Raspopova - Kuzmina
JIRMV/MV- GKa-3 Intervija ar Guntru Kuzminu 2012. gada 5.jūnijā plkst.11:33 Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā
(Sarunas ilgums 21 minūte)
Ziņas par intervējamo: dzimusi 1987. gada 18. decembrī.
Absolvējusi Bērzgales pamatskolu, Rēzeknes bērnu mūzikas skolu (akordeonspēli), Rēzeknes mūzikas vidusskolu (akadēmiskā dziedāšana). Patlaban studē J.Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, maģistrantūrā. Studiju programma – vokālā mūzika, profils – operdziedāšana.
A.R.: Kas Jums palicis atmiņā no skolas gadiem?
G.K.: ee..Tā ir mūsu muzicēšana.. no kuriem skolas gadiem?
A.R.: No šīs..
G.K.: No šīs skolas, ja. Tā ir tiešām mūsu muzicēšana, respektīvi, ansamblis „Rudens stīgas”. Un, mums ļoti patika muzicēt vakaros, un tad tie vijolnieki, mūsējie, kas nodarbojās, spēlēja, es arī šeit biju pa vakariem. Un, tad mēs izdomājām, ka mums vajag arī savas dziesmas tā kā parādīt visiem; iedvesmot visus uz saviem skaņdarbiem. Un tad mēs vakaros visi salasījāmies, kas mums bija kursā, mums bija liels kurss, tad mēs muzicējām. Mums bija vijoles, ģitāra, klavieres. Un to, ko varējām, to pielikām klāt, un mēģinājām. nu, visos koncertos, kas ir, mmm, iekšā iesprausties kaut kādā veidā, lai mums ir, nu, lielas iespējas sevi parādīt. Un tad, protams, koris (smejas) ļoti labi atmiņā ir iespiedies. Visi kora projektiņi, braucieni kaut kādi. Kas vēl.. skolotāji jaukie, protams, nu, tās attiecības bija visiem skolā ļoti draudzīgas, un visiem kursiem un, un visi pasākumi, kas notika mums bija ļoti jauki un visi nāca, un visi atbalstīja, un.. .Nu, tādā ziņā, mums, mēs bez šīs akadēmiskās un klasiskās mūzikas, kas ir šeit, mēs mēģinājām spēlēt kaut ko vieglāku. Nu tas uzreiz tā, pavērsa kaut kādas citas puses un tad mēs, arī esam iegrozījušies daži labi (pasmaida) šur tur (?)
A.R.: Jā.. amm. Ja salīdzina, kāda bija kursa dzīve toreiz un tagad?
G.K.: amm. Nu man liekas, ka tagad kursi savā starpā, savā starpā tad ļoti ierobežoti, distancēti, var teikt, mm.. mēs kaut kā agrāk nešķirojām, cik mēs otrais, trešais, mums
pat dažreiz bija tā, ka mēs nezinājām kurš kurā kursā mācās, jo nu, mums tās attiecības vienkārši nu bija, skolas biedrs atnāk un mēs forši, un tagad nu.. agrāk bija tādi konkurenti, bet man liekas tagad ir daudz vairāk jūtams savā starpā, it kā mēs visi draugi, bet nu tad, gars tomēr saglabājas.. ta ka..
A.R.: mhmm.. amm, kādas intereses bija? Nu tā.. ja salīdzina. (Guntra jautājoši pagriež galvu) Nu tā, ka, piemēram, Jūs teicāt, ka, Jūs tur savācāties vakaros, spēlējāt. Kā Jūs uzskatāt ir tagad?
G.K.: Es jau nezinu ko viņi te dara vakaros, bet tad, kad es dzirdu, tad nekas tāds ļoti.. mums bija, tas ir, mēs spēlējām, tas ir viens, bet spēlēja vel arī visi pārējie, kas varēja, ja, jo tas bija, tad bija ļoti aktuāli un, un tā lai kāds par saviem darbiem īpaši laužās, es laikam nezinu īpaši. Drīzāk varbūt mēs mēģinām atdarināt kaut ko. Bet nu no tiem atdarinātājiem meklējot jaunas sajūtas uz sevi. Bet, principā, kad nāku pa gaiteni, es esmu šeit ļoti vēlu, tad, es dzirdu ... klasiku. Vijolēs, bet dzirdu arī mm klavierēs un tā.. tas nav slikti, tas ir ļoti labi, principā, jo nu, mēs ejam uz to, ka nu tā ir mūsu profesija, un tad mēs, nu, iedziļināmies un darām visu, lai, lai izpaustu to, bet tā producēšana man liekas, notiek ļoti ātri, ja vajag uz koncertiem, vai ja jums vajag, tās iesvētības bija nesen, vai jums vajag kaut kādā pasākumā, tad tas notiek man liekas pāris dienu laikā, tātad, uzburt kaut kādu priekšnesumu. Bet tā principā, lai tā brīvajā laikā, šeit es neredzu atpūtas noteikti ārpusskolas. Lūk, tā, lūk.
A.R.: Kā ar mācību laiku? Cik daudz Jūs veltījāt laika mācībām, savai specialitātei?
G.K.: mm (pasmaida) skolā es nedziedāju, es dziedāju mājās. Jo, es katru dienu braucu uz mājam, tas ir 20 km no Rēzeknes, un līdz ar to, es dziedāju tur, nevis sestdienās, svētdienās, svētdien mierīgi dziedāju, tur man ir privātmāja un kaimiņi (smejas) viņi īpaši nevarēja iebilst, tur nav par ko iebilst. Un skolā, cik es varēju, cikos bija jāgaida autobuss, tad es arī kad varēju šeit tad arī kaut ko padarīju, pamācījos, balsis un.. principā, daudz laika aizņēma tās visas kora partijas un tad to mēs arī mācījāmies, tā kā arī vajadzētu visiem mācīties.
A.R.: Tagad nemācās?
G.K.: Nu nezinu (smejas) ir tādi, jau ir. Gadās, kad nezin. Tās notis vajag paskatīties, pamācīties, paskatīties savai specialitātei, jo tas atvieglo kora darbu no vienas puses, un mēs palīdzam diriģentiem, un palīdzam korim, vispār jā, vajadzētu būt izpalīdzīgākiem un atsaucīgākiem, tagad kaut kā visi man liekas ir mazliet noslēgušies sevī un .. kaut kā mēs daudz ko pasakām aiz muguras un.. kaut kāda tāda aura, tāda nu.. agrāk mums viss gāja pa gaisu, mums bija foajē tāda vienīga telpa, kur mēs
starpbrīžos TIEšāM visi bijām, un visi runājās, pļāpājām un smējāmies. Tagad jūs starpbrīžos ļoti lēnu pārvietojaties no klases uz klasi, tas arī viss. Bet nu, ir, ir redzu foajē, bet nu.. tur tādi nopietni.
A.R.: Un cik Jūs veltījāt laika mācībām? Parastajiem priekšmetiem?
G.K.: Parastajiem priekšmetiem? Nu, man ir ļoti viegli.. es ļoti ātri spēju saprast to, ko man stāsta stundās, tā, ka man īpaši nav jāpiepūlas mācoties. Es ātri saprotu, loģiski izdomāju, un, līdz ar to, man tā kā mācīties, tik ļoti lai es kaut ko iekaltu galvā, tik traki man nebija, bet tad kad bija jāizdara harmonijā un solfedžo, paldies manai mīļajai skolotājai Kačenovskai (smaida). Esmu ļoti pateicīga par visu, ko viņa man iedeva. Un, arī visus pavadījumus, spēlēšanu, sekvences, un modulācijas. Man, principā, ļoti, ļoti patika harmonija, un ļoti, ļoti patika solfedžo. Un, protams, specialitāte, bet nu tie ir tie divi priekšmeti, par kuriem man, uz kuriem es vienmēr nācu, un, ar prieku, un mēs daudz ko izdarījām, un skolotāja Kačenovska spēja arī pabeigt šo stundu ļoti krāsaini un dažādi, un mēs vis kaut ko izrunājām, arī par mūsdienu mūziku, par džezu un par tām harmonijām, un par klasiku, un kādi ir komponisti un kā varam mēs. Un, parastie priekšmeti, īstenībā, es pat īsti neatceros. Atceros vēsturi, noteikti, pie skolotājas Čakšas (smejas). Amm. Es atceros latviešu valodu, angļu valodu es atceros (nopietni pakrata galvu un smaida) .. tā kaut kā pārējie īsti, es švaki un .. njā. Bet nu, ja esi mūzikas vidusskolā, tad, protams, mūzikas priekšmeti ir tie mīļākie.
A.R.: mhmm. Jūs pasmaidījāt, kad teicāt „protams, ka angļu valoda”. Ir kaut kas saistīts?
G.K.: Nē, angļu valodā mums mainījās skolotāji ik pa laikam, tā kā jums tagad arī, man liekas.
A.R.: Jā.
G.K.: Un, līdz ar to, nu, tāpēc es smaidu, ka nu, katrs skolotājs nāk ar savu, un katram skolotājam ir jāpielāgojas, un nu jā. Jaukas atmiņas un jaukas stundas mums bija. Angļu valodā mēs daudz runājām. Par vis kaut ko. (pasmaida)
A.R.: Kādi, jūsuprāt, ir skaņdarbi, toreiz un tagad. Jūs minējāt, ka tagad ir vairāk klasikas, varbūt arī tā sarežģītības pakāpe varbūt ir dažāda?
G.K.: (padomā) Tad kad ar savu instrumentu mēģinām, es ceru, ka mēs skatāmies arī to, ko dara citi, jo tas ir jādara. Mēs nākam uz koncertiem un skatāmies, ko tas otrs, mans kolēģis dara. Tas būtu jādara, jo tas mūs, veicina mūsu izaugsmi. Iespējams pat iedvesmo, jo agrāk pretstatā ar koncertiem, es, var teikt, aizejot uz koncertu un atnākot no tā man bija jauna iedvesma darbiem, jauna iedvesma nākamā dienā kaut ko darīt. Un, jā, tad būtu jāskatās, jo, tagad, man liekas, arī vokālajā nodaļā mēģinām parušināties jaunākās grāmatās, mēģinām pameklēt citās bibliotēkās, kaut kādus jaunus krājumus. Protams, man liekas, notiek apmaiņa ar šo repertuāru, kas ir ļoti veiksmīgi un labi. Protams, nāk arī jaunie darbi. Sandras Mežores, Ilonas Rupaines nesen darbus mēs ļoti skandinājām, jo mums bija konkurss „Jaunie komponisti”. Un tas, kas ir no šīs klasikas, es domāju vijolniekiem un klavierspēlē, tad.. man liekas, joprojām ir tā tieksme nospēlēt foršu šedevru, jo, ja tu to vari, tad tas ir ļoti, ļoti labi. Un ja mēs uz to tiecamies, tad nu, vēl labāk. Tā kā es uztveru to, ka dažādība, domāju. īpaši nekas nav mainījies, vienīgi mēs, nu, parokamies vēl arī dziļāk, un pameklējam kaut ko jaunu.
A.R.: Jūs minējāt kādu no spilgtākajiem skolotājiem. Kādi vēl varbūt ir skolotāji, varbūt notikumi, kaut kādi, kas palikuši atmiņā?
G.K.: Visi mīļi skolotāji. Protams, mēs arī no stundām bēgām, tā kā visi (smejas). Nu, tā, ne jau tā, bet mēģinājām kaut kā pamatot to, ka, nu, mēs šodien negribam iet uz polifoniju, vēl mēs šodien negribam ļoti mūzikas literatūru, tāpēc mēģinājām stundās, protams, kaut kā skolotājus uztipināt uz citām tēmām, lai mums nevajag runāt par to klasiku tik daudz. Atgadījumi, atgadījumi.. (aizdomājas uz īsu mirkli) nu mēs daudz smējāmies, un, stundās mācējām vis kaut kādus jociņus pastāstīt, tā, ka baigos nedarbus mēs nedarījām, mēs bijām ļoti kārtīgi. Bet, nu vispār, kas mums, jā, gadījās aizgulēties, un šādi varianti, bet nu jā. Mēs bijām ļoti kārtīgi. (pasmaida).
A.R.: Kā ar ārpusskolas aktivitātēm?
G.K.: (pēkšņi, ar sajūsmu) Āā, mums bija baseins! Mums bija baseins, tad bija, tad bija pirmdiena, tas bija vakars, visi uz baseinu. Labi ne visi, bet nu, tas bija tas, par ko visi vienmēr, mums tur bija sauna, un tad mēs visi tur varējām iet un. Tad bija arī ļoti vēls, tā, ka nāca pa čupiņām, visi bariņos, lai nav vienam jāiet no baseina un uz baseinu. Bet baseins bija tā, ka ja šodien ir pirmdiena, tad visi pa dienu: tu šodien uz baseinu ej, a nē, šodien tur un tur. Un viss un viss, un tie, kas salasās, tie arī nāk, un, un mēs nācām uz baseinu. Tā bija mūsu tāda lielā, lielā aktivitāte. Vēl, cik atceros, bija mums visādi kaut kādi kursa pasākumi, tos mēs mēdzām rīkot kaut kā, pie kaut kā, un, un , tieši no tā arī vasarā kaut kas bija.
A.R.: Ko Jūs vēl varētu vai vēlētos pastāstīt?
G.K.: Ee. Liekas, kad.. Jā, katrs jūs esat savās specialitātēs tik ļoti ieurbušies, kad nu, mēs agrāk, kaut arī bijām saguruši, bet ļoti, ļoti daudz muzicējām, un darījām to ilgi un dikti, jo, pat ja skolu vēra ciet, tad mēs atradām vietu, kur to var darīt, un tad bija kaut kāds dzīvoklis.. tad no skolas mēs, nu tad gan jau jūs arī ejat visi kopā, beidzat savu spēli un tad kad, jau ver skolu ciet, nu, tā ka pa bariņiem iet, viens otru pagaida, un tad visi iet kopā. Kopā gājām pusdienās pirkt. Kad kādu brīdi mums bufete remontējās. Un.. nu tā kopā būšana aizņēma ikdienišķas lietas, jo nu savācamies, aizejam tur, jā, mēs ejam tur, tur mēs ejam bariņos kopā. Jo nu tā, ka pa vienam baigi staigāt mēs nestaigājām. Arī kāds koncerts, nācām, tur salasījāmies, kas nāca, un, tādā garā.. To ko piedāvāja, tur mēs arī, arī tie paši konkursiņi, vai kas tur, mēs mēģinājām viens otru atbalstīt. Tad kad es biju konkursā Cēsīs, Alfrēda Kalniņa jauno vokālistu konkurss, tad bija tā, ka nāca īsziņas „nu, tu jau nodziedāji”, un tad tā forši, tieši no kursabiedriem, un „kā tev tur iet?”, un „mēs te vispār sēžam harmonijā” (smejas) un, „tu jau nodziedāji?”, „kā tu nodziedāji, vispār gaidām”, „atved mums kaut ko Cēsīm” (smejas) un šitādi. Nu kā, tas atbalsts bija, nu, ļoti forši jūtams, un tāds.. nu baigi patīkami, kad atbrauc un sagaida, un tiešām, kad ienāc skolā, toreiz man bija uzvara tajā konkursā, tad, tad ko arī visi forši, sanāk foajē un tie apsveikumi tik patiesi un sirsnīgi.. un.. Jā, mums tā kā vajadzētu vairāk atvērties un tik nenoslēgties sevī, jo nu ir tā, ir forši jo mūzika mums – tāda iespēja, īstenībā. Tas, ka tu dari to, kas tev tiešām, tiešām patīk, un mūzikai ir ļoti daudzas puses. Tā nav tikai ja es mācos klavieres un tā nav tikai klavierspēle. Tā ir kaut kāda skaņa, nezinu, virpulis, tu muzicē, tu atrodi kaut ko jaunu. Tu spēlē ansambli, un piemēram.. Kaut vai mūsu kurss bija tā, ka mēs ņemam no bibliotēkas, un dziedājām kaut kādas Baha fūgas, dziedājām pa balsīm, un, bija tā, kad uz dullo ņēmām kaut kādus darbus, paskatīties, vienkārši, vai sanāk vokālā partija, tur, klavieres un ir vijole, ja. Tas ir ansamblītis, nu tīri klasika. Mēs eksperimentējām, nu kā tur sanāk tā un šitā. Un īstenībā, uz to arī mūs iedvesmoja arī skolotāja Kačenovska, teica, ka „dziediet jebko”. Kāpēc jūs nevarat dziedāt Baha fūgas? Kāpēc jūs to nevarat?”. Un tad mēs mēģinājām, likām pa balsīm, katram sava balss, un, tas uzreiz attīsta to solfedžēšanu, un ritma izjūtas un vis kaut kas tāds. Mēs meklējām arī kaut kādus citus instrumentus, piemēram, mēģinājām kaut kādus tautas mūzikas instrumentus izmantot, tur blokflautas, kaut kādi grabuļi, zvārguļi, un perkusijas, lietutiņi. Nu tā kā ir tagad, bet nu. Tās sajūtas ir jāmeklē, un viņas ir, un tas ir tiešām baigi forši, ka mēs varam muzicēt, un, ja vēl tajā darbojās iekšā, nu tas ir, es, starp citu, vakar par to domāju. Rakstīju vienai dziesmai aranžējumu, un, tad domāju – cik ir forši, ka es daru to, kas man patīk, reāli patīk, un.. nu, es iedomājos, ja es sēdētu birojā, un mūzika būtu mans hobijs, tad nu dīdītos laikam pa labi, pa kreisi (smejas, un turpmāko stāsta ar smiekliem) , sēdētu ar visu Sibeliusa programmu, visticamāk, un tāpat rakstītu kādus akordus (pārtrauc smieties, un nu jau smaida). Jo visiem ir tā, ka tu vakaros, ej gulēt, tu tā kā pārdomā visu, ko tu dienā esi darījis, vai braucot ar mašīnu uz mājām, tu vienkārši sakopo tās domas, un tev prātā iešaujas Tāda ideja, ka tu varētu to un šito, un bērnus salikt kopā ar stīgu instrumentiem, vai, tev iešaujas prātā kaut kāds motīvs, un tev viņš vienkārši ir jāpieraksta, tāpēc man vienmēr ir līdzi arī mikrofons, mp3 un portatīvais, to arī mēģinu visur ņemt līdzi, jo, nu, tā ideja ir tieši nu, ja tev viņa ir tajā posmā, tad kad viņu sāc, tad viņa aiziet, bet ja tu sāc viņu pierakstīt pēc tam, ļoti grūti viņu, iesēsties viņā iekšā. Bieži vien ir tā, ja aizeju gulēt, pirms gulēšanas man iešaujas kaut kas prātā, tad sēžos pie klavierēm, tad atkal paiet pusnakts, un tas nekas, ka sešos ir jāceļas (smaida) un septiņos jāiet uz darbu. Ta kā, ta kā jā, es citiem novēlu ķert to iedvesmu, un, un, un redzēt, ka tā mūzika ir dažāda, un meklēt iespēju, protams, nākt uz tiem koncertiem, ko Rēzeknē piedāvā, un varbūt arī aizbraukt, ja ir iespēja, paskatīties, kas notiek, jo, nu, ja mēs muzicējam, tad mēs muzicējam un skatamies arī to, ko dara citi. Galvenais nenoslēgties sevī un nedarīt tikai to, ko es daru, bet nu, pamanīt pārējos un paskatīties, kas tur notiek apkārt.
(neliela pauze)
Ļoti, ļoti atmiņā palicis arī kursa vakars. Un tad, kad bijām pie manis pirtiņā, mēs izdomājām, ka mēs forši atpūtīsimies, paspēlēsim bumbu, volejbolu, sacepsim desiņas, mēs tad taisījām rosoliņu, un, metām mūsu kursa biedreni ezerā (smejas), puiši, mēģināja iemest, bet neizdevās. Un īstenībā, jāuztver ir tas, ka ir ļoti jauki, ja saglabā labas attiecības arī turpmāk, arī neizklīstat, jo, nu, mēs tagad esam puse arī akadēmijā, tie, kas mācījāmies, mācāmies. Tad tās attiecības tagad jau ir tā, kad nu, tev viņš ir draugs, un tiešām, nu, tev viņš ir kursabiedrs, un tik labi pazīsti visus gadus. Tā kā, ir ļoti jauki arī pēc tam satikties, piemēram, teiksim mani kursabiedri mācās Daugavpilī, mums tagad ir doma varbūt arī atkal uztaisīt kaut kādu jaunu pasākumu. Mums.. mums tie laiki asociējas tik forši un jauki, un tad mēs varētu saiet kopā un kaut ko padarīt, kaut vai tikties, jo nu, daudz kas ir mainījies, daudz kas, kad, mainījušās vietas, kad strādā Daugavpilī, strādā Balvos, un.. Tās tikšanās reizes ir dikti jaukas. Un tās tikšanās reizes nav tikai, kad stāsta par sevi, bet mēs atceramies arī (ar savādāku intonāciju) „atceries, kā toreiz, kad gājām tur un tur”, „atceries, to koncertu, kad mēs tur izgāzāmies” (smejas). Un, tad, tad, tad, visas atmiņas mēs parasti pārrunājam, visus mūzikas skolas laikus, jo tie ir tie paši foršākie. Tad kad jūs būsiet akadēmijā, tur nebūs tik, tik brīva tā vide, kad mēs varam muzicēt, tad nebūs laika. Rīga aizņem ļoti daudz laika, gan transporti, gan, gan visas tās mācības. Šeit tā atmosfēra ir brīvāka un man liekas, mēs ļaujam iespēju vaļai. (klasē ienāk Laura Reksne uz savu vokālo stundu) Tā kā, es novēlu visiem pārējiem… pēc beigšanas mūzikas vidusskolas, pēc veiksmīgas beigšanas tomēr saglabāt labas attiecības un kontaktus, jo tas ir dikti, dikti labi. Vai ne, Laura Reksne? (smaids)
A.R.: Paldies par interviju!
