Sprudzāne - Dovgiallo
JIRMV/MVa-ID 24 Sprudzāne, Laura Intervija ar Ināru Dovgiallo
Laiks: 2014.gada. 11.jūnijs. Vieta: Pušmucovas tautas nams, ”Tautas nams” Pušmucovas pagasts, Ciblas novads.
L.S. Labdien! Mani sauc Laura Sprudzāne. Gatavojoties kulturoloģijas eksāmenam Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, viens no eksāmena uzdevumiem ir intervija ar Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolventu, par atmiņām laikā, kad absolvents ir mācījies JIRMV. Un tātad, pastāstiet nedaudz par sevi.
I.D. Mani sauc Ināra Dovgiallo. Es esmu [pauze] Mērdzeniete, [pauze], kur lielāko dzīves daļu, savu dzīvi ir saistījusi ar mūziku. [smaida] [domā] Man ir ģimene [pauze], trīs bērni, divi dēli un meita. [smaida] [pauze] Strādāju es Pušmucovas pamatskolā, Mērdzenes tautas namā, Pušmucovas tautas namā un spēlēju ērģeles divās baznīcās – Pušmucovas un Stiglavas. Vadu kori, sieviešu kori „Austra”.[iesmejas]
L.S. Pastāstiet par laiku, kad mācījāties Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā? Kāpēc izdomājāt vispār mācīties šajā iestādē?
I.D. Mācības Rēzeknes mūzikas vidusskolā es uzsāku 1985. Gadā. Mhh, es izdomāju, laikam tāpēc, ka mūzika iepatikās jau no agras bērnības un tā kā tas mēdz kādreiz būt, ka bērni vēlas kaut ko, kaut ko tādu, nū, lai līdzinātos vai, vai, vai nu daudz, daudzas meitenes ir, man liekas, ar mikrofoniem mēģinājušas dziedāt un mikrofonu vietā pielāgojot, tur nezinu, lineālu, ķemmi vai kaut ko, [smaida] bet nu dažiem realizējas tas sapnis, dažiem nereal, nerealizējas, bet, bet kaut kā laimīgā kārtā man ir realizējies tas sapnis un, un pateicoties droši vien cilvēkiem, kas bija blakus, un, un, un visādām laimīgām sakritībām, ēēē, es kaut kā septītā, astotā klasē kaut kā sāku domāt par to, ka varētu varbūt arī izvēlēties profesiju saistītu ar mūziku. Nu un mums bija mūzikas skolotāja, jauka, sirsnīga, akordeona pasniedzēja Kārsavā - Veronika Lele. Viņa parocināja mācīties Kārsavā bērnu mūzikas skolā, nu tad, tad korī sāku dziedāt, tanī pašā sieviešu korī, un, un arī tā, tā forši likās tā kora dziedāšana, aizbraucu astoņdesmitpiektajā gadā pirmo reizi mūžā uz lielajiem Dziesmu svētkiem, man bija piecpadsmit gadi un, protams, emocijas bija burvīgas un pirmo reizi tur tas viss vilnis ar, ar to tādu aizliegto Gaismas pili, kad visi sauca Gaismas pili, Gaismas pili, mēs domājām, kas tad nu tas tāds tur ir, un, un tauta pieprasīja Haraldu Medni, lai viņš iet un un diriģē, un, un atkal pie varas vīri mēģināja noslāpēt un tā visa, tāda gaisotne arī tur tas plusiņš bija. Vēl Mērdzenē bija ļoti kolosāls akordeonists – Vladislavs Metlāns. Viņa dēli, manuprāt, arī mācījušies Rēzeknes mūzikas vidusskolā, lūk ,viņš brīnišķīgi spēlēja akordeonu un es domāju „ak, dievs! Kaut es tā mācētu spēlēt akordeonu tā kā viņš”. Viņš spēlēja arī ballītes, arī vadīja ā sieviešu vokālo ansambli, nu, lūk, un tā kaut kā pēc, pēc astotās klases beigšanas, es noriskēju un mūsu solfedžo skolotāja aizveda pirmo reizi ar manu, ām, mūzikas skolas klasesbiedreni Sandru Gribuli uz, uz Rēzekni, sava veida konsultācija tur bija pirms eksāmeniem, iestājeksāmeniem. [pauze] Un, un tad bija eksāmeni un, un, un tad kaut kā nu izdevās iekļūt [smaida] un, un tikt kordiriģēšanas nodaļā, tur es arī stājos, jo akordeona klases nebija un arī tagad, laikam, nav, nē Daugavpilī tagad laikam ir, bet Rēzeknē nav joprojām, lūk, bet nu varbūt, ka tā ir arī labāk [pauze], lūk tā nu ir tā. [smaida]
L.S. Kādi bija jūsu pedagogi Rēzeknes mūzikas vidusskolā?
I.D. Mūzikas vidusskolā specialitāti mācīja viens īpašs cilvēks, kurš jau ir mūžībā, viņš bija mūzikas vidusskolas direktors – Eduards Belasovs. Ā, nu saskarē ar, ar audzēkņiem viņš bija nu ļoti dažāds jāsaka [smaida], bet kā ā diriģēšanas pasniedzējs un kā cilvēku attiecībās mūsu stundās, es varu teikt vislabākos vārdus un, un, un ļoti taktisks un, un, un iejūtīgs un saprotošs un, un, un arī gudrs, tā, ka, lūk. Mhh, vokālo, em, dziedāšanu mācīja mani divas skolotājas sākumā skolotāja Kondraņicka pēc tam Antoņina Mežinska, lūk. [pauze] Em, solfedžo bija ļoti stingrs pasniedzējs Ivkovičs, em, pie kura bija diezgan grūti dabūt labas atzīmes, bet nu viņš, viņš cīnījās, lai mēs iemācītos un, un būtu derīgi dzīvei un, un tur bija nu tādas stundas, no kurām bija bail. [smejas] bet nu, bet nu, ē, klavieres man arī mainījās klavieru pasniedzēji, ē, bet, bet vislabākos vārdus varu tikt par skolotāju Tuļinsku. Viņa man lielāko, ē, to klavieru, ē, spēles posmiņu mācīja, pirms tam bija Nellija Sarkane, viņas vīrs, em, viņi tur mainījās kaut kā. Nu un audzinātāja mūsu kursam bija Valda Čakša [smaida], kura bija super audzinātāja, super cilvēks un, un vispār, nu arī jāsaka viņa, viņas loma mūsu nu visu personību veidošanā bija noteikti nenoliedzami, tā, ka, mhh, gan, gan dažādi sarīkojumi, pasākumi, tur bija, nu kursa vakari, pārgājieni, braucieni kaut kur, ekskursijas, tā ka ar audzinātāju mēs daudz ko sadarījām. Viņa bija mūsu ļoti labs atbalsts mācībās, visādās nu saviesīgajās visādās lietās un, un arī, protams, arī, arī, arī attiecībās ar klasesbiedriem, skolotājiem, viņa mums palīdzēja tikt vis kaut kur, vis kaut kam pāri.
L.S. Kādas jums vispār bija attiecības gan ar pasniedzējiem, gan ar skolasbiedriem un kursabiedriem? Varbūt atceraties kaut kādus interesantus notikumus?
I.D. Notikumi ir bijuši visādi interesanti. Visādi, tas laiks jāsaka bija viens no jaukākajiem, protams, manā dzīvē. Tā bija, tie bija septiņpadsmit, astoņpadsmit gadi kā jau, kā jau, kā jau un visu mācību laiku es nodzīvoju kopā ar piecām meitenēm kopmītnēs. Tas bija tas laiks, kad vēl mūzikas vidusskolai bija kopmītnes. Pāri ceļam tā divstāvu māja, lūk, un kā mēs sākām no pirmās dienas tur dzīvot, tā mēs līdz pašam izlaidumam tur arī nodzīvojām, tikai istabiņas mainījās. [pauze] Un tad, kad mēs dzīvojām kopmītnēs bija visādi interesanti atgadījumi, jautri kopmītnēs. Visādi interesanti atgadījumi kursā arī. Em, nu kā jau starp stundām bija logi visādi, brīvās stundas, tad mēs, em, gājām uz kopmītnēm vai nu mācījāmies, vai vienkārši dziedājām, vai vienkārši tusējām un mēs saucāmies koju meitenes, nu koju meitenes, labi. Nu tad būtu tā viens. Am, ļoti atceros spilgti pirmo iesvētīšanu mūsu kopmītnēs. Ē, vecāko kursu puiši izdomāja tur mūs, mūs, mūs pakvēpināt, bet mēs iedomājāmies, ka kaut kas no malas tur pie mums lien. [smaida] Viņi tur kaut kādas šķembes dedzināja, kaut kādus dūmus laida [smejas], sākumā mēs bijām pārbijušās, bet pēc tam viss beidzās ar ļoti jauku ballīti tur pat, tajā mazajā kolidoriņa. Lūk, un tad tas viss bija nonācis ausīs vadībai un nākošajā dienā mūs sauca pie direktora un skaidrojāmies, kas tad tur notici un kā tur un kas pa kam, bet viss beidzās laimīgi. Lūk, tad mūs vēl reizēm sauca par kaķu kursu vai kā tur tas bija, jo viens no, mhh, arī vecākā kursa puišiem atnesa nu paklīdušu, noklīdušu kaķēnu un mēs, protams, visas mīlēdamas to kaķēnu, viena pa rokām, otra pa rokām un, un tas izrādījās kaķēns ar kaut kādu tur infekciju bija mums iekodis [smejas] un tad mēs rindiņā slimojām, gulējām [smejas] savā istabiņā, nevarējām iet uz skolu, lūk, un, un, un tāda popeja bija vēl tur. Nu, nezinu kas vēl tur tāds bija, kādi interesanti atgadījumi bija. Nu jā. [nopūšas]
L.S. Varbūt atmiņā ir palikuši kādi skolas pasākumi vai tradīcijas?
I.D. Nu, tādi ļoti jauki pasākumi bija tieši tā iesvētīšanas ballīte pirmā kursa. Gan mūs pašus iesvētīja, gan, gan, gan, atbilstoši, otrā, trešā, nu tā, tā mācoties arī jautri pasākumi vienmēr bija. Em, tad, tad bija kaut kādas „muzikālās bankas” vai kaut kas tāds vai, vai, vai kaut kāds „brīnumu rats”, kaut kādas spēles bija organizētas, kur, es atceros, ka bija audzēkņu galdiņš, bija pedagogu galdiņš, tur vajadzēja minēt vai „uzmini melodiju”, kaut kas tam līdzīgs, tad nu tur sacentāmies. Lūk, em, tad es vēl neatceros, kas tur bija tāds, ka, ka puiši bija pārģērbušies par meitenēm, arī tas bija ļoti jauks pasākums, nu nezinu varbūt kaut kāda [pauze] uz 8.martu apsveikums puišu tas bija, nezinu. Skolas zālē bija, bija koncerts, kur viņi bija frizūras sataisījuši meiteņu, un, un, un, un lūpiņas un krellītes un viss tas bija, tas bija kurss, kurā mācījās tagadējais Viļakas mūzikas skolas direktors.[pauze] Lūk, un, un, un viņi tur bija tādi atraktīvi puiši, tādi seši, kuri varēja vis kaut ko atļauties, tādu netradicionālu. Lūk, tā. Nu nezinu, ko vēl.
L.S. Cik audzēkņu bija jūsu kursā? Un kurš(i) no kursabiedriem jums ir vislabāk palicis atmiņās un ir izveidojušās ciešākas saites?
I.D. Nu ciešākās saites ir palikušas šobrīd ar Aiju Cīruli. Em, nu, mēs abas drusciņ tādas dullas, [smejas] abām patīk dziedāt, spēlēt pie klavierēm, muzicēt un, un mēs varējām gan pie viņas mājās, gan arī pie mums istabiņā nospēlēt un nodziedāt visu nakti, un arī tagad reizēm, kad satiekamies to mēs arī daram. Ir akordeons vai klavieres un, un, un tas tā, lūk, em, tātad ar Aiju joprojām mēs uzturam ciešus kontaktus. Un pagājušā vasarā bijām uz tādu, em, tikšanos, sarīkojām pie viņas mājā, un laikam viņa ir tāds nu ļoti sirsnīgs, dvēselisks cilvēks un tā. Lūk, un, nū, arī, protams, ar tām meitenēm, kuras, kuras, ar kurām mēs bijām diendienā blakus, no kopmītņu meitenēm. Tos gadus mēs tā ļoti draudzīgi ar to pašu Sandru Gribuli no Kārsavas, ar, ar Ingūnu Baugu no Gulbenes bija, tagad Rīgā, Ērika Jersinska no Balviem un Ruta Tuļinka. Tā lūk, ar šīm te meitenēm ļoti draudzīgas bijām. Iznāk viena pūtēju meitene un, un četras diriģentes un mēs tā piecinieks bijām lielisks. [smejas] Būtībā jauks laiks, jā. Un tā. Protams, arī puiši piebiedrojās mums Edgars Kārklinieks, em, biežs viesis bija mūsu sadziedāšanā, no, no pūtējiem bija divi puiši no Balviem Ilgonis Mednis un Aigars Zālītis. Lūk, tā ka dažādas tās kompānijas bija un veidojās, bet nu. Jā un, un, un arī Solvita ar Haraldu arī, tad viņi vēl bija tikai kursabiedri, jā. Lūk, bet nu arī palaikam piebiedrojās.[pauze] Ārpus stundu dzīve arī karstu, karstu vilni [smejas] brīžiem uzjundīja. Lūk.
L.S. Kādas bija jūsu attiecības tieši ar jūsu pedagogiem? Vai tikāt rāta vai arī tieši otrādāk slavēta?
I.D. Īstenībā pedagogi visu cieņu un, un visu paldies viņiem, jo nu, pirmkārt, jau aizejot no no pamatskolas, em, gan mani, gan arī manus kursabiedrus pārsteidza tā tāda ē tolerantā attieksme, ē, jo viņi mūs uztvēra kā jau pieaugušus cilvēkus. Te mēs vēl bijām bērni, droši varbūt arī tev tāpat ir bijis, jā jo, jo te mēs bērni un, un, un tur mēs aizejam un uzrunā uz jūs. Ar tādu ar, ar, ar cieņu, ar sapratni, ar, ar tādu kā līdzīgs ar līdzīgu un tanī pašā laikā, protams, ja mēs kaut ko neizdarījām, protams mēs, mēs tikām sarāti, jā. Bet tā sarāšana bija tāda pamācoša un ar virzību, lai nākošreiz būtu labāk. Ja, jo gadījās visādi, gadījās, es atceros, mēs visu nakti nobalējām Jāņus un nākošajā dienā, 25.jūnijā bija eksāmens. Nu, un īstenībā mēs centāmies. Tie pasniedzēji bija tik cilvēciski un labvēlīgi pret mums, ka mēs pēc tam, atbilstoši centāmies viņus neiegāst, lai mēs varētu godam nokārtot eksāmenus vai kas mums tur nu bija uzticēts, lai pēc tam viss būtu kārtībā. Tā, ka īstenībā ļoti, ļoti mums bija paveicies ar pasniedzējiem, saku, nu un arī ar tiem , kuri mani īstenībā nemācīja, bet nu tā pati Rota Salmiņa, am, Antoņina Melaševica viņas bija kā mammas mums tur un, un ja bija kāds jautājums griezāmies pie viņām, viņas tā vienmēr palīdzējā un uzklausīja, un deva padomu un, un īstenība, jā, jauki pasniedzēji Rēzeknē bija un ceru arī ir. [smaida] Lūk, tā ka vislabākie vārdi par pasniedzējiem jāsaka.
L.S. Kā jums vispār gāja mācību procesā? Viegli padevās vai vajadzēja pacensties?
I.D. Nu es, īstenībā centos, centos, centos. Neteikšu, ka viegli. Mūzikā jābūt īstenība, nē nu var gadīties, ka ir absolūti brīnumbērns, ka viegli ietās, bet nu jeb kurās gadījumā pat lieli komponisti ir teikuši, ka tikai 1% talanta vajadzīgs, bet 99% darba. Tā, ka daudz arī tika muzicēs un darīts. Em, nu teicu, ar solfedžo es īstenībā nebiju ļoti draudzīga, bet tas es apzinājos, tāpat kā jeb kurās priekšmetā, ja tu esi, tu esi, esi kaut ko ielaidis un kādu laiku, piemēram, mūzikas skolā tā apgaismība, ka tu gribi mācīties mūziku un nāc jau kaut kur ceturtajā, piektajā klasē un ja tu tos iepriekšējos esi drusku nobumbulējis vai tur kā tur bija, nu, protams, tev ir robi kaut kādi. Un tad, kad tu atnāc un, un tev tur jau viss tā kārtīgi jāzina, tad, protams, pirmos gadus, em, gāja visādi solfedžo, bet nu, bet nu pēc tam kaut kā tā drusciņ jau iegājās sliedēs, bet ar pamatīgu darbu jāsaka kā ir. Diriģēšanā tā godprātīgi un, un tā centos regulāri daudz maz mācīties un, un diriģēšanu arī nokārtoju es uz to augstāko vērtējumu gan eksāmenu, gan arī atestātā. Nu tā diriģēšanu un tur bija viss kārtībā. Nu, klavierēs, klavierēs tur arī visādi gāja, pa brīdim noslinko, tad nu ir, bet man liekas, ka trijnieka man nekad, bija piecu baļļu sistēma, nu un trijnieka man nekad nebija klavierēs, bet četrinieki, em, četrinieki un piecinieki man bija. Trijniekus es laikam solfedžo tā vairāk nopelnīju.[smaida] jā, un tā tur mums bija tāds kolorīts viens pasniedzējs, em, harmonijā un kas tā bija mūzikas analīze laikam vai kaut kas tāds. Em, lūk, un vēl bija vācu valodā viena kolorīta skolotāja. Es varu tā izstāstīt, kā mēs, nu nezinu, mūsu laikā bija tā, ka mēs gaidām 15 minūtes, ja pasniedzēja nav, tad var iet projām, nu tāds bija likums nerakstīts, droši vien arī tagad tā ir, nezinu. [smaida] Vai tas bija pieklājības likums vai, vai tā bija kaut kur iestrādāts kaut kādā protokolā, nu un kā jau tā skola ir interesantā izliekumā, mēs jau skatamies pulkstenī, skatamies pulkstenī jau tuvojas tās 15 minūtes, pēkšņi mēs redzam, ka tur, pa to kalniņu iet tas pasniedzējs, bet tūlīt jau būs 15 minūtes pagājušas, a to stundu negribas [smejas], tad mēs pa to centrālo eju, kas tu, tur pa iekšā, mēs projām pa to lielo kalnu uz leju, projām no stundas, tā , ka kaut kādas divas reizes mēs tā sadarījām, bet, nū, nu kā, ja mēs ietu projām un satiktu, tā stunda notiktu, redz tādi interesanti atgadījumi. Tā lūk.
L.S. Vai jums vispār patika šis laiks, kad mācījāties Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā?
I.D. Jā, patika ļoti. Es ļoti izbaudīju un, un ļoti gribētu atpakaļ atgriezt to laiku, jo tas patiesi bija ļoti jauks. Ļoti, ļoti, ļoti jauks.
L.S. Un atceroties gadiem atpakaļ, kā jūs vērtējat mūzikas vidusskolu un ieguldījumu, ko guvāt mācoties mūzikas vidusskolā.
I.D. Nu jāsaka, ka šī skola dara milzīgu darbu jauniešu veidošanā un audzināšanā. Ja tā pavēro apkārt, mhh, kaimiņu skolas, mūzikas skolas – Ludzas, Kārsavas, Zilupes, jā un vispār pa apkārti, pa laikam var, var, var sastapt cilvēkus, kuri mācījušies Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Lūk, un, un ja arī ir kādi, kas nestrādā profesijā, vienalga tā skola ir atstājusi noteikti, noteikti lielu zīmogu šo cilvēku dvēselēs un to tā nevar vienkārši nepamanīt, paiet un visu to laiku ko nomācījies, un šogad starp citu ir 25 gadi, kopš mūsu kurss pabeidza ē Rēzeknes mūzikas vidusskolu, tas bija 1989.gads, lūk, tā ka šogad jātaisa jubileja [smejas], jātaisa tikšanās. Lūk, ļoti daudz liekas pagājis, pat neticas, ka tik daudz pagājis, bet, bet daudzi pat izcili izsildītāji, gan, gan es ļoti priecājos par mūsu Ivetu Apkalni – Viļumu. Viņa arī tāda maza meitenīti skraidīja, mācījās klavieres tanī laikā, kad mēs mācījāmies mūzikas vidusskolā, tagad ar tādu lepnumu var skatīties, kā viņa muzicē pa pasauli un, un populāra un skaista un brīnišķīga, ar muzikālu gaumi. Tā, lūk, daudzi, daudzi cilvēki ir ieguvuši pamatus Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Un par to milzīgs paldies un lai viņiem vēl izdodas turpmāk arī audzināt jaunus muzikantus, mūziķus, skolotājus n lai viss izdodas arī skolotājiem, gan arī audzēkņiem. Lūk tādas ir tās atmiņas.[pauze] [smaida]
L.S. Paldies jums liels par interviju.
I.D. Lūdzu.
