Reksne - Mežore

From
Jump to: navigation, search

JIRMV/MVa - SM13

Reksne, Laura Intervija ar Sandru Mežori 2013. gada 9.jūnijā plkst. 19:00 Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā

Intervētājs: Laura Reksne (sarunas ilgums – 26 min)


Ziņas par intervējamo: Dzimusi 1962.gada 12.novembrī Balvu rajona Žīguros. Pabeigusi Žīguru astoņgadīgos skolu, Viļakas bērnu mūzikas skolas klavieru klasi, vēlāk Rēzeknes mūzikas vidusskolu, kur apguva mūzikas teoriju. No 1982.- 1987.gadam mācījusies J.Vītola Latvijas Valsts Konservatorijā, kur apguva kompozīciju pie ievērojamā latviešu komponista, profesora Ādolfa Skultes. No 1993.gada strādā Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā par mūzikas teorētisko priekšmetu pasniedzēju, kopš 2011.gada ir skolas direktore.

Kas Jums visspilgtāk palicis atmiņā no mācību laika šeit, mūzikas vidusskolā?

Nu visspilgtākais ir palicis atmiņā tas, ka tā bija jaunība, un ēmm.. nu.. tie bija tādi kolektīvisma un saliedētības gadi kursos. Jā, jo pēc tam, tālāk mācoties akadēmijā, nu.. es to vairs neizjutu. Tā jau bija individuāla cīņa teiksim katram par sevi, bet tanīs laikos nu arī sakarā ar to, ka tie audzēkņu kursi bija lieli, pat divdesmit vienā grupā, četrdesmit, jā, līdz ar to bija daudz lielāka saliedētība, ēm.. nu.. varēja rīkot dažādus pasākumus un... draudzību veidot, un šī draudzība ar kursabiedriem nav pat šo gadu garumā izsīkusi ja, mēs viens otru zinām un atbalstām, un palīdzam.. Nu, jā, tas varbūt būtu tāds būtiskākais.. (aizdomājas), kas citā dzīves posmā, nu ko es citos dzīves posmos netiku vairs tik ļoti izjutusi.

Cik sapratu, attiecības ar skolasbiedriem bija draudzīgas. Bet kā ar konkurenci? Vai tā pastāvēja kursabiedru vai skolasbiedru starpā? Nē, nu protams, ka konkurence bij, bet, ja godīgi, ja varbūt arī, arī teiksim varbūt kādas negācijas tur bija tādas varbūt negatīvākas, tad to šobrīd vairs protams neatceras, jo aizmirst jau visu slikto, pa lielam aizmirst, paliek prātā tikai, tikai tas labais.. jā. (smaida) Varbūt kāds no kursabiedriem vai skolasbiedriem īpaši palicis atmiņā?

Nu no tiem kursabiedriem jāsaka tā, ka nu mēs tad ēm.. tie pulciņi veidojās nodaļas ietvaros. Jā, tad jau tās ciešākās saites bija iekšēji nodaļā, kaut gan nu varbūt jāsaka tā, ka ar gadiem, nu tagad man kontakti vairāk pat ne ar nodaļas, ne ar teorijas nodaļas tiem bijušajiem audzēkņiem, bet ar.. gan ar diriģentiem, ar pianistiem, nu ar tiem, ar kuriem es darba procesā tagad vairāk satiekos. Bet.. bet.. nu.. es pat nevarētu tā izcelt. Mēs bijām ļoti laikam draudzīgi un saliedēti visi – gan diriģenti, gan, gan.. tie bij ta kā otrā grupā diriģenti un, un mums bija izpildītājmākslinieki un teorētiķi ja un droši vien, ka apvienoja arī tajos laikos tie darbi, kas bija kolhoza darbi, jā, jo, ja aizbraucām uz kādām pāris nedēļām un dzīvojām plecu pie pleca (smejas), un darījām vienu un to pašu darbu, un nu izklaidējāmies arī šo pasākumu kolhoza talku ietvaros, rīkojām arī ēm tusiņus. Bij jāsniedz koncerti, jā.. un ballītes tad bij pēc tiem koncertiem, nū.. jā, es domāju, ka šie pasākumi arī apvienoja kolektīvu.

Ko Jūs varat pastāstīt par toreizējiem pedagogiem?

Nuu runājot par pedagogiem jāsaka tā, kad vidusskolas posms nu... (aizdomājas) Laikam zināšanu ēm.. ieguvuma ziņā ir pats nozīmīgākais, jo šajā posmā... tu, vai nu tu iegūsti šos pamatus, vai nu tu neiegūsti šos pamatus. Tālāk jau no tevis ir atkarīgs, cik daudz tu viņus uzspodrini, cik daudz tu papildini, tāpēc es domāju, ka ēm mūzikas vidusskolas pedagogu darbam ir ļoti liela nozīme, jo tas ir pamatakmens, ko viņi ieliek profesionālajā izglītībā. Tālāk jau ir atkarīgs no katra cilvēka paša, vai viņš to tālāk teiksim būvē un attīsta, un pieslīpē, vai nu viņš aiziet citu ceļu, bet, nu bet man arī liekas, ka teiksim vispār cilvēka dzīvē personības veidošanā, tas laikam ir tāds nu.. nu fundamentālākais posms. Nu tas ir mans tāds skatījums, jā, kaut gan saka, ka jāieliek bērnos būtībā nu līdz pieciem gadiem, ko tu ieliec, to tu ieliec, bet to jau ieliek vecāki ja, un tur jau nāk vairāk varbūt tādas nu tīri mm nu kaut kādas cilvēcīgās īpašības, nu šāda veida kvalitāte ja, bet teiksim profesionālos pamatus noteikti.. Nu pie tam, jā, tā jau ir tā iepriekšējā izglītība, kas mūzikas skolas līmenī nu tā tomēr ir tikai ievirze, jā, nu lielākā vai mazākā mērā.. Nu ja, tur jau arī kaut kas fundamentāls tiek likts iekšā, bet te jau no ām.. ē.. tiek izdarīta jau izvēle vidusskolas laikos un.. un tātad nu šīs zināšanas.. ir jābūt tādām pamatīgām un stabilām, lai varētu būvēt tālāk to savu profesionālo karjeru. Kādi bija Jūsu specialitātes skolotāji? Mums bija tā, mus bija Dreicers grupai teorētiķu un skolotāja Fiļipenko. Skolotāja Pāvule bija tikko atnākusi, mēs bijām 4.kursā, viņa bija atnākusi tikko kā beigusi konservatoriju. Skolotāja Kačinovska polifoniju mācīja. (aizdomājas) Nu jā, no šiem skolas pedagogiem tas ir arī viss. Varbūt par kādu no šiem pedagogiem varat pastāstīt kaut ko vairāk? Nuu.. (nopūšas) Ko es varētu pateikt, nu par.. skolotājs Dreicers te vairs nestrādā. Viņš aizgāja, varbūt drusciņ nu viņa tā profesionālā neatbilstība bija īsti kā pedagogam. Cilvēks viņš bija gudrs, bet nu varbūt audzēkņos īsti viņš to tā neprata ielikt tās zināšanas. Nē, nu neko sliktu es ne par vienu negribu pateikt.. Nu skolotāja Fiļipenko, nu kā mēs visi zinām, ka viņa prot ielikt nu.. nu tādus tiešām labus pamatus teorijā iedeva. Skolotāja Kačinovska arī .. Nu Inese Pāvule tikai gadiņu pastrādāja, nu tā vairāk mēs viņu arī uztvērām, nu tā kā vairāk kā savējo uz to brīdi. Jā.. (aizdomājas)


Un kā notika koncerti? cik bieži, kur un kādi?

Koncerti notika bieži. Es atceros, ka nu.. vispār pasākumi bij bieži un bij tā, ka bij jāapmeklē tie pasākumi un bija arī jāaizpilda par sevi lapas, nu kaut kas līdzīgs tā kā mēs tagad cenšam.. nu esam ieviesuši, ja, nu tās darba un, un pasākumu, un koncertu apmeklējumu lapas. (dziļi ievelk elpu) Un.. nu jā, teiksim tie koncerti, kas notika vidusskolā nu āa.. ē.. Bet atnākot no lauku skolām, no mazajām mūzikas skolām atnākot, audzēkņiem nu protams likās tādi ļoti daudzveidīgi un, un tādi nu.. interesanti, jo lauku skolās jau bērni neredz tos Rīgas māksliniekus ja, bet te tie brauca un vispār nu tajos laikos, protams, daudz vairāk koncertu bija mūzikas skolā. Tieši arī vieskoncertu. Nu un paši jaunieši, protams, piedalījās gan koros, gan, gan orķestros un savu kolektīvu koncerti, nu tā kā tagad teiksim ir ja, bet nu vairāk bij tie.. vairāk bij tie viesmākslinieku koncerti tad arī mūzikas skolā. Nu bet tagad to kompensē, tagad tas pilsētā notiek arī.. Varbūt vairāk ir pilsētā nekā, nekā mūzikas skolā un līdz ar to, tas savukārt kompensē. Bet jā, bet apmeklējums, apmeklējums bij ēm nu tāds stingri pieprasīts ja, ar visām atzīmēm gan uz koncertiem, gan uz cita veida pasākumiem, tādiem politiskiem pasākumiem (smejas), jo arī tomēr bij cita valdīšana, cita kārtība bij un vajadzēja apmeklēt arī dažādus politiskas nodarbības un, un... nu tā teikt pareizi domāt un arī izglītoties teiksim ar šajā jomā pareizi, un paust pareizi, pēdiņās pareizi, savu viedokli. Bet es domāju jebkuros laikos tas.. (nopūšas) Lai ko cilvēks mācās, lai kādā viņš sistēmā dzīvotu nū, vienmēr viņš sev kaut ko var iegūt, savai.. savai personības attīstībai. Jāpaliek tikai pašam par sevi, nu ko tu reizēm pasaki, ko tu reizēm domā, nu tas ir.. bet jāiemācās paust savu viedokli pareizi. Jā.

Koncerti un pasākumi notika skolā, vai braucāt arī uz citurieni?

Mēs braucām arī, jā. Ēe nu kā, nu ja dziedāja, ja korī kāds dziedāja, nu es arī dziedāju mazlietiņ korī.. jauniešu korī. Kā viņš saucās.. (domā) ā, piena konservu kombināta koris. Bet nu, tajos laikos bija tā, ka tad bij daudz to gribētāju arī dziedāt koros, tur ne jau.. tur teorētiķus neņēma, nu ne vienmēr bij vajadzība teiksim ja, tagad jau ir jādzied visiem teiksim arī skolas korī. Tad tā nebija. Tad dziedāja tikai diriģenti. Diriģenti dziedāja, pūtēji pūta, stīdzinieki spēlēja simfoniskajā orķestrī. Jā, bet ēmm.. nu braucām arī, protams, braucām gan ar tiem pilsētas koriem, gan ar skolas kolektīvu braucām.. Uz tādiem sadraudzības pasākumiem, te ar Daugavpils mūzikas vidusskolu bij pasākums, nu tālāk gan mēs tur.. nuu.. nē, Cēsīs mēs netikām bijuši, es tā neatceros. Bet to, ka bij cita veida pasākumi, kad sabrauca visas vidusskolas, ēmm.. uz tādiem.. nu.. tie gan vairāk bij saistīti ar sporta svētkiem, bet tam līdzi nāca arī.. nu.. es tā īsti nemācēšu pateikt, kā tur bija ar to koncertēšanu, bet zinu ka tā, nu tas lielais nu pēc tam pasākums, tā ballīte tad bij visas vidusskolas, ka visas vidusskolas sabrauca. Bija jau arī tā, ka tie paši teorētiķi darīja kaut ko savu ēmm nodaļas ietvaros. Mums bij lektori teiksim sekoja mūzikas dzīves aktualitātēm, kas mums notika, gan Latvijā, gan ārvalstīs un tad jubilejas, un tad mēs gatavojām tādu materiālu un uzstājāmies un stāstījām, nu tādejādi to savu runas prasmi attīstot un, un mācoties pasniegt to informāciju. Arī ar tādiem pasākumiem mēs startējām gan skolas ietvaros, bet gājām arī reizēm ārpus skolas. Varbūt atmiņā palikušas kādas skolas vai kursa tradīcijas?

Nu tradīcijas bija nu laikam kursam kā tādam nebij, bet skolai nu tās tradicionālie svētki bija Ziemassvētki, Ziemassvētkos balle bij noteikti katru gadu. Aa.. kādi vēl mums tādi lielāki? (domā) Pasākumi.. es pat tā tagad tā grūti atcerēties īsti. (domā) Bij konkursi, bij eee teorijas nodaļai bij eee gada noslēguma kompozīcija, eee… kompozīciju tāds koncerts, jā, atspēlēja tās savas kompozīcijas audzēkņi un iestudēja pārējie audzēkņi, un arī bija pat tādi plašāki nu neteiksim šovi, bet mēs kaut ko iestudējām arī zinu no operām, paši tur dziedājām, muzicējām tur fragmentus, bet vai tas bij tieši.. es domāju, ka tas bij, jā, tieši tā nuuu tā pasākuma ietvaros tādos, mūzika teorijas nodaļas ee jauno komponistu nu konk.. tas ne konkurss, bet koncerts tāds.

Vai šos koncertus varēja apmeklēt visi?

Jā, visi varēja apmeklēt, nu tas bij vispār tāds, jā, ļoti interesants un gaidīts pasākums. Nu žēl, ka mums tā ar to radošumu tā.. Nē, ar radošumu šobrīd viss ir arī kārtībā, bet vienkārši es domāju, ka mūsu audzēkņi šī brīža situācijā ir ļoti, ļoti noslogoti, jo viens audzēknis skolā piedalās visur, jā, un līdz ar to varbūt nav laika sevi vai pilnveidot kaut kādā nu tādā radošā plāksnē, pašam kaut ko darīt un sacerēt, kaut gan meitenes to dara, es zinu, ka tas tā ir. Nāk arī pie manis nāk pēc padoma, jā, bet nūuu diemžēl tā ir, kad ir ļoti, ļoti noslogoti audzēkņi. Un mēs tajā, mūsu studiju gados mēs nebijām tik ļoti noslogoti. Noslogoti uz visām pusēm, jā. Nu bet vienalga atradām savu, tas laiks bija aizpildīts pilnībā. Tieši tāpat, kā tagad es domāju, tikai nu tad, kad bij, bij citas nišas un citi robi, kur varēja teiksim ielīst nu kaut ko darīt.. attīstīt un uzstāties.

Varbūt ir kādi kuriozi, vai cita veida spilgti momenti, kas palikuši atmiņā?

Nu kuriozi.. bet teiksim nu, kas uz visu dzīvi ir palicis, ir palicis tas, ka mēs braucām ar kursu ekskursijās un tādās nopietnās, vienreiz bijām Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburgā) un otrreiz bijām Maskavā. Un arī šie braucieni bija ee pēc nopelnītā darba, pēc sapelnītās naudiņas kolhozā. Mēs to naudiņu neizdalījām uz galviņām, bet mēs pirkām biļetes un skolotāja organizēja šos braucienus, un mēs tad ar vilcienu uz tām lielpilsētām, tām divām lielajām braucām. Tur savukārt bija viss noorganizēts – skolas, sporta skolas, mēs tur nakšņojām, gulējām un tas bij.. nu jā, tas bij priekš jaunības tas bij kaut kas ļoti tāds romantisks un ļoti nu… Tas ir iespiedies tā atmiņā, jā.

Eksursijas bija tieši jūsu kursam, vai visas skolas ietvaros?

Tas bij tieši mūsu kursam, jā, jo katrs jau varēja to naudu izmantot kā gribēja, jā, bet mēs tādā veidā to izmantojām. Braucieniem. Citi kursi arī izmantoja braucieniem, nu bet varbūt ne visi ne tik tālu, bet tas bija arī organizatoriskā puse, vai skolotāji to varēja noorganizēt, vai nevarēja noorganizēt. Mūsu kursa audzinātāja mums bija skolotāja Anastasija Groma eee, kas mācija krievu valodu, un otrai grupai bija skolotāja Dreiblate, diriģente bija skolotāja. Nu ja… Tad mēs uz tiem braucieniem saorganizējāmies. (domā) Bet kuriozus es pat tā… nu nezinu, vēl ir jāpadomā. (smejas) Bet vispār dzīve bij interesanta, bij interesanta. Nuuu…(domā) Pats par sevi, ka tas, ka tu esi eee jauns un īsti tu neesi vēl pieaudzis, no tevis arī vidusskolā neprasa un arī šobrīd no vidusskolniekiem neprasa teiksim tādu atbildību, viņus vēl audzina, tieši tāpat bija arī ar mums, kad eee nu ta kā varēja arī vēl drusciņ tur varbūt kaut ko, kaut ko ne tā izdarīt bez sirdsapziņas pārmetumiem, jā. Tā tāda atbildības nasta bij, bij nu ne tik liela kā pieaugušiem cilvēkiem. Un tas, tas nu.. jā, tās izjūtas ir tikai šajā posmā, pēc tam vairs to nav. Vai toreiz varējāt iedomāties, ka kādreiz būsiet šīs skolas direktore?

Nē, protams, nevarēju iedomāties. (smejas) Jo…man ļoti labi padevās vispār organizatoriskie visi, visi.. kā saka, es organizēju ļoti daudzus no tiem pasākumiem, es organizēju. Man tā kā tas acīmredzot jau bij no bērnības tas tā ir iedzimts un attīstīts, un te es tiešām arī to attīstīju. Praktiski es gandrīz visus četrus gadus, nu pirmo kursu varbūt ne, bet vēlāk visus četrus gadus es pieteicu visas programmas, visus pasākumus vadīju, nu tā kaut kā bija iegājies, kad pirms manis tas bij, tie bij kādi citi un tad tie aizgāja, un tad es tā uz vairākiem gadiem tiku, un tad es aizgāju un tad pēc manis atkal… nu bij tā, ka īpaši ar to nu, jā, ar to pieteikšanu arī un noorganizēšanu ne visus ir aizrāvis, jo ne visiem tas padodas, un ja jau nu kādam padevās, tad uz tā pleca ir liekais smagums. Es pieteicu visas valsts eksāmenu programmas, un, kur arī braucām, tur koncertus pieteicām.

Runājot par organizēšanu, vai skolā pastāvēja skolēnu pašpārvalde vai kaut kas tamlīdzīgs, kā tas ir mūsdienās?

Skolai es to tādu neatceros, varbūt droši vien, ka bija gan, bet kaut kādos tādos brīžos, jā, varbūt nestrādāja, tas arī nebija tāds nu regulārs, teiksim, ik nedēļas darbs, bet tas bij vairāk uz kaut kādiem pasākumiem, kad tika rīkoti, tad jā. To es atceros, ka mēs sadarbojāmies ar nuu citiem kursiem, ar pārstāvjiem no citiem kursiem, bet vai tā bij skolas padome, tā.. risināja vairāk laikam citus tos jautājumus, koncertu un pasākumu organizēšana, ne tik daudz varbūt tādu ikdienas. Nu tad bij, jā, citi laiki, tad pie teikšanas audzēkņi tik daudz netika laisti un viņu viedoklis netika tik bieži uzklausīts. Bij arī konfliktsituācijas, jā, bij arī konfliktsituācijas ar eee skolas vadību atceros… viena konfliktsituācijas tāda bija, kad mēs bijām tanī kolhozā aizbraukušas, tas bija septembris un, un mūs palūdza eeee noorganizēt koncertu, uzstāties ee pēcpusdienā tiem, nu tā kā vietējiem iedzīvotājiem, kuri jau tur sanāca. Dzīvojām mēs ee kaut kādā klubā, kultūras namā uz grīdas, uz matračiem gulējām, viss bija okei. Nu un tad mēs tos matračus novācām, saorganizējām koncertu, nu mēs tur dziedājām, dejojām, spēlējām visu, ko tik varēja …eeee un pašiem likās, ka viss ir, viss ir kārtībā, nē nu nekas slikts arī nebij, bet tas bij septembris, un tās bija dzejas dienas. Mēs nepieminējām Raini… nekādā kontekstā… nu un tad mēs par to dabūjām aizrādījumu, kā tā… varēja aizmirst… neviena dzejoļa, ne viena vārda nepieminējām eee Raini, nu jā. Nu tā nebij tā lielākā konfliktsituācija, tas ir tā kā aizrādījums, bet bij, bet bij.. skolotāja Vallere tur var pastāstīt arī par nopietnākiem, (smejas) viņa man kaut ko ir arī atstāstījusi, bet.. Nu jā.. (domā)

Tātad kopumā tie bija gaiši gadi?

Protam, ka gaiši. Protams, ka gaiši. (aizdomājas) Jo.. nu jā..varbūt mēs, varbūt eee mūsu laikos varbūt mēs vairāk bijām tādi… nu.. sakompleksēti ja, jo mums tomēr vajadzēja tomēr pēc kaut kāda paraugu, pēc kaut kāda šablona vairāk, pēc noteikumiem, nu nevarējām tur atļauties kaut ko.. nu tā, tā tikām vairāk rāmjos likti, bet tas jau netraucēja būtībā. Netraucēja, vienalga tas bija dzīves prieka un līksmes pilns laiks… (aizdomājas) Nē, nu nebija arī bez, bez sarūgtinājumiem, protams nebija arī bez sarūgtinājumiem, jā…(domā) Tepat arī nu ar skolotājiem bij zināmas, zināmas problēmas, kad eee tomēr vidējā līmenī ne vienmēr audzēknis ir spējīgs pats atrisināt šīs problēmas, teiksim, izglītības… tur, kas tā.. (domā) Nu, ja skolotājs ne īpaši tur prot ielikt šīs zināšanas, nu tad tas ee.. tie, tie konflikti un pārpratumi.. bija mums ar skolotāju Dreiceru tā bija, bija … Mēs bijām pirmais kurss, kuram iedeva nu visu kursu ar visiem priekšmetiem, tas ir nu …un mācīšanas, viņa mācīšanas metodes bija tādas savdabīgas un atšķīrās ja.. Un līdz ar to jau… nu to mēs arī izjutām jau, jā, to mēs izjutām jau arī mācoties izjutām… ka kaut kas nav izdarīts, kaut kas mūsos nav ielikts tāds, bet nu… tā kā mūs mācīja, tā mēs mācījāmies… tā kā nemācīja, tad tur tie robi zināšanās palika, tos vajadzēja eee pēc tam pašiem aizlāpīt, bet nu jāsaka tā, manā situācijā es varbūt esmu mācījusies dzīvē arī no tām lietām, nu analizējusi, teiksim, savus robus, kāpēc tas tā ir un vienmēr centusies, cenšos darīt tā, lai nu… (domā) pati nepieļautu šīs kļūdas dzīvē. Vienmēr atcerēties, kā bija man tajā brīdī, un censties vienmēr no tā bērna, no tā audzēkņa pozīcijas. Nu to es esmu vienmēr darījusi, līdz pat šim laikam, lai tas bērns saprot, tāpēc es gribu, lai, izejot no klases, ikviens, kurš bijis stundā, lai viņš aizietu un saprastu. Ar apziņu, ka viņš, teiksim, nu to ir uztvēris, viņš sapratis, un tālāk viņš var pats izdarīt. Un, un arī vienmēr ievērotu principu, kad es nākamajā, teiksim, tikšanās reizē, nākamajā paspārnē es varu pārliecināties tas tā ir, vai tas tā nav. Un tas man nāk no tiem, no tiem vidusskolas gadiem, nu kad esi licis.. kas likušas ir tā analizēt tās situācijas un pārdomāt kā tad ir, kā tad ir. Un vienmēr, vienmēr jau jebkurā situācijā paskatīties arī no audzēkņa viedokļa, kā viņš jūtas, kā viņš to saprot un kā, kā nu, teiksim, šī situācija var tālāk attīstīties. Bet vienmēr ne tikai no augšas, ne tikai no savām pozīcijām, bet arī no otra cilvēka pozīcijas… Nu tas man laikam ir arī galvenais, ko mani ir iemācījusi, teiksim, dzīve un vidusskolas gadi, nu teiksim no mīnusa, kā es analizējot esmu, teiksim…(domā) nu izprotu šīs lietas un tagad to pielietoju to dzīvē. Ne tikai varbūt runājot par izglītību, bet vispār arī jebkurā situācijā, kur saskarsmē ar cilvēkiem, kaut kādā konfliktu risināšanā. (smaida) Nu nezinu, ko es vēl tādu varētu piebilst par tiem vidusskolas gadiem… (domā) Jauki jau bija, jo mēs bijām lieli kursi, daudz cilvēku, daudz puišu mums bija… visādi pasākumi interesanti notika un, un… ja tā ir daudz cilvēku, ja dau, tad veidojas tas kolektīvs… kaut kā tas drauga atbalsts vienmēr ir un šīs draudzības saites, nē, es negribētu teikt, es domāju, ka tagad vidusskolā jau arī tā taču ir pa lielam, nu labi, tad mums bija tie četri kursi, mums pat pa divām grupām, bet tagad ir viens, bet nu arī, arī …tas kodols, ja veidojas, tad viņš ir arī tā visas skolas ietvaros var jau tā, neskatoties uz to, ka mazi kursi, es nezinu kādas, protams, ir jums izjūtas, bet tu jau nevari pateikt, nevari salīdzināt.. ja tagad vēlreiz varētu izveidot, tad redzētu nu kā tas ja ir 7 vai 10 kursā, varbūt pat tas ir labāk. (smaida)

Paldies par interviju!