Vasiļjeva - Bleive
JIRMV/MV-a EB 86 Vasiļjeva, Raina (2020). Intervija ar Elvīru Bleivi (dzim. 1949. g.) 21. maijā
Elvīra Bleive pašlaik ir 70 gadus veca, strādā Salnavas pamatskolā par mūzikas un vizuālās mākslas skolotāja.
JIRMV viņa iestājusies 1965.gadā, beigusi 1969. g. Saruna notiek Salnavā, viņas mājās.
R.V.: Kas stimulēja pievērsties mācībām mūzikas vidusskolā?
E.B.: Ļoti patika mūzika, ļoti patika dziedāšana. Ļoti! Padevās arī.
R.V.: Kad mācījāties JIRMV? Kādā nodaļā apguvāt izraudzīto specialitāti?
E.B.: Par cik es bērnu mūzikas skolā.. nebija iespēju man mācīties, nekā tāda Kārsavas nebija. Mums nebija tādu transportu no Salnavas. Tad es ar savu dziesmu bagāžu gāju. pa taisno uz Rēzekni stāties iekšā. Un... es pat nezināju, kas ir solfedžo. Nezināju. Nu bet aizgāju iestāties, un tur vajadzēja izvēlēties vienalga kādu dziesmu un nodziedāt. Un es tur nodziedāju vairākas. Un tad viņi pēc tā izsprieda, ka man ir noturīga balss un ka es varu varbūt arī apgūt gada laikā to solfedžo, nu un pieņēma mani. Tā nu, protams, pieņēma mani uz kordiriģentiem
R.V.: Kas bija jūsu specialitātes pedagogs?
E.B.: Brīnišķīga skolotāja Antoņina Mežinska.
R.V.: Pie kādiem pedagogiem mācījāties mūzikas teorētiskos priekšmetus, obligātās klavieres. Bija arī papildspecialitāte?
E.B.: Šo to gadu laikā esmu piemirsusi, bet es ļoti labi atceros Uldi Balodi, “Ezerzemes” kora diriģentu, mēs visi dziedājām korī viņa vadībā. Viņa sieva Zaiga Balode bija tā, kas man mācīja obligātās klavieres. Vijoles skolotāju es esmu aizmirsusi. Tas bija tas obligātais priekšmets, kas ne visai padevās (smejas) un arī tajā brīdī likās, ka ļoti smags. Savas vijoles nebij. Ļoti patika mūzikas teorijas skolotājs Fiskovičs, ārkārtīgi patika. Viņš brīnišķīgi spēlēja saksofonu. Un pēdējā kursā mani uzaicināja savā grupā. Viņam bija grupa, kur viņš spēlēja. Uzaicināja mani savā grupā dziedāt. Un tā es arī, pateicoties viņam, sapelnīju sev izlaidumam naudiņu. Viņš bija tāds ārkārtīgi iejūtīgs skolotājs, viņš redzēja, ka man tie apstākļi ir tādi pasmagi, nu un viņš man tad tādā veidā tad arī piedāvāja padarboties.
R.V.: Kādos kolektīvos darbojāties mūzikas vidusskolā un ārpus tās? Kādi skolas audzēkņi, pedagoģi bija kopā ar jums šajos kolektīvos?
E.B.: Nu ikdienā bija stundas, tā ka mums ļoti daudz tā ārpusē nebija iespējams darboties, jo bija visi vidusskolas priekšmeti, bija jāmācās viņi, jāgatavojas, ieskaitot literatūras un visu pārējo. Pēc tam, pēc stundām bija konkrēts saraksts pa stundiņām, kad varēja izmantot klavieres, pēc saraksta varēja tikt klāt, un arī to solfedžo man bija jāpaspēj apgūt to, ko es nezināju, kas tas tāds ira. Ļoti daudz vajadzēja.
Nu koris “Ezerzeme” mums bija noteikti obligāts, mēs gājām uz Rēzeknes Kultūras namu, tur mēs dziedājām Ulda Baloža vadībā, un koris bija arī mūzikas vidusskolā, kur darbojos. Ā, un tad vēlākos kursos vēl darbojos pie skolotājas Emīlijas Slišānes, viņai bija Medicīnas darbinieku koris, sieviešu koris. Un tur bišķīt, ka bij vecākos kursos, tad jau braukājām uz dziesmu svētkiem, nu tad ar Medicīnas kori sieviešu vēl pie Ausmas Derkevicas padziedājām Rīgā, sieviešu korī. Nu, tad tur vēl bija tādas iespējas. Daugavpilī pie Staņislava Broka padziedājām. Bet tas bija tā – ne jau regulāri.
R.V.: Kādi kopējie skolas pasākumi notika tajā laikā un kādas radošas iespējas bija mācību laikā?
E.B.: Tas man tā palicis stipri prātā ir. Ļoti skaisti mēs svinējām Jauno gadu. Karnevāls mums bij, karnevāls bij vienreizējs. Ar maskām, ar dāvanām, kuras sūtīja viens otram. Nu nezinu kā ir tagad, bet tad bija ļoti... Gatavojāmies, paši gatavojām dāvanas. Bet kā, piemēram, Lieldienas tajos laikos nedrīkstēja svinēt, Ziemassvētkus nevarēja svinēt. Tie bija padomju laiki. Jaunais gads tikai bija tādi lieli svētki. Ā, nevaru noliegt! Bija labi vai slikti, bija grūti vai viegli – neviens neskatījās, bet 7. novembra gājienā bija jāiet un jārotā gājiens, un puiši spēlēja – līst lietus vai krīt sniegs, un trubās ūdens pilns bija, un buļ-buļ-buļ, bet mums bija jāiet pa pilsētu obligāti. Tas bija Oktobra revolūcijas gadadienas svētki. Noteikti. 1. maija svētki tikpat svarīgi. Tie bija padomju laiku svētki, kuros nekā nevarēja atteikties. Tur pilnīgi pat pārbaudīja, vai tu esi, vai nē. Nu tas arī līdz ar to uzsita tādu ne visai lielu patiku. Gājām, tā teikt, spiestā kārtā.
R.V.: Kādi pedagogi visspilgtāk palikuši atmiņā?
E.B. Skolotājs Uldis Balodis, skolas direktors Belasovs, ...ļoti. Ē..., tad mana mīļā specialitātes skolotāja Antoņina Mežinska, ārkārtīgi mīļa un saprotoša. Solfedžo skolotājai uzvārdu esmu aizmirsusi. Tā man ļoti patika. Daudz pastāstījā, kā ...es nesapratu, kā var pierakstīt skaņu, viņa bija..., nu, visus pamatus man iemācīja viena gada laikā. Ļoti patika sava literatūras skolotāja Ļihotkina, ...nu nav, nav starp dzīvajiem. Bet viņa bija tā, kas ļoti daudz man dzīvē palīdzēja un stāstīja, un atbalstīja, un tā bij tā arī, kas mani uzmeklēja pēc skolas.
R.V. Kādi vispārizglītojošo mācību priekšmetu skolotāji skolā strādāja laikā, kad mācījāties jūs? Raksturojiet arī viņus!
E.B.: Vispārizglītojošie priekšmeti? (iesmejas) Pirmajos kursos divos visi vidusskolas priekšmeti skolā bija. I literatūra, i matemātika, i krievu valoda, i vācu valoda. Praktiski gandrīz visi. Nu varbūt bioloģija nebija, tur teiksim tā. Es to neatceros. Vēsture obligāta bija, jā.
R.V.: Varbūt atceraties arī, kas šos priekšmetus mācīja?
E.B.: Oj, to es neatceros, vot literatūras skolotāju atceros Ļihotkinu, tāpēc, ka viņa ļoti bija tāds…, patika viņai analizēt mākslas darbus un gleznas viņai patika analizēt. Un tas man ārkārtīgi patika, un viņa stāstīja ārkārtīgi daudz par dažādiem krievu rakstniekiem un tad arī par māksliniekiem. Un tad analizēja gleznas – kāpēc tur kompozīcijas tāda, šāda, nu ļoti patika tajā ziņā. A tā pārējie tur tā palikuši... (smejas). Man viņi labi padevās, es tā pārāk neiespringu
R.V.: Varbūt jūsu laikā pedagogiem vai audzēkņiem bija dotas iesaukas? Kādas un kāpēc?
E.B.: Audzēkņiem un pedagogiem? Nevienam pedagogam neatceros iesauku. Laikam nebijām mēs tādi ļauni (iesmejas). Nē, neatceros, nevienam nebija iesauku, es nevienu iesauku neatceros.
R.V.: Audzēkņiem arī?
E.B.: Nu varbūt audzēkņiem savā starpā, bet nebij tā izteikti spilgti, nebija. Mēs kaut kā diezgan draudzīgi dzīvojām savā starpā. Bet diezgan nabadzīgi bijām, godīgi pateikšu, citi vairāk, man, piemēram, pavisam, par cik mēs bijām daudzbērnu ģimene, es pati vecākā, tālāk aizgājusi pati pirmā. Pārējie brāļi un māsas palikuši mājās. Nu un nebija liekas kapeikas pat. Tā, ka...
R.V.: Ir kādas skolas tradīcijas, kas palikušas atmiņā, un cik aktīvs bija jūsu kurss to veidošanā?
E.B.: Mēs bijām 16 – astoņi puiki un astoņas meitenes. Ārkārtīgi draudzīgi bijām. Bastojām simtprocentīgi visi kopā, i neviens neatzināmies. (smejamies). Vienmēr. Un tad bija tā, ka mūs visus nolika rindā pie skolas direktora, un viņš stāv, un viņš nekā nevar padarīt. Ja kāds viens vainīgais, viņu var notiesāt, a visu kursu ta nevar! (iesmejas) Viņs tad mums ar pirkstu tā pakratīja, un, un viena tāda lieta bija ļoti, kur mēs, meitenes, bijām pretī, un arī puiši. Es pat puišiem, nezinu, viņiem arī bij, jo nu mums gribēja uztaisīt sporta paraugdemonstrējumus. Un praktiski meitenēm vajadzēja paraugdemonstrējumus uz baļķa kāpt un rādīt. Un mums tur nu citi varēja, a citi varbūt nebija ar tām figūrām, tik stipri fizkultūrā, tā teiksim, trenēti, lai varētu ieskaiti tā publiski rādīt. Un mēs bijām visi sabastojušies, kā, ...nuuu, sadusmojušies. Fizkultūras skolotājs bija Gribusts, mums tāds bij. Un, un viņš – nē, būs pubiska ieskaite un viss. Ak, šitā, mums publiska ieskaite. Mēs tā visu darām un vēl mums publisku ieskaiti. Un mums bija tāda Janīna Borisova. Viņa tāda apaļa, maza kā bumbiņa: “Nu kā es varu uzkāpt uz tā baļķa?”(ar žēlu noskaņu). Un mēs tik draudzīgi visi sešpadsmit neaizgājām. Viņi atnāca visi tā komisija, un mūsu neviena nav! (smejamies) Un nekā neizdarīja. Mēs draudzīgi nobastojām. Draudzīgi svinējām Līgo svētkus, jo viņus nesvinēja tad arī. Bet, par cik Adamovas ezers no Rēzeknes nav tālu, kājām aizgājām. Nojāņojām visu nakti ezera krastā, otrā rītā gājām eksāmenu kārtot. Bij tā, forši bij. Draudzīgi dzīvojām.
R.V.: Vai varbūt bija vēl kādas audzēkņu nerātnības jūsu laikā skolā?
E.B.: Mmmm... Jā. Ja runā, tā jau vairs nav nerātnība varbūt, bet es nekad neaizmirsīšu, kā mēs plēsām linus. Ē... bijām solhozā vai kolhozā, es pat neatceros, uz kuru pusi mēs tur bijām aizsūtīti viss kurss. Un vienā pamestā lauku mājā mums atļāva dzīvot, gulējām uz grīdas sienā visi, paši gatavojām vakariņas, brokastis un pusdienas arī, kā pratām, sataisījām līdzi. Mums produktus atveda. Bij jātaisa viss pašiem, jākurina, jāgatavo. Un.. (nopūta) Es nekad neaizmirsīšu... Mums parādīja tās tantes, kā pareizi plēst linus. Un mums visiem tecēja asinis no mazajiem pirkstiņiem uz rokām, jo... to šķipsnu jāapgriež ap roku un ar šito jārauj. Un te mums, vot, tecēja, un nebij tādu darba cimdu. Pat iedomāties nevarējām, ka mēs varētu to ar cimdiem strādāt. Mēs bijām nošķīduši, rētainas rokas. Un tādā veidā mēs plēsām viņus, raudādami. I mums bij jānoplēš tie lini... Nu, vot. Gatavojām ēst. Mēs bijām tā nostrādājušies, ka nekādas nerātnības nebij prātā. Sāpēja rokas. Nu tā bij. Jāstrādā bij solhozā. Kam tu varēji pažēloties, muzikants, ka tev jāplēš ar plikām rokām lini un ka tev šķīst asinis pa pirkstiem, jēliem. Tu nevarēji nevienam neko pateikt. Tev bij jādara. Nav tā, kā tagad – cilvēktiesības. Neviens pat neiedomājās, ka tā varētu tā teikt, ka neiešu. (pauze). Tad citā gadā braucām akmeņus lasīt. Bet uzreiz varu pateikt – tādu darbu cimdu tad nedeva mums. Es domāju, varbūt ar darba cimdien būtu bijis ērtāk, tagad tā domāju. Nu pa senču metodei vajadzēja
R.V.: Varbūt bija arī kādas tradīcijas radošajos kolektīvos, kuros darbojāties?
E.B.: Tradīcijas ir tas, ko regulāri atkārto gadu gadā. Nu no tām tautiskajām tradīcijām, kas ir tagad, ja, tam vispār nepievērsa uzmanību. Nekādu. Kas bij – visi tie padomju svētki bij. Tās bij tās tradīcijas, kurās mums vajadzēja būt un gatavoties, jā. Tādu tautiskos, kā tagad ar tautasdziesmām… (iesmejas)
R.V.: Kā izveidojās jūsu dzīve pēc JIRMV beigšanas – mācības, darbs, vai bijāt pievērsusies kādai citai nodarbei?
E.B. Neesmu. Nu kā lai pasaka... Es visu mūžu esmu nostrādājusi par mūzikas skolotāju, i tagad strādāju vēl savā skoliņā, kuru es kādreiz beidzu (Salnavas pamatskolā). Tā man ir pirmā skola un tagad arī pēdējā skola. Bet mācīties es pēc mūzikas vidusskolas iestājos uzreiz konservatorijā, man deva norīkojumu, divām meitenēm bij norīkojums. Nē! Mums tikai diviem cilvēkiem bija norīkojums, tāds Koltovs Pēteris mums bija, un mums diviem deva. Ne katrs varēja. Kam nebija norīkojuma, to jau tur neņēma. Konkurss bija ļoti liels konservatorijā un es gāju uz izpildītājmāksliniekiem – uz diriģentiem. Uz vienu vietu bija desmit cilvēki. Bet tad jau tur gāja arī no Krievijas, no visurienes gāja. Nokārtoju visus eksāmenus un iestājos. Bet es nevarēju turpināt tāpēc mācīties, ka man vienkārši nebij līdzekļu pat par ko aizbraukt un pat to sesiju nodzīvot. Iestāties es iestājos, bet es viņu nepabeidzu. Mamma sāka prasīt, lai es griežos atpakaļ uz savu dzimto pusīti...nē, nu ko viņa var prasīt. Ar norīkojumu uz konservatoriju man bija arī norīkojums uz pirmo darba vietu. Un tur nebij tā, ka pēc skolas eju tur, kur gribu. Pēc skolas man vajadzēja strādāt norīkotajā Viļānu vidusskolā trīs gadi. Nostrādāju trīs gadi Viļānu vidusskolā. Un kā jūs domājat, ko es mācīju? Mūziku krievu klasēs! Kam to pastāstīt, kā es gatavojos cauriem vakariem runāt krieviski sarunvalodā! Vau! (smejas) Nu to nevar nevienam izst.. . Nu, toties es tagad brīvi, stabili runāju un lasu. Bet tad man vajazēja ar piekto, sesto, septīto, astoto klasīti strādāt krievu klasēs, vēl paralēlklases bij. A vidusskolā man bij latviešu klases. Tā bija paradīze! Tad es tos trīs gadus tur nostrādāju, un tad mammīte, viņa jau veca bija, slikti ar veselību, lūdza, lai es griežos atpakaļ uz savu skolu, un te, kā reize, nebij skolotāja, un tā es atnācu pēc viņas lūguma. Viss. Un tad es sāku strādāt. Par cik mazā skolā, man te liela slodze, pilna slodze nesanāca, piedāvāja vēl man arī zīmēšanu, jo vēl no tiem seniem laikiem skolotāja atcerējās, ka man labi padodas zīmēt, nu un tad izglītības nodaļas vadītājs no Ludzas atbrauca, biedrs Kopeiko, uzlika dūri galdā un teica tā:”Paņimaješ – ka tu gribi strādāt, tad tev jāiet uz augstskolu!”. Vienkārši. A man jau bija divi mazi bēbji mājās, tad es savējiem saku – nu jāiet, jāstājas. Un tad tur atklāja jaunu nodaļu Daugavpilī – mūzikas pedagoģiju, un es biju pirmā kursa students tur. Mēs arī tur salasījāmies tīri jauki. Iestājos, protams, iestājeksāmeni bija, ļoti grūti bija, mazliet pārtraukums bij pēc mācībām. Bet nu nekas! Nu un bez parādiem, bez visa es tā gadu gadā regulāri nobeidzu. Un par cik man bija tā zīmēšana iedota, pieprasīja arī vēl zīmēšanu. Un tad es vēlreiz aizgāju uz diviem gadiem uz to Saules skolu, lai tur dabūtu to diplomu. Nu un tā rezultātā man ir divi Daugavpils diplomi. Nu un tad papildus es esmu gājusi uz visādiem kursiem – gan konservatorijā, gan pa mākslas līnija Bulduru tehnikumā, floristikas otro kategoriju dabūju. Nostrādāju, pa kursiem nomācījos. Tā, ka es tagad darbojos i tā, i tā.
R.V. : Kur jūs dzīvojat? Vai jumr ir ģimene?
E.B.: Es visu mūžu dzīvoju Salnavā. Jā, mēnesi atpakaļ man nomira vīrs... (nopūta) Desmit gadi atpakaļ man nomira dēls. Man ir meita un četri mazbērni
R.V.: Vai uzturat sakarus ar skolu?
E.B.: Ar JIRMV neuzturu. Bet ar skolu vispār – jā. Es strādāju skolā, mūziku mācu, vizuālo mākslu mācu.
R.V.: Vai ir kaut kas, ko jūs gribētu novēlēt JIRMV
E.B.: (nopūta) Grūti pateikt... Skatoties uz šiem laikiem, kā ir tagad.. emm... man liekas, ka tagad ir interesantāks laiks katrā ziņā, daudzsološāks, vairāk iespēju nekā toreiz. Tad bija tikai stingri padomju pedagogi. Tu nedrīkstēji nogriezties ne pa labi, ne pa kreisi, uzreiz pretējā gadījumā tu biji pretpadomju elements. Nedrīkstēji pat ziņģes dziedāt. Tās mēs pa klusiņām kaut kur dziedājām kādā kaktiņā. To nedrīkstēja darīt. Tagad var visu darīt, atļauties. Tādas lietas kā džezu var atļauties, var atļauties paspēlēt tautasdziesmas, apdares uztasīt. Kaut kā tāda tad nebija, nepievērsa tam uzmanību. Tas bija vecmodīgs, tas bija slikts, tas bija tā. Klasika – vot, tas bija galvenais. Un padomju dziesmas. Viss. Jāzin bija tā padomju himna (smejas)... es biju slinka, es nemācījos, es viņai vārdus diez ko neatceros. Bet nu, jā, vajadzēja, kopā ar visiem dziedājām. Tā, ka mamma tikai kādreiz pa klusām bij nodziedājusi “Dievs, svētī Latviju!”, es jau lielāka biju, kad vidusskolu beidzu, tad es viņai prasīju – kas tas ir? Viņa saka – tu tikai nevienam nestāsti, ka es tev viņu dziedāju, ta sēdēsim abas! Tā bija. Un vēl dīvainākais – tad, kad nāca 90-tie gadi, parādījās jaunas mācību grāmatas, tad tur es uzzināju, ka ir tādi komponisti kā Jēkabs Graubiņš, kurš bija izsūtītais viņa vienas dziesmas dēļ, un tad tur parādījās Norvilis, par kuru mēs nekad nezinājām, par viņiem pat nerunāja nemaz, un daudzi skaņdarbi – tur es viņus pirmo reizi tikai dzirdēju. Mēs bijām tādā vakuumā turēti. Un mēs nezinājām, ka tā ir. Un tad mums atbrauca bijusī muižas īpašniece no Kanādas un atveda Emīla Dārziņa dēla vai mazdēla skaņdarbus – latviešu tautas dziesmu apdares, bet tās bija tik sarežģītas, ka es viņas ar saviem bērniem pacelt nevarēju. Nu, vot, tādas tās lietas bija. Nu bet tagad ir daudz inteesantāk un līdz ar to arī grūtāk un arī sarežģītāk, es domāju. Bet jāizmanto visas iespējas, kamēr tās tiek dotas!
R. V.: Mīļs paldies par ziedoto laiku un sniegtajām atbildēm!
Anastasija Ļihotkina [ Groma – V.Č] Foto no E. Bleives personīgā arhīva
