Reinika - Cīrule-Leiduma
JIRMV/MVa –SC-L 49
Reinika, Elīna Intervija ar Aiju Cīruli-Leidumu 2017. gada 20. jūnijā Sakstagala pagastā
Intervijas ilgums: 30 minūtes
Elīna Reinika (turpmāk E.R.): Labdien! Tā kā jau iepriekš esam vienojušās par intervijas sarturu, tad sāksim ar pirmo jautājumu. Tā. Kas jūs stimulēja pievērsties mūzikai un mācībām mūzikas skolā?
Aija Cīrule Leiduma (turpmāk A.C-L.: Nu, manā gadījumā tas bija ļoti loģisks solis, jo visa mana ģimene, visa mana dzimta bija ļoti muzikāla, ir vēl arvien ļoti muzikāla. Un arī vecākā māsa Anda, kas [bija paraugs] jau mācījās mūzikas skolā, un līdz ar to man tas tiešām ļoti patika, ļoti interesēja. Un plus vēl es redzēju, ka mūzikas vidusskolā ir ļoti (uzsvērti) jautra dzīve (pasmejas). Mums Padomju Savienības laikos bija tā, ka parastajās vidusskolās, vispārizglītojošajās, bija ļoti stingri – bija formastērpi un viss, bet tādās kā mūzikas skolās un mākslas vidusskolās – tur jau bija vairāk nosacīti brīvība, un līdz ar to mums... Ļoti rāvāmies uz tādām lietām, bet arī pati mūzika, protams, ļoti patika un interesēja.
E.R.: Kādā nodaļā jūs mācījāties?
A.C.-L.: Es mācījos kordiriģēšanas nodaļā.
E.R.: Un kādi tur bija pedagogi tajā laikā?
A.C.-L.: Mans specialitātes pedagogs bija Rota Salmiņa, bet tajā laikā arī nodaļā bija Uldis Balodis, leģendārs mūsu kordiriģents, un... Mežinska, un Slišāne, un Antoņina Milaševiča, bija diezgan daudz kordiriģēšanas pedagogu (smaida).
E.R.: Un kā veidojās tā kā attiecības ar skolotājiem un kā vispār bija sadarbība ar viņiem?
A.C.-L.: Attiecības bija ļoti (uzsvērti) labas, ļoti ģimeniskas – tas arī ļoti piesaistīja mūzikas vidusskolā, ka skolotāji ļoti izturējās ar cieņu un, teiksim, mēs nebijām tādi.. (apraujas) Nu jā, tagad es jau aizrunājos, nezinu, kā pabeigt teikumu, (smejas) to tu izņem ārā (abas smejamies). Nu, katrā ziņā, jā, skolotāji mūs visus ļoti mīlēja, un tā tāda ģimeniskā sajūta, nu, tas tā ļoti veicināja arī, teiksim, uz kopēju sadarbošanos un mācīšanos.
E.R.: Kādi vēl bija priekšmeti, izņemot specialitāti?
A.C.-L.: Nu, visi, visi, kas ir mūzikas skolā arī tagad, es domāju.
E.R.: Tie paši, jā?
A.C.-L.: Visas klavieres, jā, solfedžo, harmonija, mūzikas literatūra, mm.. (domā) varbūt mums to vispārizglītojošo priekšmetu nebija tik daudz un tik nopietni, kā jums tagad.
E.R.: Tagad iet klāt mums, piemēram, tur dabaszinības, liek vis kaut ko tādu, jā.. (pārtrauc)
A.C.-L.: Jā, mums jau nebija, teiksim, nebija arī šo centralizēto eksāmenu, mēs jau nelikām, mums bija matemātika, fizika, teiksim, (apraujas) ...fizika laikam pat vispār nebija. Matemātika bija kaut kādā pirmajā kursā. Tikai nekas daudz mums tur, nu, latviešu valoda, jā, tas mums bija visus četrus gadus. Laikam latviešu valoda, literatūra un vācu valoda vai angļu valoda, kā kuram tā svešvaloda. Un pārējie visi..., tie eksaktie priekšmeti bija ļoti minimāli.
E.R.: Jā, tagad arī. A specialitātes, klavieru skolotājs, kāds bija?
A.C.-L.: Klavieru skolotāja man bija Tulinska. Sākumā es sāku pie Bernadetas Everses, un tad pabeidzu pie Tulinskas. Un arī ļoti (uzsvērti) labas atmiņas gan ar vienu, gan otru skolotāju. Patika man klavieres mācīties (smaidot).
E.R.: Kādi bija kolektīvi skolā tajā laikā?
A.C.L.: Tie lielie domā, ja?
E.R.: Jā. Kādos piedalījāties?
A.C.-L.: Orķestris bija, kurā, protams, es nepiedalījos, bet mums bija (domā) jauktais koris, es, godīgi sakot, tagad nevaru atcerēties, vai mums bija atsevišķi meiteņu koris, pilnīgi neatceros, jaukto kori atceros (smej).
E.R.: Kas vadīja kori?
A.C.-L.: Kori vadīja Uldis Balodis un Antoņina Mežinska, oj, Milaševiča! Antoņina Milaševiča, jā, tie bija mūsu kora pedagogi. Un tad vēl mums bija kolektīvs, ko mēs jau it kā paši studenti saveidojām, bet pēc tam pieaicinājām kā palīgu, kā skolotāju Annu Āboliņu. Tad jau mēs izveidojām tādu kā folkloras grupu, folkloras ansamblis mums bija. Mums pašiem ļoti gribējās, un tā, un skolotāja Āboliņa ar mums tur ņēmās tur visus gadus.
E.R.: Varbūt atceraties, kādi jums bija kursa biedri?
A.C.-L.: O, jā, (smejas) kursabiedri, domā vārdus, uzvārdus?
E.R.: Jā.
A.C.L.: Kursabiedri mums bija daudz, mēs bijām...
E.R.: Cik jūs bijāt kursā?
A.C.-L.: Mēs bijām trīsdesmit kādi, bet tas arī priekš tiem laikiem, tagad, salīdzinot ar mūsdienām, tas ir ļoti daudz, bet, teiksim, bet vēl par mums vecāki kursi vēl bija krietni lielāki. Un mēs bijām diriģenti vien kaut kādi desmit kursā. Un, un, mums bij Edgars Kārklinieks, tad mums bija, diriģentos mācījās arī, Ērika Jesinska, un Ingūna Pauga, un kas, jā (domā), daudz. Nu, tagad tā grūti atcerēties, nu, tā nosaukt visus uzvārdus, bet nu, jā (domīgi).
E.R.: Un ar tiem kolektīviem bija kādi pasākumi, kur esat braukuši, varbūt tālākās vietas?
A.C.-L.: Nē.
E.R.: Arī ar kori?
A.C.-L.: Pārsvarā tas bija vairāk vai mazāk lokāli. Koris, mācību koris tīri vairāk uz valsts eksāmeniem strādāja. Principā strādāja visu mācību gadu tikai uz valsts eksāmeniem. Nebija tā, kā, vot, tagad... Teiksim, pirmais semestris kaut ko dara, teiksim, nu, priekš citiem projektiem, un tad tikai... Jo tad, arī tas kurss bija tik liels, ka šiem desmit cilvēkiem bija jāpaspēj apgūt viss repertuārs un tāpēc mēs tur ļoti reti... Mēs laikam tur vienu reizi braucām uz kaut kādu konkursu, koru... Bet tā nē, ārpus skolas principā neatceros, ka mēs tā uzstātos.
E.R.: Kādi skolā pasākumi notika?
A.C.-L.: Skolā mums notika dažādi – protams, tā pati iesvētīšana 1. septembrī, kā vienmēr, un rudens svētki, rudens ražas svētki dažādi un Ziemassvētki, ķekatās tad mēs tur gājām. Kas mums tur vēl bija.. (domā) Vienkārši ballītes bez tematiem (pēkšņi atcerējās). Vēl bija ļoti interesants pasākums, kas, ko gaidījām katru gadu – tas bija uz 8. martu, toreiz Sieviešu dienu starptautisko. Visi puiši taisīja, nu, veidoja koncertu meitenēm veltītu. Un paši, tur bija, teiksim, kopmītņu istabiņa tāda un šitāda, un tie puiši savācās un, teiksim, viņu blice vai, teiksim 1. kursa pūtēji uztaisa savu priekšnesumu vai tur, teiksim, diriģenti visi, uztaisa savu priekšnesumu. Un tas bija ļoti (uzsvērti) interesanti, ko viņi paši bija izgudrojuši un tā – gan ar humoru, gan arī sirsnīgi viss tā. Labi bija.
E.R.: Varbūt kāds spilgtākais atgadījums ir, kas palicis atmiņā joprojām?
A.C.-L.: Nu, īstenība tādu ir daudz (nopūšas). Grūti tagad tā nokoncentrēties uz vienu un izdomāt. Spilgtākais.. Īstenībā man ir tā, ka man vidusskolas gadi bija ļoti (uzsvērti) skaisti gadi priekš manis, un līdz ar to man visi gadījumi liekas jauki un skaisti, un, nu, īstenībā viss, kas notika, viss bija tāds interesants.
E.R.: Kur jūs tajā laikā dzīvojāt?
A.C.-L.: Es pati esmu rēzekniete, es dzīvoju Rēzeknē pie mammas, pie vecākiem.
E.R.: Aha, un kādi ir skolotāji, kas mācīja, strādāja tajā laikā un joprojām ir palikuši?
A.C.-L.: Nu, tā pati Rota Salmiņa, mana skolotāja un arī mana koncertmeistare Svetlana Sergejeva, Anda Lipska (smaida). Iesāka tad, kad es biju 4. kursā, tad viņa man aranžēšanu mācīja, un, jā, (pasmejas) un tad viņa bija jaunais skolotājs.
E.R.: (Smaidu) Un kā bija mācīties pie māsas?
A.C.-L.: Interesanti! (Smejas) Arī bija visa kā tur, bet nu, aranžēšana nebija mans mīļākais priekšmets noteikti (smejas). Tas, kad tur radošais bija jāpieliek, bet nu mācījos pie māsas, ko izdarīsi? Nu i tad bija, kas mums vēl tagad skolotāji? Es tagad....tā, tā pati Ilona Rupaine jau arī sāka strādāt manos laikos, kad es mācījos. Skolotāja Valda Čakša, kas bija mana kursa audzinātāja (smaida). Es tagad tā nevaru uzreiz visus skolotājus, jo skolotāja Kulakova, skolotāja Tulinska, daudzi ir palikuši, es tā skatos, skolotāja Dāvida tā pati.
E.R.: Pamatā tie ir mūzikas skolotāji, mūzikas priekšmetu, kas māca?
A.C.-L.: Jā..
E.R.: Vispārizglītojošo vairs nav.
A.C.-L.: (Runā reizē) No vispārizglītojošajiem nav neviena, jā, pilnīgi neviena.
E.R.: Jā... Un kādas varbūt ir bijušas iesaukas pedagogiem vai audzēkņiem tajā laikā?
A.C.-L.: Godīgi sakot, es neatceros (domā). Iespējams, ka bija, bet tā, ka man uz sitiena jāpasaka, es nevaru atcerēties nevienu iesauku (iesmejas).
E.R.: Jā, bet vai jūsu tieši kurss varbūt, salīdzinot ar pārējiem, varbūt izcēlās ar kaut ko, bija aktīvāks vai varbūt taisni otrādāk?
A.C.-L.: Jā, vot, tagad es pateikšu, un pēc tam kurss izlasīs (pasmejamies). Nē, mēs īpaši ne ar ko neizcēlāmies, mēs it kā tā visi vairāk vai mazāk draudzīgi dzīvojām, bet tā, ka mēs tur.... Mēs vairāk tā, teiksim, ar to folkloras ansambli, teiksim tā, diriģentu kaut kāda kopa, kas mēs diriģēšanā mācījāmies – tie mēs bijām... tie, kas tur podus gāzām un ķekatās gājām pa naktīm, nu, tajā Ziemassvētku naktī gājām pie visiem pilsētas skolotājiem, kas pilsētā dzīvoja. Nu, tādi mēs tusētāji bijām. Pats kurss kā tāds, nu mazāk drusciņ...
E.R.: Varbūt arī daudzi droši vien dzīvoja arī kopmītnēs, vai ne?
A.C.-L.: (Īsi) Ja.
E.R.: Jūs tur arī varbūt dažreiz kādus taisījāt pasākumus?
A.C.-L.: Tur, kopmītnēs, mums bija pankūku balle (smaida). Atceros vienreiz ar meitenēm rīkojām. Tad cepām dažādu veidu pankūkas. Nu, kopmītnēs parasti salasījāmies pirms ballītēm. Tad tur mēs pucējāmies visas kopā (iesmej), lai dotos uz balli, jo kopmītnes toreiz atradās pie pašas skolas un tad mums tur bija tāda tusiņu vieta ik pa laikam, jā.
E.R.: Un varbūt tagad varat pastāstīt par savu dzīvi pēc Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas beigšanas? Kur mācījāties, strādājāt?
A.C.-L.: Nu jā. Pēc skolas uzreiz, toreiz bija sadale – tāda, kad beidz skolu, tad visus sauca pie direktora kabinetā un vajadzēja, nu nevis pašiem izvēlēties, bet tevi norīkoja uz kādu konkrētu vietu, kur tev būtu jāstrādā trīs gadi. Ja tu neiestājies augstskolā, tad ir obligāti trīs gadi jānostrādā kādā no pagasta skolām. Un atceros tad, kad es gāju iekšā, man bija varianti vai nu Pušas pamatskola, vai Šķaunes pamatskola. Un es ar šausmām domāju, ka nu, es domāju, ka nu šausmas, ellē ratā, kur tas ir? Cik tālu jābrauc? (Runā smiedamās) Un man Šķaune trāpījās tieši, kas ir vispār pie Krievijas un Baltkrievijas robežas. Lūk, un tajā gadā es stājos mūzikas akadēmijā, nu, konservatorijā toreizējā. Netiku klātienē uzreiz, es tiku neklātienē, tur dažādu apstākļu sakritību pēc. Un, par cik, es tieku neklātienē, tad man ir obligāti jāiet mācīt, strādāt uz Šķauni. Un tad es aizgāju strādāt uz Šķauni, man bija tikai astoņpadsmit gadi, un es jau strādāju tajā skolā, un man bija visa slodze, visa iespējamā. Un atceros to kopmītņu istabiņu, kur es ar šausmām dzīvoju viena pati, nu tā.
E.R.: Pasniedzāt mūziku?
A.C.-L.: Jā, pasniedzu mūziku. Tur bija divplūsmu skola – gan latviešu, gan krievu valodā vajadzēja strādāt. Un plus vēl man arī iedalīja krievu grupai, krievu bērniem latviešu valodu mācīt, pavisam maziņajiem tādiem. Bet nu, bija tā, kā bija... Jā, kad tev tur kādi trīs, četri gadi starpība ar audzēkņiem un pašam vēl tie astoņpadsmit (iesmejas), tad bija tā, kā bija tā strādāšana. Bet, paldies Dievam, es pēc pirmā kursa pārcēlos uz klātieni, pārgāju, un tad es turpmākos trīs gadus nomācījos mūzikas akadēmijā, jā, mūzikas pedagoģijas nodaļā. Nu lūk, un jā, tad, kad es pabeidzu, tad es vienkārši sāku strādāt par mūzikas skolotāju, vienu no retajiem, kas no mūsu kursa, kas strādā tieši savā profesijā.
E.R.: Pašlaik kur jūs strādājat?
A.C.-L.: Pašlaik es strādāju daudzās vietās (smejas). Es strādāju gan Rēzeknes Valsts ģimnāzijā par mūzikas skolotāju, gan Rikavā – Rikavas skolā par mūzikas skolotāju un bērnudārza audzinātāju, gan Sakstagalā vadu vokālo ansambli, tā ka daudz kur.
E.R.: Tad jau jums tā mūzika tā kā iekritusi dziļi sirdī, ja pēc vidusskolas aizgājāt pa mūzikai?
A.C.-L.: Nu, nu ja! Principā nevienu brīdi nav bijis tā, ka es teiktu, ka „vai, kā man nepatīk, nekad mūžā neko”. Man tas vienmēr ir paticis, īpaši dziedāt man vienmēr ir paticis. Es neteikšu, kam man, godīgi sakot, ka man ļoti patīk mācīt bērnus (smejamies). Nē, nu īstenībā patīk, nav tā, ka nemaz nepatīk, protams, tas ir forši, ka tu viņiem... Redzi, ka tu vari daudz ko iedot un viss, bet nu tās disciplīnas lietas un metodiskās lietas, kas ir, tas tā... Es gan ilgus nostrādāju, kādus septiņpadsmit gadus nostrādāju interešu izglītībā, tikai nevis skolā, bet tieši interešu izglītībā. Tas gan man patika, tad kad tev nāk bērni uz ansambli dziedāt tādi, kuriem tas patīk, kuri to grib. Viņiem pēc brīvas izvēles un līdz ar to tad tu vari pats izpausties gan radoši, gan, nu.... tev nav nekādu citu problēmu – tikai māci dziedāt un priecājies! Bet nu nācās atgriezties atkal skolā un..., bet īstenībā nenožēloju, nē, nekāda vaina, skolā arī ir labi.
E.R.: Kā ir ar tradīcijām ģimenē? Vai jums bērni arī ir muzikāli?
A.C.-L.: Jā, man ir divas meitas. Vecākā meita pabeidza bērnu mūzikas skolu, klavieru nodaļu, bet diemžēl bija no tiem, kas pateica, ka nekad mūžā vairs (pasmejas). Un aizgāja tālāk, tagad viņa mācās Anglijā, bet tajā pašā laikā viņa mazliet tā kā nožēlo. Kad viņa bija atnākusi pagājušajā gadā uz mūzikas skolas izlaidumu, viņa saka: „Mām, es arī te varēju būt.” (smejas). Ka viņai tā kā būtu gribējies. Jaunākā meita mācās tagad, pašlaik, jā, šogad pabeidza bērnu mūzikas skolu – kora klasi. Un ir tā kā doma, ka viņa tā kā turpinās arī mūzikas vidusskolā mācības.
E.R.: Un kad viņi bija mazi, jūs viņiem tā kā ļāvāt brīvi izvēlēties vai varbūt virzījāt uz mūziku?
A.C.-L.: Brīvi? Nē, protams, ka es virzīju. Protams, ka viņas dziedāja gan pie manis interešu centrā ansamblī, gan arī... Nu, muzikālas viņas ir no dabas, nu, tas ir iedzimts jau paaudžu paaudzēs, bet spiest es noteikti nespiedu. Es atceros, ka es tai vecākajai meitai, es vairākas reizes pārprasīju: „Tu tiešām gribi iet uz mūzikas skolu (smej)?” Un viņa teica: „Jā! (ar izteiksmi)” (Smejas) Protams, pēc tam viņa pēc tam pamocījās un es līdz ar viņu pamocījos, bet nu nekas, tīri sekmīgi beidza, un, es saku, nenožēlo tagad, ka viņai ir šī bagāža bijusi. Arī teiksim, mācoties tagad kino producēšanu, tas arī noder – šī te mūzikas izglītība un viss.
E.R.: Un kādus sakarus uzturat pašlaik ar skolu, ar Rēzeknes Mūzikas vidusskolu?
A.C.-L.: Nu, (smejas) pašlaik es tur esmu biežs viesis. Mācību korī dziedu, nu, principā caur mācību kori vairāk, jā, un visi draugi, kas man ir arī skolotāji – tā pati Žanete Solovjeva un Danuta Kārkliniece, un Anda, un Čudars Ēriks. Tas jau arī teiksim tāda kopības sajūta vēl arvien turpinās, jo tie ar bija mani studiju biedri, skolas biedri, un tagad mēs turpinām draudzēties.
E.R.: Un ar kursabiedriem ir kāds kontakts?
A.C.-L.: Nu, ar kursabiedriem, teiksim, tā, ka vistuvākais ir ar Edgaru Kārklinieku, ar kuru mēs arī tepat salīdzinoši netālu dzīvojam un arī ik pa laikam satiekamies. (Nopūšas) Ar pārējiem divas, nē, trīs reizes esam mēģinājuši salidot, un pat tīri, pirmās pāris reizes tīri veiksmīgi, bet pēc tam trešajā reizē īpaši nesabrauca, un līdz ar to mēs tagad tā kaut kā bišku pajukām, bet es domāju tad, kad būs apaļa jubileja, gan jau arī satiksimies. Nu tā, sociālajos tīklos uzturam kontaktus, jā, jā. Nav tā, ka pavisam. Ir daži pazuduši. Zinu, ka viens – Aigars Zālītis – ir Anglijā, ar kuru vispār neesam redzējušies un nav nekādu absolūti kontaktu ar viņu. Mēs, bet tā vairāk vai mazāk, jā.. (domīgi).
E.R.: Varbūt ir kāds novēlējums, ko varat novēlēt skolai, audzēkņiem un skolotājiem?
A.C.-L.: (Domīgi) Novēlējums skolai.. Nu, protams, pats galvenais, lai skola turas un lai skola noturas, lai viņa turpinātu pastāvēt, un arī, teiksim, lai saglabājas šī te ģimeniskā sajūta, lai... Nu, lai turpinās draudzība starp skolotājiem un skolēniem un lai tas radošais gars būtu. Lai nu, nu... visu to labāko, tiešām, galvenais, lai turpinās tas viss, lai nepazūd!
E.R.: Liels paldies par interviju!
