Radomane - O.Grecka, J.Greckis
JIRMV/MVa- OG, JG 28
Radomane, Viktorija Intervijas ar Olgu Grecku un Jāni Grecki 2015.gada 4.jūnijā, plkst.14:00 Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā
V.R.: Labdien! Pastāstiet, lūdzu, kā sākās Jūsu mūzikas ceļš? Kā Jūs nolēmāt saistīt savu dzīvi ar mūziku?
O.G.: Man personīgi bija tie gadi, kad ļoti labā, augstā līmenī bija dziedāšana skolā. Bija praktikante, kura gāja no mūzikas vidusskolas uz parasto astoņgadīgo skoliņu, un ļoti spēcīga dziedāšanas skolotāja bija. Piemēram, es nesaprotu, ka tagad bērni mācās mūzikas skolā un parastajā skolā. Viņi nezina to teoriju. A tad mēs intervālus zinājām un notis zinājām, pa notīm dziedājām. Ja godīgi, es mūzikas skolā neesmu mācījusies, bērnu mūzikas skolā.
J.G.: Abi divi mēs neesam.
O.G.: Man te mācījās māsiņa, vecākā māsa mācījās akordeonu šajā mūzikas skoliņā, akordeonu beidza. Martinovs, kāds tur bija skolotājs, spēcīgs, foršs. Martini laikam. Un klavieres jaunākā māsa beidza. Arī pianistos neaizgāja. Abas viņas aizgāja diriģentos, un es pēc parastās skolas astotās klases, tad bija astoņgadīga skola, iestājos mūzikas vidusskolā. Pati iemācījos, atceros „Ревёт и стонет Днепр широкий”. Spēlēt trīsbalsīgu dziesmu vajadzēja, tad vajadzēja viņu vēl izteiksmīgi nodeklamēt, nodiriģēt viņu vajadzēja pašai. Un tiku. Kaut kā tajos laikos točna mūsu kursā daudzi bija, kas nav mācījušies mūzikas skolā.
J.G.: Tad jau visi nemācījās.
O.G.: Jā, jā. Diriģentos varēja stāties. Un tā pati Nelsone, mana kursabiedrene, viņa taču Mūzikas akadēmijā pasniedz, bez bērnu skolas. Tā pati Irēna Zelča, kas Valmierā, tā arī mana kursabiedrene. Nu Ilga Viļuma bija pianistos. No Balviem daudz bija pianistu tad. Spēcīgi, labi pianisti. Mums spēcīgs kurss bija. Tas pats Jānis Keišs, kas izglītībā ilgi strādāja, tas arī mūsu kursā, bez mūzikas izglītības. Nu viņi bija čaklāki, viņi aizgāja uzreiz uz Mūzikas akadēmiju. A es neaizgāju. Man tētis nomira, kad es kaut kur 3.kursā biju, un mums bija daudzbērnu ģimene, mēs 5 bērni. Vienkārši tā ierunāja mani, ka būs Daugavpilī, ka tepat tuvāk, i tajā pirmajā gadā es neaizgāju mācīties. Tad jau vēlāk es beidzu. Es beidzu, kad mani bērni lieli bija. Bet vienalga, man tas netraucē. Agrāk arī bija tā izglītība, diezgan labi sagatavoti pedagogi. Jo skolotāju kolektīvs arī te bija spēcīgs, un skolotāji labi un tādi draudzīgi. Vispār ļoti labas atmiņas. Man liekas, ka tagad nav tādu kontaktu bērniem un studentiem ar skolotājiem, kā mums agrāk bija.
J.G.: Nē, nu tad savādāk. Mēs bērēs spēlējām kopā ar skolotājiem. Tusējāmies kopā (smejas).
O.G.: Ā, jā. Tad arī bija izvēles priekšmeti. Es taču pūšamos instrumentus izvēlējos, trompeti spēlēju. Man vecākā māsa spēlēja mūzikas vidusskolas pūtēju orķestrī. Tad es atnācu, arī pūšamos izvēlējos. Diriģentiem vajadzēja vēl kādu instrumentu ņemt. Akordeonu vai pūšamo. Ar pūtēju orķestri spēlēju. Vot tur....
O.G. un J.G.: .....i saostījāmies (abi smejas)!
O.G.: Smuki, labi gadi bija. Šo māju celām(mūzikas skolu). Starp citu, es kad iestājos, vel bija tikai tā veca mūzikas skola, bet mēs te cēlām, palīdzējām , ķeģēlišus likām. Tīrījām, pucējām, logus mazgājām, visu šo skolu. Tad vēl nebija tās koncertzāles (lielās zāles). Tapec bija te gaišāks viss.
J.G.: Mazā zālīte bija.
O.G.: Tur tādi pasākumi forši bija. Vot tur ar pūtēju orķestri spēlējām. Visi mēģinājumi tur notika, kora arī. J.G.: Bigbends spēcīgs mums bija. Tajos laikos Fiskovičs vadīja.
O.G.: Tajos laikos bija Mežinska, Slišāne. Man specialitātē bija Slišāne, māsai – Mežinska. A Milaševiča bija otrai māsai. Mēs trīs māsas te beidzām. Mēs te vesela dinastija. Direktors arī man jautāja: „Vai tu nejauši te iestājies vai tāpēc, ka tev māsas šeit mācās”. Nē, jaunākā māsa pēc manis iestājās. Bet nē, tas netraucēja. Tie četri gadi paskrēja, un uzreiz strādāt aizsūtīja. Un uzreiz kori deva. Un, kad es vēl te mācījos, medicīnas korī dziedāju. Slišāne vadīja. „Medikus”, tāds sieviešu koris bija. Es pat gāju viņai palīdzēju.
V.R.: Arī tagad ir šis koris.
O.G.: Ir viņš? Es citreiz gribu uzzināt par to kori. Forši, ka darbojas vēl. Uldis Balodītis arī foršs bija. Viņš mūs lutināja, diriģentus. I tik sāku strādāt Gaigalavā, man tur pirmā darba vieta bija, tad agrāk taču norīkoja, tur uzreiz pieugušo kori iedeva. Vadīju. Skolēnu koris spēcīgs bija. Es 70ajā gadā beidzu, i uzreiz tajā gadā jau Skolēnu dziesmu svētkiem repertuāru gatavojām. Uz Rīgu braucām ar bērniem. Cita attieksme pret to visu bija. Mazāk repoja, bet vairāk dziedāja. I pa notīm dziedāja vairāk. Tagad bērni laikam nedzied, kaut kas nav labi ar to dziedāšanu. Ja ir kora klases un mūzikas novirziens skolā, tad jūs vēl vinnejat ar to. Bet pie mums Krāslavā kora klases nav, mūzikas novirziena nav, tur ir grūtāk ar tiem dziedātājiem. Vēl bija tās paaudzes, kas dziedāja. Bet tagad jaunas paaudzes... Jau to kori vairs nesaglabāt. Nav puišu, kas dzied. Meitenes vēl čaklākas, tām vēl patīk. Puiši mazāk ar to, ģitāras vairāk spēlē. Tagad topā ģitāras.
V.R.: Varbūt Jūs vēl kaut ko varat pastāstīt par saviem kursabiedriem, skolasbiedriem un skolotājiem? Kādas attiecības Jums bija ar viņiem?
O.G.: Ļoti labas attiecības. Salmiņa Rotiņa vēl strādā?
V.R.: Jā, vēl strādā.
O.G.: Nu vot. Arnis, Rotiņas vīrs, klarneti mācīja. Salmiņa vēl bija, kas Ventspilī strādā. Tad laikam nestrādā Uldis Salmiņš ar sieviņu. Tie solfedžo mācīja. Pēc tam pārņēma cits, bet mums ļoti labas, draudzīgas attiecības bija. Mēs, kad precējāmies, pat gribējam viņus par vedējiem paņemt. Viņi pārdzīvoja, arī tad, kad mūs uz Krāslavu sūtīja. Jo manam vīram norīkojums bija uz Krāslavu. Es jau biju iekārtojusies Gaigalavā, es tur strādāju, kamēr bērniņa nebija. Mums trīs gadi bija obligāti jāatsrādā. Un tad es pilsētā iekārtojos, bērnudarzā strādāt. Bet, kad mans vīrs beidza vidusskolu, viņu uz Krāslavu uzreiz norīkoja. Vot tā mēs i palikām. No 1974.gada Kraslavā. Arī direktors Belasovs foršs bija. Viņš mani sauca velniņš bez radziņiem.
J.G.: Skolotājs Āboliņš kolosāls bija. Skolotāja Žugova – vispār cepuri nost, viņa mūzikas literatūru pasniedza.
O.G.: Es nekad neaizmirsīšū vēstures skolotāju! Mēs pavasarī pavadījām manu vīru armijā. A tā pavadīšāna bija gandrīz visu nakti, kamēr gaidījām autobusu. Mēš nākošajā rītā tādi nekādi, un vēstures stunda astoņos no rīta bija. Mums bija veca veca skolotāja, Andrejeva laikam viņu sauca. Viņa man divnieku ielika, uzreiz mani pirmo kaut kā izsauca i nezināja, ka mēs puišus armijā pavadījām, notusējām nakti. I tad, kad viņa uz skolotāji istabu atnāca, viņai kaut kas pateica: „Ko tu izdarīji? Viņi viss kurss puišus armijā pavadīja, negulēja .” Viņa malacis, atnāca, man atvainojās, pateica: „Piedot, es nezināju. Es neieskaitīju to divnieku. Vari atnākt vēlāk un atbildēt.” Divnieku viņa anulēja. Un man tas uz visu mūžu palika atmiņā, ka tomēr kaut kāda cieņa bija pret mums. I mēs skolotājus ļoti cienījām. Tadas ļoti tuvas, labas attiecības bija. Jo kopā visur braukājām ar koriem, ar tirdzniecības kori, ar „Medikusu”.
J.G.: „Ezerzeme” arī.
O.G.: „Ezerzeme” tas vispār kaut kas bija! Visi – pūtēji, ne pūtēji - visi dziedāja. Es vispār „Ezerzemē ” sāku dziedāt no klases astotās. Braucām visur. Balodītis tad vadīja. Līdz ar to mani vairāk mūzikas skolas kolektīvs piesaistīja. Māsu vienu pašu mamma nelaida vakaros, jo mēs dzīvojām uz Ludzas ielas pusi, bet koris notika vakaros kultūras namā. Tad es gāju līdzi, visos tusiņos mani ņēma līdzi. Interesanti bija, forši laiki. Tad man vēl gara bize bija, „tuļpanus” taisīja uz dančem, kora vakariem. Visādi dziedāja, no pilsētas arī bija. Arī bija tāda paaudze, kas audzināja mūs, teica, ka nepareizi vainadziņu uzlikām vai vēl kaut kas. Bija tādas tantes. Tie bija forši laiki! Ļoti labas atmiņas. Kad Daugavpilī augstkolā mācījos, tur jau nebija tas, i pilsēta vairs ne tas. Tur pavisam citi cilvēki.
V.R.: Kas notika skolas radošajā dzīvē? Pastāstiet, lūdzu, par pasākumiem, koncertiem. Varbūt bija kādas skolas grupas?
J.G.: Bigbends mums bija. Tajos laikos šausmīgi daudz puišū bija. Mūsu kurss visbagātākais bija, pēc mums tas viss pajuka. Tas bigbends ļoti slavens bija. Aija Kukule kopā ar mums dziedāja. Kad viņa tikko sāka dziedāt, mēs kopā ar viņu braucām uz televīziju. Daudz spēlējām.
O.G.: Pielikšu klāt, ka viņi tā spēlēja, ka Jānis mani neizņēma no dzemdību nama, kad man bērniņš piedzima. Mani brālis izņēma, jo viņiem vajadzēja uz televīziju braukt, filmēties. Un pa pilsētu baumas palaida, ka brālim bērniņš piedzima (smejas)... Skolas vakari arī bija skaisti. Jaunajā gadā uz mazo zāli ar maskām gājām. Interesanti bija. Ar meitenēm no pūtēju orķestra ākstījāmies. Tad daudz meiteņu pūtēju orķestri spēlēja. Mūsu kursā visas meitenes spēlēja. Mēs pat ar savu bandu uz Maltu braucām, dančus spēlējām. Mums jautri gāja, skumīgi nebija.
V.R.: Varbūt Jūs atceraties kādus smieklīgus atgadījumus?
J.G.: Mēs dzīvojām kopmītnēs. Direktors Belasovs blakus bija, bet viņš ļoti stingri neskatījās. Mēs tur bijām trīs puiši pēc armijas. Nu, kad visādi tusiņi notika, vajadzēja pieskatīt mazākus puišus, tos, kuri pēc astotās klases. Mēs, vecāki puiši, vienreiz nepieskatījām. Nu un kas bija vainīgi? Protams, mēs trīs! Tad gan te traki gāja pa skolu. Sapulce bija. Un mēs bijām vainīgi. Un ne par ko. It kā neko neizdarījām, bet bijām vainīgi.
O.G.: Aukstas ziemas bija. No šejienes līdz manai mājai, kamēr mani pavadīt, viņš ausis apsaldēja. Atnākam no rīta uz orķesti vai koris bija un skatamies – šausmas! Sarkanas, sarkanas ausis, uzpampušas tādas. Ziemas bija bargas tajos laikos. Ā, kaut kas tur bija, ka viņš pliku galvu staigāja.
J.G.: Nu, mode tāda bija.
O.G.: Matus garus nēsāja, taču Bītlu laiki tie bija... Es Vipingā dzīvoju. Viņš pavada mani līdz mājām, bet mana mamma saka: „Kur tu dāls īsi? Nu paļīc guļēt.”. A zini, ka sava māja, tur zāle bija tā laba istaba. Bet man saka: „Tu rupucss, īsi da maņa guļēt.” Viņam saklāj blakus istabiņā. Man pie mammas. Jo kādi trīs kilometri bija no šejienes līdz manai mājai.
V.R.: Pastāstiet, lūdzu, par to, ko Jūs darat pašlaik.
O.G.: Vīru audzinu (smejas). Mēs visu laiku vienā skolā strādājam. Nu sākumā, kad es atbraucu uz Krāslavu, mans vīrs bija norīkots. Viņš bija mūzikas skolas pūšāminstrumentu pasniedzējs, bet es aizgāju uz bērnudārzu par dziedāšānas skolotāju strdādāt. Bieži koncerti notika kultūras namā, tur mani arī pamanīja un savāca pēc dažiem gadiem uz mūzikas skolu. Es biju direktora vietniece macību darbā līdz atmodai, tad pēc atmodas es aizgāju par direktori. Un līdz šim laikam. Es vēl ģimnāzijā vadu skolēnu jaukto korīti, kultūras namā – pieaugušo jaukto kori. Mūzikas skolā mācu solfedžo, vadu bērnu korīti un vokālo ansambli „Krāslaviņa”. Jau 40 gadus svinēsim ar „Krāslaviņu”. Ļoti čakli bērni, viņiem patīk. Šogad mēs skatē piedalījāmies, te Rēzeknē. Ļoti skaista vietiņa, „Zeimuļī” notika. Kā mēs tur kaifojām! Lutināja bērnus, viņiem viss ļoti patika.
J.G.: Man pūtēju orķestris kā sākās, pēc tam pilsētas atbalsts pajuka kaut kā un likvidēja to kori. Nu tad kapellu nodibināju, tur padarbojos. Pēc tam sākās saksofonu mode, un mums tagad sakosofonu orķestris ir. Šogad uz Dziesmu svētkiem brauksim.
O.G.: Ā, vēl tāds Juris Ungurs ar mums mācījās. Viņs pie mums Krāslavā metālpūšāmos mācīja. Viņš arī mūsu dēlam trombonu iemācija spēlēt. Dēls beidza te mūzikas vidusskolu, tad beidza mūzikas akadēmiju un tadag Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestī spēlē.
V.R.: Jūs varat salīdzināt mācību procesu, audzēkņus Jūsus studiju laikā un tagad. Vai ir atšķirības?
O.G.: Nav vairs bērniem tādas atbildības. Nu paspēlē, tad saka „ai, negribu”, met malā. Vai atnāk tētis un saka: „Viņš negrib mācīties no galvas, ņemšu viņu ārā”. Nu nebija agrāk šitādu joku. Piespieda kaut kā. Puika saka, ka brauks uz Turciju, bet Jānis saka vecākiem, lai viņi pasaka, ka viņš nebrauks, ja neiemācisies no galvas. Vecāki brinās, kā tā var teikt bērnam? Nevar tā teikt. Tā agrāk nebija. Bērniem vajadzēja mācīties no galvas, viņi arī mācījās.
J.G.: Atbildības sajūta bija lielāka nekā tagad. Mums te vajadzēja Daugavpilī koncertēt, bet viens puika saslima. Visi viņu gaidīja un viņš pat nepiezvanīja. Galvenais, ka nevar nomainīt, skolotājs arī netiks, jo tas ir bērnu ansamblis. Nekur nebraucām. Vienkārši bezatbildība šausmīga. Liels plus tagad, ka ir internets. Agrāk tas pat sapņos nerādījās. Nevarēja labas notis dabūt bigbendam. Bet tagad viss ir, tikai spēlē.
O.G.: Agrāk bērni, atnākot uz skolu, uzreiz skrēja uz klasi iespēlēties, ja laiks atļauj. A tagad, no klases izskrien, telefons rokās un viss. Pat neredz ne skolotājus, nekā, sēž tik telefonā podziņas spaida. Cita attieksme.
V.R.: Ko Jums iemācīja un deva mūzikas vidussola?
O.G.: Dzīvei maizi deva (smejas).
J.G.: Tā arī ir.
O.G.: Labi sagatavoja, jo mēs bez bērnu skolas. Iemācīja mīlēt savu darbu. Tas ir fanātisms. Jānis sēž ar roku notis raksta, tagad tā vairs neraksta. A viņš visus aranžējumus raksta pats. Fiskoviča skola. Cepuri nost! Viņš aranžēšanu mums arī mācīja.
J.G.: Jā, nebūtu Fiskovičā, nebūtu ne aranžiju, nekā. Zinošs cilvēks vienkāršī. Stundās bija tā, ka tu nekad nezināji, ko viņš prasīs. Tev jāzin viss, kas bija iepriekš.
O.G.: Mēs ļoti viņu cienam. Mēs bieži braucam uz „Goru”, uz koncertiem un tur arī satiekamies. Ne ar katru radinieku tā samīlējies (smejas). Tik draudzīgas attiecības un tādas emocijas, ka liekas – nu viss, kad satiec kādu no skolotājiem! Tas pats Sergejevs arī. Kad ieraugi, tad uzreiz tāda sajūta, ka savējie!
V.R: Liels paldies par interesantu sarunu!
