Silicka - Amantovs
JIRMV/MVa- LA 65 Silicka, Agnija Intervija ar Lauri Amantovu 2017.gada 21.martā, Latgales vēstniecībā „Gors”. Intervijas garums 27 minūtes
Ziņas par intervējamo: Lauris Amantovs dzimis 1975. gadā, Alūksnē. Mācījies JIRMV trombona klasē pie Sergeja Sergējeva. Pēc mūzikas vidusskolas pabeigšanas devās mācīties uz Lietuvu, Klaipēdas universitāti, kur apguva džeza mūziku profesionālā līmenī. Tagad ir Mirage jazz orchestra mākslinieciskais vadītājs, Rēzeknes bigbneda vadītājs, kā arī daudzi citu ansambļu vadītājs.
Agnija Silicka (turpmāk A.S.): Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas audzēkņi apkopo skolas absolventu un pedagogu atmiņas par mācību un darba gadiem mūsu skolā. Un šīs intervijas galvenais mērķis ir atsaukt atmiņā savu mūzikas mācību laiku bērnu skolā vai vidusskolā, atcerēties pedagogus, kursa vai skolas biedrus. Man ir liels gods intervēt izcilu latviešu trombonistu Lauri Amantovu. Un es gribētu uzzināt tieši jūsu atmiņas par skolas laiku Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Kā jūs nonācāt līdz lēmumam studēt mūziku, vai jūsu ģimenē bija vēl kāds, kurš nodarbojās ar mūziku?
Lauris Amantovs: [Aizdomājās.] Jā, tas sanāca pilnīgi negaidot. Mums skolā dziedāšanas skolotāja saslima un atnāca aizvietot viena cita skolotāja, arī, starpcitu, Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolvente, Marija Vīksna. Un..., un viņa tās dziedāšanas stundas tik interesanti mācēja pastāstīt, lika mums visādus ierakstus, plates, un pa to mēnesi, kamēr viņa bija, viņa atvēra pilnīgi citu pasauli, pasauli. Mūzika... [Noklepojās]. Nu, tās dziedāšanas stundas iepriekš mums bija, nu tā, aiziet un ātrāk aizlaisties prom [smejas], bet tad pēc tam, kad viņa atnāca, tas bija pavisam cits, cits. Un jā, viņa radīja ļoti lielu interesi, un tieši tas bija maijs, pavasaris, un viņa teica: „Re, mums pēc pāris nedēļām iestājeksāmeni mūzikas skolā, varbūt kāds grib iet?” Mēs pieci gabali, tikai viņai pateicoties arī iestājāmies tajā bērnu mūzikas skolā.
A.S.: Bērnu mūzikas skolā?
L.A.: Jā, un tā, tā interese par mūziku radās, bet nopietni studēt tālāk mūziku sākumā nemaz nedomāju. Es pabeidzu to bērnu mūzikas skolu un iestājos parastajā vidusskolā. Gadu nomācījos, bet jutu tomēr, kad nu tā vilkme pēc mūzikas, tā teikt, ņēma virsroku, un tad es domāju, uz kurieni braukt mācīties. Bija divas iespējas no Alūksnes – Cēsis vai Rēzekne, abas apmēram līdzīgā attālumā, un..., emm..., un nosliece, izvēle, sanāca par labu Rēzeknei, jo biju aizbraucis uz konsultāciju pie Sergeja Sergējeva, un man ļoti patika tas, ko viņš teica un kā viņš tur pastāstīja par trombonu tieši. Un jā, tā arī iestājos Rēzeknes mūzikas koledžā toreiz. Toreiz bija, kādu laiciņu saucās koledža. Nu jā, un tad nāca ļoti, nu var teikt, patīkamākie studentu gadi, jo ne augstskolā pēc tam vairs nebij..., nav tādas atmiņas, un tas nebij tik draudzīgi un varbūt tik interesanti tā, kā bija Rēzeknē. Tieši tas Rēzeknes laiks, tas bija pats, pats interesantākais. Arī toreiz bija ļoti aktīva mūzikas dzīve Rēzeknē, bija daudz koncerti, un pašiem bija uzreiz jāpiedalās orķestrī. Un tad viss kopā nu..., tas ievilka savā mūzikas pasaulē. Rēzekne man toreiz šķita kaut kas tāds grandiozs, tiešām. Un es esmu pa Rēzeknes mūzikas koledžas laiku, man ir vissiltākās un vislabākās atmiņas.
A.S.: Bet jūsu ģimenē ir vēl kāds, kurš ir saistīts ar mūziku?
L.A.: Nē, diemžēl nav. Es biju pirmais, un tad mani brāļi pēc tam sekoja, arī tāpēc, ka es iestājos mūzikas skolā, arī viņi pēc tam. Brālis Jānis arī ir pabeidzis augstskolu – Klaipēdas universitāti, tāpat kā es, un arī spēlē trompeti. Otrs brālis Andris spēlē klarneti, bet nu viņš tagad ir izvēlējies citu profesiju, bet tāpat viņš to dara ļoti labi.
A.S.: Un kas bija jūsu specialitātes padagogs šeit, Rēzeknes mūzikas vidusskolā?
L.A.: Jā, tas bija Sergejs Sergējevs, un viņam tiešām vislielākais paldies, par tiem muzikālajiem pamatiem, muzikālo domāšanu, un arī galvenais par to... cītību un centību ar ko viņš ar mani darbojās, un to stimulēšanu un pareizo pedagoģisko pieeju visa mācību procesa laikā. Un vislielākais paldies Sergejam Sergējevam.
A.S.: Es zinu, ka pūtējiem ir diezgan interesantas attiecības ar teorētiskajiem priekšmetiem, kā jums bija vidusskolā, un pie kāda pedagoga jūs mācījāties?
L.A.:[Smaida] Nu jā, teorētiskās lietas, tas vienmēr bija diezgan sarežģīti, arī mūsu laikā bija tieši tāpat. [Aizdomājās] Solfedžo mums tur mainījās dažādi pedagogi, visvairāk iespiedušās atmiņā ir stundas pie skolotājas Kačinovskas. Un viņā arī bija ļoti prasīga, bet viņa to izskaidroja tik labi, ka nu nevarēja nesaprast. Un tāpat bija... vēl mums tur mūzikas elementārā teorija un mūzikas literatūra mums bija pie Annas Āboliņas. Tās arī bija ļoti interesantas stundas. Nu viņa arī to visu pasniedza un darījā tā, kad tu vienkārši nevarēji neiemācīties. Protams, vissarežģītāk bija ar harmonijas stundām, jo tā klasiskā harmonija un tas viss, tiem īpašajiem likumiem un harmoniskām secībām un visam tam, kā tas jābūt, ka nedrīkt būt savādāk un tās klasiskās..., klasiskā skolā bija sarežģīti, un to mums toreiz mācīja, tagad arī sanāk Gorā..., nu mūsu direktore, Ilona Rupaine.
A.S.: Viņa man tagad māca solfedžo un harmoniju.
L.A.: Nu jā, mums bija harmonija pie viņas. Tā ka tas viss bija ļoti interesanti, un centāmies darīt, cik varu, protams, negāja viegli, bet kaut kā tie gadi paskrēja, tā diezgan ātri un var teikt, nu diezgan tā bezrūpīgi, nu tā, skatoties, ne jau ka neko nedarījām, bet tas kaut kā sanāca pats no sevis tomēr nu nebij..., kā augstskolā gāja daudz grūtāk pēc tam.
A.S.: Varbūt bija kāds skolotājs, kurš ir tik īpaši, tik ļoti iespiedies atmiņā, ka liekas bez viņa, un to, ko viņā ir ielicis jūsos vairs nevar iedomāties, mūzikas vidusskolu?
L.A.: Nu es domāju, droši vien Sergejs Sergējevs. Tas jau man bija skolotajs un skolas direktors manā laikā. Nu tad arī tas jau ir likumsakarīgi, ka viņš visvairāk ir iespiedies atmiņā [smaida], jo viņš tiešām iemācīja to visu. Un arī dirigēšanas stundas pie Jāņa Gruduļa, tās arī ir palikušas daudz atmiņā. Visi skolotāji,es varētu..., katrs ir kaut ko savu atstājis, bet droši vien, ka Sergejs Sergējevs visvairak par visiem.
A.S.: Un visdusskola nav iedomājama bez vispārizlglītojošajiem priekšmetiem, kā jums bija ar tiem?
L.A.: [Smejas]. Nu jā, es nezinu kā ir tagad, bet mēs pēc vidusskolas bijām ļoti laimīgi, jo man ne sevišķi bija draudzīgas attiecības parastajā skolā ar matemātiku, algebru un geometriju. Tad vismaz mūsu laikā nebija to priekšmetu vispār. Tagad jums ir?
A.S.: Ir, jā.
L.A.: [Smejas]. Nu mums paviecās. Mums bija tikai latviešu valoda un literatūra. Nu, tur bija..., tas patika, un bija jauna skolotāja, tikko atnākusi. [Aizdomājās] Emmm... Kā viņu sauca? Tagad es izgāzīšos![Utraukti].
A.S.: Tagad ir skolotājs Krukovskis.
L.A.: Nē, mums bija... Nevar šito tagad rakstīt. Tad jāuzzina, kāds bija tas vārds tajā laikā.
A.S.: Viss kārtībā, nekas. Viss kārtībā!
L.A.: Nu jā! Viņa tikko sāka, un mēs arī. Latviešu valoda un literatūra mums bija, tad mums bija angļu valodas stundas no vispārizglītojošajiem priekšmetiem. Nu tas jau bija noderīgi, bet nu tajā laikā mēs to neapzinājāmies, ka tas būtu baigi noderīgs, tā angļu valoda. Mēs jau tur runājām un mācījāmies, bet, protams, varēja pieiet tam krietni nopietnāk. Un tad mums bija arī kultūras vēsture pie Valdas Čakšas, arī no tiem priekšmetiem. Tad bija fizkultūra vēl, un... fizkultūra visvairāk iespiedusies atmiņā ar to, ka mums tradicionāli fizkultūra bija pirmdienās peldbaseinā. Pirmdienās bija tāda diena diezgan pilna, jo parasti visi ieradās tikko no mājām, un tad mums bija stundas, un tad mums bija, kados piecos vai pussešos simfoniskā orķestra mēģinājums. Mūzikas vidusskolā tajā laikā bija savs simfoniskais orķestris, ar lielu sastāvu un katru nedēļu divreiz mēģinājumi. Un tad pēc tā simfoniskā mums bija jābrauc ar autobusu uz 5. vidusskolas peldbaseinu, kur bija pat pirts, sauna.
A.S.: [Izbrīnīti] Pirts pat bija?
L.A.: Bija vesels atpūtas komplekss. Nu mēs tur izskata pēc bišķiņ papeldējāmies [smejas], un tad pirtī, pēc tam dušā. Nu jā, tā pirmdiena laikam visvairāk palikusi atmiņā, pirmdienas vakari.
A.S.: Un kādos kolektīvos jūs darbojāties?
L.A.: Bija plašs..., tajā laikā bija visādas iespējas sevi muzikāki pilnveidot. Protams, bija Rēzeknes pilsētas pūtēju orķestris, un uzreiz arī paralēli pūtēju orķestrim bija bigbends, kas arī deva to pirmo tādu grūdienu iepazīt arī džeza mūziku, un sākt viņu iemīlēt, jo principā Rēzekne bija tā vieta, kas mani ar to džezu saslimdināja. Jo viens ir klausīties. Līdz kādiem astoņpadsmit gadiem man džezs vispār nebija saprotams, nu kaut ko tur spēlē, kaut kas kaut ko. Priekš manis tas bija nesaprotams, bet tad, kad pats sāku spēlēt Rēzeknes bigbendā, tad bija pavisam savādāk. Bija daudz labi mūziķi, un... nu... tā latiņa tajos laikos bija uzcelta diezgan augstu. Piemēram, Antons Lucijanovs spēlēja basģitāru, viņš bija perfekts mūziķis, vai arī Andris Boļševičs spēlēja bungas, tāpat Igors Čistjakovs pie ģitāras. Nu jā, viņi visi, tas viss profesionāli bija ļoti augstā līmenī, un mēs paši kā studenti arī centāmies darīt to līdzi. Katra bigbenda uzstāšanās bija kā lieli svētki mums, un, protams, arī kaut kādā otrā, trešā kursā sākam veidot arī savus kolektīvus. Un bija Rēzeknē „Diksilents” kopā ar Valdi Zemzaru, tur arī spēlēja gan Valdis Zemzars, gan Andris Boļševičs, Igors Čistjakovs. Diemžēl Antons Lucijanovs jau vairs tajā laikā nebija mūsu vidū. Un nu jā, tie bija pirmie soļi arī džeza mūzikas virzienā, un tad vienu laiku es vēl vadīju vokāli instrumentālu ansambli Rēzeknes ceļu policijas nodaļā. Tādas atmiņas vēl palikušas ir. Bez orķestriem vēl mēs diezgan cītīgi dziedājām korī „Ezerzeme” un arī vīru korī „Olūts” tajā laikā. Es nezinu, tagad ir?
A.S.: Es ja godīgi nezinu. „Ezerzeme” ir, bet...
L.A.: „Ezerzeme”, jā, bet vai „Olūts” ir?
A.S.: „Olūts”, es nezinu arī.
L.A.: Mūsu laikos tas bija ļoti populārs vīru koris. Braukājām arī pa dažādiem koncertiem pa Latviju, arī uz visādām skatēm. Bija interesants laiks.
A.S.: Kādas jums bija attiecības ar saviem kursa biedriem gan skolas laikā, gan ārpus skolas?
L.A.: Mums bija ļoti draudzīgs kurss. Mēs kopā svinējām gan dzimšanas dienas, gan vārda dienas. Citreiz turpat skolā, citreiz gājām viens pie otra ciemos. Katrā ziņā tas viss bija ļoti jautri un draudzīgi. Kaut kāds..., cik mēs bija? Kaut kādi astoņpadsmit vai deviņpadsmit cilvēki kursā, vai varbūt pat divdesmit.[Šaubās].
A.S.: Daudz!
L.A.: Daudz, jā! Mēs ļoti dradzigi tur.... Sākumā gan iestājāmies pieci puiši, bet beigās mēs tikai divi pabeidzām. Pamazām tā katrs atbira pa druskai, bet nu vienalga bijām ļoti draudzīgs kurss. Un netikai kurss, bet vispār skolā viss kolektīvs bija draudzīgs.
A.S.: Bija vēl kādi pūtēji jūsu kursā?
L.A.: Jā, bija Andris Vīksna man kursa biedrs. Mēs tagad arī... Es darbojos ar Rēzeknes bigbendu, viņš tur spēlē trompeti, spēlē pirmo trompeti, pašu svarīgāko. Un Andris visu laiku ir bijis tāds cilvēks, uz kuru var vienmēr droši paļauties, ja viņš kaut ko pasaka, tad viņš arī izdara. Un priecājos, ka viņš joprājām ir aktīvs un ir vienmēr formā. Un jā, mēs abi divi arī no Alūksnes esam, tad mēs reizē iestājāmies un reizē pabeidzām. [Samida].
A.S.: Varbūt ir iespiedušās atmiņā kadas skolas tradīcijas vai pasākumi, kas tajā laikā notika?
L.A.: Nu jā! Droši vien visvairāk atmiņā ir iespiedies tā pati pirmā reize, kad [19]92. gadā, kad mēs tikko bijām iestājušies, bija uzreiz skolai 60 vai cik? 60 gadu jubileja varētu būt vai 50? [Šaubās.]
A.S.: [19]92. gadā? Tad varētu būt tā, jā, jo tagad nesen bija 80 gadu jubileja.
L.A.: Nu jā, tad 60 gadu jubileja bija skolai.
A.S.: Jā.
L.A.: Tas bija fantastisks pasākums. Mums tādiem zaļiem gurķiem, tas vispār... nu kad, sabrauca pilna skola [Plāta rokas], un bija simfoniskā orķestra koncerts, pēc tam visādu ansamblīšu koncerts, un tad trešā, neoficiālā daļa, kur bija tā saucamais jam-sesion, kur spēlēja visi pedagogi, un mēs arī iesaistījāmies. Nu tas bija tāds grandiozs notikums, jā, skolas jubileja uzreiz divi mēneši pēc iestāšanās. Un tad bija ļoti jaukas tradīcijas gan skolas jaungada balles, gan 1.septebra pasākumi, gan visādi koncerti, izbraucieni ar simfonisko orķestri. Jā, un tad bija diezgan regulāri vai nu skolas jubileja, vai salidojums, ik pa diviem, trīs gadiem bija tādi lieli pasākumi, ko mēs jau gaidījām ar nepacietību.
A.S.: Un varbūt jūsu kursam bija kaut kādas savas tradīcijas, ko jūs katru gadu ieturējāt?
L.A.: [Aizdomājas.] Nu jā! Laikam mēs tomēr centāmies atzīmēt to 1.septembri, piemēram, atsevišķi vēl savā kursā bez..., neskaitot to, ka skolā jau oficiāli tika atzīmēts. Tā bija tradīcija noteikti.
A.S.: Varbūt ir kāds spilgtākais notikums vai nerātnība, ko jūs esat izdarījuši?
L.A.: [Smaida.] Tādu bija diezgan daudz! Man liekas vienu tādu spilgtu būtu izcelt grūti, bet mēs jau visu kaut ko tikām sastrādājuši. Mums regulāri bija arī tādi kursa vakari, ko mums audzinātājs Alberts Milaševičs rīkoja.
A.S.: Mums tagad arī ir, bet mums nerīko skolotāja. Mums ir audzinātāja Antra Vallere, bet viņa mums tā nerīko, mēs paši kaut ko.
L.A.: Nu jā. Viņš mūs mācēja tā saorganizēt. Nu jā, mēs tā centāmies pāris reizes gadā. Tās nerātnības jau, protams, bija dažādas. Aizej ar domu, piemēram, pie draugiem, pie kursa biedrenēm uz vārda dienu, nu tur jau pāris stundiņas pasvinēsies mājās, un tad no rīta pamosties ne savās mājās [Smejas], un tad jāiet tūlīt pataisno uz skolu. Tā arī bijis daudzas reizes.
A.S.: Un kā izveidojās jūsu dzīve pēc mūzikas vidusskolas pabeigšanas? Kur jūs aizgājāt pēc tam?
L.A.: Jā, es... Bija man sākumā domā mācīties mūzikas akadēmijā Rīgā, bet aizbraucu uz konsultācijām un sapratu, ka tas tomēr nav priekš manis, un tā džeza mūzika arī toreiz visu laiku urdīja prātu. Tad es skatījos, kur ir tuvākā iespēja mācīties džezu, un tas izrādijās Klaipēdas universitātē Lietuvā, tā bija tuvākā vieta. Un nu jā, uzreiz pēc Rēzeknes es aizbraucu tur iestāties. Uz konsultācijām arī Andris Vīksna brauca līdzi, mēs abi divi bijām, bet viņš kaut kā pēc tam pārdomāja. Nu jā, tā es arī tur iestājos pēc tam Klaipēdā, Klaipēdas universitātē džeza nodaļā.
(Blakustrokšņi. Jo ienāca ārzemnieku grupiņa, kurus gide vadāja pa Gora telpām).
A.S.: Tagad jums ir kādi hobiji?
L.A.: Nu tagad hobiji droši vien, jā, ar to džeza mūziku arī saistās viss. Tāpec kad, tur jau pietiek ko darīt, ne tikai spēlēt, bet arī jārada notis un arandžējumi un jāklausās tā mūzika. Hobiji ir, arī patīk lasīt grāmatas, ja to var uzskatīt par hobiju, ziemā slēpot, vasarā braukt ar riteni. Tādi hobiji.
A.S.: Man liekas vesels stāsts ir arī par to, kā jūs kļuvāt par Rēzeknes bigbenda vadītāju?
L.A.: Jā, tas arī man nāca pašam negaidīti, kad Sergejs Sergējevs jau mani kādu laiku centās tā pierunāt, bet es tā kaut kā pirmās reizes teicu, nē, ka vēl padomāšu, padomāšu. Un tad pēc kāda laiciņa Ilona Rupaine mani uzrunāja, nu ka mums tas bigbends..., mums ir Gors, un tomēr Gors un viss kopā, un arī bigbends, nu tas likās interesanti. Un labi, tad es piekritu būt par bigbenda vadītāju, bet ne gluži tā, ka bigbenda vadītājs, kas ir regulāri, mēģina un dzīvo kopā ar savu bigbendu principā uz vietas, bet tieši darboties ar projektiem. Un mums tagad tā ir tāda sistēma, kad nāk kāds liels pasākums vai koncerts, mēs jau sākam laicīgi gatavot programmu, nu kādus pāris mēnešus iepriekš vismaz. Tad sagatavojam, un uzstājamies. Diemžēl tā Rēzekne ir mazliet patālu no Rīgas, vai Rīga no Rēzeknes, un tik bieži nevar atbraukt, cik gribētos [Pasmaida, bet ar nožēlu]. Bet nu prieks, kad bigbenda dalībnieki paši grib darboties un ļoti aktīvi ir. Viņi to dara ar prieku, tas ir pats svarīgākais.
A.S.: Kāds būs tuvākais koncerts vai pasākums, kurā uzstāsieties ar bigbendu?
L.A.: Jā, šogad mums ir diezgan ražīgs gads paredzēts priekšā. Tuvākais pasākums būs 3.maijā, Imanta Ziedoņa balvas pasniegšanas cermonija, un mēs ar bigbendu kuplināsim to pasākumu. Tad mums ir, esam ielūgti piedalīties Saulkrastu džeza festivālā. Būs koncerts Saulkrastaos 19.jūlijā, un pats lielākais notikums droši vien šogad būs austriešu hāmondista koncerts kopā ar mums 7.septembrī Gorā. Rafaēls Resings no Austrijas ir atsūtijis jau mums savas notis un savus arandžējumus, un mēs jau pamazām sākam mācīties un studēt. Tas arī būs interesants notikums, arī tāds stimulējošs pasākums visiem bigbenda dalībniekiem, jo tomēr uzstāties ar tādu pazīstamu solistu ir liels gods.
A.S.: Un kā jūs izvēlaties repertuāri? Jūs pats meklējat tieši vai konsutējaties ar visiem bigbenda dalībniekiem?
L.A.: Lielākoties meklēju pats, bet reizēm arī kopīgi apspriežam, kas mums varētu būt interesanti un kas mums ir pa spēkam, un ko mēs gribētu sagatavot. Diezgan demokrātiski tā lieta. Bet man tiešām ir diezgan liela bibliotēka sakrājusies pa šiem gadiem, vismaz kādi pieci, seši tūkstoši skaņdarbu, tā ka ir no kā izvēlēties.
A.S.: Un atgriežoties pie iepriekšējās tēmas, jūs šobrīd uzturat kontaktu ar skolas pedagogiem vai saviem kursa biedriem?
L.A.: Nu jāsaka, ka diezgan minimāli [Ar nožēlu]. Uzturu kontaktu ar tiem, ar kuriem sanāk saskarties tagad bigbendā, jo tagad Sergejs Sergējevs spēlē bigbendā un Valdis Zemzars, kas tajā laikā bija pedagogs skolā. Šad tad feisbukā kontaktējamies ar Annu Āboliņu, viņā tā, ar vienu kāju Amerikā, ar vienu Latvijā. Deizgan labi kontakti. Un arī ar Ilonu Rupaini, jo es viņu Gorā satieku tikpat daudz, cik bigbendu, tik arī Ilonu vienmēr. Ar pārējiem laikam tomēr mazāk. Protams, satieku šad tad visus gandrīz, prieks vienmēr satikties un parunāties.
A.S.: Ko jūs gribētu novēlēt tagadējiem, pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem, kas mācās mūzikas vidusskolā?
L.A.: Atcerēties, kad mūzikas vidusskola, – tā ir tāds vidus, posms, pēc tā ir vēl kaut kas, kam ir jāseko noteikti tālāk. Ja jau esi iestājies mūzikas vidusskolā, nu tas ir studentiem domāts, tad noteikti jau jādomā tālāk uz priekšu, ka neapstāties pie sasniegtā un visu laiku dzīvot mūzikas laikam līdzi, un, protams, trenēties ļoti daudz, jo tas, cik tu izdarīsi mūzikas vidusskolas laikā, tas tev arī paliks, jo pēc tam vairs tik daudz laika nebūs, pēc tam viņa būs arvien mazāk. Tās iespējas vajag izmantot, kamēr viņas ir. Es atceros, ka mēs trenējamies pat tualetē – pūtām, jo nebija vienkārši vietas, visas klases bija aizņemtas. Dažreiz nāca arī un uz mums lamājās, ka mēs koridorā spēlējam vai kur [smejas],bet nu tā arī mēs tomēr pie sava turējāmies, un tie pieci gadi pagāja. Un pedagogiem savukārt, novēlu, lai būtu labi audzēkņi un lai pedagogiem būtu centīgi audzēkņi, un lai būtu prieks ar viņiem darboties! Lai pēc tam ir gandarījums, ko viņu audzēkņi dara tālāk savā dzīvē!
A.S.: Milzīgs paldies par atsaucību un par šo interviju!
L.A.: Nu labi! [Smaida].
