Sīmane - Kises

From
Jump to: navigation, search

JIRMV/MV-a G.,A.K. – 93 Sīmane, Alise (2020). Intervija ar Gunu un Aldi Kisēm 11. februārī, Rēzeknē, Pulkveža Brieža 3–49.

Intervētāja : Alise Sīmane (turpmāk A. S.)

Intervējamie : Guna Kise un Aldis Kise (turpmāk G. K, A. K.)


A. S: Kas stimulēja pievērsties mūzikai un mācībām mūzikas skola?

G.K: Kas stimulēja? ...nebija vispār, nepastāvēja tāds jautājums. Vienkārši kopš es sāku spēlēt klavieres bērnu mūzikas skolā, tur, es nezinu, gada laikā man bija pilnīgi skaidrs, ka tādā, tādā gadā es pabeigšu tādu skolu un būšu...es gan domāju pianiste, bet, nu nedaudz ievērsās tas viss ērģeļu gultnē. (smaida)

A.K.: Man gan nebija jautājumu no bērnības....mūzika..

G.K.: Vienīgais man bija doma, ja es tā kā neiestājos Rēzeknes mūzikas vidusskolā, ja mani nepaņem, tad es ...man bija opcijas vēl māksla un teātris, jo nu, bet jebkurā gadījumā kaut kas no mākslas.

A.K.: Man liekas...opciju, kā var nepieņemt.. (smejas)

G.K.: Nu, es gan biju drusciņ pieticīgāka, domāju, ka varu arī netikt. (smejas)

A.S.: Kad mācījāties Rēzeknes mūzikas vidusskolā un kādā nodaļā apguvāt izraudzīto specialitāti?

G.K.: Es mācījos, mēs iestājāmies 2001. gadā līdz (aizdomājas) 2005. Un jā, tā bija taustiņinstrumentu spēle-klavierspēle pie skolotājas Irinas Kulakovas. Tā bija mana specialitāte, pēdējā kursā es spēlēju arī ērģeles un kā fakultatīvas izvēles priekšmetu.

A.K.: Man gadi tie paši, specialitāte – fagota spēle pie Anselma Opincāna. Kāpēc fagota spēle, tāpēc, ka bērnu mūzikas skolā mācījos akordeonu un vidusskolā tajos laikos nebija akordeona nodaļas.

A.S.: Tajā laikā jau bija nodaļa diriģēšana un baznīcas mūzikas vadība?

G. K. : Jā, bija tajā nodaļā, mūsu kursā pat iestājās viena audzēkne, ar mums kopā mācījās...

A.K.: Kāda?

G.K.: Gunita Vilkoste, bija tieši baznīcas mūzikas vadības nodaļā, un, viņa gan nepabeidza, pēc pirmā vai otrā kursa aizgāja un tad vairs nebija, bet uz to laiku šajā nodaļā, gan arī fakultatīvi ērģeles apguva Adrija Everse, Bernadetas meita, būdama pianiste un bērnu skolas audzēkņi, vidusskolā nebija.

A.S.: Kas bija jūsu specialitātes pedagogs un kā veidojās savstarpējā sadarbība?

G.K.: Man specialitātes skolotāja bija Irina Kulakova, viņai uz manis bija lielas liktas cerības, un es savukārt centos ļoti, ļoti, bet man diezgan grūti gāja, un man bija ļoti daudz laika jāpavada pie klavierēm, lai sasniegtu to rezultātu, ko varbūt kāds dabū īsākā laikā. Man radās tāda sadarbības sajūt, ka tās uz manis liktās cerības ir augtākas nekā es spēju viņas sasniegt, un līdz ar to nedaudz diskomforts bija visu šo gadu garumā. Bet protams, bija arī tādas lietas, kurās mēs ļoti labi sapratāmies tīri muzikālā ziņā, tur gan viņa no manis varēja dabūt ārā visu, ko viņa gribēja un tur mums sapasēja, un būtībā, nu tā ir tiešām skolotāja, kas būtībā ir ļoti, ļoti profesionāla savā jomā visu savu mūžu tur ir ieguldījusi un veltījusi, un, ja ir kāds jautājums klavierspēlē, tad tas ir cilvēks pie kā vērsties noteikti.

A.K. : Man nav tik gara teksta (smejas). Es jau teicu Anselms Opincāns, sadarbība bija ļoti laba, tīri cilvēciskās attiecības bija ļoti labas, draudzīgas...un tas arī viss, viss bija ļoti labi.

A.S.: Pie kādiem pedagogiem mācījāties mūzikas teorētiskos priekšmetus, obligātās klavieres un vai bija arī papildspecialitāte?

G.K.: Tu soc - obligātos klavīris.

A.K.: Obligātās klavieres - Bernadeta Eversa. Ļoti jauka skolotāja, ļoti jauks cilvēks, ar kuru mēs arī šodien uzturam ik pa laikam sakarus un esam bijuši kolēģi, un daudzas labas lietas ir iemācījusi man. (klusums) Teorētiskie priekšmeti, tur jājautā Gunai, mums, man liekas, bija vieni un tie paši.

G.K.: Mums bija teorētiskie priekšmeti - pianistiem un Oļegam bija pie skolotājas Fiļipenko, man liekas, un pārējiem pūtējiem bija kaut kas cits, un pēc tam mēs tik ļoti sarukām, tie pianisti, es paliku viena... pianisti, teorētiķi un Oļegs, bija kaut kāda tāda drusciņ spēcīgāka tā teorijas sadaļa. Bet pēc tam, man liekas, mēs visi bijām vienā maisā un tur neko vairs nedalīja, galu galā pie skolotājas Rupaines mācījāmies. Polifonija un forma, šīs te daļas bija pie (aizdomājās)... Ak šausmas! Tas tiešām bija sen!... pie Kačenovskas.. Jā! ... Fiļipenko, Kačenovska un Rupaine. Mūzikas vēsture - Inese Pāvule.

A.K.: Bija vēl kādas fakultatīvas stundas?

G.K.: Man no 3. kursa 2. semestra ērģeles. Bet fakultatīvi oficiāli tikai 4. kursā. Es sāku privātstundas mācīties pie skolotājas Bernadetas, un tad jau 4. kursā man iedeva vienu stundiņu nedēļā.

A.S.: Un jums Aldi bija kāda? A.K.: Nē, nebij.

A.S.: Kādos kolektīvos darbojāties mūzikas vidusskolā un ārpus tās, kādi skolas audzēkņi, pedagogi bija kopā ar jums šajos kolektīvos?

G.K.: Ārpus skolas, tā kā ar skolu nesaistīti?

A. S : Jā!

A.K.: Koris! Toreiz bija jauniešu koris Ezerzeme, Ēriks Čudars, Anda Lipska un Rota Salmiņa. Tie bija tie skolotāji ar kuriem bija sadarbība ārpus skolas, taču man viņi skolā pilnīgi neko nemācīja, vienīgais koris.

G.K.: Man nebija laika, (smejas) man jau tagad laikam grēks žēloties, jo jūs jau darāt vēl vairāk, bet man tajā brīdī, tajā laikā tik daudz laika aizņēma specialitāte, un... nē, es tiešām nekur nestaigāju, neko nedarīju. Es vēl vienu kaut kādu gadu, man liekas, 2. kursā, gribot tikt uz Deju svētkiem, braukāju uz Kārsavas deju kolektīvu, uz mājām. Man gribējās vēl dejot, bet tas bija tāds epizodisks moments.

A.S.: Kādi kopējie skolas pasākumi notika tajā laikā un kādas radošas iespējas bija mācību laikā?(konkursi, koncerti dažādi) 

G.K.: Ja es viņas meklētu droši vien būtu, un man liekas, ka Aldim bija vairāk, tomēr pūtēju kolektīvā, tāda specialitāte, bet es burtiski vienreiz, man liekas, piedalījos simfoniskā orķestra koncertos, tēlojot arfu. (iesmejas) Jā! Un korī es dziedāju, bet tādas pārējās ... redz, nu mums tā, mums tajā laikā radošās izpausmes bija ar skolu nesaistītas, mēs tikai visi atpūtāmies, bet tiešām ārpus skolas un mūzikas, (pasmejas).

A.K.: Nu tā jau nav! Skolā atpūta daudz un visādi pasākumi svētkos un ne tikai, gan oficiāli, gan neoficiāli. Bet bija dienas, kad bija mazliet apdalīti, neteiktu, ka baigi ņēmās.

G.K.: Jā, vieni saka viņa tur sēž spēlē savas klavieres. 

A.K.: Viņiem bija daudz jāmācās. (smejas)

A.S.: Atsauciet atmiņā savus kursa biedrus, draugus un raksturojiet viņus kā audzēkņus mācību procesa laikā un ārpus tā.

G.K.: (iesmejas) Sākumā mēs bijām 17 laikam, pabeidzām 10. Tad jau drīzāk par tiem 10 runājot...

A.K.: Vēl par tiem 17 vajag parunāt, tad kad mēs atnācām 1. kursā uz pirmo vēstures stundu pie skolotājas Čakšas mēs bijām 17, un viņa teica :”Šī mācību gada beigās jūs vairs nebūsiet 17.”

G.K.: (smejas)...un mēs neticējām...

A.K.: Un mums likās, kā tas var notikt, mēs esam 17, kas var notikt, bet viņai bija taisnība, mēs jau pus gada beigās bijām, man liekas, mazāk. Un beidzām mēs tikai 8, ne?

G.K.: 10.

A.K.: 10?

G.K.: 10, bija 2 teorētiķi. Instrumentālisti 8, jā, un 2 teorētiķi. Pūtēju kurss, es biju viena pianiste bija 2 teorētiķi......

A.K : 6 pūtēji bija, es, Deniss Seimuškins – trompete, Jurijs Ševcovs – trombons, Oļegs Kurakins – saksafons, Santa Grabuste – flauta un Inese Šicāne – flauta, jā, mēs bijām 6 pūtēji, tas bija pūtēju kurss, un mēs bijām ļoti saliedēti, viena tāda komanda gan darbos, gan nedarbos, gan atpūtā. Saliedētība un draudzība, tas laikam vislielākais raksturojums kursa biedriem. Kad mēs sākām mācīties tad bija vēl 5 kursi, mēs bijām 1. kursā un 5. kurss bija pēdējais 5. kurss, kurā mācījās Romāns Ivanovs, Normunds Zušs, Kaspars Freimanis... kas vēļ tur beja …. nezinu.

G.K.: Ingrīdas kurss...

A.S.: Kā jūs vēl raksturotu savus kursa biedrus?

G. K : Nu jā, mēs bijām ļoti saliedēts kurss īstenībā. Ja teiksim bija tie centīgākie, pedantiskākie, varbūt teorētiķi, Inese Šicāne - flautiste, Inguna Skrima- pianiste, bet tas nebūt nenozīmē, ka nu tā centība kaut kāda, nezinu, ka mēs, kā gudrīšus izslēdzam no pasākumiem ārā, nē, mēs tiešām visi bijām vienlīdzīgi. ... Es nezinu, man tagad jāaprunā katrs cilvēks? (smejas)

A. S. : Nu, ja ir kaut kas spilgts, kas palicis atmiņā, tad varētu pastāstīt!

G. K. : Nū, jā, bija tie puiši foršie, kas jau spēlēja baļļukus Oļegs un Aldis, tie abi bija baigi krutie, pie viņiem varēja iet padejot un braukt līdzi uz ballēm. (smaida) A.S.: Kādi skolas pedagogi un kursa audzinātāji visspilgtāk palikuši atmiņās?

G.K.: Es tagad noglaimošu, ja.. Bet viena no manām mīļākajām skolotājām, patiešām ir Valda Čakša. Viņa bija ārkārtīgi inteliģence, zinoša, gudra un varbūt sākumā mums I. kursā likās tas par strauju augstskolas efekts uzreiz, mēs vēl nebijām tik gudri kā viņa gribēja mūs redzēt, bet vēlāk ... beidzamajos kursos mēs patiešām to spējām novērtēt un tāpēc mums bija liels pārsteigums...

A.K.: Bet mums lielākajai daļai nepatika vēsture, tāpēc, ka tur bija ļoti grūti mācīties, bija vējš galvā, bet skolotāja tiešām laba.

G.K.: Grūti, jā, bet...

A.K.: Par latviešu valodas skolotāju pastosti.

G.K.: Par latviešu valodas skolotāju Rasnaču, jā, mēs bijām neapmierināti nez kāpēc ar viņas mācīšanas stilu, bet, tad kad viņa pameta skolu, tad mēs tiešām gājām un lūdzāmies, lai viņa mums palīdz, atbalsta mūsu eksāmenu sagatavošanai, jo nākamā skolotāja, kas viņas vietā nāca nu gan nebija tik ... mūsu izpratnē profesionāla, lai to izdarītu, un tad mums tiešām bija vajadzīga palīdzība...

A.K.: Bet mes poši kaut kaidu papeirei pīrokstiejom, da?

G.K. : Nu kaut kas, jā. Mūsu kurss un tas kas vēl jaunāks par mums, tie bija tādi kursi, kas pāris pedagogus, nu tā kā izēda no skolas, tas ir tik neforši un nevietā vispār. Ja tagad tā atskatās, tad ir par ļoti daudz ko kauns, bet tas ir tāds vecums, vienkārši intervējot mūs un varbūt, ka nu, mūsu šo paaudzi tu varēsi justies lepna par sevi un savējiem, jo jūs esat gudrāki jaunieši, uz jums skatoties tiešām arī tie pasākumi skolā, kas notiek, nu jautājums, kādi pasākumi notika, nu mēs neko daudz neinicējām tādu oficiālu, kas bija, tas bija - iesvētības un …

A.K. : Nu nabeja jau tā, beja viss kaut kas...

G. K. : Nu bija, bet ne mēs to tā ļoti gribējām mums nezinu nebij, tik radoši tā visa... darbošanās. Tā ka esiet lepni par sevi, un malači jūs esat. A.S. : Paldies! (pasmaidu)

A. K: Nu protams, katram droši vien savs specialitātes pedagogs, kas man bija Anselms Opincāns, un pedagogi, kas vadīja kaut kādus lielākus kolektīvus pasākumus, tādi kā Anda Lipska, Ēriks Čudars, kas, kā jau teicu, man neko nemācīja, taču es piedalījos korī. Simfoniskais orķestris, kuru kopš 4 gadu laikā vadīja gan, Bernāts Guntars(Gundars), ja es pareizi atceros, Sergejs Sergējevs un varbūt vēl kāds tajos laikos jau mainījās, tas jau tiešām bija sen. A.S : Kādi vispārizglītojošie mācību priekšmeti skolotāji skolā strādāja tajā laikā, kad mācījāties jūs?

G. K.: Matemātikas skolotāja Lilija Spale bija ļoti jauka, es vēl.. pirms dažiem gadiem ar viņu uzturēju sakarus, mēs satikāmies ik pa laikam. ... Un viņai bija jau ļoti slikti ar veselību es nezinu vai viņa vairs ir ja, es nezinu to.. Ļoti jauka, tiešām, mums tās matemātikas stundas varbūt nebij, tur nezinu nu, augstākā, ģeniālākā matemātika, bet ārkārtīgi sirsnīga un nevienam nekādu (pasmaida), pret to skolotāju pretenziju nebija, viņa arī bija ļoti atvērta eksāmena laikā pret mums(smejas) un atbalstoša kaut arī neviens tur spožu neko neuzrakstīja, (smaida) bet tiešām siltas atmiņas par matemātiku.

A. K.: Jā...tādas radošas mācības notika pie viņas... Ārkārtīgi interesantas bija angļu valodas stundas, maz gan tur angļu valodā kas notika, (pasmejas) bet bija tiešām vienmēr interesanti parunāties ar skolotāju Covvo un ..., tur arī gan mainījās, vēlāk bij ... cita skolotāja, bet vispār tagad es, ..mums laikam vajadzēja vakar kaut ko pārrunāt par vidusskolas laiku, jo pilnīgi daudz kas ir dzēsies no atmiņas, tad kad tu prasi ... liekas aa.. ir jāatcerās nav laika...

GK..: Kādi vēl vispārizglītojošie mācību priekšmeti tagad ir?

A.K : Par audzinotojim mes nikū napastostiejom..

G. K.: Audzinātāja mums bija Danuta Kārkliniece I. kursā, tad viņa aizgāja dekrētā un tad mums bija Ilona Rupaine. Jā, burvīgas audzinātājas, vispār neviena slikta vārda. (pasmaida)

A.K.: Sports bija, tas izpaudās baseinā un to ļoti regulāri apmeklējām.

A.S: Jums sportā bija kaut kas, ko jūs regulāri spēlējāt vai darījāt, vai katru reizi atšķirīgs?

A.K: Baseins, un varbūt kaut kāds I. kurss bija, kur mēs spēlējām kaut kādu basketbolu, bet es to tik maz atceros, jo es laikam maz arī kaut ko tādu darīju. A.S : Vai jūsu laikā pedagogiem un audzēkņiem bija dotas iesaukas? 

A.K : Jā, protams! (smejas) Bija, tikai es droši vien, ka būšu korekts un nestāstīšu viņas. (smejas)...

G.K: Kas tur ko slēpt!? (smejas).. Nu kā, nē nu, atvasinājumi no uzvārdiem – Fiļipenko bija Fiļa, ... Kačinovska bij Kača, nū.. tas nebij nekas tāds, ne rupjš, ne aizvainojošs, vienkārši noīsināts variants un tā, nu... jā, pašiem sev savā starpā.. Nē, nu nekas tāds ārkārtīgi interesants neiet prātā, vienkārši mēs sakot uz to bijām paslinki, mēs spēlējām klavieres algām dienām.

A.K.: Un kā ir tagad?

G.K.: (smejas) 

A.S.: Nu, arī tāpat saīsina! (smejos)

G.K.: Jo myisu vordus vairok saīsinot navar...(smejas)

A.S: Kādas skolas dzīves tradīcijas glabā atmiņā? Vai jūsu kurss bija aktīvs skolas tradīciju veidošanā?

G.K.: Jā, es jau teicu bija tās ... Uzturēšana, tas jau bija pie iesvētības vai skolotāju dienas kaut kādus parodiju pasākumi ..., bet viktorīnas, es nezinu, bija kādas.. A.K.: Bija, bija.. Tur ļoti aktīvi darbojās teorētiķi sadarbībā ar Inesi Pāvuli.

G.K.: Jā, citi kursi vairāk, jā, es neatminos, ka tur būtu tieši mēs, es konkrēti ... organizējusi kaut ko. Bet mēs piedalījāmies, kad kaut kas notika, jā, tā gan. Tagad ir daudz vairāk, labāk, foršāk. (pasmaida)

A.S.: Piemēram, kad kursā kādam bija dzimšanas diena jūs kaut kā to atzīmējāt?

A.K.: Atzīmējām, protams, es domāju, ka tusiņi mūzikas vidusskolas laikos nekad nav mainījušies un pazuduši un par to lai vēsture klusē (iesmejas), bet bija jautri, nevieni svētki netika palaisti garām.

A.S.: Kādas audzēkņu nerātnības bija raksturīgas jūsu laikā skolā – kopmītnēs vai dažādos sabiedriskos pasākumos, valsts svētkos, audzēkņu sapulcēs, jaunajā gadā, audzēkņu iesvētīšanā?

G.K.: Daudz un dažādas par kurām mēs nestāstīsim! (smejas) Daudz un dažādas, uz nerātnībām mēs bijām aši! (smejas)

A.K: Nē nu, nekas jau tur nav...šis ir tāds spilgtākais pasākums par kuru principā varbūt pat oficiāli nevienam nav stāstīts, bet nekas jau tur tāds nav ko nevar pastāstīt. Parasti mēs, puiši, īpaši pūtēji, bijām ļoti slinki uz visādu tēmu mācīšanos un spēlēšanu, un klausīšanos. Un...neatceros kurā kursā, pienāca tas brīdis, kad tūlīt būs tēmu viktorīna, un mēs sapratām, ka mēs nezinām nevienu tēmu, man radās gaiša ideja, varbūt paliekam skolā (smejoties saka) pa nakti un mācamies. Tad mēs gājām, savācāmies kursa puiši, tikai puiši, aizgājām pie mācību daļas, teicām “Mums rīt ir ieskaite un mēs nezinām nevienu tēmu, mēs gribējām paklausīties, pamācīties un nopietni pievērstie mācībām un palikt skola pa nakti. (iesmejas) Mācību daļas vadītāja teica “Nu, tur jārunā ar skolas saimnieku vai viņš ļauj tādu pasākumu.” Viņam nebija iebildumu, tad mums skolā arī bija sargs, kas pa nakti skolu sargāja un tā mēs, kursa puiši palikām visu nakti skolā mācīties, nu, lieki piebilst, ka neviena tēma netika noklausīta tai vakarā (iesmejas), nakts bija jautra.

G.K.: Nu jā, ,... bet pārsvarā bija likuma pārkāpšanas nu ko tur...

A.K.: Kādas likum pārkāpšanas?

G.K.: Nu kā, likumi, piemēram, tur kopmītnēs ieraksties tur tikos, tikos, tur pa istabiņām svešām nestaigāt kopš tikiem, tikiem..

A.K.: ...visi kā pulksteņi bij savās gultās desmitos. (asprātīgi)

G.K.: ..protams, ka mēs nevienu neklausījām un darījām, kas ienāk prātā! Nē, nu.... dziedājām mēs tajā visā procesā vēl pa vidu, tas ir forši, ka vismaz, nu tā kā kaut kādu blēņu dari, bet dziedādams (smejas), vismaz kaut kāda nojausma par to, kas mēs esam. (smejas) Mums, jā, kurš tur bija tas galvenais muzikants, tas arī diriģēja koncertus. (smaida)

A.S: Kādas tradīcijas bija raksturīgas radošajos kolektīvos, kuros darbojāties?

A.K.: Tradīcijas radošajos kolektīvos.... droši vien, ka bija kaut kādi pūļu pasākumi katram kursam beigās droši vien kā tagad ir visādas ieskaites, pārbaudījumi, tā kā vienam diriģentam, piemēram, bija ieskaite un viss koris piedalījās tajā vai kaut kādā ansamblī un tad jau pēc tam vienmēr bija tāds neliels pasākums svinīgs. Kaut kas tāds. Bija dažādi skolas braucieni, viens brauciens palika atmiņā, mēs braucām uz mūzikas akadēmiju, neatceros kāda pasākuma ietvaros, bet mums tur bija skolas priekšnesums, mēs akadēmijas mazajā ērģeļu zālē dejojām kaut kādas dejas. Tu beji tūreiz voi nā?

G.K.: Nā!

A.K.: Tad mēs vēstures nodarbību kaut kādā uzdevumā arī bijām Rīgā, varbūt tas bija tas pats brauciens..

G.K.: Tur gan es biju, tas bija skaisti pie skolotājas Čakšas...

A.K.: Jā, mēs staigājām pa Rīgas ielām un filmējām Jūgendstila ēkas, tas arī bija jautrs pasākums. Tika iemūžināts un pat kaut kur varbūt ir ierakstīts.

G.K.: Jā, uzfilmēts, kaut kur ir jābūt arhīvos. Tad jau mēs drusciņ gudrāki bijām.

A.K.: Ar orķestri bija dažādi braucieni, arī spilgtākais ir Norvēģija.

G.K.: Un tur bija tas moments, kad es spēlēju arfas partiju orķestrī un to skaņdarbu uz Norvēģiju redziet neiekļāva, jo es uz turieni neaizbraucu. (neapmierināta) A.K.: Principā visa skola bija, izņemot pianistus.

G.K.: Un tad mēs dziļā vientulībā pavadījām skolā un kopmītnēs visu to laiku, bija daži izslēgtie. (iesmejas)

A.S.: Kā izveidojās jūsu dzīve pēc JIRMV beigšanas? Kur jūs mācījāties, strādājāt kādā specialitātē vai esat pievērsies kādai citai nodarbei?

G.K.: Nu, ja to par citu nodarbi var saukt, tad lūk no klavierēm uz ērģelēm, ja, tas pēdējais gads fakultatīvi ērģeles arī bij laiks, kad es sagatavoju iestājeksāmenu programmu akadēmijai un iestājos. ... Tā tad, pēc mūzikas vidusskolas man bija akadēmijas 4 bakalaura gadi, 2 maģistrantūras kā ērģelniecei pie profesora Dekšņa. Un tad...pa vidu tam visam es mācījos 3 reizes ārzemēs - Holandē un Dānijā - Kopenhāgenas karaliskajā akadēmijā pie Hans Fagiusa un Dānijā pie Gijs von Schoonhovena. Un sāku strādāt jau, mācoties Rīgā, 1. mūzikas skola, kurā es strādāju bija Sējas mākslas un mūzikas skola, tur es aizvietoju vienu kolēģi ērģelnieci- klavieres mācīju. Un pēc tam … atgriežoties Latgalē kādu laiku te darba nebija, Bet ... pirmā Latgales skola man bija Aglonas Bazilikas kora skola, jo tur bija ērģeles, tas bija tas ko meklēju un uz ko tiecos, mācīt ērģeles, tad bija Ludzas mūzikas pamatskola, Kārsavas mūzikas un mākslas skola, kurā es strādāju vēl jo projām, nu un apvienojumā ar Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu, tad man šobrīd divas darba vietas, visā visumā ir bijušas piecas skolas.

A.S.: Un jums Aldi?

A.K.: Jā, pēc tam akadēmija bija, bakalaurs akadēmijā – fagota spēlē, un tur, paldies Dievam, profesoram Jānim Puriņam, kas ieteica paņemt c grupā papildus vēl saksafona spēli, bez kuras es šobrīd savu darbu mūzikas skolā grūti iedomātos, jo fagotu es esmu mācījis ļoti, ļoti maz, toties saksafona spēli esmu mācījis ļoti daudz audzēkņus pa šie 10 gadiem, ko es strādāju Kārsavas mūzikas skolā, pāris gadi bija Baltinavas mūzikas skolā, Ludzas mūzikas pamatskolā, un tad vēl, kad es pabeidzu bakalauru izmantoju tālāk izglītības kursus, kur nedaudz apguvu akordeonu spēli, ko es jau bērnu mūzikas skolā spēlēju, un tad es ieguvu tiesības arī pasniegt akordeona spēli, ko nu pat sāku izmantot Rēzeknes bērnu mūzikas skolā.

A.S.: Kur jūs dzīvojat, un vai jums ir ģimene?

G.K.: (smejas) Jā, mūsu ģimene izveidojās pēc bakalaura grāda iegūšanas, (iesmejas)… nē pēc maģistra, mēs kopā mācījāmies gan vidusskolā, gan augstskolā un tad apprecējāmies un tagad audzinām 3 fantastiskus bērniņus...mūziķus (smejas), Viens jau muzicē.

A.S.: Vai jūs Rēzeknē visu laiku dzīvojat? 

G.K.: Aaa.. Dzīves vieta Rēzekne. Nu, pēc mācību pabeigšanas Rīgā un tur paralēli arī sanāca padzīvot ārvalstīs, jā, mēs atgriezāmies Latgalē uzreiz uz Rēzekni, Aldis uzreiz pēc bakalaura, tā kā Rēzekne ir mūsu satikšanās pilsēta un mūsu dzīvesvieta.

A.S.: Vai uzturat sakarus ar skolu, kādu no pedagogiem vai kursa biedriem?

G.K.: Jā, mēs tur strādājam abi divi (smejas). Protams, tie kas mūsu laikā mācījās vai augstskolā, mēs kopā mācījāmies ar Ingrīdu ar Romānu, un tie ir tie mūsu laika – Liene Brence, Guntra, kas augstākos vai zemākos kursos.. Ar tiem mēs uzturam sakarus draudzīgākus, protams, kā varbūt ar tiem ar ko mēs kopā nemācījāmies, bet ar skolotājiem jā, prieks vienmēr satikt nu...īstenība visus..

A.K.: No kursa biedriem principā visvairāk uzturam sakaru ar Inesi Šicāni ar pārējiem, var teikt, ka gadu gaitā ir kaut kā...

G.K.: Vienkārši tā ģeogrāfija ir nodarījusi...kāds Rīga, kāds ārzemēs, kāds Liepājā mums ir Deniss trompetists un vienkārši tas, tie kas ir Rēzeknē tie mēs te esam lūk...! (smaida)

A.S.: Tad pēdējais - ko jūs gribētu novēlēt JIRMV pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?

G. K.: Audzēkņiem ... novēlēt izturību un, būtībā turpināt to pašu ko jūs jau darāt, jūs esat lieli malači. Šī skola patiesībā ir ārkārtīgi laba platforma arī mūsu laikā bija un tagad...priekš kaut kādas individualitātes veidošanā, un tas ir tas laiks, kad ... tas periods, kad tie pusaudži, ja, viņi kļūst par kaut kādām personībām, un šī skola pilnībā ļauj un ir vienmēr ļāvusi attīstīties ... ļauties savām mākslinieciskajām, radošajām izpausmē. Tā kā, tā Ir laba vieta, kur jūs esat tādā ziņā nokļuvuši un to spējat izmantot labāk nekā savulaik mēs un malači...

A.K.: Tai varbiut nu molas izaskotās, tū visu laiku pīminēs. As dūmoju, ka nav tik troki.

G.K.: Nu, es vīnkorši jūs radzu vairok.

A.K.: :Varbiut timā laikā miusus redzēja citi skūlotoji, taipat.

G.K.: Nu miusu laikā beja pa molom tī kursi, ūtrais, nu, kas beja zam viersa.

A.K.: Nav tik troki, tā vienkārši tagad liekas, tāpēc, ka paaudzes jau iet uz priekšu un ar katru paaudzi cilvēki kļūst gudrāki un attīstītāki un ir daudz vairāk iespēju. Nu, mums nebij tādas iespējas kā jums tagad ... ar visu moderno laikmetu.

G.K.: Jā, iespējas gan ir … A.K.: Arī instrumenti, piemēram, ... nu labi klavieres paliek klavieres, bet ar kādiem instrumentiem mēs savulaik mācījāmies. Es atceros tad kad es pabeidzu mūzikas akadēmiju, iestājos darbā Baltinavā un tur nopirka jaunu fagotu, tad kad es pirmo reizi tajā fagotā iepūtu man asaras bira, jo es visus šos gadus biju mocījies! Un tās lietas kuras es nenormāli mēģināju iemācīties, nu protams jāmācās vairāk vienmēr, bet tādas nu niansētas lietiņas bija tik viegli sasniedzamas ar ļoti labu instrumentu un manos laikos vienkārši tāds nebij pieejams, tas varbūt attiecas nu uz tādiem instrumentālistiem, kas nav pianisti.

G.K.: Ko skolotājiem vēl gribētos novēlēt! Visiem gribētos novēlēt... novērtēt sava darba burvību, jo patiesībā ļoti reta profesija ir tāda, kas tiešām ... paredz, pirmkārt tik daudz brīvlaika gadā, atvaļinājumu(smejas). Un kas paredz to, ka mēs strādājam, ar sevišķi tie, kas ar vidusskolēniem strādā, jau ar lieliem, gudriem cilvēkiem.... Mūzikas skolas līmenī varbūt ir vēl grūtāk ar tiem bērniņiem, no viņiem notis dabūt ārā un viss tas tiešām ir mazāk priecīgs process, bet vidusskolā tas darbs tiešām ir radošs un ārkārtīgi foršs. To visu vajag novērtēt un baudīt un priecāties. Gribētos viņiem novēlēt, pirmām kārtām vienmēr rūpēties par atmosfēru savās stundās, par veselīgu, pozitīvu, priecīgu atmosfēru, kas arī tad mudina tos audzēkņus mīlēt viņu priekšmetu un ... gribēt tur nākt un apgūt zināšanas, degt pašiem, par to ko viņi dara, un tad arī iedegsies pārējie, kas nāk jūs klausīties.

A.K.: Es gribētu novēlēt studentiem izmantot šo laiku mācībām (smejas), vairāk izmantot mācībām, novērtēt to, kas tiek dots visas iespējas un brīvo laiku pa kuru var mācīties, vairāk mācīties, mazāk varbūt tusēt, jo tajā laikā, liekas, ka nu, vismaz es pēc sevis spriežu, nu kā gan paies kāds tusiņš bez manis un bez jautrības, bez alkoholiem un visādām tādām ietām, taču pēc tam dzīvē pierādās cik tas ir mazsvarīgi bijis, kas toreiz likās tik svarīgi. Un cik daudz stundas varēja ieguldīt attīstot sevi...

G.K.: Jā, nu tu neko nezaudē, ja vienā tusiņā neiedzer vīna glāzi, tas ir tā skaisti sakot, ja, bet tu ļoti zaudē, ja palaid garām to avotu, kas plūst tavā virzienā un neuztver, nepaņem maksimāli, ko tev dod, jo pedagogi mūsu skolā ir gana zinoši un spējīgi sniegt daudz laba, ņemiet, tiešām.

A.S.: Paldies par atsaucību un skolas vēstures lappusēm veltīto laiku!

G.K.: Bija grūti atcerēties, izrādās mēs esam aizmirsuši. .. Bet paldies par (smejoties saka) ceļojumu pagātnē.