Skrebinska - Ivanova
JIRMV/MV-a SI –89
Skrebinska, Liene (2020). Intervija ar Solvitu Ivanovu Intervija tika ierakstīta karantīnas apstākļos caur digitālajām ierīcēm
Respondents – Solvita Ivanova
Intervētājs – Liene Skrebinska
Liene, (intervētājs) Kas Jūs stimulēja pievērsties mūzikai un mācībām mūzikas skolā?
Solvita, (respondents) Mani uz mūzikas skolu aizveda mamma, un es gāju mācīties kopā ar māsu, bet tajā laikā vēl mācījos bērnu dārzā. Sanāk, jā, es biju pavisam maza un stulba, un blonda tajā laikā nesapratu ne pakāpes, ne diktātus, neko. Tad bija tā, ka es neko nesapratu, visu laiku raudāju mammai, ka es nesaprotu solfedžo, tur ir kaut kādas dīvainas pakāpes, kaut kādi diktāti jāraksta. Es biju reāli nesekmīga visu laiku tajā pirmajā klasē, vēlāk man atvērās čakra, tad jau aizgāja kaut kas tālāk. Jā, nu tad tu esi vienkārši pārāk maziņš tā. Un tad es simts reizes mēģināju aiziet no tā mūzikas ceļa. Mūzikas skolā, 3. klasē es neiemācījos vasaras darbu, kas bija klavierēs, un es ieskaitē par etīdi un gammām arī saņēmu nesekmīgu atzīmi, trijnieku, kaut gan es biju ļoti apzinīga un centīga. Pēc tās neveiksmes es vienkārši gribēju iet projām no mūzikas skolas. Jā no mūzikas skolas es tā arī neaizgāju, un mūzikas bērnu skolu pabeidzu esot 6. klasē parastajā skolā. Līdz mūzikas vidusskolai bija vēl trīs gadi, un es paspēju vēl simts reizes pārdomāt, tad iešu, tad neiešu, iešu, neiešu. Tomēr aizgāju, un tad jau mūzikas vidusskolā, pirmajā nedēļā gribēju ņemt dokumentus ārā, iet prom. Man likās šausmīgs tas viss režīms, ka ir jāmācās no rīta līdz vakaram, tad naktī kaut kad jāiet uz baseinu. Tas likās ārprātīgi, bet, nu, kaut kā es tomēr paliku. Man mamma vienmēr teica: “Dari kā gribi!” Nebija tā , ka viņa man piespiež, un tad, kad viņa pateica man to “Dari kā gribi” gan mūzikas skolā, gan mūzikas vidusskolā, nu nē, tomēr laikam nevar iet prom. Mūzikas augstskolā es arī pirmajā nedēļā gribēju izņemt ārā dokumentus, man likās, nu, nē, tas galīgi nav mans. Bet nu tomēr es esmu atpakaļ mūzikā, jebšu nebiju nemaz aizgājusi prom, es esmu tur kur es esmu, nu jā.
L. Kādi bija jūsu specialitātes pedagogi?
S. Mūzikas vidusskolā man bija, nu teorētiķiem ir daudz specialitātes pedagogu, jo mums nav tikai viena specialitāte. Man bija sākumā skolotāja Ilona Rupaine, kas mācīja solfedžo un mūzikas teoriju pirmajā kursā. No otrā kursa man jau bija solfedžo skolotāja Ludmila Filipenko, viņa man mācīja arī harmoniju, skolotāja Inese Pāvule , kas mācīja mūzikas literatūru, muzikoloģijas pamatus. Bibliogrāfija mums bija pie citas skolotājas, bet nu tie, kas pamata priekšmeti, tie bija pie šīm skolotājām. Pie skolotājas Diānas Kačinovskas man bija polifonija un instrumentu mācība, bet tie jau neskaitās kā specialitātes priekšmeti. Diplomdarbs man arī bija pie skolotājas Ineses Pāvules.
L. Kādas Jums bija attiecības ar pedagogiem?
S. Ar pedagogiem man bija attiecības, nu kā audzēknis ar skolotāju, nebija kaut kādas “super” draudzīgas, nebija arī sliktas, es vienkārši biju kulturāla , audzināta, distancēta, nu, ka tu nevari atļauties kaut ko vairāk ar skolotāju. Attiecības arī bija tādas, ka skolotājs saka, kas tev ir jādara, tu viņu tā nopietni uztver, uzklausi. Nu arī skatoties kā tā sadarbība tur izpaužas, vienkārši ja ir jāizpilda mācību process, tad, nu mēs vienkārši darām savu darbu, tādas koleģiālas attiecības, cik nu tās var būt koleģiālas attiecības starp skolotāju un audzēkni. Jā, un bija viens brīdis, kad mēs, itāļu valodas grupiņa, pie skolotājas Ineses Pāvules cepām picu, tā bija tāda interesantāka atrakcija. Es arī atcerējos tagad, ka mēs pēdējā kursā nokārtojām diplomeksāmenu, tad mums skolotāja Ludmila Filipenko, nu man bija otra kursabiedrene teorētiķe, un mēs nokārtojām eksāmenu, tad viņa mūs tā oficiāli paaicināja uz tādu kā pasēdēšanu pēc eksāmena. Tas bija nākamajā vai aiznākamajā dienā. Viņa bija sarūpējusi tādu galdiņu nelielu, klasi sakārtoja, mēs tā bikli pasēdējām, īsti nezinājām ko vienai ar otru runāt. Tagad tā paaudze ir jau “bišķiņ” citādāka, drusku atvērtāka, mēs ar jums visiem varam runāt mazliet citā līmenī, un runāt par daudz vairākām tēmām. Ja tu mācies pie skolotāja, kas visu mūžu ir nodzīvojis tādā striktā padomju režīmā, nu tad tā komunikācija tik un tā ir, kaut kas augstākstāvošs – pedagogs, un tad tu tur kaut kur, audzēknis, padotais. Nu tāds nekas super pārdabisks, nu tā kaut kā.
L. Vai Jūs atceraties kaut ko par vispārīgo priekšmetu skolotājiem?
S. Eee, jā, vispārīgo priekšmetu pedagogi man bija mazliet citi – ne tā, kā tagad ir. Latviešu valodu mācīja Ilona Kaupuža, vēsturi mācīja Anna Kapača, un vēlāk Valda Čakša. Aaa, informātiku mums, starpcitu, mācīja matemātikas skolotājas meita, vienu brīdi. Tad mācīja kursabiedrenes brālis, manas teorētiķes kursabiedrenes brālis. Tas tā likās mazliet dīvaini, ka viņa pie sava brāļa mācās, bet nu citiem likās forši. Matemātikā mums bija skolotāja Spale, jau pens.., pensijas vecuma, nu viņa bieži slimoja, ar viņu bija, nu tā, pagrūti, mēs neko daudz nezinājām. Tad mums arī vēl mācīja Krieviņa, no 4. vidusskolas. Nu viņu nevarēja saprast, kad viņa mums kaut ko skaidro, nē, nu tur pēc viņas mīmikas vispār neko nesaproti, ko tur un kā viņa tur stāsta. Tu vienkārši mēģini kaut ko saprast, kaut kā, kaut kā, nu, uztvert to ko viņa vispār stāsta. Un tad pēdējā kursā mums mācīja Eglīte, neatceros vārdu, un viņa mūs tā riktīgi izdresēja, tāda padomju sistēmas skolotāja, ka riktīgi, riktīgi, tā uzdzina līmeni, ka vismaz kaut kā mēs to eksāmenu varējām nokārtot, jā, un, un, un… Angļu valodā mums mācīja skolotāja Taranda visus gadus, un, man ir tā, ka manā dzīvē angļu valodu māca skolotājas, kas runā vienmēr latviski, nevis angliski, stāsta par savu pieredzi kā, par savu dzīvi, ja, kā, pamatskolā man Ludzā mācīja skolotāja, kas stāstīja par savu suni visu laiku, kā viņa tur Lieldienās krāso olas, kā viņa tur iet uz tirgu, pērk kauliņus, gaļiņu, un kā viņa tur viņu baro, un tādā garā. Viņai bija tāds liels suns, kā viņi pastaigājas. Vidusskolā man stāstīja, skolotāja mums runāja visu laiku par saviem kaķiem, neskaitāmajiem, visu izstāstīja, par zivtiņām visādām, un augstskolā man atkal bija skolotāja, kas runā par kaķiem. Nu viņas visas bija ļoti pozitīvas, un tādas, nu, tiešām jauki cilvēki, jā, bet tas, kas attiecas uz to profesionālo, nu jā, mums bija tāds, īstenībā, robs. Nu nebija tā, ka vispār neko nedarījām, nu, bet vienmēr tā tēma aizplūda kaut kur citur, tur tālāk, tur kur nevajadzētu, un latviski. Tas ir par vispārīgajiem, jā. Vairāk tā , ka man liekas, nekas mums nebija.
L. Mmm
S. Kaut kāda sociālā mācība, vai kaut kas tāds bija, ee, sabiedriskā mā…, vai kaut kas tāds, nu tā kā uz psiholoģijas pusi, bija interesanti priekšmeti, tas bija tā.
L. Eee, kādi varbūt pasākumi, koncerti un attiecības ar kursu?
S. Eee, pasākumi bija tā, ka mums, kā specialitātē bija jāveido visu laiku kaut kādi stāstījumi par komponistiem, jubilāriem, starpbrīdī, parasti tās bija trešdienas, 12.40. Man tas šausmīgi nepatika, jo tev pretī sēž visi tavi skolasbiedri, kuriem, nu galīgi negribās klausīties tagad kaut ko par nopietnu, par kaut kādiem komponistiem. It kā tu mēģini kaut kā to stāstījumu atdzīvināt ar , ar, šitiem te, ar muzikāliem piemēriem, ja, nu, bet tik un tā tu lasi tādu, nu nopietnu lekciju, tu esi vienkārši vēl vienā mūzikas literatūrā. Viņiem nepatika, un arī es pati jutos ne tik ērti, ja, ka man ir viņiem kaut kas jāstāsta, vai jārāda, nu it kā tu centies visu interesanti pasniegt, bet, nu tādas, nu tik un tā neuztvēra to. Bet, kas attiecās uz neformāliem pasākumiem, tad, mums vienmēr Valentīndiena bija, aktīvāka un atraktīvāka. Mums arī bija dāvanas slepenajiem draudziņiem, bet arī bija tai pat laikā aptaujas anonīmas, kad tu aizpildi anketu, nezinu, mīļākais, foršākais, tur cilvēks vai skolotājs, vai foršākais audzēknis, zin’ tādi klasiskie kritēriji, bija arī tādi nestandarta, kā, foršākās zeķes, vai tur kaut kas tāds, nu tādi nestandarta. Un tad vienmēr mums bija tās stafetes, atrakcijas, ko mēs veidojām Valentīndienā garajā starpbrīdī, arī tur. Nu, visādas tur dejas uz avīzēm arī tur, ka saloki avīzi, nu tādi, visādi uzdevumi. Eee, jo mums īstenībā bija tā nu diezgan, ka puišu un meiteņu attiecības bija, nu diezgan līdzsvarā, varēja izveidot visas tās stafetes, kas ir viens pret viens. Visādas, nu tur nezinu, cimdi, dūraiņi, rokās un jāaizpogā krekls vai tur, nu visādi tādi. Gan skolotājus iesaistījām, gan audzēkņus. Jaungadā mēs vienmēr rīkojām karnevālu, atraktīvu. Katram kursam bija savs priekšnesums, un tad mēs organizējām vēl visādas aktivitātes un spēles, iesaistot arī pedagogus, nu tas tā tiešām jautri bija, jā. Protams, balles pēc visiem pasākumiem, kad riktīgi var izdejoties, dejoja puiši ar meitenēm pāros, un tā, vienmēr nu bij’ tā, es atceros lielākais dejotājs manā bija Toms Lipskis, un viņš vienmēr visas meitenes izdancināja, nu cik nu mums tur sanāca, saskanēja visiem vai nesaskanēja, bet nu vienmēr visas meitenes ar viņu izdancojās. Nu tiešām pozitīvas tādas atmiņas, foršas, jā.
L. Kādas bija jūsu attiecības ar kursabiedriem?
S. Par kursabiedriem, aa, mūsu kurss bija diezgan draudzīgs, mēs bijām jau no pirmā septembra, jau no paša pirmā kursa mēs bijām tāda šūniņa, kas staigā uz priekšu, visur, čupojās kopā. Mums nebija kafejnīcas skolā, mēs gājām pusdienas pirkt uz universālveikalu. Mēs visi gājām čupā, cik tur tie padsmit cilvēki, uz priekšu, atpakaļ vēl kaut kur, vēl kaut kur. Gājām uz stundām arī, visi reizē, nebija tā, ka atnāk viens, otrs, trešais, ceturtais, nu katrs pēc savām iespējām, nē, mēs visi nosēdējām foajē, un tad stiepāmies tāds bars viss reizē uz stundu. Un mums īstenībā ļoti patika sēdēt foajē, mēs sēdējām visu laiku, nu, tur, kur tās kāpnītes ir, kad iet lejā uz gaiteni, sēdējām uz tām trubām un pretī, tur, kur tagad Ivanovs stāv uz tā postamenta. Tā bija tāda mūsu iemīļota vieta, ziemā tur bija ļoti silti, varēja sasildīties uz radiatoriem, mēs tur dzīvojām principā, kad pārējie, vecākie kursi, no pirmā kursa sākot, visi vecākie kursi sēdēja solos, tad mēs ieņēmām to vietu, un tad mēs tā arī okupējām un visu laiku sēdējām. Protams tiem, kas gāja garām, tiem bija neērti, kā vienmēr, zina, ka tevi tur tagad apspriež, nopēta no galvas līdz lejai, bet, nu mums bija tāda iemīļota vieta. Un mums pēc tam, nu, mums bija arī kursabiedrs Zvirbulis Artūrs, kurš pēc pirmā kursa izlidoja ārā, sakarā ar nesekmību, tas bija tāds traks puisi, kurš vienmēr cēla paniku gaisā. Un pēc otrā, trešā kursa aizgāja vēl viens puisis prom, bet pievienojās mums divas meitenes no vecākā kursa, kuras bija paņēmušas akadēmisko gadu. Tad mums bišķiņ tā kā sašķobījās tās attiecības, mēs vairs nebijām visi tiem paši, bet, nu katrs, zini jau pieaudzis, nobriedis, patstāvīgs, katrs zina ko viņam vajag, ko nevajag, un tad sākās tur kaut kādas rīvēšanās, ķīvēšanās, bet, nu, beigās mēs bijām tik un tā draudzīgs, foršs kurss, vienmēr ar priekšnesumiem, pasākumiem, kas visos žetonniekos un pēdējajos zvanos visi kopā veidojām priekšnesumus. Un savā žetonu vakarā mēs uzvedām operu, kurā bija dažādu pasaku mikslis, mikss tāds. Bija princeses, vilki, sniegbaltītes, Sarkangalvīte, ee, kas tur vēl, nu visādi šitie, dīvainie personāži. Galveno lomu atveidoja Lukade un Oluprs, mums bija mīlas stāsts, mīlas pāris, bija arī feja, no Titānika mums tur vis kaut ko tur darīja. Nu bija arī ar citām dziesmām, bija arī saviem komponētajiem darbiem bija mums tā opera. Un mums tā opera tika uzvesta arī otru reizi, pirmajā aprīlī, tad, kad direktoram Sergejam Sergejevam dzimšanas diena bija, jo viņš uz mūsu žetonu vakaru netika, un tad, par godu viņām, mēs uzvedām to operu vēlreiz. Bija gan jau, ka, noteikti, labāks variants, zini, kad tu uzved, tu jau redzi, kas aizgāja, kas neaizgāja, kas labāks, kas sliktāks, nu jā, tas bija tāds. Un izlaidumā arī mēs līdz pašam rītam nosvinējāmies, bija tiešām, nu, pozitīvs laiks, jā. Un es agrāk nesapratu arī, ka skolotāja teica: “atceries, mūzikas vidusskolas laiks ir pats labākais”. Tad, kad tu mācies vidusskolā, tev liekas, nu, kas tad tur ir, ja? Ir un ir. Bet patiesībā, tas patiešām ir labākais laiks, un arī mācību ziņā tas ir pamatīgākais, tad, kad tu visvairāk zināšanas spēj iegūt, jā. Nu, jā, es jau teicu arī, ka man bija mīnuss tāds, ka es braucu katru dienu mājās, tāpēc man, piemēram, iztrūka tas varbūt kaut kāds neformālais laika pavadī, laika pavadī, nu laika pavadīšana neformālā kopā ar savu kursu. Ja, kad viņi tur papildus kaut kādas citas atrakcijas veidoja, bet tik un tā mēs bijām draudzīgi.
L. Vai jūs apmeklējāt kolektīvus ārpus skolas?
S. Ārpus skolas, jā es piedalījos “Medicus ” korī. Dziedāju Medicus korī, jo to vadīja tajā brīdī, diriģēja skolotāja, kas brauca no Ludzas, diriģente, un tad viņa varēja mani paņemt arī mājās. Bet nekur mēs arī nebraucām, tajā laikā arī nebija tādi izbraucieni, festivāli, kaut kādi konkursi starptautiskie, pārsvarā viss, tepat, uz vietas. Tagad jau ir aktīvāka dzīve ārpus savas ierastās vides. Varbūt arī kaut kas bija, bet es neatceros, ka es būtu kaut kur braukusi. Nu, ar skolas kori, protams, tās “Baroka dienas” un tādi pasākumi, kaut kur uz Stirnieni aizbrauc vai vēl kaut kur, visādi citādi – nē. Arī citos kolektīvos es nepiedalījos, varbūt bija kaut kas, bet , nu, bet es, nu, varbūt arī bija kaut kādi kolektīvi, bet, nu, nebija tādi kā, nu varbūt arī bija, nezinu, “Vīteri”, “Skonai” - nebija, tagad ir, jā, kad tu vari aizpildīt to savu laiku ārpus.
L. Vai jūs uzturat sakarus ar skolu, kādu no pedagogiem vai kursabiedriem?
S. Ar pedagogiem – jā, nu tagad kā darbavietā, jā, tie, kas ir bijuši, jau varbūt kāds pensionējies, nu un dažkārt sanāk satikties kādā koncertā vai pasākumā, vai, kad atnāk kāds uz skolu, bet, nu, vispār tā ir tā ikdienas vide, kas mums ir skolā, jā. Ar kursabiedriem mums tas kontakts tā mazliet pačabēja, mēs te pirmajā gadā pēc absolvēšanas vēl satikāmies, ee, bet pārējos gados vairs nesavācāmies, katrs aizgāja uz savu pusi, mēs iestājāmies vairākas meitenes akadēmijā, daudzas atbira, daudzas aizgāja pēc pašu vēlēšanās, vai kaut kādu citu apstākļu dēļ, un, tad nu vairs īsti tā, un bija tā neērti komunicēt, tādēļ, ka, it kā , nu, kā tu tā uzmeti un aizgāji, ja. Un tāpēc arī vairs, nu, tas kontakts tā pazudis, viens tagad Anglijā, viens tur kaut kur Rēzeknē, katrs savā jomā. Nav tā, ka mēs visi tagad esam palikuši mūzikā, tāpēc arī varbūt tad būtu ciešāks kontakts, nu tā kaut kā, diemžēl ir pačabējusi tā komunikācija, saziņa.
L. Ko jūs gribētu novēlēt JIRMV pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?
S. Pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem es gribētu novēlēt saglabāt to savu identitāti, savu pozitīvismu. Nezaudēt to, kas mums ir individuāls, tas, ka mēs esam gana neatkarīgi, pozitīvi, draudzīgi, arī pēc skolas absolvēšanas skolotāji ar audzēkņiem ir kā kolēģi vairāk, nevis kā, nu, paliek tajā pašā līmenī, ja, ka viens ir skolotājs, viens – audzēknis, un, tad visi kļūst par kolēģiem. Nepazaudēt kaut kādu draudzīgumu, kas vienmēr ir bijis šajā skolā, un arī to, ka mēs tiešām esam tik atraktīvi savas kultūrvides attīstībā, ja, gan skola kā tāda, gan katrs atsevišķi, nu, laikam, ka tā!
L. Liels paldies par interviju!
