi sapirkuši – vilka ilkņus. Un bija tik jāskatās, ka tik kurš uz skatuves neaiziet ar tiem ilkņiem.
V. M. Uz skatuvi gāja ar ilkņiem. Es saku: „Izņemiet ārā, izņemiet ārā!” Paldies Dievam, koncerta laikā nebija. [visi smejas]
A. M. [joprojām smejoties] Salikuši ilkņus... Nē, tā bij... Tagad atskatoties, tā bija viena lustīga un laba kompānija. Bet tajā momentā, ka tas ir tā... Nervus tas drausmīgi prasīja.
E. M. Jā...
A. M. Protams!
V. M. Jā, slodze bija liela, bet... Nu...
A. M. Gandarījums arī!
V. M. Bet mūs... Kas palīdzēja– Jānis Erenštreits. Vienmēr lika un deva programmu tādu diezgan sarežģītu, mums gribot negribot, lai varētu atskaites koncerta universitātes aulā piedalīties kopā ar Erenštreita kori. Un tad bija jāgatavo tā programma, lai varētu divas, trīs dziesmas kopā nodziedāt! Tāpēc nu... [aizdomājas] Slodze bija liela, nervu slodze liela bija.
A. M.: Filharmonijā koncerts arī kopā tāpat... Filharmonijā...
V. M.: Jā...
A. M.: Tagad domājam – kas te mums te rāpo? A mēs kaut kur mežā bijām apstājušies... Izrādās, pavasara puse – visi ar brieža utīm. [smejas] Filharmonijā...
E. M.: Nu jā...
V. M.: Kad... Kad pirmo reizi koncertējām aulā, aizbraucam uz Rīgu, un mums iedeva vietu, kur atpūsties. Paēdām, bērni noguruši, visi jau guļ. Guļ, nevar... Jābrauc uz aulu, nevar uzmodināt. Knapi ar vilkšanu autobusā. Aizbraucam, domāju – nu pagalam! Beigts, neko nevarēs izdarīt, viņi visi kā lupatas. Kā uznāca uz skatuves, laikam nobijās, pamodās. Ļoti labi nodziedāja, pirmā vieta bija. [smejamies]
A. M.: Bet, vai pirms braukšanas... Nu jau, lai būtu tā nauda, mammas parasti mums deva naudu. Mēs sarakstījām, cik kuram ir līdz. Viņi vienmēr zināja, kurā vietā mēs atrodamies. Skrien mums – iedot tik kapeikas, tik kapeikas. Bet arī krekli iedoti mammām līdz, jo mūsu netīri visu laiku. [iesmejas] Es, Rota Salmiņa,
V. M.: [paskaidro] Par palīgiem bija...
A. M.: Un par palīgiem, un beigās vēl Igaunis Gunārs – tas bija lielāks – mazgājam kreklus. Vakaros beržam tos kreklus, izžāvējam, gludinām, lai jau mūsu čali... Neteiktu no Latgales braukuši un tādi netīriem krekliem. Beigās, kad jābrauc prom, skatāmies – dažiem tie baltie krekliņi, mammām sagludinātie, tā i stāv, bet...
V. M.: [pārtrauc] Somās...
A. M: (..) Stāv vienam, kāpēc lai nedotu? Viss koris dod savus kreklus mazgāt [smejas]. Pirksti jēli bij!
V. M.: Tā... Tad nākošais posms ir darbs ar skolu koriem. Skolās... Skolās un arī bērnudārzos līmenis bija diezgan zems – dziedāšanas. Tad mēs – es, Rota un Uldis Balodis – mēs gājām, ciemojāmies bieži bērnudārzos, lai veicinātu... [aizdomājas]... koru dziedāšanas līmenis, lai augtu. Un pēc tam skolās nāca, jā, klāt jauni skolotāji, kas beidza mūzikas skolu. Un korī līmenis uzlabojās. Bet es ar Rotu katru gadu rīkojām kon... skates koru. Un tas, protams, tas stimulē. Gribot-negribot jāstrādā. Koru līmenis auga un piektās vidusskolas koris vienos dziesmu svētkos dabūja pirmo vietu.
A. M.: Nu tu tur diriģēji!
V. M.: Nē, es nediriģēju, es tik gatavoju [iesmejas]. Es palīdzēju. Skolotājai bija ar nerviem grūti, viņa nevarēja.
E. M.: Kas diriģēja?
V. M. :Bet... Diriģēja gan pati skolotāja.
A. M.: Vilhelmīne Ušča, skolotāja.
V. M.: Vilhelmīne Ušča pati diriģēja, bet koris bija tā sagatavots, ka bija pirmā vieta. Un Jelgavai bija pirmā vieta. Bet baļļu sistēmā rēzekniešiem bija drusku augstāka, bet karogu iedeva Jelgavai.
A. M.: Nē, nu taču alfabēts arī –„j” un „r”.
V. M.: Alfabēts un Latgale...
A. M.: [iesmejas]
V. M.: Vot, tā. Tad skolās nodibinājās – piektajā vidusskolā, sestajā vidusskolā, pirmajā – zēnu kori, un kori... Koru līmenis strauji cēlās, ļoti labi strādāja. Es iedošu pēc tam papīru, tur būs viss rakstīts, kas. Un pēc Ulda Baloža aiziešanas, es kļuvu arī par virsdiriģentu pieaugušiem koriem – pilsētā un rajonā. Un Latgales zēnu koru virsdiriģents. Cēsīs pēc četriem gadiem vienmēr bija festivāls. Tur uzstājās arī katrs novads ar savu programmu. Man bija jāmeklē repertuārs un jāpārbauda, lai skola kori gatavotu, un mēs vienmēr tā pieklājīgi uzstājāmies. Nekad nebijām tur tā, kaut ko mums sliktu teiktu, nekas tāds nebija. Biju zēnu koru virsdiriģents vienu gadu arī Cēsīs. Tad Latgales zonas virsdiriģents Daugavpilī, Balvos, Ludzā... [aizdomājas] Tas ir sabiedriskais darbs tajā laikā... [atkal aizdomājas] Pat Uldim Balodim, ka bij dziesmu... Dziesmu svētku gadā, tikai dažus mēnešus maksāja par virsdiriģēšanu.
A. M.: Pagaidi, nu tas tā... Cēsīs tad tu biji vismaz divas reizes. Tu biji Tartu vai Tallinā, kur biji...
V. M.: Jā, jā, jā! (..) Par republikas virsdiriģentu vienu reizi biju. A par Latgales zonas, jā... div' vai trīs reizes. Arī Tartu bijām ar zēnu koru festivālā... Latvija. Un Tartu ļoti labi, ne tā, kā Rīgā, ka dresē pārāk daudz diriģenti. A tur katrai... [aizdomājas] Republikai vienu stundu, tiec galā ar savu programmu. Ja netiec, pats vainīgs. Nav tā, kā šeit. Rīgā nu pārāk jau...
A. M.: [pārtauc] Bezizmēra...
V. M.: [turpina] Tos bērnus moka.
A. M.: Bezizmēra...
V. M.: Bezizmēra, jā! Tā... A brīnās, saka: „Tās gaisa bedres". Nekādu gaisa bedru. Tas ir, bērni bija pārslogoti, nekas vairāk. Naktis negulētas... Pa vakariem, naktīs danco, neizguļas, a tur liela slodze, problēmas. Tā, par jauktiem koriem... Kad Rota strādāja ar „Saskaņu”, tad Rota... Kāds tur sanāca, ka nebij... Ne, tajā laikā viņa nevarēja... Tad es aizg..., es strādāju kopā ar Antu.... „Saskaņu”. Pēc tam Uldis Balodis, kad aizgāja prom, es ar skolotāju...
A. M.: [pārtrauc] (..) Strādāja ar Ezerzemi, ar jauniešu kori.
V. M.: Paga, jā, es par parastākiem koriem [smejas] Ar sko... skolotāju kori „Rāzna”. Nu tā, ar to tik mēs reti un tāpēc arī...
A. M.: Bet labi!
V. M.: Bet labi, kolosāls kolektīvs bij. Un tad tajā laikā republikā parādījās viens jauniešu koris. Mums tad prātā doma, ka vajag Rēzeknē. Paši jaunieši sadomāja. Nāca pie mums, prasīja – vajag dibināt jauniešu kori. Pamatā mūzikas skolas tur tie audzēkņi – gan pūtēji, gan citām nodaļām. Nu, labi. Palūdza mani, otrs – Rota. Piekritām. Sanāca bariņš – liels, labs. Sevišķi zēni, puiši.
E. M.: Cik liels sastāvs bija apmēram?
A. M.: Uj...
V. M.: Ap sešdesmit kādu...
A. M.: Jā, liels...
V. M.: Jā, jā, i „Saskaņa” ar ap sešdesmit. Sastāvi bija lieli, ļoti lieli [ar pirkstiem skandina pa galdu]. Un... Bet problēma bija tā, ka... [aizdomājas] Tajā laikā partijas komiteja negribēja, lai būt tāds jauniešu koris. Viņi baidījās... [atkal aizdomājas] Parādīsies kaut kādas nevēlamas kustības, skrejlapas, vēl kaut kādi, kaut kas. Viņi teica: "Tā ir politiska lieta". (sit ar pirkstiem pa galdu). Sīkāk nestāstīšu, mūs te mazgāja visās vietās. Partijas komitejā, izpildkomitejā, visur valkāja. Trīs gadus nemaksāja, mēs bijām nelegāli, pagrīdē strādājām. Braucu uz Rīgu pie kultūras ministra. Nu tas palīdzēja.
A. M.: Pie kultūras ministra Kaupuža.
V. M.: Pie kultūras ministra Kaupuža. Tas mums palīdzēja. Saka – ņemiet vārdu „Ezerzeme”, jo bijusī „Ezerzeme” bij ļoti, ļoti novecojis. Viens bass, mēs ar Albertu divi tenori un tantiņas – septiņdesmit i vairāk gadu bij. Sastāva nebija. Ņemiet vārdu „Ezerzeme”... Mēs tā kā negribējām, jo tie vecie cilvēki gribēja iet kopā ar jauniešiem, a jaunieši nepieņēma. Gribēja tikai jauniešus. Nu tā trīs gadus mēs... Beigās atļāva, bet mums bija jāpierāda, ka mēs esam tautas kora cienīgi. Tad bija tautas koris, speciāls tāds nosaukums. Labākajiem divdesmit – tautas kori republikā bij. Un aulā vajadzēja mums sniegt divdaļīgu koncertu. Ne trīs dziesmas, kā skatē, bet divas daļas. A komisija – cilvēku desmit. Kokari i... Abi, i Dūmiņš, i Račevskis, i visi tie lielie virsdiriģenti – dūži. Un konstatēja, ka mēs drīkstam saukties tautas koris „Ezerzeme”. Bet mēs pielikām vārdu „jauniešu”. Tā jaunieši gribēja. [iesmejas] Nu tagad jau, kā Ēriks teica jubilejas koncertā: „Tagad mēs visādus ņemam”. I nav problēmas, ka kāds... Mūsu laikos to nedrīkstēja.
A. M.: Nu neteiksim, ka visus ņem. A kur ta stāstīja tas (..), kādreiz "Rāznā" dziedāja. Tagad nu... Viņš pat vecāks par mani drusciņ. Zvana – vai pieņems eee.. Ezer... Vai korī varot... pieņems dziedātājus... Viņš esot bass. Ēriks – jā, jā, jā, pieņems. Cik jums ir gadi? Kā viņš pateica – mums ir senioru koris. [visi smejas]
V. M.: Lai iet uz senioru kori!
A. M.: Nu kur ta tādus večus?
V.M.: Jā! Vot tā... Ar Ezerzemi mums lielākais, varbūt, triumfs bij Gorkijā, tagad Ņizņinovgoroda. Tur bij festivāls, mūs uzaicināja. Mēs ar Imanta Kalniņa dziesmām. Koncerta otrajā daļa bij taisni jauniešiem tās rakstītās dziesmas. Un ar estrādes kapellu. A tur bij brīnums, ka tā ir iespējams. Krievijā tas nebija tā laikam populāri...
A. M.: [runā reizē] Nu tur paši dziedātāji – Einārs Lipskis, visi, kuri dziedāja no kora.
V. M.: [runā cits caur citu]) Nu jā, paši dziedātāji nodibināja kapellu un pavadījumu, tur „Dzintara dziesma” un... [aizdomājas] Tā nu...
A. M: [papildinot] „Jau ziediem rotātas pļavas”...
V. M.: „Jau ziediem rotātas pļavas” un, vārdu sakot...
A. M.: No „Lilioma” izrādes...
V. M.: Jā, no „Lilioma” – visas tās dziesmas. Vārdu sakot, pēc tam mums rindā gāja žurnālisti. Ne visi kopā, ne... Neuzdod jautājumus, nē! Ar mani gribēja parunāt katrs individuāli – vesela rinda stāv! Es jau nomocījos! [smejas] Vārdsakot, mēs tur bijām forši! Vienā skatē piedalījāmies... Dziesmu svētkos, startējām ļoti labi. Dabūjām trešo vietu. Atzīmējām ar „Coca Colu”. Tajā laikā dzert nedrīkstēja, bij aizliegums. Otrā dienā paziņo, ka mums nebūs trešā vieta. Ceturtā... Aizgājām priekšā Edgaram Račevskim. Viņš ir virsdiriģents. Orgkomiteja nolēma, ka trešo vietu piešķir Edgara Račevska skolotāju korim...
A. M.: „A jūs vēl jauni...”
V. M.: A Kaupužs saka: „Jūs jauni, jūs vēl nopelnīsiet!” Atkal Latgale... Bet mēs vienalga atzīmējām to trešo vietu! [smejamies] Ar „Coca Colu”!
E. M.: Labi, varbūt tad nedaudz atgriezīsimies pie tiem skolas gadiem. Pie kādiem pedagogiem mācījāties teorētiskos priekšmetus – solfedžo, harmoniju? Vai varbūt, kādi arī bija tie teorētiskie priekšmeti tajos laikos? [papildinu] Mūzikas vidusskolas laikā?
V. M.: Harmoniju mācīja skolotājs Fiskovičs. Pazīsti?
E. M.: Nē!
A. M.: Harmoniju Fiskovičs?
V. M.: Jā!
A. M.: Sol... A solfedžo? Nu... Par pēdējiem gadiem. A vispār Vaida Salmiņa nemācīja harmoniju?
V. M.: Jā, Vaida Salmiņa... Tas bij fan...
A. M.: [pārtrauc] A harmoniju nemācīja viņa?
V. M.: Nē!
A. M.: Tikai solfedžo...
V. M.: Fantastiska skolotāja bij Vaida Salmiņa. Viņa ļoti labi prata gan cilvēcīgi, gan teorētiski un muzikāli prata dabūt no tevis rezultātu. Ļoti labs pedagogs bij. Viņi bij no sa... no Ventspils. Pēc tam viņa atkal aizbrauca prom uz Venspili un tā... Bet es beidzu pie, pie Vaidas Salmiņas. Valsts eksāmenā diriģēju Džuzepes Verdi "Vergu kori" no operas "Nabuko". Zini...
E. M.: Aha!
A. M.: Sākumā negribēja pat atļaut.
V. M.: Jā, liela problēma bij. Kā tā, „Vergu koris”?! Unnn... Es cīnījos... Nuu... Salmiņa Vaida man palīdzēja, pierādīja, ka tas nav nekas – cīņa par brīvību un tā tālāk un atļāva. [skandina ar pirkstiem pa galdu] Un dabūju... Tajā laikā vairāk nedeva, kā piecas balles. [smejas]
E. M.: Piecas bija...
V. M.: [smejoties] Jā!
E. M.: Kādas bija vispār attiecības ar visiem skolotājiem – ar specialitātes skolotājiem?
V. M.: Ļoooti labi! Gan ar Slišāni kolosāli sapratāmies, vienā kompānijā pat bijām. [iesmejas]
A. M.: Nu bet... Eee... Vispār man liekas mūzikas skolā ļoti labas attiecības visiem ir, ne? Vai tagad vairs nē?
E. M.: Īstenībā jā! Nē, ir, ir! Ir, ir visiem!
V. M.: Ir, ja?
E. M.: Jā!
V. M.: Ar Uldi Balodi – ļoooti labi!
A. M.: Jā...
V. M.: Ja kādreiz man kaut kas tur nesanāca, nebiju īsti sagatavojis, viņš atzīmi neielika. „Nu labi, Vitold, nākošreiz to nospēlēsi... partitūru!” [ieklepojas] Nu... Nu kolosāli, vispār a... Ar visiem mums vispār... Tādu kā konfliktu vai nesaprašanos nebija ne ar vienu skolotāju. Ļoti labi! Mēs pat skolotāji... Kompānija pat ballējām kopā!
E. M.: Aha! Nu a kā, piemēram, ar klavierēm? Jums taču bija obligātās klavieres?!
V. M.: Klavieres man mācīja Āboliņa.
A. M.: Ā, jā!
V. M.: Sākumā Baloža sieva, pēc tam viņa nomira...
A. M.: Ā, Zaiga Balode...
V. M.: Bij ļoti laba skolotāja!
A. M.: Pirmā sieva Zaiga Balode...
A. M.: Jā! Ļoti laba skolotāja. Pēc tam Anna Āboliņa. Viņa prata atrast tādus skaņdarbus, kas man patika. [smaida]
E. M.: Aha, sakrita gaumes!
V. M.: Jā, un, un... Labi nokārtoju eksāmenu, bet... [aizdomājas] Ja nav bērnu skolā mācījies kla... klavieres, tad...
A. M.: [pārtrauc] Tev Everse mācīja...
V. M.: Druscīt, ļoti drusciņ, jā! Tā pie Āboliņas es beidzu. Everse – tas ir, tā kā aizvieto drusku tik.
A. M.: Varēja atrast pieeju gan mūzikas literatūrā...
V. M.: Jā...
A. M.: [turpina]... ko viņa mācīja, gan klavieres. Vajadzēja baltu kreklu un kaklasaiti.
V. M.: Jā, ta bija kolosāli! [abi smejas]
A. M.: Nē, nu no otras puses pareizi, tie ir svētki – eksāmens. [abi aizdomājas]
V. M.: Jā...Vispār tajā laikā skolā starp skolotājiem bij ļoti labs kontakts, problēmu vispār tādu nebij...
E. M.: Aha...
V. M.: Kaut kādu... [nopūšas]
E. M.: Jums bija papildspecialitāte, vai bija tā – tikai kordiriģēšana?
A. M.: Nē, nē, agrāk nebij!
E. M.: Agrāk nebij...
V. M.: Nebij!
E. M.: Aha, nu jā, tagad... Tagad ir!
A. M.: Jā, tagad ir ērģeles un ne tik sen viņas...
(..) [runā viens caur otru]
V. M.: Harmonija, aranžēšana bij...
E. M.: Jā, kādi bija mācību priekšmeti?
V. M.: Harmonija, aranžēšana, solfedžo, mūzikas literatūra, tautas daiļrade. Protams, bija...
A. M.: Relatīvā solmizācija... Vai vēl nebij...
V. M.: [pārtrauc] Nē, nē! Un ta... Politiskā... [skrāpē galdu]
A. M.: Nu pagaid, tas... Tie jau priekšmeti... Nu, tie visi...
V. M.: Nē, nē, es vidusskolu biju beidzis. Bet es nebiju mācījies to... [cenšas atcerēties] Sabiedrības mācību!
A. M.: Ahā...
E. M.: Jā, jo daudzu priekšmetu mums vairs nav.
V. M.: Nav, jā! (..)
E. M.: Ir interesanti uzzināt, kādi bija jums tie priekšmeti.
A. M.: Nezinu, to teikt vai nē... Bet nu nē, tas bij tā... Eee... Kaut kuram audzēknim tur, es jau neatceros, ne mums... Eee... Kaut kādas bij nesaprašanās svētkos, kaut... Un, un, un, un tas vēstures skolotājs... Luginovs laikam mācīja... Viņam kaut ko prasa... Par tiem kara laikiem... [iesmejas] Viņš jokodamies saka: „Vēl tagad šucmaņa... eee... formas tērps mums karājas skapī.” Un tā viņiem iedeva korseti un (..) kaut ko klāt. [visi smejas]
V. M.: Vispār atmosfēra bija ļoti laba, pozitīva, radoša un... [aizdomājas] Nu daži, kas spēlē haltūrās, kas lieto to... [uzsit ar knipi pa kaklu] Nu tie dabūja pa „bici”! A mums direktors ļāva haltūrēt, jo mēs nekad podus negāzām un alkoholu nelietojām. Spēlējām kāzas – no tām mēs praktiski izdzīvojām. Kāzas, balles... Jo mamma viena pati... Mamma slimoja... Cik mēs paši pelnījām, tik bij.
E. M.: Tas bija vēl mācību laikā, ja?
V. M.: Jā, jā!
E. M.: Aha! Un kādos kolektīvos, nu tad, kad jūs tieši kā audzēknis bijāt... Kādos kolektīvos jūs tur darbojāties ārpus vai arī skolā?
V. M.: Protams, protams, mūzikas skolā mācību korī, bet ārpus... Ka mācījos pirmajā vidusskolā, tad tur bij nodibināts jauktais koris, un Balodis bija komisijā. Balodis mūs ar brāli saklausīja. Pēc koncerta pasauca: „Vai negribat dziedāt Ezerzemē?” [ar sajūsmu] A mums prieks! Ka tādus sīkos uzaicina uz pieaugušo kori.
A. M.: [arī ar sajūsmu] Jā...
V. M.: Protams, piekritām, un no tā laika mēs visu laiku dziedājām „Ezerzemē” līdz pēdējai dienai...
E. M.: Varbūt kaut ko varat pastāstīt par pasākumiem skolā? Kādi bija pasākumi audzēkņiem, kaut kādi vakari? [Vitolds ieklepojas] Rīkojāt kaut ko?
V. M.: Ļoti interesants vienmēr Jaungada balles, pasākumi bij. Pat lielajā zālē pat hokeju spēlēja Antas kurss.
A. M.: (..) [neskaidri kaut ko piebilst] Nu tagad tu par sevi tur...
V. M.: Jā... [aizdomājas] Unnn... Pats es tā varbūt, nezinu... Neb... Nebija tāda... Kaut kur piedalīties, nepiedalījos nekur. Bet, ko ļoti mīlējām – dejot! Ka bij dejas, visa skola – kolosāli dejoja!
A. M.: [apstiprina] Jāāā! Visa skola!
V. M.: Valcerīti dejoja visi! Tagad?
E. M.: Nuu... Tagad...
A. M.: A mēs kādreiz Jaunā gada balles, kad ies... Iesāka, spēlēja ceturtā kursa... Eee... Parasti četrrocīgi uz klavierēm – Hačaturjana valsi ma... No masku balles un visa skola iesāka...
V. M.: [pārtrauc] Un polonēzi...
A. M.: Nu, ...nu nē!
V. M.: Nē..
A. M.: Mask...valsi...
V. M.: Jā!
A. M:. Un tā iesākās visas Jaunā gada balles – ar valsi. Un tad jau...
E. M.: Nu skaidrs!
V. M.: Gāja rotaļas – ļoti jautri! Balles bij kolosālas... Unnn... [aizdomājas]
A. M.: Nē, nu tu iesāki runāt par tām... Emmm... Hokeja spēlēšanu... Tur audzinātājiem... Es arī... Laikam vēlāk par sevi stāstīšu, arī par audzinātāju, vai tagad par?
E. M.: Varat, jā, tagad!
A. M.: Eee, ceturtais kurss parasti atbildīgs... Bet vispār katram kursam bija programmai jābūt. Unnn... Es jau pati kā kordiriģents, gribējās nevis tā kā individuāli – viens vai divi kaut ko rādīt. No savas klases vajadzēja cik tur priekšnesumus. Mēs kolektīvi... Jā, nu tad bij arī... Salikām kastroļus galvā – spēlējām hokeju! [iesmejamies] Tad tur bija laulības. Visus tur slacinājām...
V. M.: Jā... Ar plīvuriem...
A. M.: Ar... Eee...
V. M.: Jā...
A. M.: ... staigāja... Nu jā, Jaunā gada balles bij vienmēr interesantas. [aizdomājas] Vēl arī skolotājai Čakšai, kad bij kurss... Eee... Viņai arī tur bija... Dažādi pasākumi zinu, ka... Es kaut ko vinnēju – tādu burciņu vinnēju... Eee... Dārzeņu... Konservēšanas... [smejas] Eeee, jā, tās Jaunā gada balles... [brīdi padomā] Vajadzēja spēlēt savu laiku katram kursam dejās unn... Unn priekšnesumi... Tā citas arī varbūt... Bet nuu... Jaunais gads – tas īpašs bij.
E. M.: Bij kaut kādas sportiskas aktivitātes?
V. M. Jā, katru gadu bij, bet tas notika stadionā – sporta sacensības – republikas... Mūzikas skolu... Unn... [aizdomājas] Mums... Ne visās programmās, bet dažās ļoti veicās Ankipāns...
A. M.: Ooo, mums bija viens tāds...
V. M.: Jā!
A. M.: Žēl, viņš nebeidza – kontrabasu spēlēja. Eee... Rihards Ankipāns laikam. Piektajā skolā... Eee...
V. M.: Viņa brālis...
A. M.: Brālis strādā. Viņš visās distancēs, visa... Visur, visur ņēma pirmās vietas.
V. M.: Jā!
A. M.: Zinu, ka šeit bija balle pēc tam un kaut kas prasīja mūsu skolas direktoram... Saka – bet kurā kurs... Kursā viņš mācās, lai mums zināt, ka mums četri gadi. Nu neviens, nn... Mēs neviens nevaram dabūt pirmo vietu, ka viņam būs! Zinu vēl, direktors Belasovs stāv... Tur mūzikas instrumenti pūtējiem salikti – tagad lodi grūž. Saka: „Nu tos instrumentus tālāk!” A direktors smejas: „Nu ja kurš tik tālu metīs, nu lai met i uz instrumentiem virsū”. Viņš aizmeta, protams, nē, uz instrumentiem viņš netrāpīja, bet viņš arī aizmeta tik tālu.
E. M. Nu jā!
V. M.: Un tad skolotāji... Bij tāds... Vienu momentu tāds pasākums, ka mēs braucām uz citām skolām – skolotāji savā starpā sacensties. Volejbolā, šahā tur...
A. M.: Nu jā...
V. M.: Uz Venstspili braucām... Nu tas arī tā – interesanti pasākumi.
A. M.: Ā, nu tas bij ar audzēkņiem, skolotājiem atsevišķi. Mums bij... Uz tā saucamo, Armijas dienu un Sieviešu dienu pasākumi. Tur dažādi priekšnesumi, man vēl i... Man vēl ir bildes, kur mēs dejojām – četras skolotājas – mazo gulbīšu deju. [Vitolds smejas] Bij tādi bruncīši [rāda it kā uz sevis svārkus], tādas bikses – bumbierenes, pagaras. Eee... Gulbīšu deja... Tad ir bilde, kur...
V. M.: [pārtrauc kaut ko piebilzdams] (..)
A. M.: Skolotāju Mežinsku... Eee... Lizas un Polīnas duetu no „Pīķa dāmas” dziedājām. Eee, par indietēm saģēr...
V. M.: Sari...
A. M. :Sari...
V. M.: Ar palagiem... [smejas]
A. M. :Nē, mums bij tas... Lidmašīnām, kur... [mēģina atcerēties]
V. M.: Ā, pa... Izpletņlēcējdrēbe!
A. M.: Izpletņlēcēju drēbe tāda, kura krita nost. Zinu, ka iet virsū – viņa tāda slidena [par apģērbu] Mežinska... Viss, sari sabruka uz leju [smejas]. Nē, nē, mēs, skolotāji, arī tāda... Visādas taisījām ēverģēlības.
E. M.: Pastāstiet par kursa biedriem kaut ko. Kādas bija attiecības? Ko jūs darījāt skolas, tā kā, iekš skolas vai ārpusskolas? Kādas bija attiecības ar kursabiedriem? Varbūt bija kāds, ar kuru bija ne ļoti labas attiecības?
V. M. :Nē, kurss...
A. M. :Bij vai tad? Es...
V. M.: Man bij divi kursi.
E. M.: Cik bija kursā cilvēki – audzēkņi?
V. M.: Ooo, daudz bij!
A. M.: Daudz bija! Sākumā vēl nebija tik daudz, bet vēlāk bija paralēlkurs... Paralēlklases.
V. M.: Jā!
A. M. :Un katrā bij ap divdesmit kādi, jo tikai diriģenti bija 15.
E. M.: Un viss bija tas tajā vienā tagadējā mūzikas skolas ēkā?
A. M. un V. M.: [reizē] Jā, jā!
A. M.: Tad tās vēl piebūves, a vēl nebij piebūves.
E. M.: Un cik kursi kopumā bija? Cik kursi?
V. M.: Četri!
E. M.: Četri kursi... Jā!
V. M.: Man sākumā pirmie divi kursi bij viena komanda, pēc tam aizgāju armijā trīs gadus, tad bij cits kurss. Un tajā kursā bija Sarkane Nellija...
A. M.: Nu nē...
V. M.: Tur maz bij, nav svarīgi! A pirmajā...
A. M.: Sākumā...
V. M.: Pirmos divos kursos – tas bij ļoti labs kolektīvs. Mēs tā visi kopā draudzējāmies, un nu mūs kolosālīgi pavadīja armijā. Bija tāda grandballe pie vienas meitenes laukos. Un tajā gadā mūs armijā nepaņēma...
A. M.: [smejas]
E. M.: Kāpēc? [iesmejos]
V. M.: Jā... [smejas] Pietika! A tad nāca nākošais gads, čēst otrais gads armi... Kara laiku gads. Maz bija zēnu, i obligāti bij jāiet armijā. Starp citu, kara komisariāta priekšnieka meita mācījās mūzikas skolā, tāpēc teica, ka mums ļaus pabeigt mūzikas skolu. Neņems – tad tikai. Bet tad tajā gadā bij obligāti jāiet, jo nebij... Nebij, kas dienē. Nu tā trīs gadus pie Ļeņingradas. [aizdomājas] Tagad nav vairs Ļeņingrada, ja? [iesmejas]
A. M.: Pēterburga!
V. M.: Pēterburga... A tad mēs bijām mācību rotā, pabeidzām... [ritmiski dzied] „Tā tā titi tā titi titi ti tā tā!”
A. M.: Tā kā...
V. M.: Morzes ābece!
E. M.: Morzes ābece?
V. M.: [iesmejas] Jā! Un tad mēs tā kā tādi čakli bijām, mūs atstāja tur pat skolā par palīgiem – skolotāju. Oficieru... Mēs ar apmācījām jaunos iesaucējus. Un kat... Ne katru, bet mēnesī reizi, divas reizes braucām uz Ļeņingradu atvaļinājumā un sešus kareivīšus vedām līdzi. Vienus pašus viņus nelaida, bet seržanta pavadījumā. Tā mēs bijām, izstaigājām Ļeņingradu, Pēterhofu... Eee... To... [mēģina atcerēties] Izskrēja no prāta... Vārdsakot, visu labi iepazinām Ļeņ... Ļe...visu Ļeņingradu. Un mums pat deva biļetes uz operu Marijas teātrī. Operu... Bet, protams, augšā, bet nav svarīgi, tā ka mums bij iespēja. Un vēl, kas bija ļoti labi armijā – kolosāla bij bibliotēka, kur ļoti daudz bij par dziedātājiem, par māksliniekiem, par mūziķiem grāmatu. Krievu valodā, bet brīvā laikā varēja palasīt.
E. M.: Cik ilgi jūs bijāt armijā?
A. M.: Trīs...
E. M.: Trīs gadus armijā? Cik gadus?
V. M.: Trīs! Tajā laikā bij trīs gadi.
A. M.: (..) Nezināja, ko teikt. Es arī domāju, kā tas tad tulkojumā. Tad bij Carskoje selo.
V. M.: Jā!
A. M.: Eeee...
V. M.: Carskoje selo...
A. M.: A kā tagad latviski pateikt, es nazynu... [domā] Pēterhofa – jā...
V. M.: Nē, Pēterhofa – tas ir skaidrs.
A. M.: Katrīnas otrās...
V. M.: ...pils, jā! Vārdsakot, visas ievērojamākās vietas mēs ar kareivīšiem izbraukājām. Paši bijām apmierināti un kareivji redzēja. E, pirmais ceļš bij... To varēs... [nopūšas] Uz ēdnīcu...
A. M.: Nē, nu protams! Kas ta, ka...
V. M.: Jo armijas ēdiens... [brīdi padomā un sāk smieties] Jā... [ieklepojas]
E. M.: Un kā bija ar mūziku armijas laikā?
V. M.: Jā, ļoti mums paveicās, ka partijas sekretārs tai... Tur saucās politruks – viņš mīlēja mūziku un organizēja visus tos, kas mīl kaut ko spēlēt, un mūsu tajā rotā bij vai... Vairāki no Latvijas. No Rēzeknes bij viens klarnetists, no Rīgas viens bundzinieks un viens dziedātājs, un mēs ar Albertu akordeonu spēlējām. Viens no Ukrainas bij, kas labi dziedāja. Mēs nodibinājām kapellu. Un vasarā mums veicās, ka mēs braukājām pa Ļeņingradas parkiem, vienkāršas programmas parkos, uz estrādītēm spēlējām, un tad publika nāk klāt un klausās. Mūs ļoti labi uzņēma, jo visi prakstiski tie bij profesionāļi. Viens basu spēlēja– basģitāru. Ne parastu basģitāru, a to krievu, tādu kā trijstūris.
E. M.: Vai bija kādas blēņas, ko jūs darījāt? Ja nav noslēpums, tad pastāstiet!
V. M.: Jā, bij! Kad atbraucām atvaļinājumā pēc tiem koncertiem... Mēs jau tur tā labi kotējāmies, bijām diezgan tādi, nu paklausīgi. Podus negāzām, bet... Tad mums nomira vectēvs. Viņam bija pāri simts. Un palūdzām, lai palaiž uz bērēm. I mūs palaida. Atbraucām uz mājām, septiņas dienas atvaļinājums, un, protams, aizbraucām uz daļu – „Kristāls” bij aizvests līdzi. A kas ir „Kristāls”, zini?
A. M.: Degvīna pudele bij „Kristāls”.
V. M.: Šņabīts! Pēc tam viņu sauca daž ne dažādi. Sākumā Latvija ražoja „Kristālu”. Nu, redz, un nekas nenoķēra, bet tur ar zald... Ar seržantiņiem tur svētkos izdzērām. Un, kur pudeles – sniegā iekšā! Pavasarī nāk talka, pienāk rotas kapteinis: „Milaševiči, eto vasha?" [smejamies] No Latvijas... Zi... Zina, ka „Kristāls” nāk no Latvijas tikai. Ja viņš pats ir bijis Latvijā, zina. Un starpcitu, tajā mūsu visā daļā vesels iesaukums bij no Latvijas, no visas Latvijas. No Rēzeknes daudz, no pārējām Latvijas pilsētām. Un tas bija praktiski spēcīgākais... [aizdomājas] Tā rota, ja... [domā] Mūsu draugs tev viens bij. Nu tagad viņš ir Rīgā [ieklepojas] Bet bija iesauka, kas bija no Uzbekijas... A moš narakstiet? [smejas]
(..)
A. M.: Nu nevajag aprunāt!
V. M.: Bij čurkas...
A. M.: Nu tā nedrīkst teikt, nu...
V. M.: Nu krieviski – ni bum bum! Pāris vārdus! A viens no viņiem bij krievu valodas skolotājs augstskolā, a pats teikumu izveidot nevar.
A. M.: [runā reizē] Nu jā, bet vai tad obligāti bij... Tajā laikā jā, bij obligāti jāzin, bet tā jau svešvaloda.
V. M.: Jā, bet uzbeki... [dziļi ievelk elpu] Cik grūti bij ar viņiem! Ārkārtīgi grūti bij strādāt.
A. M.: Varbūt arī negribēja viņi runāt krieviski?!
V. M.: Nu nav... Nu bet... Ja no laukiem, kam tur krievu valoda bij vajadzīga, ka tur nebija apkārt krievu?
A. M.: Arī pie mums laukos... Kurš ta saprot krieviski? Es tagad, ka aizbraucu, zinu, ka prasīja, ai, pārdevēja veikalā... Eee, lai es uzrakstot uz lapiņas, ko vajag! Nu nezin cilvēki!
V. M.: Antas tētis teica... Ragavām: „Kā krieviski – ragovi?" [abi iesmejas] Ragavas... Labi, tas ir tā... [ieklepojas] Armijā man... Nodibinājām pūtēju orķestri. Es spēlēju tenoriņu pirmo. I tā no tā laika man tas noderēja te, strādājot Rēzeknē, jo strādājot... [atkal ieklepojas] Briežciemā palīdzēju noorganizēt pūtēju orķestri. Astoņgadīgā skola tā bij, ja? Briežciema... Un centra jaunieši, vārdsakot, mehanizatori... No tiem mēs no... Noorganizējām tādu vispār labu orķestrīti. Bieži bērēs spēlējām. Un... Vienos valsts svētkos Balvos uzaicināja mūs svinīgā koncertā spēlēt. Un tad... [domā] Saņēmām dūšu, atbraucām uz koncertu Rēzeknes mūzikas vidusskolā [smejas]. Nē...
A. M.: Nē, nu, kas ir labākais no tā, es gribētu teikt... Vienos kapusvētkos tagad vasarā, eee, pienāk viens čalis, jau kuru lāga gandrīz nevar pazīt, kurš spēlējis pūtēju orķestrī. Tagad viņš ir tiesnesis vai kas Rīgā vai kaut kur – Aivars Keišs...
V. M.: Jā...
A. M.: Un, un, un, un pateicās par to, ka spēlējis orķestrī, jo viņš, kad bijis armijā, tad viņiem bija iespēja, teica: „Kurš ir spēlējis kaut kur orķestrī?" Viņš pieteicies un tā viņš ticis tajā... Eee... Daļā...
V. M.: Vieglāka služba bij.
A. M.: Jā!
V. M.: Man ar nevajadzēja iet ar karabīni nakts patruļā, nu patruļā, tā sargos. Bet katru rītu vajadzēja spēlēt maršu, lai visa rota uz mācībām. Tā ka daudz arī pozitīva. Un tad akordeonistu – mēs bijām četri. Viens no oficieriem spēlē bajānu, i ta mēs kopā komanda nodibinājām. Kopā spēlējām... Tā bij tāda mācību rota tā bij, un tāpēc tur... Tur tam pievērsa uzmanību – gan dziedāšanai, gan spēlēšanai. Viens ukrainis ļoti labi dziedāja. Mēs spēlējām pavadījumus un tā... Armijā ļoti labi tādā ziņā mums veicās un... A citādas palaidnības mēs nedarījām lielas.
E. M.: Skolā nē? Tieši skolā, vidusskolā?
V. M.: Mūzikas skolā?
E. M.: Jā, ar kursabiedriem?
[abi domā, Vitolds nopūšas]
A. M.: Vienīgi, ja kad ieķibinājāt...
V. M.: Jā, varbūt kādreiz tā, bet nē... Skolā nepatikšanu nekad nebija.
E. M.: Jūs bijāt paklausīgi!
V. M.: Jā!
E. M.: Varbūt bija kādas iesaukas? Nu gan kursabiedriem vai skolotājiem, kaut kādas iesaukas? Ne īstajā vārdā, varbūt tur savā starpā jūs kādu par kādu saucāt?
V. M.: [ļoti smalkā balsī un ar humoru] Bija... Man bija! Zēnu koris mani sauca par Tauriņu! [visi smejas]
E. M.: [joprojām smejoties] Kāpēc?
V. M.: Kāpēc... Ka lidinājos, skraidīju, fiksi visu darīju! [visi sirsnīgi smejas] Čudars Ēriks – paprasi viņam!
E. M.: Varbūt jūs kādam devāt iesauku?
A. M.: Nu nē...
V. M.: Nu nezinu...
E. M.: Un kādi skolotāji palikuši visspilgtāk atmiņā? Gan vispārējie priekšmeti, gan...?
V. M.: Uldis Balodis, Salmiņa Vaida – tas ir augstākā pakāpe!
A. M.: Tagad mani pratināsiet?
E. M.: Nuu, jā, droši piemetiniet...
V. M.: [pārtrauc] A tev skolotāja Mežinska? [smejas]
A. M.: Nē... Ā, man no paša sākuma tad jāsāk?
E. M.: Nē, nu...
A. M.: (..) Tie paši jautājumi tad! Laikam... Kāpēc izvēlējos mūzikas vidusskolu...
E. M.: Pastāstiet!
A. M.: [iesmejas] Mūzikas vidusskolu tāpēc, ka, vispirms, Baltinava ir ļoti dziedošs tāds reģions, jāsaka.
V. M.: Jā!
A. M.:Un, un, un arī pašreiz visi kori, kuri... Vispār es atnācu uz Rēzekni, es nesapratu, ko nozīmē, kad rūcējs, kad nedzied. Es tādu pirmo reizi vārdu dzirdēju. Tur visi dziedāja un arī tagad visi dzied ar skanīgām balsīm. Un visas saiešanas reizes... Eee... Sākās ar dziedāšanu. Eee... Vispirms jau iesācēja bij Anita Lipkova, tagad piektā skolā strādā jeb Anita Keiša... Eee... Tajā laikā bij... Vienmēr sāka visās saiešanas reizēs ar dziesmu. Talkās bija lielās sadziedāšanās, vienai talkai ar otru. Eee, balti priekšauti... Nostājas... Talka – tas jau bij notikums. Tāds dziedošs reģions... Un, un Rēzeknes mūzikas vidusskola, kad atvērās, tad... Pēc lielāka pārtraukuma nu, nu kur? Arī tuvāk bij mājām. Tā mēs četri no Baltinavas vidusskolas saņēmāmies un startējām šeit. Es tātad... Ā, mani sauca, lai zināt... Antoņina Keiša! [smaida] Jeb, kā sauca šeit visi un ilgi pat nevar jau vairs pierast pie vārda Antoņina. Anta... Jo... Eee... skolot... Ar skolotāju Mežinsku mēs vadījām sieviešu kori „Ieviņa”. Un viņa arī Antoņina. Un viņa saka : „Nu kā programmu pieteiks – Antoņina Mežinska, Antoņina Milaševiča?” Nu tā es paliku Anta. Bet Anta – tāpēc, ka laukos mani sauca Ante. Un šeit nu pielika to „a” burtiņu klāt. Specialitātē skolotāja bija Mežinska. Tiešām, ļoti laba skolotāja – sirsnīga, laba. Eee...
E. M. Kādi vēl skolotāji bija – gan teorētiskie priekšmeti...?
A. M. Uldis Balodis... Sākumā mācīja harmoniju. Bet vispār Anda Mētra solfedžo un harmoniju, teorētiskos priekšmetus. Eee, nu tad mūzikas literatūrā bij tāda Alma Freija un pēc tam... Es nemaz nezinu, kas vēl mums mācīja. [iesmejas] Eee... Teorētiskos priekšmetus... Klavieres arī sāku pie skolotājas Mežinskas, jo sākumā nebija pedagogu mums, kā pirmais kurss. Nedaudz, un, un viņi... Mežinska un vēlāk arī Balodis vispār visus priekšmetus praktiski mācīja, jo citu jau nebij lāga. Tad dziedāšanas skolotājas – Alma Freija un Ļebedeva bij.
E. M.: Jums arī bija tikai kordiriģēšana?
A. M.: Kordiriģēšana, jā! Nu... Šeit mēs iesākām, par cik no Baltinavas bijām četri. Ar Emīliju Slišāni mēs kaut kur kolhozā sākām dziedāt. Parādījām – mēs mākam laikam dziedāt! [sāk smieties] Tā skolotāja Mežinska, kas arī mums bija audzinātāja... Eee... Mums sāka dot dažādus duetus. Tā mēs daudzus duetus dziedājām, un skolotāja Mežinska vēlāk nodibināja, jau pirmajā kursā praktiski nodibināja, sieviešu vokālo kvartetu. Un šeit arī, kad skatās internetā un, un grāmatās, ir vispār neprecizitāte. Arī Briežuciemam... Teicām, ka nepareizi tur, nezinu, kāpēc tas tā palicis... Sieviešu vokālais kvartets bij. Mēs dziedājām četras – es pirmo soprānu, skolotāja Mežinska otro, Emīlija Slišāne pirmo altu un Anna Šņukute, kas vēlāk operā dziedāja... eee – otro altu. Un vēlāk ans... To kvartetu papildinot, izveidojās sieviešu vokālais ansamblis „Latgale”, kas nesa Latgales vārdu visos konkurs..., skatēs mēs tā cīnījāmies – trīs arī ansambļi – mēs, tātad, „Latgale”, Daugavpils „Daina” unn...
V. M.: Aptieku pārvaldes...
A. M.: Aptieku pārvaldes ansamblis Rīgā. Eeee, tātad tā bij... Un, un, un šeit rakstīts, kur ir bieži. Nu ne bieži, cik es esmu redzējusi – vienmēr. Ka kvartets bij „Latgale” un... Nē, kvartets nebij ne „Latgale”, nekas. Vienkārši kvartets bij. Mēs ar viņu piedalījāmies Latgales kultūras dekādē piecdesmit astotajā gadā. Kvartets un arī... Eee... Balodis dibināja... Tātad bija jaundibinātais „Ezerzeme” koris, korī dziedājām unn...un, un, un ansamblī. Nu tas laikam mums bij tāds... Ā, pabeidzām mūzikas vidusskolu un tad... Un tad mūs atstāja kā, arī mani, kā pasniedzēju mūzikas vidusskolā. Konservatorijā mācījos neklātienē. Konservatorijā ļoti laimējās... Eee... Ka mans pasniedzējs bija Imants Kokars.
V. M.: Vo... [sit ar dūri pa galdu] Vot, tas tik strādāja!
A. M.: Nu jā...
V. M.: Tagad – haltūrē!
A. M.: Jā, kā jau neklātniekus – katru dienu un pa divas stundas, vismaz tā specialitāte bij, un lika braukāt uz Rīgu.
V. M.: Un ne pa vienai stundai bij.
A. M.: Es saku – divas. Teicu! Teorētiskos priekšmetus Jānis Mediņš pamatā bij unnn... Mūzikas literatūru arī Oļģerts Grāvītis bija... Vispār tādi ļoti, ļoti tādi spilgti pasniedzēji bij. Nu laikam tas bij tas labākais laiks un bezrūpīgākais laiks. Kad ar ansambli, mēs gandrīz katru dienu dziedājām starpbrīdī vai kaut kur. Tikai tā, nu, varēja. Ļoti daudz koncertu bij. Ļoti daudz. Un tad spilgtākie, piemēram, mēs bijām Latvijas kultūras nedēļā Moldāvijā kopā ar deju kolektīvu „Ritenīti”. Mēs gan atsevišķi dziedājām, gan arī pavadījām „Ritenīti”. Tur mēs izjutām, ka var cilvēks nogurt no laipnības. Eeee... Milzīgas, kā tajā laikā, uzņemšanas. Koncerts un pēc tam uzņemšana pie bagātīgi, bagātīgi klātiem galdiem, pie konjaka. Vajadzēja mūs filmēt...
V. M.: (..) [pasaka kaut ko krieviski]
A. M.: Speciāli... Speciālists tur turēja vīnogas, nenovāca eee... Lai la... Filmēt mūs filmā – latviešu meitenes, kā vāc vīnogas un filmēt, bet operatori nuu... Nebija spējīgi to izdarīt vairs. Tāda bija uzņemšana. Nākam uz autobusu atpakaļ – tur ziedu klēpji. Tur katrā sēdvietā divas vīna pudeles stāv. Un kur tos ziedus likt? Pēc tam presē, protams, parādījās, ka latviešu delegācija noliek ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Nu, kur lai viņus liek? Taču pa logu nemetīsi ārā. A ziedu daudz, un mēs ejam un noliekam ziedus. Un noliekam ziedus pie pieminekļiem. Nu mums bij savs fanu pulciņš ansamblim. Kad mēs katru sestdienu, svētdienu kaut kur braucām apkārt, tad viņi ar mums arī brauca – mūsu līdzjutēji un fanotāji.
V. M.: Repertuāru visu zinājām no galvas!
A. M.: [smejas] Nu jā! Jā, nu un koris... Nu tas bija bezrūpīgākais laiks. Tad sākās... Kad pašiem bij jāstrādā, tas bij... Ā, mūzikas vidusskolā – par audzēkņiem. Katrā ziņā es... Esmu ļoti priecīga par to, ka man ir bijuši ļoti labi audzēkņi. Ar tiem es arī lepojos!
V. M.: Dīvs tai gribieja laikam!
A. M.: Jā!
E. M.: Kādi bija jūsu audzēkņi?
A. M.: Nu vispirms... Eee... Tavi skolotāji – Ēriks Čudars, Anda Lipska bij. Eee, tad... Pamatā viņi Rēzeknē strādā. Gan vis...Vis... Visur Rēzeknē. Piektajā vidusskolā – Anda Lipkova, fuu, Anita Lipkova, arī kas ansamblī Briežciemā dziedāja vēl. Eeee... Kaut kāda...
V. M.: Iveta Ķepule...
A. M.: Iveta Ķepule, Ingrīda Džigune, sestajā vidusskolā – Tatjana Davidovska, kas jaukto kori vada un, un...
V. M.: [papildinot] Un zēnu kori...
A. M.: Jā, pirmajā vidusskolā– Svetlana Bilinska.
E. M.: Visi pazīstamie vārdi, jā!
A. M.: Jānis Mežinskis – „Graidi” kora diriģents.
V. M.: Kārklinieks...
A. M.: Ā, Edgars Kārklinieks!
V. M.: Armands Lazdiņš...
A. M.: Nu jā, šie nu...
V. M.: Gan pie manis, gan pie Antas. Ēriks tāpat...
A. M.: Praktiski...
V. M.: Atdevu savējos!
A. M.: Jā, man bija veicies ar audzēkņiem. Arī republikā... Cik tur, kas strādā - tādi pazīstami?
E. M.: Viegli bija sastrādāties ar audzēkņiem, vai bija tomēr arī tādi kam nu...?
V. M.: Es pateikšu! [aizdomājas] Te ir cepuri nost Antai, ka neviens cits skolotājs tā nerīkojās. Ja kādam audzēknim bij dzimšanas diena, tad tajā mazajā četrdesmitajā klasītē vienmēr bija baļļuki. Kādi baļļuki?
A. M.: Garajā starpbrīdī...
V. M.: Atnes torti...
A. M.: Nu jā...
V. M.: [turpina] Un torti ēdām. Es iemanījos, ar atgāju ciemos torti dabūt.
A. M.: Zināja, kurā laikā aiziet!
V. M.: Jā! Vienmēr kolektīvs bij nu, vo, ... tā kā viena ģimene!
A. M.: Bet visgaršīgākās tortes bij Normundam Liepiņam. Viņš no Gulbenes.
V. M.: Normunds Liepiņš ar Antas...
A. M.: No Gulbenes laikam pašcepto torti veda.
V. M.: Normunds, Inga...
E. M.: Āāā!
V. M.: Tas Normunds!
A. M.: Jā, tas Normunds! [Vitolds iesmejas] Un, nu un, un, un... Un katrā izlaidumā es domāju: „Ak, Kungs, viņš beidz skolu... Kā es bez viņiem tagad dzīvošu?! Nu es taču nevaru, ka man šie audzēkņi aiziet projām!” Bet atkal nāca jauni un, un... Nuu, un atkal tāpat! Ko es vēl... Laikam tas nav pedagoģiski, bet es es vēl ko darīju... Jā, man labi audzēkņi bij. Viņiem vienmēr bija labas atzīmes, bet es laikam arī pieradināju. [Vitolds smejas] Viens netikums man bij – es nevarēju aizpildīt žurnālu. Es atveru žurnālu, klasē sēžu, stundas beigās aizveru. Bet es viņu neaizpildīju. Bet, kā es liku atzīmes... Ja tas audzēknis visu zin, tad es lieku atzīmi. Ja viņš pavisam nezin – nu jau vajadzēja nez cik nezināt reizes, ka es viņu nu tā... Nosodītu ar sliktu atzīmi... Jo man liekas, ka katrs mēs pie kaut kā pierodam. Un, ja tas audzēknis pierod, piemēram, pie četrinieka... Ja tu ieliksi jau trijnieku, viņam liksies jau slikti. Ka es lieku trijniekus visu laiku – divnieks slikti. Labi, sākumā pie pirmās atzīmes pārdzīvos, pie otrās, trešās pārdzīvos, pēc tam viņš vairs galvā neņems. Nu es pēc tāda principa druscītiņ. Eeee... Laikam tas nav pedagoģiski, bet... Nu tās ir individuālās stundas...
V. M.: [pārtrauc] Taisni pedagoģiski, Balodis ar tā darīja!
A. M.: Bet tas ir individuālajās stundās. Grupu stundās, protams, to nevar, to visi pārējie redz un jūt, kāpēc viņam lika atzīmi, kāpēc nelika. Un, un tā tās individuālās stundas, ka tur tā varēja. Un, un es to konstatēju arī... Nu tās... Aj, man tos zēnus vēlāk sāka visus dot... Skolotājs Balodis bija nodaļas vadītājs, saka: „Anta, nu tiksi galā ar viņiem.” A viņš knapi, knapi pieņemts. Beigās...
V. M.: [pārtrauc] Puikas... Puikas neviens negribēja ņemt. Vot tev brīvas rokas, a zēniem vienmēr ir stīvākas rokas.
A. M.: Nē, un viņi slinki mācībās, nejau tikai roku pēc! Viņi slinkāki!
V. M.: Arī roku pēc!
A. M.: Bet es ko konstatēju – viņš neko nevar izdarīt! Nu slinks kā zābaks! Atbrauc no Rīgas, es zinu, tāda skolotāja Pismernaja bij, pasniedzēja konservatorijas. Mans Jānīts pilnīgi plaukst, jo viņa viņu paliela. Jā, jā, viņa uzmundrina! Skolot... Aha, tātad tā! Zēniem vēl vairāk kā meitenēm vajag uzmundrinājumu. Unn... Un man žēl viena zēna, kuram bij absolūtā dzirde. Kurš ar to absolūto dzirdi, bet teorijā... Viņš no Ludzas bij... Nulle ar mīnus zīmi! Viņš nezināja, kā sauc. Es teorētiski te... pie teorijas strādāju. Es aizgāju, protams, pensijā, un tā viņš arī skolu nepabeidza. Viņam akordu iedod, viņš sauc skaņas: „ Re, fa, sol...” [sit ar pirkstiem pa galdu] Viņš sauc, bet viņš nezin, kā to sauc.
V. M.: Vai tas ir dominantseptakords vai...
A. M.: (..) To viņš nezin, tad ar viņu vajadzēja tikai teorētiski strādāt. Eeee... Individuāli.
E. M.: It kā dzirde ir, bet...
V. M.: Jā...
A. M.: Absolūtā dzirde!
E. M.: Tā ir tāda dāvana īstenībā!
A. M.: Jā, a viņš nezin teoriju.
V. M.: Viņš zelta kāzās, viņš spēlēja.
E. M.: Jā?
A. M.: Viņš... Eee... Teorētiski, saku – nulle ar mīnus zīmi! Bija... Nu tā... Nu tad dziedājām, tātad ansamblis un koris arī Latgales kultūras nedēļā. Nu tad sākām paši strādāt. Es ar skolotāju Mežinsku – ar savu specialitātes skolotāju. Viņa dibināja sieviešu kori „Ieviņa” – tirdzniecības pārvaldes, un es arī biju kā otrs diriģents. „Ieviņa”... Tad... Nu tad par „Saskaņu” tu jau stāstīji, ka tas bija jauktais koris šeit – piena konservu kombinātā, kur eee... Visi strādnieki, arī, protams, mūsu audzēkņi.
V. M.: Pamatā pašdarbnieki. Tīri...
A. M.: Jā, nu un mūsu audzēkņi.
V. M.: Jā...
A. M.: Bet, ko ar gandarījumu es konstatēju... Kad vienreiz, guļot slimnīcā klausos, kad vienas... Ā, otrās vidusskolas meitene... Viņa par kultūru ja runā, neko viņa nezin. Es domāju: „Ak, Kungs!” Bet mūsu tantītes, kuras dzied korī, viņas taču daudz pārākas kultūras ziņā par viņu. Viņas daudz ko zin no kultūras Latvijā, kas notiek, bet tā ir... Nu jaunieši ir laikam...
V. M.: Paši jau dziesmu svētki, ko dod...
A. M.: Nu jā, paši dziesmu svētki jau, ko dod. A viņas nu... Tie jaunie, kuri vēl nedzied korī, ne deju kolektīvā neiet, viņi, protams, arī to nezin.
V. M.: Pastāsti, kā „Ieviņa” sākumā dziedāja.
A. M.: Ā, nu jā! Tur arī... Oj! Ka dibinājās koris, nu no partijas komitejas pateica – tirdzniecības pārvaldes priekšnieks tas bij... Kondratjevs. Un viņam pasaka: „ Jādibina koris!” Nu kā... „Jesli nada, nada!”... Kori dibināt... Viņš pasaka: „No tā veikala – tik un tik!” Nu a kā mūs, saka: „ Nu kas ta strādās? „Ja nevarat noorganizēt, slēdziet ciet veikalu!” Aiz... Pamēģini aizslēgt to veikalu... Kas notiks... Eee... Bet dziedāja. Es jau blakus apsēžos, kad Mežinska strādā tur altos pie vienas. Saku: „ Tas nav pareizi. Ne pravilno!” „ Ā, bystreye nado?” Viņa tā tā ritmu, kaut ko – tempu atšķīra, bet augstumus vispār nē. Nu, nu rūcēju komanda bija tāda...
V. M.: Sākumā, ka „Ieviņa” dziedāja...
A. M.: Sākumā jā...
V. M.: Vajadzēja ausis bāzt ciet. [smejas]
A. M.: Es... Es otrajā soprānā nostājos blakus, zinu, ka pirmajā koncertā es nevarēju savu balsi vien visu noturēt. [visi smejas]
V. M.: Dzied skaļi un nepareizi, saproti?
A. M.: A skaļi!
V. M.: Neprata klausīties!
E. M.: Un līdz ar to, ja kāds dzied pareizi, tas neko nedod.
A. M.: Nē, nē...
V. M.: Jā, jā...
A. M.: Neprot klausīties. [smejas] Nu un... S... Ka... Ar ko „Saskaņa” raksturīga bij? Tas pozitīvais, visi jau mēs par pozitīvo runājam. Eee... Ļoti... Draudzējāmies ar ļoti labiem, draudzīgiem kolektīviem.
V. M.: Jā...
A. M.: Vispirms ar piena konservu kombināta koriem... eee... Igaunijā...eee
V. M.: Vīlandē...
A. M.: Vīlandē, tad Lietuvā – Kauņā...
V. M.: Kapsukā...
A. M. Kapsukā, jā... Eee...
V. M.: Tagad Marientāle.
A. M.: Viņi ļoti... [aizdomājas] Nu tāda... Tādi labi draudzības koncerti. Fantastiski labi...(..)
V. M.: [pārtrauc] Pleskava...
A. M.: Arī Pleskava, jā. To... To pat nevar izstāstīt...
V. M.: Mūs kā ārzemniekus uzņēma tur.
A. M. Pleskavā, jā...
V. M.: Visa partijas komiteja, visi bij, visi kungi lielie bij! No Latvijas atbrauc koris!
A. M.: Ā, es nepieminēju p... par audzēkņiem runāju – Ivetu Ķepuli pat nenosaucu. Nē, tu teici laikam...
V. M.: Jā...
A. M.: Eee... Tagad atcerējos, kad tādas balles bij – grandballes! Kauņā... Kad Jāņu vakaros dziedāja Iveta Ķepule, agrāk bij Lāce Iveta. Kad vajadzēja dziedāt solo, tad viņa divbalsīgi dziedāja vārda pilnā nozīmē! [gardi smejas]
V. M.: Kāpēc?
A. M.: Pēc labām ballēm!
V. M.: Jā! [smejamies] Pirmā vakarā bij koncerts un balle pēc tam. Un otrā dienā citā klubā koncerts. Un tur jau spēka nav, viņa spiež un burtiski divbalsīgi izskanēja. [visi gardi smejas] Liekas, ka brīnums tāds nevar notikt, bet bij!
E. M.: Bet skanēja labi...
V. M.: Jā!
A. M.: Skanēja labi! (joprojām smejamies) Lai vēl kurš tā pamēģina! Tātad... Un, un tad mēs vēl papildus uzņēmāmies lielu slogu, kad Briežuciemā... Eee... To klubu uzcēla. Tur jau savlaicīgi Ozoliņa Valentīna bij kluba vadītāja. Tā mūs saaģitēja uz kluba atklāšanu, kaut kādu koncertu sagatavot vasarā, par cik mēs tur atpūtāmies...
V. M.: Blakus...
A. M.: Briežciemā blakus, jā...
V. M.: [runā viens caur otru] Blakus mājas...
A. M.: Tieši blakus klubam. I tā nodibinājās sieviešu vokālais ansamblis, kurš pat republikas skatē – vokālo ansambļu - bija ņēmis, nu, protams, dalīto, kaut kādu trešo vietu. A ren... Tajās zonālajās skatēs Gulbenē un kaut kur Alūksnē bija... [piebilst] Kad ejam, runājam... Kaut kāds, nu kaut kāds koris – Briežciems, Briežkalni, kaut kas... Nu nevar sa... Nevar saprast!
V. M.: Brīnās – no kurienes?
A. M.: Jā, no kurienes... Nu, nu...
V. M.: Domā – no pilsētas kādas.
A. M.: Bet es apbrīnoju, pieminekli vajadzētu celt tiem cilvēki, kuri četri, pieci kilometri gāja uz...
V. M.: [turpina] Uz mēģinājumiem!
A. M.: Tās bija sestdienas, svētdienas, kad mēs tur aizbraucām. Pa dubļiem, pa neceļiem... Un, un, un, un... Un gāja viņas un mēģināja. Tās vēlāk...
V. M.: I mēģinājām pat svētdienās.
A. M.: Nu jā... Un...
V. M.: Gāja...
A. M.: Pēc tam tas bij pamats arī tam etnogrāfiskam ansamblim, ko eee... Tā Benita Mežale... [labo] Benedikta Mežale. Viņas mamma tur vadīja, un vai Ozoliņa Valentīna... Tam Briežuciema ansamblītim... Jā, kopā ar tiem – orķestri. Tad mēs Balvos arī sniedzām koncertu. Tur mēs bijām slaveni kļuvuši. Eee... [sāk smieties] Arī ar tādu gadījumu... Tagad – arodbiedrības pārvēlēšanas sapulce. Mēs arodbiedrības kolektīvi, mums arodbiedrība maksā. Mūs uzaicina, mēs, protams, aizbraucam dienā, atprasījušies no stundām, no visa... Uz to Briežciemu... Beidzās koncerts un tad mums atnes pēc koncerta ziedus, kad vairs tur no tiem....eee...nu... No tās priekšniecības, i no Balviem bij atbraukši, no visurienes – ne vairs neviena nav! Ko mēs sadomājām? A viņi kaut kur aizgājuši [iesmejas] – blakus mājā atzīmē. Mēs – apdziedāšanas dziesmas attiecīgi, uzaram apdziedāšanas dziesmu melodijas. Melodijas, kā tur priekšnieks jaunais jāievēl un visu ko. Un tesāmies tur, kur viņi kopā atzīmē. Es zinu, ka Balvos pēc tam vienreiz teica: „Nu, nu, nu, paliekat līdz beigām, citādi būs kā Briežciemā!” Tikai... [Vitolds smejas] Bet lieli draugi. Tas bij mums arodbiedrības priekšnieks un, un vis pēc tam. [iesmejas] Nē, nu tiešām apskrējās dūša. Mēs cenšamies, braucam, a viņiem to nevajag. Nuu jā...
E. M.: Nu jā...
A. M.: Nu es ar tiem audzēkņiem... Pamatā es tomēr... Es vienmēr pastāvu par tiem audzēkņiem, ka viņi tādi... Sevi atraduši.
V. M.: [runā pa vidu] Vēl Rēzeknē Inta Trupa, Algejeva Sveta...
A. M.: Bērnudārzos sēdēja Int... Jeb Inč... Inta Mičule, jā...
V. M.: Ā, Mičule, kas...
A. M.: Nu saku, Inta Mičule!
V. M.: E...e... Jā, Inta, bet ne Inta, a kas eze... Tu... Vadīja „Medicus”...
A. M.: Ā...
V. M.: Rita Mičule...
A. M.: Rita Mičule, jā!
V. M.: Arī audzēkne, bij ļoti muzikāla, ļoti laba...
A. M.: Viņas ar Andu mācījās kopā vienā kursiņā.
V. M.: Jā, apprecējās un tad pēc Slišānes, tātad, viņa pirmā, kas vadīja „Medicus”
A. M.:Nu, nu, nu, nu, nu raugi... Es nezinu, ko lai vēl tādu pastāsta.
E. M. Jūs dzīvojāt kopmītnēs skolas laikā vai jūs dzīvojāt...?
A. M.: Jāā...
E. M.: Kopmītnēs, ja?
A. M.: Jā...
E. M.: [Vitoldam] Jūs arī?
A. M.: Jā... Oi, vienreiz kopmītnēs...
V. M.: [pārtrauc] Es kopmītnēs nedzīvoju, es dzīvoju...
A. M.: ...dzīvoklī.
V. M.: Uz dzī... Uz dzīvokļa... Pie bijušiem vidusskolas... Meitenēm, pazīstamiem tur...
A. M.: Vienalga! A vienreiz kopmītnēs... [sāk smieties] Tur bij es... Es biju, es jau strādāju vai vēl mācījos,- bij briesmīgs tracis. Tāds pūtēj... Viens garš tāds, dabūjuši mikrofonu un, un tagad [Vitolds sāk smieties] tādā zemā Levitāna balsī paziņo: „Vnimanije, vnimanije!”
V. M.: A kas ir Levitāns, zini?
A. M.: Tāds diktors, kas lie... Par lielo to... Par Otro pasaules karu paziņoja. Tā i šis: „Nachalas trecya otjechestvennaja voyna ” Tā (..), kas bij meitenes atbraukušas, tās nezin, kur skriet, ko tagad ķert, kur braukt? [es iesmejos] Nu... Nu, kad uzzināja, protams, jo viņiem tur labi ķēra – tiem čaļiem. A ņem un tā kopmītnē noziņo!
E. M.: Kāda bija tā kopmītņu dzīve?
A. M.: Nē, nu forši bija! Forši bij... Mums bij tieši tur kopmītne... Eee, kur tagad ir... Ā, bija dzimtsarakstu nodaļa. Tagad tur ir bibliotēka.
V. M.: Dārzu ielā pretī parkam.
A. M.: Pretī parkam sešdesmitajos tur bij. Agrāk Ūsīšu māja, skolotājs Ūsītis bij. Eee, tad tur bij bērnu mūzikas skola un, un, un tad...
V. M.: Tur mani uzņēma pirmajā klasītē Mežinska.
A. M.: Mūs arī... Mūs arī vidusskolā. Un tad to māju uz Atbrīvošanas alejas... Tad mēs tur pārvācāmies. A tā iestājeksāmeni tur bij – Dārzu ielā 61. Pretī parks... Danči...
E. M.: Vai jūs uzturat saskarus ar skolu, mūsējo skolu, ar pedagogiem, ar bijušajiem kolēģiem, kursabiedriem?
V. M.: Tagad?
E. M.: Jā!
A. M.: Nu... [nopūšas] Zināmā mērā... [aizdomājas] Nē, nu ir kaut kādi pasākumi tur gadā man tur...
V. M.: [čukstus] Es pateikšu, kad ne... Būs izslēgts...
A. M.: Nē, nu tagad bij, kam tur jubilejas gadi bij... (..) Skolotājam Belasovam bij un, un Balodim bij. Starpcitu, es Balodim biju par vedējmāti, kad bij...
V. M.: [turpina] Otrā laulība... [abi iesmejas]
A. M.: Viņš nedēļu pirms piezvana un pasaka: „Anta, tak jūs varat savu nodaļas vadītāju precināt vai nē?!” [iesmejos] Nu tas tā... Nu, kur mēs viņus visbiežāk tagad satiekam – „Gorā”. Pamatā... Man bija ļoti laba koncertmeistare – Drjagunova.
E. M.: Viņa ir arī mana koncermeistare.
A. M.: Jā, ļoti laba. Tātad viņai sveicienu no mums. Eee... Koriem, gribu pateikt... Koriem, mums visiem koriem bij arī ļoti laba Iveta.
V. M.: Visiem pieciem koriem...
A. M.: Pfu... Iveta... Ilga Viļuma!
V. M.: Ilga Viļuma – fantastiska koncertmeistare!
A. M.: Kā viņa – tieši koriska koncertmeistare.
V. M.: Taisni koriem. Republikā vienmēr atzīmēja. Vienmēr!
A. M.: Jā, ļoti laba bij!
V. M.: Un skolēnu koriem fantastiska bij Sergejeva Sveta. Visās skatēs vienmēr izteica, vienmēr „paldies” teica koncertmeistarei.
A. M.: Nu ku... Nu kur mēs tagad kontaktus... Kāzas... Oi, tad bij mūs apcēluši mūsu audzēkņi gan. [Vitolds smejas] Ā, starpcitu Anastasija Ločmele arī mana audzēkne.
E. M.: Jā?
A. M.: Ir, jā! Arī par vedējiem mēs bijām, arī. Bija apcēluši ar to, ka mēs bijām par vedējiem. Nu, nez... Es reiz skaitīju ap četrdesmit kāzām vai cik savā laikā bijām kā vedēji. Jau nevarējām, visādi melojamies. Un, un, un, un par to liekulību... Eee [nopūšas] Atbrauc tāds Jānis Laizāns... Eee... Bija savā laikā slavens kāzu muzikants, ar mūsu skolas absolvents.
V. M.: Baloža audzēknis...
A. M.: Jā, un, un viņš sa... Domājam, ko viņš no Daugavpils atbraucis – viņš tur strādāja. Un ar, ar kon... Ar torti, ar šampanieti. Man... Brīnāmies tā iekšēji, nu kur ta tā Jānis? Izrādās, viņš mūs aicina par vedējiem. Un mēs tik priecīgi, kad datumu pasaka. „Jāni, tev labprāt,” jo viņš mums bija daudz spēlējis, „bet Vitoldam tur „Rāznas” korim – skolotāju korim- Alūksnē salidojums.”
V. M.: Salidojums...
A. M.: Mēs nevaram tajā datumā. Vot, tā mūsu liekulība bij.
V. M.: I tā i domājām – nu, tikām vaļā!
A. M.: Pēc nedēļas satiekam Jāni: „Ziniet, mēs kāzas pārlikām!” [visi gardi smejas] Un mēs vairs nevaram pateikt: „Jāni, tajā datumā labprāt, bet citā vairs nē.” Eee... Tā arī...
V. M.: I tā bijām par vedējiem.
A. M.: Jā, ļoti daudz kāzu.
V. M.: Un vēl liels brīnums bij – aizmirsu pasi mājās. Izbrauca lielu gabalu, tad mēs braucam atpakaļ pēc pases. Kamēr līdz Daugavpilij, panācām – Daugavpilī laulājās. [Anta iesmejas] Sarakstījās dzimtsarakstu birojā.
A. M.: (..) Reģistrācija bij, laulība skaitās, baznīcā. Ā, un tad, kad, par cik gan viņam, gan man arī bērnībā bij tāda reliģiska audzināšana, tad nu, kā tikai sākās atmodas laiks, tā mēs bijām priecīgi. Uzreiz metāmies iekšā baznīcas koru dziedāšanā. Eee... Nu pie Bernadetes Everses, kura uzskatām, ka viena no labākajām, pat republikas mērogā. Baznīcas ērģelniece...
V. M.: Bet improvizācijā – labākā republikā!
A. M.: Nē, nē, nē nu tā nesaki. Eeee... Baznīcas, es runāju par baznīcu.
V. M.: Nu baznīca, baznīca! (..)
A. M.: Ā, nu baznīca... nu jā... Eee... Ļoti perfekti liturģiju, viņai tas no bērnu dienām, jo tēvs bij ērģelnieks. Un tēvs – kaut kurā klasē viņa mācījās, piektajā vai kā,– tēvs nomira un, un viņa tā palika kā galvenā... Varakļānos tas bij. Tur dziedājām, tad Vitolds organizēja. Viņu, nu prasīja... Eee...
V. M.: Katedrālē...
A. M.: Bērnu kori...
V. M.: Jā...
A. M.: Bērnu kori...
V. M.: [pārtrauc] Prasu Bernai; „Iesaki kādu, kas varētu org... Nu organizēt, dibināt bērnu kori katedrālē.” Dekāns, zini, beja – Zeile. Es dzirdu, sak: „Es ar mieru!”
A. M.: Ka pieredze ar bārnu koriem...
V. M.: Jā... I tā ta nodibinājām mazu bērnu korīti... Pēc tam, pēc dažiem gadiem arī jauniešu kori.
A. M.: Nu jā...
V. M.: I tā jauniešu... Bērnu korim spēlēja...
A. M.: Ā...
V. M.: [turpina]... itā mazā Inesīte, tagad Šnevele – viņa mūzikas skolā mācījās nu tā...
A. M.: Klavieres... Nē, nu klavieres pie Nellijas.
V. M.: Klavieres, jā. Jā, pie Nellijas... Klavieres. Bet vēl nebija beigusi, sestajā klasē viņa mācījās. A jauniešu korim – Iveta Apkalna. Eee... Varbūt, diez vai tas būtu tā sācies, ka viņa nebūtu spēlējusi jauniešu korī.
E. M.: Jā...
V. M.: Un tad, kad mani ieteica un Saeima apstiprināja par diriģentu Aglonā, ka pāvests bij...
A. M.: Vai tad Saeimā?
V. M.: Tos visus apstiprināja, abus divus Saeimā. Ar likumu!
E. M.: Mmmm...
V. M.: Mmm, baigi svarīgi bij. Kokaru arī tāpat, ka Rīgā bij. Un Iveta Apkalna mums bij ērģelniece. Liturģiskā ziņā palīdzēja Ilva Lempa. Tu laikam...
A. M.: Tagad ar ērģelniece...
V. M.: Pazīsti?
E. M.: Zināms vārds.
V. M.: Jā, jā... Jo Iveta tik labi liturģiju nezināja, bet spēlēt spēlē. Bet liturģiski palīdzēja Ilva Lempa. I tā i... Iveta... Nopelnīja konkursā, izcīnīja vietu uz Angliju klavieres spē... Mācīties divus gadus, ja?
A. M.: Nu jā...
V. M.: Anglijā... Kolosāla skolotāja bija...
A. M.: Karaliskajā...
V. M.: Jā... Un pakāpeniski paralēli viņa arī gāja uz baznīcām, trenējās ērģeles.
A. M.: Nu pagaidi, viņa pie Tālivalža Dekšņa jau mācījās Rīgā...
V. M.: Jā...
A. M.: ...ērģeles.
V. M.: Jā, jā!
A. M.: Ne tikai tā...
V. M.: Jā! Un pēc tam viņa nolēma, ka tomēr turpinās ne klavieres, bet ērģeles. Un tā viņa tika uz Vāciju. A tur bij... Vajadzēja vācu valodu iemācīties. Nu, sākumā viņi runāja angliski, pēc tam viņa iemācījās vācu valodu.
A. M.: Nē, nē, vispār es šeit gribu teikt – tā attieksme pret valodām šajā gadījumā. Ivetai divi bērni – tāds un tāds. Un abi runā perfekti latviski. Jo ar viņu Iveta tikai latviski sākumā runāja. Un arī vīrs vācietis. Un viņš pateica sākumā... Tātad viņi runāja angliski, kad satikās, bet vīrs pateica Iveta jau vācu valodā mācēja runāt, bet viņš saka; „Vācu valodā nerunāsim. Runāsim angliski! Līdz tam laikam vācu valodā nerunāsim, kamēr es iemācīšos latviešu valodu.” I tā viņš arī latviski runā.
V. M.: [pa vidu] Bez problēmām...
A. M.: Un, un braukā pie mums uz konservatoriju, kā skaņu režisoru pasniedzējs – profesors. Eee... Viņam latviešu valoda... Un, un arī bērni... Tāds mazais ieiet un sāk tur gariem teikumiem runāt latviešu valodā.
V. M.: Atbrauc uz Rēzekni: „Nu, tagad man būs jārunā latviski... Ar Ilgu.”
A. M.: Jā, slinkums drusciņ. Jā, ar Ilgu. Ilga ta vācu valodu nebija pat mācījusies. Tā, pilnu jau pierunājām tur...
E. M.: Nu jā, drīz iesim jau uz nobeigumu. Jūs šogad ieguvāt latgaliešu kultūras gada balvu...
A. M.: „Boņuks”...
E. M.: „Boņuks” par mūža ieguldījumu.
V. M.: [paaugstinātā balsī] Re, kur stuov Boņuks! [norāda ar pirkstu]
E. M.: O, kāds skaists! [Antoņina iesmejas] Un, un kāda ir sajūta?
A. M.: Nē, nu forši!
V. M.: Protams!
A. M.: Nē, es biju samierinājusies, ka nevajag un negribu nekur!
V. M.: Vot, šitajā ziņā es viņu lamāju – sevi noniecina, nekā, neko, kas tur, nekas nav izdarīts, bet... Kāpēc noliegt savu darbu, to, ko tu esi darījis, kas tev ir devis gandarījumu?! Ka visu mūžu veltījis tikai tam un ka tu darīji darbu, ko tu mīli! Nu priecājies, ka saņem balvu! Pareiz?
E. M.: Jā! Un es jūs ļoti sirsnīgi apsveicu!
A. M.: Paldies!
V. M.: Mēs... Mēs priecājamies! Tiešām!
E. M.: Un ko jūs gribētu novēlēt Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas audzēkņiem, pedagogiem?
V. M.: Lai katru gadu vairāk, vairāk audzēkņu būtu visās nodaļās! Diriģēšanā... Diriģentos...
E. M.: It īpaši!
V. M.: [turpina] ...pianistos, vijolniekos, pūtējos un uz ērģelniekiem... Nu kā fakultatīvu.
A. M.: Ko es varu teikt... Mīlestību, labestību, arī...
V. M.: Kai i sīvīši – par mīlesteibu uzreiz! (smejas)
A. M.: Nu jā! Labestību noteikti! Lai viens otru saprastu, lai neskauztu.
V. M.: Jā!
A. M.: Nu jā... [aizdomājas] Labi sadzīvot visiem savā starpā. Un, un mīlestību... Mīlestību - gan cilvēcisko, gan arī, protams, mīlestību uz savu...eee...
V. M.: [papildina] Specialitāti...
A. M.: Izvēlēto specialitāti, uz mūziku...
V. M.: Atdot sevi visu tam!
A. M.: Jā, citādi nav jēgas.
V. M.: Jā!
A. M.: Nav jēgas sākt! Īpaši mūsu laikos... Eee... Tomēr viss ir tik stipri gājis uz priekšu tie... Koriem... Izaugsme ir milzīga! Mūsu laikos, ka mēs sakām tur „pašdarbība”, kur nepazina nevienu noti – tur augstāk, zemāk, tur... Tur viņi priekš vārdiem. Tagad pamatā visi tak ar... Zin...
V. M. :„Saskaņas”...
A. M.: Zinoši!
V. M.: Polijā filharmonijā sniedzām divdaļīgu koncertu – visu no galvas ar... Eee... Jurjāna „Tēviju”.
A. M.: Jā...
V. M.: Anta solo dzīduoja!
A. M. :Nu jā! Bet es tagad domāju, kad to saka divās daļās... Es domāju – nabaga cilvēki! Un viņiem bij jāsēž tik ilgi. Mūsu laikos vairs... Negribas to darīt!
V. M.: Bet jāmāca bija katra frāze. Jāiemāca! Notis bij priekš teksta.
E. M.: Aha...
V. M.: Pa vairākām reizēm frāzi... Tas bij...
A. M.: Labi, jau nobeigums te...
V. M.: Ā, jau nobeigums bij... Skaidrs! [iesmejas]
E. M.: Paldies jums par, par šo sarunu... [Vitolds ieklepojas]
A. M.: Jā! (..)
E. M.: ...par atsaucību!
V. M.: Tu jau izslēdzi?
E. M.: Tūlīt...
V. M.: [čukstus] Tad es pateikšu...
