Ragause - Sārnis

JIRMV/MV-a JS – 98

Ragause, Inta (2020). Intervija ar Jāni Sārni 17. maijā,  Varakļānos, Rīgas ielā 16.

Intervētāja: Inta Ragause (turpmāk – I. R.)

Intervējamais: Jānis Sārnis (turpmāk – J. S.)

---

I.R.: Nu tad tā, jāsāk, es domāju, ar, nu, pašiem sākumiem, protams. Kā jūs vispār izdomājāt iet mācīties uz Rēzekni, tieši uz mūzikas skolu?

J.S.: Nu, tur bij’ tāda vēsture, kuru es pat (iesmejas) nebiju sapņos noredzējis, ka es vispār varētu iet uz mūziku. Nu… nu jā, nu es jau no pirmās klases jau kaut kur spēlēju skolas orķestrīšos un visādās tur nu.. tautas instrumentu, tur bij’ balles laiku, spēlēju altu, pirmā klasē, otrā sāku pūst trompeti biškiņ’ tur skolā. Nu… un tā tas arī vilkās. Es pabeidzu Gaigalavas vidusskolu un vilkās, un tad mēs sākām tur dziedāt divatā, duetiņš mums bij’ tāda puišu duets,ja, kur mēs uzstājāmies daudzās vietās. Pēc tam mums klasē bij’ četri puiši, kas nu , kas nu arī dziedāja labi. Nu tā noturīgām balstiņām un tur mums kvartets, mēs četrbalsīgi tur arī dziedājam un uzstājāmies, kur tikai vajadzēja, visos gadījumos: kolhoza visādos pasākumos un visādos skolas nu... tad mums, nu skolotāji mums tur bij’. Bij’ viens pūtējs, tāpēc es arī tur augu tā, biškīt, pa to mūziku. (iesmejas)

I.R.: (iesmejas)Jā..

J.S.: Uz priekšu, orķestris skolā bij’ tāds neliels, un mēs tur spēlējām un.. un, un tāda kapella tur ar vijoli, ar akardeonu un ar trompetēm divām nu, cik jau tur varēja pūst, tur tāds maziņš, Nu tad atnāca skolotāja no Rēzeknes mūzikas skolas.. ē dziedāšanu pasniedza mums – jauna, smuka, tāda apmeram kā Inta (abi iesmejas). Mācījās viņa vēl Rēzeknē tad, un viņa mums mācīja ē nu .. nu mūziku, nu teiksim, nu kā tur dziedāšana agrāk skaitījām. Tad, tad viņa tur saklausīja mūsos tur to balsis, ka mums ir četri puiši klasē, kas forši varētu dziedāt. Un tad viņa arī izveidoja to kvartetu, un četrbalsīgi mēs tur, mēs tur laidām. Un tad arī… es tur vēl to trompeti šad tad tur… Tad tagad pienāca tas brīdis, ka jābeidz vidusskola, jā.

I.R.: Mhm

J.S.: Nu un tagad jau pilngadīgs un viss, un astoņpadsmit, un pabeigta vidusskola, domāju :”Nu, ko tagad darīt?”. Man jau vilka vairāk tā kā uz mežu, uz ..ē meža šitiem visādiem (iesmejas) ē, kas pa meža dzīvojās, un tas ir, tas ir akadēmijas bij’, tas meža, un bij’ Ogres mežniecības kaut kāds tehnikums, vēl tur Aizpute, neatceros kaut kādi bij’ jau tur man sarakstīts papīrā, ko vien domāt. Nu.., nu es jau tur domāju, štukoju uz..., vidusskola pabeigta, i kaut kur jau iestājeksāmeni… Nu,… nu un tad vienā brīdī atbrauc man tā skolotāja, mūzikas skolotāja, viņa, viņai bij’ uzvārds Cinogejeva.

I.R.: Mhm.

J.S.: Lidija. Nē, ne Lidija bij’ viņai, ..aizmirsu.. Oļa! (pasmejas) Oļa, Oļiņa atbrauca. Un ar, un ar mana audzinātaja, un... tagad jau citā saulē. Nu un… atbrauc pie manis:” Jāni, tev notis kaut kādas atved, tev jāiet uz mūzikas skolu. Tūlīt konsultācijas sāksies un.. Rēzeknē, un brauc tagad un, un tā. Un tur etīdi kaut kādu trompetei nospēlēt, ka tur iestājeksāmeni.” Nu.. Piekasījās abas divas. Atnāca pilnīgi uz laukiem, kur es sienu pļāvu. (Abi smejas) Un, .. un strādāju lauku darbus, kā… nu kā laukos jau agrāk. Bij’ viss ar rokām jādara, tagad ar traktoru var nopļaut, bet tad ar rokām pļāvām. Nū tad… tad arī, nu labi, nu aizbraukšu es uz to...Paņēmu tās notiņas, tur patrenēju tos pirkstiņus ar trompeti. Nu es jau diezgan labi spēlēju tad. Viens otrs nespēlēja tagad, beidzot šite, kā es jau tad spēlēju. (Abi smejas) Bez visādām, ...nu un… nespēlē tas, kas ir beigušies man… (iesmejas) tik labi. Nu, un atbrauca tagad, nu, nu ko aizbraucu es to Rēzekni. Satiku, tur tāds Laizāns, Pēteris, bij’, kas tos pūtējus. Mežradznieks bij’ tur.. tur bij’ Āboliņš, kas tur vēl, tad viņi iesauca tur …ū tā, iedod man paspēlēt kaut ko tur, i trompeti. Vai man līdzi pat bij’ paņemta, es nezinu… neatceros, tas bij’ sen. Nu labi, tad jāstājas iekšā. Nu tad arī tie iestāšanās eksāmeni. Tur vajadzēja no...nodziedāt dziesmiņu, tur paklabināt kaut ko. Nu, vot, es tad biju muzikāls un ritmisks (iesmejas), un visādā veidā, dziedāšana nebij’ problēma. Nu un tad arī uzņēma mani tur [19]71. gadā tur biju.

I.R.: Jā...un uz kādu specialitāti jūs aizgājāt, uz trompeti ?

J.S.:Ē… Es aizgāju uz trompeti.

I.R.: Jā, mhm.

J.S.: Sākumā man bij’ skolotājs tāds, no Kārsavas viņš braukāja. Bošs viņam bij’ uzvārds. Tāds,

I.R.: Mhm.

J.S.: viņam bij’ cilvēkam kaut kāda trauma, nu kliba kāja, bet viņš bij’ foršs. Viņš bij’ beidzis konservatoriju kā trompetists, un spēcīgs tāds bij’, spējīgs. Nu tad kādu pirmo gadu es tur tā pie viņa mācījos, un tad man bij’...pārgāja, viņš laikam nebrauca vairāk, neatceros, bet ē.. bet pārgāja uz… Āboliņš tad bija, Valdis Āboliņš, tāds. Viņš bija trombonists, viņš nebij’ trompetists.

I.R.: Mhm

J.S.: Nu redz kā, Rēzeknē arī nemācīja īpašie tie, kam būtu jā… nu trompetistu nebija.

I.R.: Mhm

J.S.: Tagad, es nezinu, kas tur Rēzeknē trompetistus māca. Kom...Komuls?(smejas)

I.R.: Jā.(iesmejas)

J.S.: Viņš jau īstenībā ar’ nav trompetists. (smejas)

I.R.: Jā, es zinu (iesmejas)

J.S.: Jā… Aivars ir pazīstams labi. Nu un… nu te tā es arī tur sāku pēc tam pie Āboliņa mācīties, un mēs tur trompetisti. Tad jau bij’ vairāk. Mums kursā iestājās kaut kādi astoņi pūtēji. Tagad pa visu skolu astoņus diezvai var salasīt.

I.R.: Nu jā (iesmejas)

J.S.: Pareizi? Nu iestājāmies. Un tur uz sitējiem bij’ tur, tur bij’ kas tos...ksilofonus, tagad marimbas visādas, tad nebij’ tādu. Tad arī salsījāmies mēs tur astoņi cilvēki, nu bet pēc diviem gadiem mūs tur atsijāja. Bija sanākuši tādi no… Nebija jau mūzikas skolu. Man, piemēram, ne sapnī nenāca kad...kaut kur braukt, uz kaut kādu Rēzekni tur 50 kilometrus uz mūzikas skolu vai kaut ko. Cik jau tur uz vietas apguvām. Nu…. bet mēs spēlējām ne sliktāk kā ….kā šitie, kas atnāca no Gulbenes mūzikas skolas. (iesmejas) Un… un tā, un sākām spēlēt, un palikām mēs otrā kursā jau divi tikai no astoņiem. Tāds Cepīts, Aivars, kurš ir tagad Valmieras mūzikas skolas direktors, un Cepīts otrs ir, kas Madonas to lielo pūtēju orķestri vada. Andrejs ir Cepīts. Un tad jau mēs tur mācījāmies kopā, un kursa biedri bija normāli, kas jau ir tādi tagad izsitušies biškiņ. Gžibovskis, Tālis bij’, kas bundzinieks bij’ spēcīgs, un viņam tagad tur bungu skola ir Rīgā, viņš ir bijis akreditācijās pat ē skolai izveidei, bij’ pie mums arī. Kursa biedrs, izrunajām…

I.R.: Jā….Bet jūs uzturat kontaktu vēl ar kursa biedriem?

J.S.: Nu te...Ļoti minimāli. Viņi visi ir izklīduši.

I.R.: Mhm

J.S.: Es nezinu pat, kur viņi tagad ir. Nu… Ļoti minimāli. Kādreiz kaut kur satieku. Vot, tas Tālis bija atbraucis, tad mēs tur tā forši izrunājām. Nu tādi čomi bijām tais’ laikos, ka jau tur mācījāmies. Nu… tā īpaši neteiksim, ka kaut kur es viņus tagad… Nu es zinu apmēram, kur viņi kurš atrodas.

I.R.: Mhm

J.S.: Un, tā kas man pirmā...nu tā mūzikas….skolotaja bija, kuru es te lielījos, ka viņa mūs tur dziedāt mācīja, tā Oļīte. Tur viņa, tā ir Krāslavas mūzikas skolas direktore tagad.

I.R.: Mhm

J.S.: Tagad viņa ir Grecka. Apprecējās ar vienu no mūzikas skolas tiem audzēkņiem, klarnetistu. Nu tā. Kaut kur jau visi strādā. Es ar vēl biškiņ strādāju (iesmejas) mūzikas skolā nu… jā.Tā...nu tā tur man tur bij’ tie skolotāji mūzikas skolā tur..

I.R.: A kādi varbūt vēl bija, it īpaši, kas mūzikas priekšmetus mācīja? Kādi jums bija, kādas spilgtakās atmiņas?

J.S.: Nu solfedžo bija. Bija Fiļi… Piļife.., Piļifenko vai Fiļipenko kaut kā tā,

I.R.: Mhm, jā.

J.S.: Es jau aizmirsu, tāda bija skolotāja. Es nezinu, man liekas, ka viņa vēl tur ilgi Rēzeknē bij’...Nu kas tur mācīja harmoniju, tur un….Pēc tam bij’ tāda Līga Liepiņa, kas klavieres man mācīja. Līga Liepiņa-Tabore. Apprecējās, un otrs uzvārds viņai nāca klāt. Tad bij’ tāds Fiskovičs. Tāds riktīgs, tāds solfedžists, kas mūs tur tā ņēma ne pa jokam,

I.R.: (iesmejas)

J.S.: Bet viņam kaut kādas saiknes bija ar Varakļāniem arī. Viņam te kaut kādi radinieki, bet viņi visi ir laikam miruši jau. Tāds… Par “Grāfu” sauca.. (abi iesmejas) Tāds riktīgs, ar bārdiņu bij’. Tur nevarēja tur iedziedāt kaut ko, si bemol vietā si. Viņš bļāva:” Ša! Ša! Ša!” (abi smejas). Tur jā… Tur bij’ tā pa nopietno. Nu kaut kā jau...kaut kā jau tikām cauri. Nu ta [19]75. gadā arī es nobeidzu to skolu. Un ē…. Visus tos gadus iepriekšējos itkā, nu, bij’ tāds diploms, ka tu varē...nu tev piedavā darba vietas piemēram.

I.R.: Mhm.

J.S.: A tieši tajā gadā, [19]75., bij’ brīvais diploms. Tu pabeidzi, dari ko gribi. Nekur tevi nesūtīja. Parasti jau no,no mūzikas skolām tur sabrauca un.. un mēģināja tur pierunāt, nu vākt sev kadrus. Nu bet tad jau bij’ laikam pilnas tās skolas ar pedagogiem, ka vairāk jau tik pat kā nevajag. Piedāvāja vēl kaut kur, ...Zilupē par mūzikas skolas direktoru. Es kaut kā negribēju uz to pusi iet. Nu tad es te sāku maisīties. Viļānos iestājos kultūras namā, vēl tur visur. Es kaut kādus ansambļus vadīju, orķestrus un vairāk ar estrādi nodarbojos, un mums bija Viļānos divi orķestri estrādes. Nu tur bija visi tie puiši, kas mūzikas skolu pabeiguši Rēzeknē.

I.R.: Jā.

J.S.: Normāls tāds sastāvs. Viens bij’ koncertsastāvs, ar pū...ar pūtējiem un ar bekvokālistēm. Tā pati Agnija (Romanovska) mums dziedāja bekvokālu (iesmejas) nu tā… nu tā tur bija. Mēs koncertējām, Rīgā bijām un viskaut...viskautkādos kultūras namos. Nu tāds spēcīgs sastāvs ar solistiem.

I.R.: Jā.

J.S.: Solisti bija kas no Rēzeknes, vokālu mācījās. A otrs sastāviņš, no tā paša, četratā - nu ģitāras divas, tur sintizators un… un bungas, un mēs laidām dejas.

I.R.: Ā, mhm, jā.

J.S.: Viļānos, nu kur vajadzēja dejas. Un tas bija tā kā koncertorķestris otrais.

I.R.: Un tas bija vairāk pēc skolas beigšanas, ja?

J.S.: Tas bij’ pēc, pēc, pēc. Tas jau kad sāku strādāt.

I.R.: Nu jā.

J.S.: A skolas laikā…

I.R.: A kādi tad bija kolektīvi skolā? Gan jau orķestri bij’ vai kaut kas tāds, un arī ārpus skolas?

J.S.: Jā, skolā bij’ simfoniskais orķestris,

I.R.: Jā.

J.S.: Kurā es arī spēlēju. Nezinu, tagad ir vai nav viņš?

I.R.: Simfoniskais skolai nav.

J.S.: Nav vairs pat?

I.R.: Simfoniskais… šobrīd skolā ir tikai pūtēju.

J.S.: Salmiņš, Uldis, bija tāds diriģents, kas vadīja to orķestri. Nu,… simfoniskais, tur bij’ ļoti daudz. Tur. … pa cik daudz bij’ skolnieku.

I.R.: Nu jā.

J.S.: Daudz bija. Pūtēju grupa vien tur bija, es nezinu, 12, 15 cilvēku.

I.R.: Mhm

J.S.: Tapēc, ka bij’ daudz. Nu… vijoles un visi tie pārējie – čelli, kontrabasi un, un viss kā vajag. Un tad bija estrādes arī tāda grupa, kurā es arī biški trompeti spēlēju. Kuru, tas, …tas Fiskovičs, tas Grāfs, mūs vadīja, tāds. Tādi stilīgi, tādu pus džeziņu mēs tur tā kā laidām.

I.R.: Jā.

J.S.: Bij’ tāds viens tāds klaviernieks foršs, kas tā mācēja tur tā džezu… Kas prata to džezisko tā riktīgi iespēt. Un mēs tur … un tas pats Gžibovskis pie bungām, un basģitāra klāt jau, tad jau sāk parādīties… ģitāras. Nu, tā mēs tur paspēlējām. Tad, tad …mums vēl bija putēju orķestris mūzikas skolas. Liels pūtēju orķestris. Ja mēs gājām pa… nu svētki bij’ daudz visādi – 1. maijs un visādi, kad mēs gājām ta tur visi bija šokā. Lielais pūtēju orķestris… Nu skolnieku bija daudz un… un no pilsētas nāca tie palīgā spēlētājiem. Tad Salmiņš, Arnis, bij’ tāds, kas...nu, kas vadīja mūs. Es nezinu kur viņš tagad ir.

I.R.: Grūti pateikt...

J.S.: Vai tik nav miris jau, man liekas, ka ir jau, ka dzirdēju kaut kā… Nu, vo,t un...Un tas vadīja, un tad, un tad mēs arī tur darbojāmies pa tiem visiem pulciņiem, cik jau varējām.

I.R.: Jā. Un kā bija ..ē, it īpaši, pašā skolā ar pasākumiem visādiem? Jums bija daudz, vai jums vairāk koncerti bija, vai vienkārši kaut kādi iekšēji skolas pasākumi? Kas tāds atmiņā vairāk palicis?

J.S.: Nu… Drīzāk jau visvairāk bija tādi iekšēji pasākumi,

I.R.: Mhm.

J.S.: Tādi vakari, ballītes, tādas, kur varēja atnākt, un es tā īpaši nedzie… tādi ...nu pasākumi tādi īpaši, es nezinu. Mums jau nebij’ tā… tas korpuss vēl piebūvēts. To piebūvēja pēc tam, tas jaunais kas ir. Mums bij’ tas vecais,

I.R.: Mhm.

J.S.: Otrā stāvā otrā stāvā tā zālīte bij’.

I.R.: Ā, nu jā.

J.S.: Zini, tur, tagad kur notiek, nezinu, kas tur tagad notiek. Tur visi eksāmeni notika. Tas korpuss, tas garais viss koridors, to jau piebūvēja kaut kur, nu… manā laikā būvēja tur. Un… Un arī notika tur kaut kādi pasākumi. Neatceros, kas tur par tematiem bij’. Nu vispār notika...Tie kursa vakari visādi.

I.R.: Mhm.

J.S.: Mēs tā, … ar mākslas skolu kopā mums, bieži bijām pie viņiem brau… gājām pie… šite viņi gāja, un tā tusējām pamazām arī. Nebija jau kādas diskotēkas nekā tur. Savi puiši turpat salasās, uzspēlējam kaut ko tur. Ir vālītes un tā....

I.R.: Ē, A kā jums piemērm ir ar… vai atceraties daudz par vispārizglītojošiem pedagogiem, kas pārējos, ne mūzikas priekšmetus mācīja?

J.S.: Ā tur, tur man viņu nebij’, tāpēc ka es biju pēc vidusskolas.

I.R.: Ā.

J.S.: Es aizgāju pēc vidusskolas, biju liels, un nebija nekādas bērnu skolas mācijies nekur nē.

I.R.: Nu jā.

J.S.: Nu vienīgi skolā, cik man tur tie skolotāji iemācīja,

I.R.: Jā.

J.S.: Tur bija daudz iemācīts. Labi, es nezināju tur par tām apvērsumiem, harmonijām un par trijskaņiem, tur par visu to (iesmejas), par pakāpēm un, protams, ka to es nezināju. Es kaut ko jau uz tām klavierēm mācēju tur uztinkšķināt, bet nu… Tā aizgāja. Tādi visi tur gāja. Bij’, bija arī no Gulbenes, atnāca puisis, kurš bij’ pabeidzis, nu, trompetes klasi, un tad skolotāja (Guldena?) izlidiniāja. Nu ak….Tāpēc ka viņš nespēja, saproties. Biju labāks par viņu. (Abi smejas) Tad mums direktors bija tad Belasovs, Eduards. Nu tāds, pazīstams man viņš no laukiem bij’ biškiņ tāds. Nu tur, … tuvumā dzīvojis kādreiz tur, man tēvam bij’ pazīstams. Nu tāds foršs viņš bija. Viņš jau miris ir tagad jau. Nu tā mēs arī tur ņēmāmies… Es saku divi mēs palikām ar Cepīti, kurš bija fagotists.

I.R.: Mhm.

J.S.: Viņš aizgāja akadēmiju pabeidza, un tagad viņš ir… Valmieras mūzikas skolas direktors tas Cepīts.

I.R.: Jā.

J.S.: Tā un… Tad mēs divi tikai pabeidzām. Pēc tam piebiedrojās viens no armijas atnāca trombonists, un tad mēs pabeidzām laikam trīs. Un tad sākās darba meklējumi. Kur jau tu tur atradīsi. Mūzikas skolas jau bij’ pilnas ar... visu laiku beidza un beidza. Paskat cik skolnieku, kur ta viņiem likties.

I.R.: Nu jā.

J.S.: Kaut kur ta ir… Visi pa mūzikas skolām arī līda. Viļānos nevarēja. Tur tā Silvija, kas mums tagad māca, bija pa pūtējiem, Slavika sieva ir tāda.

I.R.: Mhm.

J.S.: Tu nezini viņu noteikti… Kas flautistus māca un.. un tagad, tagad ļoti augstu tur,

I.R.: Laikam nē, nezinu.

J.S.: Saksafonistiem, ņem vietas republikā, un ē… un ļoti labi viņiem tagad tur iet. Un flauta, un te mēlīte flautiņām, un te diplomi visādi, pateicības klasiķiem un… Ē forši, starptautiskajos konkursos...

I.R.: Jā.

J.S.: Jā… Tā kaut kā mums te iet.

I.R.: Un kur tad jūs vēl sanāk strādājāt, pēc tā visa?

J.S.: Nu… Pirmais man tā kā… tā kā es te sāku meklēt darbiņu, un tad aizgāja tāda kultūras bija iestāde Rēzeknē. Varbūt kaut kur, kaut kas ir vajadzīgs. Nu tā… tā viņi tur zināja par to rajonu labāk. Tad es, … tad es satieku vienu sievieti, tur sēž. “Man baigi vajag! Es te speciāli atbraucu!” Nu atbrauca un gaida, kāds varbūt pieteiksies. Tas bija selekcijas tas kultūras nams. Varbūt tu zini? Kad brauc garām, tagad tur ir mašīnas sadzītas, tas tāds. Nu pie Viļāniem, pie apļa, kad piebrauc pa kreisi ir tāds. Liela māja tāda.

I.R.: Mhm.

J.S.: Tas bija jauns. Tikko uzcelts bij’ kultūras nams. Nu tikko, tikko. Vēl nebija, darbiniekus vāca kopā. Milzīgs, liels, ar lielu zāli. Un tad… tad viņi mani pierunāja. “ Nu nāc! Mums te puiši ir. Varbūt uzreiz vajag orķestri, vajag ballītes spēlēt!”. Nu kā jau agrāk. Nu labi, es tur atnācu tad sākumā, un saveidoja orķestri. Savācu no Viļāniem tur visādus džekus tur, kas kaut ko mācēja spēlēt. Mēs spēlējām ballītes. Tad atnāk vienreiz tas Ruļuks, kopā mācījāmies. Nepazīsti viņu… Kas viņu… apskaņo, tagad viņam ir briesmīgas aparatūras, kas visus pasākumus lielos apskaņo jau par Latviju. Ruļuks, Juris. Viņš bija akardeonists. Viņš saka: “ Janka, davaj taisām augšā!”. Viņš jau savācis mūzikas skolas tos beidzējus, kas mēs jau bijām pabeiguši. Taustiņnieks un tur kas tur vēl bija… un es basģitāru tad spē... tajos laikos, bet esmu i sintizatoru spēlējis, i ģitāru – visu ko esmu spēlējis...., un, davaj, taisam augšā, Viļānos, kultūras namā. Mums tā kā maksās algu pilnīgi un būsim tā kā profesionāli mūziķi, kuriem maksās algu. Mēs mēģinām un taisām divus orķestrus. Nu labi.., taisām, taisām. Sākām mēs tur, Viļānos darboties. Tad arī uztaisījām tos divus orķestrus un visur kur braucām, kur tik vajadzēja… Kur tik vajadzēja, visur kur… un pēc tam, man te dažādi ir bijis. Nu tad … tad kaut kā atbrauc man no Preiļu rajona, Galēni vai tagad Vidsmuiža. Arī kultūras nams. Viļāni biškiņ bija paziņas. “Jāni, vajag mums, baigi vajag mums, nu galīgi nekā nav. Kultūras nams. Mums ir nauda. Kolkozs piemaksās tur tos 100 rubļus!” Tad tie 100 rubļi tajos laikos bija liela nauda. Tad jau – 70. gados bija alga parastajam mirstīgajam (I.R. iesmejas). Un vēl piemaksās 100 pie tās algas un vai.. tur vajag. Mums ir sieviešu ansamblis, vīrieši, kas kādreiz dzīdoj. Vēl tur… Kaut kādi puikas, kas ir spēlējuši biškiņ ģitāru.” Nu labi. Aizbraucu, es tur paskatījos, savācās tie džeki. Un sākām mēs tur, skatos, ka, nu ka varēs. Divas meitenes, foršas, kas dziedāt var ļoti labi, un divbalsīgi, smuki mēs dziedājām. Viņas vēl tur tagad… arī tagad viņas tur vēl ir. Puiši tādi, kas … ē, nu kas diezgan sakarīgi. Savācāmies, un mēr tur, es nezinu, mēnešus divus tur tā mēģinājām, sākām ballītes spēlēt. Tās aparatūras tur savācām, pirkām, kolkozs deva naudu: “Ņemiet, ko tikai…”. Nebija ko nopirkt tikai. Kā tagad tur noliec vienu tumbiņu, divas, un tev skan pa visu pasauli, a tad tur sakrāvām tādus līdz griestiem skapjus, un nekas negāja ārā! (abi iesmejas) Paši taisījām tumbas Viļānos. Visādas izvērš tās ar… ar šitiem . Pirkām kaut kādus skaļruņus no Ļeņingradas, kaut kādus vermaunieciņus, piecdesmitniekus. It kā liels, ja? Bet jaudas tur nekādas. Tad arī taisījām un vācāmies, mainījās sastāvs, jau labāk sanāca, jau no Varakļāniem piebiedrojās man te puiši.

I.R.: Jā.

J.S.: Bet es jau tad nedzīvoju Varakļānos. Nu un tad paspēlējām. Tad man bija pazīstams tāds Balodis, Pēteris, kas te bija izpildkomitejas direktors. Nu.. tāds tā kā Māris Justs tagad, bet tad bija tā izpildkomitejas laiki bija.

I.R.: Nu jā, mhm.

J.S.: Tie laiki. Tad viņš… nu viņš biškīt spēlēja kaut kādu pūšamo. Tur nezinu, pa bērītēm spēlējām jau. Šite, tur, šite tur. Nu uz divām frontēm.

I.R.: Mhm.

J.S.: Kad vajag site, atbraucām ar reisa autobusu. Mašīnu jau nekādu nebija, nekā. Nospēlējām, un tad viņš atbrauca pie manis jau. “Vajag baigi, ...baigi Varakļānos nekā nav.”. Mēs ar to Galēnu orķsetri šite spēlējām ballītes. Šite nav nekā. Pilsēta kā nekā, tur lauki. Atbraucām. Tas saka: “Baigi vajag. Vajag baigi. “Kultūras namā, tagad par māksliniecisko daļu mani te noformēja. Tad es sāku te taisīt visu. Mūziķi. Te jau bija labāk. Te bija orķestrīts, kas biškiņ agrak puiši spēlējuši. Tas pats Normunds Pauniņš te bija. Pazīsti tādu dziedātāju?

I.R.: Nu dzirdēts ir, jā.

J.S.: “Otrā puse”. “Otrā puse” viņš solists. Vēl tur viņa brālis. Te bij’ visi. Mēs spēlējām. Tā pati Bernadete [Everse] , nu kas tur… Tagad šitā te, viņai slikti laikam ir, tā Ilzes māsa…

I.R.: Nu, jā.

J.S.: Arnis, tas ģitārists, kas kopā tagad visu laiku spēlē ar savu sievu, abi divi. Forši viņi spēlē. Tādi profesionāli mūziķi. Un tad mēs te sataisījām visādas blices un laidām pa kāzām, pa… visur kur tik vajdzēja. Nu...Visi profiņi tādi, spēcīgi… un dziedātāji labi, un paši dziedam. Tad arī tas… Mēs arī savāca skolnieku orķestri, šite, te, pie vidusskolas, kas tur, tas Pauniņš, Normunds, vēl tur tādi puiši bija. Tas Uldis, kas tur, Nagļos ir tāds ģitārists. Viņi spēlē. Vēl tur savācāmies un uz skati aizbraucām, uz Madonu. Viņi bija šokēti. Kā var šitā spēlēt, ka ir trīs mēnešus tik mācījušies (iesmejas). Visus pārspējām, kā Normunds tad dziedāja. Tagad viņam tā balss ir tāda savādāka. Viņš kaut ko tur tēlo, bet tad viņam tik dzidra tā balstiņa, tik “močna”. “Tu būsi vēl!”, kad iedzied. Tie laiki bija, kad dziedājām tādas dziesmas. Nu… un tad viņi visi tur skraidīja un intervēja, un prašņāja. Nu tādi visādi gadījumi ir bijuši.

I.R.: Nu jā.

J.S.: Tad atkal vēl tas Cīruls, tāds Imants, kas rakstīja savas dziesmas. Meiteņu bij’, kas dziedāja pie vidusskolas. Ar mums tāds ansamblīts bija, labi gāja, uz Madonu braucām pa skatēm. Visas bija savas. Viņš rasktīja savas dziesmas. Tā Aija tāda no Nagļiem bija meitene, kas ļoti jauki dziedāja. Nu viņi tādi biškiņ bija bērnu skolā pagājuši Viļānos. Kaut ko bija mācījušies. Tā tas viss ir gājis un gājis, un beigās, beigās es esmu šite. Tad es vēl strādāju šitajā te, … bērnu namā. Es vēl te strādāju. Atnāk tāds Bajahins bija direktors pie viņiem. Tur bija bērnu nams un kopmītnes. Viņu tur bija daudz to… Viss krievu valodā notika pārsvarā tur...Latviski pārsvarā nē. Nu viņš arī: “Janis Aļeksandrovičs,” kā jau viņi, krievi, teica, “ baigi… nada.” (iesmejas) Mums ir jāuztaisa par trijiem mēnešiem pūtēju orķestris. No nekā, no nulles. Citi mācās piecu gadus nevar nospēlēt. Un tagad pa trijiem mēnešiem saproties viņiem vajag braukt uz Madonu pie komisāra. Jezus Marija (abi smejas). Es saku: “Traks, kur es varu paspēt?” A puikas ta kādi, tur zin tādi… nu taču nezina, kas tā trompete. Nu i sākām. Labi tur pamēģināsim. Sanāk, bet viņiem ir gribēšana baigā, tiem puišiem. Tāds, tāds...visādi, tur Somborskis, bija tāds trompetists, vēl tur Belovs. Visādi krievu uzvārdi, kas tu vēl bija, neacteros jau vairs. Tad mēs tur sākām burzīties ar viņiem. Tur es tādu vienu kļūdu ielaidu. Nepareizi viņiem sāku mācīt, jo nebija laika tur iemācīties notis, saproties.Tagad satrenēt notis un tad pirkstus. Es viņiem nospēlēju priekšā. Mums trīs mēneši. Mums jāspēlē. Nospēlēju priekšā, parādu pirkstus un spēlējam. (I.R. iesmejas) Un viņi spēlē jau, saproties. Diezgan talantīgi bija, un beigās jau tur mēs kādu maršiņu vieglu pratām nospēlēt. Tuba tur bija, bungas tur bija. Visi tie – eifoniji, viss kaut kas, nu tādā mazā sastāviņā. Nospēlējām un aizbraucām uz Madonu. Un pēc tam viens man no armijas raksta “Janis Aļeksandrovičs, ņepraviļno učiļi meņa”. (abi smejas) Ka es, … nu ka nepazīst notis, tik pēc pirkstiem. Nu, vo, tā… tas tā pastulbi sanāca. Armijā itkā orķestrī spēlē, bet tu nezini, ko spēlē, notis nepazīsti… Tā nedrīkst darīt. (abi smejas). Tikai kaut ko pēc pirkstiem nospēlē, nospēlēju priekšā. Viņš jau pūš arī, ...nu apgūst pa taktij, pa taktij uz priekšu un aiziet. Tāda metode, iemācīt noti, kur tur la, kur tur kas un no notīm lasīt. Tas ir garš… garš pasākums. Nevar tā. Nu tā es te esmu cīnījies. Te bija pūtēju orķestrīts ar, kur mēs te spēlējām tās bērītes un… un agrāk seši cilvēki bija pūtēju orķestris, kurš darīja visu. Spēlēja bēres, viņš spēlēja maršus, pa ielu iedams, viņš spēlēja šitās te… ko viņš vēl? Himnas spēlēja. Nu, kā tajos laikos vajadzēja – maršus, himnas valsts svēkos. Visi tie seši puiši. Tad tāds Čerņicovs bija, tas skolotājs, arī pūtējs. Viņš jau miris. Čerņicova ir skolotāja. Pazīsti varbūt? Tāda, kad mācījies, neatceries?

I.R.: Nezinu, laikam nē.

J.S.: Viņa vēl te ir. Viņa tev laikam nemācija. Tad te visādi tie, viena daļa jau ir zem zemes. Palikuši ir maz. Nu te puiši… Trompetes, pats Šminiņš spēlē trompeti.

I.R.: Jā.

J.S.: Tad viņš bija atnācis. Mēs tur tā, … tā normālā profesionālā līmenī. Tā ka mēs varējām labi spēlēt. Ziemā, i vasarā. Ziemā, kad mīnus 20 grādos jāspēlē ārā. Nav jau diži...Trompetei taustiņi, tur ir mitrums iekšā un aizsalst uzreiz. Tad lējām šņabi iekšā (abi smejas), tur mums deva. Tad vēl tur varēja kaut kā. Rokas salst, bet atkausēt to var tikai ar pliku roku, ar cimdu nevar atkausēt mīnus 20 grādos. Tas jau tā ne pajokam. Nu tā mēs te visi… Tā jau tas mūžiņš ir pagājis. Vēl es jau arī, vēl tagad strādāju. (smejas) Man ir 5 kolektīvi, (smejas), kuros es darbojos, plus vēl skola.

I.R.: nu jā.

J.S.: Nu man ir, teiksim, koris tas, kuru tu zini jau (koris Reversium). Tad tagad dibinājās, tas vīru ansamblis pie tā kora. “Avārijas brigāde” viņš saucās (abi smejas). Visur, kur vajag, tur mēs…, kaut kur tur seši puiši tur ir. Andris tas pats Vīksna, tur Grudulīts, tur dziedam. Nu kad vajag, tad nolasām. Kad vajag, tad vajag. Pūtēju orķsetris, kurā vēl joprojām esmu. Es tur pūšamos nepūšu, bet basģitāru raustu. (pasmejas). Nu, un tad ir saksafonistu kvartets pie Dekšārēm. Meitenes no mūzikas skolas, no Viļāniem, no Varakļāniem ir labākie. Tur mēs spēlējam. Tur es arī basiņu spēlēju, un tur vēl ir klāts viens bundzinieks, no Rēzeknes puisīts jauns braucot. Viņš mācās sitaminstrumentus, tāds Benislavskis. Tu pat laikam, gan jau esi dzirdēdjusi.

I.R.: Ir tā laikam, jā… Nu ko, tad paldies par šo interviju un ka vispār piekritāt tai!

J.S.: Nu ja, kas tad tur. Man jau nav grūti! (abi iesmejas)