Reksne - Čudars
JIRMV/MVp-ĒČ 5
Reksne, Laura Intervija ar Ēriku Čudaru 2012.gada 23.maijā plkst.13:00 Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā (sarunas ilgums - 22 min)
Ziņas par intervējamo: Dzimis Rēzeknē 1967.gadā. Pabeidzis Rēzeknes 1.vidusskolu, bērnu mūzikas skolu zēnu kora klasē, vēlāk Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu kā kordiriģents pie skolotājas Antoņinas Milaševičas. No 1986 līdz 1992. gadam mācījies Latvijas konservatorijā kā kordiriģents pie profesora Jāņa Dūmiņa. No 1992.gada strādā Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas visusskolā par diriģēšanas skolotāju.
Kas Jums visspilgtāk palicis atmiņā no skolas gadiem?
Tas, kas visvairāk palicis atmiņā ir, protams, skolas vakari. Tas bija tiešām ļoti radoši, ar lielu interesi gatavojāmies tiem vakariem. Tas bija arī tas interesantais laiks, kad bija Padomju Savienība, kur starp ideoloģijām arī bija tādas īpatnējas lietas. Piemēram, vakars notiek un mūs vienmēr pārbaudīja, kādi tad tie vakari notiek. Kursa audzinātājai bija nu.. pēc mūsu vakariem bieži pēc tam ēee.. mums.. nu.. vajadzēja pamatot, kāpēc mēs to darījām, ko ar to bijām domājuši, kāpēc tieši tā. Tā ideoloģija arī baigi spēlēja. Tās bija ļoti interesantas lietas. Tad vēl no skolas laikiem palika atmiņā tā: reiz ar kursa biedriem bija jāmūk prom uz kaut kādiem baznīcas svētkiem. Tajos laikos jau pasarg Dievs, ja uzzināja, ka iet uz baznīcu, no skolas laukā momentā.. Pa kluso, piemēram, bija 7.novembrī maija demonstrācijas, tāds politiskais mītiņš. Mēs noejam demonstrāciju, tad kaut kā pa vienam sakāpjam autobusos, lai aizbrauktu kaut kur uz Ludzas rajonu, lai nodziedātu kaut kādu misi un daži arī tikai tikai bijām tie kursa biedri, kas to pa kluso darīja, un tas arī bija kau kas tāds, tā ļoti kuteklīgi. Ziemassvētkos dievkalpojumā tāpat arī pa kluso mukām projām, jo bija tā, ka Rēzeknes baznīcā skolotāji gāja pat pārbaudīt audzēkņus, kas gāja uz misi vai kas, pasarg Dievs, spēlēja vai dziedāja. Nu tas tā, tās atmiņas tādas ir palikušas baigi interesantas. Šajos laikos tas liekas smieklīgi, bet tajos laikos tas bija baigais risks..
Tikai bija mūsu skolotājas Bernadetas Everses māsa Agnese, viņa arī bija ērģelniece, un tad mēs ar viņu tā pa kluso organizējāmies un braucām. Tad kas vēl bij.. koncerti, koncerti.. Repertuārs nebija tik interesants kā tagad. Neviena garīgā skaņdarba nevarēja izpildīt, ja bija garīgais skaņdarbs, tad viņš varēja būt kaut kādā svešā mēlē, lai nesaprastu. Latviešu klasika, tikai, pasarg Dievs, ne garīgā, ja kaut kas apakšā pavīdēja kaut kāda doma par garīgumu, nu tad viss. Valsts eksāmenos arī to nevarēja, protams, izplidīt. Bet pēc tam jau, tad, kad pēc 1992.gada jau pārmaiņu laiks bija, tad jau interesantāk tā bija, jau varēja izmantot garīgos skaņdarbus. Es pats, kad vēl mūzikas akadēmijā biju, tad es valsts eksāmenā jau liku garīgos skaņdarbus. Man arī bija bakalaurs par Melngaiļa garīgo mūziku, kora mūziku. Līdz tam es nebiju pat ne pētījis, ne skatījies, un tur bija jāmeklē visādi materiāli arī no valsts bibliotēkas, kuri agrāk, ja viņi bija slepenie, tad tagad viņi beidzot jau tika izcelti. Tas man tāds palika atmiņā.. (aizdomājas) Protams, arī pedagogiem, man liekas, bija grūti strādāt tajā laikā. Nu, neinteresanti. Repertuārs bija vot tautasdziesmas, latviešu klasika. Tautasdziesmas kaut kādas Padomju tautu tautasdziesmas. Tad gruzīņu, baltkrievu, ukraiņu, krievu, lietuviešu, igauņu.
Un kur varēja atrast notis?
Nu notis kādas bija, tādas bija.. soveckaja muzika, tāda bija izdevniecība. No ārzemēm negāja nekas, ierakstu nekādu nebija. Tagad internets ir un viss ir, var arī notis dabūt caur internetu un ierakstu tagad jūra..Tas tā bija tā.. Bet nu, dzīve tiešām katrā laikā bija sava un arī interesanta. Un tagad, tikko, kad es sāku strādāt, to repertuāru visu meklēja. No konservatorijas atvedu veselu, es nezinu, man liekas, maisu. Es kur tik gāju, visur notis meklēju. No „Ave sol”, kurš vienīgais brauca uz ārzemēm, dabūju tur tādas un tur tādas notis. Tad pasaules tautu visādas notis, garīgās notis. Principā, kur varēji, tur aizņēmies.. nu, ja godīgi – zagu. (smejas) Jo nu, bez tā tā dzīve tiktiešām būtu neinteresanta un principā visa bibliotēka pašam bija jāsavāc, lai arī audzēkņiem būtu interesanti, lai pašam būtu interesanti, koncertmeistarei interesanti. Un tā pakāpeniski pēc tam jau sāka mūsu bibliotēka papildināties. No ārzemēm daudz sūtījumi bija, no ārzemju latviešiem daudz sūtīja. Ieraksti ļoti daudz gāja. Un tad jau, kad robežas jau vaļā bija, tad kur tik braucu, visur pirku. Principā ļoti lielu naudu izdevu par notīm. Kad pirmie ārzemju braucieni, 1992.gadā uz braucām uz Itāliju, tad, mīļā stundiņ.. un tur bija nošu izdevēji, es iztērēju var teikt divas algas un tikai uz notīm. Un ar notīm ir tā, ja vienā grāmatā ir viena laba dziesma, tātad tās notis ir labas. Tad, kad strādāju ar kamerkori, tad man viss repertuārs principā tikai no ārzemēm bija. Pats atradu un.. nu tas kaut kas nebijis bija.. Tad uz Vāciju braucu un atkal pirmais kur gāju, tie bija nošu veikali. Braucu uz Franciju un atkal.. visur, kur braucu, visur prasīju, kur ir nošu veikali. Vot ši tā te i lāpījāmies. Tā dzīve nu ir, ir mainījusies. Stipri, stipri mainījusies. Repertuārs arī, nu, piemēram, tagad audzēkņiem, sākumā devu tādus, a tagad jau aizvien grūtāku un sarežģītāku mūziku. Un arī audzēkņi vairāk tagad tādi tehniski, tehnikas kaut kāds laikmets, nu tāds vairāk tāds nu.. kaut kāds.. pat nezinu kā to pateikt.. ja agrāk bija 3/4, 4/4, tad tagad tā dzīve tāda ļoti mainīga, var teikt. Visi maiņu taktsmēri.. bet tagad skatos, pat problēmu nav audzēkņiem. Ja man, pieņemsim, vajadzētu nodiriģēt to, ko 4.kurss diriģē, kaut kad vidusskolā, es laikam prātā būtu sajucis. Man vissarežģītākā mūzika bija Jānis Ivanovs, vokalīzes. Tagad tas vienkārši smieklīgi liekas. Un arī nu, pieņemsim, man tāds salīdzinājums dzīves, tā baigi jocīgi – kad beidzu šeit vidusskolu, man bija Jēkaba Graubiņa „Tek saulīte”, pec tam konservatoriju es beidzu ar to „Tek saulīte”, un pēc tam bija viens koru konkurss, kur arī es diriģēju to pāšu, to „Tek saulīte”, un es vienkārši tagad skatos uz to „Tek saulīte”, kā viņa man mainījusies, kā man pašam domāšana mainījusies.. tas arī man, tā dziesma, kura tāda baigi, baigi interesanti. Es domāju tagad arī, vienreiz kaut kā biju iedevis vienam audzēknim to „Tek saulīte”. Nu vēl savādāk.. Un ja tagad ņemtu, nu es domāju, kad būšu vecs perdelis, gan jau es arī kaut kur nodiriģēšu un būs vēl savādāk.. (smejas) Nu šitā te. Visi garīgie koncerti parādījās. Koncerti baznīcās baznīcās pārādījās. Vai koncertu toreiz bija vairāk vai mazāk nekā tagad?
Mazāk bija. Tagad kaut kā mēs ātrāk varam sagatavoties koncertam. Viens, divi – gatavs un ej uz skatuvi. Tā jau ir kaut kāda rutīna varbūt. Un tas nav labi. Kaut kāds tāds rūdījums, ir savādāks viņš. (aizdomājas) Kas palicis atmiņā no bijušajiem pedagogiem?
Vispār man principā palaimējās, ka man mūzikas vidusskolā skolotāja bija Milaševiča, sieviete, bet konservatorijā vīrietis. Sievietes strādā drusku savādāk. Atkal Jānis Dūmiņš konservatorijā man, teiksim tā, vairāk.. vairāk to formas izjūtu iemācīja. Principā viņš man arī, tā piespieda un tagad es arī vairāk tā skatos nevis kori sīki, sīkumaini, kaut kādas ceturdaļnotis ar punktu un astodaļu parādīt, jo tas nav tik svarīgi, jo diriģentam vairāk tiešām vajag par, par.. esmu sapratis, ka viens ir kormeistara darbs un sniegums diriģēšanā, otrs ir koncertmeistara darbs. Vēl pieņemsim patīk arī audzēkņi, ja katru reizi viņš ir savādāks. Patīk, ja mainās kaut kas, kautkas savādāks, vai mēģinājumos ir tā, bet koncertā jau savādāk. Ja koris klausa tavam žestam, tad tas ir baigi forši. Tur jau tas kaifs ir, kad tev ieslēdzas kaut kāda pilīgi cita domāšana, pilnīgi cita domāšana koncertā ir. Arī uztraukums, protams, ir.. pat līdz šim ir uztraukums. Es nekad nezinu, ko es darīšu. Un, un, ja koncertā ir kaut kas savādāk un kaut kāds klikšķis ir, tad tas ir kaifs. (smaida) Es skatos, ka tagad arī nu.. man patīk, ka audzēkņi, pieņemsim, nevis man pakļaujas, bet viņam ir kaut kāda sava domāšana. Vot tas ir atšķirīgi tagad. Man bija no sākuma, kad tikko es sāku strādāt, man bija pāris audzēkņi tādi, kuri vot vienalga pie sava paliks. Es viņam piedāvāšu desmit variantus, bet viņš vienalga kaut kādu savu atradīs. Man vispār patīk strādāt ar ietiepīgiem audzēkņiem. Nē, nopietni, goda vārds. (smaida) Es labāk dzenu laukā no klases, saku – vācies prom, un viņš aizcērt durvis un vienalga paliek pie sava, vot tas jau ir labi. A ja kā aitiņas – ko tu pasaki, to viņš dara tad nu.. tas nav.. nu es esmu redzējis, ka viņš dzīvē tiešām nekā tāda arī nepanāk. Ietiepīgie – panāk. Viņš var nemācīties, velns ar viņu, bet vienalga kaut kas paliks, kaut kas labs tiks iemācīts. Ā, un vēl ko varu pateikt, arī tagad visi vaid, pieņemsim, ka daudz, daudz jāmācās. Es pats staigāju pa diviem koriem mūzikas vidusskolā. Konservatorijā arī bija divi kori un plus vēl pats braukāju strādāt uz Smilteni braukāju un ar visu tiku galā. Un mūzikas vidusskolā mums bija sestdienās stundas. Tā ka.. daudz bija nevajadzīgu priekšmetu. Visas ģeogrāfijas, kaut kādas matemātikas, fizikas, tiesību pamati.. konservatorijā arī bija daudz visa kā nevajadzīga, kas ar ideoloģiju saistīts. Atceros, kad stājāmies, bija ļoti grūti tikt, vispār nereāli tikt. Uz diriģentiem tikt no kaut kādas Rēzeknes? Pilnīgi nereāli. Un ļoti labi atceros iestājeksāmenus. Braucu ar tādiem nerviem. Man visas rokas, kājas trīcēja. Man liekas, kad es atbraucu nu.. svarā biju nokrities pamatīgi. Izkāpu kā skelets un nedēļa bija uz nerviem. Noliec eksāmenu vienu un tad gaidi, vai tu izlidoji, vai neizlidoji. Nākamajā dienā nākamais eksāmens. Atkal tu gaidi, vai izlidoji, vai neizlidoji. Un tā nedēļu bija katru dienu eksāmeni. Specialitātē viens eksāmens, specialitātē otrs eksāmens, tad klavieres, solfedžo, latviešu valoda, sacerējumus rakstījām un kartru dienu visu dari kā pēdējo, ka nu tulīņ tu izlidosi, tūliņ.. Jo lidoja laukā tādi labi, tiešām labi diriģenti. Bet nu.. ā bija arī tādi varianti, ka neiztur nervi un sēstas vilcienā un brauc uz mājām. Vot mūsējos no Rēzeknes, kas stājās ēmm.. bija viena meitene, kuru skolotāja nejauši satika uz perona ar visām mantām, a viņai notiek iestājeksāmenu sesija. Skolotāja viņu nolamāja, neielaida vilcienā un aizsūtīja uz konservatoriju atpakaļ, un viņa tika, paldies Dievam. Vienkārši brauca uz mājam, jo nervi neizturēja. Man bija tāda caureja uz nervu pamata, ka nenoticēsi, goda vārds.. Vispār bija tādi nervi.. daudzi netika no mana kursa. Stājās trīs uz diriģentiem.. nu kā es tiku, es taisni.. es, es.. vot tagad es, ja godīgi, brīnos.. vispār mums ļoti labi ar kori gāja. Bija vienmēr konkursi starp mūzikas vidusskolām, mums otrā vieta, i trešā, praktiski bija arī pirmā vieta, bet nu.. un mēs bijām Rēzeknes koris.. tad bija jāpierāda viss. Un mums savi audzēkņi arī vienmēr ir gājuši uz „Ezerzemi”. Tie arī bija tādi ļoti labi, tādi mirkļi skaisti.. un dziesmu svētkos mums bija ļoti augsti rezultāti, ļoti.. Tāpēc arī tagad ir tā, ka mēs spiežam, ka viņiem ir jāiet, lai viņi saprot, kas ir pašdarbība, ir ļoti svarīgas organizatoriskās lietas diriģentiem. Viņiem jābūt mm.. caur kolektīvu. Individuālie izpildītāji tas ir individuālie.. kordiriģentam ir jājūt, ir jājūt kolektīvs, komunicēšanās ar cilvēkiem ir svarīga ļoti. Un tieši vinnē tie, kuriem ir tiešām labi sakari ar cilvēkiem. Viņš var būt slinks, bet viņam ir ļoti labas organizatora spējas, ļoti labas komunicēšanās spējas. Man pieņemsim ir paveicies, ka mani audzēkņi, man liekas, ir vislabākie. (smaida) Nē nu tā ir, man liekas, ka... nu kā nu.. forši, viss ir forši. Nu labi, katram ir sava uts, katram ir savs kaut kāds.. nu sinkums, bet nu un.. vajadzēs, piespiedīs dzīve un izdarīs visu.. Protams, man ir liels prieks, ka, pieņemsim, ir tādi audzēkņi, kad man no kaut kādas skolas piezvna direktore un pasaka paldies par audzēkni, kaut gan tas audzēknis ir bijis slinks, bet redz, tā visa darbošanās, ka viņš ir redzējis, ko mēs te darām, un viņš ir ļoti labs speciālists, smejies vai nesmejies, bet tā ir. Vot tā ir. Un, principā, man nav tā bijis, kaut kādi tādi audzēkņi, kuri iet garām un nesveicinās, ā viena gan ir. (smjeas) Viņa bija šausmīgi neemocionāla, es viņai teicu, ja viņa būs tik neemocionāla arī eksāmenā, tad būs tiešām zemi rezultāti. Viņa pēc tam ar mani nesveicinājās, viņa mani nepazina, viņa projām.. Bet pārējie tā kā visi labi kadri, un visi forši cilvēki. Vot lai viņš nav diriģents, labi, lai nav, bet viņš būs vienalga labs speciālists kaut kādā citā jomā. Nu kā, viss kaut kas es tagad skatos man viens ar fotogrāfijām nodarbojās, tātad viņam ir kaut kāda tā domāšana, kaut kāda vot mākslinieciska vai muzikāla, da vienalga kāda tā domāšana, bet viņa vienalga ir.. viens par ārstu aizies, labi, cits aizies par vokālistu, bet es zinu, ka es viņam vienalga būšu kaut ko devis. Es redzu, ka viņi nepazūd, vot tas ir forši. Cits, piemēram, dzied akadēmiskajā korī, cits vēl citā korī, cits ir kormeistars, cits ērģelnieks, un interesanti, ka ir pat ērģelnieki, kuri teica un bļāva, ka viņiem tā diriģēšana nav vajadzīga, viņš atkal ar to tagad, ar kora diriģēšanu, pelna sev iztiku. Un es nekad mūžā nebūtu iedomājies, ka tā meitene, tā ērģelniece kādreiz diriģēs. Nekad.. nekad. Vai cits.. mm.. kaut ko te knapi, knapi diriģē četrus gadus, tad aizbrauc uz ārzemēm un viņš vada kori. Nē nu ļoti labi, ļoti labi. Lai viņš kaut ko.. kaut vai strādā benzīntankā, viņš vakarā varēs iet un vadīt kori priekš sevis kaut vai.. vai varbūt savus bērnus viņš mācīs dziedāt, tad tas jau ir sasniegums. Tas jau ir ļoti labi. Tomēr tā mūzika.. nu.. dod citu domāšanu, pilnīgi citu.. Tās smadzenes darbojas radošāk, arī citās sfērās. Tas tā īsumā arī viss. (smaida)
Paldies par interviju!
