Platace - Maksimenko
JIRMV/MVp- AM12
Platace, Ilze Intervija ar Alla Maksimenko 2013.g. 13.maijā
Intervijas vieta: Maskavas iela 8/6, Rēzekne
Intervijas ilgums: 20 minūtes
Alla Fiskoviča (Maksimenko) dzimusi 1937.gadā Kijevā, Ukrainā. Četru gadu vecumā sāka mācīties klavieres pie privātskolotājas. 16 gadu vecumā pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, mācījusies J.Mediņa mūzikas vidusskolā un Latvijas Konservatorijā teorijas nodaļā. No 1957.gada līdz 1997.gadam strādājusi Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā par koncertmeistari un mūzikas literatūras skolotāju bērnu skolā.
I.P: Kā Jūs izlēmāt saistīt savu dzīvi ar mūziku?
A.F: Nu kā jau daudziem mūziķiem, to izlēma mani vecāki, četru gadu vecumā mani aizveda mācīties klavieres pie privātskolotājas un pēc šī notikuma, es sapratu, ka vēlos saistīt savu nākotni ar mūziku.
I.P: Kā Jūs nonācāt Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā?
A.F: Mani uzaicināja draudzene, teica, ka te esot ļoti skaista daba, Kovšu ezers, un šeit dzīvo ļoti labi cilvēki...
I.P: Nenožēlojāt, ka atbraucāt uz šejieni?
A.F: Zini ir tāds teiciens, es neatceros kādam dzejniekam tas pieder, bet oriģinālvalodā - не жалею я о том что было, лиш о том чему уже не быть. Ja tā tas notika, tam tā bija jānotiek. Nu vislielākais trieciens man bij’ valoda. Kad es sadzirdēju, kā cilvēki runā latviski... (pauze) tad bija tāds trieciens, ka nekad, nemūžam nevarēšu iemācīties šo valodu, nevarēšu šeit dzīvot, bet tomēr es to izdarīju. Toreiz mēs visi bijām komjaunieši ar dedzīgu sirdi, atbrauci, tev jāstrādā, kā ta citādāk. Nu nekas, esmu pieradusi. Te daudzi runā latgaliski, protams, pusi vārdu nesaprotu, mana vīra māte bija latviete, viņš pats runā perfekti latviski, bet latgaļu valodā arī visu nesaprot, viņš nevar, vot, vot, nu nevar. Man absolūti vienalga. Jā, nu tā nodzīvoju, nu, paldies Dievam, Rīga ir blakus, man tur dzīvoju vecāki jau tagad viņiem „vieglas smiltis”. Tagad man Rīgā dzīvo divi brāļi. Un tad domās es dzīvoju starp Rēzekni un Rīgu un, un, un tā ir no 1957.gada.
I.P: Kādi bija iecienītākie pasākumi skolā Jūsu darba laikā?
A.F: Nu tā kopumā skolas dzīvē mums bija ārkārtīgi skaisti, kā saka, darba ļaužu svētki: 8.marts un 23.februāris, un Jaunais gads. Nu visi bija kā viena ģimene gan studenti, gan skolotāji, mēs visi, bet, ja nu, tā teikt, skolotāju kolektīvs bija ļoti labs, saliedēts. Mums bija pamata sastāvs, tie, kas beidza mūsu skolu, izmācījās un palika strādāt pie mums, ja? Un tā jau bijušie skolnieki, kolēģi un skolotāji, kaut kā nebija tās robežas un, nu ļoti labas attiecības, nu varbūt arī tāpēc, ka nevienam nenāca prātā, man nekad nenāca prātā, kā runāt – tik’ latviski vai tik’ krieviski. Mums nebija nekādu valodas robežu.
I.P: Kādi bija audzēkņi jūsu darba laikā?
A.F: Es bērnu skolā mācīju mūzikas literatūru. Man bija divas grupas: latviešu un krievu. Un es pateikšu, ka man pat tādas sirsnīgākas attiecības bija ar latviešu bērniem, jo viņiem bija, daudzi no viņiem brauca no rajona un, kad septembrī atnāca no brīvlaika, es prasu: „Nu, kur jūs bijāt, kur vasaru pavadījāt?” Krievu grupa: „Mēs bijām Dienvidos, mēs bijām aizbraukuši uz Ļeņingradu, bijām Maskavā...” „ Bet, kur jūs bijāt?”( latviešu grupai) „ Mēs bijām laukos pie vecmāmiņas”. Man viņu bija žēl, jo viņiem nebija tādas iespējas nekur aizbraukt, un viņi bija arī daudz sirsnīgāki. Un visu, ko viņiem stāstīju, tas viss viņiem bija kaut kas jauns. Man bija ļoti labas attiecības ar audzēkņiem, kopā ar viņiem es jutos pati kā bērns, daudzi man jautāja, kāpēc es uzvedos kā aktrise, kāpēc muļķojos, un es teicu, ka bērniem, kaut ko mācot ir jāprot bērnus ieinteresēt, jo citādi viņiem būs garlaicīgi un neinteresanti. Svarīgi ir mīlēt bērnus, jo „kā tu attieksies pret citiem, tā citi attieksies pret tevi.” Šie darba gadi bija labākie manā mūžā. (smaida) Man ļoti patika šis darbus un tās ir manas labākās atmiņas.
I.P: Liels paldies, ka atradāt laiku, lai atbildētu uz maniem jautājumiem!
